Šis stāsts ir par mīlestību, uzticību un cerību. Tas ir viegls un aizraujošs, tomēr tam cauri vijas kāds pagātnes noslēpums. Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, pirmajām cerībām un pirmo vilšanos.
Noskaņa – gaiša, saulaina, jaunības optimisma pilna. Rasmas pārdzīvojumi tam piešķir dažādas noskaņas: prieku, līksmību, šaubas, izmisumu, neziņu, apjukumu.
Liela nozīme stāstā ir vijolei, tās stīgām. Būtu labi ja pati vēlreiz pārdomātu vijoles nozīmi šajā stāstā. Tici man tai ir liela nozīme. Man likās, ka gan dvēseles stīgas, gan vijoles stīgas ir kaut kas tuvs un radniecīgs, to vārdos nevar izteikt, bet ar sirdi tomēr var just. Tās abas trīsēja mīlestībā.
Liela nozīme ir arī naktij kad vijoles stīgas pārtrūka – tās samirka, kad puisis skrēja pakaļ meitenei. Te ir divas idejas: satrūka vienas stīgas (vijoles) un ietrīsējās citas – dvēseles (tas ir mans variants), bet daudzi klasē saprata, ka vijoles stīgas satrūka vēstot šīs mīlestības slikto iznākumu, to ka tā nav lemta. Izvēlies, kurš no šiem variantiem ir pieņemamaāks tev.
Vēl mani piesaistīja beigas. Tajās neviens nenomira!!!! Beigās izrādījās, ka Spodris un Rasma ir brālis un māsa, tāpēc viņu mīlestība nevar plaukt. Pievērs uzmanību pēdējajiem Spodra vārdiem: “Tu esi tikai pumpuriņš – tev jāuzzied vēl. Varbūt tu vēl ar Jāni sastapsies… Lai dievs dod! Sveika!” Tu vari pieminēt savā sacerējumā cik smagi ir teikt šādus vārdus, cik ārkārtīgi grūtu – šķirties. Manuprāt abu jauniešu pēdējā saruna vērta šo stāstu atšķirīgu no citiem mīlestības stāstiem.
Ja nemaldos tajā vakarā zvanīja kapsētas zvans – ne jau Spodra nāvi tas zvanīja, bet mīlestības nāvi.
Vēl vari paraksturot tēlus.
RASMA – jauna, gandrīz 16 gadi, turīgu saimnieku meita, tēvs miris, māte ir uzņēmīga un gudra sieviete (spēj pārvaldīt saimniecību), diezgan izlutināta, parasti nekas īpašs viņai nav jādara (nedaudz ganīja aitas), dienas pavada klaiņojot, naktīs pārdomās vai kapos. Viņa ir brīva kā putns debesīs un tāds ir arī viņas raksturs. Viņai nav tuvāku attiecību ne ar māti, ne kalpiem. Varbūt viņa pat ir egoistiska – viņas pasaulē vieta ir tikai vīnai pašaai un Spodrim.
Vēl vari paraksturot SPODRI, viņa uzņēmību, vēlmi mācīties, mīlestību, rīcību u.c.
Noteikti pievērs arī uzmanību JĀNIM – kalpu puisim. Viņš ļoti mīl Rasmu, tomēr neuzdrīkstas to nevienam teikt, savu mīlestību viņš slēpj aiz dzēlīgām piezīmēm, bet viņu var saprast – ja viņš pieietu pie Rasmas viņa visticamāk pasmietos, jo attiecībās ar cilvēkiem Rasma neizceļas ar īpašu sapratni. Pievērs uzmanību Jāņa vēstulei, vari paraksturot tās valodu, Rasmas reakciju to lasot, Jāņa domas. Šajā vēstulē Jānis novēl Rasmai palikt kopā ar Spodri. Bet grūti ir dzīvot līdzās cilvēkam, kuru mīli un dievini, bet tas tevi neievēro, tāpēc arī Jānis devās projām.
Šis arī tev varbūt noderēs.
Tēli ir atklāti darbībā un Rasmas pārdomās, novērojumos. Vēstījums ir pirmajā personā. Stāsta valoda – viegla, plūstoša, vienkārša un raita. Lielākā daļa teikumu ir salikti, bet tienav gari un samudžināti. Bieži tiek uzdoti dažādi jautājumi, nereti teikumi beidzas ar daudzpunkti. Meistarīgi attēlotas Rasmas pārdomas. Stāstā ir daudz skaistu salīdzinājumu (“pieplakt pie zemes kā putna bērnam”, “pasaule likās kā apkvēpusi, kā pelēku pelnu piesēta”).
Atrodi augstāk minētajam piemērus.
“Vēja ziedi” – manuprāt, šāds nosaukums ir tāpēc, ka arī vēja ziediem nav lemts ilgs mūžs. Ja nemaldos, tad J. Jaunsudrabiņš gribēja sākumā saukt šo stāstu “Vienas vasaras stāsts”, bet rakstnieks, kuram viņš aiznesa šo stāstu, kategoriski iebilda pret to un ieteica dēvēt par “Vēja ziediem”. Tas ir tāds skaists, skanīgs nosaukums, tomēr sevī ietver arī šī stāsta jēgu – šai mīlestībai nav lemts ilgs mūžs