Valdemars Tone

Tone Valdemārs Teodors
(1892.-1958.)

Biogrāfiskie dati.

Dzimis 1892.gada 28.martā Annenieku pagastā, Ļukās, miris 1958.gada 30.jūlijā Londonā. Gleznotājs.
1900.-1906. – Mācās Annenieku pagastskolā,
1906.-07. gados Francmaņa skolā Dobelē,
1909.gadā iestājas Rīgas pilsētas mākslas skolas dienas klasē pie barona G.Rozena.
1911.gadā V.Tone mācās Rīgas Pilsētas mākslas skolā, kur mācās līdz 1915.gadam, pie Rozentāla, Purvīša un Tillberga, un paralēli glezniecībai nodarbojas ar tēlniecību pie A.Folca, vēlāk pie K.Rončevska.
1913. gadā ar preču kuģi, kura kapteinis ir viņa brālis, V.Tone ceļo pa Vidusjūras zemēm, redz Sicīliju, Āfrikas ziemeļū piekrasti, Marseļu, Nizu, Barselonu, kā arī Malagu.
1913.gadā ziemā ar dažādām ainavu studijām piedalāstrešajā Latviešu mākslinieku izstādē, savukārt 1914.gadā piedalās ceturtajā Latviešu mākslinieku izstādē. Arī V.Tone ir to jauno mākslinieku vidū, kurus ietekmē J.Grosvalda darbi.
1915.-1916. gados viņš mācās Penzas mākslas skolā.
1917. gadā Tone bijis latviešu strēlnieku 2.rezerves pulka brigādes komandieris Rīgā, savukārt pēc demobilizācijas 1917.-18. gados dzīvojis pleskavā, Petrogradā un 1918.gadā atgriezies Rīgā. Atšķirībā no J.Grosvalda un J.Kazaka, V.Tone nav dokumentējis kara laika notikumus.
1919.-1920. gados strādājis par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju 2. un 3. vidusskolās, 1919.-23.gados vadījis savu studiju Rīgā. Viņs piepelnījies arī ar dažādiem sīkiem grāmatu grafikas darbiem, un 1919.gadā pagatavojis dažas dekorācijas Nacionālajā teātrī.

Viens no ievērojamākajiem starpkaru laika portretistiem, intīma portreta meistars. 1920.gadā raksturīgi eksperimenti kubisma ietekmē. Būtiski vecmeistaru (Leonardo da Vinči, Rembranta) iespaidi, īpaša interese par faktūru, kolorītu, apgaismojumu, 1930.gados izteikts gleznieciskās ekspresijas kāpinājums. Gleznojis savus sieviešu ideāltēlus Annu, Ilzi, Elgu, portretējis latviešu inteliģences pārstāvjus, sabiedrības dāmas, dažkārt pievērsies dubultportretiem. Gleznojis arī klusās dabas, darinājis lielformāta ogles zīmējumus uz audekla.
1944.gadā emigrējis uz Vāciju, kopš 1949.gada dzīvojis Londonā.

“Anna” “Sarkani āboli”

“Rudens puķes” “Akts ar drapēriju”
“Zelta Ābele”

Pēc uzturēšanās Vācijā (Veilburgā, Detmoldā un Mērbekas pārvietoto personu nometnē Ziemeļvācijā) 1948.gada rudenī mākslinieks sāka atkal jaunu ceļojumu uz Lielbritāniju pie sievas Ainas, kura Londonā strādāja smago slimnieku kopējas darbu. Tone neatmeta cerību atgriezties dzimtenē, tāpēc nekādā gadījumā negribēja doties prom no Eiropas, un par mītnes zemi izvēlējās Angliju. Lielākā daļa no sievas nopelnītā tika izdota par eļļas krāsām, rāmjiem un audekliem, un Valdemārs Tone varēja gleznot pats savā istabā, kur portreti, klusās dabas un tikko aizsākti audekli no vienas vietas noklāja sienas. Meistars atzina, ka otro reizi nācies pārdzīvot bohēmas laikus: “Sāku savu karjeru pilnīgi no gala. Daru tā, it kā man nebūtu nedz darbu, nedz draugu, nedz atzīšanas. Mākslas vērtības trimdā nav jāpārvērtē, vienīgi jāpārceno šo vērtību nozīme mākslinieku fiziskai eksistencei.”
1951.gada jūlijā The Kensington Art Gallery Londonā Tone sarīkoja personālizstādi, eksponējot piecdesmit lielākoties Anglijā gleznotos portretus un klusās dabas. Izstāde nedeva nekādus materiālus panākumus, vienīgi sniedza morālu gandarījumu, jo par to rakstīja pat angļu prese. 1953.gadā Nacionālais fonds sarīkoja Tonem ievērības cienīgu personālizstādi Mākslas akadēmijā, reprezentatīvā ēkā Stokholmas centrā blakus Riksdagam pie Mēlara ezera. “Aukstā kara” laikā neitrālie zviedri pat uzdrošinājās pie ieejas atklāšanā izkārt Latvijas karogu. Savukārt Miķelis Goppers Stokholmā atjaunotajā izdevniecībā “Zelta Ābele” 1953.gadā izdeva albumu angļu valodā «Valdemārs Tone».
Vācijā portretists Tone aizrautīgi pievērsās klusajai dabai. Žanru maiņu objektīvi iespaidoja modeļu trūkums, jo, izņemot Ainu, reti kurš no paziņām vairs varēja dienām un mēnešiem pozēt. Klusās dabas ar dažādiem ziedu kārtojumiem vieno brāzmains otas raksts un atraisītu nejaušību efekts. Tās sniedza iespēju atbrīvoties no ikdienas, ļaujot nedomāt, bet intuitīvi apkopot krāsu laukumus un gaismēnu kontrastus. Galvenais un iemīļotais žanrs neapšaubāmi bija un palika portrets, nemitīgi gleznojot vistuvāko, vienmēr blakus esošo un pozēšanai gatavo modeli – sievu.
Mākslinieks sarīkoja personālizstādes arī Detmoldā, Minsterē, Lībekā un Gēteborgā, taču pēckara Latvijā Tones emigrācijas laika mākslu pazina vienīgi no dažām melnbaltām reprodukcijām. Arī pēc valsts neatkarības atgūšanas meistara pēdējo divpadsmit mūža gadu darbi nonāca tikai dažās privātās kolekcijās, bet Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā līdz 2006.gada novembrim bija tikai divas klusās dabas.
2006.gada novembrī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savam krājumam saņēma unikālu papildinājumu – 42 Valdemāra Tones trimdas laika gleznas, ko dāvināja Hovē, Lielbritānijā, dzīvojošā mākslinieka atraitne Aina Tone-Baker. Kā cieņas apliecinājums Tonem 115. dzimšanas dienā un dāsnajai dāvinātājai šie meistara darbi, radīti laikā no 1945. līdz 1958. gadam Vācijā un Anglijā, no 2007. gada 2. marta līdz 8. aprīlim eksponēti muzeja Mazajā zālē.
Ainas Tones-Baker muzejam dāvinātā kolekcija sniedz plašāku ieskatu līdz šim Latvijā gandrīz nezināmā mākslinieka daiļrades posmā. Svešumā vienam no izcilākajiem 20.gadsimta 20. – 30.gadu latviešu portretistiem Valdemāram Tonem nācās daudz ko zaudēt no agrākā spožuma un atzinības. Šajā izstādē mēs tiekamies ar vētras svaidītu ceļinieku, kuram glezniecība palīdzēja pārdzīvot ilgas pēc dzimtenes.
Tones daiļradē īpaši izceļami divdesmito gadu kubistiskie meklējumi un trīsdesmito gadu portreti, it sevišķi sievišķīgi apgarotās Annas, kuru modelis bija topošā gleznotāja Anna Dārziņa. Pretēji ierastajām tradīcijām Tone jaunās sievietes tēlā nemeklēja ārējo līdzību: “Annas nav portreti, tās ir gleznas — kompozīcijas ar cilvēku, ko veido krāsas ar gaismām un ēnām.” Lūk, kāds meistars saglabājies pašas Annas atmiņās: “Iedomājieties slaidu vīru ar jaunekļa augumu — iegarenu seju un nopietnu pētošu skatu — tas ir Tone pirmā acu uzmetienā. Cik vien ilgi es viņu atminu, šis pirmais iespaids nekad nemainījās, laikam jau Tone bija savā ārējā parādībā radniecīgs Dorianam Grejam. Šķiet, ka viņš nekad nepalika vecāks, neieguva nevienu lieku mārciņu, pat nevienu grumbu, atskaitot tās, kas no dabas piederējās domātājam un filozofam.” Tone bija iekšēja miera pilns, runājot nekad nepacēla balsi, bet viņa erudīcijai un loģikai neviens nespēja turēties pretim. Pat lielais dumpinieks Kārlis Padegs meistara klātbūtnē esot atmetis ierasti nihilistisko toni.
Otrā pasaules kara beigās Tone izšķīrās doties trimdā, zaudējot vai visu iepriekš sasniegto. Darbnīcā palika daudzas vairāk nekā divdesmit gados radītās gleznas, zuda profesora tituls, bija jāšķiras no labākajiem draugiem Ubāna un Teodora Zaļkalna. Kara sākumā Tone iepazinās ar divdesmit vienu gadu jaunāko Ainu, ar kuru salaulājās 1943. gada 6. martā. Aina atzīst, ka tieši viņa bailēs no nākotnes mudinājusi vīru pamest dzimteni, un tā studentu cienīts augstskolas pasniedzējs un pazīstams gleznotājs kļuva par pārvietoto personu Vācijā. Tone neatmeta domu par atgriešanos dzimtenē, bet, kad cerības arvien samazinājās, 1948. gada beigās devās uz Londonu, kur Aina jau pusotru gadu strādāja smago slimnieku kopējas darbu. Tone ir paraugs ne tikai mākslā, bet ar savu nosvērto, neatkarīgo stāju un mierīgo pašapziņu paraugs arī kā personība, kā cilvēks. Tone bija ļoti izskatīgs un stalta, slaida auguma vīrs. Pār pieri viņam allaž raksturīgi krita kupla gaišu matu cirta, ko viņa mācekļi visādi pūlējās atdarināt. Viņam bija laipna, aristokrātiski iegarena seja ar diezgan spēcīgu ”romnieka” degunu. Viņa koptā āriene labi saskanēja ar viņa uzskatiem un dzīves ziņu. Tone ticēja, ka māksla nav nedz ērmība, ne lukss, bet dzīves nepieciešama sastāvdaļa. Viņš ticēja, ka mākslinieks nedrīkst būt ne nobijies savādnieks, ne sarūgtināts askēts, nedz neatbildīgs, trokšņains bohēmietis, bet vīrs, kas droši stāv uz savām kājām, ir lepns uz savu darbu, cienī sāncenšus, mīlē draugus, nekalpo nevienam un kura vienīgā autoritāte ir viņš pats. Tāds ir labietis, ko apdzied mūsu tautasdziesmas, tādi bija antīkā gara mantinieki, augstās Renesanses meistari, kas nešaubīgi ticēja sev, veselajam saprātam un negrieza ceļu nevienam. Dziļdomīgais, universālais Leonardo da Vinči un gaišais, uzvarošais Ticiāns bija savukārt Tones paraugs mākslā un dzīvē.