Tiesu sistēma Latvijā
Konstitucionālais pamats – parlamentāra demokrātija
Administratīvi teritoriālais iedalījums – 26 rajoni.
Latvijas valsts varas institūciju uzbūvi, pilnvaras un darbību nosaka 1922. gada Satversme. Latvija ir parlamentāra demokrātiska republika, kuras institucionālā shēma ir šāda: (šeit grafiks)
Latvijas tauta. Sastāv no visiem pilntiesīgajiem abu dzimumu pilsoņiem. Latvijas tautai pieder valsts suverēnā vara. Latvijas tauta ievēl Saeimu, tai Satversmē un likumos noteiktajā kārtībā ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tautai ir tiesības nobalsošanā izlemt jebkuru valstiski svarīgu jautājumu, izņemot dažus Satversmē norādītos. Tautas nobalsošanā pieņemams arī Valsts Prezidenta piedāvātais lēmums atlaist Saeimu. Tikai tautai ir tiesības izlemt jautājumus, kas attiecas uz valsts neatkarību, suverenitāti, teritoriālo integritāti un demokrātisko valsts iekārtu.
Saeima. Tai pieder likumdošanas vara un tiesības lemt par valsts budžetu. Saeima apstiprina visu tiesu tiesnešus. Saeimai ir tiesības izsludināt amnestiju.
Ministru kabinets. Ministru kabinetam (valdībai) pieder izpildvara Latvijā. Tas sastāv no Ministru prezidenta un ministriem. Ministru kabinets ir tiesīgs iesniegt Saeimā likumprojektus. Ministru kabineta kompetencē ir visi tie jautājumi, par kuriem nav lēmusi Saeima. Atsevišķos gadījumos Ministru kabinets var pieņemt noteikumus ar likuma spēku.
Valsts Prezidents. Valsts Prezidenta funkcijas ir ierobežotas salīdzinot ar dažu citu valstu prezidentiem. Valsts Prezidentam ir galvenokārt reprezentatīvas funkcijas, bet tieši Valsts Prezidents aicina kādu personu sastādīt valdību, kurai pēc tam jāsaņem uzticības balsojums Saeimā. Valsts Prezidentam ir likumu ierosināšanas tiesības. Kā citās valstīs, viņam ir arī apžēlošanas tiesības. Valsts prezidents ieceļ Latvijas diplomātiskos pārstāvjus. Viņš ir bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks miera laikā.
Tiesu sistēma
Rajonu un pilsētu tiesas. Latvijā ir 34 rajonu un pilsētu tiesas. Civillietas ar nelieliem izņēmumiem izskata tiesnesis vienpersoniski. Krimināllietas un atsevišķu kategoriju civillietas tiesā izskata koleģiāli – tiesnesis un divi tiesas piesēdētāji. Šajās tiesās strādā t.s. administratīvie tiesneši, kas vienpersoniski izskata administratīvās lietas.
Apgabaltiesas. Tās ir izveidotas četros Latvijas novados un Rīgas pilsētā. Apelācijas instancē lietas izskata koleģiāli, trīs profesionālu tiesnešu sastāvā, bet pirmajā instancē tiesas sastāvs tiek veidots tāpat kā rajona (pilsētas) tiesās.
Augstākā tiesa. Augstākās tiesas senāta departamentus un tiesu palātas izveido Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce jeb plēnums.
Satversmes tiesa. Tā neietilpst vispārējā tiesu sistēmā, bet ir īpaša tiesa, kas izskata likumu atbilstību Satversmei un vispār normatīvo aktu atbilstību ar augstāku juridisku spēku apveltītiem aktiem. Vispārējā tendence ir paplašināt to institūciju loku, kas var iesniegt prasības Satversmes tiesā. Satversmes tiesā ir jābūt septiņiem Saeimas apstiprinātiem tiesnešiem, no kuriem trīs deleģē Saeima, divus – Ministru kabinets un vēl divus – Augstākās tiesas plēnums.
Tiesnešu iecelšana. Visus tiesnešus amatā apstiprina Saeima pēc tieslietu ministra (Augstākās tiesas tiesnešus – pēc tās priekšsēdētāja) ieteikuma. Par tiesnesi var strādāt tikai Latvijas Republikas pilsonis – augsti kvalificēts un godīgs jurists. Iecelšanai par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi ir sekojošas prasības: augstākā juridiskā izglītība, 25 gadu vecuma sasniegšana, vismaz divus gadus ilgs darba stāžs juridiskajā specialitātē, kvalifikācijas eksāmena sekmīga nokārtošana. Iecelšanai par apgabaltiesas tiesnesi un Augstākās tiesas tiesnesi ir nepieciešams noteikts darba stāžs iepriekšējā līmeņa tiesā, vai arī advokāta, prokurora vai augstākās mācību iestādes tieslietu specialitātes pasniedzēja darbā. Uz Satversmes tiesas tiesnešiem ar nelieliem izņēmumiem attiecas visi noteikumi, kas skar citus tiesnešus. Par tiesneša kandidātu nevar būt personas, kas nav morāli atbilstīgas šim amatam (agrāk izdarījušas noziegumu, ierosināta krimināllieta vai notiek izmeklēšana; ir darbojušies Latvijas valstij naidīgās vai aizliegtās organizācijās).
Latvija pieder romāņu – ģermāņu tiesību saimei. Pašreizējā Latvijas tiesību sistēma ir veidojusies pēdējo 150 gadu visdažādāko tiesību kultūru ietekmē: vislielākā mērā tā tomēr ir ietekmējusies no vācu un krievu tiesību skolām. Latvijas Privāttiesību attīstības vēstures posmā no 1918.- 1939.gadam, balstoties uz visu tiesisko mantojumu, sākas aktīvs darbs pie nacionālo Latvijas tiesību kodifikācijas. 1937.gadā tiek pieņemts Latvijas Civillikums. Kā arī tiek strādāts pie Komerclikuma izstrādes. Latvijas nacionālās tiesību sistēmas attīstība tika pārtraukta un visa vietējā likumdošana nekavējoties atcelta 1940.gada ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā. No visām Padomju Savienības republikām Latvija bija vienīgā, kura savā teritorijā restaurēja pirmspadomju tiesību sistēmu. Tas izpaudās tā, ka 1992. gadā atkal stājās spēkā 2 galvenie akti – 1922.gada Satversme un 1937.gada Civillikums.
Latvijas Civillikums sastāv no ievada un 4 daļām: 1) Ģimenes tiesībām, 2) Mantojuma tiesībām,3) Lietu tiesībām,4) Saistību tiesībām. Kopumā Civillikumā ir apmēram 2400 pantu.
Pašlaik Latvijā darbojas1998.gada 17.jūnijā Saeimas pieņemtais un 1998.gada 8.jūlijā izsludinātais Krimināllikums. Tas sastāv no Kopējās un Īpašās daļas, 25 nodaļām un 356 pantiem. Kā galvenie sodi 1998.g. Krimināllikumā ir paredzēti – nāvessods, brīvības atņemšana, arests, piespiedu darbi, naudas sods. Apsūdzētajam var tikt piespriesti papildus sodi – mantas konfiskācija, izraidīšana no valsts, naudas sods, tiesību ierobežošana, policijas uzraudzība.
Tiesu varas orgāns ir Prokuratūra, kura savas kompetences robežās patstāvīgi uzrauga likumu ievērošanu. Prokuratūru vada Ģenerālprokurors. Prokuratūras sastāvā ietilpst: Ģenerālā prokuratūra, apgabalu tiesu prokuratūras, rajonu prokuratūras un specializētās prokuratūras. Ģenerālprokuroru pēc Augstākās Tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma ievēl Saeima un 7 gadiem.
Juridiskās profesijas un to darbības kontrole
Advokāti. Zvērināti advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas lietu vešanai jebkurā tiesā un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs. Advokātu pārvaldes, uzraudzības un izpildu institūcija ir Zvērināto advokātu padome. Tā organizē advokātu uzņemšanu, uzrauga advokātu un advokātu palīgu darbību, izskata sūdzības un ziņojumus, uzliek disciplinārsodus.
Notāri. Zvērināti notāri ir tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas, kuras darbojas pie apgabaltiesām. Notāru skaitu un amata vietas nosaka tieslietu ministrs. Notāru pārvaldes un izpildu institūcija, kā arī notāru pārstāvības un uzraudzības institūcija ir Zvērinātu notāru padome.
Tiesu izpildītāji. No pārējām minētajām profesijām tie atšķiras ar to, ka nav brīvās juridiskās profesijas pārstāvji, bet gan Tieslietu ministrijas struktūrvienības – Tiesu izpildītāju departamenta darbinieki. Tiesu izpildītājus amatā ieceļ tieslietu ministrs. Kopš 1996. gada sadarbībā ar Francijas Nacionālo Tiesu Izpildītāju Palātu uzsākts darbs pie tiesu izpildītāju profesijas reformas, kuras gaitā viņi varētu tikt pārveidoti par brīvo juridisko profesiju.
Tieslietu ministrija
Tieslietu ministrijai Latvijā ir trīs galvenās funkcijas:
1. Likumu jaunrades un atzinumu sniegšanas funkcija
2. Pirmo divu līmeņu tiesu administrācijas funkcija
3. Tiesiskās reģistrācijas un reģistru pārraudzības funkcija
Bez tam, ministrijas pakļautībā un pārraudzībā ir vairākas autonomas tieslietu iestādes, piemēram, Valsts Zemes dienests, Valsts valodas centrs, Naturalizācijas pārvalde, Patentu valde, Valsts Arhīvu Ģenerāldirekcija un Uzņēmumu reģistrs.
Tieslietu ministrijai Latvijā salīdzinot ar dažām citām valstīm ir ļoti plašs kompetenču loks; piemēram, Tieslietu ministrija veic pasākumus pienācīgi labu attiecību nodrošināšanai starp valsti un baznīcu. Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes un Kultūras ministriju Tieslietu ministrija pārzina ar etniskajām attiecībām saistītos jautājumus.
Prokuratūras iestādes Latvijā ir neatkarīgas tiesu varas iestādes, kas neatrodas Tieslietu ministrijas padotībā.
Cietumu administrācija ir Iekšlietu ministrijas pārraudzībā, bet 1998. gadā tā tiks nodota Tieslietu ministrijai.
Starptautiski tiesiskais statuss
Latvijas Republika ir proklamēta 1918. gada 18. novembrī atbilstoši visiem galvenajiem starptautisko un konstitucionālo tiesību principiem, un kopš tā laika tās tiesībsubjektība de iure nav bijusi ne mirkli pārtraukta.
Vēsturiskais pamatojums. Latvijas neatkarību īpašā aktā proklamēja Latvijas Tautas Padome, kas nebija tautas ievēlēta. Tomēr 1920. gadā valstī notika Satversmes Sapulces vēlēšanas, un tautas aktīvā piedalīšanās tajās (apmēram 85% balsstiesīgo iedzīvotāju) ir uzskatāma jau par pilnīgu Latvijas valsts leģitimāciju.
1920. gadā tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, kurā tā bez ierunām uz visiem laikiem atzina Latvijas neatkarību un teritoriālo integritāti. 1921. gadā Parīzes miera konferences Augstākā Padome, kas pārstāvēja Rietumu lielvalstis, pieņēma lēmumu par Latvijas kā valsts atzīšanu de iure.
1922. gadā Satversmes Sapulce Latvijas tautas vārdā pieņēma Satversmi (konstitūciju), kas ir spēkā arī šodien. Satversmes ievada daļa noteica galvenās valsts starptautiskās tiesībsubjektības normas (neatkarība, tautas suverenitāte, teritorialitāte utt.).
Okupācijas pretlikumīgums. Latvijas faktiskā neatkarība pastāvēja līdz 1940. gadam, kad Latvijā ar Padomju Savienības karaspēka spiedienu tika piespiedu kārtā ievēlēta “tautas saeima”, kas pasludināja Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai. Tomēr šim aktam un sekojošajam 50 gadus ilgajam okupācijas periodam no starptautisko tiesību viedokļa nebija nekāda juridiska spēka. Saskaņā ar Satversmes 77. pantu, ja tiek grozīts tās 1. pants, kas nosaka Latvijas valsts suverenitāti un neatkarību, tas jānodod tautas nobalsošanai. Bez tam, “tautas saeimas” vēlēšanas nebija ne brīvas, nedz demokrātiskas.
Tiesiskā pēctecība. De jure visus okupācijas gadus Latvija palika neatkarīga valsts, starptautisko tiesību subjekts. Lielākā ārvalstu daļa atteicās atzīt Latvijas okupāciju un inkorporāciju Padomju Savienībā. Tāpēc mūsdienu Latvija ir pirmskara valsts tiesību un pienākumu pārmantotāja.
1990. gadā Latvijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. 1991. gada augustā Augstākā Padome īpašā konstitucionālā likumā pasludināja Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto. Lielākā ārvalstu daļa atkārtoti atzina Latvijas valdību de jure. Tajā pašā gadā Latvija kļuva par pilntiesīgu ANO dalībvalsti; kopš 1995. gada tā ir Eiropas Padomes dalībvalsts. Visbeidzot, 1995. gada 12. jūnijā tika parakstīts asociācijas līgums ar Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm. Katru gadu Latvija noslēdz un ratificē vairākus desmitus starptautisku līgumu, kas palīdz tai nostiprināt savu pilntiesīgu dalību suverēnu valstu saimē.
Par investīciju vidi Latvijā
Pēdējos gados daudz uzmanības pievērsts ieguldījumiem Latvijas tautsaimniecībā. Šobrīd liela daļa valstij piederošo uzņēmumu jau ir privatizēta, taču jādomā par ieguldījumu piesaisti jauniem projektiem. To veicina labvēlīgā ekonomiskā vide valstī – zema inflācija, stabila nacionālā valūta, attīstīta infrastruktūra, kvalificēts darbaspēks, brīva kapitāla plūsma, līgumi ar vairāk nekā 20 valstīm par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību, kā arī citi ieguldījumu veikšanai labvēlīgi faktori.
Tā kā ārvalstu ieguldījumi Latvijā ir lielāki nekā Latvijas ieguldījumi ārvalstīs, starptautisko investīciju bilances saldo (520.0 milj. latu) ir negatīvs. Latvija ir neto debitors attiecībā pret pārējām valstīm.
Šādu termiņstruktūru, kad Latvija ir neto debitors attiecībā uz ilgtermiņa kapitālu un neto kreditors attiecībā uz īstermiņa kapitālu, kā arī to, ka Latvijas saistībās pret ārvalstīm dominē tiešās investīcijas un Latvijā ir mazs nerezidentu portfeļieguldījumu apjoms, var uzskatīt par optimālu attīstības valstij.