Totalitārisms PSRS

Vienpartijas valsts ar visvarenu līderi priekšgalā.

J. Staļins kļuva par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru un pakāpeniski nostiprināja savas pozīcijas partijas virsotnē.

Diktatūra: valdīšana ar rīkojumiem.

Viss, ko teica Staļins, bija kā pavēle. Nevarēja ne pretoties, ne iebilst teiktajam.

Individualitātes apspiešana

Staļinam nepatika gudri cilvēki – zinātnieki, armijas virsnieki, rakstnieki.

Pilnīga pilsoniskās sabiedrības iznīcināšana, patvaļīgi aresti.

Gudros un turīgos deportēja uz Sibīriju, ziemeļu rajoniem. Lika koncentrācijas nometnēs.

Bez izmeklēšanas un tiesas tika nogalināti cilvēki, kas pretojās varai.

Terora iekšpolitika

Nežēlīgs terors sākās, kad tika nogalināts Ļeņingradas partijas organizācijas vadītājs, CK (Centrālās Komitejas) sekretārs S. Kirovs. Viņš bija populārs gan partijas aprindās, gan tautas vidū, tādējādi viņš bija Staļina konkurents. Par to liecināja arī vēlēšanu rezultāti. 1934. gada partijas 17. kongresā, balsojot par CK sastāvu pret Staļinu nobalsoja 292, bet pret Kirovu tikai 3. Vēlēšanu rezultātus pēc Staļina rīkojuma pārlaboja, paziņojot, ka gan pret Staļinu, gan pret Kirovu nobalsojuši tikai 3 kandidāti. Tautai Kirova slepkavība tika pasniegta kā sociālisma ienaidnieku darbība. Izmeklēšana un tiesas process kļuva formāls.

Izteikta vadoņu kults.

Augstākais varas orgāns valstī bija PSRS Augstākā Padome, bet reāli pārvaldīja CK un pārējais partijas aparāts ar Staļinu priekšgalā.

Valdība kontrolē pilsoņu ikdienas dzīvi.

Visās brīvajos lauksaimniecības zemēs jāstāda kukurūza, tikai kukurūza.

Visi produkti bez atlīdzības jāatdod valstij.

Cenzūra

Staļina valdīšanas laikā cilvēkiem nebija ne vārda, ne preses brīvības.

Visas vēstules, ko sūtīja, tika atplēstas vaļā un pārbaudītas, lai redzētu vai cilvēks neveic „pret Staļina” aģitāciju.

Lai ierobežotu vai aizliegtu nevēlamu ideju un informācijas izplatīšanu, tika dedzinātas grāmatas, laikraksti.