Romiešu tiesIbas

Romiešu tiesības

ATKĀRTOJAMIE JAUTĀJUMI ROMIEŠU TIESĪBĀS.

1. Romiešu kursa priekšmets. Ius civilie un mūsdienu civiltiesību jēdziens.
Civillietas ir TN kopums, kas regulē sabiedrības mantiskās attiecības. Civillietu priekšmeti bija ģimenes tiesības, saistību tiesības, mantojuma tiesības, lietu tiesības. Ir civiltiesības (materiālās formas) un civiltiesību aizsardzības tiesības (civilprocess).
Senās Romas civiltiesības izrādījās dzīvotspējīgas līdz mūsdienām. Romiešu civiltiesības attiecās tikai uz Romas priviliģēto kārtu. Paralēli Romiešu civiltiesībām pastāvēja Tautas tiesības (ius gentum) – regulēja mantiskās attiecības starp ieceļotājiem – tās bija plašākas. Vēl bija Prētora tiesības. Amatpersona Prētors izdeva SN, kurus nodēvēja par Prētora tiesībām. Katrs tiesību bloks bija domāts kādai noteiktai iedzīvotāju daļai ( kārtai). Visu šo sistēmu nodēvēja par PRIVĀTTIESĪBĀM.
Visas tiesības iedalās Privātajās tiesībās (personu tiesības- civiltiesībās) un Publiskajās tiesībās (valsts tiesības – administratīvās tiesībās, konstitucionālās tiesības, krimināltiesības). Šis Romas iedalījums pastāv joprojām.

2. Romiešu tiesību nozīme pasaules tiesību vēsturē.
Romiešu tiesībām ir pasaulvēsturiska nozīme, ko izmanto citas valstis.
1) Romiešu juristi radīja vispilnīgāk izveidoto privātīpašuma institūtu, pēc tā veidojās arī citu valstu privātīpašuma tiesības.
2) Romiešu juristi izstrādāja juridisko terminoloģiju, ko izmanto arī šobrīd.
3) Romiešu juristi izstrādāja augsti kvalificētu juridisko tehniku:
a) NA jābūt saprotamā valodā,
b) NA ir jāregulē tās sabiedriskās attiecības, uz kurām tas ir vērsts un vienlaicīgi tas nedrīkst attiekties uz citām sab. attiecībām, uz kurām tas nav attiecināms,
Romiešu likumi bija ļoti filigrāni izstrādāti, tos nevarēja rakstīt vienkāršotā valodā. Piem., mantojuma dokumenti bija jāraksta pavēles formā, citādi uzrakstītam dokumentam nebija juridiskā spēka.
4) Romiešu tiesībām bija pasaulvēsturiska nozīme – recepcija – RT institūta pārņemšana un izmantošana citu valstu tiesībās.

3. Romiešu tiesību recepcijas cēloņi un gaita.
Recepcija – RT institūta pārņemšana un izmantošana citu valstu tiesībās. Itālijā samilza juridiskās problēmas ar privātīpašumu. Itāļu juristi atcerējās par romiešu civiltiesībām un sāka tās pielietot savā praksē. Izrādījās, ka tās ir ļoti atbilstošas arī Itālijas jurisdikcijai. Tālāk tās pārņēma Spānija, Portugāle, Dienvidamerikas romāņu valstu kolonijas, Eiropas ziemeļi. Īpaši romiešu tiesības atbalstīja Vācija, kas centās kopēt Romas lielvalsti. Latvijā romiešu tiesības ienāca caur vācu jūgu. Piem., 1937. gada Civillikums ir pārņemts no RT, 2/3 teksta ir tiešā pārnesumā. Būtībā viss civillietās pastāvošais nācis no Romas impērijas.

4. Romas valsts organizācijas attīstības periodi.
Romas valsts pastāvēja 12.gs. Valsts sākās Tibras upes krastos un bija ļoti maza. Valsts attīstība izgāja caur 4 lieliem periodiem.
I Ķēniņu periods (8.- 5. gs. p.m.ē.)- mierīgs laika posms, tomēr beigu posmā sākās citu valstu iekarošana- Itālija, Spānija utt. Valsts galva bija ķēniņš.
II Republikas periods (4.-1.gs.p.m.ē.)- kari, iekarojumi, vergu ievešana, līdz ar to dzīve kļuva arvien nemierīgāka. Romas valsts kļuva par vergturu valsti.
III Principāts (1.gs.p.m.ē.- 284.g.m.ē.)- perioda atbalsts bija armija, kas atradās visur. Kariem lielākoties bija aizsardzības raksturs. Stipri saasinājās iekšpolitika un ārpolitika.
IV Domināts (4.- 6. gs. m. ē.)- impērija ar centralizētu valsts varu.

5. Pirmie valsts varas orgāni Romā.
Pirmie valsts varas orgāni veidojās Ķēniņu laikmetā.
Tautas sapulce- augstākais orgāns likumdevējs, vēlēja amatpersonas, sprieda tiesu kriminālistiem. Senāts- vecajo padome, apstiprināja likumus, lēma ārpolitikas un finansu lietas, bija padomdevējs- orgāns. Ķēniņš- augstākais karavadonis, priesteris, tiesnesis. Vēlēja un atcēla Tautas sapulce.

6. Servija Tullija reforma un tās nozīme valsts demokrātisko principu attīstībā.
Viņš bija Romas valsts 6 ķēniņš. Vēloties paplašināt savu atbalstītāju loku, Tullijs plebejus (nepilntiesīga kategorija, jo nevarēja piedalīties Tautas sapulcē) iekļāva Romas tautas sastāvā.
Ieviesa jaunu tiesību un pienākumu kritēriju – manta un īpašums. Šajā nolūkā viņš visus brīvos Romas iedzīvotājus iedalīja 5 klasēs jeb kategorijās. Izpalika trūcīgie, kuriem nebija mantas un tāpēc viņi nemaksāja nodokļus, toties viņiem bija bērni. Pēc šīs reformas radās jauna Tautas sapulce – centūriju sapulce. Sapulce bija tiesīga izlemt jebkuru valsts dzīves jautājumu, vēlēja amatpersonas. Centūriju sapulces lēmumu atzina par likumu.
Tullijs Romas valsts teritoriju sadalīja apgabalos – trībās, kas sekmēja nodokļu vākšanu. Tātad iedzīvotāji bija sadalīti pēc dzīves vietas apgabalos, nevis pēc agrākās asinsradniecības. Pēc šīs valsts reformas skaidri bija saskatāmi visi valsts elementi – tauta, teritorija, publiskā vara.

7. Republikas laika valsts varas orgāni.
Tautas sapulce – centūriju, trību un kūriju sapulces. Centūrija pieņēma likumus, vēlēja maģistrus, tiesāja svarīgās krimināllietas.
Senāts – Republikas laikā kļuva par augstāko valsts institūciju. Daži Senāta lēmumi ieguva likuma spēku un iekļuva tiesībās. Apstiprināja likumus, pārzināja provinču lietas, kārtoja starptautiskās attiecības.
Maģistrāti – augstākā varas un pārvaldes institūcija, kuras amatpersonas ievēlēja Tautas sapulcēs. Šis amats bija goda amats bez algas. Viņi izstrādāja likumprojektus, kurus iesniedza tai Tautas sapulcē, no kuras bija ievēlēti. Uz vienu vietu bija 2-3 cilvēki, katrs ar savu domu un ideju. Līdz ar to pamazām radās dažādas pretrunas.
Vēl šai laikā pastāvēja konsuls, prētors, cenzori.

8. Romas valsts varas organizācija principāta laikā.
Principāts (1.gs.p.m.ē.- 284.g.m.ē.)- perioda atbalsts bija armija, kas atradās visur. Kariem lielākoties bija aizsardzības raksturs. Stipri saasinājās iekšpolitika un ārpolitika.
Tautas sapulce – pastāvēja līdz 98.g.m.ē.
Senāts – tā loma kļuva būtiska, kad beidza pastāvēt Tautas sapulce. Tas izdeva likumam pakārtotus aktus, bet neizdeva pašus likumus. Senāta lēmumi kļuva par obligātām tiesību normām.
Maģistrāts – izstrādāja likumus līdz radās princeps, kas bija tiesīgs izdot konstitūcijas.
Princeps – „priekšnieks uz mūžu”, izdeva aktus ar likuma spēku, ko sauca par konstitūcijām. Tas bija vispārējs nosaukums, bet konkrētos gadījumos – edikti, dekrēti.

9. Romiešu civiltiesību sistēmas.
KVIRĪTU TIESĪBAS, kuru galvenais saturs bija privātīpašums un dažādi sākotnējie līgumtiesiskie darījumi, patriarhālās ģimenes laulības, aizbildnības, mantošanas un citi privāttiesīobu institūti.. pamatā bija 12 tabulu likumi un vēlākie tautas sapulču un komiciju likumi
Prētora tiesības- dibinājās uz prētora izdotiem normatīviem aktiem(ediktiem,interdiktiem) un viņu administratīvo rīcību, it sevišķi tiesvedībā
Tautu tiesību sistēma- svešzemnieku prētora edikti kļuva par tiesiskās kārtības pamatu romiešu pilsoņu attiecībās ar svešzemniekiem un pašu svešzemnieku starpā. Pamazām tika pārņemti no kaimiņu tautām praktiski noderīgie privāttiesību institūti, it sevišķi daudzi līgumu veidi.
Ar laiku šīs trīs saplūda vienā un izveidojās privāttiesību sistēma.

10. Tiesību avotu jēdzieni un veidi.
Tiesību avots ir pamats, no kura izceļas un iesākas tiesību attīstība, tā teica Tits Līvijs. Senās Romas tiesību avoti ir gan tieši, gan netieši. Visi kopā tie dod ieskatu par romiešu tiesību vēsturiskās attīstības gaitu un tiesību pilnveidošanās procesu.
Paražu tiesības- nerakstītas, no mutes mutē, visa dzīve notika pēc tām.
Likumi- XII tabulu likumi, tad Tautas sapulces izdotie likumi, kuri bija jāpilda gan tautai, gan likumdevējam.
Senāta lēmumi- autoritatīvs raksturs, Senāts izdeva likumam pakļautus aktus.
Prētora edikti- likumam pakļauts akts, obligāti.
Princepu konstitūcijas- saistošie noteikumi.
Juristu darbība- regulas (īsi, juridiski aforismi), definīcijas (juridisko institūciju pamatjēdzieni), komentāriji (juridisko normu skaidrojumi).
Imperatora likumi- saistoši sabiedrībai, bet ne pašam imperatoram.
Tiesu spriedumi- precedents.
Kodeksi- kodifikācija- Gregoriāņu kodekss, Justiniāna kodekss 4 daļās.

11. Paražu tiesības.
PARAŠU tiesības pastāvēja nerakstītā veidā un no mutes mutē pārgāja no paaudzes uz paaudzi. Tiesības rodas no tām nerakstītajām parašām, ko prakse atzinusi par labām, jo ilgstoši pastāvējušas parašas ar vispārēju piekrišanu aizstāj likumu. Bet par parašu tiesībām uzskatā tās tiesības, kas gadu gados, visiem piekrītot, arī bez īpaša likuma ir atzītas. Un kad valdošā vergu īpašnieku šķira ar valsts aparāta palīdzību uzturēja spēkā sev vēlamās parašas, tad tās kļuva par parašu tiesībām.

12. Pirmie rakstītie likumi Romā.
Ap 5.gs. p.m.ē. tika izstrādāts 12 tabulu likums. Šajos likumos ir saskatāmas sākotnējā privātīpašuma juridiskas formas: uz zemes, nometies uz pastāvīgu dzīvi, kļuvis zemturis, valdītājs īpašnieks, kur īpašums ir kustama lieta, mantisku bagātību nozīmē lietots vārds patriarhālā ģimene, kur bez brīvajiem ģimenes locekļiem bija arī vergi un visādas iedzīves lietas, privātīpašuma priekšmeti.paredz arī mantošanu testamentāru novēlējumu, vai uz likuma pamata pēc patriarhālās radniecības principiem.arī saistību ( pirkuma)tiesības, paredzētas arī deliktu saistības, kas izceļas no tiesību pārkāpuma(prettiesīgas darbības)
Secinām, ka 12 tabulu likumi ietver daudz civilprocesuālu normu, kas noteica tā laika privāto strīdu iztiesāšanas kārtību un šajos likumos saskatāmi pirmie romiešu civiltiesību aizsākumi:
1. sākotnējais privātīpašums uz zemi, lopiem, vergiem
2. mantošanas sākumi ar testamentāro novēlējumu vai bez testamenta pēc likumā noteiktās kārtības
3. sākotnējo saistību tiesību veidošanās
4. pirmie līgumu aizsākumi, it sevišķi parāda attiecības
5. saistību izcelšanās uz prettiesiska nodarījuma(delikta) pamata
6. patriarhālās ģimenes stāvoklis ar lielām tēva varas tiesībām

13. Tautas sapulču likumi.
Sevišķi svarīgs tiesību avots bija likumi. Ko pieņēma centūriju sapulces. Likumus parasti nosauca tā maģistrāta vārdā, kurš bija to autors. Republikas laikā izdeva ļoti daudz likumu. Tie attiecās uz valsts pārvaldi, valsts iekārtu, zemes īpašumu, tiesas procesu. Likums tā laika romiešu izpratnē bija tautas pavēle un lēmums. Tauta šinī gadījumā bija domāta centūriju sapulce. Likuma spēks bija arī trību sapulču lēmumiem. Šie likumi bija jāpilda gan tautai, gan likumdevējam.

14. Senāta lēmumi.
Senāta lēmums tika saprasts kā likumam pakļauts akts, bet tas bija neapstrīdāmi juridiski obligāts. Senāta lēmums ir tas ko senāts pavēl un noteic un tam ir likuma spēks. Principiāta perioda beigās, kad pieauga patvaldnieciskas varas tendences, senāts kļuva princepam (imperatoram) par akli paklausīgu ieroci.

15. Maģistrātu edikti.
Edikts bija likumam pakļauts akts, jo formāli tas bija spēkā tikai tā prētora varas laikā, kurš to bija izdevis tas ir uz vienu gadu. Maģistrātiem sava amata laikā bija tiesība izdot obligātus noteikumus jeb ediktus. Civiltiesību nozarē vislielākā loma bij prētoru ediktiem un pa daļai arī kurūlo adilu ediktiem, it sevišķim tirgus lietās.

16. Princepu konstitūcijas.
Par konstitūciju sauca noteikumu, ko bija izdevis princeps saskaņā ar savu īpatnējā maģistrāta varu pārvaldes un tieslietu jautājumos.Princepa konstitūcijas kā obligāti noteikumi tika izdotas šādās formās:
1. noteikums, ko princeps izdeva visu zināšanai, saglabājot parasto republikas laika maģistrātu tiesību formu – ediktu
2. decretum – princepa lēmums kādā tiesas lietā, kas bija nonākusi viņa izlemšanā principāta beigu posmā sāka nodibināties ārkārtas jurisdikcija – tiesu lietas varēja izšķitr pats princeps, vēlāk imperators
3. rescriptum – rakstīta atbilde, ko princeps bija devis uz kādu amatpersonas vai privātpersonas juridisku jautājumu, it seviškī tiesību normu iztulkošanā
4. mandatum – instrukciju veida uzdevumi amatpersonām un provinču pārvaldniekiem, kur bija paskaidrotas arī civiltiesiskas normas.

17. Juristu darbība.
Juristu darbība izpaudās atbilžu un padomu došanā prāvniekiem tiesas procesa jautājumos, juridisku aktu labāko formulu izstrādāšanā un pareizākas procesuālās rīcības vadīšanā. Viņi sāka rakstīt visai ietekmīgus iztirzājumus, izklāstot vispārinārus principus, no kuriem daudzi vēlāk kļuva par juridiskiem sakāmvārdiem. Princiāta laikā tā kļuva par tā dēvēto klasisko jurisprudenci. Lai nerastos pārpratumi, atbildes princepa vārdā rakstveidā deva juristi, kuras bija apzīmogotas. Klasiskā laika juristu raksti bija dažāda veida:
1. īsi, sistemātiski privāttiesību institūtu izklāstījumi, mācību grāmatas par civil un privāttiesiskiem pamatiem
2. juridiski aforismi
3. juridisko institūtu pamatjēdzieni
4. kāda teksta vai tiesību krājuma izskaidrojumi
5. kritiskas piezīmes pie kāda jurista raksta
6. juridiski atzinumi, kas dot dažādos gadījumos tiesu praksē
7. analītiski juridisko jautājumu iztirzājumi, juristu savstarpējās sarakstes, uzskati un domas, kas izteikti atsevišķos juristu rakstos, monogrāfiski apcerējumi par dažādiem tiesību jautājumiem
8. domināta periodā juristi kļuva par valdnieka kancelejas darbiniekiem- ierēdņiem un viņu kā tiesību radītāju loma izbeidzās.
LABEONS- jurists, domātājs, novators.
PAPINIĀNS- ievērojams jurists.
MODESTĪNS- Papiniāna skolnieks, devis laulību formolējumu.
GAJS- tiesību skolotājs, izstrādājis institūciju sistēmu.
POMPONIJA SEKSTS- tiesību skolotājs.
ULPIĀNS DOMITIJS- formulējis publisko un privāto tiesību būtību un atšķirības.
PAULUS JŪLIJS- Papiniāna laika biedrs.

18. Imperatoru likumi.
Imperatora izdotā tiesību norma bija likums. Domināta laikā imperatori izdeva likumus, kas bija saistoši tikai sabiedrībai, bet neattiecās uz pašu imperatoru. Pakalpīgie juristi izstrādāja formulu – imperators nav pakļauts likumiem. Šos likumus iekļāva Justiniāna kodeksa 2.grāmatā. Tajā ir sakopoti ap 4600 likumi- imperatoru konstitūcijas, sākot ar Hadriānu un beidzot ar Justiniāna likumdošanas aktiem.

19. Tiesu spriedumi.
Romiešu tiesas atsevišķi spriedumi kādā konkrētā gadījumā nebija ne vispārēja TN, ne tiesību avots. Bet, ja tiesas spriedums atkārtojās līdzīgos gadījumos, tad ar laiku tas varēja tapt par obligātu TN ( tiesu precedents), pie kura turējās arī pārējās tiesas. Tā tiesu praksē radās īpatnēja paražu tiesība „paradumam vai vienmēr līdzīgi iztiesātu lietu spriedumiem vajag iegūt likuma spēku”. Tādējādi tiesu praksē ir tapuši vairāki civiltiesību institūti, piem., neatraidāmā mantinieka sūdzība un neatņemamā daļa, labticības princips, civiltiesiskā vaina.

20. Romiešu civiltiesību kodifikācija.
Justiniāns uzdeva izveidot komisiju, kuras uzdevums bija savākt un sakārtot pēc noteiktas sistēmas to romiešu civiltiesību daļu, kas vēl nebija novecojusi un zaudējusi savu nozīmi. Komisija darbu sāka 528. gadā. Izstrādāja 4 grāmatas jeb sējumus. Kas veido Corpus Iuris Civilis.
I grāmata- Digestas ir Justiniāna kodifikācijas svarīgākā daļa, tajā sakopoti juristu darbu fragmenti, tie kam bija likuma spēks. Visvairāk pārstāvēti Ulpiāna darbi. Šeit tika ietverti arī nozīmīgākie prētoru darbi.
II grāmata- Justiniāna kodekss ar 4600 likumiem- imperatoru konstitūcijām.
III grāmata- Institūcijas. Mācību grāmata „jaunatnei, kas cenšas apgūt likumus”. Izmantotas Gaja institūcijas.
IV grāmata- Noveles, ko sakārtoja Justiniāna pēcnācēju laikā.
Corpus Iuris Civilis ir visdrošākais romiešu civiltiesību avots.

21. Valts tiesas izveidošanās, organizācija, aizsardzība.
Kamēr vēl nebij izveidota tiesa kā valsts varas orgāns pastāvēja pašaizsardzība. 12 tabulu likumos skaidri radzama pāreja no pilsoņu pašaizsardzības uz organizētu tiesa aizsardzību. Valstī tiesības tika aizsargātas tikai tad, kad maģistrāti noteica jeb konstatēja iespēju celt prasību tiesā. Ja nebija ar likumu noteiktas prasības, tad nebija arī tiesību, kas būtu aizsargājamas. Prasība jeb sūdzība tiesā nozīmē procesuālu darbību ar nolūku ierosināt privāttiesiska strīda izspriešanu tiesā, lai panāktu savas tiesības atzīšanu un īstenotu savu tiesību. Sūdzētājs jeb prasītājs prasa tiesas aizsardzību pret noteiktu pretinieku – apsūdzētojeb atbildētāju.

22. Civilprocesa stadijas.
Civilprocesa pirmā stadija ir in iure pie maģistra respektīvi pie prētora, kur bija jāierodas abiem prāvniekiem, kā sūdzētājam tā atbildētājam. Sūdzētājs izklāstījis savus faktus un apstākļus, izteica savu prasību, atbildētājs, paskaidroja savus iebildumus, un prētors pārliecinājies, ka strīds pastāv, izlēma, vai sūdzētāja celtā prasība atbilst likumā noteiktajam veidam, t.i.vai ir juridisks pamats lietu ievadīt tiesā.
Ja prētors atzina sūdzētāja prasību par dibinātu, tad pēc strīda apliecināšanas ar lieciniekiem viņš nodeva lietu izspriešanai otrā stadijā (in iudicio) pie tiesneša. Otrā stadijā tiesneša priekša tika pārbaudīti fakti un pierādījumi un lieta tika izspriesta.

23. Legisakcijas, formulārais un ārkārtas process.
Romas valsts pastāvēšanas laikā nomainījās 3 privāttiesisko strīdu iztiesāšanas veidi:
 Legisakciju process – pastāvēja līdz republikas beigām; īpaša atšķirība – naudas summa, kuru abas strīdīgās puses apsolīja maksāt kā savas taisnības nodrošinājumu,
 Formulārais – pastāvēja principāta laikā;
 Ārkārtas (ekstraordinārais)
24. Prasības jēdziens un veidi.
25. Pretoru aizsardzības īpašie līdzekļi.
26. Prasības noliegums.

27. Persona kā tiesību subjekts. Tiesībspēja.
Persona bija brīvs cilvēks, bet ne vergs, jo vergs bija tikai lieta. Tiesību subjekts varēja būt tikai persona. Katra persona bija apveltīta ar tiesībspēju: 1. piedalīties Tautas sapulcē un balsot, 2. varēja slēgt likumīgas laulības, 3. bija tiesības „taisīt” testamentu. Romiešiem zem tiesībspējas bija gan rīcībspēja, gan tiesībspēja. Pilna tiesībspēja pastāvēja tikai tad, ja persona atbilda 3 stāvokļiem:
1. brīvības statuss,
2. pilsonības statuss,
3. ģimenes stāvoklis.
Ja kādu vai visus šos stāvokļus zaudēja, tad mainījās personas tiesiskais statuss.

28. Vergu juridiskais stāvoklis.
Vergi bija lietas, ar kurām varēja rīkoties kā saimniekam gribējās- pirkt, pārdot, dāvināt, novēlēt ar testamentu, pat nogalināt. Vergs nevarēja būt persona. Personai zaudējot personas statusu, tā kļuva par vergu, tā varēja notikt ar augstdzimušu personu kara laikā nonākot gūstā. Vergam nevarēja būt ne īpašums, ne ģimene. Viņi nevarēja noslēgt likumīgu laulību, ja arī ģimene bija, tad to neatzina, bet ar vergu bērniem varēja rīkoties kā saimnieks gribēja. Ja saimnieks vēlējās viņš varēja vergu palaist brīvībā, tad vergs kļuva par libertīnu.
Par vergu kļuva, ja piedzima verdzenei, nokļuva gūstā, ar pirkuma palīdzību- persona pati sevi pārdeva.

29. Brīvlaisto juridiskais stāvoklis.
No vergu stāvokļa varēja atbrīvoties:
1. ar sarakstu– kungs vergu ierakstīja brīvo cilvēku sarakstā;
2. ar testamentu- ierakstīja sarakstā, piebilstot, ka kunga nāves vergs kļūs brīvs;
3. ar vēstules palīdzību- kungs brīvlaišanu ieraksta vēstulē;
4. atbrīvošana dzīru laikā- pēc tam ieraksta brīvo cilvēku sarakstā.
Libertīnu tiesības vienalga nebija pilnīgas. Viņš joprojām bezgalīgā pateicībā bija spiests kalpot savam kungam, ja kungam kaut kas nepatika, viņš varēja libertīnu atkal padarīt par vergu. Brīvlaistais nevarēja ieņemt vēlētu amatu, nevarēja iet armijā, nevarēja piedalīties centūriju sapulcēs, nevarēja slēgt laulību ar brīvi dzimušu romieti. Uz viņiem raudzījās ar nicinājumu.

30. Kolonu juridiskais stāvoklis.
Vergu darbs bija neražīgs, tāpēc sāka meklēt jaunas iespējas, lai nodrošinātu pārtikas sagādi un lai apturētu vispārējo saimniecisko pagrimumu. Radīja īpašu cilvēku slāni – kolonus. Vergu ģimenei iedeva zemi, ko viņi apstrādāja. Par šo zemes gabalu ģimenei bija jāmaksā nodevas ar saražoto pārtiku. Zemes gabalu varēja pārdot, bet tikai ar šo kolonu ģimeni. Koloni vairs nebija vergi, bet īsti brīvi viņi arī nebija. Koloni nedrīkstēja šo zemes gabalu atstāt un aiziet.
31. Juridiskās personas kā tiesību subjekti.
Jaunākos laikos Romā parādās kā tiesību subjekti juridiskās personas. Personas vietā darbojas iestādes, biedrības, fondi, kam piederēja manta un kas ar pārstāvju starpniecību varēja slēgt līgumus un kārtot darījumus, būt tiesā par prasītājiem un atbildētājiem. Juridiskās personas tiesībspēja sākās ar reģistrācijas brīdi un rīcībspēju realizē tās pārstāvji. Pazīmes:
1. jābūt savai nošķirtajai mantai,
2. savu rīcībspēju realizē ar pārstāvju palīdzību.
Romā juridiskās personas radās, saimnieciskajai dzīvei kļūstot arvien sarežģītākai.. Reizēm bija jāizšķir mantiska rakstura strīdi starp pilsētu pašvaldībām. Nocietinātās pilsētas sauca par municipalitātēm. Pretors izdeva ediktu, ar kuru atzina municipalitātes tiesības prasīt un atbildēt tiesā ar savu pārstāvju- municipalitāšu maģistru starpniecību. Impērijas laikā par juridisku personu atzina valsts kasi, kā arī dažādas labdarības biedrības.

32. Agnātiskā jeb patriarhālā ģimene. „cum manu”
Pastāvēja līdz II perioda beigām. Šādā ģimenē visi bija pakļauti tēva varai. Tēvs ģimenē bija pilntiesīgais, visi pārējie atradās viņa pakļautībā. Tikai tēvs varēja slēgt līgumus, tiesā prasīt un atbildēt. Tikai tēvam piederēja tiesībspēja un rīcībspēja. Tēva vara izbeidzās ar viņa nāvi. Tēva mantu sadalīja ģimenes vīrieši un veidoja jaunas patriarhālās ģimenes. Patriarhālā ģimene bija cilvēku savienība, kas dzīvoja kopā. Ikviens varēja atnākt un lūgt viņu pieņemt šajā ģimenē, lēmums bija atkarīgs tikai no tēva lēmuma. Arī dēlu sievas bija pakļautas patriarham, nevis saviem tēviem vai vīriem.
Cilvēks savas dzīves laikā varēja vairākkārt ģimenes mainīt., ik reizes saraujot saites ar savu iepriekšējo ģimeni, līdz ar to mainījās radniecīgās saites.

33. Kognātiskā jeb asinsradininieku ģimene. „sine manu”
Šāds ģimenes modelis pastāv arī mūsdienās. Ģimenes pamatā ir vīrietis, sieviete un viņu pēcnācēji. Vīrietis un sieviete savā starpā nav radinieki, katram ir savs radinieku loks. Radinieki rodas piedzimstot un veido pakāpes, kas nosaka radniecības tuvumu. Vairākas pakāpes veido taisno līniju, bet ir arī sāņu līnijas. Augšupējie- virs laulātajiem- vecāki, vecvecāki. Lejupējie- zem laulātajiem- bērni, mazbērni. Asinsradinieku ģimenē veidojas arī svainības attiecības, jo gan vīram, gan sievai ir savi asinsradinieki. Attiecības ar otra laulātā radiniekiem sauc par svainību. Svainieši- laulātā radinieki. Mantošanas tiesības svainībā nepastāvēja.

34. Laulības tiesības un likumiskās laulības saites.
Galvenā vieta ir ierādīta likumīgām laulībām, šādu laulību varēja noslēgt tikai pilntiesīgs Romas valsts pilsonis. Patriarhālā ģimenē sievietei nebija nekādu tiesību- ne mantisku, ne personisku. Asinsradinieku ģimenē laulību slēdza uz vienošanās pamata, juridiski viņa bija saistīta ar tēva ģimeni un atradās tēva varā. Šādu laulību varēja viegli šķirt, tas radīja nestabilitāti laulību institūtā. Tāpēc ar laiku radās nosacījumi laulības stabilizēšanai. Arī šādā ģimenē sievietei tiesības nebija, jo visus jautājumus izlēma vīrs.
„Laulība ir vīriešu un sievietes savienība uz mūžu un visu cilvēcisko un dievišķo kopība”.
Reālā dzīvē šī definīcija protams nedarbojās.

35. Laulības nodibināšanas veidi un to vēsturiskā attīstība Romā.
Laulību slēdza uz mūžu un tās pamatā bija vienošanās. Pastāvēja 2 veidu laulības- laulības ar vīra varu pār sievu un viņas mantu, laulības bez vīra varas.
Laulību varēja noslēgt, līgumu iegūstot dažādos veidos: 1. nozogot, 2. nopērkot, 3. sakrālā aktā reliģiskā kulta vietā, 4. uz noilguma (sieva atrodas ik nakti blakus vīrietim gadu no vietas, automātiski laulība noslēdzas).

36. Laulības nodibināšanas noteikumi.
Romiešu likumdošana paredzēja vairākus laulības slēgšanas noteikumus:
1. minimālais vecums- vīrieši 14 gadi, sievietes 12 gadi;
2. savstarpēja vienošanās;
3. laulātajiem nepieciešama tēva atļauja, ja neatbilda noteiktajam vecumam;
4. svainība bija šķērslis laulātajiem.

37. Laulāto personiskās attiecības.
Patriarhālā ģimenē- visu noteica ģimenes galva, dēla sievas atradās viņa pakļautībā. Sievietēm bija pilnīga tiesību ierobežošana. Par nebija teikšanas bērnu audzināšanā.
Asinsradinieku ģimenē- sieva atradās sava tēva varā, bet ikdienas dzīvi noteica vīrs. Laulātajiem bija pienākums dzīvot saticīgi, cienīt vienam otru, necelt negodīgas sūdzības vienam pret otru. Laulības pārkāpšanas gadījumā otrs laulātais varēja pieprasīt šķiršanos. Princepa Augusta laikā izdeva bargu likumu par laulības pārkāpšanu, paredzot par to kriminālatbildību.
Lai nostiprinātu ģimenes, princeps Augusts izdeva likumu, kas noteica, ka cilvēkam brieduma gados jāsastāv laulībā- vīriešiem no 25- 50 gadiem, sievietēm no 20-50 gadiem. Par likuma nepildīšanu bija paredzēta kriminālatbildība.

38. Laulāto mantiskās attiecības.
Patriarhālā ģimenē sievietei nekas nepiederēja.
Asinsradinieku ģimenē laulātajiem nebija nekādas kopīgas mantas, lai nerastos strīdi. Katram bija sava manta, kaut gan sievietei savas mantas esamību nācās pierādīt ar lieciniekiem. Laulātie nedrīkstēja viens otram neko dāvināt. Pirms laulībām sievietei deva pūru- noteiktu mantu daudzumu dzīves uzsākšanai. Vēlāk arī vīrietis deva savu ieguldījumu kopdzīves uzsākšanai. Tā bija pirmslaulības dāvana, ko deva vīra radi. Šķiršanās gadījumā vainīgais zaudēja savu daļu- pūru vai pirmslaulības dāvanu.

39. Laulības izbeigšana.
Patriarhālā ģimenē laulību šķīra pretēji tam kā tā bija noslēgta. Notika ļoti daudzas laulības šķiršanas, kas radīja lielu nestabilitāti. Tāpēc romieši radīja laulību ierobežojumus:
1. nevar pastāvēt pie testamenta, ja nav laulībā;
2. noteica ierobežojumus uz pūru.
Laulību beidza tad, kad viens no laulātajiem nomira, krita gūstā un līdz ar to zaudēja savas tiesības kā pilntiesīgs Romas pilsonis.

40. Tēva vara.
Bērnu stāvoklis beztiesisks, jo tēva vara bija neierobežota. Tēvs varēja ar bērniem izrīkoties kā vēlējās, reizēm pat ļoti nežēlīgi. Vēlāk izveidoja tēva varas atņemšanas institūtu, lai kaut nedaudz ierobežotu patvaļu. Bērnu iespējas iegūt mantu bija ierobežotas. Patriarham nebija pret bērniem nekādu pienākumu, bet bija daudz tiesību. Tēva varu varēja iegūt:
1. bērns ir dzimis likumīgā laulībā- ne ātrāk kā 182 dienā pēc laulības noslēgšanas un ne vēlāk kā 10 mēnešus pēc laulības izbeigšanas;
2. leģitimācija- likumīgai sievai bērnu nebija, bet konkubīnei bija, tad šādi dzimis bērns ar imperatora atļauju kļuva par likumīgo bērnu;
3. arogācija- ja bērnu pieņēma, nezinot viņa iepriekšējos vecākus, adopcija- ja pieņēma bērnu, kam pirms tam bija tēva vara.
Tēva varēja zaudēt: 1. ar tēva nāvi, 2. krītot gūstā un visu zaudējot, 3. īpaši cietsirdīgi izturoties pret bērniem.

41. Lietu tiesību jēdziens un veidi.
Lietu tiesības romiešiem nozīmē tiesību subjekta varu jeb tiesība rīkoties ar noteiktu lietu.
Pastāvēja privātīpašuma tiesības, valdījuma tiesības, ķīlas tiesības, servitūta tiesības.
Lietu tiesības – absolūtas, ja kādai personai pieder kāda lieta uz īpašumtiesību pamata, tad pārējiem valsts iedzīvotājiem jāatturas no tā prettiesiskas aizturēšanas.
Saistību tiesības – relatīvas, runa iet par darbībām starp personām: vienā pusē- ES, otrā pusē- cita persona. Personu loks šajās tiesībās ir stipri norobežots.
Lietas tiek klasificētas atbilstoši romiešu izstrādātai sistēmai. Lietas ir tiesību objekts.
Ķermeniskas – var redzēt, aptaustīt ( soli, galdi, darbarīki).
Bezķermeniskas – saistību, mantojuma tiesības utt.
Ķermeniskās lietas dalās kustamās (var pārvietot, nesabojājot) un nekustamās (nevar pārvietot – ēkas, zeme). Vēl ķermeniskās lietas dalās sugas lietās un individuāli noteiktās lietās, kurām piemīt individuālās pazīmes. Vēl dalās dalāmās lietās (nezaudē savu būtību) un nedalāmās lietās (dalot zaudē savu būtību). Tas ir relatīvi. Vēl dalās patērējamās lietas un nepatērējamās lietas.
„Augļi’ ir dabiskie- āboli no ābeles vai civilie- ienākumi, kurus gūst no darbībām ( zemes noma, no tās gūtais).

42. Valdījuma jēdziens, veidi, nodibināšanās un izbeigšanās.
Tā ir faktiskā vara pār lietu, nepieder personai uz īpašumtiesību pamata, bet ir tikai faktiskā varā. No sākuma tas attiecās tikai uz zemi, bet vēlāk arī uz citām lietām. Ar laiku valdījums pārvērtās par īpašumu.
Pazīmes:
1. jābūt faktiskai varai pār lietu – personai nepieder lieta, bet atrodas tās rokās;
2. jābūt gribai paturēt lietu sev un izmantot to savām vajadzībām, izturēties pret to, kā pret savu.
Valdījums iedalās:
1. objektīvās pazīmēs- valdījums var būt tiesisks, ja iegūts likumīgā ceļā, un prettiesisks, ja nelikumīgi iegūts;
2. subjektīvās pazīmes- labticīgs, ja persona apzinās, ka viņai ir vislielākās tiesības uz šo lietu, un ļaunprātīgs, ja citai personai lielākas tiesības uz šo lietu nekā man.
Valdījums varēja būt labticīgs un ļaunticīgs vai ļaunprātīgs atkarībā no valdītāja apziņas un pārliecības. Valdījums izbeidzas līdz ko izbeidzas šīs pazīmes.

43. Valdījuma aizsardzība.
Valdījumu aizsargā prētors ar pagaidu aktu – interdiktu (interdictum). Prētors aizsardzību nedeva trijos gadījumos, kad valdījums bija iegūts
1) ar varu (vi)
2) slepeni (clam)
3) ar atsaucamu prekāriju (praecarium).
Prētors deva interdiktu arī par kustamas mantas valdījuma aizsardzību. Prētors aizsargāja katru valdījumu, kas nebija iegūts ar varu, slepeni vai atsaucamu atvēlējumu.

44. Īpašuma tiesības un to saturs.
Tās ir vispilnīgākās varas tiesības pār lietu, bet:
1. nosacījums – cik tālu tās neierobežo valsts,
2. nosacījums – īpašnieks ar savu gribu.
Uz īpašumtiesību pamata:
1. īpašums atrodas personas varā, cita persona to nedrīkst aizturēt,
2. rīcībtiesības- var mainīt, ieķīlāt,
3. lietošanas tiesības- var apsaimniekot,
4. valdījuma tiesības ( juridiski pamatota faktiskā vara pār lietu) – nejaukt ar valdījumu lietu tiesībās.

45. Kopīpašuma tiesības.
Kopīpašums bija tādos gadījumos, kad īpašuma tiesības uz vienu un to pašu lietu piederēja vairākām personām nevis noteiktās, bet tikai domājamās daļās tā, kš sadalīts vienīgi tiesību saturs – katram kopīpašniekam bija sava domājamā daļa no nesadalītas lietas. Visi kopīpašnieki samērīgi ar savu domājamo daļu saņem visus labumus, kādus lieta dod. Kopīpašniekam ir tiesības arī izdalīties no kopīpašuma. Kopīpašnieki var būt pilnīgi svešas personas, bet var būt arī vīrs un sieva.

46. Īpašuma tiesību iegūšanas veidi.
Okupācija bija pirmatnēja īpašuma tiesību iegūšanas forma. Nevienam nepiederoša bezsaimnieka lieta piederēja tās pirmajam sagrābējam, ja viņš to darīja ar nodomu paturēt lietu sev īpašumā. Kustamām lietām noilgums bija viens gads. Turpmākos gadsimtos noilguma termiņi mainījās.
A) savvaļas lietas – meža zvēri, putni, zivis, kas dzimst virs zemes , ūdeņī , gaisā, tiklīdz kāds tos satver, pēc tautu tiesībām tūlīt kļūst par tā īpašumu. Svešs bišu spiets, kas nosēdies kokā, vēl nepieder dārza īpašniekam, kamēr viņš to nav iesprostojis grozā.
B) Pamestas lietas varēja būt okupācijas priekšmets. Pamestu lietu būtiska pazīme ir tā, ka agrākais īpašnieks no tām atteicies, izsakot pamešanas nodomu tieši vai ar kādu nepārprotamu darbību
C) Nozaudētas lietas, jo uz tām glabājās nozaudētāja īpašuma tiesības. Lieta uzskatāma par nozaudētu, ja tās īpašnieks nezina, kur to meklēt vai no kā prasīt, vai vispār kā to dabūt atpakaļ savā varā.
D) Apslēpta manta tika uzskatīta par bezsaimnieka lietu un varēja tikt iegūta īpašumā ar okupācijas aktu. Apslēpta manta , kura tika atrasta uz sava paša vai bezīpašnieka zemes kļuva par atradēja īpašumu, bet cilvēks, kas uz cita zemes- privātpersonām vai valstij piederošas, nejauši bija atradis apslēptu mantu, ieguva pusi no tās, otra puse piederēja zemes īpašniekam.
E) Pieaugums –
F) Piesaistījums zemes virsmai
G) Salējums
H) Sabērums
I) Sasaistījums
J) Noilgums – ja lieta ilgi atradās pie svešas personas tad to varēja iegūt īpašumā uz noilguma pamata. Ar noilgumu varēja lietu iegūt īpašumā, ja ieguvējs to kā savu bija valdījis likumā noteiktu laiku, ievērojot arī citus likumīgus noteikumus. Lai iegūtu īpašumu ar noilgumu tad lietai jābūt tādai , ko var privātīpašumā iegūt, bija vajadzīgs tiesisks pamats, kas nosaka lietas atrašanos pie ieguvēja, lietas ieguvējam jābūt labā ticībā, ka viņš nezina šķēršļus, kas nepielaiž lietas iegūšanu īpašumā; ar noilgumu iegūstamai lietai jāatrodas ieguvēja valdījumā visu tecējuma laiku; likumā noteiktais tecējuma laiks kustāmām lietām 3gadi, nekustāmām 10gadi.

47. Īpašumu tiesību aizsardzība.
ar īpašuma prasību nevaldītājs īpašnieks var atprasīt savu lietu no ikkatras personas, kuras rokās viņš to atrod. Šo īpašuma prasību var vērst pret lietas valdītāju, kā arī pret turētāju, bet pēdējam ir tiesības prāvā neielaisties kā atbildētājam, norādot personu, kuras vārdā viņš lietu tur un kurai tad jāatbild
a) kas, nebūdams lietas valdītājs, uzdodas par valdītāju un ielaižas prāvā;
b) kas ļaunprātīgi , lai izvairītos no atbildības, pirms prāvas valdījumu nodevis citam. Īpašniekam tiesā jāpierāda savas īpašuma tiesības uz atprasāmo lietu. Atbildētāja ieruna, ka viņš lietu nopircis, nezinādams, ka pārdevējs nav bijis īstais īpašnieks, netiek ņemta vērā. Lieta ir jāatdot īstajam īpašniekam ar visiem augļiem un piederumiem.
Ja atbildētājs ir labticīgs lietas valdītājs, tad viņš neatbild par lietas bojā eju vai bojājumiem līdz šīs prasības celšanas brīdim un arī pēc tam atbild tikai tad, ja kas notiek lietai viņa vainas dēļ. Labticīgs valdītājs neatbild arī par patērētajiem lietas augļiem.
Atbildētājam pret īpašuma prasības cēlāju var būt ieruna par izdevumiem lietas labā, kas viņam bijuši tajā laikā, kad atprasāmā lieta atradusies viņa rokās:
a) nepieciešamie izdevumi ir tie , bez kuriem lieta būtu gājusi bojā vai kļuvusi sliktāka. Šie izdevumi bija jāatlīdzina.
c) derīgie izdevumi, kas lietai bija vēlami, bet nebija nepieciešami (stādu aprušināšana). Labticīgais valdītājs varēja prasīt , lai viņam atlīdzina arī šos izdevumus.
d) Greznuma izdevumi īpašniekam nebija pienākuma atlīdzināt tos lietas valdītājam, bet atprasāmās lietas valdītājam ir tiesība šos greznuma priekšmetus novākt un ņemt sev līdzi.

48. Servitūtu jēdziens un veidi.
Servitūts ir lietiska rakstura tiesība izlietot noteiktā veidā citam piederošu lietu, jeb tiesība uz cita lietu. Ja servitūts ir nodibināts par labu kaimiņa zemes gabalam vai pilsētas kaimiņa ēkai, tad šo tiesību bauda katrreizējais zemes gabala vai ēkas īpašnieks neatkarīgi no mantošanas vai pārdošanas gadījumiem un to sauc par reālservitūtu jeb prediālservitūtu, bet ja servitūts ir nodibināts par labu kādai konkrētai personai tad tas ir personālservitūts.
Servitūtu tiesības kā lietu tiesības ir absolūtas, un tās jārespektē ikkatram atšķirībā no saistību tiesību (līgumu) institūtiem, kas saista tikai noteiktas personas (līgumu līdzējus).

49. Reālservitūti (prediāalservitūti).
Reālservitūti juridiski tika nodibināti starp diviem kaimiņu zemes gabaliem laukos vai starp divām kaimiņu ēkām pilsētā nolūkā, lai viena no šīm nekustamām lietām atrastos otras kalpībā neatkarīgi no īpašnieku maiņām. Tā kā servitūts ir lietu tiesības, tas nerada nekādu pienākumu kalpojošā objekta īpašniekam kaut ko darīt, bet tikai paciest valdošā objekta īpašnieka rīcību, kāda paredzēta servitūta saturā. Servitūts ir jāizlieto saudzīgi, neapgrūtinot lieki kaimiņa īpašumu
1) kājceļiņa servitūts ir tiesība cilvēkam iet un staigāt pāri kaimiņa laukam, bet nedrīkst braukt vai dzīt lopus
2) lopu dzīšanas servitūts ir tiesība dzīt lopus pāri kaimiņa zemei
3) ceļa servitūts – tiesība lietot braucamo ceļu pāri kaimiņa laukam.šis servitūts ietver kājceļiņa un lopu dzīšanas tiesības,
4) ūdensvada servitūts – tiesība pievadīt sev ūdeni no kaimiņa avota vai no citiem svešiem ūdeņiem, vai pa cita zemi, vai arī tiesība novadīt ūdeni no savas zemes pa kaimiņa zemi
5) ūdens smelšanas servitūts – tiesība smelt ūdeni savam īpašumam no kaimiņa zemē esošā avota, upes, akas, strauta. Ietver arī tiesību uz kājceļiņu
6) lopu dzirdīšanas servitūts- tiesība dzirdināt savus lopus pie ūdens kaimiņa zemē , ietver lopu dzīšanas tiesību.
7) Ganību servitūts tiesība ganīt lopus uz kaimiņa zemes
8) Kalķu dedzināšanas servitūts – tiesība izgatavot kaļķus savām vajadzībām kaimiņa zemē
9) Smilšu rakšanas servitūts – tiesība rakt smiltis kaimiņa laukā

50. Personālservitūti.
Personālservitūti – ir lietu tiesības, ko īpašnieks piešķīris uz savu lietu kādai noteiktai personai par labu. Personālservitūti tiek nodibināti uz noteiktu laiku
a) lietošanas un augļu iegūšanas servitūts – ir kādas personas tiesība iegūt labumu no cita lietas, to lietojot un dabūjot no tās augļus
b) lietošanas servitūts – ir tiesība tikai lietot cita lietu, bet nevis iegūt augļus no tās
c) dzīvokļa servitūts – ir piešķirta lietiska rakstura tiesība dzīvot svešā mājā , parasti līdz mūža galam
d) vergu vai dzīvnieku darba servitūts- ir kādam piešķirta tiesība izlietot cita vergu vai dzīvnieku darbaspēku

51. Mantojuma nomas tiesības. Apbūves tiesības.
Mantojuma nomas tiesības – raksturo plaši izvērstas cita lietas izmantošanas tiesības, kas nodibinātas ar nomas līgumu, bet juridiski kvalificētas par lietu tiesībām ar absolūtu raksturu. Ir mantojama un atsavināma lietu tiesība saimnieciski izlietot cita zemes gabalu un iegūt no tā augļus pret noteiktu ikgadēju nomas maksu. Zemes nomniekam bija pilnīgas lietošanas tiesības un iespējas rīkoties ar nomāto zemes gabalu līdzīgi kā īpašniekam. Lai aizsargātu savu tiesību, viņš varēja pielietot visas īpašnieka prasības, viņš bija zemes gabala valdītājs un varēja izmantot visus valdījuma administratīvos aizsardzības līdzekļus, varēja pārdot savu nomas tiesību citam iepriekš saskaņojot ar īpašnieku, kuram bija pirmpirkuma tiesības. Mantojamas nomas tiesību nodibināja ar līgumu starp zemes īpašnieku un nomnieku, šo tiesību varēja piešķirt ar testamentu mantojuma atstājējs. Tā kā tiesība bija beztermiņa tā principā neizbeidzās- turpinājās nākamās nomnieka mantinieku paaudzēs. Nomnieku varēja izlikt: ja nomas maksa nebija maksāta 3gadus; noplicināta auglība; pārdošanas gadījumā nebija ziņots īpašniekam
Apbūves tiesība- bija mantojama un atsavināma lietu tiesība izlietot ēku, kas uzcelta uz cita zemes ar cēlāja paša materiāliem, ēkai kļūstot par zemes īpašnieka īpašumu ar ēkas lietotāja pienākumu maksāt zemes īpašniekam ikgadēju maksu par aizņemto zemes laukumu, apbūvētājs varēja rīkoties ar ēku, kas uzcelta uz nomātās zemes, līdzīgi kā īpašnieks apbūves tiesību nodibināja ar līgumu starp apbūvētāju un zemes īpašnieku, kā arī varēja piešķirt ar testamentu, tiesas spriedumu.
Apbūves tiesība izbeidzās
a) ja apbūvētājs un īpašnieks kļuva viena un tā pati persona
b) ja ēka sabruka nepārvaramas varas apstākļos( zemestrīcē)
c) ja apbūvētājs nemaksāja ikgadējo maksu.

52. Ķīlas tiesības.
Ķīlas tiesības raksturo tas, ka ķīla ir parāda lietiskais nodrošinājums, un tas, ka ķīla ir atkarīga no parāda saistības izpildīšanas. Parāda saistības nodrošinājums izpaužas kā īpatnēja tiesība uz cita lietu – kreditoram ir tiesība rīkoties ar parādnieka lietu, pat pārdot to, lai iegūtu vajadzīgo summu. Ieķīlāto lietu lietot un augļus ievākt kreditors drīkst tikai tad, ja ir speciāla vienošanās ar parādnieku

53. Mantošanas tiesību jēdziens, to vēsturiskā attīstība un mantošanas pamati.
Nomirēja mantas pāreju uz mantiniekiem sauc par mantošanu, kas vēsturiski cieši saistās ar privātīpašuma attīstību. Romiešu mantošanas tiesību pamatos ir tā dēvētā universālā sukcesija, kas nozīmē mantinieka iestāšanos nomirēja tiesību un pienākumu kopumā kā vienā veselā vienībā, it kā turpinot nomirēja personu. Mantinieks, pieņemot mantojumu, iegūst ar vienu aktu visu nomirēja mantu, viņa tiesības, dažādus prasījumus, kā arī nesamaksātos parādus, kas kā mantojuma pasīvā daļa var dažreiz pat pārsniegt aktīvo daļu. Singulārā sukcesija – mantojuma atstājējs atstāj mantu konkrētiem mantiniekiem, vienam vai vairākiem. Var novēlēt atsevišķas lietas. Tēvs novēl visu mantu dēlam , bet savai sievai 5 zelta gabalus, ko dēls viņai izmaksā.
Mantošanas pamati:
1. Likumiskā mantošana- manto tikai radinieki. Romiešu tiesībās nav laulāto mantošanas.
2. Testamentārā mantošana- pilnīgi jebkura persona var mantot, arī absolūti sveša ģimenei, ja testamentā tā ir teikts.
Vienlaicīgi mantot pēc abiem mantošanas veidiem nevar. Noteicošā ir testamentārā mantošana. Ja atsakās no testamenta, tad seko likumīgā mantošana. Tāda notiek arī tad, ja testaments vienkārši nav uzrakstīts.

54. Testamentārā mantošana.
Testaments ir vienpusējs gribas izteikums, kurā mantojuma atstājējs ieceļ vienu vai vairāaakus mantiniekus. Par testamentāro mantinieku varēja iecelt jebkuru personu. Mantinieka iecēlums bija obligāts. Ja testamentā nebija uzrādīts saņēmējs, kam novvēl, to sauca par kodiciliu. Principāta beigās parādās, ka testamentā daļa jāatstāj tuviem radiniekiem.
55. Vēsturiskie romiešu testamenta veidi.
Vēsturiskie romiešu testamenta veidi:
1) testators savu novēlējumu nāves gadījumam izteica tautas sapulcē
2) karaspēka ierindas priekšā
3) uz mancipācijas akta struktūras pamatiem ( piedalījās pieci liecinieki, svaru turētājs un uzticības persona- it kā mantojuma pircējs, kuru testators bija izvēlējies, notika šķietama p
4) ārdošana, simboliski ar vara gabalu pieskaroties svariem.
No sākuma testamentus rakstīja uz dēlīšiem, vēlāk uz pergamenta, bet pēc tam izdomāja aploksnes un zīmogu.
5) domināta laikā izveidojās testamenti, kas taisīti ar valsts iestāžu līdzdalību(publiskie testamenti)
a) testatora pēdējās gribas izteikums tiesas priekšā, kas ierakstīts protokolā tas ir aizsākums notariālajiem testamentiem
b) valdniekam glabāšanā iesniegtie testamenti ( īstenojams sabiedrības virsējiem slāņiem)
c) mutvārdu testaments – pēdējās gribasd pilnīgs un saprotams izteikums, visiem lieciniekiem dzirdot.
d) Pašrocīgi uzrakstītie un citas personas uzrakstītie testamenti

56. Testamenta taisīšana, tā saturs un forma.
Testamentu varēja taisīt pilntiesīgs Romas pilsonis, ja vien viņam šī tiesība nav atņemta vai ierobežotasakarā ar sodu par kādu noziegumu. Tēva varai pakļautās persona svarēja taisīt testamentutikai par savu atsevišķo mantu. Pēc vispārējā principa taisīt testamentu nebija iespējams mantojuma atstājējam ar ierobežotu rīcībspēju( nepieaugušam, garīgi slimam, izšķērdētājam, kā arī personām, kuras kādu fizisku trūkumu dēļ traucētas izteikt savu gribu. Arī mantiniekam jābūt tiesībspējā neierobežotam
Galvenais testamentā bija mantinieka iecēlums, ko vajadzēja pavēles veidā ar īpa
Šu formulu(Ticijam būs man par mantinieku būt). Vispār nebija atļauts par mantinieku iecelt personu, kuru testators nevarēja nosaukt vārdā..
Līdzās mantinieka iecēlumam testamentā bija atļauts iecelt papildus arī kādu citu personu tam gadījumam, kad ieceltais mantinieks, kādu iemeslu dēļ atkristu. Šādu rezerves mantinieka iecēlumu sauca par substitūciju.
Lai testatoram būtu lielāka paļāvība, ka viņa testamentu pēc nāves nevarēs apstrīdēt ne likumiskie mantonieki ne kāda cita ieinteresēta persona, romiešu juristi izstrādājuši vairākus būtiskus testamenta formas elementus, kas jāievēro k;ā mutveida tā arī rakstveida testamentos, testamenta taisīšanā nepieciešama 7 liecinieku klātbūtne, visiem lieciniekiem jābūt derīgiem t.i.tādiem kam nav atņemtas liecināšanas spējas, jābūt speciāli ielūgtiem nākt par lieciniekiem pie testamenta, bet nevis kaut kā nejauši pieklīdušiem, jābūt nākušiem no brīvas fgribas, bez kaut kādas atkarības no testators]a. testamenta sastādīšanai jānotiek vienā paņēmienā bez pārtraukuma.
Dažreiz varēja būt tādi ārkārtēji apstākļi testatora nāves priekšvakarā, kad pēc labākās gribas nebija iespējams ievērot testamenta satura un formasbūtiskās prasības, tad izņēmuma veidā atļāva atvieglinātas testamenta formas:
a) militārais testaments(spēkā uz vienu gadu, ja pārnāca dzīvs no kaujas)
b) epidēmiju laika testaments
c) testaments kas taisīts uz laukiem (pieci liecinieki
d) vecāku testaments saviem bērniem – bija tāds testamsents, kurā vecāki sadalīja mantojumu bērnu starpā pēc saviem ieskatiem neatkarīgi no bērnu kā likumisko mantinieku paredzētajām daļām
e) kvalificētu testamenta formu priekš aklajiem un analfabētiem( septiņi liecinieki +rakstvedis vai astotais liecinieks).
f) Testators savun ptestamentu varēja grozīt un pat atsaukt. Tikai pēc nāves testaments stājās spēkā un to nevarēja pārgrozīt.. ar testamenta dokumenta iznīcināšanu testaments varēja zaudēt spēku, ja to nevarēja restaurēt.

57. Tuvie radinieki un viņu obligātā mantošanas daļa.
Par tuviem radiniekiem uzskatīja lejupējos(vecāki) un augšupējos(bērni), bet brāļus un māsas tikai tajā gadījumā, kad testamentā ieceltais mantinieks bija sabiedrības ac’;is nicināms cilvēks. Nodibinājās arī mantojuma obligātā daļa, kas katrā ziņā bija jāatstāj minētajiem radiniekiem, kā neatraidāmiem mantiniekiem.
Kad ir četri neatraidāmie mantinieki vai mazāk – 1/3 bet kad to ir pieci un vairāk tad puse no tās daļas, kādu viņi mantotu pēc likuma

58. Atstumšana no mantojuma. Iemesli kuru dēļ vecāki varēja atstumt no mantojuma bērnus vai citus lejupējos radiniekus:
1) ja kāds vecākiem uzbrucis(miesas bojājumi)
2) ja bērni vecākus bija apsūdzējuši kriminļnoziegumā
3) ja bērns vecākus gribējis nonāvēt
4) saitīts ar neģēļiem
5) gribējis ierobežot testamenta taisīšanu
6) ja bērns bija stājies intīmos sakaros ar savu pamāti
7) ja nepatiesi apsūdzējis savus vecāku un ar šādu rīcību tiem ir smagi materiāli kaitējis
8) ja dēls atteicies uz tēva lūgumu dot galvojumu viņa atsvabināšanai no apcietinājuma un nav gribējis uzņemties galvojumu
9) ja pret vecāku gribu biedrojies ar akrobātiem
Arī lejupējie varēja atstumt no mantošanas vecākus:
1) ja vecāki nodevuši savus bērnus tiesai par kriminālnoziegumu, kur iespējams nāves sods
2) ja pierādīts, ka vecāki ar nozāļošanu, ļaundarību vai citādā veidā mē’ģinā’jušibernus nogalināt
3) ja tēvs stājies intīmos sakaros ar vedeklu
4) ja vecāki kavējuši saviem bērniem sastādīt testamentu uz lietāt, par kurām viņioem ir testēšanas iespēja
5) ja kāds nbo augšupējiem mēģinājis nogalināt savu laulāto
6) ja vecāki atstājuši neapgādātu savu garīgi sdaslimušo bērnu
7) jan vecāki nav centušies izpirkt savu bērnu no gūsta

59. Likumiskā mantošana
mantojums pāriet uz mantinieku pēc likuma, ja mantojuma atstājējs nav atstājis testamentu, vai,, ja viņa testaments atzīts par neesošu, vai spēku zaudējušu.
Senā agnātisko mantinieku sistēma – mantoja personas, kas nomirēja nāves brīdī atradāsviņa varā, t.i.radinieki pēc varas pakļautībasprincipa(sieva, dēli, kā arī viņu sievas, neizprecētās meitas, mazbērni, mazbērnu bērni). Ja mantinieku satāvā bija tikai dēli un meitas , tad to sadalīja uz galvām, , bet , ja bija mazbērni un viņu bērni tad mantojumu sadalīja uz paaudzēm.
Jauktā kognātisko un agnātisko mantinieku sistēma – 1)bērni2) agnātiskie radinieki, kurus paredzēja 12 tabulu likumi,3) tālākie asinsradinieki lidz 6. radniecības pakāpei, 4) pārdzīvojušais laulātais.
Asinsradinieku (kognātu) mantošanas sistēma:
1) lejupējie mantinieki (dēls, meita, mazdēls, mazmeitas un viņu bērni pēc pakāpjuntuvuma)
2) augšupējie , ja nav neviena no lejupējiem pēc pakāpju tuvuma pusmantojuma apmērā, kā arī īstos brāļus un māsas, bet ja kāds no brāļiem un māsām bija miris pirms mantojuma atstājēja, tad viņa bērniem piekrita pārstāvības tiesa
3) pusbrāļus pusmāsas, kam kopīgs tēva un dažāsdas mātes un otrādi,, pieļaujama arī pārstāvības tiesība to pusbŗāļu un pusmāsu bērniem, kuri miruši pirms mantojuma atstājēja,
4) sānu līnija līdz neierobežotam tālumam, ja varēja pierādīt savu radniecību.
Bezmantinieku manta gadījumā ja mantojuma atstājējam nebija nekādu mantinieku, kam būtu tiesības saņemt mantojumu vai nu uz testamenta, vai uz likuma pamata, mantojums kļuva par bezmantinieka mantu. To varēja iegūt okupācijas ceļā, kurš tad kā valdītājs to varēja iegūt īpašumā arī uz noilguma pamata gada laikā, bet vēlāk noteica, ka manta pieder valsts kasei, pēc tam uz to sāka pretendēt baznīca un dažādas labdarības iestādes.

60. Mantojuma atklāšanās un pieņemšana .
Ar nomirēja nāves brīdi atklājās mantojums mantiniekiem un šo momentu sauca par mantojuma atklāšanos, kas parasti nesakrita ar mantojuma iegūšanas momentu.. attīstītajās romiešu tiesībās tika prasīts mantinieka gribas izteikums pieņemt mantojumu. Vēlāk tika paredzēta arī atturēšanās tiesība pieņemt mantojumu. Gadījumā ja mantinieks nomira nepaguvis izteikt mantojuma pieņemšanas gribu, šī pieņemšanas tiesība pārgāja uz mantinieka mantinieku, ko sauca par transmisiju. Starplaiks starp mantojuma atklāšanos un pieņemšanu varēja ieilgt, dažreiz pat vairākus gadus, it sevišķi, kad tiesājās likumiskie mantinieki ar testamenta mantiniekiem, tad mantojuma masa varēja tikt noforemēta kā juridiska persona, ko pārvalda mantas aizgādnis, lai saglabātu mantojuma vienību un pagaidām aizsargātu to. Līdz ar mantojuma pieņemšanu uz mantinieku pārgāja pēc universālās sukcesijas nomirēja mantiskās tiesības un pienākumi.

61. Legāti un fideikomisi.
Legāts ir īpašs blakus novēlējums testamentā, kur testators uzliek ieceltajam mantiniekam pienākumu izdot no mantojuma kādu atsevišķu lietu vai vairākas lietas noteiktu tiesību vai naudas summu par labu kādai personai – leģetārijam. Leģetārijs ir tikai labuma saņēmējs, jo viņš neatbild par mantojuma atstājēja parādiem, kā arī viņa stāvokli neskar mantojuma pieaugums vai samazinājums. Legāta piešķīrums testamentā notiek pavēles formā un testamenta mantiniekam obligāti jāpilda šis testatora likums, novēlējums. No legātiem brīva bija jāatstāj ceturtā daļa mantojuma.. ir divi legāta veidi lietunrakstura prasība, saistību orasību tiesā.Fideikomiss neformāls mantojuma atstājēja lūgums savam mantiniekam izdot kādu lietu norādītai personai, ko viņs vēl atcerējās. Fideikomisu varēja uzdot izpildīt kā likumiskajam tā arī testamentārajam mantiniekam, tas notika lūdzoši, bet ne pavēloši kā pie legātiem, un juridiski balstījās tikai uz uzticību, uz mantinieka godīgumu. Novēlējumi, kas atstāti lūguma veidā tiekm saukti par fideikomisiem., tiesā nevarēja izsūdzēt un piespiest izdot.

62. Saistību jēdziens, veidi un rašanās pamati.
Saistība ir juridiska attiecība starp personām, jeb tiesību valgs vai važa, kas saista personas, līgumu līgstot nonāk saitībā un no šīs saistības abi līguma līdzēji jeb kontrahenti var atraisīties, ja tiek izpildīts līguma saturs, saistība izbeidzas ar izpildījumu. Saistību saturā ir konkrēti nodibināts pienākums vienai personai kaut ko izdarīt otrai par labu. Katrā saistībā ir divas puses: kreditors, kuram ir tiesība prasīt un parādnieks , kam ir pienākums izpildīt saistīas saturu. Saistību saturam ir jābūt ar mantisku vērtību un izskaitļojamam naudā. Juridiskā nozīmē saistība ir pilnīga tad, kad tai ir tiesas aizsardzība.
Saistību veidi katrā saistībā ir nepieciešami divi tiesību subjekti – kreditors un parādnieks
Vienpusēja saitība ir tad, kad vienai pusei(kreditoram) ir tikai tiesība prasīt, bez kaut kādiem pienākumiem pret parādnieku, un otrai pusei(parādniekam) ir tikai pienākums izpildīt saistībuTā piemēram, aizdevuma līgums, kur kreditoram tiesība prasīt parāda samaksu, bet parādniekam pienākums ir tikai samaksāt to.
Divpusēja saistība -ir tad , kad abām pusēm ir kā tiesības tā pienākumi vienai pret otru(*pirkuma -pārdevuma līgums)
Koreālā saitībā , ja vairākim kreditori un viens parādnieks, katrs no kreditoriem ir tiesīgs prasīt no parādnieka visas saistības izpildījumu, un parādniekam tas ir izdevīgi, jo, nokārtojot darījumu ar vienu no kreditoriem, viņš atbrīvojas arī no pārējiem, un saistība ir izbeigta. Un otrādi.
Solidārā saistība izveidojās uz delikta pamata, kad vairākas personas bija kopīgi nodarījušas kādam zaudējumus. Šī saistība būtībā neatšķiras no koreālās.
Alternatīva jeb izvēles saistība ir tad , kad parādnieks var izvēlēties vienu no diviem saistības izpildījuma priekšmetiem.
Fakultatīvā saistība ie tad, kad tikai viens noteikts priekšmets ir saistībā, bet parādniekam ir dota iespēja izpildījumā dzēst saistību, dodot kādu citu priekšmetu tā vietā.
Cesija – ir kreditoru maiņa saistībā bez parādnieka piekrišanas.
Delegācija ir parādnieka maiņa saistībā, kas var notikt tikai ar kreditora piekrišanu, pārjaunojot saistības juridisko formu.
Saistību izcelšanās pamati- saistība izceļas no kontrakta (līguma) vai no delikta (tiesību pārkāpuma) konsensuālkontrakti, reālkontrakti, verbālkontrakti, literālkontrakti.

63. Līguma jēdziens un veidi.
1. līgums – vienošanās, kontrakts, tas ir galvenais rašanās pamats, līgums var būt rakstisks, mutisks, ar žestiem, arī ar klusēšanu, jo romiešiem klusēšana bija piekrišana.
Viena puse ir līguma ierosinātājs- piedāvājums (oferte), piedāvātājs (oferents),
Otra puse piekrīt slēgt līgumu- piekritējs (akceptants). Lai līgums būtu spēkā, pušu gribai jābūt brīvai:
 maldība- napareizs priekšstats par faktiskiem apstākļiem vai arī tie netika pareizi saprasti vai pārzināti,
 viltus- apzināta prettiesiska personas maldināšana,
 spaidi un draudi- fiziska vai psihiska personas iespaidošana.
2. delikts – tiesību pārkāpums. Piem., bērni rotaļājoties izsit logu kaimiņam.
Darījumi izskata pēc un simulatīvie darījumi.
Izskata pēc- nav gribēts, bet kaut kādu apstākļu iespaidā tomēr ir noslēgts. Piem., personu sauc uz KNAB, māja tiek norakstīta sievai, mašīna sievastēvam utt. Ja šos darījumus var pierādīt, tad tie nav spēkā.
Simulatīvais – patiesībā darījums ir gribēts, bet kaut kādu ienmeslu dēļ tiek slēpts aiz cita darījuma. Piem., agrāk bieži slēdza dāvinājuma līgumu nevis pirkuma līgumu. Lai valstij mazāk varētu samaksāt nodokļus. Tas bija izdevīgi.
Ir 3 līguma sastāvdaļas:
1. būtiskās sastāvdaļas- tās bez kurām līgums nevar pastāvēt- nepieciešama lieta, vajag cenu,
2. dabiskās sastāvdaļas izriet no paša līguma, piem., aizdevu naudu, ja laikā tā nav atdota, automātiski iestājas % , pat ja tas nav īpaši atrunāts pie aizdošanas,
3. nejaušās sastāvdaļas- visas tās, ko puses ietver līgumā pēc pašu iniciatīvas un nepieciešamības.
Romā pastāvēja šādi līgumu veidi- konsensuālie, reālie, literārie, verbālie, līgumi bez nosaukuma.
Verbālie – mutiski, ar laiku tie palika kā galvojums,
Literārie – neatbilda nosaukumam, jo faktiski tā bija grāmatvedība,
Bez nosaukuma – īpašas mutvārdu formulas,
Konsensuālie – tie bija spēkā ar vienošanās brīdi.
 Pirkuma līgumi- uzņemas nodot pircējam konkrētu lietu, aktuāls ir samaksas veids, jo preces cenai jābūt izteiktai naudā.
 Lietu īres vai nomas līgums- izīrētājs uzņemas saistību, īrniekam uz laiku iedot lietošanā noteiktu lietu, īrnieks apņemas maksāt maksu un atdot atpakaļ nelietotu lietu. Par priekšmetu var būt nepatērējama lieta.
 Uzdevumlīgums- viena puse ir uzdevuma devējs, kas uzdod otrai pusei jeb uzticības personai izpildīt kādu darbību bez atlīdzības, piem., uzgleznot gleznu.
Romieši arī bija tie, kas izdomāja goda balvu- honorāru. Mūsdienās daudziem kmaksā honorārus, arī juristiem.

64. Līguma noslēgšana.
Līgumā galvenai bija līgumslēdzēju jeb kontrahentu saskaņotas gribas izteikums. Līgumus slēdza mutvārdo, rakstveidā, nepārprotamos žestos, un pat dažos gadījumos klusējot, ar konkrētām darbībām. Oferents – (līguma ierosinātājs) savu priekšlikumu parasti centās noformulēt tā, lai akceptantam atliktu teikt “jā” vārdu, bet ja vīņš no savas puses kaut ko piebilda, tad notika pārrunas un līgumu līgšana turpinājās. Maldība varēja rasties, kad kādam no līgumslēdzējiem nebija pareizs priekšstats par faktiskajiem apstākļiem – vai nu vīņš nepārzināja tos, vai nepareizi saprata. Viltus ir otras personas apzināti prettiwesaisks maldinājums, lai viņu piedabūtu nolīgt savām interesēm pretēju darījumu. Spaidi un draudi. Līgums , kas nolīgts fizisku vai psihisku draudu ietekmē, nav uzskatāms par līgumslēdzēju īstu gribas izpaudumu un tiesā apstrīdams. Simulēts darījums ir tad, ja līgums, ko nolīgt bija nopietni gribēts, apslēpts aiz kaut kāda cita līguma. Darījums izskata pēwc ir tad, kad kas izdarīts izskata pēc, nolūkā maldināt trešās personas, ka noticis jauns tiesisks darīju8ms, bet patiesībā nav gribētsnedz nodibināt, nedz pārgrozīt, nedz izbeigt līdzšinējās tiesiskās attiecības

65. Līguma saturs.
Katrā līgumā izšķir būtiskās sastavdaļas bez kurām attiecīgais līgums neeksistē, bet dabiskās satāvdaļas parasti mēdz būt līgumos prezumējamas, ka pastāv bez sevīšķas norunas ( % aizdevuma līgumā), un tās var atcelt vaigrozīt kontrahenti ar savstarpējo vienošanos. Nejaušās jeb blaku sastāvdaļas ieved līgumā paši kontrahenti pēc savas patikas un vēlēšanās. Te pieder nosacījumi, termiņi un uzlikumi.
Nosacījums ir tāds līgumslēdzēju labprātīgi pievienots blaku noteikums līgumā, kas šī tiesiskā darījuma sekas dara atkarīgas no kāda notikuma nezināmas iestāšanās vai neiestāšanās nākotnē.. Par neīstiem notikumiem tika atzīti tādi, kas attiecas uz pagātnes notikumiem. Īstie nosacījumi var būt vai nu atliekoši vai atceļoši, atkarībā no tā, vai tiem nosacīts līguma spēka sākums vai beigas. Atceļošais nosacījums paredz, ka līgums pēc noslēgšanas ir tūlīt pilnīgi spēkā tikm ilgi, kamēr vēl nav zināms, vai nosacījums iestāsies vai ne, bet pastāv iespēja, ka ar nosacījuma neiestāšanos līgums tiks atcelts. Termiņš ir tāds labprātīgi pievienots blaku noteikums līgumā, kas šī tiesiskā darījuma sekas dara atkarīgas no zināma laika momenta nākotnē, par kura iestāšanos nav šaubu. Uzlikums ir tāds blaku noteikums bezatlīdzības darījumā(dāvinājuma l;īgumā), kur labumu saņēmējam uzlikts kaut kāds pienākums.

66. Pušu saistības. Personu maiņa saistībās.
 Vienpusēja – vienai pusei – kreditoram ir tikai tiesība prasīt, bet nav pienākumu prêt parādnieku. Otrai pusei – parādniekam ir tikai pienākums izpildīt saistību (aizdevuma līg.)
 Divpussējas – abām pusēm ir kā tiesības, tā pienākumi vienai pret otru (pirkuma-pārdevuma līg.)
Koreālā saistība – vairāki kreditori un viens atbildētājs. Katrs no kreditoriem ir tiesīgs prasīt no parādnieka visas saistības izpildījumu. Nokārtojot saistību ar vienu kreditoru, viņš atbrīvojās no pārējiem, un saistība ir izbeigta.
Solidārā saistība – izveidojas uz delikta pamata, kad vairākas personas bija kopīgi nodarījušas kādam zaudējumus.
Alternatīva jeb izvēles saistība – kad parādnieks var izvēlēties vienu no diviem (vai vairākiem) sasitības izpildījuma priekšmetiem.
Fakultatīvā saistība – tikai viena noteikts priekšmets ir saistībā, bet parādniekam ir dota iespēja izpildījumā dzēst saistību, dodot kādu citu priekšmetu tā vietāw.
Personu maiņa –
 Cesija – saistības prasības tālākdošana, kredotoru maiņa saistībā bez parādnieka piekrišanas. Parādnieka intereses necieš – vecā kreditora vietā viņš dabū jaunu ; pirmā kreditora tiesības oāriet uz jauno.
 Delegācija – nozīmē dot kreditoram citu parādnieku savā vietā jeb parādnieku maiņu saistībā. Tā var notikt tikai ar kreditora piekrišanu.

67. Saistību izbeigšanās.
Saistību izbeigšanās veidi :
• Izpildījums – parādnieks izdara tādu darbību, kas paredzēta saistībā par labu kreditoram
• Pārjaunojums – agrākā saistība tiek pārvērsta citā saistībā. Iepriekšējā saistība uz vienošanās pamata tiek pārvērsta jaunā, lai iepriekšējā saistība tiktu izbeigta. Būtisks elements – kontrahentu griba vai nolūks to darīt.
• Ieskaits – prasījuma dzēšana ar pretprasījumu
• Noilgums – laika ietekme uz saistībām : ja tas, kam pieder tiesības prasīt parāda samaksu, noteiktajā termiņā savas tiesības neizmanto, iestājas prasības noilgums. Noilgušu prasījumu parādnieks var labprātīgi samaksāt.
• Ja saistību priekšmets gājis bojā nepārvaramas varas apstākļos.
Parādnieka meksātnespēja netika ņemta vērā.

68. Atbildība par saistību neizpildi.
Atbildība par saistības neizpildīšanu bija atkarīga no viņa vainas pakāpes.
Vainas pakāpju sistēma :
• Tīšs kaitējums, kas izdarīts ar ļaunu nolūku
• Rupja neuzmanība – gadījums, kad parādnieks darbojās vieglprātīgi un nevērīgi
• Viegla neuzmanība – neliela vaina – parādnieks nebija ievērojis ģimenes tēvam raksturīgo rūpību
• Konkrēta vaina – parādnieks mazāk rūpējies par viņam uzticētās mantas glabāšanu nekā par savu mantu
• Vismazākā vaina – tikai prezumējama un apstrīdama.
Ja lieta gājusi bojā nelaimes vai nepārvaramas varas apstākļos, tad te nebija neviens vainojams. Atsevišķos likumos gan bija noteikts, līdz kādai vainas pakāpei sniedzas kontrahentu atbildība stihiskas nelaimes apstākļos.

69. Mutiskie (verbālie) kontrakti.
Verbālie jeb mutvārdu līgumi tika noslēgti, sakot noteiktu formulu. Tipiskākais bija stipulācijas – formāls mutisks līgums, ko noslēdza jautājuma un atbildes formā ar noteiktu formulu.

70. Literārie kontrakti.
Literārie līgumi jeb kontrakti parādījās līdz ar rakstības un vispār izglītības attīstību. Tie bija līgumu, kas izveidojās pēc Romas pilsoņu ierakstiem ienākumu un izdevumu grāmatās, uzturot savstarpējus saimnieciskus sakarus.

71. Reālkontrakta jēdziens un veidi.
Reāllīgumi – tādi līgumi, kurus noslēdzot jānodod kāda lieta. Lietas nodošana notika bez ceremoniāla ar parasto nodošanas aktu. Pie reālajiem līgumiem piederēja:
 Aizdevums
 Patapinājums
 Īres vai nomas līgums
 Glabājums

72. Aizdevuma līgums.
Aizdevums- līgums, ar kuru viena persona – aizdevuma devējs – nodod īpašumā otrai personai – aizdevuma ņēmējam – noteikta daudzuma sugas lietu, kas jāatdod tādā pašā daudzumā. Līguma priekšmets varēja būt lietas noteiktā svarā, tilpumā un skaitā. Taču visparastākais aizdevuma līguma priekšmets bija nauda.
Pēc sava veida aizdevuma līgums bija vienpusējs kontrakts. Procentu ņemšana un termiņš nebija aizdevuma līguma būtiskās sastāvdaļas. Nepilngadīgajiem (jaun. par 25 g.) aizdevumu nedrīkstēja dot. Ja to neievēroja un tomēr aizdevuma līgumu ar nepilngadīgo noslēdza, tad tādam līgumam nebija juridiska spēka.

73. Patapinājuma līgums.
Patapinājuma līgums- viena puse patapinātājs- devējs nodod otrai pusei lietošanā noteiktu lietu bez atlīdzības ar noteikumu, ka tā negrozītā (vai nebojātā) veidā ņēmējam jāatdod atpakaļ tā patapinātājam. Patapinājuma ņēmēja pienākums bija gādāt par patapinātās lietas pienācīgu saglabāšanu.

74. Glabājuma līgums.
Glabājums – līgums, ar ko viena persona nodod otrai personai glabāšanai kādu lietu. Glabājuma priekšmets parasti bija individuālas lietas. Glabājumu uzskatīja par draudzīgu palīdzību. Tas bija bezatlīdzības līgums. Uzskatīja, ka glabājuma līgums tiek slēgts glabātāja interesēs. Glabātājs nebija lietas valdītājs, bet tikai turētājs. Speciāls glabājuma veids bija viesnīcnieku, kuģu īpašnieku un iebraucamo vietu turātāju glabājums. Te bija paredzēta glabātāja paaugstināta atbildība par lietu pazušanu. Viņi atbildēja par vainu, par nepārvaramas varas gadījumos.

75. Ķīlas līgums.
Ķīlas līgums – tiek noslēgts ar lietas nodošanas aktu, kad viena puse nodod otrai lietu ar noteikumu, ka pēc parāda samaksas lieta jāatdod devējam. Ja parādu noteiktā laikā nesamaksā, ķīlas ņēmējam ir tiesības to pārdot.

76. Konsensuālkontrakta jēdziens un veidi.
Konsensuālkontrakti ir tādi līgumi, kurus nolīgstot pietiek ar vienošanos vien, bez lietas tūlītējas nodošanas. Līgums stājas spēkā ar vienošanās brīdi, un izpildījums (lietas nodošana) seko pēc tam.
Pie konsesuāliem līgumiem pieder
• Pirkums – pārdevums
• Lietas īre (noma)
• Darba līgums
• Darbuzņēmuma līgums
• Uzdevuma līgums
• Sabiedrības līgums

77. Pirkuma – pārdevuma līgums.
Pirkums – pārdevums ir tāds līgums, ar ko pārdevējs uzņemas saistību pievienot pircēja mantai kādu lietu par norunātās naudas summas samaksu, ko pircējs no savas puses apsola izdarīt. Tajā nepieciešamas 3 būtiskas sastāvdaļas :
• Vienošanās
• Priekšmets
• Cena.
Par pirkuma priekšmetu varēja būt visas apgrozībā atālutas lietas – kā ķermeniskas, tā bezķermeniskas, kā atsevišķas lietas, tā lietu kopības.
Samaksa ir obligāta un vienīgi naudā. Cenai jābūt patiesai un taisnīgai. Tā nedrīkstēja būt ne pārmērīgi augsta, ne pārāk zema.

78. Lietas īre (noma).
Lietas īre (noma) aptver 3 līgumus :
• Ires jeb nomas līgums
• Darba līgums
• Darbuzņēmuma līgums.
Īres vai nomas līguma priekšmets ir telpas, zeme utml. Saskaņā ar šo līgumu viena puse apņemas otrai pusei izīrēt (iznomāt) telpas, zemi utml. uz noteiktu laiku un par noteiktu samaksu (cenu). Īrnieka jeb nomnieka pienākums ir maksāt norunāto maksu. Parasti maksājumus izdara naudā. Izīrētāja pienākums ir uzturēt izīrētās (iznomātās) telpas lietošanas kārtībā.
Līguma sastāvdaļas – vienošanās, priekšmets, cena (samaksa).

79. Darba līgums jeb darbu īre.
Darba līgums jeb darbu īre ir līgums, kur viena puse (strādnieks) uzņemas saistību strādāt otrai pusei (saimniekam) kā savu darbu izīrētājs, ko savukārt apsola maksāt saimnnieks kā īrnieks.
Darbuzņēmums ir tāds līgums, ar ko viena puse uzņemas pienākumu izpildīt otrai pusei kādu darbu par noteiktu maksu no pasūtītāja materiāla.

Justiniāns I (483.-565.), viens no dižākajiem Bizantijas imperatoriem (Austrumromas imperators), romiešu tiesību kodificētājs un Sv. Sofijas katedrāles cēlājs. Gudra, izglītota un pārlieku godkārīga personība.

Justiniāna darbs “Civiltiesību apkopojums” (Corpus iuris civilis) – Bizantijas juridiskās domas virsotne. Apkopojumā ir atspoguļotas impērijas sociālās un ekonomiskās dzīves izmaiņas, tajā skaitā sieviešu tiesību uzlabošanās, vergu brīvlaišana u.c.

Pirmo reizi likumdošanā tika atzīta dabisko tiesību teorija, saskaņā ar kuru visi cilvēki ir vienlīdzīgi jau no dzimšanas, bet verdzība ir nesavienojama ar cilvēka dabu.

Pateicoties tādu romiešu – bizantiešu likumdošanas institūtu izstrādei kā privātīpašuma princips, mantojuma tiesības, ģimenes tiesības, tirgotāju – augļotāju darbības regulācija, Justiniāna apkopojums nav zaudējis savu nozīmi pat mūsdienu jurisprudencē.