Anotācija
Kursa darbs sastāv no divām daļām – analītiskās jeb teorētiskās un praktiskās daļas, kurā teorija tiek savienota ar praktiskajiem uzdevumiem.
Šajā darbā tiek izpētīta
Tika apskatītas vairāku autoru grāmatas, kuri ir rakstījuši par pamatlīdzekļiem, un no tā visa var secināt, ka gandrīz visi autori vienādi definē pamatlīdzekļus.
Šajā darbā esmu vēl tika apskatīta pamatlīdzekļu izslēgšanu, kā arī pamatlīdzekļu izmantošanas rādītāji.
Satura rādītājs
Anotācija
Ievads 3
1. Vērtspapīru būtība un vērtspapīru funkcijas 4
2. Vērtspapīru veidi 7
2.1. Akcijas 7
2.1.1. Akciju klasifikācija 11
2.1.2. Akciju cena, nominālvērtība 13
2.1.3. Akciju pāriešana citas personas īpašumā 13
2.1.4. Akciju tirgus indeksi 14
2.2. Obligācijas 16
2.3. Valsts un pašvaldības vērtspapīri 18
2.4. Vekselis 18
2.5. Čeks 21
2.6. Ķīlu zīmes 22
3. Vērtspapīru tirgus shēma un dalībnieki 23
4.Aprēķinu daļa 25
Secinājumi 28
Bibliogrāfiskais saraksts 31
Ievads
Ieguldot savu naudu vērtspapīros, ikviena ieguldītāja, brokera, spekulanta mērķis ir nopelnīt. Un pēc iespējas vairāk. Tomēr ne vienmēr tas izdodas, un daudzi ir arī zaudētāji. Protams, var paļauties uz intuīciju un emocijām, lai izvēlētos – kādos vērtspapīros ieguldīt, bet kādus labāk nepirkt, taču tā tikai retajam var izdoties ieguldīt veiksmīgi. Tādēļ nopietniem ieguldītājiem ieteicams veikt konkrēto vērtspapīru tirgus informācijas analīzi.
Sakarā ar pāreju uz tirgus ekonomiku rodas jauni ekonomiski jēdzieni un kategorijas. Viena no tām ir vērtspapīru tirgus kā finansu tirgus daļa, otra šī tirgus daļas ir banku aizņēmumu tirgus, kas ir banku īstermiņa un ilgtermiņa aizņēmumi. Vērtspapīru tirgus visciešākajā veidā papildina un ir saistīts ar banku kredītu sistēmu.
Vērtspapīru tirgus veidojas no pieprasījuma un piedāvājumu un galvenais ko šajā tirgū pērk un pārdod, kā jau izsaka pats nosaukums, ir vērtspapīri, kas ir interesanta prece sakarā ar to, ka tas vienlaicīgi ir īpašuma tituls, parādzīme, tiesības uz ienākumu saņemšanu. Vērtspapīrs ir prece, kuras pašizmaksa ir niecīga salīdzinot ar to par kādu cenu to var pārdot.
Pasaules ekonomikā vērtspapīrs kā jēdziens ir sen pazīstams un veido lielu un nozīmīgu finansu tirgus daļu, kas nu jau ir kļuvusi par neatsveramu tā sastāvdaļu. Latvijā joprojām vērtspapīru tirgus ir attīstības stadijā un galvenie tā dalībnieki ir lielie uzņēmumi, banku struktūras un valdība. Pavisam nenozīmīgu tirgus daļu veido fizisku personu privātais kapitāls.
Darba mērķis ir izpētīt vērtspapīru tirgus struktūru, tā darbības pamatprincipus, vērtspapīru veidus un tās īpašības, apkopot un analizēt maksimāli pieejamo informāciju par vērtspapīru tirgu Latvijā kā arī to ietekmi uz Latvijas finansiālo stāvokli.
Lai sasniegtu mērķi, tikai izvirzīti šādi uzdevumi:
• iepazīties ar vērtspapīru tirgus būtību;
• apskatīt vērtspapīru veidus;
• iepazīties ar vērtspapīru tirgus shēmu un dalībniekiem;
• analizēt vērtspapīru riska rādītāju aprēķināšanu Latvijā.
Darba teorētiskā bāze galvenokārt balstīta uz literatūru.
1. Vērtspapīru tirgus būtība un vērtspapīru funkcijas
Vērtspapīri ir finansu dokumenti, kurus var pirkt un pārdot un kuri apliecina dokumentu valdītāja aizdevuma attiecības ar personu, kas emitējusi šādus dokumentus. Vērtspapīru īpašniekiem tie ir apliecinājums par īpašumā esošo kapitālu, tiesības ar kuru rīkoties uz laiku vai pastāvīgi nodotas citai personai – emitentam. Vērtspapīru īpašnieks jeb investors ir tiesīgs pretendēt uz peļņas daļu, ko rada minētais kapitāls attiecīgajā uzņēmumā, vai arī saņemt stingras garantijas ienākumu saņemšanai par savu investīciju.[5;10.lpp., 131.lpp.]
No ekonomikas teorijas viedokļa, tāpat kā jebkurš cits tirgus, arī vērtspapīru tirgus veidojas no pieprasījuma, piedāvājuma un līdzsvara cenas. Pieprasījumu veido vērtspapīru emitenti – valdība, uzņēmumi un visi pārējie emitenti, kuriem pietrūkst līdzekļu. Piedāvājumu pārstāv iedzīvotāji un uzņēmumi, kuriem zināmu apsvērumu dēļ ir izveidojušies ietaupījumi. Cenu līdzsvaram ir jābūt tādam, kas apmierinātu gan pieprasījuma pusi, gan piedāvājuma pusi. Vērtspapīru tirgus galvenie uzdevumi ir mobilizēt ietaupījumus investīcijās un nodrošināt pienācīgus augļus kā par investīcijām, tā arī par investīciju drošību.
Vērtspapīru tirgus dalībnieki ir investori, emitenti, brokeri, bankas ieguldījumu sabiedrības, ieguldījumu konsultanti, personas, ka laiž vērtspapīrus publiskajā apgrozībā.
Investors ir fiziska vai juridiska persona, kura iegādājas vērtspapīrus uz sava vārda un uz sava rēķina.
Emitents ir juridiska persona, kas izlaiž vērtspapīrus, pārdod tos pats, vai ar starpnieku palīdzību, lai mobilizētu naudas līdzekļus kaut kādiem komerciāliem vai investīciju projektiem.
Jēdziens „vērtspapīru tirgus” apvieno daudzus paralēlus vērtspapīru tirgus, kas savstarpēji atšķiras gan pēc tirgus darbarīkiem un to dzēšanas termiņiem, gan arī pēc pārdošanas metodēm un emitentiem. Vērtspapīru tirgu klasificē pēc dažādiem kritērijiem. Visnozīmīgākie kritēriji ir šo tirgu dalījumi īpašuma un parāda vērtspapīru tirgus, kā arī naudas un kapitāla tirgos. Ja dalījums īpašuma un parāda tirgos izriet atkarībā no vērtspapīros nostiprinātajām tiesībām, tad primārajos tirgos vērtspapīrus investoram pārdod uzreiz pēc emisijas. Sekundārajos tirgos sākotnējais ieguldītājs pārdod vērtspapīrus pirms tie ir sasnieguši savu dzēšanas termiņu
Atšķirību starp naudas un kapitāla tirgiem nosaka termiņš, uz kādu laiku vērtspapīri ir emitēti. Naudas tirgū ir svarīgs īstermiņa procenta likmju noteikšanai un likviditātes vadībai. Naudas tirgū ir emitēti un tirgoti īstermiņa darbarīki. Valstī parasti pastāv vairāki paralēli naudas tirgi. Kapitāla tirgus vērtspapīru termiņš ir ilgāks par vienu gadu. Svarīgākie šī tirgus vērtspapīri ir: uzņēmumu akcijas un obligācijas, valsts un vidējo pašvaldību obligācijas u.c.
Vērtspapīru tirdzniecības sistēma tirgus ekonomikā ir veidota no primārā un sekundārā vērtspapīru tirgus. Primārajā vērtspapīru tirgū to pārdošanu veic emitenti. Sekundārajā tirgū jau apgrozībā laistos vērtspapīrus vai nu uzpērk, vai pārdod starpnieki – dīleri, mākleri, brokeri. Primāro tirgus ir plašāks un liberālāks nekā biržas tirgus, tas ir mazāk kontrolēts. Latvijā praktiski darbojas tikai ārpušbiržas tirgus, kurā vērtspapīrus var emitēt jebkura fiziska vai juridiska persona.
Latvijas vērtspapīru tirgus tika veidots, privatizējot uzņēmumus, pārveidojot tos publiskās akciju sabiedrībās un ieslēdzot akcijas biržas sarakstos. Līdzīgu mehānismu izmantojušas daudzas pasaules valstis ne vien Austrumeiropā, bet arī citās jaunattīstītās valstīs. 1) tas stimulē emitentu rašanos;
2) šiem uzņēmumiem dod iespēju aizņemties naudu, izmantojot publiskās emisijas;
3) ļauj iedzīvotājiem saprast, kas ir vērtspapīru tirgus.
Diemžēl pagaidām gan valsts iedzīvotāji, gan arī uzņēmēji vēl pilnībā neizprot šā tirgus būtību un atšķirību no bankām.
Pagaidām Latvijas vērtspapīru tirgus nav pārāk liels – tajā darbojas tikai apmēram 60 tūkstoši investoru. Apmēram 50% naudas, kas apgrozās mūsu tirgū, ir nerezidentu vai ārvalstu ieguldītāju līdzekļi, un tas ir ļoti labs uzticības pierādījums mūsu vērtspapīru tirgum. Katras valsts vērtspapīru tirgus lielums ir atkarīgs no ekonomiskās situācijas. Viens no svarīgākajiem faktoriem ir tas, ka cilvēkiem Latvijā nav pietiekami lieli naudas uzkrājumi, ar ko varētu strādāt vērtspapīru tirgū. Vispirms ir jāapmierina tiešās vajadzības – ēšana, dzīvošana, izglītība, izklaides. Ja pēc tam paliek pāri naudas līdzekļi, tikai tad tos iegulda vērtspapīru tirgū.
Kredīta funkcija – visi vērtspapīri, izņemot akcijas, ir parāda vērtspapīri. Tas nozīmē, ka emitents, laižot apgrozībā vērtspapīru, kļūst par aizņēmēju, bet pats vērtspapīrs ir parāda apliecinājums. Jebkurā kredīta darījumā emitents maksā par līdzekļu piesaistīšanu vērtspapīra turētājiem lielāku summu, nekā viņš ir ieguvis emisijas brīdī.
Apgrozības funkcija – vērtspapīrus var pārdot, nododot un dāvināt trešajai personai, pie tam jaunajam vērtspapīra turētājam uz vērtspapīru attiecināmās tiesības būs pilnīgi tādas pašas kā iepriekšējam vērtspapīra turētājam.
Maksāšanas līdzekļa funkcija – vērtspapīri var kļūt par maksāšanas līdzekli. Šī funkcija piemīt vekseļiem, kurus var pārvest citai personai, tādējādi norēķinoties par savu parādu.
2. Vērtspapīru veidi
Vērtspapīri var tikt izlaisti kā uz noteiktu termiņu tā arī bez termiņa akcijas. Termiņvērtspapīru turētājiem beidzoties noteiktam laika periodam tiek izmaksāta visa ieguldītā nauda plus procenti, taču akcijas saviem turētājiem dod vairāk vai mazāk regulārus ienākumus – dividendes. Papildus visam iepriekš minētajam, vērtspapīru turētājs var gūt peļņu no kapitāla pieauguma: ja uzņēmums darbojas progresējoši, tad tā vērtībai pieaugot pieaugs arī akciju vērtība. Protams var būt arī zaudējumi, kas akcionāriem nestu nevis peļņu, bet gan zaudējumus.
Ir divi vērtspapīru veidi – dalības vērtspapīri, kas izsaka īpašuma tiesības, un parādu vērtspapīri, kas veido uzņēmējdarbības attiecības. Dalības vērtspapīru pamatforma ir akcija, bet parādu – obligācija. Visizplatītākie parāda vērtspapīri ir valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīri (parādzīmes un obligācijas), uzņēmumu obligācijas un hipotekārās ķīlu zīmes. Lai nodrošinātu aizņēmuma atmaksāšanu, parāda vērtspapīru izlaidēja jeb emitents var izmantot dažādu veidu nodrošinājumu: uzņēmuma obligāciju gadījumā tas ir uzņēmuma īpašums, bet hipotekāro ķīlu zīmju gadījumā – nekustamais īpašums.
Tā kā galveno un lielāko vērtspapīru tirgus daļu veido tieši dažāda veida akcijas un obligācijas, tad tās es aplūkošu un analizēšu tālāk tekstā detalizētāk.
2.1. Akcijas
Akcija ir vērtspapīrs, kas apstiprina akcionāra līdzdalību akciju sabiedrības pamatkapitāla un dod viņam tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē un saņemt peļņas daļu – dividendes. Akcija simbolizē noteiktu naudas vai mantas daudzumu, tas ka akcija ir vērtspapīrs, nozīmē, ka tai ir preces īpašības.
Akcijas var laist apgrozībā, tamdēļ tās ir gan nopērkamas, gan arī pārdodamas. Akciju turētājam ir tiesības uz dividendēm, tas ir tīrās peļņas daļa, kura tiek sadalīta visiem šī uzņēmuma akciju turētājiem un tiek proporcionāli sadalīta pēc akciju skaita.
Visvienkāršākās ir parastās akcijas, kuru īpašnieki ir arī A/S īpašnieki un tās pamatkapitāla veidotāji. Ja A/S finansiālais stāvoklis strauji uzlabojas, tad tieši šo akciju turētāji iegūst visvairāk no dividenžu pieauguma un investīciju pieplūduma. Savukārt bankrotējot akciju sabiedrībai parasto akciju turētāji zaudē pilnīgi visas savas investīcijas.
A/S ir atsevišķs uzņēmējdarbības tips, statūtsabiedrība un juridiskas personas tiesībām, kuras pamatkapitāls sastāv no akcijās noteiktas nominālvērtības un summas.
Latvijā akciju tirgus apgrozību regulē divi likumi:
– Likums “Par akciju sabiedrībām”,
– Likums “Par vērtspapīriem”.
Akcija simbolizē noteiktu naudas vai mantas daudzumu. Tas, ka akcija ir vērtspapīrs, nozīmē, ka tai ir preces īpašības: to var pārdot, laist civiltiesiskajā apgrozībā. Personai, kurai pieder akcijas, ir tiesības gan uz dividendēm, gan uz pamatkapitāla daļu – likvidācijas kvotu. Dividende ir A/S tīrās peļņas daļa, kura tiek sadalīta starp akcionāriem proporcionāli akciju skaitam, kuras tiem pieder.
Saskaņā ar Latvijas likumiem A/S izlaiž tikai vārda akcijas, taču pastāv arī uzrādītāja akcijas. Vārda akcijas ir akcijas, kurās tiek ierakstīts īpašnieka uzvārds vai firma. Akcijas var iedalīt trīs grupās:
1.Parastās akcijas pašlaik ir visplašāk izplatītās. Parasto akciju īpašnieki ir arī A/S īpašnieki un tās pamatkapitāla veidotāji. Parasto akciju īpašnieki iegūst visas A/S statūtos paredzētās tiesības: piedalīties un balsot akcionāru pilnsapulcē, saņemt dividendes, jauna akciju laidiena gadījumā pirmām kārtām iegādāties akcijas, brīvi pirkt un pārdot akcijas otrreizējā tirgū un citas statūtos minētās tiesības. Akcionāra balsu skaits parasti atbilst viņam piederošo akciju skaitam, tādējādi vislielākā ietekme akciju sabiedrības darbības virzienu noteikšanā un citos svarīgos jautājumos ir lielākajiem akciju turētājiem.
Praksē parastās akcijas tiek uzskatītas par visriskantāko un vienlaicīgi arī potenciāli visienesīgāko ieguldījumu veidu. Augsta riska pakāpe ir tāpēc, ka akciju īpašnieka ienākums ir pilnīgi atkarīgs no A/S darbības rezultātiem. Dividendes tiek izmaksātas tikai tad, ja A/S gūst peļņu. A/S brīvprātīgas likvidācijas vai bankrota gadījumā parasto akciju īpašnieku prasības tiek apmierinātas kā pēdējās, tādējādi neveiksmīga biznesa gadījumā iespējams daļējs vai pat pilnīgs ieguldīto līdzekļu zaudējums. Savukārt A/S sekmīgas darbības gadījumā akcionāri var saņemt ievērojamu peļņu gan dividenžu, gan akciju kursa pieauguma rezultātā. Ir iespējams emitēt sekojošu kategoriju parastās akcijas:
-ar balsstiesībām,
-bez balsstiesībām,
-ar ierobežotām balsstiesībām,
-ar ierobežojumiem to nodošanai citu rokās,
-ar iepriekšnoteiktām dividendēm,
-ar īpašiem noteikumiem likvidācijas kvotas saņemšanā.
2.Priekšrocību jeb priviliģētās akcijas – akcijas, kas piešķir tās īpašniekam statūtos paredzētās privilēģijas dividenžu un likvidācijas kvotu saņemšanā.
3.Personāla akcijas ir akcijas, kuras var iegādāties tikai akciju sabiedrības darbinieki. Īpašnieks nevar tās nodot citam (ne pārdot, ne dāvināt), kā arī tās nevar saņemt kā mantojumu. A/S pārdod šī veida akcijas saviem darbiniekiem ar atvieglotiem noteikumiem, vai pat piešķir tās bez maksas, bet dividendes tiek aprēķinātas tādā pašā apjomā kā parastajām akcijām.
Pasaules praksē dividendes parasti izmaksā katru ceturksni. Priekšrocību akciju iepriekš noteiktais procents vidēji atrodas 10% līmenī no nominālās cenas – ne tirgus cenas, bet tās cenas, kura ir pasludināta, izlaižot akcijas, pie tam šīs iepriekš pasludinātās peļņas veido ražošanas uzkrājumus un izmaksā dividendes parasto akciju īpašniekiem. Atšķirībā no obligātās procentu izmaksas obligāciju īpašniekiem, dividenžu izmaksas visu akciju veidiem, tostarp arī priekšrocību akcijām var notikt ne vienmēr. Kaut arī dividenžu izmaksāšanu priekšrocību akcijām var atlikt uz nenoteiktu laiku, praktiski tās izmaksā vienmēr, ja ir attiecīgi ienākumi.
Akcionāriem ir tiesības piedalīties A/S pārvaldē, viņi realizē šīs tiesības piedaloties kopsapulcē un balsojot dažādu jautājumu pieņemšanā. Pēdējā laikā A/S cenšas izlaist ierobežotas akcijas, kuras to īpašniekiem nodrošina pilnu līdzdalību ienākumos un aktīvu daļu sabiedrības likvidēšanas gadījumā, bet ierobežo balsstiesības. Šie ierobežojumi var būt sekojoši: akcijas, kurām vispār nav balsstiesību, akcijas, kuras dod balsstiesības, bet ne pilnā mērā, rēķinot uz vienu akciju, un akcijas ar limitēto īpašnieku skaitu, kuriem šīs tiesības tiek piešķirtas.
Pastāv divas finansiālo aprēķinu metodes akciju cenas noteikšanai.
1. Fundamentālā – paredz uzņēmuma darbības izpēti un tā konkrētās vērtības noteikšanu finansiālo rādītāju analīzes ceļā. Uz iegūtās informācijas pamata tiek noteikts uzņēmuma potenciāls, tā rentabilitāte, aktīvi utt. un pēc tam jau sniegts reālais vērtējums. Analizējamie rādītāji tiek salīdzināti ar vidējiem nozares rādītājiem un vidējo statistisko tirgu. Un šādas pamatotas fundamentālas veikšanas rezultātā tiek noteikta vienas vai otras akcijas tirgus vērtība.
2.Tehniskā – tās ietvaros tiek analizēti fakti, kas spējīgi ietekmēt akciju cenas izmaiņas – tiek noskaidrotas vispārējās likumsakarības, cikliskums, korelācijas pakāpe ar cenu indeksu, ar rūpniecību utt.; analizēts akciju pieprasījums un piedāvājums. Tehniskajā analizē dīlerus interesē netik daudz pats uzņēmums, cik tirgus situācija. Dzīvē jebkurš pieredzējis dīleris vai brokeris izmanto abas minētās metodes akcijas cenas noteikšanai.
Pasaulē pastāv vairāki priekšrocību akcijas veidi:
• Konvertējamās priekšrocību akcijas, kuras ar laiku par noteiktu cenu tiek apmainītas uz citām akcijām, visbiežāk uz parastām akcijām;
• Priekšrocības akcijas ar slīdošu kursu. Šo akciju dividendes procentu likme nav fiksēta. Tā mainās atkarībā no bankas depozīta procenta līmeņa. Ja bankas procenti depozītiem pieaug, tad pieaug arī šo akciju dividenžu procenti un otrādi;
• Priekšrocības akcijas ar orderi. Orderis dod tiesības akciju turētājam iepirkt zināmu daudzumu tās pašas A/S parastās akcijas. Šādi akciju sabiedrība nodrošina savu parasto akciju emisijas pārdošanu nākotnē;
• Priekšrocību akcijas ar piedalīšanos. Šīs akcijas paredz akciju īpašniekam gan fiksētu dividendi, gan arī līdzdalību akciju sabiedrības peļņā. No akcionāra viedokļa tās ir visizdevīgākās priekšrocības akcijas;
• Priekšrocību akcijas ar dividendēm ārvalstu valūtā. Ja valstī ir nestabila ekonomiskā situācija un augsta inflācija, tad emitējot akcijas var solīt izmaksāt dividendes ārvalstu valūtā. Šo akciju īpašnieki var iegūt papildus peļņu, ja ārvalstu valūtas kurss aug.
Akcijas kurss ir tās tirgus cena attiecīgajā brīdī; kad akcija kļust par pirkšanas un pārdošanas objektu, tai tiek noteikts kurss, kas atšķiras no tās nominālvērtības. Šo kursu nosaka, akciju kotējot biržā.
Akciju kontrolpakete ir notekts akciju skaits, kas to īpašniekam dod iespēju pārvaldīt akciju sabiedrību. Tīri formāli akciju kontrolpaketi veido 50% akciju no A/S izlaisto akciju kopskaita plus viena akcija. Taču reāli akciju sabiedrību var pārvaldīt, ja akciju kontrolpaketi veido 20-30% no akciju kopskaita, jo pārējās akcijas sadalās starp daudziem akciju īpašniekiem, kuriem akciju sabiedrības lietu kārtošanā vairs nav izšķirošas nozīmes.
Procenta likme ir atlīdzība kreditoram par katrām aizdotā kapitāla 100 vienībām gada laikā, ko nosaka likumdošanas akti vai kredītiestāde un citi apstākļi.
Katrā akcijā jābūt šada veida informācijai:
• dokumenta nosaukums “Akcija”;
• akcijas veids;
• akciju sabiedrības nosaukums, tās reģistrācijas vieta un juridiskā adrese;
• akciju kārtas numurs;
• akcijas nominālā vērtība;
• īpašnieka (fiziskās personas) vārds un uzvārds vai juridiskās personas nosaukums;
• akciju kategorija un ar to saistītās, statūtos paredzētās tiesības;
• akcijas izlaides datums;
sabiedrības pamatkapitāla apjoms akcijas izlaides brīdī.
2.1.1. Akciju klasifikācija
1.Iedala pēc funkcionēšanas veida:
• Priekšrocību akcija.
Akciju sabiedrība var izlaist priekšrocību akcijas, ja tas paredz