Velns
Latviešu pasakās un teikās Velns attēlots ļoti liels augumā. Velnam ir tikai daļa no cilvēka, tam arī ir govs aste, āža kājas un ragi.
Velns ir dievība, kas pārvalda tumšo un ļauno. Velns ir pazemes un veļu valdnieks latviešu mitoloģijā, uz to norāda pats vārds “Velns”, kas cēlies no vārda “velis”. Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietu nosaukumi – Velnala, Velnezers. Velns simbolizē materiālo dzīvi.
Liela saistība Velnam teikās un galvenokārt jau pasakās ir ar ūdeņainām, mitrām vietām, arī lieliem kokiem, akmeņiem, alām un celmiem. Ļoti daudz teiku ir par Velna pārnēsātajiem akmeņiem. Velnam nekad neizdodas savu darbu pabeigt, jo viņam atvēlēta tikai nakts līdz pirmajai gaiļa dziesmai. Velni greznu kungu, muižnieku izskatā pasakās un teikās ienākuši kā feodālo laiku kungu prototipi. Ļoti daudz pasakās muižkungs un viņa sieva, arī vagars biedrojas ar Velnu, un pēc nāves viņu dvēseles nonāk elles katlos. Tautasdziesmās velnam ierādīta salīdzinoši nenozīmīga vieta. Velna māte, elle un Velns minēti galvenokārt apdziedāšanas dziesmās un dziesmās par muižu un kungiem. Velns latviešu mitoloģijā ir viens no sarežģītākajiem tēliem, jo latviešu folklorā Velns attēlots trijos dažādos skatījumos.
Pirmkārt, Velns radīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos, arī tuvs Dieva kaimiņš. Starp šiem abiem personāžiem vēl nav krasu pretestību. Par to vēsta teika “Kā zeme cēlusies”.
Iesākumā bija tikai ūdens un gaiss redzams, zeme vēl nebijusi radīta. Te Dievam iešāvies prātā radīt arī zemi, un viņš saticies ar Velnu, kas toreiz dzīvojis pa ūdeni, un lūdzis šim, vai nebūtu tik laipns un neiznestu no ūdens apakšas kādu riekšavu dūņu. Velns arī paklausījis Dieva lūgumam, uznesis vienu riekšavu, bet arī pats bijis piebāzis sev pilnu muti ar dūņām. Dievs paņēmis dūņas no Velna saujas, apviļājis tās, un tūliņ tās sākušas briest. Dūņas briezdamas pieņēmušas tagadējo zemes plašumu un izskatu. Arī pa Velna muti sākušas dūņas briest, tā ka Velns nevarējis vairs to saturēt mutē, bet laidis vaļā, apspļaudīdams ar tām visu zemi. Kur Velns uzspļāvis, tur izcēlušies kalni. Kad Dievs redzējis, ka zeme jau diezgan liela, tad viņš atņēmis tai briestamo spēju, un zeme tad palikusi tāda, kāda tā tagad ir.
Otrkārt, Velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieku ikdienas gaitās. Arī šeit Velna ļaunums vēl nav visaptverošs, tas drīzāk saistīts ar noteiktu vietu un sadzīves jomu. Šādu Velnu cilvēks var pārspēt ar savu atjautību un drosmi.
Treškārt, Velns ir neierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēka sadzīves jomās sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Šis Velna attēlojums lielā mērā kristietības ietekmē. Pasakās, teikās un nostāstos Velnam piedēvētas īpašības nereti ir savstarpēji savijušās – Velna milzu fiziskais spēks, kā arī vientiesība un muļķība nereti rodama kopā ar spilgti izteiktu ļaunumu un viltību. Velns gan apgrūtina, maldina un muļķo cilvēku, taču beigās izrādās, ka cilvēki arvien ir pārāki par velnu. Ir tāda teika “Velns par pļāvēju”.
Reiz vienas muižas darbinieku pulkā gadījies kāds pavārdzis vīriņš, kas, muižas pļavā strādājot, nevarējis citiem pļāvējiem līdzi papļaut. Kā par nelaimi šim nu vēl gadījusies pavisam nelāga izkapts. Vagars bijis ļoti dusmīgs par tādu neveiksmi un licis tam nopļaut aizkavēto daļu pa dienasvidu. Dienasvidū vīriņš dabūjis no otra pļāvēja labu izkapti. Šī izkapts tā ņēmusi zāli, ka vīriņš no prieka iesaucies: “Ar tādu ieroci pavisam cita lieta! Nu varu pļauties ar pašu velnu.” Tiklīdz viņš izteic šos vārdus, velns tūliņ klāt un saka: “Nāc pļauties, tad gan redzēsi!” “Kas tur ko redzēt?” vīriņš atcērt. “Pļauj tik pa priekšu, bet neglūni atpakaļ, lai tev kaklu nenocērtu! Mana izkapts ļoti smaļi ņem.” Velns nu sāk vareni pļaut, bet vīriņš, iekāpis velna vālā, vicina savu izkapti pa velna pļāvumu tāpat tukšu un uzsauc: “Griez, circeni, ka nenocērtu tev papēžus!” Velns padomā: “Vai traks! Ar to vis nevajadzēja ielaisties! Kas to būtu zinājis, ka tam apgabalus vien sokas!” Kādu laiku pļāvis, Velns jau pavisam piekusis un sāk atmuguriski solīt vīriņam pussieku zelta, lai atlaižoties. Bet vīriņš tik tīšām atcērt: “Vai griezīsi, ko činksti? Kas tas par Velnu, tik ātri piekusdams?” Velns sāk lūgties: “Atlaidies tikai, došu veselu sieku zelta!” “Nu, lai tad arī notiek!” vīriņš atbild. “Bet papļaujies vēl un neskaties atpakaļ, ka tev neiecērtu.” “Nē, nē!” velns atsaka un svilpdams pasauc savus puišus. Atskrien tādi mazi puišeļi un prasa kā sadeguši: “Ko gribi?” “Atnesiet sieku zelta tam stipriniekam, kas man aiz muguras!” Velna puiši ir tūliņ ar zeltu klāt, vīriņš saņem savu maksu un atlaiž velnu no pļaušanas. Velns nu iet projām un pukojas, baltu spļaudams: “Bija man to zināt, nebūtu ne sācis!”
Tautasdziesmas
Pieci velni riju kūla, Satika dievs ar velnu
Sestais putru dzisināja. Vidū jūras uz akmeņa,
Septītais, mazākais, Kažociņi briku, braku,
Cūkas gana tīrumā. Zobentiņi šmigu, šmagu.
Parunas
• Nesvied Velnam ar akmeni, ka Dievam netrāpi.
• Kā Velnu piemin, tā Velns klāt
• Iedot Velnam mazo pirkstiņu, viņš tev paņems visu roku.
• Melns kā Velns.
• Velns labāks nekā velna kalps.
• Bīstas kā Velns no krusta.
• Velns nav tik melns, kā mālē.
• Bada laikā velns mušas ēd.
• Labāk deviņus Velnus ieraugu nekā sliktu cilvēku.
Ticējumi
• Velnam esot aste un melni zobi.
• Velnu ar svina lodi nevar nošaut, bet tikai ar zelta vai sudraba lodēm.
• Lācis ir stiprāks par Velnu un cīņā to allaž pārspēj.
• Velns dzīvojot lielos bezdibeņos, kur cilvēki slīkstot.
Veļi
Velis arī iļģis, pauris, paurītis, urgucis, ķauķis un gars ir auguma vieliskais dvīnis, kas turpina dzīvot veļos, citā saulē jeb viņsaulē.
Veļi – ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Tomēr dzīve aizsaulē ir vienmuļa un pelēka. Lai nodrošinātu labklājību aizsaulē, mirušos apģērba labākajās drēbēs, kapā deva līdzi darbarīkus, ieročus, rotas, ēdienu. Mirušo dvēseļu mielošana notiek četras nedēļas, no Miķeļa dienas, 29. septembra, līdz Sīmaņa un Jūdasa dienai, 28. oktobrim. Šo laiku sauc par veļu laiku, zemliku jeb Dieva dienām. Tad cilvēki tikai ēd un dzer un negrib strādāt nekādu darbu, sevišķi nekuļ labības, domādami, ka tad kulti graudi neder sēklai, jo viņi nedīgstot. Viņi tic, ka veļu laiku nesvētījot, viņiem nebūšot labs gads, bet gan neraža un bads.
Veļu kults – Latviešu tautas ticējumos veļu kults saistīts ar uzskatu, ka veļi var ietekmēt cilvēku dzīvi, palīdzēt lauksaimniecībā. Lai nodrošinātu veļu labvēlību, noteiktā laikā (parasti rudenī pēc ražas novākšanas) tiem lika mielastu tukšās un klusās rijās, pirtīs u.c. nomaļās vietās. Veļu pēdējā dienā jeb Vecļaužu dienā notika veļu mielošana. Sievas vārījušas gardus ēdienus, sevišķi biezputru, vīri posuši galdus rijā vai pirtī, iededzinājuši skalus vai sveces. Veļiem ēdienu nesa pats saimnieks un, rādīdams mirušajiem uguni, saucis mirušos pie vārda un aicinājis ēst un dzert. Ja saimnieks esot redzējis kādas dvēseles, tad viņam tai gadā bijis jāmirst; ja viņš nekā neredzējis, tad viņš vēl droši visu gadu nodzīvojot. Logi un durvis atstāti vaļā, bet ļaudis agrāk likušies gulēt, lai netraucētu veļu mielošanos. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad saimnieks uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm, lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis rudzu lauku, ka nesaminot saknes un lai nākamajā gadā neizceltos neraža. Veļiem pielabinājās arī nesot ziedojumus uz kapsētām. Ziemassvētkos veļi ir jābaro ar maizi, sāli un alu. Veļu laikā dzīvie atturējās no trokšņainām izdarībām. Vakaros strādāja tikai klusus darbus. Nedancoja un nedziedāja, bet nodevās gara vingrināšanai – uzdeva mīklas, stāstīja teikas un pasakas.
Ticējums. Ja Veļu laikā siltas dienas – būs silti Ziemassvētki. Ja dzērves lido augstu un nesteidzoties – būs garš rudens un dziļa ziema.
Referāta tapšanas laikā es konstatēju, ka ar Velnu labāk nevajag iesaistīties. Velns var pazudināt dvēseli. Savukārt es uztveršu veļus nopietnāk un mēģināšu ievērot tradīcijas.