Urīna koncentrācijas mērīšana.

Urīna koncentrācijas mērīšana.

Urīna koncentrācijas mērījumi sniedz mums informāciju par nieru spējām reaģēt uz organisma homeostāzes izmaiņām. Pats galvenais urīna koncentrācijas mērīšanā ir noteikt urīna osmolaritāti. Lai to izmērītu izmanto specifiskus gravitācijas spēka mērījumus (SG). Tas ir ērts, ātrs un drošs mērīšanas veids. SG nosaka ar gravimetra un refraktometra (indikatora) palīdzību. Visi testi savā starpā atšķirās ar pamatbāzi – ar noteiktiem fiziskiem principiem un īpašībām.

Ar refraktometra palīdzību nosaka proteinūriju (10g/l SG mainās uz 0,003), un arī glikozūriju (10g/l SG mainās uz 0,002). Refraktometrs izmēra sk

k
kaitu, masu un ķīmisko struktūru šķīstošām daļiņām, nereaģējot ar radiologisko kontrastu (indikatoriem) un manītu.

Striptesti mazāk reaģē ar glikozi, manītu un kontrastvielu. Bet tie reaģē uz urīna pH, kurš normā ir 7,0-7,5. SG mērīšana ar striptestu palīdzību notiek uz urīnā esošo jonu spēku pamata, uz jonu un proteīnu esamību urīnā, kuriem ir elektriskais lādiņš šķidrumā.

Klīnikā ar SG mērījumiem svarīgi noteikt iespējamo slimību iemeslus.

urīna koncentrācijas izmaiņas

sniedz iformāciju

organisma nosaka

izmaiņas

homeostāzē

jānosaka osmolaritāte

SG-gravitācijas spēks

izmanto

gravimetru pH izmaiņas

refraktometru proteinūriju

glikozūriju

Mūsdienu urīna analīzes, kuri sniedz diagnostikas informāciju.

Laboratorijas testus lieto, lai noteiktu ni

i
ieru un urīnceļu iekaisumus. Īpaša uzmanība tiek sniegta mazām hospitāļu laboratorijām un ambulatorai palīdzībai. Galvenais noteikums ir mazināt viltotus pozitīvus rezultātus, kuri saistīti ar īpašu jūtīgumu.

Skrīningā izmanto multiparametru testus. Sensitivitāti uz testiem nosaka ar mikroskopisko urīna izmeklēšanu (90-95% visos standartprocesos), ar ku

u
uru palīdzību atrod lielu skaitu šūnu ( Leu, Alb un Ery). Izmeklēšana ieslēdz sevī tubulotoksisko reakciju uz toksīniem, narkotiskiem (medikamentiem), un tā var noteikt proteinūrijas tipu. Testi nav jūtīgi pret Ig izmaiņām ( Bence-Joines proteinūrijas). Testi ir jūtīgi uz assimptomatisko urīnceļu infekcijām. 50-80% var atrast baktērijas kultūras. Baktēriju kultūru identificēšana notiek ar mikroskopu palīdzību.

Assimptomatiskās baktērijas izmeklēšanā galvenais ir mazināt cilvēku skaitu, īpaši grūtnieces un arī pacientus pirms uroloģiskās, ginekoloģiskās un ortopēdiskās operācijas.

Kreatinīna izmeklēšanu izmanto, lai noteiktu glomerulu darbaspēju un infiltrācijas spējas (GFR). Tests nav jūtīgs pie agrām un mazām izmaiņām.

Arī lai noteiktu diagnozi izmanto cistatīna C testu.

Pie urīnceļu simptomātiskiem iekaisumiem (UTI) svarīgais ir noteikt baktērijas tipu un noteikt ārstēšanu. Lai noteiktu baktērijas tipu jābūt 102-103 CFP kolonijas skaitam/ml. Baktērijas tipu noteikšana ir svarīga katrā ie

e
ekaisuma gadījumā. Dažās infekcijas tiek ārstētas bez laboratorisko testu pielietošanas, ja tikai ir zināma baktērijas epidemioloģija. Arī ir vajadzīga mikrobiologa konsultācija. Testi un mikroskopiska izmeklēšana ir svarīgi pie ekstrēmiem gadījumiem, kad nav skaidri simptomi.

Primārie nieru iekaisumi vienmēr izpaužas ar noteiktiem simptomiem: hematūrija un albiminūrija, dažreiz arī leikocitūrija – var noteikt ar testa palīdzību. Kvantitatīvais izdalītais proteīnu skaits paaugstinās (24 h izdalītā urīna vai proteīnu/kreatinīna attiecība rīta urīnā).

Pie tubulāriem iekaisumiem var būt atrasti defekti urīnu koncentrācijas kapacitātē. Šiem pacientiem jābūt aizvestiem uz hospitālo sl

l
limnīcu, lai uzstādītu diagnozi un ārstēšanu.

Ja urīnā tiek atrasti proteīni, albumīni un mikroglobulīni, tad var būt glomerulu un tubulārie bojājumi. Automatisko metodi izmanto daudzos gadījumos.

Albuminūrija ir galvenais fenomens daudzos glomerulu iekaisumu gadījumos. Ja tiek atrasti blakus efekti tubulotoksisko medikamentu gadījumā (aminiglikozīdu antibiotikas, citotoksiskie medikamenti, daži nesteroīdu antiinflamatorie medikamenti) – tos var atrast ar mikroglobulīna testu.

Galvenais šūnu morfoloģija ir noteikt vai šūnas izraisa nieru bojājumus, jo dažreiz šūnu esamība urīnā var neizraisīt nieru bojājumus. Tie var būt sirds asinsvadu iekaisumu, epilepsijas dēļ. Tie arī var būt saistīti ar vēderdobuma un peritoneāliem iekaisumiem, vai arī hipotensijas dēļ (kardinālais šoks).

Sekundārie nieru iekaisumi var būt biežāk diabētiķiem, hipertensijas pacientiem un reimatisma pacientiem. Pacientiem ar diabēta slimību izmeklēšanā izmanto albuminūrijas testu. Pacientiem ar hipertensiju veic testu uz proteīnu esamību urīnā, ja albuminūrijas test bija pozitīvs. Arī izmanto kreatinīna un cistatīna c testus.

Lai diferencētu diagnozi starp nieru un ne-nieru iekaisumiem par pamatu var būt testi uz proteīnu esamību urīnā, albumīnu, mikroglobulīnu, kappa-lambda un kreatinīna testus. Rezultāti var būt interpretēti ar datora palīdzību. Arī var līdzēt diagnozes atšķiršanā hematūrijas vērtējums, izmaiņas imunglobulīnu/albumīnu attiecībās un makroglobulīnu/albumīnu attiecībās. Slimnīcās ir daudz visādas metodes: mikroskopiskie indikatori, klīniskā ķīmija, mikroskopiskā optika, citometrs vai imunoķīmijas analīzes.

Uroloģiskie iekaisumi, urotēlija un nieru vēzi vienmēr pavada hematūrija. Prostatas vēzi pavada hematūrija un proteinūrijas, izmanto PSA testu (prostatas specifiskais Ag). Urotēlija vēzi citologiem jāinterpretē speciālās laboratorijās un arī ar patologoanatomijas speciālista palīdzību. Izmanto arī testus ar jūtīgiem indikatoriem.

Gadījumos ar izolētu hematūriju urīnā var būt atrastas sarkanas šūniņas, tās tiek atrastas ar kontrastos mikroskopu vai citometru.

Alternatīvā metode ir testi uz imunglobulīna/albumīna attiecību izmaiņām.

Pie nierakmeņu iekaisumiem daudzi etioloģi atrod primāro hiperparatirodismu, cistinūriju, klusās infekcijas u.c.. Analīze uz nierakmeņu esamību tiek veikta ar X-staru palīdzību speciālās laboratorijās. Programmā var būt iekļauti testi uz oksilātu, Ca, parahormona, fasfāta, urātu, citrātu u.c. esamību.

Mielomu var atrast ar elektroforēzes un kappa-lambda izdalīto daļiņu palīdzību. Ar elektroforēzes palīdzību var redzēt paraproteīna molekulu esamību. Lai veiktu testu uz proteīnu esamību urīnā, no sākuma jāveic pacienta jūtības testu uz globulīnu. Elektroforēze palīdz noteikt izotopus mielomā.

Uroloģiskie iekaisumi, Nierakmeņu Mielomu

urotēlija un nieru vēzi iekaisumi

hematūrija pr. hiperparatirodisms proteinūrija

proteinūrija cistinūrija

klusās infekcijas

Multistrip testi Kappa/lambada tests

Albumīnu testi Total proteīnu tests

Kreatīna + cistatīna testi Mikroglobulīnu testi

Morphol tests Bact-Cult tests

+

Testi uz oksilāta, Ca, parahormona, fosfāta, urāta, citrāta esamību.

+

elektroforēze

imunglobulīna/albumīna attiecības

X-staru palīdzība

kontrasts mikroskops vai citometrs

Primārais nieru iekaisums

Tubulārais iekaisums Glomerulu iekaisums

Urīna sastāva izmaiņas

Ietekmē

Organisma

izmaiņas

homeostāzē

nosaka

Urīna sastāvu

Palīdz novērtēt

Proteinūrija

Albuminūrija

Hematūrija

Leikocitūrija

Multistrip testi Kappa/lambada tests

Albumīnu testi Total proteīnu tests

Kreatīna + cistatīna testi Mikroglobulīnu testi

Morphol tests Bact-Cult tests

Pacienti Pacienti Pacienti

ar hipertensiju ar cukura diabētu ar reimatismu

sekundārie nieru iekaisumi

albuminūrija

proteinūrija

Multistrip testi Kappa/lambada tests

Albumīnu testi Total proteīnu tests

Kreatīna + cistatīna testi Mikroglobulīnu testi

Morphol tests Bact-Cult tests

+

imunglobulīnu/albumīnu attiecībās un makroglobulīnu/albumīnu attiecībās.

+

mikroskopiskie indikatori, klīniskā ķīmija, mikroskopiskā optika, citometrs vai imunoķīmijas analīzes.

Ka noteikt joda deficitu?

• Joda deficīta pakāpi iedzīvotājiem var novērtēt, izmantojot vairākus bioloģiskus indikatorus

* joda eskrēciju urīnā (JEU),

* tireoīdstimulējošā hormona (TSH) līmeni jaundzimušā asins paraugā,

* vairogdziedzera hormonu līmeni asins serumā,

* vairogdziedzera strumas izplatību.

• PVO, UNICEF un ICCIDD eksperti iesaka izmantot vismaz divus no minētajiem indikatoriem, jo katram atsevišķam parametram izolēti ir savi ierobežojumi, kas var radīt kļūdainus secinājumus par joda patēriņu iedzīvotāju uzturā.

Joda ekskrecija ar urinu

• Apmērām 80 % ar uzturu uzņemtais jods tiek izvadīts ar urīnu. Tādēļ joda līmeni urīnā uzskata par labu indikatoru, lai spriestu par uzņemtā joda daudzumu.

• Individuāla joda līmeņa noteikšana urīna paraugā nav informatīva, jo joda ekskrēcija ar urīnu diennakts laikā svārstās atkarībā no uzņemtā joda un šķidruma daudzuma. Lai spriestu par vienas atsevišķas personas uzņemtā joda daudzumu, nepieciešams veikt 20 dienas garu regulāru joda līmeņa noteikšanu urīnā.

• Veicot statistiskos pētījumus valstiskā līmenī, tos parasti veic 6 līdz 12 gadus veciem bērniem (Sullivan et al, 1995; ANO, 1986).

Jaundzimuso skrinings

• Jaundzimušo TSH skrīninga galvenais mērķis ir pēc iespējas agrāk atklāt novēršamu smagas pakāpes garīgo atpalicību, to diagnosticēt un ārstēt iedzimto hipotireozi.

• TSH skrīnings jaundzimušajiem Latvijā tika uzsākts 1996. gadā ar Veselības Ministrijas 1995.gada 20.februāra rīkojumu Nr.324. Latvijā maksimāli pieļaujamais TSH līmenis asinīs ir 10mIU/L

• Jaundzimušo TSH skrīninga rezultātus var izmantot arī joda deficīta noteikšanai, klasifikācijai un monitorēšanai populācijā, kā arī joda deficīta samazināšanas pasākumu efektivitātes noteikšanai (Nordenberg et al, 1993; Delange, 1999).

Kā PVO definē joda deficītu un tā smagumu?

Joda deficīta pakāpe Joda saturs urīnā Jaundzimušo īpatsvars ar TSH > 5 mIU/L

Norma 100 – 300 mg/l < 3 %

Viegls deficīts 50 – 99 mg/l 3,0 – 19,9 %

Mērens deficīts 20 – 49 mg/l 20 – 39,9 %

Izteikts deficīts < 20 mg/l ≥ 40 %

Leave a Comment