Ūras zikurāts
Laikposmā starp 3500. un 3200. gadu p.m.ē. Mezopotāmija, teritorija starp Tigras un Eifratas upēm, kļuva pirmā civilizētā zeme visā pasaulē – tai ziņā, ka tās sabiedrības un kultūras pamatu veidoja pilsētas. Visaugstāk attīstītā Mezopotāmijas daļa bija tās galējais dienvidu apgabals – Šumera – dūņainu līdzenumu apvidus, kur izveidojās trīs spēcīgas pilsētvalstis – Uruka, Ūra un Lagaša, kas ievērojamas ar savu savdabīgo arhitektūru. Šumeras teritorijā nebija ne akmeņu, ne minerālu, pat ne koku, tikai lielas māla nogulas, kas arī noteica Mezopotāmijas arhitektūras īpatnības, par vienīgo celtniecības materiālu atstājot no māla veidotus ķieģelīšus.
Senajā Mezopotāmijā garīgā kultūra bija cieši saistīta ar reliģisko pasaules uztveri, kas ietekmēja arī arhitektūras un mākslas attīstību. Šumerā šī ietekme bija īpaši spēcīga un līdz ar to par Mezopotāmijas arhitektūras attīstības sākumu var uzskatīt laiku, kad nelielo, no niedrēm celto ēku vidū parādījās uzbērums ar lielāku māla ķieģeļu kulta celtni – templi, kam bija balsinātas sienas, nišas un inkrustācijas no spilgti krāsainām māla naglām. 3. gadu tūkstoša beigās blakus templim sāka celt samērā sarežģītu torņveida formas kulta celtni – zikurātu, veltītu pilsētas sargātājiem dieviem. Vislabāk līdz mūsdienām ir saglabājies mēness dievam Nannam veltītais Ūras pilsētas zikurāts, ko sāka celt ap 2000. gadu p.m.ē. valdnieka Ūrnammu valdīšanas laikā un pabeidza 4. gadsimtā p.m.ē. Tā drupas un apraksti sengrieķu literatūrā ļāva zinātniekiem veikt rekonstrukciju. Nesalīdzināmi sliktāk saglabājušies zikurāti, kas arī celti Ūrnammu laikā Ūras kaimiņu pilsētās Eridu, Elobeidā un Nipūrā, – to rekonstrukcija nav iespējama. Mūsdienās, kad zikurātam nav vairs tā agrākā krāsainā ietērpa, tas līdzīgi Ēģiptes piramīdām iespaido galvenokārt ar savu masu. Zikurāta pamatne ir kvadrātam tuvs taisnstūris (Ūrā tā izmēri ir 56 x 52 metri), un salīdzinājumā ar šādu varenu pamatni zikurāta augstums, liekas, bijis neliels – Ūrā pašreiz tas ir 21,33 metri.
Ūras zikurāts sastāv it kā no trim masīvām terasēm, kas novietotas cita virs citas, to apjomiem uz augšu samazinoties. Apakšējā, mazliet ieslīpā, 15 m augstā terase bija ar nišām, tās sienas sedza 2,5 m bieza apdedzinātu ķieģeļu kārta un tā bija krāsota melnā krāsā. Vidējā terase bija sarkanbrūna, bet augšējā – balta. Lielā, ar nededzinātiem ķieģeļiem un blietētiem māliem piepildītā celtne, kurā nebija paredzētas nekādas telpas vai ejas, augšējā terasē noslēdzās ar nelielu svētnīcu, kurā notika reliģiskas mistērijas. Svētnīca, iespējams, izmantota arī kā observatorija, kur darbojušies priesteri – zvaigžņu skaitītāji. Zikurāta raksturīgākā īpatnība ir arhitektoniski labi pārdomātā milzīgā ārējo kāpņu sistēma, kas savienoja visas trīs terases ar zemi. Tūkstošiem skatītāju svētku laikā sekoja priesteru procesijai, kas mūzikas pavadībā devās augšup pa kāpnēm, lai svētnīcā pielūgtu Ūras pilsētas aizbildni dievu Nannu. Pēc tam galvenais priesteris ziedojumiem piekrautā kuģī devās uz seno šumeru cilšu savienības centru Nipūru pie visu ‘dievu tēva’ Enlila, lai izlūgtos svētību Ūras pilsētai.
Šumeru priesteri paši dzīvoja nevis tempļos, bet tādās kā piebūvēs, kas atradās turpat tempļa teritorijā. Tempļa apkaimē mita arī svētnīcas pārvaldnieki, amatnieki un vergi. Tā kā priesteriem un pārvaldniekiem bija jāapgūst ķīļu raksts, tad tempļa teritorijā atradās arī skolas, kurās varēja apgūt gan rakstu mākslu, gan citas priesteru kārtai nepieciešamās zinības.
Tempļiem vienmēr piederēja arī lieli zemes gabali ārpus pilsētas, jo tie nebūtu varējuši pastāvēt bez ienākumiem, ko tādi īpašumi nodrošināja. Tempļu komplekss, kurā ietilpa templis, zikurāts, svētnīcas, skolas, iesaistījās arī tirdznieciskos darījumos – templī ražotās vai uzglabātās preces tika pārdotas pircējiem no pašu pilsētas vai aizgādātas pārdošanai uz tālīnākām vietām. Tādējādi tempļa komplekss patiesībā bija ‘valsts valstī’.