Publisko tiesību līguma jēdziens.
Publiskā administrācija savā būtībā izmanto ne vien vienpusējas gribas izteikumu (valsts pārvaldes akti), bet arī vienošanos, slēdzot publisko tiesību līgumus.
Publisko tiesību līgums ir vienošanās starp diviem publisko tiesību subjektiem vai publisko tiesību un privāto tiesību subjektu, lai sasniegtu sabiedriskām interesēm atbilstošu mērķi.
Publisko tiesību līgumus var noslēgt:
• Saistībā ar sabiedrisko dienestu darbību
• Ar mērķi iegādāties, pārdot vai izmantot īpašumu, lai ar tā palīdzību nodrošinātu sabiedrisko kārtību vai sniegtu sabiedriskos pakalpojumus
• Saistībā ar sabiedriskajiem darbiem
• Lai noformētu attiecības par personāla noalgošanu
• Lai nodrošinātu dažādu pakalpojumu sniegšanu
Sakarā ar to, ka atsevišķi līgumi tiek noslēgti privāto tiesību jomā, ne visi līgumi, kurus noslēdz publisko tiesību subjekti, ir publisko tiesību. Šādus privāttiesiskos līgumus, kurus noslēdz publiskās administrācijas institūcija, ir pieņemts saukt par administrācijas līgumiem. Publiskie tiesību līgumi ir saistīti ar publiskajām administratīvajām attiecībām, bet strīdi tiek risināti administratīvajā tiesās. Noslēdzot šādus līgumus, publiskā administrācija aizstāv publiskās intereses. Tādējādi publisko tiesību līgums tiek nošķirts no privāttiesiska līguma.
Publisko tiesību līgumu īpatnības.
Pastāv divi veidi kā atzīt līgumu par publiski tiesisku:
1. uz ārēja normatīvā akta pamata-likumdevējs tieši kvalificē līgumu kā publisko tiesību līgumu, paredzot to uz ārēja normatīva akta pamata, vai netieši kvalificē, norādot, ka izlemt jautājumu vai vienošanās ir administratīvs līgums, ir tiesu kompetencē.
Piemēram, Latvijas Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12. pantā ir izmantota šī pieeja līgumu kvalifikācijai. Šajā pantā noteikts: lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju efektīvu izpildi, piekritīgā iestāde likumā noteiktajā kārtībā slēdz šādus publisko tiesību līgumus valsts pārvaldes jomā: sabiedrības līgumu, administratīvo līgumu, deleģēšanas līgumu un līdzdarbības līgumu.
Publisko tiesību līgumus reglamentējošos likumus var iedalīt divos līmeņos.
Pirmajā ir tiesību akti, kuros nostiprināti publisko tiesību līgumu tiesiskā regulējuma vispārējie noteikumi. Likumos, kuros tiek nostiprināti šādi noteikumi, visbiežāk netiek ietvertas normas, kas regulē privāttiesiskos līgumus, bet var būt atruna par gadījumiem, kad publisko tiesību līgums var tikt izmantots privāto tiesību normu regulēšanā.
Otrajā atrodas speciālie likumi, kuri satur atsevišķas tiesību normas, kas tieši vai pastarpināti satur publisko tiesību līgumu regulējumu un attiecas uz konkrētu pārvaldes nozari. Piemēram, celtniecība, nodokļu likumdošana, dabas aizsardzība utt. Publisko tiesību līgumu regulējums var tikt noteikts reglamentārajā likumdošanā.
2. uz tiesu prakses pamata. Tas notiek gadījumos, kad likumdevējs nosaka, ka līgums ir publisko tiesību līgums. Bet šādi gadījumi ir visai reti.
Daudzu valstu tiesu prakse izmanto divus kritērijus, lai konstatētu administratīvu līgumu.
Viens no tiem ir dabiskais kritērijs. Tas saistīts ar līguma subjektu sastāvu. Publisko tiesību līgumā viens no subjektiem obligāti būs publiska persona, piemēram, valsts iestāde, pilnvarota persona vai subjekts, kam deleģēta valsts funkciju veikšana. Šim kritērijam ir arī atsevišķi izņēmumi. Tā par administratīvu līgumu tiek uzskatīts līgums, kas noslēgts starp divām privātpersonām, ja vienai no pusēm ir pilnvaras, ko tai nodevusi publiska juridiska persona, vai ja saistībā ar līgumu paredzētais darbs ir publisks. Piemēram, ceļu darbi.
Otrs kritērijs ir materiālais kritērijs. Tas saistīts ar līguma saturu. Lai līgumu atzītu par administratīvu, ir jāievēro vismaz viens no šādiem kritērijiem: a) tieša līguma priekšmeta saistība ar rīcību, kas saistīta ar publiskajām interesēm b) līguma sastāvdaļu esamību, kas „izriet no vispārējo tiesību robežām”, tas ir, pušu tiesības un pienākumi, atšķiras no civiltiesībām raksturīgām tiesībām un pienākumiem. Piemēram, ja līgumā pusei ir paredzētas tiesības kontrolēt vai vadīt līguma izpildi, piemērot sankcijas, apturēt līguma izpildi, to vienpusēji grozīt.
Publisko tiesību līgumu veidi
Pastāv vairāki kritēriji, pēc kuriem iedala publiskos tiesību līgumus. Publisko tiesību līgumi, ņemot vērā attiecības, kas pastāv starp līgumslēdzējpusēm, var tikt iedalīti:
o horizontālajos publisko tiesību līgumos, kas tiek slēgti starp publisko tiesību subjektiem, lai koordinētu to rīcību. Piemēram, pašvaldību sadarbības līgumi, lai atvieglotu kādas sadarbības funkcijas. Ar horizontālo līgumu starpniecību tiek regulētas attiecības, kas nav regulējamas ar administratīvo aktu starpniecību. Šādos līgumos parasti un visbiežāk puses nav padotas viena otarai. Retos gadījumos horizontālais līgums var tikt noslēgts arī starp divām privātpersonām. Tie ir gadījumi, kad privātpersonas, pamatojoties uz likumu, īsteno atsevišķas valsts pārvaldes funkcijas.
o Vertikālajos publisko tiesību līgumos, kas tiek slēgti starp personām, kas atrodas subordinācijas attiecībās. Tā vr būt arī publiskās administrācijas iestāde, no vienas puses, un privātpersona, no otras puses, vai divas publiskās administrācijas institūcijas, no kurām viena ir augstākstāvoša attiecībā pret otru. Attiecības, kas tiek regulētas ar vertikālā līguma palīdzību, var tikt regulētas arī ar valsts pārvaldes aktu. Atsevišķos gadījumos publisko tiesību līgumā var paredzēt, ka, lai noregulētu attiecības, ir jāpieņem administratīvs akts. Un otrādi-administratīvajā aktā var paredzēt pieņemt publisko tiesību līgumu.
Pēc sarežģītības pakāpes publisko tiesību līgumus var iedalīt parastos, sarežģītos un unikālos publisko tiesību līgumos.
Atbilstoši publisko tiesību līguma regulējuma priekšmetam tos var iedalīt:
o Kompetences līgumi (kompetenci sadalošie vai pilnvaras deleģējošie līgumi)
o Līgumi valsts īpašuma pārvaldīšanas sfērā
o Līgumi, ar kuriem tiek nodrošināta valsts vajadzību apmierināšana
o Līgumi ar ierēdņiem, studentiem
o Finanšu un nodokļu līgumi
o Sadarbības un līdzdarbības līgumi
o Koncesijas un investīciju līgumi
o Līgumi par pakalpojumu sniegšanu privātpersonām (sabiedriskās kārtības nodrošināšana, īpašuma apsardze, komunālie pakalpojumi, pārvadājumi ar sabiedrisko transportu)
Publisko tiesību līgumu noslēgšanas procedūra
Publisko tiesību līguma noslēgšanas procedūrā izšķir trīs stadijas: publisko tiesību līguma sastādīšana (1), publisko tiesību līguma izpilde (2) un publisko tiesību līguma izbeigšana (3).
(1) Šajā stadijā tiek pieņemts lēmums par līguma noslēgšanu, tiek izraudzīti partneri, tiek saskaņotas pušu pozīcijas.
Lēmumu par publisko tiesību līguma noslēgšanu pieņem attiecīga kompetenta institūcija. Publiskās administrācijas centrālajā aparātā šādas tiesības parasti ir ministram, vietējā līmenī-institūcijai, kas ir kompetenta pieņemt vietējas nozīmes lēmumus (pašvaldības dome, komitejas u.c.).
Jautājumā par līguma partnera izvēli administratīvajās tiesības tiek piedāvātas dažādas pieejas. Gadījumā, ja uzdevumi, kuru veikšana tiek uzticēta partnerim saskaņā ar līgu, izceļas ar saviem apjomiem, administratīvā institūcija pati izvēlas to privātpersonu, kura to var paveikt vislabāk. Pirmkārt, tas skar līgumus, ar kuriem privātpersonas iegūst tiesības vadīt kādus publiskus dienestus. Citos gadījumos publisko tiesību subjektiem tiek liegtas tiesības slēgt līgumus pēc saviem ieskatiem. Institūcijām ir jāizsludina konkurss, lai izvēlētos vislabāko pretendentu. Partnera izvēle notiek konkursa rezultātā, kurš var būt slēgts (konkursā piedalīties tiek aicināti noteikti uzņēmumi un fiziskas personas) vai atklāts (konkursā var piedalīties visi interesenti).
Pēc partnera izvēles seko pušu pozīciju saskaņošana. Puses saskaņo līguma saturu, proti, vienojas par pušu tiesībām un pienākumiem.
(2) Kad līgums ir noslēgts, puses sāk to pildīt. Tieši izpildes stadijā parādās publisko tiesību līguma atšķirības no privāttiesiska līguma. Līguma izpildē administratīvajai institūcijai ir atsevišķas tiesības, kuru nav privātai personai, jo institūcijai ir tiesības iedarboties uz pretējo pusi, lai nodrošinātu privātpersonas nevis savās, bet sabiedrības interesēs. Privāttiesiskos līgumos to var panākt ar tiesas starpniecību. Ir arī dažādas citas „īpašās” tiesības, kas piemīt publiskajām institūcijām. Šīs tiesības precizētas normatīvajos aktos, tiesu praksē un, protams, pašā administratīvajā līgumā. Jebkurā gadījumā, privātpersonai ir savas tiesības, piemēram, uz atalgojumu, zaudējumu atlīdzināšanu, uz atsevišķām privilēģijām utt.
(3) Šī ir pēdējā stadija, kad iespējama parastā līguma izbeigšana (kad izpildītas visas saistības) un līguma pirmstermiņa izbeigšana (ja abas līguma slēdzējpuses izteikušas šādu vēlmi, ja pastāv juridiska rakstura šķēršļi, sakarā ar valsts pārvaldes iestādes lēmumu, sakarā ar tiesas nolēmumu).