Ievads.
Mūsdienās diskusijas par eitanāziju ir plašas un neviennozīmīgas. Bet kas tad ir eitanāzija un kādos veidos to iedala?
Eitanāzija, vienkārši sakot, ir viegla nāve-injekcija, kas izraisa ātru nāvi. Ir četri eitanāzijas veidi:
• pasīvā eitanāzija- ārstniecības metožu ierobežošana vai pārtraukšana, ārsts vienkārši ļauj pacientam nomirt
• aktīvā eitanāzija- apzināta nonāvēšana pēc pacienta vai tuvinieka pieprasījuma
• brīvprātīgā eitanāzija- pacients, neglābjami slims, pieprasa, lūdz, lai viņu nonāvē
• nebrīvprātīga eitanāzija-pacients ir spējīgs piekrist savai nāvei, bet to nedara, jo viņam nejautā. Kā arī, ja jautā, viņš izšķiras dzīvot tālāk
Pastāv vairāki viedokļi par eitanāziju. Es šos viedokļus sagrupēju četrās grupās-baznīcas viedoklis, medicīnas pārstāvju viedoklis (tostarp arī tiesu medicīnas eksperti), valsts varas pārstāvju viedoklis un to cilvēku viedoklis, kas nepārstāv nevieno no iepriekš minētajām viedokļu grupām.
Jebkurā gadījumā par eitanāzijas legalizēšanu izšķirošais spriedums piederēs valsts varas pārstāvjiem, bet, uzskatu, ka liela nozīme šī jautājuma izlemšanā būs Latvijas iedzīvotājiem.
Viedokļi par eitanāziju.
Grūti spriest, kuras no manis nosauktajām grupām ir vairāk kompetentas spriest par eitanāziju. Man, pagaidām, sava viennozīmīga viedokļa nav, tādēļ sīkāk vēlos izskatīt katras grupas viedokli.
Kā pirmo sīkāk raksturošu baznīcas viedokli, jo tas paliks nemainīgs. Baznīca vadās pēc dieva likumiem, un tos cilvēks nav tiesīgs mainīt. Lielākoties baznīcas sliecas uzskatīt nāvi par sodu, nevis par atbrīvošanu. Baznīcas skatījumā pastāv uzskats, ka sāpes ir ļaunums, kuru var iznīcināt, nevis to, kurš cieš sāpes. Baznīcas skatījumā eitanāzija jebkurā gadījumā ir slepkavība, jo eitanāzijas injekcija ir paredzēta, lai izraisītu nāvi, nevis remdētu sāpes. Tādējādi tiek pārkāpti Dieva likumi un iejaukšanās Viņa darbā. Tajos gadījumos, kad sāpju remdināšanai tiek atvēlētas aizvien lielākas zāļu devas, mērķis ir vienīgi mazināt sāpes, lai gan ārsts zina, ka zāles savu blakus iedarbību dēļ padara īsāku cilvēka mūžu. Tomēr ārsts netiecas pēc pacienta nāves. Ja cilvēks zog, tad mēs viņu saucam par zagli, ja viņš melo – par meli, un kad cilvēks slepkavo citu cilvēku, mēs viņu saucam par slepkavu. Un nav svarīgi kādu iemeslu pēc viņš nonāvē cilvēku, tāpat tā ir slepkavība, un slepkavība nav attaisnojama. Ikviens cilvēks, būdams Dieva attēls, ir bezgalīgi vērtīgs. Visi argumenti par labu dzīvībai nāk no ikvienas personas cieņas. Cilvēka cieņa un vērtība ir tajā, ka viņš kaut kas ir. Ciešanas kaut ko nepārvērš par neko. Būt kaut kam ir svarīgāk, nekā likvidēt sāpes. Darīt eitanāziju – nozīmē censties, lai kaut kas kļūtu par neko. Eitanāzijas piekritēji nesaskata patieso cilvēka personības vērtību. Izlemt, kas ir cienīgs dzīvot, un kas nē, ir gan loģiski, gan morāli nepareizi. Nāve, saglabājot cilvēka cieņu, ir izpratne, kas mēs esam, no kurienes radāmies un kurp ejam.
Turpinājumā vēlos apskatīt ārstu viedokli, jo viņiem būtu jāizdara eitanāzija, ja tā tiktu legalizēta.
Medicīnas darbinieki arī ir pret eitanāzijas legalizēšanu. Viņi uzskata, ka ir neētiski legalizēt eitanāziju tikai tāpēc, ka valsts nenodrošina veselības aprūpi nepieciešamajā apmērā.
Ārsti ir vienisprātis, ka eitanāzija Latvijā nebūtu pieļaujama un tās vietā jādomā par veselības aprūpes attīstīšanu. Diskusijas par eitanāziju liecinot, ka medicīniskās aprūpes sistēma nav sakārtota, nevis, ka ir bezizeja paša veselības stāvokļa dēļ. Medikamenti, kas nodrošina efektīvu pretsāpju terapiju, ir. Tādēļ nonāvēt pacientu, kuram ir iespējas palīdzēt, būtu pret ārstu ētiku, kuriem mācīts ārstēt, nevis nogalināt.
Nonāku pie secinājuma, ka ārstu viedoklis neatšķiras no baznīcas viedokļa, mainās vienīgi tā pamatojums. Respektīvi, baznīca eitanāziju pamato ar iejaukšanos Dieva darbos un ar to, ka tādējādi tiek aizskarta cilvēka cieņa un tiesības. Savukārt medicīnas darbinieki savu negatīvo nostāju pamato ar nepietiekamu veselības aprūpi, kas nevar būt par pamatu eitanāzijas legalizēšanai.
Esmu pārliecināta, ka starp medicīnas darbiniekiem arī ir tādi, kas uzskata, ka eitanāzijas legalizēšana ir vērtējama pozitīvi. Bet tomēr, izanalizējot manis izpētīto informāciju, secinu, ka lielais vairākums ir pret eitanāziju.
Savukārt Veselības ministrija norobežojas no šī jautājuma. Manuprāt, tas izskaidrojams ar to, ka par eitanāziju ir daudz neviennozīmīgu viedokļu un Veselības ministrijai varētu būt bail no sabiedrības reakcijas, ja tiktu vai netiktu legalizēta eitanāzija.
Sabiedrība arī par to tiek diskutēts un viedokļu ir daudz.
Smagi slimie cilvēki, kas cieš neizturamas sāpes, ir ne reizi vien vēlējušies nāvi. Bet tas ir subjektīvs viedoklis. Katrs var izlemt kad un kā aiziet no dzīves, ja viņam tiek dota izvēle, ja nenotiek kaut kas neparedzēts. Bet prasīt kādam, lai tas kāds šo cilvēku nonāvē, manuprāt, ir amorāli. Bet vēl amorālāk, manuprāt, ir šo prasību apmierināt. Šis cilvēks, pat labu un žēlsirdīgu nodomu vadīts kļūst par slepkavu.
Daudz ir arī tādu cilvēku, kuriem smagas slimības rezultātā cieš radinieki un tuvi cilvēki. Liela daļai šo cietēju tuvinieku arī ir par to, lai viņu tuvinieks labāk mirst nekā tā mokās. Arī tas ir saprotams. Bet nonāku pie tā paša secinājuma, pie kā nonācu, runājot par pašiem slimniekiem. Prasīt no ārsta, lai viņš noslepkavo cietēju, ir necilvēcīgi. Bet šajā gadījumā mana, tāpat kā iepriekš, nav viennozīmīga viedokļa par eitanāziju. Iedomājoties sevi šo cilvēku vietā, arī man būtu smagi un sāpīgi noskatīties kā cieš mans tuvinieks un arī es vēlētos, lai viņa ciešanas tiktu atvieglotas. Bet ne atņemot viņam dzīvību. Rodas jautājums, kādēļ ir ārsti un kādēļ ir medikamenti? Vai tiešām mūsdienu medicīna ir tik maz attīstījusies? Vai tiešām valstij nerūp tās pilsoņi? Visiem zināms, ka „brīnumzāles” maksā lielu naudu un ne visi tās var atļauties, bet vai tādēļ cilvēkam jāmokās vai jāmirst?
Vēl ir cilvēki, kas būtu gatavi dibināt organizācijas un grupas cīņā par eitanāzijas ieviešanu. Arī šajā gadījumā tie, lielākoties, ir cilvēki, kas paši saskārušies tieši vai netieši ar mokošām sāpēm.
Rezumējot visu iepriekšminēto, uzskatu, ka eitanāzijai nevajadzētu tik legalizētai. Savu viedokli pamatoju ar to, ka kādam šī procedūra būtu jāizdara. Tātad, kādu algotu, lai tas izdara slepkavību. Tātad, valsts algotu bendi. Kādam būtu jākļūst par šo bendi, bet ne jau katrs būtu spējīgs uzņemties šo misiju, ja to tā var nosaukt. Nedrīkst aizmirst, ka cilvēkam nedrīkst piespiest slepkavot-nogalināt kādu. Bet ja tomēr būtu ārsti, kas ir spējīgi veikt eitanāziju? Cik tad īsti maksātu šim slepkavam? Krimināllikums paredz sodu par slepkavību? Bet šim cilvēkam, kas izdara eitanāziju, maksātu par slepkavību. Manuprāt, tādējādi tiek dota vara atņemt cilvēkam dzīvību, bet neviens cilvēks nav tiesīgs slepkavot!
Ņemot vērā arī cietēju un viņu tuvinieku intereses un nostāju, vienīgais, pēc manām domām, atzīstamais eitanāzijas veids ir pasīvā eitanāzija, kad ārsts pārstāj dot medikamentus un ļauj cilvēkam nomirt, ja vien šis cilvēks pats to ir pieprasījis. Pretējā gadījumā, tiek pārkāptas pirmkārt jau cilvēktiesības-cilvēks tiek zāļots pret paša gribu. Uzskatu, ka cilvēkam ir tiesības izlemt-dzīvot vai nē!
Noslēgumā vēlos piebilst, ka tās ir manas domas un mani secinājumi, bet ne jau es izlemšu kā risināt šo jautājumu par eitanāzijas legalizēšanu. Izskatu cerību, ka varas pārstāvji, izlemjot par eitanāzijas legalizēšanu, kā primāro viedokli uzskatīs ārstu un pacientu domas par to. Jo tās ir divas puses, kuras šī jautājuma atrisinājums skars visvairāk un vistiešāk.