Vai viegli būt jaunam?

Pat virspusējs ieskats Rietumu civilizācijas vēsturē liecina, ka visos vēstures laikmetos pusaudžu un jauniešu uzvedība, viņu uzskati un attiecību veidošanās ir krasi atšķīrušās no dominējošajām oficiālajām pieaugušo sabiedrības morāles un uzvedības normām. Kopš senās Spartas laikiem līdz traģiskajam Vestsaidas stāstam un Endrjū L. Vēbera mūzikliem, no 60. – 70. gadu hipijiem un “ziedu bērniem” līdz 80. – 90. gadu pankiem un metālistiem vienmēr ar pārsteidzīgu kritiku un neizpratni ir vērtētas tādas vai citādas pusaudžu uzvedības un saskarsmes īpatnības.
Paaudžu paaudzes ir uzdevušas mūžseno jautājumu – vai attiecīgā laikmeta bērni un pusaudži ir sliktāki nekā tajos laikos, “kad mēs bijām jauni”. Parastā nepārdomātā atbilde skan – jā, sliktāki, daudz sliktāki, neiespējami, šokējoši, nevaldāmi, utt.
Ikdienas vērojumi, profesionālās zināšanas attīstības psiholoģijā un saskarsmes īpatnību izpratne ļauj man apgalvot pretējo – nē, mūsdienu bērnu un pusaudžu paaudze (11 – 18 g.v.) nav ne sliktāka, ne labāka, tā vienkārši ir citādāka par iepriekšējām. Mūsdienu pusaudžu un jauniešu uzvedībā kā spogulī mēs redzam šodienas strauji mainīgā laikmeta pretrunas – sociālo netaisnību, pieaugušo noslāņošanos ļoti bagātajās un ļoti trūcīgajās sabiedrības grupās.
“Nav viegli būt jaunam” 90. gadu sākumā konstatēja viens no Latvijas talantīgākajiem aizgājušā gadu simta kinorežisoriem – Juris Podnieks. Pārfrāzējot viņa populārās kinofilmas nosaukumu, uzdrīkstos apgalvot – “nav viegli kļūt pieaugušam” ne pagājušā gadsimta 90. gados, ne atnākušajā 21. gadu simtenī. Mūsu valstī notiek ne tikai straujas ekonomiskas un finansiālas pārmaiņas, diemžēl liela sabiedrības daļa ir novērsusies no vispārcilvēcisko un mūžīgo vērtību orientācijas. Goda vietā tiek celtas tikai un vienīgi materiālās vērtības – nauda un grezna dzīve.

Vērtējot un diagnosticējot pusaudžu uzvedības traucējumus, mums vienmēr jārēķinās ar raksturīgajām emocionālajām un uzvedības īpatnībām, kuras tiek vērtētas kā šī vecuma norma. Aplūkosim dažas tipiskākās t.s. pusaudžu uzvedības reakcijas.

Jau 11 – 13 gadu vecumā vairāk vai mazāk uzkrītošā veidā visiem pusaudžiem sāk parādīties emancipācijas tendences. Tas nozīmē – brīvību no vecāku kontroles un aizbildniecības, neatkarību no skolas kārtības un disciplīnas, prasības respektēt (cienīt) viņu tiesības un patstāvību. Nedaudz vēlāk, 13 – 15 gadu vecumā sāk izpausties apzināta vai neapzināta grupēšanās reakcija: veidojas neformālas pusaudžu grupas, kuras parasti nekādā veidā nav antisociālas. Šādās lielākās vai mazākās grupās visbiežāk tiek realizēta saskarsmes un sociālo prasmju apgūšana. Veidojas attiecību hierarhija – spēcīgākās personības īsteno tieksmi būt līderim, valdīt savā klasē, pagalmā vai lauku ciematā. Saprotams, ka grupā ir vieglāk apmierināt arī vēl neapzinātās tieksmes un intereses par alkoholu, seksu un reibinošām vielām. Šai pašā vecumā spilgti izpaužas elku atdarināšana un pusaudžu mode. Tā tiek dēvēta par imitācijas reakciju. Pusaudžu iecienītās zvaigznes mūzikā un kinofilmās, šim vecumam adresētajos žurnālos un TV programmās kļūst par neapstrīdamām autoritātēm modes, frizūru, kosmētikas, pat uzvedības un runas veida izvēlē. Attīstītajās pasaules valstīs pusaudžu modes, mūzikas, kinofilmu industrija pelna un pelnīs miljardus. Atļaujiet vēlreiz uzsvērt, ka runa ir par pilnīgi adekvātu un normālu uzvedību, kuru saprotoši un mīloši vecāki spēj cienīt, saprast, un netieši virzot, nolīdzināt asākās tās izpausmes. Ja Jūsu meita lūdz nopirkt Kaupera plakātu vai arī Ozola ierakstu, sāk pagarināt skropstas ar tušu, lietot pūderkrēmu un lūpu spīdumus, izturaties mierīgi un saprotoši. Ja jūsu dēla garderobē parādās nošļukušās, neformīgās reperu bikses un vējjakas apkaklē metāliskas kniedes vai kvadrātiņi, esiet iecietīgi un toleranti.

Arī zaļā vai oranžā krāsā iekrāsotas matu šķipsnas vai cigaretes ir rikai tēma mierīgām sarunām ar jauno personību. Psiholoģiski pareiza būs tikai mierīga un cieņas pilna izturēšanās pret Jūsu dēla vai meitas modi, draugiem, mūziku un tusiņiem.
“Vai viegli būt jaunam? – fenomens, kas izraisīja sprādzienam līdzīgu efektu ne tikai bijušajā PSRS teritorijā, bet gandrīz visā pasaulē. Tās skatītāji skaitāmi simtos miljonos.
Vai vispār viegli būt jaunam?

Vai viegli būt jaunam? Nezinu! Ar katru brīdi tu kaut ko atklāj sevī. Liekas, ka ar katru brīdi tu paliec bišķiņ vecāks, ar katru dzīves lietu kļūsti arvien pieredzējušāks.
Vai viegli būt jaunam? Protams, ka nē, jo tad rodas tik daudzas problēmas, kas sarežģī dzīvi, bet, cenzdamies šīs problēmas atreizināt, visu sarežģījam vēl vairāk. Tad esam krituši bezcerībā, jo neko vairs nesaprotam un nevaram izdarīt, vismaz pēc mūsu domām. Bet visu var labot, vienmēr visu var labot!
Kāpēc tieši es? Kāpēc tieši ar mani? Manuprāt, tādus jautājumus katrs jaunietis sev ir uzdevis ne vienu reizi vien. Tas ir saprotami, jo mēs taču esam vēl jauni, mēs vēl nemākam ar gūto dzīves pieredzi atrisināt situāciju, kura ir sarežģījusies. Tas ir lieliski, ja uz tādiem maziem jautājumiem tev var atbildēt un ikdienā palīdzēt ģimenes locekļi, bet ja nē? Jā, protams, vēl jau arī draugi! Bet.. tik bieži ir tāda sajūta, ka izstāstot savu problēmu un uzdodot jautājumus draugs tevi nesapratīs, noturēs par dīvainu vai sliktākajā gadījumā novērsīsies no tevis, jo kurš gan grib draudzēties ar ķerto?? Tā nu tu paliec viens ar saviem jautājumiem, nesaprastiem un citiem nevajadzīgiem. Pamazām tie sakrājas un nu jau ir jautājumu klāsts, kuram pāri ir viens liels jautājums – Kas man palīdzēs?
Un šeit ir atbilde! Ja tu vēlies lai kāds tevi uzklausa, saprot un palīdz, tad saņemies. Uzticības tālrunis bērniem ir tāpēc arī domāts, lai palīdzētu tev tikt galā ar sāpēm. Nav nozīmes vai tās ir fiziskas sāpēs, sirdssāpes vai arī kāds stāsts, kuru vēlies kādam izstāstīt, bet nezini kam. Šeit esošie cilvēki var palīdzēt tev izprast tavu situāciju un palīdzēs tev atrisināt radušos dzīves problēmu. Šeit neviens to neizpļāpās kaimiņam vai kādam, kas mīl klačoties. Cilvēki, kas darbojās Uzticības tālrunī bērniem ir uzticīgi, tāpēc tu vari paļauties uz viņiem.