VALSTS PĀRVALDES ĒTIKA
Saturs
Saturs 2
Ievads 3
Aktualitātes 4
1. Valsts pārvaldes reformas attīstītās valstīs 6
1.1. Valsts pārvaldes reformu nepieciešamība 6
1.2. Valsts pārvaldes reformu modeļi 6
1.3. Valsts pārvaldes reformas Britu sadraudzības valstīs 7
1.3.1. Jaunā publiskā pārvalde 7
1.3.2. Valsts pārvaldes reformas Apvienotajā Karalistē 8
Secinājumi 11
Literatūra 12
Ievads
2001.gads nenoliedzami bija sarežģītākais gads gan uzdevumu daudzveidīguma, gan to skaita un svarīguma ziņā nepārāk ilgajā Valsts civildienesta pārvaldes (VCP) vēsturē, ko varbūt varētu salīdzināt tikai ar civildienesta atjaunošanas sākumu pēc valsts neatkarības atgūšanas. Jauns civildienesta likums, daudz jaunu personālvadības procedūru (ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšana, amatu novērtēšana un to kvalifikācijas kategoriju piešķiršanas sagatavošana u.c.), pieaugot gan pašu prasīgumam pret valsts pārvaldi un civildienestu, gan analizējot starptautisko institūciju vērtējumu par mūsu “administratīvo kapacitāti”. Kā jau tas bieži gadās, paši esam kritiskāk noskaņoti, jo pašiem vien jādzīvo savā valstī un pašiem valsts pārvalde jāsakārto un jāattīsta. ES Komisijas Progresa ziņojums un citu starptautisko ekspertu vērtējumi tad ir tas katalizators, kas procesus ļauj skaidrāk izvērtēt arī sarežģītajos darba apstākļos.
2001.gadā līdz ar Valsts civildienesta likuma stāšanos spēka ir sācies jauns valsts civildienesta attīstības posms, kurā pamatā tiek turpināts darbs pie Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepcijā noteiktās profesionālas un atbildīgas ierēdniecības veidošanas, ņemot vērā koncepcijas pamatprincipus – tiesiskumu, taisnīgumu, atklātību, cieņu pret personu, efektivitāti, rīcības brīvību un atbildību, racionālismu, kā arī vienlaikus tiek ieviestas un īstenotas daudzas būtiskas izmaņas.
Valsts civildienesta likums (VCL) nostiprina civildienesta pamatprincipus: likumīgai valdībai lojāla, profesionāla, politiski neitrāla ierēdniecība, kas nodrošina tiesisku, stabilu, efektīvu un atklātu valsts pārvaldes darbību.
VCL precīzi nosaka arī ierēdņa statusu: ierēdnis ir persona, kas valsts pārvaldes iestādē veido nozares politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē darbību, sadala vai kontrolē finansu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus vai arī sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus.
Aktualitātes
Šoreiz ir ļoti daudz jaunumu, aktuālu tematu, par ko nepieciešams informēt: plānotās izmaiņas publiskās pārvaldes un civildienesta likumdošanā, ierēdņu amatu novērtēšana un kvalifikācijas kategoriju noteikšana, citu valstu publiskās pārvaldes attīstības pieredze.
Lai gan dažādu visai autoritāru starptautisku organizāciju ekspertu viedokļu iespaidā ES kandidātvalstim (arī Latvijai) tiek piemērots tāds kā “vidēji eiropeiskais standarts” – ne gluži “vācu”, ne “franču”, ne “ziemeļnieku”, ne “Eiropas Komisijas civildienesta modelis”, jāsecina, ka vismaz daži ievērojami speciālisti un eksperti pēdējā laikā pat publiski izsakās par to, ka ne vienmēr varam ņemt par paraugu ES valstu publiskās pārvaldes tradīcijās balstītus attīstības modeļus. Otrajā ES dalībvalstu publiskās pārvaldes kvalitātes konferencē Kopenhāgenā diskusijās izskanēja precīzs jautājums: vai vienmēr ES kandidātvalstis var mācīties no dalībvalstu prakses un vai šīs “mācības” netraucē publiskās pārvaldes modernizācijai “pārejas perioda” valstīs? Kā savienot noteiktus publiskās pārvaldes un civildienesta standartus, kuru ievērošanu prasa mūsu valsts “administratīvās kapacitātes” vērtējums ES Komisijas vai citu nozīmīgu starptautisko institūciju skatījumā, ar mums tik ļoti nepieciešamo dinamiku un radošu attieksmi publiskās pārvaldes un civildienesta attīstības nolūkos? Kā tradicionālās, jau pierastās un daudzās ES valstīs izmantotās normas savienot ar vairākuma Latvijas iedzīvotāju vēlmi pēc gudra, godīga, drosmīga, pieklājīga, … (līdzīgus pozitīvus īpašības vārdus varētu minēt vēl un vēl) ierēdņa?
Būtībā atbildes uz šiem jautājumiem ir Gudrajos rakstos jau uzrakstītas, tikai nepieciešams sistēmiski izprast Latvijā notiekošo un jāsamēro tas ar citu valstu pieredzi un problēmu risinājumu izvēli, lai veidotu un īstenotu perspektīvāko reformu stratēģiju. Gudrajos rakstos to atšķir kā “valsts amatpersonas” ideoloģiju no “valsts, kas strādā sabiedrības interesēs”. Par M.Teceres valdības patiešām labo panākumu garantu Apvienotajā Karalistē publiskās pārvaldes reformu jomā tika uzsvēta politiskā griba jeb spēcīga, direktīva un uzstājīga vadība (GR, 56 Ipp.). Saviem vārdiem to varam teikt tā: “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Tātad pārmaiņu procesa sākums ir spēcīgā, pārdomātā politiskajā iniciatīvā (nepieciešami arī lietpratīgi eksperti), kas tiek profesionāli īstenota (tas jau ir civildienesta uzdevums). Kā redzams no Gudrajiem rakstiem, panākumi nebūt nav tik daudz atkarīgi no civildienesta politizācijas vai nepolitizācijas (pārsteidzoši, vai ne?). Gan to valstu, kurās ir izteikti politizēts civildienests (Vācija, Francija), gan to valstu, kurās civildienests ir minimāli politizēts (Apvienotā Karaliste), pieredze sekmīgā reformu norisē ir atšķirīga. Vispārzināmi ir Apvienotās Karalistes būtiskie panākumi vērienīgu reformu īstenošanā un valsts pārvaldes personāla pārmaiņas (kvalitatīvi un kvantitatīvi; ieviešot aģentūras, ar rezultātu novērtējumu saistītu darba samaksas sistēmu u.c., tiesa, šīs reformas ilga gadu desmitiem; jebkuriem vērienīgu reformu veicējiem jārēķinās vismaz ar 3-5 gadiem, lai sasniegtu redzamus panākumus).
1. Valsts pārvaldes reformas attīstītās valstīs
1.1. Valsts pārvaldes reformu nepieciešamība
Jau pagājuši simts gadu, kopš pastāv Makša Vēbera klasiskais birokrātijas modelis. Tas raksturīgs ar stabilām organizācijas struktūrām, pastāvīgām funkcijām, stingri reglamentētu ierēdņu un darbinieku lomu, specializāciju, bezpersoniskumu, karjeru, stingru nošķirtību starp publisko un privāto sektoru.
Taču mūsdienās atšķirības starp publisko un privāto sektoru arvien samazinās, vērojama to tuvināšanās. Lai arī publiskā sektora mērķis ir apmierināt iedzīvotāju vajadzības, bet privātā sektora – gūt maksimālu peļņu, abiem kopējs ir tiekšanās pēc efektivitātes savā darbībā. Efektivitātes vārdā, no vienas puses, tiek privatizēti valsts un pašvaldību uzņēmumi, atsevišķas publiskās pārvaldes funkcijas uz līgumu pamata tiek uzticētas privātuzņēmumiem, no otras puses, publiskajā pārvaldē arvien plašāk tiek izmantoti, uzņēmējdarbības vadības principi un metodes.
Gandrīz visās valstīs, ieskaitot attīstītākās, iedzīvotāji ir neapmierināti ar valdību, tās pārāk plašām funkcijām. Viņi uzskata, ka valstī ierēdņu ir pārāk daudz, ka nereti tie ir korumpēti un bezatbildīgi. Tas viss kopumā rada nepieciešamību pēc valsts pārvaldes reformām. Bez tam reformu nepieciešamība astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tika pamatota ar šādiem nosacījumiem:
• Apvienotajā Karalistē – augstākā ranga ierēdņiem jāapgūst
menedžmenta prasme;
• Austrālijā – finansu un vadības sistēmas jāvienkāršo un
jāintegrē;
• Kanādā – valsts pārvaldes funkcijas jādecentralizē un jādod
lielāka rīcības brīvība vadības lēmumu pieņemšanai;
• ASV – valdībai jādarbojas līdzīgi kā uzņēmējdarbībā.
1.2. Valsts pārvaldes reformu modeļi
ASV profesore Patricija Ingrahama izdala 3 valsts pārvaldes reformu modeļus attīstītās valstīs:
• Inkrementalais modelis (ASV). Tas paredz, ka esoša vide nav
fundamentāli jāizmaina, ka tā atļauj pakāpeniski pilnveidot
pārvaldi, ieviešot jaunas metodes un līdzekļus.
• Stadiju modelis (Apvienotā Karaliste, Austrālija). Salīdzinot ar inkrementālo modeli, tas paredz būtiskākas politiskās un administratīvās izmainās pārvaldes sistēmā, īstenojot tās vairākās stadijās.
• Jauna starta modelis (Jaunzēlande). Tas paredz fundamentālas,
kompleksas izmaiņas valsts pārvaldē (piemēram, likvidējot lielu
daļu no centrālajām institūcijām un to vietā izveidojot jaunas,
kas strādā, pamatojoties uz vadības līgumiem un
uzņēmējdarbības principu izmantošanu), kas tiek īstenotas ļoti
strauji (Ingraham, 1997).
Pie inkrementālā modeļa var pieskaitīt arī Franciju, pie stadiju modeļa – Somiju, Nīderlandi un Īriju.
Šie trīs modeļi daudz neatšķiras pēc reformu plašuma un vērienīguma, bet gan pēc tā, kādā mērā tiek izmainīti esošās pārvaldes sistēmas pamati, lai sasniegtu reformu mērķus. Dabīgi, ka valstis, kas nonākušas krīzes situācijā (piemēram , Jaunzēlande astoņdesmito gadu pirmajā pusē), ir gatavas uz visradikālākām pārmaiņām.
1.3. Valsts pārvaldes reformas Britu sadraudzības valstīs
1.3.1. Jaunā publiskā pārvalde
Pēdējo divdesmit gadu laikā attīstītās valstīs, pirmkārt, Britu sadraudzības valstīs, notiek visai būtiskas pārmaiņas valsts pārvaldē, kas ieguvušas nosaukumu “Jaunā publiskā pārvalde” (New Public Management – NPM). Tā aptver organizacionālo struktūru, finansu vadības, personālvadības un publisko pakalpojumu pilnveidošanu.
Jaunā publiskā pārvalde raksturīga ar šādiem pamatprincipiem:
• Valsts pārvaldes funkciju pārveidošana un decentralizācija.
• Politiķu un menedžeru darbības norobežošana.
• Lēmumu pieņemšanas decentralizācija finansu vadībā un
personālvadībā.
• Elastība personāla komplektēšanā un izvirzīšanā (atteikšanās no
karjeras iespējām tikai civildienesta iestādes iekšienē).
• Atbildības nodošana vecākajiem administratoriem
menedžeriem, noslēdzot vadības līgumus.
• Vadības prasmes un efektivitātes pilnveidošana.
• Orientācija uz pakalpojumu lietotāju – klientu.
• Konkurences radīšana starp pakalpojumu sniedzējiem.
• Sadarbība starp publisko un privāto sektoru.
• Horizontālās un tiešās komunikācijas attīstība.
• Informācijas tehnoloģijas ieviešana.
• Pārvaldes darbības “caurspīdīguma” (atklātības) palielināšana.
1.3.2. Valsts pārvaldes reformas Apvienotajā Karalistē
Apvienotajā Karalistē kopš 1979.gada notiek visai radikālas valsts pārvaldes reformas. Dažkārt tās sauc par anti-valsts reformām, jo tās ir virzītas uz valsts lomas samazināšanu.
Premjerministrei Margaritai Tečerei nepatika birokrātija. Viņa iestājās par privātā sektora attīstību un uzņēmējdarbībā uzkrātās pieredzes izmantošanu valsts pārvaldē.
Margaritas Tečeres valdīšanas laikā (no. 1979. līdz 1991.gadam) tika:
• vienkāršota uzskaites un finansiālo pārskatu sistēma;
• noteikta skaidrāka, saprotamāka un stingrāka kontroles sistēma
pār budžeta līdzekļu izlietojumu;
• paredzēta ciešāka kopsakarība starp valsts pārvaldes programmu
uzdevumiem un izdalītiem budžeta līdzekļiem;
• palielināta atklātība valdības darbībā;
• pastiprināta augstākā līmeņa valsts ierēdņu atbildība politiķu
priekšā (Margarita Tečere iestājās par amerikāņu sistēmu,
paredzot lielu skaitu politisku amatu);
• samazinātas centrālās valdības funkcijas, veicot privatizāciju un
decentralizāciju. Vienlaicīgi Margarita Tečere koncentrēja varu
savās rokās (Ingraham, 1997).
Nenoliedzot premjerministres Margaritas Tečeres lielos nopelnus valsts pārvaldes reformu uzsākšanā un īstenošanā, jāuzsver, ka tas vēsturiski konservatīvajā Apvienotajā Karalistē bija iespējamas, pateicoties tā saucamajam “Jaunam labējam” virzienam, kas iestājās par valsts lomas samazināšanu. Tas kritizēja veco pārvaldes sistēmu, norādot šādus tās galvenos trūkumus:
• Lieli valsts pārvaldes izdevumi, kas guļas uz nodokļu maksātāju
pleciem.
• Ierēdņi vairāk domā par savām algām un statusu, nevis par
labāku klientu apkalpošanu.
• Valdībā un tās institūcijās nodarbināto skaits ir sasniedzis tādu
līmeni, ka tas jau ierobežo indivīda brīvību.
• “Lielā valdība” ierobežo uzņēmējdarbības attīstību (Pollitt,
1996).
Valsts pārvaldes reformas Apvienotajā Karalistē nosacīti var iedalīt trīs stadijās.
Pirmā stadija aptvēra periodu no 1979. līdz 1981.gadam, otrā -periodu no 1982. līdz 1987.gadam, trešā – periodu kopš 1987.gada, kad Margarita Tečcre trešo reizi uzvarēja vispārējās vēlēšanās līdz 1997.gadam, kad pie varas nāca leiboristi (Pollitt, 1996).
Pirmajā stadijā priekšplānā tika izvirzīti jautājumi par valsts pārvaldes izdevumu un pārvaldes darbinieku skaita samazināšanu.
Civildienesta departaments tika likvidēts un civildienesta darbības koordinācijas un kontroles funkcijas uzliktas ministrijām.
1979.gadā tika uzsākta sacensība par publisko dienestu
pakalpojumu kvalitāti. Tika izvērtētas civiliestāžu funkcijas, lai
noteiktu, kuras funkcijas var tikt nodotas privātajam sektoram (Kuple,
1996). Tā rezultātā palielinājās privātā sektora iesaistīšana pakalpojumu
sniegšanā. ,
Otrajā reformu stadijā uzsvars tika likts uz publiskās pārvaldes efektivitāti un valsts uzņēmumu privatizāciju.
Kopš 1982.gada valsts pārvaldes institūcijās finansu un vadības funkcijas tiek deleģētas vidējā un zemākā līmeņa vadītājiem. Tā rezultātā viņi ir atbildīgi par konkrētu funkciju izpildi noteiktu finansu resursu ietvaros. Ar vadītāju slēdz līgumu, kurā norāda mērķus, to sasniegšanas termiņus un piešķirto naudas līdzekļu apjomus. Līdzīgi arī katra darbinieka amata aprakstā nosaka konkrētus mērķus un to sasniegšanas termiņus. Apvienotajā Karalistē amatu un darba izpildes novērtēšana ir plaši izplatīta gan publiskajā, gan privātajā sektorā (Kuple, 1996). Tālāk attīstot iepriekš minēto deleģēšanas principu un noteiktāk norobežojot pakalpojumu sniegšanas funkcijas no politisku lēmumu pieņemšanas, kopš 1988.gada tiek veidotas, tā saucamās “Nākošā soļa aģentūras” (Next Steps agencies). To izveidošanas mērķis ir pārņemt no ministrijām pakalpojumu sniegšanas funkcijas, specializējoties vienas vai vairāku radniecīgu funkciju veikšanā. Šādās aģentūrās ir augstāks darba ražīgums un darbības efektivitāte un ir vieglāk to izmērīt un kontrolēt. Nākošā soļa aģentūru vadītājus parasti izvēlas no privātā sektora vadītāju vidus. Ministrijas slēdz līgumus ar aģentūru vadītājiem, norādot tajos skaidri formulētus uzdevumus (Ingraham, 1997).
Kopš 1991.gada tiek īstenota Pilsoņu hartas (Citizens charter) programma. Balstoties uz pilnīgās kvalitātes vadības un patērētāju apmierināšanas principiem, harta paredz iedzīvotājiem sniedzamo pakalpojumu standartu un kvalitātes novērtēšanas kritēriju izstrādi. Harta attiecas uz pakalpojumiem, ko veic valsts pārvaldes institūcijas un pašvaldības, kā arī privatizētie ūdens, gāzes un elektrības apgādes uzņēmumi.
Pilsoņu hartas pamatprincipi ir šādi:
• Standarti: pakalpojumu sniedzējiem ir jānosaka un jāpublicē
savi precīzi formulēti pakalpojumu standarti, kurus katrs
individuāls lietotājs var saņemt.
• Informācija un atklātība: patērētājiem ir jābūt pieejamai
informācijai par publisko dienestu darbību, izmaksām un
atbildību.
• Izvēles iespējas un konsultācijas: pakalpojumu sniedzējiem
regulāri jāveic patērētāju aptaujas, lai uzzinātu viņu viedokli.
• Laipnība un palīdzība: lietotājs ir tiesīgs saņemt kvalitatīvu un
laipnu apkalpošanu.
• Darīt lietas pareizi: vienkārša sūdzību un priekšlikumu
iesniegšanas sistēma.
• Efektivitāte: .efektīva un ekonomiska pakalpojumu sniegšana
piešķirto līdzekļu ietvaros.
Kā redzams no augstākminētajiem Pilsoņu hartas pamatprincipiem, tajā galvenā uzmanība koncentrēta uz pakalpojumu patērētāju – klientu, nevis uz pilsoņu tiesībām un citiem politiskiem jautājumiem. Tāpēc hartu, vadoties no tās satura, varētu uzskatīt par pakalpojumu patērētāju (klientu) hartu.
Pamatojoties uz Pilsoņu hartas pamatprincipiem, katra publiskā institūcija (departaments, aģentūra) izstrādā savas hartas (statūtus).
Valsts pārvaldes reformu trešā stadija, salīdzinot ar divām iepriekšējām, ir visradikālākā. Šajā stadijā plašākā mērā valsts pārvaldē ieviesa tirgus mehānisma principus, decentralizāciju, orientāciju uz klientu. Pozitīva ir Eiropas Savienības institūciju ietekme uz Apvienotās Karalistes valsts pārvaldi. Apvienotās Karalistes publiskās pārvaldes institūcijas sekmīgi īsteno Eiropas Komisijas direktīvas un noteikumus.
Apvienotās Karalistes politiķi un ierēdni, veicot publiskās pārvaldes reformas, visai plaši izmanto ASV pieredzi, pirmkārt, uzņēmējdarbības principu un metožu ieviešanu publiskajā pārvaldē, pilnīgo kvalitātes vadību un beidzamajā laikā arī jaunievedumus.
Secinājumi
1. Reformu iniciatīvas var nākt gan no civildienesta, gan no īpašu ekspertu komisijām.
2. Arvien noteiktāk politika pievēršas stratēģijām, vērtībām, izpilde jānodrošina profesionāliem vadītājiem.
3. Cik gan viegli būtu runāt, rakstīt, diskutēt, ja pārmaiņas dotu tūlītējus rezultātus. Diemžēl publiskā pārvalde nav tā joma, kurā var cerēt uz acīmredzamiem, uzskatāmiem un tūlītējiem rezultātiem. Tie prasa ilgāku laiku nekā gribētos un būtībā varam atļauties. Tomēr pārvaldē strādājot, pārmaiņas vērtējot, un kaut vai tikai uzskaitot reformu pasākumus salīdzinājumā ar attīstīto valstu reformām, bieži var apgalvot, ka mums būs vajadzīgs īsāks laika posms, lai gūtu pārliecību par perspektīvajiem reformu rezultātiem.
Literatūra
1. G.Starlings. Valsts sektora pārvalde. Valsts administrācijas skola, Rīga, 2000.
2. A.Kalniņš. Latvijas publiskās pārvaldes un valsts civildienesta reformas raksturojums (1993-2001). Informatīvais ziņojums. R., Jaunā Pārvalde, Nr.5 (23).
3. Valsts civildienesta likuma ieviešanas gaita. Informatīvais ziņojums ar
priekšlikumiem likuma darbības nodrošināšanai./Valsts civildienesta pārvalde, 2001. gada novembris.
4. Informatīvais biļetens “Jaunā Pārvalde”, Nr.10.
5. Informatīvais biļetens “Jaunā Pārvalde”, Nr.11.