Vai NATO spēj garantēt Latvijas drošību?

Vai NATO spēj garantēt Latvijas drošību?

Skaidrs, ka tikai mēs paši esam savas valsts nākotnes veidotāji. Tomēr, iekļaujoties organizācijā, mēs saņemam to, ko vieniem pašiem būtu nesalīdzināmi grūtāk nodrošināt Mūsu drošība, protams, ir vairāk nekā tikai iestāšanās aliansē. Mums pašiem savā zemē ir jāgādā par drošību ne tikai kara laikā un krīzes laikā. Reāli militāri draudi Latvijai pašreiz nepastāv.

Savukārt stāšanās NATO nozīmētu radīt Latvijas jau tā grūtībās esošajai ekonomikai papildus problēmas, izsaucot Krievijas ekonomiskās sankcijas un turklāt radot nevajadzīgu spriedzi līdz ši

i
im visai diletantiski veidotajās attiecībās ar šo kaimiņvalsti. Ja Latvijas ārpolitikas veidotāji ir nekompetenti un atšķirībā no Somijas un lielā mērā arī Lietuvas, nespēj izveidot normālas attiecības ar Krieviju, tas vēl nenozīmē, ka Krievija gatavojas mums uzbrukt. Un nenozīmē arī to, ka mums ar sajūsmu jāpiekrīt tērēt simti miljoni latu militāros izdevumos, lai amortizētu šo neefektīvo ārpolitiku. Daudz vienkāršāk būtu padarīt Latvijas ārpolitiku atbilstošu 21.gadsimtam un pavērst to ar seju pret valsts ekonomiskās attīstības interesēm. Bet simti miljoni latu daudz va
a
airāk nekā NATO vajadzīgi izglītībai, demogrāfiskajām un sociālajām programmām.

NATO Latvijas tautai tiek melīgi iztēlots kā vienīgais iespējamais veids mūsu valsts drošības garantēšanai, ignorējot gan mūsu reģionālo kaimiņu Somijas un Zviedrijas, gan, piemēram, Šveices veiksmīgo neitralitātes pieredzi. Turklāt Eiropas savienība, attīstoties tā
ā
ās kopējai ārējai un drošības politikai, soli pa solim kļūst arī par militāru savienību. Eiropas savienībai arī ir drošības politika, manuprāt pietiek, ja iestājamies ES, kāpēc jāstājas divās savienībās. ES arī iegūst nopietnu militāro dimensiju.

Ja kaut uz brīdi atliekam malā lozungus un patstāvīgi padomājam, rodas visai nopietni jautājumi. Jautājumi, kurus valdošās partijas un citi NATO slavinātāji daudz, daudz labprātāk noklusē nekā atbild. Bet, tā ka runa ir par liela skaita Latvijas karavīru un civiliedzīvotāju veselību un dzīvību, kā arī simtiem miljoniem latu, ir jāveic nopietna analīze un uz jautājumiem ir jādod patiesas atbildes.

Latvijas aizsardzības politikā pamatā ir pašaizsardzības celšana, NATO standarti, dalība miera uzturēšanas pasākumos un spēja palīdzēt civiliedzīvotājam krīzes situācijās.

lai spētu aizsargāt valsti nepiciešams mūsu pašu gars, mūsu tautas ti
i
icība nākotnē. Starptautiskā sadarbība. Tiešām kvalitatīvs bruņojums atbilstoši mūsu finansu iespējām un militārai taktikai.

Mūsu drošība, protams, ir vairāk nekā tikai iestāšanās aliansē. Mums pašiem savā zemē ir jāgādā par drošību ne tikai kara laikā un krīzes laikā. Mums jāgādā arī par dalību vispārēju krīžu novēršanā, vai tās notiktu mūsu pašu zemē, vai kur citur pasaulē. Pievienojoties aliansei, mēs uzņemamies pienākumus, lai saņemtu tās tiesības, ko tā mums dod. Latvija jau to gadu gaitā dara un turpinās darīt, un ir pierādījusi se

e
ekmes. Nav tā, kā prezidents Putins teica – pajautājiet jebkuram NATO dalībvalstīs, vai viņš jutīsies drošāks, ja Baltijas valstis tam pievienosies. Es tikko biju ASV, un man izdevās pārliecināt Amerikas pilsoņus – gan augsta, gan zema amata, ka viņi varēs justies drošāk, ja Baltijas valstis tiks uzņemtas aliansē. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs šeit grasāmies paplašināt Eiropas drošības, stabilitātes un demokrātijas telpu. Mēs esam gatavi paplašināt brīvā tirgus ekonomikas un vispārējās brīvības izpratnes vērtību telpu. Mēs pievienojamies tām vērtībām, kas viņiem ir dārgas un ko viņi aizstāv, un galvenais – mēs kopā veidojam jaunu, vienotu, drošu, stabilu Eiropu. Tādu Eiropu, kas var izveidoties par vēl spēcīgāku partneri Amerikai, nekā tā ir bijusi līdz šim. Jā, mēs esam spējīgi ne tikai ņemt un gaidīt, bet arī dot pretim. Mēs jau tagad sūtām no saviem Bruņotajiem spēkiem speciālistus uz dažādām pasaules malām, kur tas ir nepieciešams, un turpināsim darīt to arī turpmāk.

Mēs esam maza valsts, bet proporcionāli savam lielumam mēs paši savu svaru spējam nest, mēs pavilksim paši to vezuma daļu, kas ir uzdota, un mēs varam pilnīgi droši paredzēt, ka, izraugoties saskaņā ar saviem sabiedrotajiem tos attīstības laukus kā prioritātes, kur mēs esam stipri un varam ko sniegt, mēs būsim tikpat vērtīgi partneri kā jebkuri citi šajā NATO aliansē. Ir vēl mazākas valstis aliansē, un arī tās tiek vērtētas pēc sava pienesuma. Arī mums tāds ir sniedzams.

Šaubu par NATO paplašināšanos vairāk nav. Ir vairāk nekā skaidrs, ka paplašināšanās notiks, un ka tā nebūs vairs tikai viena uzņemtā valsts, bet ka tās būs vairākas. Runa būtībā ir par 5 vai 7 jaunām dalībvalstīm. Runa ir, vai būsim starp tām. Būsim, ja turpināsim sagatavoties tā, kā tiek sagaidīts no visām kandidātvalstīm. Neviens mums to neuzspiež, neviens mums neko nepavēl. Bet ir standarti, ko ir pieņēmušas NATO dalībvalstis kā līmeni, kurā ir jādarbojas, piemēram, attiecībā uz demokrātiskām tiesībām, attiecībā uz pilsoņa tiesībām un tā tiesībām piedalīties vēlēšanās, par elementārām demokrātijas tiesībām, kuru kritērijiem ir jāatbilst. Piemēram, ja raugāmies uz Slovākiju – no militārās attīstības varbūt, ka tai iet labāk šobrīd nekā Latvijai, man grūti spriest, grūti ir izdarīt kvantitatīvu salīdzinājumu. Bet katrā ziņā ir izteiktas bažas par iznākumu nākamajās vēlēšanās. Ja tiks uzskatīts, ka vēlēšanās pie varas ir nākuši spēki, kas citur tiek uzskatīti par nedemokrātiskiem, tas varētu būt par traucēkli viņu kandidatūrai. Vēlētos Latvijas gadījumā atgādināt, ka esam aktīvi darbojušies sava Dalības Rīcības Plāna sagatavošanā un saskaņošanā, ka mūsu Bruņotie spēki ir attīstījušies, un to var apliecināt jebkuri ārvalstu speciālisti, kas šeit ir ieradušies.

Mēs esam ļoti daudz paveikuši, bet mums vēl ir zināmas lietas jāsakārto – gan mūsu Bruņotajos spēkos, gan arī mūsu likumdošanā. Viens tāds elements ir šī elementārā lieta Vēlēšanu likumā. Vēlētos atgādināt – NATO paplašināšanās notiek pēc mūsu lūguma. Kandidātvalstis lūdz tās uzņemt aliansē – alianse tad pieņem vai atraida šo lūgumu. Viņi nav izteikuši īpašu vajadzību, ka viņiem absolūti nepieciešams būtu uz mums paplašināties. Ja mēs esam gatavi, tad arī viņi ir gatavi. Bet viņi to mums neuzspiedīs, mēs varam izvēlēties, tā ir mūsu pašu brīva izvēle.

Jautājums ir, ko mēs panākam un ko zaudējam ar šo izvēli? Mēs panākam to, ka varam kopā ar Igauniju, Lietuvu, pārējām kandidātvalstīm beidzot likvidēt II Pasaules kara sekas, likvidēt šīs iespaidu sfēras, kādas tika izveidotas ar Molotova-Ribentropa paktu un pievienoties drošai, brīvai, apvienotai Eiropai. Ja neiestāsimies, netiksim uzaicināti, tad paliksim ārpusē. To, kad būs nākamā paplašināšanās, mēs nezinām. Tādēļ es laipni lūdzu debatēt par konferences jautājumu, bet tūlīt jau vēlētos oponēt tiem, kas saka: kur tad mums jāsteidzas, mēs jau varam arī pagaidīt. Jeb: ko no mums prasa, nez vai tā cena nav par augstu? Manuprāt, cena, ko no mums prasa, ir ļoti normāla, tā ir tā pati cena, kas mums dod to, ko mēs vēlamies paveikt kā demokrātiska, brīva valsts, kas ir droša par savu nākotni.

Paliekot malā gan var rasties tādas situācijas, kā piemēram, vakar ziņās rādītais par Moldovu, kas ir izvēlējusies citu ceļu nekā mēs. Kas notiek Moldovā? Tur tiek pasludināts, ka krievu valoda tiks ieviesta kā otra oficiālā valsts valoda. Jā, Moldova palika stāvot malā, tā nevēlējās iesaistīties NATO aliansē, tās prasībās un idejās par demokrātiju. Tā, lūk, ir pieņemšana, nepieņemšana, savs vietējais variants, tāds ir rezultāts. Mums jau arī ir tāda izvēle, mēs jau arī varam iet tādu ceļu, tomēr, man šķiet, ka mums prātīgāk ir iet citu ceļu.

Vēlos atgādināt, ka no NATO puses mums ir teikts, ka mums būtu jāsakārto sava likumdošana, lai tā atbilstu demokrātijas standartiem. Bet neviens neko nav teicis par mūsu tiesībām pasludināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. To es Jums varu apliecināt. Tikko man bija izvērstas sarunas ar ASV Valsts sekretāru Kolinu Pauelu, un viņš man apliecināja, ka nekādā ziņā netiks apšaubītas latviešu valodas tiesības būt par vienīgo valsts valodu Latvijā, tās ir mūsu suverēnas tiesības. Bet ko mēs nevaram darīt – uzstādīt diskriminējošas prasības tiem, kas jau ir pilsoņi, Latvijas pases turētāji. Tiem, kas vēlas kandidēt, neko vairāk par Latvijas pasi prasīt nevarētu, to, kas ir jau Satversmē rakstīts. Tāda ir situācija.

Esmu dzirdējusi no daudziem, ka “mūs pazemo, bradā, iedzen stūrī”. Nē, mēs paši attīstāmies, mēs paši izvēlamies, mēs paši vēlamies progresēt. Vēlamies progresēt līdz tam līmenim kā jebkurš cits. Mēs būsim tikpat labi savā likumdošanā, savās cilvēktiesībās un ar laiku savā saimnieciskā attīstībā. Mūsu rokās ir izvēle. Mums ir tagad tā laime dzīvot suverēnā, demokrātiskā valstī. Jā, šis ir tas brīdis, kad varam izteikt savus viedokļus, varam debatēt. Lūgtu katru atcerēties un sniegt atbildi – mums ir izvēle, bet kādi ir mūsu mērķi, kāda taktika un stratēģija, lai tos sasniegtu. Jāsaprot arī, ka nekas nenāk pasaulē par brīvu. Vienalga, lai kādu ceļu izvēlēsimies, kaut kas būs jādod pretim, kaut ko tas maksās, brīvbiļetes nav. Jautājums – kur vislabāk ieguldīt savas pūles, ieguldījumus un resursus, lai dabūtu to labāko rezultātu. Tas ir debatējamais jautājums.

2002. ir vēsturisks gads. Mēs vai nu iesim uz priekšu, vai būsim nolemti atpalicībai, tas nu ir vairāk nekā skaidrs. Novēlu visiem auglīgas, interesantas debates visa gada garumā. Šis mums būs karsts gads visādos veidos.