Jānis Počs
Jānis Počs
Lekciju konspekts
Uzņēmējdarbības cēloņi un uzņēmuma ekonomikas pamati
Rīga 2009. X.
Satura rādītājs
|
Ievads |
||
|
1. |
Saimnieciskās darbības pamati un cēloņi |
|
|
2. |
Uzņēmējdarbība |
|
|
2.1. |
Uzņēmējdarbība kā sistēma |
|
|
2.2. |
Uzņēmuma pazīmes |
|
|
2.3. |
Ražošanas līdzekļi |
|
|
2. 4. |
Mērķa orientācija |
|
|
2.4.1. |
Mērķu iedalījums |
|
|
2.4.2. |
Mērķu attiecības ar apkārtējo vidi |
|
|
3. |
Pamatnosacījumi tirgus orientētai uzņēmuma vadīšanai |
|
|
3.1. |
Piedāvāto produktu izvēle |
|
|
3.2. |
Produkta dzīves cikla analīze |
|
|
4. |
Uzņēmējdarbības vide |
|
|
5. |
Kapitāls un īpašums |
|
|
5.1. |
Kapitāls un kapitāla iedalījums |
|
|
5.2. |
Uzņēmuma īpašums |
|
|
6. |
Ražošanas izmaksas, cenas veidošanās, realizācijas ieņēmumi un uzņēmuma peļņa |
|
|
6.1. |
Izmaksu veidi |
|
|
6.2. |
Cenas veidošanās un noteikšana |
|
|
6. 3. |
Realizācijas ieņēmumi un uzņēmuma peļņa |
|
|
7. |
Uzņēmuma bilance, peļņas un zaudējumu aprēķins un saimnieciskā stāvokļa raksturojums |
|
|
7.1. |
Bilances uzbūve |
|
|
7.2. |
Peļņas un zaudējuma aprēķins |
|
|
7.3. |
Uzņēmuma vērtēšana pēc finansu rādītājiem |
|
|
|
Mārketinga nozīme uzņēmējdarbībā |
|
|
8.1. |
Mārketinga attīstība pēdējās desmitgadēs |
|
|
8.2. |
Mārketinga koncepcijas |
|
|
8.3. |
Mārketinga mērķi |
|
|
8.4. |
Produktpolitika |
|
|
8.4.1. |
Produktu inovācijas process |
|
|
8.4.2. |
Diversifikācija |
|
|
8.4.3. |
Produktu izslēgšana (eliminācija) |
|
|
8.5. |
Kontraktpolitika |
|
|
8.5.1. |
Cenu politika |
|
|
8.5.2. |
Cenu stratēģija |
|
|
8.5.3. |
Atlaižu politika |
|
|
8.6. |
Komunicēšanās politika |
|
|
8.6.1. |
Reklāma un tās plānošana |
|
|
8.6.1.1. |
Reklāmas analīze |
|
|
8.6.1.2. |
Reklāmas koncepcija |
|
|
8.7. |
Distribūcijas politika |
|
|
8.7.1. |
Piegādes ceļi |
|
|
8.7.2. |
Mārketing – loģistik (fiziskā distribūcija) un tās galvenie uzdevumi |
|
|
9. |
Valsts uzdevumi tirgus ekonomikas apstākļos |
|
|
9.1. |
Likumības nodrošināšana |
|
|
9.2. |
Publisko (sabiedrisko) uzdevumu pildīšana, vai publisko labumu izmantošanas garantēšana |
|
|
9. 3. |
Sociālo garantiju un sociālā taisnīguma radīšana |
|
|
9. 4. |
Noviržu no brīvās sacensības principa korektūra |
|
|
10. |
Iedzīvotāju labklājības avoti un nodokļi Latvijā |
|
|
10.1. |
Iedzīvotāju labklājības avoti |
|
|
10.2. |
Nodokļi Latvijā |
|
|
10.2.1. |
Iedzīvotāju ienākumu nodoklis |
|
|
10.2.2. |
Uzņēmuma ienākuma nodoklis |
|
|
10.2.3. |
Nekustāmā īpašuma nodoklis |
|
|
10.2.4. |
Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) |
|
|
10.2.5. |
Akcīzes nodoklis |
|
|
10.2.6. |
Dabas resursu nodoklis |
|
|
10.2.7. |
Izložu un azartspēļu nodeva un nodoklis |
|
|
10.2.8. |
Valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa |
|
|
Izmantotā literatūra |
Ievads
Latvijas saimnieciskā dzīve ir pilnīgi pakārtojusies tirgus ekonomikas nosacījumiem. Latvija ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) un Eiropas Savienības locekle. Līdz ar to arvien lielāks ir globalizācijas iespaids uz tautsaimniecību, kā arī jāpakļaujas tām saimnieciskajām un juridiskajām normām, kuras nosaka minētās un citas starptautiskās organizācijas.
Neskatoties uz to, ka šodien izšķiroša loma valsts saimnieciskajā darbībā ir privātajai uzņēmējdarbībai, iedzīvotājiem, ierēdņiem, saimnieciskajiem vadītājiem un sabiedriskajiem darbiniekiem bieži vēl trūkst izpratnes tīri teorētiskā līmenī par to:
kas ir uzņēmējdarbība un kas ir tās cēloņi;
kā tiek organizēts darbs privātajā uzņēmumā;
kādas ir uzņēmēja problēmas;
kāda loma ir valstij tautsaimniecības vadīšanā tirgus ekonomikas apstākļos;
kā izmainījies dažādu nevalstisko sabiedrisko organizāciju iespaids, nozīme un iespējas valsts politiskajā vadībā.
Sagatavotais izziņas materiāls ir būtiski pārstrādāts un papildināts 2000. gadā izdotais mācību līdzeklis „Uzņēmējdarbības cēloņi un uzņēmuma ekonomikas pamati”. Šajā izdevumā ir izdarītas izmaiņas sadaļās par nodokļiem, no jauna nākušas klāt nodaļas par mārketingu.
Materiāls ir sagatavots kā mācību līdzeklis arodbiedrību darbiniekiem, lai tie varētu labāk izprast uzņēmējdarbības, atsevišķa uzņēmēja, valsts un, līdz ar to, arī strādājošo problēmas plašākā tautsaimnieciskā kontekstā.
Šāda apjoma darbs nevar pretendēt uz plaša, vispusīga mācību līdzekļa godu, bet autors cer, ka lasītājs – arodbiedrību darbinieks, students vai arī kāds uzņēmējs te atradīs lietas, kas ienesīs skaidrību vai radīs jaunas idejas tālākai sabiedriskai vai saimnieciskai darbībai.
1. Saimnieciskās darbības pamati un cēloņi
Jebkuras saimnieciskās darbības pamatcēlonis ir cilvēku nepieciešamības, to apmierināšana un nepieciešamību apmierināšanai vajadzīgo līdzekļu trūkums jeb deficīts.
Katram cilvēkam ir nepieciešams apmierināt savu izsalkumu vai slāpes (nepieciešamība pēc pārtikas), vajadzīgs apģērbs, mājoklis un drošības garantijas (lai būtu darbs, veselības un vecumdienu nodrošinājums, fiziskā drošība utt.). Bez tam, parādās arī izteiktas luksus nepieciešamības – kažokādas, dārgs auto vai smalki dzērieni. Tā visa iegūšanai ir vajadzīgs noteikts līdzekļu daudzums, kas, diemžēl vienmēr ir nepietiekošs, lai varētu apmierināt visas radušās nepieciešamības.
Rodas pamatproblēma, kā izdevīgāk un lietderīgāk sadalīt katra rīcībā esošos deficītos līdzekļus starp dažādām alternatīvām, vai, ekstremālā situācijā, visus līdzekļus ieguldīt viena vienīga mērķa sasniegšanai. Tas noteiks katra indivīda tālāko saimniecisko darbību. Pie kam, saimnieciskā darbība var izpausties ne tikai kā savu personīgo nepieciešamību apmierināšana, bet kā darbība citu cilvēku nepieciešamību apmierināšanai.Šajā darbībā iegūtie līdzekļi, savukārt, kalpo savu nepieciešamību apmierināšanai. Līdz ar to, katras saimnieciskās jeb ekonomiskās aktivitātes dzinējspēks ir cilvēka vajadzību izzināšana un apmierināšana.
Līdzekļus, kas nepieciešami vajadzību apmierināšanai turpmāk sauksim par ekonomiskajiem labumiem. Tomēr, labumiem, lai tie atbilstu ekonomiskajiem labumiem, ir jāpiemīt sekojošām īpašībām:
tiem ir tieši vai netieši jākalpo cilvēku nepieciešamību apmierināšanai;
tādēļ, ka nepieciešamība tiek apmierināta, ekonomiskie labumi tiek iekāroti un kļūst pieprasīti, un ir relatīvi deficīti tik ilgi, kamēr noteiktā vietā un laikā nav pieejami neierobežotā daudzumā;
ja ekonomiskie labumi kļūst pieprasīti un ir taisnīgi pret citiem labumiem apmaināmi, tie kļūst tirgus spējīgi un iegūst cenu.
Dzīvē pastāv arī labumi, kuri neizpilda minētās prasības – neapmierina nepieciešamības (piemēram, vecas olas vai tomāti dienā, kurā nenotiek ne demonstrācijas, ne sporta pasākumi), nav relatīvi deficīti (tā sauktie brīvie labumi – svaigs gaiss), faktiski nav taisnīgi apmaināmi pret citiem labumiem (cilvēku spējas).
Visi ekonomiskie labumi ir dalāmi produktos un pakalpojumos.
Produktu pazīmes
– produkti ir materiāli labumi;
– produktu radīšanas jeb ražošanas fāze ir skaidri nodalīta no patēriņa fāzes;
– tie ir ilgāku vai īsāku laiku uzglabājami un dažādā laikā izlietojami ( kukulīti baltmaizes, piemēram, noēdīsim divās ēdienreizēs, bet ar auto brauksim divdesmit gadus);
– produkti bojājas.
Pakalpojumu pazīmes
pakalpojumi ir nemateriāli labumi;
to radīšanas un patērēšanas fāzes ir vienlaicīgas;
pakalpojumi nav uzglabājami un tie nebojājas.
Ja skatāmies uz tādu ikdienišķu pakalpojumu kā frizēšana, tad redzam, ka līdz tam brīdim, kamēr darbojas friziera rokas, tiek sniegts pakalpojums. Līdzko frizieris savu darbu ir pabeidzis, ir iegūts savdabīgs produkts – frizūra, kura, diemžēl tiek sabojāta, tajā pašā mirklī, kā tai uzlīst lietus.
Visus ekonomiskos labumus būtiski ir sadalīt starp patēriņa labumiem un investīciju labumiem.
Patēriņu labumi ir ekonomiskie labumi, kurus izmanto, lielākoties, vienreizējai nepieciešamības apmierināšanai (pārtikas produkti, salvetes, fotofilma utt.).
Investīciju labumi, turpretī, tiek izmantoti “n” reizes. Pie kam, investīciju labumus ļoti bieži izmanto citu ekonomisko labumu radīšanai. Kā rezultātā investīciju īpašniekam tiek atgriezta naudas vērtība, ko tas ir ieguldījis, iegādājoties investīciju labumu. Investīciju labumi paši sevi atražo.
Tomēr ikdienas praksē mēs sastopamies ar gadījumiem, kad patēriņu labumiem var būt duāla daba. Tas ir, patēriņu labums var tikt izmantots arī kā investīciju labums un otrādi. Piemēram, palagi. Ja tos īpašnieks izmanto tikai savām vajadzībām, tie ir patēriņa labumi, bet ja tie tiek klāti uz gultas viesnīcā atkārtoti, un vēl par pakalpojumu saņem atlīdzību, palagi viennozīmīgi pieskaitāmi pie investīciju labumiem.
Ekonomiskos labumus, vadoties no savstarpējās saistības vienam ar otru, vēl var sadalīt komplementārajos un substitūtajos labumos.
Komplementārie ekonomiskie labumi ir labumi, kas viens otru papildina, viens bez otra nevar pastāvēt, vai to pastāvēšanai nav jēgas. Piemēram, labās kājas kurpe un kreisās kājas kurpe, fotofilmas un fotoaparāti, auto riepas un automašīnas.
Substitūtie ekonomiskie labumi ir labumi, kas, apmierinot kādas vajadzības, viens otru ir spējīgi aizstāt. Tādi ir sviests un margarīns, malka un ogles, tramvaja vai autobusa pārvadājumi.
Šādam ekonomisko labumu dalījumam sevišķa vērība ir jāpievērš tajos gadījumos, kad cilvēks gatavojas uzsākt uzņēmējdarbību vai kāda produkta ražošanu. Ja uzņēmējs precīzi neapzināsies, kādas grupas ekonomisko labumu ražošanu grib uzsākt, viņš var nokļūt neapskaužamā situācijā. Kā piemērs šeit jāmin Latvijas piena pārstrādātāji. Pēc piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas, pirmajā mirklī visiem likās, ka tagad sviesta ražošana padarīs ražotājus stāvus bagātus. Patiesība bija daudz nepatīkamāka, jo sviestam tirgū bija jāsastopas ar ļoti spējīgu konkurentu – margarīnu. Šajā gadījumā margarīna konkurētspēja nav izskaidrojama tikai ar to, ka tas ir arī importa produkts, bet gan ar to, ka margarīns ir krietni lētāks un atsevišķai patērētāju kategorijai, it kā, veselīgāks.
Ekonomiskos labumus var radīt, ja procesā tiek iesaistīti četri ražošanas faktori:
dabas resursi,
cilvēku darbs,
kapitāls (ar kapitālu jāsaprot nepieciešamais apbruņojums- darba rīki, iekārtas, mašīnas utt.),
zināšanas.
Katrs no šiem faktoriem atbilst savai dabai, ir piesaistīts konkrētai telpai un konkrētam laikam, vienmēr ir relatīvi deficīts. Tāpat jāatzīmē, ka šie faktori ir savstarpēji saistīti un tikai savstarpējā mijiedarbībā rodas to spēja radīt cilvēkam nepieciešamos ekonomiskos labumus. Piemēram, dabas resursi nekad nekļūs par ekonomiskiem labumiem, kuri spēj apmierināt cilvēku nepieciešamības, ja netiks pielikts, vismaz, cilvēka darbs un minimālas zināšanas jeb pieredze. Zaļā pļava būs tikai pļava, kura cilvēkam nedos nekāda labuma, ja tā netiks pļauta (cilvēka darbs), bet savukārt, lai pļautu – ir nepieciešama izkapts (kapitāls), un ja ir izkapts, tad jāzina, kā ar to rīkoties un kad rīkoties.
Te mēs nonākam pie ekonomiskās problēmas kodola: starpība starp ierobežotajiem līdzekļiem no vienas puses un neierobežotajām vajadzībām no otras puses veido deficīta situāciju.
Precīzāk sakot, rodas relatīvā deficīta situācija, kura atšķiras no aizlieguma un ierobežojumiem. Par relatīvu deficīts jāuzskata tādēļ, ka tas tiecas uz starpību starp pieprasījumu un līdzekļiem pieprasījuma apmierināšanai, un šī starpība nav konstanta.Vajadzības un cilvēka rīcībā esošo līdzekļu (tai skaitā ražošanas faktoru) attiecība vienmēr var mainīties.
Jebkurā gadījumā cilvēkam jeb saimnieciskajam subjektam, pastāvot līdzekļu vai budžeta deficītam, ir jāpieņem lēmums, kā rīkoties. Kā sadalīt viņa rīcībā esošos līdzekļus?
Pieņemsim, ka pastāv vairākas iespējas vai alternatīvas izvēles, lai apmierinātu kādu no vajadzībām. Bet kuru? Šajā gadījumā jāveic izmaksu un vajadzību kalkulācija. Saimnieciskajā darbībā ne vienmēr visu var izteikt naudas vienībās, kas būtu pats vienkāršākais un saprotamākais salīdzināšanas mērs. Piemēram, kā salīdzināt brauciena iespaidus uz Rundāles pili ar iespaidiem Luvrā Parīzē. Vai, kas labāk der pie karbonādes – alus vai vīns. Tādēļ jāizvēlas, kādi speciāli kritēriji – balles, punkti u.c., kas ir izmantojami kā vērtības mērs un ar kuriem var veikt matemātiskas operācijas.
Tālāk piemērā apskatīsim alternatīvas A, B, C, kuru lietderība un izmaksas novērtētas attiecīgās ballēs (skat. 1. 1. tabulu). Kā redzam no aprēķina, visizdevīgāk bija izvēlēties B alternatīvu, kuras neto lietderība ir “5”.
Tādēļ saka, ka saimnieciskā subjekta izvēle ir optimāla un ekonomiski racionāla tad, kad ekonomisko labumu kombinācija pie dotajām izmaksām, izlietojot atvēlēto budžetu, dod maksimālu lietderību.
|
1.1. tabula. Lietderības – izmaksu kalkulācija. |
|||
|
Alternatīvas Lietderība, izmaksas |
A |
B |
C |
|
Lietderība |
10 |
8 |
5 |
|
(-) Izmaksas, izlietotie līdzekļi |
6 |
3 |
2 |
|
Neto lietderība |
4 |
5 |
3 |
Tādā veidā nonākam pie saimniekošanas pamatprincipa, ko sauc arī par ekonomikas principu. Katrs saimnieciskais subjekts cenšas maksimizēt viņa rīcībā esošo līdzekļu izmantošanas lietderību, jeb ar dotajiem līdzekļiem cenšas sasniegt maksimālu mērķi. Dzīvē daudzkārt nākas darboties arī pretējā režīmā. T.i., tiek izvirzīti mērķi, kurus cenšas sasniegt ar minimāliem līdzekļiem. Tādēļ ekonomikas princips tiek definēts kā
maksimuma princips: ar dotajiem līdzekļiem sasniegt maksimālu mērķi,
vai kā
minimuma princips: nosprausto mērķi sasniegt ar minimāliem līdzekļiem.
Kādāveidā abi principi izpaužas ikdienā?
Maksimuma princips. Pieņemsim, ka jādodas uz 1000 km attālumā esošo punktu. Brauciena vajadzībām ir izdalīti 90 l benzīna. Lai nokļūtu mērķim maksimāli tuvāk, šoferis centīsies taupīt benzīnu visos iespējamos veidos: braucot no kalna izslēgs motoru, nedarbinās mašīnu stāvēšanas vietās utt.
Minimuma princips. Šajā gadījumā, pieņemot lēmumu, ka jāsasniedz mērķis 1000 km attālumā, netiek noteikts konkrēts resursa daudzums, bet, vienkārši, tiek domāts par to, kā izlietot mazāk degvielas, lai nokļūtu pie mērķa.
Kā redzam no pēdējā piemēra, lai sasniegtu mērķi 1000 km attālumā, jārēķinās ar noteiktām izmaksām – teiksim naudas daudzumu, kāds ir jāsamaksā par 90 l benzīna. Šīs izmaksas var precīzi fiksēt.
Daudz sarežģītāka situācija ir gadījumos, kad jānovērtē cik maksās viens gājiens uz kino studentam sesijas laikā. Jo šeit vairs nevaram rēķināt tikai kino biļetes cenu, bet kaut kādā veidā būtu jānovērtē arī zināšanu daudzums, ko students neiegūst sēdēdams kinoteātrī, tā vietā, lai lasītu lekciju konspektus. Tātad students ir izdarījis izvēli starp divām alternatīvām, jeb no vienas alternatīvas ir atteicies. Šo atteikšanos nosauksim par oportūnajām jeb alternatīvajām izmaksām.
Atteikšanās no kādas alternatīvas ir jāsaprot kā oportūnās izmaksas otrai (vai vairākām alternatīvām) alternatīvai tādā nozīmē, ka netiek gūta viena (vai vairākas) no alternatīvām, kas varētu būt vienlīdz vērtīga.
Piemēram, ja pastāv divas iespējamas alternatīvas A un B, tad, izvēloties alternatīvu A, tās oportūnās izmaksas būs alternatīva B, un otrādi – alternatīvas B oportūnās izmaksas būs alternatīva A.
|
Alternatīvas |
A |
B |
C |
|
Izmaksas*) |
B |
A |
– |
|
Izmaksas**) |
B+C |
A+C |
A+B |
|
*) Ja pastāv tikai alternatīvas A un B; **) Ja pastāv trīs alternatīvas – A,B,C. |
|||
Ja pastāv vairākas alternatīvas, tad vienas izvēlētās alternatīvas oportūnās izmaksas būs pārējo alternatīvu summa.
No sacītā izriet, ka pasaulē nekas nav par velti. Pat ja kāds izmaksā pusdienas, tās nebūs par velti, jo pa pusdienu ēšanas laiku var izdarīt kaut ko citu. Vēl būtiskāk tas ir uzņēmējam, veicot vai izvēloties kādus saimnieciskus pasākumus. Vienmēr jāpaanalizē un jānovērtē tas, kādas tad ir katra pasākuma oportūnās izmaksas.
2. Uzņēmējdarbība
Fakts, ka uz Zemeslodes visi resursi jeb ekonomiskie labumi ir deficīti, katrai cilvēku sabiedrībai uzdod uzdevumu atrisināt trīs saimnieciskās kārtības pamatjautājumus. Pie kam, ir pilnīgi vienalga vai tā ir pirmatnēja cilts Amazones džungļos vai valsts ar centralizēti plānotu tautsaimniecību. Šie pamatjautājumi ir:
Kādi produkti vai pakalpojumi ir jārada?
Kā, kādā veidā un ar kādiem palīglīdzekļiem šie produkti un pakalpojumi ir jārada?
Kam jāsaņem radītie produkti un pakalpojumi?
Tālākā gaitā apskatīsim, kā minētie jautājumi tiek risināti brīvā tirgus saimniekošanas sistēmā (brīvā tirgus ekonomika).
Kādi produkti vai pakalpojumi ir jārada?
Brīvā tirgus apstākļos uzņēmējs vadās tikai no lietotāju pastāvošajām vajadzībām un nepieciešamībām, pie kam uzņēmējs uzņemas arī risku, ja lēmums izrādīsies kļūdains. Tādēļ uzņēmēji cenšas mazināt risku, veicot lietotāju (patērētāju) vēlmju pētījumus.
Kā, kādā veidā un ar kādiem palīglīdzekļiem šie produkti un pakalpojumi ir jārada?
Tas atkarīgs no ražošanas procesa tehniskā apbruņojuma. Ražošanas metodes tiek noteiktas producentu brīvā konkurencē, pamatojoties uz tehniskajām iespējām. Un katrs uzņēmējs centīsies radīt produktus vai pakalpojumus iespējami racionāli un minimizējot izmaksas. Modernajā saimniecībā izšķiroša loma te ir darba dalīšanai un specializācijai. Darba dalīšana rada nosacījumus vienu produktu un pakalpojumu maiņai pret citiem labumiem, ko var veikt kā tiešā, tā netiešā ( ar naudas starpniecību) veidā. Nauda iegūst neitrāla maiņas līdzekļa funkciju.
Kam jāsaņem radītie produkti un pakalpojumi?
Īsākā atbilde ir: tiem, kuriem ir naudas līdzekļi, ar kuriem var samaksāt par iekārotajiem labumiem. Ikdienas situācijā ne vienmēr iedzīvotājiem ir šī nauda, lai varētu samaksāt par visiem saņemtajiem ekonomiskajiem labumiem. Tas daudzos gadījumos ir atkarīgs no ienākumu līmeņa, ko nosaka katra indivīda darba vai uzņēmēja spējas. Šis nevienmērīgais ienākumu sadalījums starp dažādām iedzīvotāju grupām var novest pie dažādām nekārtībām, ko valsts cenšas novērst ar speciāli izveidotu līdzekļu pārdales sistēmu. Tomēr jāatzīmē, ka civilizētā brīvā tirgus ekonomikas sistēmā visus nosauktos pamatjautājumus nevar atrisināt atsevišķi cilvēki, cilvēku grupas vai pat valsts. To izdara tikai brīvi “spēlējoša” sistēma, kas veidojas no piedāvājuma un pieprasījuma, no cenām, algu līmeņa, peļņas un zaudējumiem, tādā veidā izlemjot, “kas”, “kā” un “kam” jāražo. Brīvās cenas mehānisms rūpējas par to, ka brīvā tirgus ekonomikas apstākļos produkti un pakalpojumi noteiktajā vietā ir pieejami nepieciešamā daudzumā un vēlamajā kvalitātē.
2.1. Uzņēmējdarbība kā sistēma
Modernajā tautsaimniecībā uzņēmējdarbību saprot kā sistēmu, kas sastāv no lielāka vai mazāka skaitasavstarpēji pakārtotās attiecībās stāvošu daļu vai elementu.
Uzņēmējdarbība, atšķirībā no citām sociālām sistēmām, ir sevišķa sistēma. Tās galvenais mērķis ir radīt reālus produktus un pakalpojumus patērētājiem, vai citiem vārdiem sakot, notiek vajadzību apmierināšanai nepieciešamo līdzekļu radīšana. Šajā nozīmē uzņēmējdarbība ir produktīva sociālā sistēma. Vietu, kurā tiek radīti produkti un pakalpojumi, turpmāk sauksim par uzņēmumu.
2.2. Uzņēmuma pazīmes
Ņemot vērā uzņēmuma ļoti komplicēto saturu un lielo definīciju dažādību, ar uzņēmuma pazīmēm jāsaprot tās pazīmes, kas ir raksturīgas tikai uzņēmumam.
2.3. Ražošanas līdzekļi
Ražošanas līdzekļi
2. 3.1. attēls. Uzņēmuma darbībai nepieciešamie ražošanas līdzekļi.
a) cilvēki
Cilvēki kā ražošanas sistēmelements ir uzskatāms par ļoti specifisku ražošanas līdzekli. Cilvēks nav nedzīvs materiāls, bet gan dzīvs, radoši domājošs un darbīgs, kam ir sava griba, un kas ir daudzpusīgi iesaistāms darbībā un pieder pie vairākām citām sociālām sistēmām (ģimene, apvienības, baznīcas u.t.t.). Cilvēks sasaista uzņēmumu ar apkārtējo vidi (!).
Cilvēku darbošanos var iedalīt dispozitīvajā (vadības – komandējošajā) un ar darba objektu saistītajā darbībā.
Dispozitīvā darbība ir tāda, kas attiecas uz uzņēmējdarbības procesa vadīšanu un virzīšanu, t.i. uz uzņēmuma vadīšanu. Šis darbs nebūt nav jāveic tikai direkcijai vai ražošanas vadībai, bet arī zemākajos līmeņo. Atšķirība tikai tāda, ka jo dziļāk atrodas hierarhiskais līmenis, jo precīzāka ir veicamā dispozitīvā darba daļa visā kopīgajā darbā.
Vienlaicīgi jāatceras, ka vadītspēja kā dabas dāvana ir dota tikai katram desmitajam sabiedrības loceklim(!).
Ar darba objektu saistītā darbība ir virpotājs, tehniķis, lokomotīves vadītājs, t.i. tāda darbība, kas ir tieša starp darba veidu un radīto labumu.
iekārtas
Ar iekārtām saprotam ilgstoši izmantojamus elementus, kas atrodas uzņēmuma rīcībā, lai izpildītu izvirzītos mērķus un kas palīdz atvieglot cilvēkiem veicamos darbus.
Pie iekārtām pieskaitāmi ir:
darbgaldi;
visas būves (pārvaldes ēka, fabriku halles, noliktavas, biroja ēkas u.c.)
visas mašīnu iekārtas, kas veicamajiem darbiem kalpo kā tiešā tā netiešā veidā (turbīnas, urbjmašīnas, iesaiņojamās mašīnas, datori, biroja iekārta u.c.)
mērinstrumenti;
tirdzniecības telpas u.t.t.
Iekārtas ir izmantojamas ilgāku laiku, tomēr pakāpeniski tās zaudē savu vērtību, ciktāl tas nav saistīts ar zemi. Iekārtas vērtību uzņēmējs atgūst, ieskaitot produkcijas pašizmaksā noteiktu iekārtu vērtības daļu (nolietojums jeb amortizācijas atskaitījumi).
Iekārtas sauc arī par investīcijām.
materiāli un enerģija
Materiāli (izejvielas) un enerģija ir izlietojamie labumi, kuri tieši vai netieši iekļaujas gatavajos ražojumos, vai arī tie kalpo veicamajam darbam.
Izejvielas, pusfabrikāti un gatavie ražojumi, ražošanas procesā tiek iekļauti beigu produktā tieši un veido būtisku beigu produkta sastāvdaļu.
Pusfabrikāti vienmēr atrodas ražošanas procesā, tie vēl ir starpposms līdz pilnīgai produkta gatavībai. Tie var būt iepirkti vai paša gatavoti.
Gatavie ražojumi tālākā ražošanas procesā vairs netiek izmantoti, vai arī kādā produktā tie tiek iekļauti nepakļaujot citām izmaiņām (automašīnas radio).
Vēl tiek izmantoti palīgmateriāli. Tie ir materiāli, kas netiek iekļauti gatavajā ražojumā (smēreļļas, rakstāmpapīrs, iesaiņojums, enerģijas avoti – strāva, gāze…)
informācija
Informācija atšķiras no uzņēmuma pārējiem elementiem ar to, ka tā darbojas kā abstrakts uzņēmuma līdzeklis. Cilvēku uzvedība uzņēmumā un zināmu iekārtu iesaistīšana tiek vadīta un koordinēta ar informācijas palīdzību. Informācija vajadzīga, lai pieņemtu lēmumus, un bez informācijas nevar pastāvēt neviens uzņēmums.
nauda
Bez visām citām funkcijām, ko veic nauda, uzņēmējam nauda ir kā maiņas vai maksāšanas līdzeklis.
Otra būtiska naudas funkcija ir tā, ka nauda ir vispārīgs mēra etalons (rēķināšanas vienība). Katra reālā produkta vai pakalpojumu vērtība tiek izteikta naudas vienībās (kļūst cena). Nauda uzņēmumam ir spiedoša nepieciešamība, pretējā gadījumā nav iespējams uzturēt taisnīgas attiecības ar citiem uzņēmuma apkārtējo vidi veidojošajiem saimnieciskajiem subjektiem.
2. 4. Mērķu orientācija
2.4.1. Mērķu iedalījums
Katram uzņēmējam ir mērķi – vesela rinda mērķa priekšlikumu, ko viņš grib realizēt, un tādēļ visa uzņēmuma darbība ir jāvirza to realizācijai. Tam ir jābūt pašsaprotamam, jo bez mērķa neviens cilvēks uzņēmējdarbībā nevar darboties.
Ar uzņēmējdarbības mērķi jābūt pazīstamiem visiem līdzstrādniekiem. Neskatoties uz to, praksē bieži sastopami uzņēmēji, kuri neizpauž savus mērķus nevienam.
Tirgus ekonomikas apstākļos mērķu nospraušana zināmās robežās (jo pastāv vispārīga likumdošana un sabiedrības vērtību mērs) ir brīva.
Lielākai daļai uzņēmēju nav tikai viens galvenais mērķis, bet gan seko vairāki mērķi, kas veido savstarpējo mērķu hierarhiju. Uzņēmējdarbības un līdz ar to uzņēmuma mērķu centrā vienmēr ir, un tā tam arī jābūt, peļņas gūšana. Gūt pēc iespējas augstāku peļņu attiecībā pret ieguldīto kapitālu (rentabilitāte), un to ilglaicīgi nodrošināt(!).
Peļņas gūšana ir nepieciešama, lai varētu:
sasniegt citus mērķus;
“izdzīvot”;
nodrošināt patstāvīgu un pastāvīgu maksātspēju.
Varētu iedalīt:
galvenais mērķis – gūt peļņu ar iespējami augošu rentabilitāti;
vidējais mērķis – pēc iespējas ilgāk izdzīvot, t.i. būt maksātspējīgam;
zemākie mērķi:
paplašināt uzņēmējdarbību,
palielināt neatkarību,
iegādāties jaunākās tehnoloģijas vai apgūt modernas saimniekošanas metodes, u.c.
2.4.2. Mērķu attiecības ar apkārtējo vidi
Peļņas gūšana, pat brīvā tirgus ekonomikas apstākļos, vienmēr tiek ierobežota. Ierobežojumus nosaka “apkārtējā” vide.
Pirmkārt, valsts – likumdošana.
Direktīvās metodes:
aizliedz piesārņot dabu;
monopoluzņēmējdarbība tiek stingri kontrolēta;
nodokļu likumdošana ar progresīvo nodokļu skalu.
Ekonomiskās sviras jeb alternatīvu metode, kad:
uzņēmējs spiets palielināt izmaksas, iekārtojot attīrīšanas iekārtas;
pēc likumdošanas un arodbiedrību pieprasījuma jānodrošina darba drošība (tehnikas papildizmaksas);
jāpaaugstina darba algas, jāsaīsina darba laiks.
Otrkārt, peļņas normas aprobežojumi.
Tirgus ekonomikas apstākļos peļņas norma (peļņa / ieguldīto kapitālu) ir „tā tirgus pelēkā roka”, kas ilglaicīgi nevienam uzņēmējam neļauj gūt lielākus ienākumus kā pārējiem. Ja kāds iespējamais konkurents pamana lielākas peļņas gūšanas iespējas, viņš metīsies šajā nozarē, kas praksē izpaudīsies kā cenas pazeminājums attiecīgajam labumam. Peļņas norma tiks iespaidota arī no piegādātāju puses. Gadījumos, kad piegādātājs jutīs, ka pārstrādātājs sācis gūt augstāku peļņu, viņš noteikti centīsies paaugstināt piegādājamo izejvielu cenu. Tādā veidā „peļņas norma” tiks atkal izlīdzināta.
Treškārt, patērētāji:
ir izveidotas dažādas patērētāju organizācijas, kas cīnās par cenas atlaidēm;
ierobežojumi uz pakalpojumu izmaksām (par silto ūdeni, elektrību, kanalizāciju u.t.t.).
3. Pamatnosacījumi tirgus orientētai uzņēmuma vadīšanai
Varizdalīt divus uzņēmēju tipus un divas iespējamas uzņēmuma vadīšanas iespējas:
produkta orientēts uzņēmējs;
tirgus orientēts uzņēmējs.
Produkta orientēts uzņēmējs vispirms interesējās par kāda konkrēta produkta vai pakalpojuma radīšanu (sniegšanu). Visbiežāk tas ir saistīts ar kādas nozares tradicionālu pastāvēšanu, iepriekšējo darba metožu vai vecu uzņēmumu pārņemšanu (mantošanu). Tāds uzņēmējs vispirms ražo attiecīgo produktu un tikai pēc tam domā par produkta realizāciju.
Tirgus orientēts uzņēmējs vispirms vadās no pircēju vēlmēm. Uzņēmuma vadība tiek orientēta atkarībā no iespējamā tirgus pieprasījuma.
Orientācija uz tirgus vajadzībām un centieniem, pēc iespējas iegrožot tirgu, noteiks ražošanas plānošanu un ražošanas formu. Tirgus nav nemainīga konstante, jo ik brīdi patērētāju vajadzības mainās. Jebkuras pieprasījuma izmaiņas un pieprasījuma svārstības iedarbojas uz visām uzņēmējdarbības nozarēm un uz atsevišķiem uzņēmumiem tai skaitā. Tirgus mainās arī tādēļ, ka arī uzņēmējs iedarbojas uz to. Uzņēmējs tirgu ietekmē ar reklāmas vai cenu palīdzību. Pie kam, uzņēmējs ietekmē ne tikai savus klientus, bet arī savus konkurentus. Daudzkārt vienas nozares uzņēmēji ir spējīgi ietekmēt uzņēmējus arī citās nozarēs. Piemēram, ja kāda nozare strauji attīstās, un šīs nozares uzņēmēji sāk pieprasīt vairāk kredītus, tad kredītu cena (procentu likme) kredītu tirgū noteikti pieaugs, kas, dažkārt, var visai būtiski ietekmēt citu nozaru attīstību. Vai arī, citās nozarēs strādājošie uzņēmēji var pievērsties attīstošajai nozarei, aizejot no mazāk rentablajām nozarēm.
Katram uzņēmējam, pirms uzsāk savu uzņēmējdarbību, to paplašināt vai nomainīt ražojamo produktu, ir jāpārliecinās (jāuzzina):
Kāds ir tirgus, kādiem produktu veidiem tas pastāv?
Kādiem produkta veidiem varēs radīt tirgu?
Vai vajadzētu mainīt esošos ražošanas līdzekļus?
Piemērs: par fototehnikas attīstību – fotoaparāts “katram muļķim”. Tas tika radīts ne jau konstruktoru radītprieka pēc, bet gan tādēļ, ka tas deva finansiālu panākumu.
Tālāk jāpārliecinās:
Vai jāpiedāvā kāds jauns produkts?
Kāds jauns produkts jāpiedāvā?
Vai šāds jauns produkts ir pašam jāattīsta vai jāmēģina “iegūt” no ārpuses?
Problēma: Kad ir īstais moments piedāvāt produktu? Tas viennozīmīgi ir saistīts ar, tā saukto, produkta dzīves ciklu, jeb ar produkta dzīves ilgumu. Produkta dzīves ciklu var sadalīt piecās fāzēs: ienākšanas fāzē, attīstības fāzē, maksimuma jeb bagātības fāzē, piesātinājuma fāzē, norieta fāzē (skat. 3. 1. attēlu). Acīm redzot nav jēga sākt ražot tādu produktu, kurš sasniedzis piesātinājuma fāzi un tuvojas savam norietam.
3.1.attēla diagrammā ir attēlotas izmaiņas apgrozījumam, apgrozījuma pieaugumam un peļņai dažādos produkta dzīves periodos. Apgrozījums sasniedz savu maksimālo līmeni piesātinājuma fāzē. Tur pretī vislielākā peļņa tiek gūta attīstības fāzes beigu periodā. Skaidrs, ja kāds produkts atrodas jau norieta fāzē, tad uzņēmējs nedrīkst likt uz to nekāds cerības.
3.1. attēls. Ekonomiskie rādītāji dažādos produkta dzīves ciklos.
Katram uzņēmējam tādēļ ir jābūt skaidrībai par pastāvošo konjunktūru, jābūt gatavam laist “darbā” jaunu produktu, kā arī jāseko pieprasījuma un tehnoloģiskā cikla līknei.
3.2. attēls. Produkta pieprasījuma un tehnoloģiskā cikla kopsakars.
Savukārt pieprasījuma un tehnoloģiskā cikla diagramma parāda, kādas pastāv attiecības starp pieprasījumu un tehnoloģiskās attīstības pakāpi. Piemēram, ja 3.2. attēlā pieprasījuma līkne parāda pieprasījuma līmeni pēc audiovizuālās tehnikas (televizoriem), bet tehnoloģiskā cikla līkne parāda melnbaltā televizora tehnoloģiskās attīstības iespējas, tad skaidrs, ka sākt ražot melnbaltos televizorus laikam gan nebūtu jēga.
4. Uzņēmējdarbības vide
Katrs uzņēmējs un līdz ar to uzņēmums ir ļoti cieši saistīts ar apkārtējo vidi, ko veido cilvēki, dažādas sabiedriskas institūcijas un sabiedriskās normas. Modernajā sabiedrībā uzņēmējdarbība ir atkarīga no labām attiecībām ar apkārtējo vidi, sevišķi no saviem darbiniekiem, arodbiedrībām, patērētājiem un to apvienībām. Bez tam, uzņēmēja apkārtējo vidi veido arī citi elementi – piegādātāji, konkurenti, kreditori, valsts. Visi tikko minētie elementi turpmāk tiks saukti par institūcijām. Visi, kā uzņēmēji tā pārējās institūcijas, darbojas nosacītā telpā, ko vēl var raksturot ar četrām dimensijām – ekoloģiski – ģeogrāfisko dimensiju, tehnoloģisko dimensiju, ekonomisko dimensiju un sociālo dimensiju (4.1. attēls).
Katra uzņēmuma apkārtējo vidi veidojošais elements nāk ar savām prasībām. Tāpat ar savām prasībām var nākt arī institūcijas no uzņēmuma iekšienes. Piemēram, līdzstrādnieki vai uzņēmuma kādā atsevišķā orgstruktūrā (inženiertehniskie darbinieki – ITD) strādājošie.
Uzņēmēji jeb īpašnieki rūpējas par
īpašuma drošību un peļņas pieaugumu,
uzņēmuma vadīšanu vai uzraudzīšanu.
Kreditorus interesē
kapitāla drošība,
procentu maksājumi.
Patērētāji un klienti gaida
cenai atbilstošu produktu,
attiecīgas garantijas,
servisu.
Piegādātāji cīnās par
peļņu nesošām cenām,
regulāriem un garantētiem maksājumiem.
Līdzstrādniekus interesē
materiāla un sociāla drošība,
garantēta alga,
apmierinājums ar darbu,
atzīšana.
Citi uzņēmēji (konkurenti) vēlas sadarbību.
Valsts un dažādas apvienības cīnās par to, lai uzņēmums
laikā samaksā nodokļus,
atbalstītu tautsaimniecības politiku,
darbotos nacionālās interesēs.
Arodbiedrības ieinteresētas, lai uzņēmumā tiktu atzīti tās biedri.
Pie kam 4.1. zīmējumā attēlotās institūcijas šādā izkārtojumā ir fiksētas tikai pret kaut kādu uzņēmēju “K”, jo jāatceras, ka arī piegādātājs, kreditors un citas institūcijas ir vai arī var būt uzņēmēji. Tas ir, uzņēmējs “K” uzņēmējam “J” var būt piegādātājs, bet uzņēmējam “I” kreditors. Tātad saimniecisko telpu veido savdabīgs un ļoti sarežģīts uzņēmēju savstarpējo sakaru un attiecību tīkls. Tautsaimnieciski tādēļ ne vienmēr ir skaidrs, kurš elements šajā „tīklā” ir sācis to „raustīt”, kā rezultātā tiek izsauktas saimnieciskās (dažkārt pat politiskās) izmaiņas, kas uz atsevišķiem uzņēmējdarbības telpas subjektiem var radīt kā pozitīvu tā negatīvu iespaidu.
5. Kapitāls un īpašums
5.1. Kapitāls un kapitāla iedalījums
Kā jau redzējām iepriekšējās nodaļās, kapitāls ir viens no ražošanas faktoriem. Kapitālam ekonomiskajā literatūrā ir sastopamas vairākas definīcijas. Konkrētajā gadījumā aprobežosimies ar definīciju, kas varētu būt vistuvākā reālajai uzņēmējdarbībai.
Kapitāls ir ražošanas faktors blakus darbam un zemei, ar kuru saprot ražošanas apbruņojumu, kas tiek iesaistīts produktu un pakalpojumu radīšanā.
Uzņēmumā ar kapitālu saprot naudas vienībās izteiktu visu lietu un naudas ieguldījumu vērtību, ko uzņēmums ir saņēmis no īpašnieka vai kreditoriem.
To kapitālu, ko uzņēmumā iegulda īpašnieks, sauc par pašu kapitālu. Ar pašu kapitālu uzņēmuma darbības uzsākšanai vai nodrošināšanai bieži vien nepietiek, tādēļ uzņēmēji vai uzņēmuma vadītāji uzņēmuma vārdā līdzekļus aizņemas. Šādu aizņēmumu sauc par svešo kapitālu vai kredītiem.
Pašu kapitālu, uzņēmumu dibinot, veido pamatkapitāls, ko sauc arī par statūtkapitālu (ja tiek veidota statūtsabiedrība). Uzņēmumam strādājot, pašu kapitālu var palielināt ar daļu no gūtās peļņas, kas grāmatvediski tiek uzskaitīta kā dažādas rezerves vai arī, vienkārši, nesadalītā peļņa.
Svešo kapitālu veido naudas aizņēmumi jeb kredīti un parādi. Arī kredīti ir parādi, bet šinī gadījumā par parādiem uzskatīsim nenokārtotās saistības ar piegādātājiem par saņemto izejvielu, elektroenerģiju, vēl neizmaksātās algas, nesamaksātos nodokļus u.tt.
Kredītus iedala īstermiņa, vidējā un ilgtermiņa kredītos. Par īstermiņakredītiem uzskata kredītus, kuri ir jāatmaksā viena gada laikā. Vidējiem kredītiem dažādās valstīs atmaksāšanas termiņš ir no 1 līdz 5 gadiem. Latvijā vidējā termiņa kredīti, praktiski, netiek speciāli izdalīti. Ilgtermiņa kredīti ir kredīti, kuri aizņemti uz termiņu garāku par trim, pieciem gadiem.
Kredīti uzņēmumam vienmēr tiek doti par noteiktu samaksu. Kredītdošana jeb kreditēšana arī ir uzņēmējdarbība, kurā kredīta devējs cenšas nopelnīt. Piemēram, par 1000 latu kredītu uz vienu gadu maksa varētu būt noteikta 100 latu. Tas nozīmē, ka maksa par aizdoto kredītu ir 10% no aizdotās summas, ko sauc arī par kredīta procentu likmi. Kredīta procentu likmi (K%) aprēķina
K% = mk / kr * 100 ,
kur
mk – maksa par kredītu,
kr – kredītu summa.
Slēdzot līgumu par kredītu uz vairākiem gadiem, līgumā, parasti, tiek noteikta kredīta atmaksāšanas kārtība un procentu likme, kāda jāmaksā par atlikušo kredītu summu. Pieņemsim, ka kredīts ir 1000 naudas vienības (NV), kas jāatmaksā 5 gados ar maksu par kredītu 10%.
|
5.1.1. tabula. Kredīta dzēšanas plāns. |
||||
|
Aizvadītais gads |
Gadā lietotā kredīta summa (NV) |
Atmaksājamā daļa (NV) |
Maksa par kredītu (NV) |
Kreditoram maksājamā summa (NV) |
|
1. |
1000 |
200 |
100 |
300 |
|
2. |
800 |
200 |
80 |
280 |
|
3. |
600 |
200 |
60 |
260 |
|
4. |
400 |
200 |
40 |
240 |
|
5. |
200 |
200 |
20 |
220 |
|
Kopā |
1000 |
300 |
||
Kā redzams5.1.1. tabulā, kopumā 5 gadu laikā kredītņēmējs kredīta devējam kā maksu par kredītu ir samaksājis 300 NV jeb 30% no sākumā aizņemtās summas. Tāda maksa par kredītu psiholoģiski liekas pietiekami iespaidīga, un tādēļ uzņēmējam ne vienmēr pietiek uzņēmības, lai ņemtu kredītus , kaut gan bez šāda kredīta uzņēmums vispār nevar pastāvēt. Latvijā, kur tauta ir audzināta pēc principa “…. labāk kādam mīļi dot, ne no kāda mīļi lūgt”, iedzīvotājiem ir ļoti grūti pārorientēties uz merkantilām tirgus attiecībām, kurās kredītu ņemšana ir tikpat ikdienišķs darījums, kā maizes pirkšana veikalā. Tomēr jāatzīst, ka pēdējā laikā arī Latvijā kredītu ņemšana ir tik pat ikdienišķa parādība, kā citur pasaulē. Laika periodā no 2001.gada līdz 2006. gadam kredīti banku aktīvos palielinājušies no 1635,7 miljoniem latu līdz 8485,1 miljonam latu, t.i. izsniegto aizdevumu apjoms pieaudzis vairāk nekā 5 reizes.
Kā specifiska kredītu grupa ir jāizdala hipotekārie kredīti.
Hipotekārie kredīti parasti ir ilgtermiņa kredīti, bet kurus izsniedz tikai pret nekustamā īpašuma ķīlu. Tas nozīmē, ka kredīta ņēmējs kā ķīlu pret aizņēmumu garantē ar sev piederošu nekustamo īpašumu – ēku, dzīvokli vai zemi. Nekustamajam īpašumam ir jābūt obligāti reģistrētam zemes grāmatas reģistrā. Maksimālais aizņēmums ir atkarīgs no nekustamā īpašuma vērtības, bet tradicionāli tas nepārsniedz 50 – 60% no nekustamā īpašuma tirgus cenas. ( Latvijā 90-to gadu beigās un 2000-šo gadu sākumā atsevišķas kredītiestādes izsniedza hipotekāros kredītu pat 110% apjomā, salīdzinot ar tā brīža nekustamā īpašuma tirgus cenu, jo šajā periodā bija izteikts ļoti straujš nekustamā īpašuma cenu pieaugums. Atsevišķos periodos, kad tas sasniedza pat 10% mēnesī.) Šāds noteikums pastāv divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, tas mazina kredītdevēja risku (saistību neizpildīšanas gadījumā, pārdodot īpašumu tikai par pus cenu, tiek atgūta aizdotā nauda), un, otrkārt, Latvijas likumdošana aizliedz kredītiestādei emitēt hipotekārās ķīlu zīmes kredītresursu refinansēšanai, ja tiek pārkāpta šī robeža.
Obligācijas ir vērtspapīri, kurus emitē uzņēmums vai valsts, lai papildinātu savus finansu resursus. Obligācijas īpašniekam (personai, kura ir nopirkusi obligāciju) ir tiesības uz zināmu ienākumu, kas pēc būtības ir tas pats, kas maksa par kredītu. Pie kam, obligācijas īpašniekam šie ienākumi ir garantēti, atšķirībā no akciju īpašnieka. Akcijas īpašnieks ir uzņēmuma līdzīpašnieks, obligācijas īpašnieks ir uzņēmuma kreditors (!). Emitēto obligāciju vērtība tiek uzskaitīta un uzskatīta par ilgtermiņa kredītu. Obligācijas tiek emitētas uz noteiktu termiņu. Termiņa beigās uzņēmumam – emitentam obligācijas ir jāatpērk, par cenu, kas atbilst obligācijas nomināla vērtībai. Starpposmā obligācijas var tikt pirktas un pārdotas pēc to tirgus vērtības vērtspapīru tirgū.
5.2. Uzņēmuma īpašums
Kā pašu kapitāls tā svešais kapitāls, kas vienmēr tiek izteikts naudas vienībās, ir avots, no kura tiek ņemti līdzekļi, lai varētu iegādāties ēkas, būves, ražošanas mašīnas, transporta līdzekļus, nopirkt izejvielas, spectērpus, samaksāt par enerģiju, izmaksāt darba algas u.tt. Citiem vārdiem, notiek kapitāla transformācija (skat. 5.2.1.attēlu pēc Ulriha H. “Vērtību aprite uzņēmējdarbībā”). Kapitāls no naudas formas pārvēršas ražošanas rīkos un izejvielās, caur ražošanas procesu iegūst attiecīgu produkta vai pakalpojuma formu, kuru kā preci var piedāvāt tirgū klientiem, kas, samaksājot par attiecīgo ekonomisko labumu, atgriež ieguldīto kapitālu naudas formā. Cikls sākas no gala. No vienas puses, uzņēmēja uzņēmumā ieguldītā nauda – kapitāls kā līdzekļu avots, top it kā abstrakta lieta, bet no otras puses – pārvēršas par mantu jeb īpašumu. Pie kam, mantas vērtība naudas izteiksmē atbilst (tai ir jāatbilst !) ieguldītā kapitāla vērtībai plus pievienotajai (iegūtajai) peļņas daļai.
6. Izmaksas, cenas veidošanās, realizācijas ieņēmumi un uzņēmuma peļņa
6.1. Izmaksu veidi
Ar izmaksām saprotam naudas izteiksmē novērtētos ražošanas vajadzībām izlietotos produktus un pakalpojumus.
Šajā gadījumā ar „ražošanu” nav jāsaprot tikai tas ekonomiskā labuma radīšanas periods, kas piešķir labumam konkrēto formu vai saturu, bet gan viss pasākumu un materiālu kopums, kāds nepieciešams uzņēmumam no izejvielu saņemšanas (sagādes) līdz nogādāšanai (realizācijai) patērētājam.
Atkarībā no tā, kādi produkti vai pakalpojumi ir izlietoti, var izdalīt:
materiālu izmaksas,
darba izmaksas,
ražošanas līdzekļu izmaksas,
kapitāla izmaksas,
ārējo pakalpojumu izmaksas,
pārējās izmaksas.
a) materiālu izmaksas
Materiālu izmaksas var sadalīt pamatmateriālu, palīgmateriālu un ražošanas materiālu izmaksās.
Pamatmateriālu izmaksas attiecināmas uz galveno produkta vai pakalpojuma sastāvdaļu veidojošajiem materiāliem un izejvielām. Tajās ieskaitāmi arī visi pamatsastāvdaļu veidojošie pusfabrikāti un gatavie produkti, kuri tiek iepirkti no ārpuses. Tā kā šīs materiālu izmaksas attiecas tikai uz konkrētiem, atsevišķiem produktiem, tad tās sauc arī par atsevišķam izmaksām.
Palīgmateriālos tiek ieskaitītas visas tās izejvielas un produkti, kuri nav izstrādājuma būtiskas sastāvdaļās. Piemēram, līmes vai lakas kokapstrādes produktos. Kā arī standartizētas skrūvītes vai kniedes kādā darbgaldā. Palīgmateriāli tikpat labi var būt izmantoti jebkurā ražojamajā produktā. Tātad palīgmateriālu izmaksas attiecināmas uz visu ražošanu kopumā un tās klasificē kā kopīgās (vairākiem produktiem kopīgas) izmaksas.
Ražošanas materiāli ir tā grupa produktu un izejvielu, kuras vispār neietilpst saražotās produkcijas sastāvā. Ražošanas materiālos ieskaita degvielu,smērvielas, kancelejas un biroja materiālus u.c.. Ar šiem materiāliem saistītās izmaksas arī tiek klasificētas kā kopīgās izmaksas.
b) darba izmaksas
Ar darba izmaksām saprot visu izdevumu summu, kas saistīta ar cilvēka darbaspēka izmantošanu visā ar uzņēmumu saistītajā darbībā – sagādē, ražošanā, pārvaldē, realizācijā. Šajās izmaksās ieskaitāmas visas algas, prēmijas, atvaļinājumu naudas, kā arī ar likumu noteiktie sociālie nodrošinājumi. Atkarībā no tā, kur tiek nodarbināts strādājošais, samaksa par darbu tiek ieskaitīta atsevišķajās izmaksās vai kopīgajās izmaksās. Atsevišķās izmaksās tiek ieskaitītas algas tikai tieši produkta ražošanā nodarbinātajiem. Remontdarbos, transportā, vadībā nodarbināto darba izmaksas tiek skaitītas kā kopīgās izmaksas.
c) ražošanas līdzekļu izmaksas
Ražošanas līdzekļi ir investīciju produkti – ēkas, būves, mašīnas, tehnoloģiskās iekārtas, grunts gabali u.t.t., kuri tiek izmantoti ilglaicīgi. Izdevumi par ražošanas līdzekļu iegādi tiek uzskaitīti uzņēmumu bilancē kā pamatlīdzekļi, un šos izdevumus nedrīkst uztvert kā „izmaksas”, kuras attiecināmas uz peļņas/zaudējumu aprēķināšanu. Laika gaitā, ekspluatējot ražošanas līdzekļus, izdevumi to iegādei tiek segti pa daļām. Tas ir, periodiski tiek uzskaitīts pamatlīdzekļu nolietojums jeb amortizācija, ko ieskaita saražotās produkcijas pašizmaksā.
Piemēram, pamatlīdzekļu vērtība ir 1000 naudas vienības (NV), kuru uzņēmējs amortizē 5 gadu laikā. Tas nozīmē, ka katru gadu pamatlīdzekļu sākotnējā vērtība tiek samazināta par 1/5 daļu = 200 NV. Amortizācija jeb nolietojums tiek ierēķināts saražotās produkcijas cenā un, pārdodot produkciju, piecu gadu laikā izdevumi par pamatlīdzekļiem uzņēmumam tiek atgriezti.
Pēc būtības, uzņēmējs varētu izdevumus par pamatlīdzekļu iegādi ierēķināt saražotās produkcijas pašizmaksā jau pirmajā gadā, bet tad, pirmkārt, šāda produkcija kļūst pārāk dārga un mazinās iespējas to realizēt. Otrkārt, to nepieļauj valsts nodokļu likumdošana, jo par amortizācijas atskaitījumu daļu tiek samazināta ar peļņas nodokli (Latvijā – uzņēmuma ienākuma nodokli) apliekamā ienākumu daļa. Tādēļ Latvijā likumā “Par uzņēmuma ienākuma nodokli” dažādām pamatlīdzekļu grupām ir noteiktas dažādas nolietojuma likmes (skat. 6.1.1. tabulu).
|
6.1.1. tabula. Pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu norakstīšana. |
||
|
Kategorija |
Nolietojuma likme |
Pamatlīdzekļu veids |
|
1 |
5 procenti |
Ēkas, būves, ilggadīgie stādījumi |
|
2 |
10 procenti |
Dzelzceļa ritošais sastāvs un tehnoloģiskās iekārtas, jūras un upju flotes transportlīdzekļi, flotes un ostu tehnoloģiskās iekārtas, enerģētikas iekārtas |
|
3 |
35 procenti |
Skaitļošanas iekārtas, informācijas sistēmas, datoru programmprodukti un datu uzkrāšanas iekārtas |
|
4 |
20 procenti |
Visi pārējie pamatlīdzekļi, izņemot 5. kategorijā minētos pamatlīdzekļus |
|
5 |
7,5 procenti |
Naftas izpētes un ieguves platformas kopā ar to funkcionēšanai nepieciešamajām iekārtām, kuras atrodas uz šīm platformām, naftas izpētes un ieguves kuģi |
Pie tam, Latvijas likumdošana nosaka, ka ikgadējais nolietojums jārēķina nevis attiecībā pret pamatlīdzekļu sākotnējo (iegādes) vērtību, bet gan pret atlikušo vērtību.
Piemēram, pamatlīdzekļu iegādes vērtība ir 10000 NV, nolietojuma likme 20%. Pirmajā gadā nolietojumā tiks uzskaitītas 2000 NV, atlikusī vērtība būs 8000 NV. Otrajā gadā atskaitījums būs
8000 x 0,2 = 1600 (NV).
Ar šādas nolietojuma aprēķināšanas metodes pielietošanu, valsts palielina ar uzņēmuma ienākuma nodokli apliekamo peļņas daļu un, līdz ar to, budžetā maksājamo peļņas nodokli. Tas, zināmā mērā, ir „nekorekti” pret Latvijas uzņēmējiem, salīdzinot ar to valstu uzņēmējiem – konkurentiem, kuriem ir noteikta lineārā atskaitījuma likme un netiek mainīta atskaitījuma bāze (nolietojumu aprēķina no iegādes nevis atlikušās vērtības).
Vienlaicīgi jāatzīmē, ka Latvijā pastāv noteikumi, kas speciāli stimulē to uzņēmēju attīstību, kuri atrodas ar likumu noteiktajās īpaši atbalstāmajās teritorijās. Šajās teritorijās nolietojuma summa tiek palielināta (tādā veidā samazinot ar uzņēmuma ienākuma nodokli apliekamo peļņas daļu) ar attiecīgiem koeficientiem:
pirmās kategorijas pamatlīdzekļiem – 1,5;
otrās kategorijas pamatlīdzekļiem – 1,3;
trešās kategorijas pamatlīdzekļiem – 1,8;
ceturtās kategorijas pamatlīdzekļiem – 2.
Dažkārt, veicot uzņēmējdarbības plānošanu, atsevišķu produktu pašizmaksas un iespējamas cenas aprēķināšanu, rodas nepieciešamība pēc vidējās amortizācijas likmes noteikšanas. Ja nav gaidāma pamatlīdzekļu struktūras izmaiņa, tad ar amortizācijas vidējo likmi var aizstāt darbietilpīgo konkrēto pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķināšanu nākamiem periodiem. Vidējo amortizācijas likmi aprēķina ar „vidējā svērtā” metodes palīdzību. Pieņemsim, ka uzņēmumam ir sekojoša pamatlīdzekļu struktūra (skat. 6.1.2. tabulu).
|
6.1.2. tabula. Amortizācijas aprēķināšana. |
|||
|
Pamatlīdzekļu grupa |
Iegādes vērtība (NV) |
Amortizācijas %-ts |
Aprēķinātā amortizācija (NV) |
|
Ēkas, būves |
150000 |
5 |
7500 |
|
Skaitļošanas iekārtas |
50000 |
35 |
17500 |
|
Pārējie pamatlīdzekļi |
800000 |
20 |
160000 |
|
Kopā |
1000000 |
– |
185000 |
Amortizācijas vidējo likmi (A mv%) aprēķina pēc formulas
A mv% = Uzskaitītā amortizācija / Pamatlīdzekļu iegādesvērtība * 100
Konkrētajā piemēra tas būs
A mv% = 185000 / 1000000 *100 = 18,5%
d) kapitāla izmaksas
Kapitāla izmaksas, viennozīmīgi, ir maksa par aizņemtajiem kredītiem jeb kredītu procentu maksājumi. Kapitāla izmaksas pieskaitāmas kopīgajām izmaksām.
e) ārējo pakalpojumu izmaksas
Jebkuram uzņēmumam vienmēr rodas nepieciešamība pēc ārējiem pakalpojumiem. Elektroenerģijas piegādes, komunālo pakalpojumu, celtniecības un remontdarbu, uzņēmumu finansu revīzijas, apdrošināšanas izmaksas vienmēr ir attiecināmas uz visa uzņēmuma darbību, tādēļ tās pieskaitāmas kopīgo izmaksu grupai. Ja ārējie pakalpojumi ir šauri saistīti ar konkrētu produktu ražošanu, tad var teikt, ka tās ir sevišķās atsevišķās izmaksas.
f) pārējās izmaksas
Pārējās izmaksās ieskaita noteiktus nodokļu, nodevu un iemaksu maksājumus. Šajā izmaksu grupā ir ieskaitāmi nodokļi, kas saistīti ar uzņēmuma darbību – nekustamā īpašuma nodoklis, transporta līdzekļu nodoklis, maksas – valsts nodevas par uzņēmuma reģistrāciju valsts uzņēmumu reģistrā, biedru naudas dažādās asociācijās u.t.t. Šajās izmaksās nav ieskaitāmi nodokļi, kurus aprēķina no peļņas, pievienotās vērtības nodoklis, akcīzes.
6.2. Cenas veidošanās un noteikšana
Nosakot saražotās produkcijas cenu, jebkuram uzņēmējam vai uzņēmuma vadībai jāvadās, pamatā, no trīs galvenajiem ietekmējošajiem faktoriem – no ražošanas izmaksām, pieprasījuma un konkurentiem, kas ražo tādupašu, analogu vai varbūt, substitūtu produktu. Šajā gadījumā vadīsimies tikai no viena faktora – ražošanas izmaksām.
Galvenais pamatprincips, kas jāievēro nosakot produkcijas cenu, ir:
ienākumiem, no produkcijas realizācijas ir jāsedz visas ar uzņēmuma darbību saistītās kopējās izmaksas.
Atsevišķās materiālās izmaksas
+ Kopīgās materiālās izmaksas
+ Atsevišķās ražošanas izmaksas
+ Kopīgās ražošanas izmaksas
+ Sevišķās atsevišķās ražošanas izmaksas
= Ražošanas izmaksas (tiešās izmaksas)
+ Kopīgās pārvaldes izmaksas
+ Kopīgās realizācijas izmaksas
+ Realizācijas sevišķās atsevišķās izmaksas
= Pašizmaksa (kopējās izmaksas)
+ Peļņa
___________________________________
= Realizācijas ienākums (cena)
Praktiskajā darbībā, lai varētu veikt uzņēmuma saimnieciskās darbības analīzi un plānošanu, cenas noteikšanai ir nepieciešama izmaksu klasifikācija atkarībā no saražotās produkcijas daudzuma. Visas izmaksas var klasificēt kā mainīgās izmaksas un fiksētās (pastāvīgās) izmaksas.
Mainīgās izmaksas ir tieši atkarīgas no saražotās produkcijas daudzuma. Jo vairāk produkcijas tiek saražots, jo vairāk ir jāiepērk izejvielu, lielāks ir patērētā darba apjoms (darba algas) u.t.t.. Mainīgās izmaksas ir atsevišķās izmaksas, ko var uzskatīt arī par tiešajām ar ražošanas procesu saistītajām izmaksām.
Fiksētās (pastāvīgās) izmaksas ir izmaksas, kas rodas neatkarīgi no saražotās produkcijas daudzuma. Fiksētās izmaksas ir kopīgās izmaksas, kurās tiek uzskaitīti visi izdevumi, kas saistīti ar uzņēmumu kā tādu. Fiksētās izmaksas ir zināmas un paliek nemainīgas uz noteiktu laika periodu. Jebkurā uzņēmumā, neatkarīgi no panākumiem ražošanā, ir precīzi zināmas maksas par telpu īri, darba algas apkalpojošajam personālam un apsardzei, direkcijas uzturēšanas izdevumi u.t.t. Fiksētās izmaksas dažkārt atskaites periodā tomēr var mainīties arī no saražotās produkcijas daudzuma. Piemēram, rodas vajadzība pēc jaunām produkcijas noliktavām. Līdz ar to palielināsies nomas maksa, bet turpmākajā šīs izmaksas atkal fiksēsies.
Grafiskajā attēlojumā (skat. 6.2.1. attēlu) fiksētās jeb pastāvīgās izmaksas tiek attēlotas kā horizontāla līnija. Mainīgās izmaksas ir proporcionālas saražotajai produkcijai. Tātad kopējās izmaksas aprēķina pēc formulas
(6.1) Ik = If + Im ,
kur
Ik – kopējās izmaksas,
If – fiksētās izmaksas,
Im – mainīgās izmaksas.
Ja ir zināmas izejvielu un pakalpojumu tiešās izmaksas uz vienu produkcijas vienību, tad mainīgās izmaksas (Im) var aprēķināt reizinot saražotās produkcijas daudzumu (d) ar vienas produkcijas vienības mainīgajām izmaksām (Iv).
(6.2)Im = Iv x d
Tātad kopējās izmaksas var aprēķināt pēc formulas
(6.3)Ik = If + Iv x d .
6. 3. Realizācijas ieņēmumi un uzņēmuma peļņa
Realizācijas ieņēmumi rodas realizējot saražoto produkciju. Realizācijas ieņēmumu aprēķina kā realizēto produkcijas vienību skaitu (d) reizinātu ar vienas vienības cenu (c) .
Ja uzņēmumā nav citu ienākumu avotu, kā tikai saražotās produkcijas realizācija, tad realizācijas ieņēmums sakrīt ar uzņēmuma apgrozījumu. Kā vienu tā otru aprēķina pēc formulas
(6.4) Rie = A = d x c,
kur
Rie – realizācijas ieņēmumi,
A – apgrozījums.
Sakarā ar to, ka uzņēmumā pastāv mainīgās un fiksētās jeb pastāvīgās izmaksas, plānojot uzņēmuma darbību, ir ļoti būtiski zināt, cik produkcijas ir jāsaražo un par kādu cenu jārealizē, lai uzņēmums sāktu gūt peļņu.
Uzņēmuma peļņu (P) aprēķina no realizācijas ieņēmumiem (Rie) atņemot kopējās izmaksas (Ik).
(6.5)P = Rie – Ik
Apskatīsim piemēru. Pieņemsim, ka uzņēmums plāno saražot 70000 produkcijas vienības. Uzņēmuma fiksētās izmaksas ir 100000 NV, bet mainīgās izmaksas uz vienu produkcijas vienību ir 3 NV. Iespējamā tirgus cena vienai produkcijas vienībai 5 NV. Kāda būs gaidāmā uzņēmuma peļņa, ja tiks realizētavisa produkcija ?
|
Fiksētās izmaksas |
100000 |
|
Mainīgās izmaksas (3 x 70000) |
+ 210000 |
|
Kopējās izmaksas |
= 310000 |
|
Realizācijas ieņēmums (5 x 70000) |
350000 |
|
Peļņa (350000 – 310000) |
40000 |
Kā redzams, aprēķināt peļņu dotajā piemērā ir samērā vienkārši, bet uzņēmumam daudz būtiskāk ir uzzināt, cik produkcijas ir jāsaražo un jārealizē, lai sāktu gūt peļņu?
Pēc būtības, tiek iegūti divu lineāru taišņu vienādojumi, kurām var būt krustpunkts pie kaut kāda realizētās produkcijas daudzuma Xo (skat. 6.3.1. attēlu). Tas ir punkts, kurā realizācijas ieņēmumi ir vienādi ar kopējām izmaksām. Aprēķināsim šo Xo (mūsu gadījumā “d”)
Rie = Ik
c x d = If + Iv x d
(6.6)d = If / (c – Iv )
Ievietojot vienādojumos mūsu uzdevuma nosacījumus, iegūsim
5 d = 100000 + 3d
2d = 100000, d = 50000
Tātad, lai uzņēmums sāktu gūt peļņu pie noteiktās iespējamās cenas, tam ir jāsaražo un jārealizē vismaz 50000 produkcijas vienības.
Ja apskatam 6.3.1. attēlu, kurā grafiski attēlotas kopējo izmaksu un apgrozījuma jeb realizācijas ieņēmumu kopsakarības, tad redzam, ka līdz kritiskajam punktam Xo, to sauc arī par peļņas slieksni, realizācijas ieņēmumi ir mazāki par izmaksām – tā ir “zaudējumu zona”, bet tikai pēc peļņas sliekšņa pārsniegšanas sākas “peļņas zona”. Praktiskie novērojumi Latvijā liecina, ka tieši šo momentu daudzi uzņēmēji – jauniesācēji teorētiski nezina, un tādēļ nav spējīgi veiksmīgi turpināt uzsākto uzņēmējdarbību un bankrotē.
Kā tad veidojas cena un rodas peļņa?
Nosakot cenu saistībā ar izmaksām, jāievēro divas lietas. Pirmkārt, cenai noteikti jābūt lielākai par vienas produkcijas vienības tiešajām ražošanas (mainīgajām) izmaksām (!). Ja, pārdodot produkciju, ar ieņēmumiem mēs nenosegsim šo izmaksu daļu, nebūs resursu ar ko iegādāties jaunas izejvielas un samaksāt darba algu strādājošajiem jaunas sērijas saražošanai.
Otrkārt, jānosaka cik produkcijas vienības būs jāsaražo un jāpārdod, lai ar starpību starp cenu (c) un vienas vienības tiešajām izmaksām (Iv) varēs nosegt arī fiksētās izmaksas (If).(Skaties formulu (6.6)).
Apskatot 6.3.2. attēla piemēru, redzam, ka, lai nosegtu visas fiksētās izmaksas pie dotās cenas, ir jāpārdod vismaz 6 produkcijas vienības. Pārdodot 7. vienību, cenas pārsnieguma daļa pār tiešajām izmaksām uzņēmumam jau ir peļņa (P).
Šādā veidā cenas noteikšana var notikt, ja uzņēmums ražo tikai vienu produktu. Ja uzņēmums ražo, piemēram, mēbeles (krēslus un galdus), tad rodas problēma, kāda daļa no kopīgajām izmaksām (pie kurām pieskaitāmas arī fiksētās jeb pastāvīgās izmaksas) jāattiecina uz galdiem un kāda uz krēsliem.
Izmaksu pārdales un kalkulācijas piemērs
|
|
Pieskaitāmo izmaksu pozīcijas |
Galveno izmaksu pozīcijas |
|||
|
|
Ēkas |
Vadība un uzraudzība |
„A” ražotne |
„B” ražotne |
|
|
Personāla izmaksas |
10 |
50 |
300 |
100 |
|
|
Ārējie pakalpojumi |
50 |
10 |
100 |
100 |
|
|
Amortizācija un procentu maksājumi |
70 |
30 |
200 |
500 |
|
|
Kopā |
|
90 |
600 |
700 |
|
|
Pārdale par ēkām |
|
30
|
60 |
40 |
|
|
Pārdale par vadību |
|
70 |
50 |
||
|
Ražošanas kopīgās izmaksas |
730 |
790 |
|||
|
|
|||||
|
|
Kalkulācija |
||||
|
Produkts „X” |
Produkts „Y” |
||||
|
Tiešās izmaksas |
1200 |
800 |
|||
|
Pieskaitījums „A” (36,5%) |
438 |
292 |
|||
|
Pieskaitījums „B” (39,5%) |
474 |
316 |
|||
|
Kopā uz izmaksu nesēju |
2112 |
|
|||
|
|
|
||||
Izmaksu veidi pēc
grāmatvedības uzskaites un
palīgaprēķiniem:
Kopā
Personālizmaksas:
– algas vadībai 460
– algas ražošanā 1500
(tiešās izmaksas)
Tiešie materiāli 500
Ārējie pakalpojumi 260
Amortizācija un
procentu maksājumi 800
Kopējās izmaksas 3520
Tiešās izmaksas
2000
Pieskatījumu %-tu aprēķins
pret tiešajām izmaksām
Piesk. „A” = 730 : 2000 x 100 =36,5%
Piesk. „B” = 790 : 2000 x 100 =39,5%
7. Uzņēmuma bilance, peļņas un zaudējumu aprēķins un saimnieciskā stāvokļa raksturojums
Kā jau tas atzīmēts iepriekš, pēc uzņēmuma darbības uzsākšanas, kapitāla transformācijas process iegūst nepārtraukta riņķa kustību, kurā ir grūti izdalīt atsevišķās fāzes, jo vienlaicīgi ar ražošanas procesu notiek produktu realizācija, līdzekļu atgriešana, jaunu izejvielu pirkšana, kredītu ņemšana vai jaunu partneru – kapitālu piesaistīšana. Lai sistemātiski varētu kontrolēt, cik efektīvi tiek izmantots kapitāls, kāds ir uzņēmuma mantas – īpašuma stāvoklis, uzņēmuma grāmatvedība veido speciālu uzskaites tabulu, ko sauc par uzņēmuma bilanci. Pati par sevi uzņēmuma bilances sastādīšana ir sarežģīts ar uzņēmuma saimniecisko darbību saistīto rādītāju kalkulācijas un uzskaites process. Tomēr, ja arī zināšanas grāmatvedībā, kopumā, ir trūcīgas, veicot tikai bilances analīzi, par uzņēmuma stāvokli var uzzināt pietiekoši daudz.
7.1. Bilances uzbūve
Bilances tabulai ir divas puses. Labajā pusē tiek atspoguļoti visi kapitāla ņemšanas avoti, un to sauc par pasīviem, bet kreisajā – visas reālās mantas un īpašuma uzskaitījums, ko sauc par aktīviem (skat. 7.1.1. attēlu). Ja bilance ir sastādīta pareizi, tad kā pasīvos un tā aktīvos uzskaitītā vērtība ir vienāda, jeb saka, ka bilances abām pusēm ir jābūt vienādām. Uzskaitīto vērtību summu sauc par uzņēmuma bilances vērtību.
Pasīvos uzskaita pamatkapitālu, rezerves, nesadalīto peļņu, kas kopumā veido pašu kapitālu, un svešo kapitālu, ko, savukārt, veido uzkrājumi(pensiju fondiem, paredzamajiem nodokļiem, citi uzkrājumi), ilgtermiņa un īstermiņa kredīti.
Visi aktīvi tiek dalīti divās lielās grupās – ilgtermiņa ieguldījumos un apgrozāmos līdzekļos.
Ilgtermiņa ieguldījumi ietver nemateriālos ieguldījumus (licences, patenti, datorprogrammas, pētniecības izdevumi u.c.), pamatlīdzekļus (ēkas, būves, zeme, tehnoloģiskās iekārtas, mašīnas jeb visu to, ko var pieskaitīt pie investīciju produktiem un kas piedalās “n” ražošanas ciklos) un ilgtermiņa finansu ieguldījumus (citu uzņēmumu akcijas, aizdevumus citiem uzņēmumiem, ilgtermiņa vērtspapīri u.c.).
Nemateriālajos ieguldījumos tiek ieskaitīta arī uzņēmuma nemateriālā vērtība, kura parādās tikai uzņēmuma pirkšanas pārdošanas rezultātā. Tas ir, pircējs pērkot uzņēmumu, pirmkārt, maksā par visu materiālo vērtību – ēkām, būvēm, darbgaldiem, transportlīdzekļiem, gatavo produkciju, izejvielām un pusfabrikātiem, kas atrodas noliktavās, u.tt. Tomēr, otrkārt, uzņēmumam, ja tas ir ražotspējīgs (ir izstrādātas tehnoloģijas, izveidots strādājošo kolektīvs – komanda, ir savs imidžs un produktu noieta tirgus, uzticami piegādātāji) tā radot papildus vērtību, pateicoties kurai, vispār tiek nodrošināta peļņas gūšana. Lūk, par šo vērtību uzņēmuma īpašnieks – pārdevējs paaugstina uzņēmuma cenu, kuru uzņēmuma pircējs nekādi taustāmi nevar parādīt un pierādīt, bet uzskaitīt tikai kā uzņēmuma nemateriālo vērtību aktīvu pusē. Tādā veidā izlīdzinot aktīvu un pasīvu puses vērtību, jo pasīvu pusē pašu kapitālā tiek uzrādīta visa naudas summa, ko uzņēmējs izlietojis uzņēmuma pirkšanai. Uzņēmuma nemateriālo vērtību Latvijas likumdošana atļauj norakstīt 5 gados.
|
Bilance uz _______________ |
|||
|
Aktīvi |
Pasīvi |
||
|
Ilgtermiņa ieguldījumi |
Nemateriālie ieguldījumi |
Statūtkapitāls |
Pašu kapitāls |
|
Pamatlīdzekļi |
Rezerves |
||
|
Ilgtermiņa finansu ieguldījumi |
Nesadalītā peļņa |
||
|
Apgrozāmie līdzekļi |
Materiālās vērtības (krājumi) |
Uzkrājumi |
Svešais kapitāls |
|
Debitori |
Ilgtermiņa kredīti |
||
|
Vērtspapīri un līdzdalība kapitālos |
Īstermiņa kredīti |
||
|
Nauda |
|||
7.1.1. attēls. Bilances uzbūves shēma.
Apgrozāmie līdzekļi ir tās uzņēmuma materiālās vērtības, kuras nepārtraukti apgrozās jeb nepārtraukti mainās. Tās ir izejvielas, palīgmateriāli, gatavie vēl nerealizētie ražojumi, darba tērpi, instrumenti, vai visas tās lietas, kuru iegādes cena pēc Latvijas likumdošanas ir zemāka par 50 latiem. Apgrozāmos līdzekļos vēl ieskaita visus īslaicīgos parādus, kurus sauc arī par debitoriem, īslaicīgos vērtspapīrus un brīvos naudas līdzekļus, kas atrodas kasē vai bankas kontos.
7.2. Peļņas un zaudējuma aprēķins
Tāpat kā uzņēmuma bilance, speciālā tabula ir noteikta arī uzņēmuma peļņas un zaudējuma aprēķinam. Peļņas un zaudējumu tabulā parādās galvenokārt jau sintezēti rādītāji, kas iegūti veicot grāmatvedības aprēķinus (kalkulācijas), un tādēļ šī tabula spēj dot tikai diezgan virspusēju pārskatu par ieņēmu un izdevumu struktūru (skat. 7.2.1.tabulu).
Peļņas un zaudējumu tabulā parāda neto apgrozījumu. Par neto apgrozījumu to sauc tādēļ, ka no produkcijas realizācijas cenā ietilpstošajām izmaksām ir izskaitīts pievienotās vērtības nodoklis (PVN), kas samaksāts pie preču un pakalpojumu iegādes. To speciāli pieprasa likums “Par pievienotās vērtības nodokli”, lai pie saražoto preču realizācijas nenotiktu jau vienreiz samaksātā PVN atkārtota aplikšana ar šo nodokli. Tas ir, lai ar nodokli tiktu aplikta tikai “tīra” pievienotā (no jauna radītā) vērtība.
Pārējos posteņus peļņas un zaudējumu tabulā var sadalīt ieņēmuma un izdevuma posteņos. Izdevumu posteņi ir: ražošanas izmaksas, pārdošanas izmaksas, administrācijas izmaksas, ilgtermiņa finansu ieguldījumu un īstermiņa vērtspapīru norakstīšana, procentu maksājumi un tamlīdzīgas izmaksas, ārkārtas izmaksas, uzņēmumu ienākuma nodoklis, pārējie nodokļi, ko maksā no peļņas.
Ieņēmumu posteņi ir: pārējie uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi, pārējie ieņēmumi no vērtspapīriem un aizdevumiem, pārējie procentu ieņēmumi, ārkārtas ieņēmumi.
Pārējās tabulas pozīcijās ir atspoguļoti starprezultāti, bet pats galvenais uzņēmuma raksturotājs – uzņēmuma tīrā peļņa vai arī zaudējumi.
Izmantojot uzņēmumabilances un peļņas un zaudējumu aprēķinu, var veikt uzņēmuma saimnieciskās darbības rezultātu analīzi (novērtējumu) par noteiktu laika periodu.
|
7.2.1. tabula. Peļņas un zaudējumu aprēķins (pēc apgrozījuma izmaksu metodes) |
||
|
Rindas kods |
Pārskata periodā (no gada sākuma) |
|
|
A |
B |
1 |
|
Neto apgrozījums |
||
|
Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas |
||
|
Bruto peļņa vai zaudējumi |
||
|
Pārdošanas izmaksas |
||
|
Administrācijas izmaksas |
||
|
Pārējie uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi |
||
|
Ieņēmumi no līdzdalības radniecīgo un saistīto uzņēmumu kapitālos |
||
|
Pārējie ieņēmumi no vērtspapīriem un aizdevumiem, kas veidojuši ilgtermiņa ieguldījumus |
||
|
Pārējie procentu ieņēmumi un tamlīdzīgi ieņēmumi |
||
|
Ilgtermiņa finansu ieguldījumu un īstermiņa vērtspapīru vērtības norakstīšana |
||
|
Procentu maksājumi un tamlīdzīgas izmaksas |
||
|
Peļņa vai zaudējumi pirms ārkārtas posteņiem un nodokļiem |
||
|
Ārkārtas ieņēmumi |
||
|
Ārkārtas izmaksas |
||
|
Ārkārtas peļņa vai zaudējumi pirms nodokļiem |
||
|
Uzņēmuma ienākumu nodoklis par pārskata periodu |
||
|
Pārējie nodokļi, ko maksā no peļņas |
||
|
Pārskata perioda peļņa vai zaudējumi pēc nodokļiem (tīrie ieņēmumi) |
||
7.3. Uzņēmuma vērtēšana pēc finansu rādītājiem
Uzņēmumu darbības rezultātu analīzei tiek izmantoti uzņēmuma bilances un peļņas – zaudējumu aprēķinu rādītāji. Rādītāju bloks izvēlēts tā, lai varētu veikt pietiekami kompleksu uzņēmuma finansu stāvokļa analīzi un noteiktu atsevišķu rādītāju savstarpējās sakarības (skat. 7.3. 1. tabulu).
|
7.3.1. tabula. Analizējamie, saimnieciskās darbības rezultātus raksturojošie rādītāji . |
|
|
Rādītājs |
|
|
Uzņēmuma bilances vērtība |
|
|
Pamatkapitāls (PmK) |
|
|
Pašu kapitāls (PK) |
|
|
Svešais kapitāls (SK) |
|
|
kopīgais kapitāls (KK) |
|
|
Peļņa (tīrais ienākums) (P) |
|
|
Īstermiņa parādi (ĪP) |
|
|
Ilgtermiņa kredīti (IK) |
|
|
Naudas līdzekļi (NL) |
|
|
Īstermiņa aizdevumi – debitori (D) |
|
|
Apgrozāmie līdzekļi (AL) |
|
|
Amortizācijas atskaitījumi (AM) |
|
|
Ilgtermiņa ieguldījumi (II) |
|
|
Maksa par kredītiem (MK) |
|
|
7.3.2. tabula. Finansu analīzes rādītāji |
||
|
N.p.k. |
Finansu analīzes rādītājs |
Finansu analīzes rādītāja skaidrojums (formula) |
|
1. |
Uzņēmuma bilances vērtība |
|
|
2. |
Pašu kapitāla (PK) rentabilitāte |
P / PK x 100 |
|
3. |
Kopīgā kapitāla (KK) rentabilitāte |
( P + MK ) / KK x 100 |
|
4. |
Cash Flow (CF) |
P + AM |
|
5. |
Ilgtermiņa ieguldījumu (II) segšanās “A” |
PK / II |
|
6. |
Ilgtermiņa ieguldījumu segšanās “B” |
(PK + IK) / II |
|
7. |
Kapitāla dzēšanas laiks |
PK / CF KK / CF SK / CF |
|
8. |
Uzņēmuma likviditātes (L) L1 L2 L3 |
NL / ĪP (NL + D) / ĪP AL / ĪP |
1.Uzņēmuma bilances vērtība (Vb)
Bilances vērtība parāda uzņēmuma rīcībā esošo ilgtermiņa ieguldījumu un apgrozāmo līdzekļu kopējo vērtību (aktīvu pusē) vai piesaistīto pašu un svešo kapitālu vērtību (pasīvu pusē).
2. Pašu kapitālarentabilitāte
Pašu kapitāla rentabilitāte tiek aprēķināta kā neto peļņa (tīrie ieņēmumi) pret uzņēmējdarbībā iesaistīto pašu kapitālu.
3. Kopīgā kapitāla rentabilitāte
Kopīgā kapitāla rentabilitāti aprēķina kā uzņēmēja neto peļņa + maksa par kredītiem (kredītprocenti) pret kopīgo kapitālu (bilances pasīvi). Pašu kapitāla rentabilitāte salīdzinājumā ar kopīgā kapitāla rentabilitāti var būt atšķirīga. Šo atšķirību nosaka visu iesaistīto kapitālu struktūra, kā arī maksas par kredītiem lielums. Kopīgā kapitāla rentabilitāte ir būtiskāks rādītājs, salīdzinot ar pašu kapitāla rentabilitāti, jo tā pilnīgāk raksturo uzņēmuma saimnieciskos sasniegumus un vadītāju saimniekošanas prasmi ar visu viņu rīcībā nonākušo kapitālu.
Kopīgā kapitāla rentabilitāti, lai kontrolētu uzņēmumā iesaistīto kapitālu apsaimniekošanas efektivitāti, var salīdzināt ar banku ilgtermiņa depozītnoguldījumu procentu likmi. Ja banku ilgtermiņa depozītnoguldījumu procentu likme ir augstāka par kopkapitāla rentabilitāti, tas nozīmē, ka uzņēmumam vajadzētu saimniekot efektīvāk, jo kapitāla īpašniekam ir izdevīgāk noguldīt naudu bankā nevis iesaistīt ražošanā. Tas gan neattiecas uz kreditoru, jo svešā kapitāla rentabilitāte, pēc būtības, ir kredītprocentu likme, kas vienmēr ir augstāka kā depozītnoguldījumu procentu likme.
4. Naudas plūsma ( starptautiski pazīstama kā Cash Flow (CF))
Naudas plūsmu dotajā gadījumā aprēķina kā tīrā ienākuma un amortizācijas (nolietojuma) atskaitījumu summu. Naudas plūsma parāda, kādu summu uzņēmējs ir atguvis no uzņēmējdarbībā iesaistītā kapitāla gada laikā vai arī citā atskaites periodā (ceturksnī, nedēļā).
Realizējamās produkcijas cena veidojas pēc shēmas
Materiālu un pakalpojumu izmaksas
+ Darba alga
+ Amortizācija
__________________________
= Pašizmaksa
+ Peļņa
__________________________
= Cena
Pārdodot saražoto produkciju, uzņēmējs atgūst izlietotos līdzekļus – naudu, kura dodas jaunā apritē. Par vienu daļu naudas atkal tiek pirkti materiāli, maksāta darba alga, bet amortizācija un peļņas daļa paliek uzņēmuma uzkrājumos (protams, ja netiek pēkšņi intensificēta ražošana un nauda iesaistīta jaunu pamatlīdzekļu un materiālu iegādē ).
5. Ilgtermiņa ieguldījumu (II) segšanās “A”
Ilgtermiņu ieguldījumu “A” segšanos aprēķina kā pašu kapitāla (pasīvi) attiecību pret ilgtermiņa ieguldījumiem (aktīvi). Ja segšanās “A” ir lielāka par 1 (“A” > 1), tas norāda, ka visi ilgtermiņa ieguldījumi, tai skaitā arī pamatlīdzekļi, ir segti ar pašu kapitālu. Ja šis rādītājs ir mazāks par 1 (“A” <1), tad visi apgrozāmie līdzekļi un daļa ilgtermiņa ieguldījumu ir segti ar svešo kapitālu, kas doto uzņēmumu raksturo negatīvi. Pasliktinājusies ir uzņēmuma likviditāte. Ekonomiskajā literatūrā ir sastopams arī viedoklis, kas nosaka, ka pie normāla ražošanas un tautsaimniecības stāvokļa kopumā dotais uzņēmums strādā racionāli.
6. Ilgtermiņa ieguldījumu segšanās “B”
Ilgtermiņaieguldījumu segšanās “B” ir pašu kapitāla (PK) un ilgtermiņu kredītu (IK) summas attiecība pret ilgtermiņa ieguldījumiem. No uzņēmuma stabilitātes viedokļa tai ir noteikti jābūt lielākai par 1 (“B” > 1). No otras puses, tas nozīmē, ka daļa ilgtermiņa kredītu ir attiecināma arī uz apgrozāmajiem līdzekļiem. Tas vērtējams pozitīvi, jo ilgtermiņa kredīti vienmēr ir lētāki. Uzņēmēju vidū, atkarībā no uzņēmējdarbības filozofijas, dažkārt pastāv uzskats, ka apgrozāmie līdzekļi var būt veidoti tikai no kredītiem.
7. Kapitāla dzēšanās vai atražošanās laiks
Kapitāla dzēšanās vai atražošanās laiks ir pašu kapitāla (PK), kopīgā kapitāla (KK) vai svešā kapitāla attiecība pret naudas plūsmu (Cash Flow). Svešā kapitāla attiecību pret naudas plūsmu, dažkārt sauc arī par ārējo investīciju dzēšanas laiku. Jebkurš ārējais investors ir ieinteresēts, lai šis rādītājs būtu pēc iespējas mazāks.
8. Uzņēmuma likviditātes vai īstermiņa kredītu (parādu) atmaksāšanas spēja
Pasaulē un Latvijā sastopamajā ekonomiskajā literatūrā ir vairāki šīs grupas rādītāju traktējumi. Tiem var nedaudz atšķirties aprēķināšanas paņēmieni, bet nemainās ekonomiskā būtība.
1.likviditāte (L1) (absolūtā likviditāte) ir uzņēmuma rīcībā esošo naudas līdzekļu (kase, banka) attiecība pret īstermiņa kredītiem. Par normālu L1 tiek uzskatīta , ja tā ir lielāka par 0,5 (L1 > 0,5). Tas nozīmē, ka uzņēmējs uzreiz ir spējīgs atmaksāt pusi no visiem īslaicīgajiem kredītiem un citiem parādiem.
2. likviditāte (L2) (starpseguma likviditāte) ir naudas + debitoru (īslaicīgie parādi) attiecība pret īstermiņa kredītiem. Šim rādītājam ir jābūt lielākam par 1,5 (L2 > 1,5). Pie gadījuma, ja L1 > 0,5, tad tas norāda, ka īslaicīgie kredīti ir aptuveni vienādi ar debitoriem. Vienlaicīgi jāsaprot, ka īslaicīgo kredītu apmaksa ir jāsaista ar atmaksāšanas periodu līdz gadam, jo norēķini ar debitoriem parasti nav momentāli. Aprēķinot šo likviditāti, naudas un debitoru summai dažkārt tiek pieskaitīti arī īslaicīgie un ātri likvidējamie (pārdodamie) vērtspapīri.
3.likviditāte (L3) (kopējā likviditāte) ir visu apgrozāmo līdzekļu attiecība pret īslaicīgajiem kredītiem. Tai ir jābūt lielākai par 2 ( L3 > 2). Ja L3 > 2, tas norāda, ka, realizējot savus apgrozāmos līdzekļus (uzkrājumus, materiālus, pusfabrikātus u.c.) pat par 1/2 no to uzskaitītās vērtības, ir iespējams norēķināties ar īslaicīgajiem kreditoriem.
Nosaukto rādītāju skaitliskās vērtības ir dotas kā minimālās, raugoties no iespējamo investoru vai kreditoru viedokļa. Jo šie rādītāji ir augstāki, jo lielākas ir garantijas, ka ieguldāmais vai aizdodamais kapitāls tiks apsaimniekots efektīvāk. Bet, ja arī šie rādītāji kādā atskaites periodā neizpilda izvirzītos nosacījumus, tas vēl nenozīmē, ka uzņēmums strādā slikti.
Piemēram, gada beigās ir iegūti ilgtermiņa kredīti. Ražošanā tos vēl nav paspēts izmantot, līdz ar to pazemināsies kopkapitāla rentabilitāte, bet būs uzlabojusies 1. likviditāte (L1) – bankas kontā būs vairāk naudas.
Tādēļ visi aprēķinātie rādītāji ir jāapskatās dinamikā, pa dažādiem atskaites periodiem vai gadiem. Tikai tad var veidoties objektīvs slēdziens.
8. Mārketinga nozīme uzņēmējdarbībā
8.1. Mārketinga attīstība pēdējās desmitgadēs
Dažādos laika periodos ar mārketingu ir saprasts dažādu pasākumu kopums un kombinācijas, kādas izmantoja uzņēmēji, lai veiksmīgāk varētu ienākt un pastāvēt tirgū ar saviem radītajiem ekonomiskajiem labumiem.
Piemēram, mārketinga teorētiķis Rūlī (Rühli) uzskata, ka 50-jos gados bijis “cietās pārdošanas” mārketings, 60-jos gados – patēriņa mārketings, 70-jos gados – sociālais mārketings, bet 80-jos gados tiek izveidots stratēģiskais mārketings.
Atšķirīga ir bijusi dažādu autoru uztvere un definētais mārketinga saturs un mārketinga instrumentu sistematizācija, kas visi, principā, balstās uz Makkārtija (McCarthy) sešdesmito gadu iedalījumu:
produkts (product),
cena (price),
vieta (place),
veicināšana (promotion).
Gutenbergs septiņdesmito gadu vidū kā galvenās mārketinga instrumentu grupas uzskaitīja produktradīšanu, cenu politiku, noieta (realizācijas) politiku un reklāmu.
Mefferts (ap 1980. gadu) mārketinga instrumentus ir definējis kā produkt- un sortimenta politika, kontraktpolitika, distribūciju politika un komunicēšanās politika.
Nīšlāgs, Dihtls, Horšgens 80 – to gadu vidū mārketinga instrumentus klasificēja kā produktpolitika, atmaksāšanās politika, distribūciju politika un komunicēšanās politika.
Analogi ir mainījušās ir arī mārketinga definīcijas. Sešdesmito gadu beigās Veinholds-Štuncī ar mārketingu saprot “uz tirgu orientētu un tirgum pakārtotu uzņēmēja politiku”.
Mefferts uzskata, ka mārketings ir apzināta tirgus orientēta uzņēmuma vadīšana, kura atstāj iespaidu uz uzņēmējdarbības, kas virzīta uz aktuālajiem un potenciālajiem tirgiem, aktivitāšu plānošanu, koordinēšanu un kontroli.
1985. gadā Amerikas mārketinga asociācija (American Marketing Association) ir devusi sekojošu definīciju: “Mārketings ir produktu un pakalpojumu koncepciju, cenu noteikšanas, veicināšanas un distribūcijas plānošanas process, lai nodrošinātu apmaiņas procesu, kas piepilda individuālos un organizācijas mērķus.”
Turpmākajos gados izdotajā mārketinga literatūrā un mācību grāmatās nav sastopamas pārāk lielas teorētiskās novitātes. Tomēr pastāv atšķirības mārketinga mācīšanas metodikās un strukturizācijā. Šoreiz pievērsīsimies tikai mārketinga – mix instrumentu strukturizācijai,kāda tā pastāv vāciski runājošajās zemēs. Piemēram, profesors Dr. Hans Hristians Veiss 1993. gada izdotajā grāmatā “Marketing” mārketinga – mix veido no produktpolitikas, kontraktpolitikas, distribūciju politikas un komunicēšanās politikas.
Produktpolitika – pasākumu kopums, lai sasniegtu produkta augstāko novērtējumu pircēju vidū.
Kontraktpolitika – pasākumu kopums, kas veicot pirkšanā iesaistīto pušu interešu izlīdzināšanu, noved līdz kontrakta (pirkšanas līguma) noslēgšanai.
Distribūciju politika – pasākumu kopums, kurš jāveic, lai produkts no vietas, kur tas tiek ražots, nonāktu pie patērētāja pareizā stāvoklī, pareizā daudzumā, pareizā laikā un pareizā vietā.
Komunicēšanās politika – pasākumu kopums, lai tiešu vai netiešu sakaru ceļā veidotos kontakts starp piedāvātāju un potenciālo pircēju, kas varētu novest pie pirkšanas – pārdošanas līguma noslēgšanas.
|
8.1.1. tabula. Mārketinga politikas instrumenti. |
|||
|
Produktpolitikā |
Kontraktpolitikā |
Distribūciju politikā |
Komunicēšanās politikā |
|
Produktprogrammas politika Produkta dizains Iesaiņojums Kvalitāte Marku politika Diversifikācija Diferencēšanas politika Produktvariāciju politika Sortimenta politika Klientu dienesti Garantiju politika |
Cenu politika Prēmiju cenu politika Veicināšanas cenu politika Noieta politika Cenu diferencēšanas politika Atlaižu politika Kredītpolitika Piegādes un maksāšanas noteikumi |
Tirdzniecības politika Noieta ceļu politika Noieta starpnieku politika Reģionālā politika Filiāļu politika Mārketinga loģistikas politika Gatavās produkcijas noliktavu politika |
Reklāma Reklāmas nesēju politika Reklāmas līdzekļu politika Tiešā reklāma Tirdzniecības veicināšana Personpārdošana PR Sponsorings Product Placement |
Analogu mārketinga – mix instrumentu struktūru piedāvā arī Rodigers Voss 1999. gadā izdotajā grāmatā “Grundvissen Betriebsvirtschaflehre”.
Pats būtiskākais mārketinga zināšanu ieguvē, tomēr, ir precīzi apzināties, katirgus pētījumi un mārketinga pasākumi ir izejas punkts uzņēmuma saimnieciskās darbības pamatošanā, plānošanā un procesu organizēšanā.
8.2. Mārketinga koncepcijas
Kā jebkurš saimnieciskās vadīšanas process, arī mārketinga pasākumu jebinstrumentu komplekss (mārketinga – mix) sākas ar ģenerālas koncepcijas izstrādi. Ekonomiskajā literatūra ir sastopamas dažādas mārketinga koncepcijas vai koncepciju kombinācijas. Tādas varētu būt:
ražošanas koncepcija;
produktkoncepcija;
pārdošanas koncepcija;
integrētā mārketinga koncepcija;
sociālais mārketings.
Ražošanas koncepcijas pamatā ir uzņēmuma vēlēšanās ražot labus produktus un pēc iespējas ar izdevīgākām izmaksām nogādāt tos tirgū. Smaguma punkts tiek likts uz ražošanas optimizāciju.
Produkta koncepcijas pamatā ir tas, ka tiks nopirkts tas produkts, kuram pircējs prasa augstāko kvalitāti, labāko izskatu (dizainu) un attiecīgu pretpakalpojumu. Pats par sevi – produkts ir nepārtraukti jāuzlabo.
Pārdošanas koncepcijā jeb tradicionālā mārketinga koncepcijā par izejas punktu uzņēmējiem ir produktu meklēšana klientiem, iesaistot realizāciju, reklāmu, tirdzniecības veicināšanu. Tam visam, sasniedzot noteiktu apgrozījuma līmeni jānes pietiekama peļņa. Tradicionālā shēma ir:
Modernajā mārketinga koncepcijā pieprasītāju velmju izpētīšana stāv uzņēmuma darbība procesa sākumā. Mārketings ir aktivitāšu sākumā un realizē visus uzņēmēja lēmumus.
Mārketings ir uzņēmējdarbības koncepcija, kas izriet no iesaistītajiem un iespējamajiem klientiem. Mārketings ir tā veidots, ka peļņa tiek gūta apmierinot klientu vēlmes. Tā realizācijai, optimāli tiek iesaistīta tirgus izpēte un mārketingpolitiskie instrumenti.
Modernā shēma:
Viselastīgākais mārketings ir gadījumos, kad tas ir integrēts. Tas nozīmē, ka jebkura uzņēmēja darbība tiek virzīta caur vienu punktu – mārketinga koncepciju.
8.2.1. attēls. Integrēta un neintegrēta mārketinga darbības principiālā shēma.
Nepārtraukti paaugstinoties konkurencei, saīsinoties katra atsevišķā ekonomiskā labuma dzīves ciklam, pieaugot zinātniski tehniskā progresa attīstības tempam, uzņēmējam ir jādomā, kā pēc iespējas īsākā laika periodā varētu atgūt ieguldīto kapitālu un segt visas izmaksas. Tas nozīmē, ka kopumā jāpaplašina patērētāju loks un jāpalielina to skaits. Tādēļ jau projektējot un ražojot šos labumus, katram uzņēmējam jābūt pilnīgai skaidrībai par visiem iespējamajiem patērētājiem, par to sociālo stāvokli, sadzīves tradīcijām, „sliktajām” un „labajām” īpašībām, iespējamo maksātspēju, katras atsevišķās patērētāju grupas sasniegšanas iespējām kā ar informāciju tā ar reālo producēto labumu. Līdz ar to mārketinga instrumentu kopums tiek veidots (jāveido) tā, lai netiktu izslēgts neviens iespējamais patērētājs, lai arī kādā sociālajā vai demogrāfiskajā grupā tas neatrastos. Tomēr uzreiz jāatzīmē, ka nevar piekrist tiem autoriem, kuri apgalvo, ka mārketinga pārliecībai jāizriet no sabiedriskām un atsevišķu patērētāju vajadzībām, tādā veidā radot tā saukto sociālo mārketingu. Jā, mārketinga koncepcijai jārealizē arī šī prasība, bet neaizmirsīsim, ka mārketinga instrumentu sistēma pamatā tiek radīta ar mērķi nevis „pakļauties kaut kā interesēm”, bet „veidot sabiedrības intereses”. Citiem vārdiem sakot, ar sociālo mārketingu nedrīkst saprast to, ka kaut kādai sociālai grupai tiks kādi labumi par velti vai par zemāku cenu (atsevišķos gadījumos tas var tikai tā gadīties). Sociālais mārketings drīzāk realizē to ideju, ka, pastāvot šodienas modernajām tehniskajām un tehnoloģiskajām iespējām un tās liekot lietā, netiks aizmirsts neviens sabiedrības loceklis un tie visi tiks iesaistīti uzņēmēja mērķu realizācijā, lai gan ārēji varētu likties, ka viss notiek tikai sabiedrības interesēs.
8.3. Mārketinga mērķi
8.3.1. attēls. Pasākumu mērķi uzņēmējdarbībā.
Jebkurš mārketinga mērķis izriet no šādiem uzņēmējdarbības mērķiem:
|
kvantitatīvajiem |
kvalitatīvajiem |
|
– eksistences nodrošināšana |
– pazīstamība |
|
– peļņas gūšana |
– imidžs |
|
– neatkarība |
– immateriālā vērtība (Good will) |
|
– izaugsme |
– u.t.t. |
|
– tirgus īpatsvara paaugstināšana |
|
|
– drošība |
|
|
– izmaksas u.t.t. |
8.3.2. attēls. Mārketinga mērķu hierarhija uzņēmējdarbībā.
8.4. Produktpolitika
Produktpolitikas galvenās sastāvdaļas ir:
Produktpolitika šaurākā nozīmē sastāv no trīs galvenajām sastāvdaļām:
jaunu produktu uzņemšana un ievadīšana tirgū (produktinovācija);
ražošanas programmā ietverto produktu modifikācijas gatavība (produktvariācija);
līdzšinējoproduktu izslēgšana (produkteliminācija).
8.4.1. attēls. Produkta pārdošanu veicinošie faktori.
Produktpolitikas uzdevumi ir:
jaunu produktideju atklāšana;
jaunu produktu attīstīšana;
jaunu produktu ievadīšana tirgū;
produktu ražošana (radīšana);
produktu kvalitātes izmaiņas;
produktu variēšana un diferencēšana;
produktu izslēgšana (eliminācija);
tirgo ievadīto produktu uzmanīšana.
|
8.4.1. tabula. Mārketinga instrumentu darbība dažādās produkta dzīves cikla fāzēs |
|||||
|
Ienākšana |
Izaugsme |
Bagātības fāze |
Piesātinājums |
Noriets |
|
|
Klientu iespaids |
Inovātoru augsts ienākums |
Agrā tagadnē augsts ienākums |
Masu caurmēra ienākums |
Caurmēra ienākums |
Zems ienākums |
|
Produkts |
Pamatprodukts |
Produkta tālāka attīstība |
Segmentspecifisks produkts |
Produkts |
Vienkāršākā versija |
|
Cena |
Zema vai augsta |
Uz konkurenci orientēta |
Uz konkurenci orientēta |
Zema |
Zema |
|
Reklāma |
Produktu pazīstamu daroša |
Produkta priekšrocības raksturojoša |
Produkta vajadzību raksturojoša |
Individuālo vajadzību raksturojoša |
Vispārējs piedāvājums |
|
Sacensība |
Nav, maza |
Vairāki sāncenši |
Daudz sāncenšu |
Nedaudzi sāncenši |
Nedaudzi sāncenši |
|
Bruto peļņa uz 1 vienību |
Augsta |
Augsta |
Neliela |
Ļoti maza |
Ļoti maza |
|
Produktpolitikas akcijas |
|||||
|
Inovācija |
Modifikācija |
Diferencēšanās |
Modificēšanās Diferencēšanās Diversifikācija |
Izslēgšana Diversifikācija |
|
8.4.1. Produktu inovācijas process
Ideju avoti:
Uzņēmuma iekšējie
pētniecības un attīstības
patentu nodaļa
mārketinga nodaļa
uzņēmuma priekšlikumu zināšana
Uzņēmuma ārējie
klienti;
noieta starpnieki;
konkurenti;
komplementāro produktu ražotāji;
citu nozaru produkts;
gadatirgi, izstādes, meses;
piegādātāji;
jaunatklājumu meses;
pētniecības institūti;
reklāmu aģentūras;
uzņēmējdarbības treneri;
saimnieciskās apvienības.
Ar produktu diferencēšanu saprot jau tirgū esošo produktvariantu attīstību un pārkārtošanu pa tirgiem. Diferencēšanu var veikt divos virzienos:
attiecībā uz atsevišķiem produktiem (ar dažādu iepakojumu, cenu, markām to modifikācijām u.t.t.)
attiecībā uz konkurentu piedāvājumu (ar cenu, realizācijas kanāliem, imidžu u.t.t.)
Produktu diferencēšana būs panākumiem bagāta tikai tad, ja “jaunie” produkti būs tirgū akceptēti kā:
vienreizēji;
atšķirīgi;
citādāki;
pircējspecifiski.
|
8.4.2.tabula. Paplašinātā tirgus – produkta matrica. |
||
|
Tirgi Produkti |
ESOŠIE |
JAUNIE |
|
ESOŠIE |
Tirgus caurspiešana: – tirdzniecības intensificēšana; – jaunu klientu iegūšana; – konkurences satriekšana; – pielietojuma paaugstināšana. |
Tirgus attīstīšana: – jauni tirgi; – jauni noieta reģioni; – internacionālie tirgi; – jaunu piesaistes jomu radīšana. |
|
JAUNIE |
Produktattīstība: – atsevišķā attīstība; – līgumu attīstība; – licences; – produktu apmaiņa. |
Diversifikācija: – horizontālā; – vertikālā; – laterālā. |
8.4.2.Diversifikācija
Ar diversifikāciju saprot saimnieciskā darbībā radīta vai piesaistīta kapitāla novirzīšanu kādā citā jomā. Tādā veidā nostiprinot esošā ekonomiskā labuma ražošanas un realizācijas iespējas, vai arī par galveno mērķi nosakot risku sadalīšanu un/vai mazināšanu. Tas ir, ja man tik labi neveiksies ar šo produktu vai pakalpojumu, man būs cits labums, kas nesīs maksimālo peļņu.
Vertikālā diversifikācija ir saistīta ar attiecībā pret bāzes produkta “pirms” vai “pēc” saimnieciskās darbības izmaiņu. Vertikālā diversifikācija bieži tiek veikta, lai nodrošinātu produkta noieta vai sagādes tirgu. Tiek skarts uzņēmējdarbības orientācijas virziens. Pamatnozarei tiek pieslēgtas citas savstarpēji sasaistāmas nozares.
Piemēram:
Gaļas ražošana
(diversifikācija „pirms”)
(diversifikācija „pirms” )
|
GAĻA ————— pusfabrikāti—————konservi |
Ķīmiskā rūpniecība
|
PLASTMASAS —– magnetafonu lentas —- kasetes
|
(diversifikācija „pēc”)
Horizontālā diversifikācija ir tad, ja pastāv vielisks kopsakars ar bāzes vai esošo produktu un jauno produktu. Tas ir, izmantojot līdzšinējās sagādes saimniecību, ražošanas tehniku, noieta sistēmu, cilvēku zināšanas un kolektīvu, tiek ražots jauns produkts un radīts jauns tirgus. Ar to jāsaprot, ja līdz šim tika ražots un realizēts tikai piens un krējums, tad, uzsākot sviesta un siera ražošanu, vienlaicīgi tiek radīts (vai notiek ielaušanās) pilnīgi jauns – sviesta un siera tirgus.
|
Piens——–krējums ———sviests——-siers |
Laterālā diversifikācijatiek veikta iepriekšējai saimnieciskajai darbībai vai uzņēmējdarbībai piesaistot absolūti ar doto produktu nesaistītas nozares.
Diversifikācijas mērķi
|
8.4.3.tabula. Diversifikācijas mērķu klasifikācija. |
|
|
Pēc Loblera |
Pēc Džakoba |
|
rentabilitātes paaugstināšana, sinerģētiska efekta izmantošana, risku sadalīšana, stabilizācija. |
izaugsme, riska redukcija, sacensības mērķis, rentabilitātes paaugstināšana, ētiski mērķi. |
8.4.3. Produktu izslēgšana (eliminācija)
8.4.1.attēls. Produktu izslēgšanas shēma
Produktu vai arī pakalpojumu izslēgšana no ražošanas var notikt vairāku iemeslu pēc. Var būt gadījumi, kad produkti kļūst „slikti” izmaksu paaugstināšanās pēc, cenas pazemināšanās pēc, vai krītas pieprasījums pēc tiem. To ražošana ir saimnieciski neizdevīga. Bet var pastāvēt gadījumi, kad, neskatoties uz zināmu neizdevīgumu, produkti ir jāturpina ražot. Piemēram, tiek pārtraukta kādas markas automašīnu masveida izlaide, bet atsevišķas detaļas tomēr vēl jāturpina ražot, jo tās ir vajadzīgas kā rezerves daļas tām automašīnām, kas vēl brauc pa pasauli. Līdz ar to produktu eliminācija kļūst par ilglaicīgu pasākumu kopumu, kā tas ir parādīts arī 8.4.1. attēlā.
|
ABC metode |
|
||||||||||||
|
|
|
Produkti |
|
||||||||||
|
|
|
Formula |
1. |
2. |
3. |
4. |
5. |
6. |
7. |
8. |
9. |
10. |
|
|
1. |
Realizācijas noiets tūkst. gab. |
|
200 |
30 |
40 |
4 |
12,5 |
2 |
10 |
1 |
2 |
0,4 |
|
|
2. |
Realizācijas cena NV |
|
4 |
20 |
5 |
25 |
8 |
30 |
6 |
40 |
10 |
50 |
|
|
3. |
Apgrozījums tūkst. NV |
1.x2. |
800 |
600 |
200 |
100 |
100 |
60 |
60 |
40 |
20 |
20 |
2000 |
|
4. |
Katra produkta %-ts no kop. apgrozījuma |
3. / 2000×100 |
40 |
30 |
10 |
5 |
5 |
3 |
3 |
2 |
1 |
1 |
|
|
5. |
Kumulētā apgrozījuma daļa |
|
40 |
70 |
80 |
85 |
90 |
93 |
96 |
98 |
99 |
100 |
|
|
6. |
Sadalījums ABC |
|
A |
A |
B |
B |
B |
C |
C |
C |
C |
C |
|
|
7. |
|
|
70% |
20% |
10% |
|
|||||||
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Analīze |
|
|||||||||||
|
8. |
1 produkta vienības mainīgās izmaksas NV |
|
3,8 |
12 |
3,75 |
22,5 |
6,8 |
24 |
5,4 |
28 |
6,5 |
30 |
|
|
9. |
Mainīgo izmaksu bruto segšanās |
2. – 8. |
0,2 |
8 |
1,25 |
2,5 |
1,2 |
6 |
0,6 |
12 |
3,5 |
20 |
|
|
10. |
Kopējā bruto segšanās katram produktam |
9. x 1. |
40 |
240 |
50 |
10 |
15 |
12 |
6 |
12 |
7 |
8 |
400 |
|
11. |
Produkta bruto segšanās īpatsvars %-tos |
10. / 400 x 100 |
10 |
60 |
12,5 |
2,5 |
3,75 |
3 |
1,5 |
3 |
1,75 |
2 |
100 |
|
12. |
Vietu sadalījums |
|
III |
I |
II |
VI |
IV |
V |
IX |
V |
VIII |
VII |
|
|
13. |
Bruto segšanās %-tos pret produkta apgrozīj. |
10. / 3. x 100 |
5 |
40 |
25 |
10 |
15 |
20 |
10 |
30 |
35 |
40 |
|
|
ABC sadalījuma grafiskais attēlojums |
||||||
|
Produkta Nr. |
Vieta pēc br. segš. |
Apgroz. īpasvars %-tos |
Br. segš. īpatsvars %-tos |
Kumulat. apgroz. %-tos |
Kumulat. br. segš. %-tos |
|
|
|
|
|
|
0 |
0 |
|
|
2. |
1. |
30 |
60 |
30 |
60 |
|
|
3. |
2. |
10 |
12,5 |
40 |
72,5 |
|
|
1. |
3. |
40 |
10 |
80 |
82,5 |
|
|
5. |
4. |
5 |
3,75 |
85 |
86,25 |
|
|
6. |
5. |
3 |
3 |
88 |
89,25 |
|
|
8. |
5. |
2 |
3 |
90 |
92,25 |
|
|
4. |
6. |
5 |
2,5 |
95 |
94,75 |
|
|
10. |
7. |
1 |
2 |
96 |
96,75 |
|
|
9. |
8. |
1 |
1,75 |
97 |
98,5 |
|
|
7. |
9. |
3 |
1,5 |
100 |
100 |
|
8.5.Kontraktpolitika
Kontraktpolitika ietver sevī sekojošus mārketinga instrumentus:
cenu politiku;
atlaižu politiku;
piegādes un maksāšanas noteikumus;
kredītpolitiku,
u.c.
8.5.1. Cenu politika
Cenu politika satur visus ar tirgu saistītos pasākumus un lēmumus, kuriem ar cenu noteikšanu jāsasniedz plānotie mērķi.
Tādēļ nevar runāt par objektīvi taisnīgām vai mērķatbilstošām cenām. Ar cenu politiku
jāsaprot visi uzņēmēja lēmumi, kam ir jāietekmē cena, un tas jārealizē dzīvē.
Cenu politika var attiekties uz:
uzņēmēja kopējo piedāvājumu;
daļu no kopējā piedāvājuma;
atsevišķiem produktiem vai ražojumiem.
Cenu veidošana
Galvenās ir:
– izmaksu orientēta cenu veidošana;
– pieprasījuma orientēta cenu veidošana;
– konkurentorientēta cenu veidošana.
Cenas veidošana vai noteikšana ir ļoti komplicēts lēmums, kura pieņemšanu ietekmē ļoti daudzi dažādi nosacījumi, kurus ekonomiskajā literatūrā sauc par cenas determinantiem. Uzņēmējam tādēļ ir jāveic plašs pētnieciskais darbs, lai noskaidrotu ne tikai, kāda ir ikviena no determinantiem ietekme uz cenu katrā konkrētā gadījumā un laika momentā, bet visbiežāk – kāda ir to kompleksā (vienlaicīgā) iedarbība. Praksē šādus pētījumus var atļauties un veic tikai lieli un finansu spējīgi uzņēmēji vai uzņēmumi. Tomēr, lēmums par cenu ir jāpieņem jebkurā gadījumā un tā (lēmuma) (ne-)pareizību parādīs nākamie saimnieciskās darbības rādītāji.
Izmaksu orientēta cena
Izvēloties izmaksu orientētu cenas politiku, par pamatu tiek ņemta uzņēmējdarbības specifika un izmaksas. Izmaksu orientētas cenas noteikšanas ekonomiskais pamats ir apskatīts jau 6.3. nodaļā. Atliek tikai piebilst, ka arī šajā gadījumā galīgās cenas līmenis tomēr vienmēr ir jāsaista ar citiem ietekmes determinantiem.
Pieprasījuma orientēta cena
Arī šajā gadījumā par orientieri netiek ņemts vērā izmaksu līmenis, bet vadās galvenokārt no tirgus, precīzāk, no pieprasījuma.
Kā galvenie ietekmētāji darbojas:
Pieprasītāju struktūra, t.i.:
kopīgais pieprasījums (pieprasītāju skaits; pieprasītāju tips, pieprasītāju grupas);
pieprasījuma nozīme pēc produktiem;
substitūto produktu daudzums tirgū;
pieprasītāju ienākumu elastība.
Pieprasītāju priekšstats par cenu
Patērētājs orientējas tirgū, kurā viņš salīdzina līdzīgus produktus un iegūst zināmu priekšstatu, cik pēc viņa domām drīkst maksāt produkts. Tas sevišķi ir atkarīgs no labuma, ko dod viņam šis produkts.
Pieprasītāju gatavība cenai
Tā ir, atbilstoši savai pirktspējai un vajadzību ilgumam, gatavība maksāt noteikto cenu.
Pieprasītāju cenu klases
Cenu klases tiek noteiktas atbilstoši pieprasītāju cenas izpratnei un gatavībai maksāt. Tas nozīmē, ka produktu cenas ir jāpiekārto vienai vai otrai cenu klasei (no zemas līdz augstai).
Kvalitātes un imidža ietekme
Daudzos gadījumos pieprasītāji veic novērtējumu preces pirkšanai vai nepirkšanai vadoties no cenas līmeņa, kā arī no ražotāja imidža.
Pircēja imidžs (snobefekts)
Ar to jāsaprot pircēja pašizpratne par savu ieņemamo stāvokli sabiedrībā un „saistībām”, kas viņam jāuzņemas, lai pierādītu, ka viņš ir pilntiesīgs šī sabiedrības loka (grupas) pārstāvis. Piemēram, tas varētu būt „jaunbagātnieku sindroms”, reperu fani u.c.
Uz konkurenci orientēta cenas veidošana
Šinī gadījumā vadās no konkurences situācijas, t.i. cenšas noteikt konkurentu izmaksu līmeni vai pieprasījuma līmeni.
Cenu veidošanas politika notiek galvenokārt divās formās:
orientēšanās pēc nozarescenas;
orientēšanās pēc cenas “vadītāja”.
Pirmā orientācija notiek tirgū ar ļoti homogēnu jeb viendabīgu preču stāvokli. Šādas cenas parasti pastāv plaša patēriņa preču tirgos – maizei, piena produktiem, gaļai u.c.
Ar cenas “vadītāju” jāsaprot piedāvātāji, kuru cenu izmaiņas izsauc cenu izmaiņas arī pārējiem piedāvātājiem.
Ir dominējošācenu vadīšana, ja sacensībā cenu attiecības nosaka kāds tirgu pārvaldošs piedāvātājs (liels īpatsvars).
Barometriskacenu vadīšana ir pie brīvas sacensības tirgū.
8.5.2. Cenu stratēģija
Izšķir
augstas cenas politiku;
zemas cenas politiku;
tirgus cenas politiku.
Augstas cenas politikas stratēģija
Augstas cenas stratēģija tiek pielietota gadījumos, kad ir lielas reklāmas izmaksas, produkts ir jaunums un ražotājam – konkurentam īslaicīgi nav iespēju uzsākt vai papildināt tirgu ar analogu produktu. Galvenā priekšrocība ir tā, ka īsā laikā var nosegt pētniecības un attīstības izmaksas.
Zemas cenas politikas stratēģija
Izdala tirgus caursišanas (perforācijas) politiku un veicināšana politiku. Tirgus caursišanas politiku pielieto tirgū ieiešanas momentā kā arī gadījumos, kad jāsasniedz liels realizētās produkcijas daudzums īsā laikā.
Galvenie mērķi ir – konkurentu „sadragāšana”:
ceļa aizšķērsošana tirgū jauniem piedāvātājiem;
piedāvātāju viena produkta vienības izmaksu samazināšana;
ražošanas kapacitātes noslogošana;
cenas imidža radīšana.
|
8.5.1.tabula. Argumenti zemas vai augstas cenas stratēģijai. |
|
|
Augstas cenas stratēģija |
Zemas cenas stratēģija |
|
– Īslaicīgas augstas peļņas sasniegšana, lai tā tiktu mazāk skarta no diskontēšanas. – Monopolsituācijā peļņas iegūšana pie patiesām inovācijām, ilglaicīgās konkurences riska samazināšana, ātra amortizācija. – Peļņas iegūšana agros produkta dzīves ciklos. – Cenu spēļu telpas radīšana „uz leju”, jo iespējamas attiecībā pret patērētāju pozitīvas cenu izmaiņas. – Iespējama cenu spēļu diferencēšana laikā. – Pasargāti no nepieciešamības paaugstināt cenu. – Pozitīvs kvalitātes prestiža indekss. – Mazākas prasības pēc finansiāliem resursiem. – Nepieciešama mazāka ražošanas kapacitāte. |
– Ar strauju apgrozījuma pieaugumu, neskatoties uz mazu vienas vienības izmaksu segšanos, augsta kopīga segšanās. – Augstāku cenu un/vai noieta daudzuma iespēja nākotnē. – „Ātrs” pašizmaksas pazeminājums 1 produkcijas vienībai. – Panākt pēc iespējas lielu un konkurentiem neaizsniedzamu pašizmaksas pazeminājuma priekšlecienu. – Potenciālie konkurenti var tikt aizkavēti no iestāšanās tirgū. |
8.5.3. Atlaižu politika
Atlaides ir viens no cenu politikas instrumentiem. Tas ir elastīgs instruments starp ražotāju un tirgotāju.
Funkcijas atlaides:
pasūtījuma iegūšanas atlaide;
pasūtījuma izbeigšanas atlaide;
noieta funkcijas atlaide.
Ar funkcijas atlaidi uzņēmējs grib nodrošināt, lai tirgotājs saprastu šo funkciju un nodrošinātu darbspējīgu tirdzniecību. Par funkciju atlaidēm tiek uzskatītas arī skaidrās naudas atlaides un skonto.
Daudzuma atlaide
Liela daudzuma gadījumā piegādātājs var piešķirt šo atlaidi dažādā līmenī. Pie kam, šāda atlaide var būt piešķirta kā naudas atlaide vai arī bez naudas formā – natūrā. Mērs šādai atlaidei ir atbilstošs produkta daudzums vai arī pasūtījuma vērtība laika periodā.
Daudzuma atlaides mērķis dažādās izpausmes formās ir izmaksu priekšrocības, kas rodas no lielu pasūtījumu pirkšanas, un tādā kārtā iespējamā noieta palielināšana.
Gadījumos, kad atlaides tiek dotas uz vienu gadu – runa ir par „bonusu”. Tas tiek veikts ar mērķi, lai klienti kļūtu par pastāvīgiem klientiem, kas visus pasūtījumus veiktu attiecīgajam piegādātājam. Bonuss – daudzuma un uzticības atlaide.
Laika atlaide
Laika atlaidēm pieskaita:
gadatirgu atlaides;
iesākšanas atlaides;
iepriekšējās dispozīcijas atlaides;
sezonas atlaides;
izmešanas atlaides;
jubilejas atlaides;
biržu atlaides.
Iesākšanas atlaide kalpo tam, lai ātri iegūtu pirmos klientus, lai saīsinātu produktu ienākšanas fāzi. Atlaides mērķis ir analogs produkta ienākšanas reklāmai.
Iepriekšējās dispozīcijas atlaidesuzdevums ir izlīdzināt ražošanas un noieta svārstības gada laikā. Analoga funkcija ir arī sezonas atlaidēm. Piemēram, peldkostīmu ražošana un pārdošana. Peldkostīmi ir jāsāk ražot krietni pirms peldsezonas sākšanās, lai pirmajā saulainajā dienā tie būtu ne tikai saražoti, bet arī pieejami pircējam. Tas nozīmē, ka veikalā peldkostīms jānogādā jau savlaicīgi. Skaidrs, ka veikalniekam turēt pagaidām neejošu preci noliktavā vai veikala plauktos arī ir neizdevīgi, tādēļ uzņēmējs ražotājs uzņēmējam veikalniekam piedāvā atlaidi. Uzņēmēja ražotāja papildus ieguvums ir arī tas, ka ražošanas procesam mazinās sezonalitātes iespaids, kā arī nav vajadzīgas papildus noliktavas telpas, kur uzglabāt izteiktu sezonālu produktu.
“Izmešanas” atlaide tiek veidotas ar uzdevumu, cik iespējams ātri atbrīvot noliktavas no novecojušiem produktiem.
|
8. 5.2. tabula. Dažādu atlaižu darbības veidi. |
|||
|
Atlaides veids |
Atlaides bāzējas uz piegādātāju vajadzībām kā: |
Atlaides sedz noņēmēja izmaksas par : |
Sacensību gadījumā atlaides panāk, ka: |
|
Pamat atlaide |
atklāšana un drošība noieta iespējām izkopjot tirdzniecības sortimenta apjomu. |
kontaktkapacitātes sagatavošanu un procentus līdz brīdim, kad pienāks preces. |
noņēmējs virza savu noieta potenciālu piegādātāja interesēs. Noņēmējs ir virzīts piegādātāja orientētas kapacitātes izveidošanai. Noņēmējs pazemina pārdošanas cenu. |
|
Laika atlaide |
noieta pieaugums pārdošanai nelabvēlīgos periodos. Noliktavu atbrīvošanās. |
tirdzniecības paplašināšanas pasākumiem; ieņēmumu samazinājumiem. |
noņēmējs palielina savu ieguldījumu. Noņēmējs pazemina pārdošanas cenu un traucē citus noņēmējus. |
|
Daudzuma atlaide |
katra pasūtījuma lieluma palielināšanās. Mazo pasūtījumu apkopošanās. |
noliktavu un pārdošanas darījumiem. Atlaižu priekšrocības pie konkurentiem. |
noņēmējs palielina pārdošanas aktivitāti piegādātāja programmas saistībā (labā). |
|
Gada apgrozījuma atlaide |
uzņēmējdarbības attiecību intensifikāciju. |
izdevīgiem darījumiem ar citiem piegādātājiem. |
noņēmējs samazina sortimentu; nepasūta mazus daudzumus. |
|
Skaidras naudas atlaide |
procentu samazinājums. |
maksu „uz reiz”. |
noņēmējs pārējiem piegādātājiem samaksā vēlāk. |
8.6. Komunicēšanās politika
Komunikācija ir viens no svarīgākajiem mārketinga stratēģisko mērķu realizācijas instrumentiem. Vienlaicīgi ieņem vienu no vadošajām vietām mārketinga mērķu sistēmā.
Vienmēr jāpatur vērā:
komunicēšanāspolitika ir instruments, ar kura palīdzību uzņēmējs (raidītājs), ņemot palīgā starpnieku, uztur sakarus ar apkārtējo vidi (uztvērēju).
Katram no komunicēšanās veidiem ir savi uzdevumi:
reklāma kalpo tam, lai paaugstinātu kāda produkta (at)pazīstamības pakāpi vai radītu un uzlabotu kāda produkta imidžu;
realizācijas veicināšanas pasākumi pirkšanas reģionā (apgabalā) iespaido pircējus un īslaicīgi iedarbojas uz apgrozījumu;
PR (Publik Relation) mērķis ir sabiedrībā radīt par produktu izpratni un uzticēšanos, un tās kopt.
Šajā mācību līdzeklī turpmāk pievērsīsimies tikai vienam no komunicēšanās politikas instrumentiem – reklāmai.
8.6.1. Reklāma un tās plānošana
Reklāma ir pārdošanas mērķiem kalpojoša, plānota un nepiespiedu iedarbība uz cilvēkiem ar komunikāciju līdzekļu palīdzību. Reklāma pastāv komplementārā saistībā ar citiem noieta politiku realizējošiem instrumentiem.
Reklāmas plānošanā ir jāizdala divas pamatsastāvdaļas:
reklāmas analīze,
reklāmas koncepcijas izstrādāšana.
8.6.1.1.Reklāmas analīze
reklāmas objekta analīze:
jāizvēlas reklamējamais objekts,
jānoskaidro viss par dotā produkta īpašībām. Ar to saprotot ne tikai patēriņam izmantojamās īpašības, bet arī katra produkta fiziskās īpašības (formu, caurspīdīgumu, burzguļot spēju u.c.), kuras var izmantot reklāmā,
jāizanalizē un jāsalīdzina visi konkurentu produkti,
analizējot visas sava un konkurentu produkta iespējas, formulē reklāmas pamatkoncepciju.
mērķa grupas analīze:
jānosaka to personu loks, kurš tiks „apstrādātas” ar reklāmas pasākumiem,
jānosaka pazīmes, kas ir tipiskas šai grupai, lai tālākā gaitā visefektīgāk varētu veikt šīs grupas iepazīstināšanu ar produktu.
reklāmas finansu analīze:
Finansu analīzes mērķis ir noteikt reklāmas budžetu jeb līdzekļu daudzumu, kāds būs reklāmas pasākumu veicēju rīcībā. Praksē lieto vairākas budžeta noteikšanas metodes.
– reklāmas budžets, kā cieta procentu likme no ieņēmumiem
** piesaiste pie apgrozījuma
Budžets tiek orientēts uz pagājušo vai iespējamo apgrozījumu. Ja reklāmas pasākumi būs veiksmīgi, apgrozījums pieaugs un pieaugs arī līdzekļi reklāmai. Tas var pozitīvi iedarboties.
** piesaiste pie noieta
Šinī gadījumā viss tiek saskaņots ar piesaistījumu katrai realizējamās produkcijas vienībai. Pieskaitījums tiek reizināts ar pēdējos gados realizēto vienību skaitu vai arī ar plānoto realizējamo vienību skaitu.
** piesaiste pie peļņas
Šīs metodes pamatā ir cietas procentu likmes noteikšana no peļņas. Tas ir, peļņa ir reklāmas budžetam nepieciešamo līdzekļu avots. Šī metode zināmā mērā nav loģiska attiecībā uz reklāmu, jo bieži peļņas pieaugums (samazinājums) nav saistāms ar reklāmasietekmi. Peļņas pieaugumu vai samazinājumu var dot ārkārtas ieņēmumi vai izdevumi.
– finansu orientēta metode
Šajā gadījumā reklāmas rīcībā ir speciāli paredzēti līdzekļi, un tie ir reāli. Tomēr, kā arī iepriekš apskatītajās metodēs, ir novērojams cikliskums reklāmas finansēšanā, jo līdzekļi tekošā gadā ir atkarīgi no iepriekšējā gada ieņēmumiem.
– konkurentu orientēta metode
Šajā gadījumā tiek likts uzsvars uz līdzsvara iegūšanu ar konkurentiem. Bet tā kā nekad nav precīzi zināms konkurentu finansējums, kā arī katrs uzņēmums atrodas dažādā tirgus pozīcijā, tad šai metodei nav viennozīmīgu kritēriju finansējuma aprēķināšanai.
– mērķorientēta metode
Mērķorientētajā metodē galvenais ir saistība starp reālajiem priekšnosacījumiem un iecerētajiem mērķiem. Jāizšķiras par izmaksu efektivitāti – jārealizē reklāmas pasākumi vai jākoriģē mērķi.
8.6.1.2. Reklāmas koncepcija
Reklāmas mērķu noteikšana
Reklāmas mērķu noteikšana mārketing-mix ietvaros pārņem komunikācijas mērķu nodefinēšanu. Tie nedrīkst būt definēti kā ekonomiskie mērķi. Neskatoties uz to, tiem jābūt viennozīmīgi definētiem, lai vēlāk būtu iespējama gūto panākumu kontrole.
Piemēram,
nedrīkst definēt: „Ar reklāmas palīdzību palielināsim peļņu par 20%.”
jādefinē: „Nākamā gada laikā paaugstināsim firmas (at)pazīstamību par 25%.”
Reklāmas mērķa definīcijai jāizplatās sekojošos virzienos:
uzņēmēja vai kādas markas (at)pazīstamības radīšanā, paaugstināšanā vai nostiprināšanā,
zināšanu par objekta specifiskajiem faktiem izplatīšanā,
pozitīva noskaņojuma pret produktu radīšanā,
noteiktu produktu priekšrocību tirgū radīšanā. Ar to saprotot jaunu nepieciešamību veidošanos, kas rodas jaunumiem ienākot tirgū.
Pamatprasības nosakot reklāmas mērķus:
|
Reklāmas mērķis ir absolūti neekonomiska rakstura mērķis (= komunikācijas mērķis); Reklāmas mērķis ir jādefinē viennozīmīgs un tam jābūt kontrolējamam; Reklāmas mērķi ir jāfiksē rakstiski; Reklāmas mērķim ir jābūt definētam konkrētā laikā; Reklāmas mērķim ir jāsatur reāls komunicēšanās iespējas raksturojošs rādītājs. Piemēram, – paaugstināsim (at)pazīstamību par 10%, nevis – 100%. |
Copy stratēģija
Copy stratēģijas uzdevums ir noteikt, kā tiek piesaistītas vai kā jāpiesaista mērķa grupas. Copy stratēģija aptver trīs daļas – centrālo reklāmas ideju, lietas derīguma pamatojumu, reklāmas stilu.
Centrālajā reklāmas idejā jābūt noteiktam, kādi solījumi klientiem ir jāizpilda. Mērķis ir produkta „personības” radīšana un pozīciju nostiprināšana.
Lietas derīguma pamatojumā jābūt racionāli pamatotiem reklāmā ietvertajiem solījumiem. To var izdarīt ar garantiju skaidrojumiem, testu rezultātu publicēšanu, datu par izejvielām un saderību ar apkārtējo vidi pievienošanu.
Reklāmas stils nosaka, kā produkts tiek prezentēts un izriet no
attiecības starp racionālām un emocionālām komponentēm;
teksta – bildes attiecības;
uzrunas formas („tu” vai „jūs”);
utt.
Reklāmas līdzekļu stratēģija
Reklāmas līdzekļu stratēģija nosaka, kādā veidā, ar kādiem informāciju sniedzošiem līdzekļiem tiks pausta reklāmas ziņa (vēsts), atbilstoši copy stratēģijā noteiktajam stilam
Reklāmas nesēju stratēģija
Reklāmas nesēju stratēģija nosaka, kādi reklāmas nesēji tiks izmantoti, vadoties no mērķu grupas sasniedzamības iespējām. Tas ir, vadoties pēc tā, ar kādiem reklāmas nesējiem mērķu grupai ir iespējams kontakts.
8.7. Distribūcijas politika
Distribūcijas politika nodarbojās ar viesiem lēmumiem, kas saistīti ar produkta vai pakalpojuma ceļu no ražotāja līdz gala patērētājam vai izmantotājam.
Galvenie uzdevumi:
piegādes (noieta) ceļa noteikšana;
fiziskā pārdale vai piegādes serviss, noliktavas, transports u.c.
8.7.1. Piegādes ceļi
Izvēloties piegādes ceļus uzņēmējam jāņem vērā sekojoši sevišķi kritēriji:
produkta sevišķās īpašības, kurām ir izšķiroša loma, t.i. – lielums, svars, “dzīves” ilgums, bojāšanās iespējas, cena, klientu pieprasījums, pazīstamības pakāpe;
pārdošanas programmas apjoms un vide bieži ir izšķirošs priekš ieslēdzamajiem piegādes ceļiem. Jo plašāka un dziļāka ir uzņēmēja pārdošanas programma, jo precīzāk jāizpēta, piemēram, ir vai nav jāizslēdz lieltirgotājs. Tādā programmā būs pamatojums domām, par paša pārdotavu vai apakšvienību izveidošanu;
uzņēmuma lielums, kuram kā likums pastāv cieša kopsakarība ar piedāvājuma lielumu un finansu iespējām, kas vienmēr veicinās lēmuma par tiešo noietu piegādi izslēdzot liel- un arī mazumtirdzniecību (svešo);
ikreizējā konkurences situācija tirgū var novest pie tā, ka pie pastāvošajiem noieta ceļiem, kurus var izmantot arī turpmāk, būs jāatver jauni noieta ceļi;
noņēmēju skaits un struktūra ir būtisks raksturojošs vai precizējošs lielums noieta ceļiem. No vienas pusestas pieprasa lielu skaitu pieprasītāju ar dažādu iepirkšanās ritumu. No otras puses, veicina nelielu skaitu pieprasījumu ar lielāku iepirkšanās vērtību vienas pirkšanās reizē vai lielāku tiešās pirkšanās biežumu;
izmaksu un ieņēmumu situācija, ieslēdzot lielāku skaitu liel- un mazumtirgotāju noieta ceļā, tiek samazināti ražotāja ieņēmumi. Pie tiešas realizācijas gala patērētājam, tiek sasniegti lielāki ieņēmumi, kas gan ir saistīti arī ar lielākām ražotāja izmaksām (ārējie dienesti, transports, noliktavas, pārdošanas izmaksas).
Galvenā priekšrocība tiešajam noietam ir tā, ka ražotājs/piedāvātājs var pielietot kopīgus mārketinga politikas instrumentus atbilstoši savam mērķa definējumam. Sevišķi ieteicams tiešais noiets tad, ja ir dots kāds no sekojošajiem nosacījumiem:
– ierobežots noņēmēju skaits;
– noņēmēji ir telpiski stipri koncentrēti;
– augsta skaidrošanas nepieciešamība pie produktu pirkšanas;
– produkti tehniski komplicēti;
– izteikta nepieciešamība pēc klientu dienesta;
– konstants pieprasījums.
Distribūcijā iesaistot tirdzniecību, netiešais noiets ir saistīts ar virkni priekšrocību un trūkumu.
Priekšrocības:
– izmaksas
* mazākas izmaksas ārējiem dienestiem;
* mazākas noliktavu izmaksas;
* mazākas finansēšanas izmaksas;
* mazākas realizācijas izmaksas;
* mazākas klientu dienesta izmaksas;
*mazāks iekšējo dienestu noslogojums;
– visurpastāvēšana (visur klātbūšana).
Pie tam pārdevējs (tirgotājs) galvo, ka pircējs ātri saņems iekāroto produktu.
– klientu dienests
Tirdzniecība pārņem pārdošanas un, daudzos gadījumos, servisa funkcijas.
Trūkumi:
samazinās uz gala patērētāju iedarbīgu instrumentu iesaistīšana;
mazāk kontrolējams klientu dienesta darbs un kvalitāte;
var kvalitatīvi nefunkcionēt piegādes (nogādes) serviss;
rodas pārdošanas apgrūtinājumi, ņemot vērā gala lietotāju;
tirdzniecības reklāma (apjoms un veids) var nebūt saistīti ar produktu;
samazinās konkrētā produkta pircēju iegūšanas aktivitātes;
Netiešā noieta veidošanas pamatojums:
– ļoti specializētu ražotāju produkti prasa savu ierindošanu liel- un mazumtirdzniecības uzņēmumu sortimentā;
– ražotājs ne vienmēr pats ir spējīgs piegādāt gala patērētājiem savu produkciju;
– dažas nozares vispār nav spējīgas pielietot elastīgu mārketingu (piemēram, lauksaimniecība);
– atsevišķi produkti kļūst pārdodami tikai saistībā vai sortimentā ar citiem produktiem;
– iesaistot tirdzniecību, samazinās ražotājam nodibināmo kontaktu skaits ceļā līdz patērētājam.
8.7.2.Mārketing – loģistik (fiziskā distribūcija) un tās galvenie uzdevumi
Ar fizisko distribūciju saprot visas darbības, kuras jāveic uzņēmējam ražotājam transporta un noliktavu saimniecībā, lai nogādāto gatavo produkcijulīdz klientam – patērētājam. Visas nepieciešamās darbības ir tā jākoordinē, ka, veidojot “tiltus” starp ražošanas un patērēšanas telpu un laiku, visas izmaksas tiktu pēc iespējas samazinātas.
8.7.1. attēls. Fiziskās distribūcijas principiālā shēma
Fiziskās distribūcijas galvenais uzdevums: produktus nogādāt klientam pareizā stāvoklī, norādītajā laikā, pareizajā vietā.
Problēmas, kuras jārisina fiziskajai distribūcijai
8.7.2. attēls. Galvenie mārketing-loģistikas darbības virzieni
Jāatbild uz jautājumiem:
Vai jāierīko centrālās noliktava un (vai) jāierīko vairākas ārējās noliktavas?
No kuras ārējās noliktavas jāpiegādā produkti?
Kādi tālāki pasākumi ir jāveic distribūciju jomā?
Jāierīko paša vai svešo noliktava?
Cik piegādes noliktavu, cik lielas un kādā attālumā tās vajadzīgas?
Kādi transportlīdzekļi kādos transportceļos ir jāiesaista?
Kādās daudzuma vienībās ir jāpiegādā produkts (mazākais daudzums)?
Kā un kur jābūt noliktavās novietotiem produktiem?
Vai produktu iepakojums atbilst distribūcijas prasībām?
Ko izvēlēties pašu vai svešo noliktavu?
To nosaka vairāki atrašanās vietas faktori:
nepieciešamās piegādes serviss;
noieta teritorijas (apgabala) struktūra;
pieprasījuma attīstība;
satiksmes stāvoklis;
transporta un noliktavu ēku izmaksas.
Jo vairāk uzņēmējam ir noliktavu, jo īsāks ir piegādes laiks, jo stiprāk tomēr var pieaugt izmaksas. Katrā gadījumā ir jānosaka (jākonstatē) fakts, kā izdevīgāk sasaistīt vai optimizēt transporta un noliktavu izmaksas.
L0 ir atskaites punkts, kurā pašu noliktavas izmaksas vienādas ar svešo noliktavu izmaksām.
|
8.7.1. tabula. Kritēriji, kas nosaka, kad lietojamas pašu vai svešās noliktavas |
|
|
Pašu noliktavas |
Svešās noliktavas |
|
pieprasījums ir ļoti stabils; tirgi ir ļoti koncentrēti; nepieciešama (jāgarantē) augstākā noliktavu caurlaidība; nepieciešama tieša kontrole; nepieciešams speciāls apbruņojums materiālu apstrādei; produktiem pirms piegādes vajadzīga speciāla apstrāde. |
pieprasījums ļoti svārstās, respektīvi, ir sezonāls; tirgi izvietoti ir ļoti tālu vai biežāk mainīgi; bieži mainās transporta līdzekļi; kāds produkts jāievada tirgū (tirgus aprobācijas fāze, tirgū ienākšanas fāze). |
9. Valsts uzdevumi tirgus ekonomikas apstākļos
9.1. Likumības nodrošināšana
Tirgus ekonomikas pamats ir saimnieciskā brīvība, līgumu drošums un privātā īpašuma garantijas, t.i. privātais īpašums nevar būt uz nelikumīga pamata atsavināts vai ekspropriēts.
Saimnieciskā brīvība izpaužas tajā apstāklī, ka katrs pilsonis var:
– brīvi izvēlēties savu amatu vai nodarbošanos;
– pats atrast darba vietu un savus līdzstrādniekus;
– dibināt un slēgt uzņēmumus kad un kur vēlas;
– slēgt līgumus pēc saviem ieskatiem (līgumu brīvība).
Šī brīvība nozīmē drošību pret atsevišķu valsts institūciju (ministriju vai arī vienkārši ierēdņu) un tādu saimniecisko līdzdalībnieku uzbrukumiem, kuri negrib ievērot tirgus saimniecības (ekonomikas) noteikumus (likumus).
No konkurences pilsoņus valsts neaizsargā!
Līgumu drošums ir ļoti būtisks priekšnoteikums tam, lai modernā tirgus ekonomika paliktu funkcionēt spējīga. Stādieties priekšā – visi privātie līgumi (pirkšanas līgumi, piegāžu līgumi, darba līgumi u.c.) laiku pa laikam, vai nepārtraukti nesodīti tiek lauzti! Sekas būtu tādas, ka saimnieciskās darbības aktivitāte tiktu atsista atpakaļ, un saimnieciskā apmaiņa varētu pastāvēt ļoti šaurā, tikai sevišķi uzticamu personu lokā. Valstij šeit pienākas neitrāla šķīrējtiesneša loma.
Privātā īpašuma garantijas nozīmē, ka visu ražošanas līdzekļu un citu labumu īpašumam, kas atrodas privātās rokās, valsts nedrīkst uzbrukt (ierobežot īpašumu izmantošanas tiesības vai atņemt tās). Izņēmumi var būt tikai gadījumos, ja tiek skartas visas tautsaimniecības intereses. Valsts var ierobežot īpašumu izmantošanu, ja ir runa par dabas aizsardzību, vai arī atsavināt īpašumu nacionālo interešu labā, piemēram, jābūvē ceļi, ielas vai citi objekti. Pēdējā gadījumā īpašums ir jāizpērk vai jākompensē ar citu īpašumu.
9.2. Publisko (sabiedrisko) uzdevumu pildīšana, vai publisko labumu izmantošanas garantēšana
Tipisks piemērs ir armija. Katrai sabiedrībai ir nepieciešamība pēc ārējās drošības. Armija ir spējīga apmierināt šo nepieciešamību, jo “producē” drošību. Kādēļ šo labumu “drošība” nevar ražot un tirgū piedāvāt kā katru privātu preci? Par katru preci ir jāsamaksā, bet dotajā gadījumā “drošība” ir tāda prece, no kuras lietošanas nevar izslēgt nevienu, kas atrodas valstī, neatkarīgi no tā, vai viņš ir samaksājisvai nav. Katram šīs preces patērētājam būtu jāmaksā ar nodokļiem. Ja viņš to nedara (nemaksā), tad valstij ir tiesības šādu patērētāju “ielikt” vēl lielākā drošībā – cietumā, bet tai pašā laikā valstij jāgarantē drošība arī tikmēr, kamēr nav jāmaksā nodokļi (bērniem).
Tātad valsts ir uzņēmusies šīs saistības un kontrolē, lai katram būtu iespējas šo atklāto vai publisko labumu patērēt. Tas pats attiecināms uz policijas pakalpojumiem, izglītības un kultūras pieejamības nodrošināšanu u.t.t. Ja publisko labumu izmantošana ir pieejama kaut vienam sabiedrības loceklim, šādai pieejamībai jābūt arī visiem pārējiem sabiedrības locekļiem.(!)
9. 3. Sociālo garantiju un sociālā taisnīguma radīšana
Katram ir tiesības saņemt viņa darbam atbilstošu samaksu. Kurš vairāk strādā, tam vairāk arī jāsaņem, un valsts nedrīkst likt šķēršļus vai aizliegt strādāt vairāk vai mazāk kā katrs grib. Bet tas nebūt nav pietiekami, lai pateiktu, ka tirgus saimniecība arī sociālajā jomā būtu taisnīga. Tādēļ valstij, ja pilsonis ir vecs, slims, bezdarbnieks vai citādi zaudējis spējas nodrošināt sevi pietiekamā apjomā, ir jāiejaucas vispārīgo tautas labklājību veidojošo līdzekļu pārdalē un lielākās netaisnības jāizlīdzina. Valstij ir jānodrošina minimālais standarts visiem pilsoņiem. Tas, cik dziļi valsts iejaucas šajā procesā, ir politisks lēmums un atkarīgs no katras valsts individuāli. Jeb citiem vārdiem, cik lielā mērā bagātos var apliek ar lielākiem nodokļiem kā nabagos.
Liela nozīme valsts politikas veidošanā ir arī arodbiedrībām. Lai gan arodbiedrību ģenerālā funkcija ir aizsargāt darba ņēmēju intereses attiecībās ar darba devēju, tomēr tādos jautājumos kā valsts nodokļu politika, darba laika ilgums, sociālās garantijas slimības, darba spēju zaudēšanas vai vecuma dēļ, minimālā darba samaksa u.c. arodbiedrībām ir noteikta ietekme.
9. 4. Noviržu no brīvās sacensības principa korektūra
Tirgus nekad nevar būt drošs par to, ka pastāv brīvā sacensība – konkurence. Monopoli vienmēr ir tendēti uz to, lai kontrolētu cenas, iespaidotu patērētājus, un tādā veidā nodrošinātu sev paaugstinātu peļņu. Tur kur valda monopoli vai lielkarteļi, valstij jāiejaucas bieži, lai izmainītu tirgū pastāvošās pozīcijas, noteiktu cenu līmeņus vai ar subvenciju (pasākumu sistēma, kas virza finansu plūsmu, kāda tautsaimniecības pasākuma realizēšanai. Pasākumos var ietilpt gan tiešās iedarbības pasākumi – kredīti, valsts garantijas u.c., vai arī netiešās iedarbības pasākumi – speciāla nodokļu politika) palīdzību veicinātu konkurenci šiem lielajiem monopoliem. Vai valstij dažkārt ir izdevīgi lielie monopoluzņēmumi? Noteikti – jā, tajos gadījumos, kad to produkcijai vai pakalpojumiem ir izteikts eksportpreces raksturs, maza saražotās produkcijas daļa tiek patērēta uz vietas valstī, vai vispār pēc tāda pakalpojuma valstij nav pieprasījums. Vienlaicīgi uzņēmumam ir liela nozīme iekšzemes kopprodukta radīšanā. Tipisks šāda veida uzņēmums Latvijā ir “Ventspils nafta”.
10. Iedzīvotāju labklājības avoti un nodokļi Latvijā
10.1. Iedzīvotāju labklājības avoti
Iedzīvotājulabklājība tautsaimnieciskā aspektā veidojas no diviem līdzekļu avotiem – no katra indivīda saimnieciskās darbības rezultātā iegūtajiem līdzekļiem un valstiski centralizētajiem līdzekļiem (skat. 10.1.1. attēlu). Lai gan, tīri teorētiski, visi līdzekļi ir iegūti pateicoties, vienīgi un tikai, katra indivīda darbam, kas pēc tam tiek centralizēti pārdalīti.
Indivīda personīgā rīcībā esošie līdzekļi rodas strādājot algotu darbu, tas ir, pārdodot savu darbu, un uzņēmējdarbībā. Kā vienā tā otrā gadījumā, gūtie ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem un nodevām, kas pēc tam veido daļu centralizēto valsts līdzekļu.
Otra daļa valsts centralizēto līdzekļu var rasties ar uzņēmējdarbību nodarbojoties valstij, kā valsts un pašvaldību uzņēmumu peļņa, vai arī dividendes par valsts kapitāla daļām dažādos uzņēmumos. Tādēļ, rūpējoties par iedzīvotāju labklājību, valstij ir jāpieņem vairāki ļoti būtiski politiski lēmumi.
Pirmkārt, kādām attiecībām jāpastāv starp privāto ražošanas sektoru un sabiedrisko sektoru? Vai citiem vārdiem, kādām attiecībām jāpastāv starp privātajā īpašumā un sabiedriskajā (valsts un pašvaldību) īpašumā esošajiem ražošanas līdzekļiem? Ja valsts īpatsvars ir augstāks, lielāka jaunradītās jeb pievienotās vērtības daļa atrodas centralizētajos līdzekļos. Bet kā rāda mūsu ilglaicīgā sociālistiskā saimniekošanas pieredze, ražošanas līdzekļu izmantošana tādos gadījumos bieži ir neracionāla un mazefektīva.
Latvijas tautsaimniecība ir orientēta uz lielāku privātā sektora īpatsvaru. Tādēļ deviņdesmitajos gados ir veikta valsts un pašvaldību īpašuma lielākas daļas privatizācija. Ja 1995. gadā privātajā sektorā bija radīts tikai 53% no pievienotās vērtības, tad 2004. gadā šis rādītājs sasniedza jau 74%.
Otrkārt, cik liela jaunradītās vērtības daļā ir jāpārdala? Cik lieli būs noteiktie nodokļi? Jo lielāki tiek noteikti nodokļi, jo lielāku atbildību par cilvēku labklājības nodrošināšanu uzņemas valsts. Tomēr, skatoties no tautsaimniecības attīstības viedokļa, pārāk liela nodokļu nasta bremzē uzņēmējdarbības attīstīšanos un preču ražošanu, līdz ar to mazinot iedzīvotāju labklājības pieauguma tempu. Latvijā nodokļu ieņēmumi, veidojot valsts kopbudžetu, attiecībā pret saražoto iekšzemes kopproduktu 1997. gadā, piemēram, bija 29,8%, bet 2005. gadā tikai 28,5%. Salīdzinot, Skandināvijas valstīs centralizēti tiek pārdalīti vairāk kā 60% no iekšzemes kopprodukta, un sekas tam ir – investēšanas tempu samazināšanos šo valstu tautsaimniecībā.
10.2. Nodokļi Latvijā
LR nodokļu sistēma un likumdošana tiek noteikta ar LR likumu “Par nodokļiem un nodevām”.
Nodoklis ir noteikts obligātais maksājumus valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajos budžetos), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas un nokavējuma naudas maksājums.
Ar terminu “valsts nodeva” saprot obligātu maksājumu valsts budžetā (pamatbudžetā vai speciālajos budžetos) vai likumā noteiktajos gadījumos pašvaldības budžetā kā atlīdzību par nodrošinājumu, ko valsts institūcijas devušas uzņēmējdarbībai, vai par sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī likumos paredzētie speciāliem mērķiem (ceļu, ostu un sakaru sistēmu uzturēšanai un attīstībai, iedzīvotāju un dabasekoloģijas aizsargāšanai, teritorijas labiekārtošanai un citiem mērķiem).
Pašvaldību nodeva ir obligāts maksājums pašvaldības pamatbudžetā vai speciālajā budžetā likumā paredzētajiem mērķiem vai maksa par pašvaldības domes (padomes) iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem.
LR nodokļu un nodevu sistēmu veido:
valsts nodokļi, ar kuriem apliek objektus un kuru likmi nosaka Saeima;
valsts nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar likumiem un Ministru kabineta noteikumiem;
pašvaldību nodevas, kuras tiek uzliktas saskaņā ar šo likumu un pašvaldības domes (padomes) izdotiem saistošiem noteikumiem.
Konkrētā nodokļu likumā pašvaldībām var dot tiesības piemērot atvieglojumus tiem maksājumiem, kuri ieskaitāmi pašvaldību budžetā.
LR likumā “Par nodokļiem un nodevām” 8. pantā ir minēti sekojoši valsts nodokļu veidi un tiem atbilstoši likumi:
iedzīvotāju ienākuma nodoklis – “Par iedzīvotāju ienākumu nodokli”;
uzņēmuma ienākuma nodoklis – “Par uzņēmuma ienākuma nodokli”;
nekustāmā īpašuma nodoklis – “Par nekustāma īpašuma nodokli”;
pievienotās vērtības nodoklis – “Par pievienotās vērtības nodokli”;
akcīzes nodoklis – “Par akcīzes nodokli”,
muitas nodoklis – Muitas likums un citi muitas lietās noteikto kārtību reglamentējošie normatīvie akti ;
dabas resursu nodoklis – “Par dabas resursu nodokli”;
izložu un azartspēļu nodoklis – “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli”;
valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa – “Par valsts sociālo apdrošināšanu”;
vieglo automobiļu un motociklu nodoklis – „Par vieglo automobiļu un motociklu nodokli”.
10.2.1. Iedzīvotāju ienākumu nodoklis
Pie ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā algas nodoklis (iedzīvotāju ienākuma nodoklis), atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem tiek pieskaitīta darba alga, prēmijas, vienreizēja un sistemātiska atlīdzība un citi ienākumi, ko darbinieks saņem uz pašreizējo vai iepriekšējo darba attiecību pamata uzņēmējsabiedrībās, valsts uzņēmumos, iestādēs, organizācijās un no fiziskajām personām, kā arī atlīdzība par valsts dienesta pienākumu izpildi un ienākumi no darba līguma izpildes.
Pie pārējiem fiziskās personas ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, tiek pieskaitīti:
1) ienākumi no individuālā darba, uzņēmuma līguma, komercaģenta un māklera darbības;
2) ienākumi no individuālā uzņēmuma, arī no zemnieku vai zvejnieku saimniecības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un ienākumi no individuālā komersanta darbības;
3) ienākumi no personālsabiedrības, kā arī ienākumi no sadalītā lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības pārpalikuma un ienākumi no dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, automašīnu garāžu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, laivu garāžu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības un dārzkopības kooperatīvo sabiedrību sadalītās peļņas;
4) ienākumi, ko komercsabiedrības, kooperatīvās sabiedrības, organizācijas, biedrības un nodibinājuma dalībnieki (biedri) saņem komercsabiedrības,kooperatīvās sabiedrības, organizācijas, biedrības un nodibinājuma likvidācijas vai reorganizācijas gadījumā;
5) ienākumi no nekustamā īpašuma (ēku, ēku daļu, dzīvokļu, zemes) iznomāšanas vai izīrēšanas;
6) ienākumi no lietas (zemes, telpas) nodošanas tālāk apakšnomniekam vai apakšīrniekam;
7) ienākumi no kustamās mantas iznomāšanas;
8) ienākumi no intelektuālā īpašuma un tiesībām uz to (autoratlīdzība, izpildītājatlīdzība, zinātnes, literatūras un mākslas darbu, atklājumu, izgudrojumu un rūpniecisko paraugu autoru un viņu mantinieku honorāri), kā arī no tiesībām izmantot tiesības uz intelektuālo īpašumu;
9) no komersantiem, kooperatīvajām sabiedrībām, individuālajiem uzņēmumiem, zemnieku vai zvejnieku saimniecībām, iestādēm, organizācijām, biedrībām un nodibinājumiem saņemtie dāvinājumi, kā arī no fiziskās personas — saimnieciskās darbības veicējas — saņemtie dāvinājumi, ko izmaksājusi fiziskā persona saimnieciskās darbības ietvaros.
Gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar nodokli aplikti šādi ienākumu veidi:
personiskās palīgsaimniecības, piemājas saimniecības un zemnieku saimniecības ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, ja tie nepārsniedz 3000 latu gadā;
fiziskajām personām izmaksātās dividendes no uzņēmējsabiedrības ienākuma, ja par šo ienākumu ir nomaksāts uzņēmuma ienākumu nodoklis;
ienākumi no noguldījumiem un depozītiem kredītiestādēs;
apdrošināšanas atlīdzības;
izložu un azartspēļu laimesti, kuri nepārsniedz izdevumus, kas saistīti ar to iegūšanu;
ienākumi no valsts un pašvaldību parādzīmēm;
normatīvajos aktos paredzētie no budžeta izmaksājamie pabalsti;
mācību iestāžu un MK apstiprināto fondu izmaksātās stipendijas;
mantojuma rezultātā gūtais ienākums, izņemot autoratlīdzību (honorāru), kuru izmaksā autortiesību mantiniekiem, un no fiziskajām personām saņemtie dāvinājumi;
konkursos un sacensībās saņemtās mantiskās un naudas balvas (prēmijas), kuru kopējā vērtība taksācijas gadā nepārsniedz 150 latu, un publiskos starptautiskos konkursos gūtas balvas un prēmijas, kuru kopējā vērtība gadā nepārsniedz 3000 latu;
uzturnauda (alimenti);
summas, kas uz tiesas sprieduma pamata saņemtas laulības šķiršanas sakarā;
atlīdzības likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā par kaitējumiem darbaspēju zaudējuma gadījumā;
darbinieka vai viņa radinieku (tuvinieku) nāves gadījumā darba devēja piešķirtais bēru pabalsts, kura vērtība nepārsniedz 150 latu;
atlīdzība par asiņu nodošanu un cita veida donorpalīdzību;
ienākumi no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumus no pārdošanai izgatavotu un iegādātu izstrādājumu pārdošanas;
palīdzība, kas sniegta, pamatojoties uz arodbiedrības institūcijas lēmumu, no arodbiedrības naudas līdzekļiem, kuri veidojas no arodbiedrības biedru naudas maksājumiem un ārvalstu arodbiedrības ziedojumiem (dāvinājumiem);
kompensācija naudā, ko fiziskai personai izmaksā uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), pamatojoties un nosacījumu, ka šī fiziskā persona taksācijas perioda (kalendārā gada) laikā iegādājās zināmu daudzumu preču attiecīgajā uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā);
subsīdijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem.
Nodokļu likmes, kas jāmaksā no gada apliekamā ienākuma, ir 25 procenti. Algas nodokļa maksātājam nodokļu likme ir 25 procentu apmērā jāmaksā no mēneša apliekamā ienākuma.
10.2.2. Uzņēmuma ienākuma nodoklis
Likums “Par uzņēmuma ienākuma nodokli” nosaka, ka uzņēmuma ienākuma nodokļa maksātāji ir:
iekšzemes uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību, no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem finansētas institūcijas, kuras gūst ienākumus no saimnieciskā darbības;
ārvalstu uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības, fiziskās personas un citas personas (turpmāk nerezidenti);
nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības.
Uzņēmuma ienākuma nodokli nemaksā valsts uzņēmumi, no valsts budžeta finansētas institūcijas, kuru ienākumi no saimnieciskās darbības paredzēti speciālā budžetā, kā arī fiziskās personas un individuālie (ģimenes) uzņēmumi (arī zemnieku saimniecības), kuriem nav jāiesniedz gada pārskats atbilstoši likumam “Par uzņēmuma gada pārskatiem”.
Likums nosaka, ka uzņēmuma ienākuma nodoklis ir 15 procenti no apliekamā ienākuma.
Ar nodokli apliekamā ienākuma noteikšanā pamat akcents tiek versts uz nolietojuma (amortizācijas) aprēķināšanu un līdz ar to ar nodokli apliekamās daļas samazināšanu.
Kā atsevišķa grupa jāizdala tie uzņēmumi, kuri darbojas ar Reģionālās attīstības likumu noteiktajās īpaši atbalstāmajās teritorijās un par kuru attīstības programmām ir pieņemts MK lēmums. Šajās teritorijās nolietojuma aprēķināšanai pielieto paaugstinošos koeficientus:
pirmās kategorijas pamatlīdzekļiem – 1,5;
otrās kategorijas pamatlīdzekļiem – 1,3;
trešās kategorijas pamatlīdzekļiem – 1,8;
ceturtās kategorijas pamatlīdzekļiem – 2.
Tas nozīmē, ka šīs grupas uzņēmējiem paliek lielāka peļņas daļa, tā veicinot uzņēmējdarbības attīstīšanu atbalstāmajās teritorijās.
Bez tam, likums paredz:
nodokļu atlaides uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību;
nodokļu atlaides ziedotājiem.
Rezidentiem un pastāvīgajām pārstāvniecībām nodokli samazina par 85% no summām, kuras ziedotas budžeta iestādēm, kā arī LR reģistrētām biedrībām, nodibinājumiem un reliģiskajām organizācijām vai to iestādēm, kurām piešķirts sabiedriska labuma organizācijas statuss saskaņā ar Sabiedrisko labumu organizāciju likumu. Kopējā nodokļu atlaide nedrīkst pārsniegt 20% no nodokļa kopējās summas.
10.2.3. Nekustāmā īpašuma nodoklis
Likumā “Par nekustamo īpašuma nodokli” ir teikts, ka ar nekustamā īpašuma nodokli apliek ķermeniskas lietas, kuras atrodas LR teritorijāun kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz otru, tās ārēji nebojājot:
līdz 2000. gada 31. decembrim zemi, izņemot likumā speciāli minēto nekustāmo īpašumu;
no 2001. gada 1. janvāra zemi, ēkas un būves, izņemot likumā speciāli minēto nekustāmo īpašumu.
Ar nekustāmā īpašuma nodokli neapliek:
pašvaldība nekustāmo īpašumu, kuru lieto pašvaldības dome (padome), kā arī tās izveidotās iestādes, kuras tiek finansētas no pašvaldības budžeta līdzekļiem un atrodas šīs pašvaldības administratīvajā teritorijā, kā arī pašvaldības uzņēmuma statusā reģistrētām medicīnas un sociālās aprūpes uzņēmumam nodoto pašvaldības nekustāmo īpašumu. Pārējo pašvaldības uzņēmumu nekustāmo īpašumu ar nodokli apliek;
ārvalstij piederošo nekustāmo īpašumu, kurš tiek izmantots tās diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību vajadzībām, ja LR saskaņā ar attiecīgas ārvalsts likumiem bauda tādas pašas tiesības attiecībā uz Latvijai piederošo nekustāmo īpašumu šajā valstī;
līdz 2006. gada 31. decembrim – koplietošanas satiksmes ceļus, ielas, gaisa un ūdens navigācijas būves un publiskos ūdeņus;
reliģisko organizāciju nekustāmo īpašumu, kuru neizmanto saimnieciskā darbībā;
no 2007. gada 1. janvāra – publiskos ūdeņus un zemi zem koplietošanas šosejām, ceļiem, tuneļiem, ielām, dzelzceļa sliežu ceļiem, pilsētas sliežu ceļiem, tiltiem , estakādēm;
Nekustāmā īpašuma nodokļu likmes ir 1,5% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības (Piezīme. Uz 1.01. 2008. jau ir notikušas dažādas normatīvās izmaiņas un nodokļa likme ir 1% no kadastrālās vērtības pie pilnīgi jaunas kadastrālās vērtības bāzes)
Nekustamā īpašuma nodokļa taksācijas periods ir kalendārais gads. Nekustāmā īpašuma nodokli aprēķina pašvaldība no pēdējās noteiktās nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības.
10.2.4. Pievienotās vērtības nodoklis (PVN)
Likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” ir teikts, ka ar PVN apliek visu ar šo nodokli apliekamo darījumu – preču piegāde, pakalpojumu sniegšana, preču imports, pašpatēriņš – vērtību, ja attiecīgo darījumus iekšzemē veikusi ar šo nodokli apliekamā persona.
Ar nodokli apliekamā preču piegādes vai sniegto pakalpojumu vērtība ir preču vai pakalpojumu tirgus vērtība naudas izteiksmē bez PVN.
Sniedzot starpniecības pakalpojumus, par vērtību, kas apliekama ar nodokli, uzskatāma starpniecības atlīdzība.
Ar PVN apliek fiziskās un juridiskās personas, ja ar nodokli apliekamo preču piegāžu un sniegto pakalpojumu kopēja vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā sasniegusi vai pārsniegusi 10000 latu. Tām, ne vēlāk kā mēneša laikā pēc šīs summas sasniegšanas vai pārsniegšanas, ir jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā (VID) kā apliekamām personām.
Nodokļu likme tiek noteikta 18 procentu apmērā no preču (arī importēto preču) piegādes, pakalpojumu un pašpatēriņa vērtības, kas apliekama ar nodokli.
Nodokļu likme 0 procentu tiek noteikta preču eksportam, preču piegādēm uz LR teritorijām,kas šā likuma izpratnē nav iekšzeme, pakalpojumiem, kas netiek sniegti iekšzemē.
Nodokļa 5 procentu likme tiek piemērota:
pēc MK apstiprināta saraksta
– medikamentu, medicīnisko ierīču un preču piegādēm,
– veterināro medikamentu piegādēm,
– zīdaiņiem paredzēto specializēto produktu piegādēm;
2) grāmatu un kartogrāfisko izdevumu piegādēm;
3) dažādiem masu informācijas līdzekļiem vai to abonentmaksai;
4) viesu izmitināšanas pakalpojumiem viesu izmitināšanas mītnēs;
5) komunālajiem pakalpojumiem
– centralizētai ūdensapgādei,
– kanalizācijas pakalpojumiem,
– sadzīves atkritumu savākšanai, pārvadāšanai un apglabāšanai;
6) apbedīšanas pakalpojumiem;
7) ieejas maksai sporta pasākumos un kinoizrādēs;
8) sabiedriskā transporta pakalpojumiem iekšzemē;
9) siltumenerģijas, elektroenerģijas un dabasgāzes piegādēm iedzīvotājiem;
10) frizieru pakalpojumiem galapatērētājiem (fiziskajām personām);
11) iedzīvotājiem sniegtajiem pakalpojumiem remontējot mājas vai dzīvojamās telpas.
No 2009. 1. janvāra: PVN pamatlikme 21%, pazeminātā likme 10%. !!!!
10.2.5. Akcīzes nodoklis
Likumā “Par akcīzes nodokli” teikts, ka ar nodokli apliekami:
alkoholiskie dzērieni alus, vīns, raudzētie dzērieni, starpprodukti, pārējie alkoholiskie dzērieni;
tabakas izstrādājumi cigāri un cigarillas, cigaretes, smēķējamā tabaka, smalki sagriezta tabaka cigarešu uztīšanai, cita smēķējamā tabaka;
naftas produkti, to aizstājējprodukti un komponenti, kā arī citi produkti, kuri pilnīgi vai daļēji sastāv no ogļūdeņražiem;
bezalkoholiskie dzērieni ūdeņi un minerālūdeņi ar cukuru, citu saldinātājvielu vai aromātisko vielu piedevu, pārējie bezalkoholiskie dzērieni, izņemot augļu un dārzeņu sulas un nektāru, dabīgos minerālūdeņus un ūdeņus, mākslīgos minerālūdeņus bez cukura, citu saldinātājvielu vai aromātisko vielu piedevas;
kafija – malta vai nemalta, grauzdēta vai negrauzdēta, ar kofeīnu vai bez tā, kā arī kafijas ekstrakti, esences, koncentrāti un izstrādājumi, kas veidoti uz nosaukto produktu bāzes.
Akcīzes nodokļa maksātāji ir:
importētājs;
noliktavas turētājs šajā likumā noteiktajos gadījumos;
apstiprināts tirgotājs, neapstiprināts tirgotājs, pārsūtītājtirgotājs vai nodokļa maksātāja pārstāvis šajā likumā noteiktajos gadījumos;
persona, kas LR ieved vai saņem no citas dalībvalsts akcīzes preces, kuras jau laistas brīvā apgrozījumā citā dalībvalstī;
citas personas saskaņā ar šo likumu.
Akcīzes nodoklis ir tipisks patēriņa nodoklis un vērsts uz tām personu grupām, kuras lieto vai izmanto attiecīgos produktus, un vairāk tiek izmantots tieši fiskālās funkcijas veikšanai. Tas izpaužas arī valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumu gūšanā. Akcīzes nodoklis 2005. gadā ir devis 9,8 % no visiem budžeta ieņēmumiem un 12.3% tieši no nodokļu ieņēmumiem. Akcīzes nodokļa pienesums budžetam ir ceturtais lielākais (314 miljoni LVL) pēc sociālās apdrošināšanas iemaksām (23,5% no visiem budžeta ieņēmumiem), PVN (21,2%) un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (15,9%).
10.2.6. Dabas resursu nodoklis
Likumā “Par dabas resursu nodokli” ir teikts, ka dabas resursu nodokļa mērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošās produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunas un pilnveidot tehnoloģijas ieviešanu, kas samazina vides piesārņojumu, atbalstīt ilgtspējīgas attīstības stratēģiju tautsaimniecībā, kā arī veidot vides aizsardzības pasākumu finansiālo nodrošinājumu.
Visi no nodokļa maksājumiem iegūtie līdzekļi (nodokļa ieņēmumi) izmantojami tikai tādu pasākumu un projektu finansēšanai, kas tieši saistīti ar vides aizsardzību, sanāciju, rekultivēšanu, videi kaitīgu atkritumu utilizāciju vai pārstrādi, dabas resursu izpēti vai atjaunošanu. Nodokļu ieņēmumi tiek ieskaitīti valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā un pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos.
Nodokļa maksātājs ir persona, kura ir saņēmusi vai tai saskaņā ar vides aizsardzības vai zemes dzīļu izmantošanas normatīvajiem aktiem bija pienākums saņemt vides aizsardzības normatīvajos aktos noteikto atļauju, licenci vai C kategorijas piesārņošanas darbības apliecinājumu un kura
iegūst un realizē ar nodokli apliekamus dabas resursus,
izmanto zemes dzīļu derīgās īpašības,
emitē vidē piesārņojošas vielas vai apglabā atkritumus,
emitē vidē siltumnīcefekta gāzes no stacionāras tehnoloģiskas iekārtas,
realizē videi kaitīgas preces vai preces iepakojumā,
sniedzot pakalpojumu, pievieno izstrādājumam iepakojumu, un šis iepakojums nonāk pie pakalpojuma saņēmēja,
LR teritorijā sabiedriskajā ēdināšanā un mazumtirdzniecībā realizē jebkāda veida vienreizlietojamos traukus un piederumus,
savā darbībā izmanto radioaktīvās vielas, pēc kuru izmantošanas rodas radioaktīvie atkritumi, kurus nepieciešamas uzglabāt vai apglabāt LR teritorijā
u.c.
Ar nodokli apliek iegūstamos dabas resursus, vides piesārņojumu – atkritumus, izmešus un piesārņojošās vielas, videi kaitīgās preces un produktus, importēto un iekšzemē ražoto preču iepakojumu.
Nodokli aprēķina pēc speciālām pamatlikmēm un papildlikmēm.
10.2.7. Izložu un azartspēļu nodeva un nodoklis
Likumā “Par izložu un azartspēļu nodevu nu nodokli” ir teikts, ka izložu un azartspēļu nodokli maksā uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas likumā noteiktajā kārtībā saņēmušas speciālu atļauju (licenci) izložu un azartspēļu organizēšanai un uzturēšanai.
Ar azartspēļu nodokli apliekamais objekts ir azartspēļu organizētājs – uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), azartspēļu norises vieta un spēļu iekārtas.No katras iekārtotas vai uzstādītās azartspēļu tiešās norises vietas iekasējams nodoklis pēc noteiktām likmēm, par katru kārtējo kalendāro gadu. Par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu no organizētājiem papildus tiek iekasēta arī valsts nodeva.
Ienākumi no izložu un azartspēļu nodevas un nodokļiem tiek ieskaitīti Ministru kabineta izveidotajā speciālajā budžetā, un tie izmantojami likumā “Par izlozēm un azartspēlēm” noteiktajā kārtībā. Ienākumi no azartspēļu nodokļa 75 procentu apmērā ieskaitāmi speciālajā budžetā, bet 25 procentu apmērā – tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā tiek organizēta azartspēle.
10.2.8. Valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa
Ar Latvijas Republikas likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” (ieskaitot sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām) obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos, ir 33,09 % no līgumā noteiktās darba algas. Obligāto iemaksu likmes sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju ir attiecīgi 24,09 % un 9 %.
Darba algas nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas veido samērā sarežģītu nodokļu maksāšanas sistēmu, kas nosaka darba algas fonda veidošanas kārtību uzņēmējam (skat. 10.2.1. attēlu). Darba algas fonds sastāv no divām daļām. No starp darba ņēmēju un darba devēju noslēgtajā līgumā noteiktās darba algas daļas (nominālā darba alga) un no darba devēja obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksu daļas.
Ar LR MK 2005. gada 28. jūnija noteikumiem Nr.481 „Noteikumi par mēneša neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai” ir noteikts, ka darba ņēmēja mēneša neapliekamais minimums ir 32 lati, bet par katru apgādājamo nodokļa atvieglojums pieaug vēl par 22 latiem. 2007. gada 26. jūnija MK noteikumi „Par mēneša neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai 2008. gadā” paredz, ka no 2008. gada 1. janvāra strādājošā neapliekamais minimums būs 80 lati un par katru apgādājamo – 56 lati. No 2009. gada 1. jūlija neapliekamais minimums ir Ls 35,- strādājošajam, par apgādājamo Ls 63,-.
Ja iedzīvotājs strādā vairākās darba vietās, tad nodokļa atvieglojumi tiek ņemti vērā tikai tajā darba vietā, kurā ir iesniegta nodokļu uzskaites karte (pamatdarbavieta). Pamēģināsim noskaidrot, kā funkcionē šādi veidota ar iedzīvotāju ienākumiem saistītā nodokļu sistēma, un kādēļ valstī rodas tādas problēmas kā nodokļu nemaksāšana, ko palielināt – minimālo darba algu vai neapliekamo minimumu, uz kādiem noteikumiem pieņemt darbā strādājošos – kā pamatdarbā vai darbu savienošanas kārtībā? Pieņemsim, ka darba ņēmējs vēlas „uz rokas” (pēc visu nodokļu nomaksas) saņemt 150,- latus lielu algu. Kā izmainīsies līguma noteikumi un darba devēja plānojamais darba algas fonds?
Līguma algu aprēķina pēc sekojošas formulas
((DAur – NM) : 0,77 + NM) : 0,91 = LA,
kur
DAur – „uz rokas” izmaksājamādaļa,
NM – neapliekamais minimums, ieskaitot arī apgādājamos,
LA – līguma alga.
Darba algas fondu (DAF) aprēķina līguma algu sareizinot ar 1.2409, t.i.
DAF = 1.2409 *LA
|
10.2.1. tabula. Līguma algas un darba algas fonda izmaiņas pie dažādiem darba ņēmēju raksturojošiem nosacījumiem (Ls). *); **) |
||||
|
N.p.k. |
„Uz rokas” izmaksājamā summa |
Darba ņēmēja raksturojums |
Līguma alga |
Darba algas fonds |
|
1. |
150 |
Strādā darbu savienošanas kārtībā *); **) |
219,78 |
273,- |
|
2. |
150 |
Strādā pamatdarbā, apgādājamo nav |
190,48 *) 201,47 **) |
236,36 *) 250,- **) |
|
3. |
150 |
Strādā pamatdarbā, ir 1 apgādājamais |
169,96 *) 188,64 **) |
210,91 *) 234,- **) |
|
*) Pie neapliekamā minimuma Ls 80, par apgādājamo Ls 56; **) pie neapliekamā minimuma Ls 50, par apgādājamo Ls 35 |
||||
Kā redzams pēc aprēķiniem (skat. 10.2.1. tabulu), no darba dēvēja viedokļa visizdevīgāk ir ņemt tādus strādniekus, kuri gatavi strādāt nevis darbu savienošanas kārtībā, bet pamatdarbavietā un kuriem ir arī apgādājamie.
Vienlaicīgi aprēķins parāda, ka nodokļu slogs saistībā ar uz rokas saņemamo darba algu ir visai „iespaidīgs”. Pirmajā gadījumā (pie neapliekamā minimuma Ls 50,- un par apgādājamo Ls 35,-), darba devējs nodokļos samaksā 45% no darba algas fonda, otrajā gadījumā – 40%, trešajā gadījumā – 36%. Ar 2008. gada 1. janvāri nodokļu slogs ir attiecīgi 45%; 36,5%; 29%.
Kopumā visu nodokļu īpatsvaru saražotās produkcijas realizācijas ieņēmumos jeb apgrozījumā tik daudz nenosaka atsevišķu nodokļu procentuālās izteiksmes, bet gan izmaksu un īpašuma struktūra. Piemēram, firmām, kas sniedz pakalpojumus, kur vislielāko īpatsvaru kopējās izmaksās sastāda darba algas fonds, nodokļu daļa neto apgrozījumā būs krietni lielāka, nekā tajos gadījumos, kad kopējās izmaksās dominējošā daļa būs materiālās izmaksas. Tātad uzņēmējiem, kuri paši strādā savos uzņēmumos, daudz izdevīgāk ir noteikt sev mazu algu, tādā veidā palielināt peļņu un to izmaksāt kā dividendes. Peļņa tiek aplikta tikai ar 15 % nodokli un no dividendēm nav jāmaksā 33,09% sociālās apdrošināšanas nodoklis. Skaidrs, ka tie uzņēmēji, kuriem būs svarīgi, lai arī viņu strādnieki saņemtu pietiekami lielu atalgojumu, sadalīs kādu daļu peļņas (dividendes) pa “konvertiem” kā papildalgu. Būs ieguvušas abas puses. Tikai darba ņēmējam, šajā gadījumā, būs mazākas sociālās garantijas nākotnē.
Bet kādēļ vispār rodas šī nodokļu maksāšanas negribēšana? Tas daudzos gadījumos ir „skopuma” sindroms: „Kādēļ man jāmaksā tik lieli nodokļi?” Šeit jau vairs nav runa par procentuālo likmi, bet par absolūto summu. Piemēram, ja uz rokas grib saņemt 1500 Ls (pamatdarbs, viens apgādājamais pie 2008. gada neapliekamā minimuma), tad nodokļos jāsamaksā 1165,43 Ls, jeb 43,7% no darba algas fonda. Ja uz rokas saņemamā alga ir 3000 Ls, nodokļos jāmaksā jau 2392,69 Ls (44,4%). Pie 4000 Ls, attiecīgi 3210,86 Ls (44,5%). Aprēķins parādā, ka sasniedzot pietiekami lielas algas līmeni, Latvijā faktiski pastāv nevis fiksētā, bet progresīvā nodokļu likme, kura tiecas uz 45%-tu līmeni no darba algas fonda. Šādi veidota ienākumus apliekošā nodokļu sistēmā noteikti nestimulē algu paaugstināšanu un „maksāt nodokļus” gribēšanu. Vēl aktuālāk tas kļūst situācijā, kad valsts grib attīstīt mazos uzņēmējus vai paaugstināt pašnodarbināto iedzīvotāju daļu, kuri vienlaicīgi ir kā darba ņēmēji tā darba devēji.
Valsts politika un ienākumu līmeni regulējošo instrumentu kopums ir vērsts uz to, lai veicinātu pašnodarbināto iedzīvotāju daļu, kuri vienlaicīgi ir sev kā darba ņēmēji tā darba devēji.
Ekonomiskās stimulēšanas būtība parādās tajā, ka samazināts tiek iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN) no 25% uz 15% un mazāks ir arī sociālas apdrošināšanas maksājums. Darba ņēmēja – darba devēja attiecību gadījumā tas ir 33,09 % no līgumā noteiktās algas, bet pašnodarbinātajam – 30,44% sākot no brīža, kad ienākumi mēnesī vidēji pārsniedz 150 latus. Pašnodarbinātā galvenā atšķirība no darba ņēmēja ir tā, ka visas saistības ar valsti (nodokļu nomaksa, atskaišu iesniegšana, reģistrēšanās) ir jāveic pašam. Tāpat pašnodarbinātais var uzskaitīt izdevumus, kas rodas saistībā ar viņa saimniecisko darbību. Izdevumos ieskaitāmi:
izdevumi par izejvielām, materiāliem, kurināmo, enerģiju;
izdevumi inventāra, kura vērtība nepārsniedz 100 latu, iegādei;
izdevumi par darbaspēka izmantošanu;
transporta, komandējuma, reklāmas, kancelejas, sakaru, mārketinga izdevumi;
pamatlīdzekļu nolietojums atbilstoši likumiem par ienākumu nodokli;
izdevumi par pamatlīdzekļu kārtējo remontu;
telpu nomas vai īres maksas (arī daļa personīgo dzīvokļu uzturēšanas izmaksu, ja biznesam ir nepieciešams tos izmatot);
likumā noteiktajosgadījumos dzīvības, veselības un negadījumu apdrošināšana un iemaksas privātajos pensiju fondos;
izdevumi par darbinieku izglītošanu un kvalifikācijas paaugstināšanu;
procentu maksājumi par banku kredītiem vai līzinga pakalpojumiem;
maksa par licencēm;
citi izdevumi, kas saistīti ar uzņēmējdarbību.
Visi saimnieciskie aprēķini un grāmatojumi ir pietiekami sarežģīti, kurus bez speciālām zināšanām nemaz nav iespējams veikt. Tādēļ pašnodarbinātais visbiežāk griežas pēc palīdzības pie grāmatvedības firmām vai tādiem pašiem pašnodarbinātajiem, bet kuru darbības joma ir grāmatvedības pakalpojumu sniegšana.
Daudzās jomās, tai skaitā kultūras nozarē šāda saimnieciskā darbības forma ir izplatīta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, iespējamais pasūtījuma izdarītājs vai pakalpojuma izmantotājs (pircējs) nav atbildīgs par izpildītāja saistībām, atbrīvots no sociālajām saistībām u.t.t., jo pašnodarbinātais par visu atbildīgs ir pats. Otrkārt, pašnodarbinātajam ir zināma rīcības brīvība organizējot savu radošo procesu un darba laiku. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka tikai daļa no pašnodarbinātajiem uztver sevi kā patstāvīgu saimniecisko subjektu, bieži tas tiek uzspiests no pasūtījuma izdarītāja vai pakalpojuma pircēja puses.
Pastāvošā nodokļu sistēma visizdevīgākā ir tikai tiem uzņēmējiem, kuri savu uzņēmējdarbību un līdz ar to arī personīgo ienākumu gūšanu veic, piemēram, ar SIA palīdzību, jo sadalāmā peļņas daļa ar nodokli netiek aplikta. Bet tā kā par reāliem uzņēmējiem var būt tikai aptuveni 7% no visiem saimnieciski aktīvajiem iedzīvotājiem (Latvijā veiktie socioloģiskie pētījumi parāda, ka šis rādītājs varētu sasniegt 10%), tad problēma pastāvēs tik ilgi, kamēr uz darba ražīguma paaugstināšanas rēķina pievienotajā vērtībā personīgajam patēriņam paliekošā darba samaksas daļa lielākajai sabiedrības daļai nebūs atbilstoša pasaules turīgāko valstu līmenim. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts galvenais uzdevums pašreizējā saimnieciskās darbības attīstības līmenī un periodā ir stimulēt darba ražīguma paaugstināšanos.
Pastāvošā nodokļu sistēma visizdevīgākā ir tikai tiem uzņēmējiem, kuri savu uzņēmējdarbību un līdz ar to arī personīgo ienākumu gūšanu veic, piemēram, ar SIA palīdzību, jo sadalāmā peļņas daļa ar nodokli netiek aplikta. Bet tā kā par reāliem uzņēmējiem var būt tikai aptuveni 7% no visiem saimnieciski aktīvajiem iedzīvotājiem (Latvijā veiktie socioloģiskie pētījumi parāda, ka šis rādītājs varētu sasniegt 10%), tad problēma pastāvēs tik ilgi, kamēr uz darba ražīguma paaugstināšanas rēķina pievienotajā vērtībā personīgajam patēriņam paliekošā darba samaksas daļa lielākajai sabiedrības daļai nebūs atbilstoša pasaules turīgāko valstu līmenim. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts galvenais uzdevums pašreizējā saimnieciskās darbības attīstības līmenī un periodā ir stimulēt darba ražīguma paaugstināšanos.
10.2.9. Nodokļu ietekme uz cenas veidošanos
Pie nemainīgas cenas, jebkuras izmaiņas nodokļos var samazināt vai arī paaugstināt uzņēmēja peļņas daļu (masu). Ja tiek paaugstinātas, piemēram, akcīzes visbiežāk seko cenas paaugstināšanās, jo uzņēmējs negrib zaudēt iegūstamās peļņas apjomu. Ja tiek samazināts uzņēmuma vai izdzīvotāju ienākumu nodoklis, palielinās tā pievienotās vērtības daļa, kas paliek iedzīvotāju vai uzņēmuma rīcībā.
|
PVN priekš- nodoklis |
||||||
|
Pakalpojumu un materiālu izmaksas |
Ražošanas pašizmaksa |
Uzņēmuma cena |
Galīgā realizācijas cena |
|||
|
Ievedmuita |
||||||
|
Dabas resursu nodoklis |
||||||
|
Darba alga uz rokas |
Darba algas fonds |
|||||
|
Algas nodoklis |
23% |
|||||
|
Sociālais d.ņ. n. |
9% |
|||||
|
Sociālais d.d. n. |
24,09% |
|||||
|
Nekustamā īpaš. nod. |
Bilances peļņa |
|||||
|
Uzņēmuma ienākumu nod. |
15% |
|||||
|
Akcīzes |
||||||
|
Izvedmuita |
||||||
|
PVN |
||||||
|
Budžetā |
||||||
|
10.2.2. attēls.Cenas veidošanās un nodokļi |
||||||
Pie augstas konkurences pakāpes, samazinoties ienākuma nodokļiem, varētu sekot cenas pazeminājums, tomēr reālajā dzīvē uzņēmēja rīcībā palikusī peļņas daļa visbiežāk tiek izmantota ražošanas attīstīšanai (iegādājoties jaunākas tehnoloģijas) vai arī palielinot ražošanas apjomu pie iepriekšējām tehnoloģijām. Uzņēmēja rīcību tādās reizēs var nodiktēt darbaspēka tirgus. Ja ir izteikts darbaspēka trūkums vai arī darbaspēks ir nedisciplinēts, kā tas Latvijā daudzās vietās ir pašlaik, tad uzņēmēji iegādājas modernākas tehnoloģijas, tādā veidā šāds darba ņēmējs tiek izslēgts no apgrozības vispār.
Latvijā ļoti bieži tiek novērots cenu „papildus” paaugstinājums tieši tajos gadījumos, kad valsts administratīvi ir paaugstinājusi, piemēram, akcīzes nodokli degvielai vai arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir atļāvusi paaugstināt cenu kādam no dabīgajiem monopoliem („Latvenergo”, „Latvijas Gāze” u.c.). Šajos gadījumos cenu paaugstināšana no uzņēmēju puses jau ir „tīrs” mārketinga pasākums. Pie tam, daudzreiz cenas pielikums ir neadekvāts, bet sabiedrībai tiek teikts: ”Mēs paaugstinām cenu par desmit procentiem sakarā ar to, ka paaugstinājusies cena par elektrību”, kaut gan elektrības izmaksas kopējās izmaksās sastāda, teiksim, mazāk par 5%. Privātais sektors te riskē tikai ar iespējamo klientu skaita samazināšanos, bet šāda cenu „brīvlaišana” nekādi nav pieļaujama publisko labumu sektoros, kur producents ir valsts vai pašvaldības institūcija. Sabiedrību pārstāvošās apvienības vai organizācijas līdz ar to faktiski ir vienīgās, kas var aizstāvēt iedzīvotāju intereses, uzsākt cīņu ar valsti vai pašvaldībām un skaidrot iedzīvotājiem nodokļu un cenas izmaiņu savstarpējo saistību un pamatotību.
Izmantotā literatūra
1. Latvijas Republikas nodokļu sistēma. 1. sējums. Lietišķās informācijas dienests. R., 1995. – 2006.
2. Latvijas Republikas nodokļu sistēma. 2. sējums. Lietišķās informācijas dienests. R., 1995. – 2006.
3. Latvijas Republikas nodokļu sistēma. 3. sējums. Lietišķās informācijas dienests. R., 1995. – 2006.
4. Latvijas Republikas nodokļu sistēma. 4. sējums. Lietišķās informācijas dienests. R., 1995. – 2006.
5. I. Bednarskis, V. Paupa, J. Vaikulis. Finansu pārskatu analīze. LU, 1994.
6. Rurāne Marita. Uzņēmuma finansu vadība. SIA “Turības mācību centrs”,1997.
7. H. Hottenstein, F. Zinsmeister. Wirtschaftlehre I (Betriebwirtschaftlehre), Lektion 1. AKAD, Verlag AG, 1993.
8. Hubacher Erich, Kägi Reto, Steiner Frank, Sterchi Walter, Wanner Ulrich, Wolf Peter. Der Sprung in die Selbstendigkeit. Cosmos Verlag AG Muri/ Bern,1993.
9.Slembek, Tilman. Einführung in die Marktwirtschaft. Transfer,1993.
10. Weis, Hans Christian. Marketing. Ludwigshafen(Rhein): Kiehl, 1993.
11. Rödiger Voss. Grundwissen Betriebswirtschaftslehre. Wilhelm Heyne Verlag GmBH&Co. KG, Münhen.1999.
12. Latvijas statistikas gadagrāmata 2005. LR CSP, R., 2005.
13. Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem/ Nr. 12: Brīvprātīgā prombūtne no Latvijas pēc pievienošanās ES. Darbiem un atpūtai veltītais laiks 2003. g. . P. Eglīte. SIA LZA EI. 2006.
http://www.bankasoc.lv/lka/statistika/
Latvijas statistikas gadagrāmata 2005. LR CSP, R. 2005. , 16.lpp.
http://www.csb.gov.lv/csp/preview/ 2006-12-01.
Nepublicēts pētījums: Komercdarbības un pašnodarbinātības uzsākšanas analīze. (Nr.VPD/ESF/NVA/04/NP/3.1.5.1./0001/0001)
Nepublicēts pētījums: Komercdarbības un pašnodarbinātības uzsākšanas analīze. (Nr.VPD/ESF/NVA/04/NP/3.1.5.1./0001/0001)
1
6
Ražošanas līdzekļi
Sociālais raksturs
Dinamika
Struktūra
Mērķorien-tācija
Iekārtas
Cilvēki
Materiāli un enerģija
Informācija
Nauda = maksāšanas līdzekļi
TIRGUS (NOIETS)
Ražošana
TIRGUS
RAŽOŠANA
Azartspēļu nodoklis
Muitas
Peļņa
Nodokļi
10.1.1. attēls. Labklājības veidošanās
Dabas res. nodoklis
PVN
Uzņēmuma ienāk. nodoklis 15%
Labklājība
Ienākumu nodoklis 23%
Sociālais nodoklis 24,09%
Valsts un pašvaldību uzņēmējdarbība (uzņēmumi)
Akcīzes
Pašvaldības Valsts
Privātā uzņēmējdarbība
Sociālais nodoklis 9%
Nekustamā īpašuma nodoklis
Automobiļu un motociklu nodoklis
Darba alga
Individuālā darbība
Centralizētie līdzekļi
Garantiju politika
Programmas un sortimenta politika
Klientu – pakalpojumu politika
Produktpolitika šaurākā nozīmē
Iefasējuma ražošana metālapstrāde
Lopkopība
Kasetes ar skaņu ierakstiem
Mūzikas centrs
