Vesture

Kultūras vēsture I

Kultūras vēstures kursa mērķi un kultūras jēdziens.

Uzdevums ir pārvarēt cilvēka izolētību no pasaules un pacensties ieraudzīt lietu kopsakarību. Kultūra ir ne tikai tas, kas ir bijis, bet arī tas, kas ir ar mums. Paplašina redzējumu. Sevis izziņa. Kultūras vēsture ir cilvēku orientācija.
Kultūras jēdziens tiek lietots tikai 18.gs. Kaut arī tas tiek lietots jau agrāk tikai citā nozīmē. Latīņu valodā natura – daba, tas, kas notiek pats par sevi; cultura – pretējs natura; physis – sākotnējā nozīmē vieta, kur notiek spontāna dzimšana.
Kultūra sākas brīdī, kad kāds process nenotiek pats par sevi. Ir vajadzīgs mērķis, uzdevums, iedarbības pasākumi un tad no natura pāriet par cultura. Cilvēks ir kultūras būtne. Viss būtiskais un izšķirīgais ir process. Kultūra ir viss cilvēciskais. Dabiskā un mākslīgā eksistence.
Cicero (Cicerons) 1.gs. p.m.ē.: “Cilvēks, kas nezin vēsturi, ir lemts palikt par bērnu”.
18.gs. sāk lietot šādā kontekstā, pārsvarā garīgs Eiropocentrisms. Prāts ir centrs un visu mēra ar prāta mēru. Franči un angļi ir kultūru centrs. Prāta gaismas (Herders). Kultūra par pārdomu priekšmetu kļūst 20.gs. Eiropas kultūra nav vienīgā. Pievēršas citām kultūrām. Cik nopietnu autoru, tik definīciju.
Informatīvā kultūras definīcija – (Jo sakārtotāka, jo augstāks līmenis) – neģenētiskais informācijas kopums, ko izstrādā, kodē, fiksē un nodod tālākām paaudzēm cilvēce savā attīstības gaitā.
Kultūra ir īpašā veidā organizēta informācija. Ir vajadzīgs mehānisms, kā nodot tālāk. Kultūras process – izstrādāšana, kodēšana (māksla utt.), nodošana tālāk.
Kultūras vēstures uzdevums ir atlasīt informāciju. Parādīt vēsturē kā vienu veselu. Kultūras mehānisms. Inducēt cilvēkā stāvokļus, kurus nosaka cilvēciskums. Kopā ar jaunu redzējumu palīdz uzzīmēt jaunu. Mākslas darba aplūkošana – nevar ieraudzīt to, kas ir dabā. Mūs piespiež skatīties uz pasauli savādāk. Pirms un pēc ir dažādas pasaules. Organizēt redzes viedokli tā, kā mēs parasti neredzam.
Cita sakārtotības pakāpa. Mēs sakārtojamies un pārkārtojamies. Cilvēkā satiekas kultūra un bioloģiskais. Nevar paļauties uz cilvēku. Savāc un sakārto attiecības. Jāpaļaujas uz ko vairāk.
Vai kultūrā ir progress? Ir nozares, kurās ir, bet ir tādas, kurās nav.
Nedrīkst pieļaut 1 kultūras absolutizāciju vai visu pielīdzināšanu.

Spēles elements kultūrā un kultūra kā spēle.

Johaness Heizings gadsimta sākumā uzraksta darbu “Humo ludiens” {Cilvēks, kas spēlējas}. Vērš uzmanību uz visas kultūras spēles elementiem. Spēle sākas: norobežo lauku (telpu), noslēgta struktūra, noteiktā telpā: spēle sākas ar īpašiem noteikumiem. Spēli veido trīs elementi:
• brīvība pretstatā nepieciešamība,
• mākslīgs – dabīgs,
• nenopietnais – nopietnais.
Šie elementi veido spēles struktūru.
Spēles elementa klātbūtne izriet no kārtības, kas valda mūsu dzīvē. Cilvēka attīstībā katrs nākošais solis samazina cilvēka izvēles iespējas (piedzimstot kā dzimto var apgūt vienu valodu no daudzām). Spēle cenšas reanimēt šo lielo izvēli. Spēles elements mēģina saglabāt cilvēka spējas visos vecumos. Mēģinājums saglabāt izvēles iespējas – izzinot jebkuru objektu vai stāvokli nepieciešama maksimāla iespējamo viedokļu aplūkošana, nevis viena viedokļa pieņemšana. Mērķis – kristalizēt savu pasauli. Ja cilvēkam ir sava pasaule, tad tas ir noturīgāks un izturīgāks reālajā pasaulē.
Spēle var ienest kārtību mūsu pasaules redzējumā. Spēles: lomu, mērķu.
Spēle uzdevums – sakārtot vai pārkārtot struktūru.
Zeme iegūst formu 5 mld gadu atpakaļ. Pirmās dzīvības pazīmes – 4 mld gadu atpakaļ. Mugurkaulnieki – 300 mlj. Cilvēks attīstījās – 22 mlj. Cilvēkveidīgie australopiteki (1/3 cilvēku smadzeņu) – 4-5 mlj. Cilvēkveidīgie, kas stabili nostājušies uz 2 kājām un izmanto darbarīkus (>2/3 smadzeņu) – 1,5 mlj. Homo sapiens – 40 tk gadu, izmanto darbarīkus, ar kuriem gatavo citus darbarīkus.
Paleolīts 40 – 12 tk, Mezolīts 12 – 8 tk, Neolīts 8 – 4 tk gadu p.m.ē.
Paleolīta laikmetā cilvēki dzīvo alās, veido grupas 20-40 cilvēki, 80% pārtikas nodrošina sievietes. Vienam cilvēkam 1km2. Rodas ieroči – šķēps, loks, bultas. Kaulu naži, adatas, sprādzes, maģijas palīdzība. Sieviešu skulptūras. Magna mate – paleolīta skulptūras no akmens. Izdzīvo 1 no 15. Attīstās valoda. Milzīga nozīme un enerģijas patēriņš kulta lietām.
Milzīga revolūcija pasaules vēsturē – neolīta revolūcija 12-10 tk g. pmē. Tiek izgudrota zemkopība, kultivē augus. Mieži pirmie kultivētie kultūraugi. Lopkopības rašanās – pieradina aitas, kazas, cūkas, suņus (1. dzīvnieks, ko pieradināja). Dzīvnieks ir atkarīgs no cilvēka. Cilvēki patērē graudus. Izgudro podnieka ripu. Māla traukos glabā graudus. Izplatās amatniecība. Apģērbs. Piena produkti. Pieradinās pie noteiktas vietas, rodas ciemats. Parādās stelles, audums. Mācās vārīt. Šī laika beigās rodas pilsētas. Sākas civilizācijas. Sabiedriskās organizācijas pakāpes, rakstība, reliģiskie priekšstati. 4 gt pmē sākas rakstība un aizvēture beidzas un sākas vēsture. Sākas bronzas laikmets (agrīno metālu laikmets), dzelzs laikmets.
6.-3. gt pmē. sāk migrēt Indoeiropieši, pieradināts zirgs un iejūgts ratos. Pie indoeiropiešiem pieder: indieši, grieķi, latīņi, ķelti, ģermāņi, slāvi, latvieši, lietuvieši. Liela dzimstība, migrācija.
5-4. gt. pmē. rodas pirmās civilizācijas. Rodas indu, babiloniešu, ēģiptiešu civilizācijas. Cilvēku uzvara pār dabu.

Cilvēks mitoloģiskajā pasaules ainā.

Mitoloģija – mitoloģisko priekšstatu pasaule. Pirmais universālais pasaules modelis. Katrai tautai sava mītu pasaule. Kultūras sintēzes forma. Katrai ir sava, bet darbojas pēc vienotas loģikas.
Jebkurš cilvēks iziet mītiskos procesus. Mūsu psihes slāņos saglabājas mītiskais slānis. Arī psihiski slimiem ir mitoloģiskā domāšana. Politiskā dzīve ir cieši saistīta ar mītiem. Mūsdienās mitoloģija ir aizvietota ar mūsdienīgu domāšanu. Senā cilvēka loģika ir bērna loģika, mūsu domāšanas pamatā – mitoloģija. Mīts vēl joprojām ir mūsu dzīves sastāvdaļa.
Mitoloģiskās domāšanas iezīmes.
Raksturo mītu kā uztveršanas formu. Mīts [gr. mythos] – stāstījums. Mīts, kas zaudējis spēku kļūst par pasaku vai teiku.
• Kosmogoniskie mīti – kā radies kosmoss. Par pasaulē radušos kārtību. Indijā – liels okeāns – maza smilšu pika auga un auga, radās dievs – Indra, kas izveidoja visu pārējo. Stāsti par izcelšanos.
• Zooantropomorfie mīti – kā izcēlušies cilvēki un dzīvnieki. Zoo – dzīvnieks, Antropē – cilvēks.
• Antropogēnie mīti – par cilvēkiem.
• Etioloģiskie mīti – kā radušies ezeri, kalni.
• Astrālie mīti (lunārie, solārie) – par debess objektiem.
• Ekzotēriskie – zina visi, ezotēriskie – tikai izredzētie.
Pēc sistemātikas: primārie 10 tg.p.m.ē. Grieķiem ir ļoti sistematizēta sistēma, kā arī indiešiem un japāņiem.
Uztver kā realitāti. Grieķi uztver kā realitāti. Mītu pieņem kā realitāti, kaut gan uzskata par brīnumu. Realitātes jēdziens ir vēsturisks. Karls Gustavs Jungs kultūras vēstures pētnieks. Mīti atspoguļo to pakāpi, kad nav radusies opozīcija – patiesība un maldi.
Sinkrēts. Nedalītā pasaule, kuru vienību veido mītiski poētiskais elements, reliģiski maģiskais, ziniskais. Mīti ir skaisti, saistīti ar fantāzijas lidojumu. Ticība šai fantāzijai. Pielūgšana, upurēšana.
Vienotas pasaules aina – mīts. Tā ir atbilde uz nezināšanu, ar tā palīdzību var izskaidrot visu pasaulē, bet ar mūsdienu zinātni to nevar. Mīts – interpretācijas mehānisms.
Mīta darbība.
• Moira (liktenis) – daļa, kas tiek iedalīta.
• Ananke – liktenis kā nepieciešamība (Fatum)
• Tyche – visu izsaka nejaušība (Fortuna)
• Nemesis – liktenis, kā atmaksa.
• Dikē – liktenis kā augstākais taisnīgums.
• Varoņi – starpnieki starp dieviem un cilvēkiem.
• Opozīcija – brīvība un nepieciešamība – nav radusies mītiskajā pasaulē.
Trīs cilvēka determinizācijas (pasaules izpratnes) formas
Cēloniskā causa – ceļoņu un seku attiecību kopums.
Mērķa telos – pasauli izprot atbilstoši mērķim.
Likteņa – netiek pieļauta brīvību.
Liktenis neatceļ darbību, bet noliedz brīvību. Liktenis ļauj psiholoģiski nomierināt cilvēku.
Mīts izprot visu, kas notiek pasaulē, līdz ar to stabilizē apziņu.
Panacejisms – atbilde uz visiem jautājumiem rodama mītā.
Mītā zudušas robežas starp dzīvi un nāvi, cilvēkiem un dzīvniekiem utml. ir gandrīz neredzamas, neeksistējošas.
Kolektīvisms – nav individuālas domāšanas.
Shematiska domāšana – Mītiskā domāšana notiek binārajā jeb duālajā opozīciju sistēmā – tuvs un tāls, mazs un liels, dzīvs un miris.

/ saule, gaisma, putni, vīrišķais, gaiss, uguns, , nepārskaitļi, labā roka.
| cilvēks
/ mēness, tumsa, rāpuļi, sievišķais, zeme, ūdens, , pārskaitļi, kreisā roka.

Cilvēka pasaule tiek būvēta atkarībā no lietu tuvuma pasaules kokam.
Mīts – sekundārā modelējošā sistēma.
Valoda – primārā modeļējošā sistēma.
Mīts – shematisks, vienkāršs modelis. Cilvēks sadala svešajos un savējos. Savējie vienmēr ir labi un uzticami, bet svešie – slikti un ļauni.
Sievām precoties ar speciāliem rituāliem noņem sliktumu.
Mītiskā pasaule ir dominanta kolektīvisma modelis. “Mīts ir kolektīvs sapnis, sapnis ir individuāls mīts”. Mītiskā pasaule nepazīst individuālitāti.
Mīts ir antivēsturisks. Viss jaunais ir bīstams. Levijs Stross sadalīja kultūras aukstajās un karstajās. Karstās kultūras ir vērstas uz jauno, bet aukstās – uz veco. Jo tālāk vēsturē atskatāmies, jo kultūras ir aukstākas. Tā ir mitoloģija
– jaunais var izmainīt veco, t
– jaunais var izmainīt veco, tāpēc jaunais netiek pieņemts, atmiņa ir vajadzīga, lai saglabātu veco.
Mītiskā apziņa nefiksē maiņu. Mūsdienu kultūrā atmiņa ir vajadzīga, lai atcerētos veco un nepieļautu tā atkārtojumu.
Maģija – noteiktu operāciju kopums, nemitīga rīcība. Viss ir iespējams, vajag tikai atrast formulas. Tā klasificējas – baltā (labu nesošā) un melnā (ļaunu nesošā). Maģijas veidi – vārds (lūgšana, buršana), upurēšana. Virzība – esošā stāvokļa saglabāšana (bagātnieki) vai nomainīt stāvokli.
Mīts – vienkārša tēlaina pasaules interpretācijas shēma.
Mūsdienās darbojās divas tendences:
Demitoloģizācija
Remitoloģizācija – jaunu mītu atdzimšana (totalitārās ideoloģijas, masu kultūra, avangardistiskie mīti).
Mitoloģija tiek apzināti kultivēta.
Cilvēkam ir tieksme uz mitoloģiju.

Mitoloģiskie priekštati par laiku un telpu.

Mūsdienās telpa ir tukšums, kur ievietotas lietas, laiks ir ilgums.
Mitoloģijā telpa ir neviendabīga, dažādas nozīmes, telpa nav šķirama no lietām. Telpa ir kaut kas sakārtots.

Sakārtota vertikāli (axis mundi – pasaules ass), dzīve – nāve – atdzimšana, senči – patreiz – pēcteči.

Sakārtota horizontāli. Upurējamais dzīvnieks, altāris, vieta, ciemats, saimnieciskās darbības telpa, ārpusē – haoss.

Telpa ir jāsakārto, lai varētu dzīvot tajā.
Kustība no perifērijas uz centru, pretējā virzienā. Saistīts ar ceļu. Ceļš vienmēr ir grūts, vai arī tas nav ceļš. Ceļš ir mērs transformācijai. Prasa upurēšanos.
3 – mūžības simbols, 4 – zemes simbols.
– zeme, sievišķais, | debess, vīrišķais. Krusts – to apvienojums (debespuses, gadalaiki). Ugunskrusts – dzīvība, apgrieztais – nāve.
Telpa nekad nav tukša. Telpā ir noteikta kārtība, nav kārtības – nav telpas.
Telpas var iedalīt pēc labvēlīguma. Vislabvēlīgākā ir svētā telpa. Baznīcas ir templis (tempus – laiks, templum – telpa). Telpa nav nodalīta no laika.

Mītiskie priekšstati par laiku.
Nepazīst tā lineāro izpratni. Mitoloģiskajā pasaulē cikliska laika izpratne. Kustība uz priekšu ir kustība atpakaļ (radīšana, atkrišana, atgriešanās uz pirmsākumiem).
Sākumā pasaule ir vislabāk iekārtota cilvēkam (nav bijusi nāve, visi nodrošināti, paradīze).
Kļūda. Sākas laika ritējums, nāve, slimības. Visās mitoloģijās cilvēki domā, ka dzīvo vissliktākajā laika periodā, tāpēc jāatgriežas sākumā. Atgriezties ir jāiemācās. Taisna līnija – vissarežģītākais labirints.

Gada cikls. Saulgrieži. Gadā 4 gadalaiki. Gads sākas 15. martā. Pavasaris – atmoda. Auglības rituāls – šūpošanās. Ola – auglības simbols, jo divreiz dzimst.
Laiks ir saistīts ar telpu. Vecās telpas bojāeja. Tumša telpa – haoss. Atdzimšana. Izveidojas jauns laiks un telpa. Upurēšana izveido labvēlīgu telpu. Upurējamais dzīvnieks ir sākums, kreatīvs akts.

Mīts un rituāls.

Mīts netiek atdalīts no rituāla. Kā dzīvot atbilstoši māca rituāls. Mīts ir dzīvošanas, rīcības forma. Doma, vārds, darbs. Domāt mitoloģiski nozīmē dzīvot. Rituāls māca kā gūt panākumus dzīvē. Rituāli ir pakļauti prasībām. Cilvēkam rituāla rīcība sakārto savstarpējās attiecības. Rituāls – teātris.
Rīcība sākas sociālas grupas iekšienē.
Rituāls – sakārtota un organizēta kolektīva domāšanas forma.
Cilvēks ir jāmāca. Rituāls iedalās sinhronos – sinhronizē attiecības ar pasauli. Katra ēšana ir upurēšana. No kreisās uz labo – dzīvības apstiprināšana.
Karš ir rituāls, kas stiprina saites starp kaimiņu ciltīm, saliedē kolektīvu, tādējādi uzlabo ekonomiku, jo tiek pavērts ceļš tirdzniecībai.
Iekļaušanās dabā ir iekļaušanās dzīvē.
Makro kosmoss – mekokosmoss – mikrokosmoss.
Senči – pašreizējā dzīve – pēcteči.
Par senčiem rūpēties nozīmē nodrošināt sev dzīvi.

Rituāli, kas saistīti ar indivīdu dzīves ciklu.

Rituāls iekļauj cilvēku starp cilvēkiem. Pakļauts kādam noteiktam likumam.

• Cilvēka dzimšana – tā nesakrīt ar bioloģisko dzimšanu. Jaundzimušais nav cilvēks, bet ir zivs. Saimē ir 1 vai 2 bērni, pārējos atdod, pamet, nogalina. Kamēr nav izpildīti rituāli, tikmēr cilvēku neuzskata par dzīvu cilvēku, piederīgu ģimenei. Tēvs pieņem lēmumu pieņemt bērnu savā mājā. Paceļ rokās, apnes ap pavardu, nomazgā vannā ar eļļu vai vīnu un dod vārdu. Vārda došana bērnam ir kā viņa otrā dzimšana, kas tiek uzskatīta par īsto dzimšana. Daudz reālāks notikums nekā fiziskā piedzimšana. Vārda garums ir cilvēka mērogs. Vārds dubulto īstenību. Nosaukt nozīmē izsaukt, tāpēc bija vārdi, kurus baidījās vai bija aizliegts izrunāt. Vārds ir svēta lieta, jo arī pasaules radīšana sākās no vārda.
• Pārejas rituāls. Iniciācija – kļūšana par citas pakāpes cilvēku. Iniciācija notiek 12 – 14 gadu vecumā. Iniciējamais pārdzīvo “nāvi” un “augšāmcelšanos”. Notika alās (mātes klēpis), izeja no mātes klēpja saules gaismā. Likums paredz pārdzīvojumus. Nāves pārdzīvojums. Nāves pieredze. Šajā rituālā bija lieli pasākumi ar mocībām. Iecērt brūces, ievieto alās, tetovē. Tetovējumi – šifru uzrakstīšana un ķermeņa. Tetovējums marķē cilvēka piederību kādai grupai utml. Uzliek jaunus pienākumus. Ar to pārbauda vai tu esi vīrietis, sieviete, vai vari turēt noslēpumu. Vīrietis ir tikai tas, kas ir pārbaudīts. Tiem var uzticēt saimniecības mītus un dzimtas mītus. Seja tiek domāta ornamentam. Vīrietis nav bioloģiski, bet tas ir statuss. Par pieaugošo var kļūt tikai jauni cilvēki. Fiziskā nodalīšanās un psiholoģiskā.
• Laulības rituāls. Arhaistiskajā pasaulē nedrīkst mīlestības dēļ precēties. Visas dzīves koncentrācija. Viens no unikālajiem. Laulības – upurēšanās forma dzimtai kā augstākam mītam. Īsto nemirstību var iemantot tikai kopā ar dzimtu. Laulības ir ekonomisks un varas process. Sociālā statusa maiņa.
• Sociālās maiņas rituāls. būt par meistaru, bruņinieku utt. Valdnieks, savas valdīšanas beigās nogriež sev degunu.
• Bēru rituāls. Nāve ir visa sākums. Nāve ir atgriešanās pie lielās Mātes – Magna Mater – dzīvības devēja. Kaps ir atgriešanās pie mātes. Cilvēka māksla nomirt (ers moriendi). Sagatavo cilvēku pārejai. Dzīves turpinājums. Nāve nekad nav beigas. Dvēsele ieiet labirintā, ja iziet, tad piedzimst. ja pārkāpj likumu, tad apglabā ārpus kapsētas. vislielākie kapu rituāli ir Ēģiptē. Visa Ēģiptes kultūra ir saistīta ar aizkapa dzīvi. Uz bērēm arī Latvijā tiek uzaicinātas profesionālās raudātājas.
Smarža – gara stāvoklis.

Tabu.

Rituāls ir saistīts ar upurēšanu. Pasaule atjaunojas pateicoties upuriem. Upurēšana – dievu pacienāšana, lai nodrošinātu savus panākumus.
Talions – asins atriebības princips. Bieži vien asins atriebībai jābūt ļoti precīzai, jo citādi otrai pusei, kurai atriebās, būs atriebts pārāk daudz un var sākties noslēgtais aplis. Augstākais atriebības upuris – bērs. Kolektīva atbildība par senču grēkiem.
Visstingrākie aizliegumi ir taboo. Tabu ir daudzveidīga sistēma. Vissenākie tabu ir totēmisms – visarheistiskākā ticības, reliģijas forma. Ticība radniecībā ar kādu dzīvnieku, rāpuli vai kustoni, no kura cēlusies dzimta. Tas ir ticība augam vai dzīvniekam – tos nedrīkst aiztikt, ēst. Ir arī virsaiša totēmisms – nedrīkst ēst to pašu ko virsaitis. Pastāv aizliegums izrunāt dažus vārdus, atrasties dažās vietās.
Ja ēd to ko virsaitis, nogalina svētu dzīvnieku – mirst. Ja pārkāpj noteikumus – jūtas nodevējs, ir šokēts, iestājas psihogēnā nāve. Ja tiek pārkāpti tabu, tad cilvēks tiek izstumts no sabiedrības. Noteikums – svētās vietās nedrīkst mirt.
Ir divi universālie tabu:
Kanibālisma tabu { kara – ienaidnieku un tā orgānus, juridiskais – tabu pārkāpējus, ritualizētais – rituālā savus cilts locekļus}. Kanibālisms ir saistīts ar radīšanu {Melonēzija}.
Incesta aizliegums – aizliegts stāties dzimuma attiecībās ar radiniekiem pa mātes līniju. Eksogāmu apvienība – dzimtas apvienība, kur sievas ņem no svešas dzimtas. Dzimumattiecības ir noslēpumains fakts.
No 2000 sabiedrībām 40 nav tāda tabu.
Sabiedrībās tiek iedibinātas sezonas dzimuma attiecības(DZA). DZA nedrīkst būt, ja tuvojas medības un to laikā, jo seksualitāte mazina spēku koncentrēties.
Medību dzimumattiecību tabu. Saistītas ar arhajiskām medībām. Tika ierobežotas seksuālās attiecības laikos, periodos. Orgiastiskie svētki un orģijas notika noteiktos laikos, kad bija atcelti visi ierobežojumi, seksuālās attiecības bija pat vēlamas.
Orģijām bija 3 fāzes – tautas trakošana:
visatļautība – dzer vīnu, asinis, ēd jēlu gaļu, DZA ar māti, māsu utt.
rūgta nožēla;
vispārēja līksme un jautrība – un atkal viss ieiet normālās attiecībās.
19 Fidžī salās brālis ar māsu nerunā, bet kad ir svētki ir DZA. Citur sievietes krīt svešiem vīriešiem virsū – jo savējais ir tabu.
Poligāmija – grupveida laulības (viens ar vairākām sievām). Monogāmija – viens ar vienu. Poliandrija – vienai sievietei vairāki vīri.
Dvēseli pielīdzina, piemēram, elpai, asinīm. Dvēsele dodas pie dieviem, iemiesojas priekšmetos vai dzīvniekos. Dvēsele riņķo.
Metenpsihoze – dvēseles pārceļošana. Atbildība par dvēseli. Mācība par dvēseli ir mācība par sevi (nākošajā dzīve).
Sieviete tiek izmantota kā transporta līdzeklis. Cilvēks ir totāli ritualizēta būtne.

Sievišķā un vīrišķā attiecību kultūra.

Caurauž visu kultūru. Visiem ir seksuālās attiecības.
Flauta – sieviete pēc skaņas, vīrietis pēc izskata.
Uguns iegūšana – seksuālas dabas parādība.
Visu attiecību aspekts. Krusts ir sievietes un vīrieša vienotības simbols. Pasaule ir vienība. Nedalāma.
Priekšstats par divdzimumu un bezdzimuma būtnēm. Hermofrodīti jeb adrogēni (andros – vīr., gyne – siev.) – divdzimuma.
+1 -1 = 0 Sākotnējais vienības simbols.
Austrālijas aborigēnu mitoloģijā figurē bezdzimuma būtnes.
Korejieši uzskata, ka būtnes nes abus dzimumus.
Aletheia – patiesība, aizmirstības straume upē. Asinis ir dzīvības simbols. Rituālus pavada upurēšana. Upuris ataino pasaules radīšanu, norēķināšanās forma, kukulis, maksa par kļūdām, maksa par lepnību, iedomību. Pateicoties upurim, atjaunojas pasaule. Upurē arī bērnus.
Diahromie rituāli – laika rituāli, cilvēka dzīves ciklu rituāli.
p – t – n
s – p.dz – p
Rituāls sakārto un sinhronizē attiecības. Mīti par hermafrodītiem – Hermeja un Afrodītes dēls, kam piemīt abas īpašības. Androgēni – augstākās vienības simbols. Mīti Indijā, Ķīnā, Grieķijā.
Rituāla transformisms – dzimuma maiņa. Šamaņi tā dara. Kristus ir cilvēks, bet ne vīrietis. Tās ir ķirzakas. Sievišķais un vīrišķais ir visa šķērsgriezums. Viss tiek seksualizēts. Viktorānisma ideja – neradīt seksualizācijas iespaidu. Viktoriānisms radīja pornogrāfiju. japāņiem divi valdnieki rada pasauli.

Vīrišķais un sievišķais.

To apvienošana saistās ar laulībām. Debesi un Zeme. Debesis – vīr., Zeme – siev. Zemes un Debess savienošanās veido vienu veselu. Seksuālās attiecības saistītas ar auglības ciklu. Lauku darbus uzskatīja par seksuālu aktu. Cilvēks vienmēr ir iesaistīta būtne. Iekļauties procesā. Māka manipulēt.
Dominējošais elements mitoloģiskajā attīstības fāzē ir priekšstati par sieviti kā atskaites punktu. Magna Mater. Vīrietis tiek diskriminēts. Primais centrējošais spēks. Viss ir saistīts ar mātes tēlu. Dominējošais ir sievietes tēls. Ķeltiem (Viduseiropas teritorijā) centrā bija māte Zeme – visa devēja un ņēmēja. Kalni – mātes krūtis.
Ēģiptiešu mitoloģijā debesis – sievišķais, zeme – vīrišķais.
Indijā (tantrisms) aktīvo lomu spēlē sieviete.

8.- 3. gadsimts p.m.ē.

Karls Jaspers savos darbos šo laika posmu nosauc par Asohenzeit.
Senajā Indijā rodas visas filozofijas skolas. Budas dzīves laiks. Rodas pirmā pasaulē reliģija – budisms. Ķīnā dzīvo Konfūcijs, Laodzi. Persijā – Zaratustra (tendence uz monoteismu), pravieši. Grieķijā – Sofokls, Eiridīks, dzimst zinātne un filozofija.
Visā pasaulē pastāvēja lex talionis – asinsatriebība. Pieaug tirdzniecība, rodas pirmās impērijas (Persija) un asinsatriebības likums vairs nedarbojas. To nomaina “tikumības zelta likums” – dari citam to, ko tu gribi, lai dara tev. Mītiskajā pasaulē cilvēkam tiek pateikts priekšā, kā rīkoties, tagad pirmo reizi cilvēkam pašam jāizšķiras un jānes atbildība par izdarīto. Līdz ar to dzimst indivīds.
Šis likums regulē attiecības starp indivīdiem. Zelta likums attiecas uz visiem cilvēkiem. Nav vairs savējo un svešo, zūd etniskā norobežotība. Ar ko šis likums atšķiras:
Šis likums ir ļoti formāls. Šoreiz nevis pasaka, ko jādara, bet cilvēkam pašam jāizlemj, ko darīt.
Fiksē indivīda dzimšanu.
Pirmo reizi regulēs attiecības starp indivīdiem vai atsevišķām būtnēm.
Individuālas apziņas dzimšana.
Likums tiek attiecināts uz visiem cilvēkiem.

Pasaules reliģijas (budisms, kristietība, islams) attiecas uz visiem cilvēkiem, pārvarot valstu robežas. Pasaules reliģijas apelē pie visiem cilvēkiem, atšķirībā no mītiskās pasaules.
Laiks nāk ar robežu pārvarēšanu. Laiks ir traģisks cilvēkiem, jo priekšstats par visu pasauli it kā sabrūk. Cilvēce uzdod tādus jautājumus, ko agrāk nekad nav uzdevusi. Pirmo reizi pasaulē ienāk nezināšana, kā pasaules pamatu un iekārtojuma neizpratne. Pasaule kļūst nesaprotama, tātad arī nedroša. Rodas jautājums, kā dzīvot tālāk, ja nezinām kā dzīvot.

6.gs. p.m.ē. Babilonijā. Ir teksts “Par nevainīgo cietēju”, kas sastāv tikai no jautājumiem. Ciešanas ir visu filozofiju, reliģiju viens no pamatjautājumiem. Teksts “Kunga saruna ar kalpu vai vergu” – viņi konstatē, ka nav absolūta labuma. Cilvēki vairs nezina, kas ir labs un kas – ļauns. Katram labajam ir ļaunā puse.

Cilvēks pirmo reizi nostājas uz pasaules malas un noskatās uz sevi no malas. Visām reliģijām tiek uzdots jautājums – kā dzīvot tālāk. Cilvēciskais ir tas, kas notiek cilvēkā. Cilvēks pāriet daudz etapus, kas ir notikuši ar cilvēci kādreiz.

Indija. “Mahabharāta” – tapusi daudzu gadsimtu laikā, ietver sevī 18 grāmatas. Apraksta 2 dzimtu cīņu. 6. grāmata ir Bhišmaparua (4.-3.gs.) – “labā dziesma”. Indiešiem ir 3 galvenie dievi: Brahma (radītājs), Višnu (Krišna) – sargātājs, Šiva – grāvējs. Avertoja – forma, kā Višnu nolaižas uz zemes. Krišna – Višnu kalps. Ardžuma – cīnītājs. Sarunā tiek pateikti 3 dvēseles glābšanas ceļi:
Zināšanu ceļš, pieejams nedaudziem.
Darba ceļš, nesavtīgs.
Mīlestības ceļš, pieejams visiem.

Budisma problemātika un Buda.

560. – 480. g. pmē. Buda – atskārtušais. Atklājas četras patiesības:
Visa dzīve ir ciešanas (sansares rats, karma).
Ciešanām ir cēlonis.
Var pārtraukt ciešanas un sasniegt nirvānu – stāvokli, kurā ciešanas beidzas.
8 pakāpju ceļš, kas ved uz nirvānu.
Budisms vērsts uz glābšanu. Katram cilvēkam savs glābšanas ceļš, pie kura jāturas. Budisms ir reliģija bez Dieva. Buda ir piedzimis vairākas reizes. Nāves, vecuma, slimības noslēpums. Nezināšana, risks, nenoteiktība rada sajukumu.

Bībele un vecā derība.

Biblia – grāmatu grāmata. Sastāv no vecās un jaunās derības. Vecā derība veido jūdaismu. Pievienojot jauno derību rodas kristietisms. Senākie raksti ir no 12. gs. pmē. Beigta 2.-3. gs. Jaunā derība sastāv no 27 grāmatām.

Vecā derība. Veido 39 grāmatas pamattekstu. Tiek papildināta ar 11 (katoļi un pareizticīgie). 39 grāmatas tiek atzītas kā no Dieva nākušas. Vecā derība tiek iztulkota 3-2. gs. pmē Maķedonijas pilsētā Aleksandrijā pēc Ptolemaja II pavēles kā “Septuaginta”.. Otrā svētā valoda ir grieķu valoda (Vulgata katoļiem), līdzās senebreju valodai.
Katoļi pārņem 50 grāmatas. Trešā svētā valoda – latīņu valoda. 1054. gadā pareizticīgie nošķiras no katoļiem, uzskatot ka 11 grāmatas nav svētas, bet nenoliedz tās. 1517. gadā protestantisms atmet 11 grāmatas, uzskatot, ka tās ir vēlāko laiku darinājums. Vecās derības valoda ir senebreju, Jaunās derības – grieķu.

Derība – berit – līgums noslēgts četras reizes – ar Ādamu, Noasu, Ābraamu un Mozu. Grāmatas sadala 3 grupās: 1) Tora (5 Mozus grāmatas), 2) Nubim (pravieši), 3) Hsubim (raksti). Senie ebreji veco derību dēvē par Tanam.

Darbības vieta un laiks.

Vieta. Vecās un Jaunās derības vieta ir Palestīna. Tā ir ļoti maza teritorija. Ir sastopamas visas klimatiskās joslas, dažāds reljefs, gan tuksneši, gan džungļi, gan kalni, gan ielejas. Krustojas tirdzniecības un kultūras ceļi. Pateicoties tirdzniecībai u.c. Bībelē ir sintezēta visu austrumu pieredze (ļoti daudz kultūru).

Laiks.
14.gs. – 11.gs. pmē. Izraēlu tautas pāreja no arhaiskās pasaules uz urbānisko.
10.gs. pmē. Valsts uzplauksts un piedzīvo savu augstāko uzplaukuma laiku. Dāvida un Zālamana valsts sašķeļas Jūdijā un Jeruzalemē.
722. g. pmē. iet bojā Jeruzaleme, bet 586. g. pmē. to piedzīvo arī Jūdija.
6.-2. gs. pmē. šī valsts ietilsts dažādu impēriju sastāvā (Persijas, Maķedonijas, Romas).

Autori Bībelei.

Ir 4 veidu autoru grupas.

• Pravieši, pareģi – spēj ieskatīties nākotnē, zīmju tulkošana. Pravietis ir personība, vēstī mācību. Ir 12 mazie pravieši un 3 lieli – Jesaja, Jeremija, Ecechiels.
• Priesteri (darbojas galvenokārt Jeruzalemes templī). Sarakstījuši visas 5 Mozus grāmatas, noformulējuši 10 baušļus.
• Rakstveži – visplašākā izglītība, zināja valodas, apkārtējo tautu zinību pārņemšana. Saraksta gudrības grāmatas, Zālamana pamācības, Īaba grāmata.
• Tautas dziesmas (folklora) atspoguļota psalmos. Ietilpinātas derībās.

Cilvēka un Dieva attiecības Vecajā Derībā.

• Elohims – zemes un debesu radītājs.
• Ašera – Eohima sieva – dievu māte.
• Astarta – mīlestības un auglības dieviete.
• Baals.
• Tomus – dievs, kas mirst un augšā ceļas.
• Jahve – zibeņmetis, dievs, kas visus soda.
Ebreju tauta ilgu laiku ir bijusi pagānu tauta. Ticējuši un pielūguši vairākus dievus – politeisms. Pielūdza Sauli, Mēnesi, veica cilvēku upurēšanu, orģijas.
14.gs. pmē. iestājas lūzums. Iezīmējās jaunas cilvēka un dieva attiecības:

Bībeliskā vēsture.

Pasaules koncepcija ir lineāra. Rada pasauli vienreiz. Katrs notikums ir unikāls, kas neatkārtosies. Unikāla ir cilvēka dzīve un katrs notikums tajā. Cilvēka un Dieva pasaules ir atdalītas atšķirībā no arhaiskās, kurā dievi bija kopā ar cilvēkiem. Cilvēks dzimst kā personība, Dievs ir absolūta personība.
Vecā Derība sākas ar pasaules radīšanu. Pasauli rada 6 dienās un 10 runās. Sestajā dienā tiek radīts cilvēks. Ja tu pieņem pirmo frāzi, tad pieņem arī visu pārējo. Par Dievu nekas netiek stāstīts. Politeistika – daudzdievība.
• monoteisms – mono – viens, theos – dievs. Vecā derība pāriet uz viendievību. Vecās Derības Dievam nav biogrāfijas, kā tas ir daudz dievībām. Dievs ir Mūžība, nav nekas pirms un pēc tam.
• Viens vienīgs Dievs tiek pasludināts par Garu. Dievu nevar aprakstīt. Musulmanismā un judaismā ir aizliegts attēlot Dievu. Dievs ir tīrs Gars. Dievs Jahve neasociējas ar kaut ko materiālu. Viņš nav attēlojams. Absolūts gars. Galīga absolūta būtne, nav telpiski lokalizēta.
• Dievs ir transendents. Dievs nav piesaistīts šai pasaulei. Pagāniem ar dievu bija viena pasaule. Dievam nav ķermeniskā forma, tas var atrasties it visur. Senajā jūdeismā tiek skatīta vēsture.
• Laiks kļūst par līniju. Dievs rada pasauli tādu kā grib, nevis tādu kā sanāk. Bībeliskajā pasaules ainā viss ir dinamisks un unikāls. Vēsturiskums – pasaule tiek unikāli radīta, vēsture ir unikāla, nav atgriešanās. Vecajā derībā akcentē to, ka Dievs ir dzīvo cilvēku dievs, nevis mirušo. Šeols – vieta ebrejiem, kur cilvēks nonāk pēc nāves. Vecajā derībā aizkapa valstība ir dzīve, kur ir tikai nīkšana. Dievs ir jahve, kas nestājas attiecībās ar mirušajiem. Vēsturi dala:
• sakrālā – Dievs iejaucas vēsturē;
• profālā – cilvēka vēsture.
• Cilvēks ir liecinieks Dieva darbam. Dievam ir par maz valdīt pār pasauli. Dievam nepieciešama atzinība. Dievs ir ieinteresēts cilvēkā. Būt vienam vienīgam – būt greizsirdīgam. Cilvēku rada ar brīvu gribu, lai tas varētu objektīvi novērtēt to, ko Dievs ir radījis.
• Dievs ar cilvēku 4 reizes slēdz līgumu – derību – berit.
• Izeja. Cilvēkam ir nepārtraukti jāpārvar savs kūtrums. Cilvēkam nav jāaizmirst savs aicinājums. Bībele runā par izeju vēsturiskā telpā. Cilvēka Dievišķais aicinājums.
Ādams nedrīkst ēst Atziņas koka augļus. Ādamu rada 6 dienā 12.00, bet no paradīzes izraida 17.00. Sods ir darbs, slimības, likstas un mocības, vislielākais ir nāve. Sievietei vēl ir dzemdību mocības. Ebrejiem gads sākas ar brīdi, kad Ādams tiek izraidīts no paradīzes. Kains ir pirmais slepkava, noslepkavojot savu brāli Ābelu. Sākas izvirtība. Sūta grēku plūdus. Noslēdz līgumu ar Noasu. Trešais līgums ar Ābraamu. Sieva Sāra. Adoptē dēlu no kalpones. Sirmā vecumā ierodas trīs ceļinieki un pavēsta, kas Sārai piedzims dēls Īzaks. Dievs pārbauda Ābrama ticības stiprumu, liekot upurēt to (pēdējā brīdī pirms upurēšanas Dievs pasaka, ka ir pārbaudījis Ābramu). Ar Noasu ienāk varavīksne. Ar Ābramu – apgraizīšana kā simbols gatavībai upurēties.
Sinaja kalnā Mozus saņem 10 baušļus (4 attiecas uz Dieva un cilvēka, 6 uz cilvēku savstarpējām attiecībām). 10 baušļi atbilst 10 runām zemes radīšanā.
Ījaba grāmata, Zālamana 2 grāmatas piesātinātas ar filozofiju. Ījabs tic dieva taisnīgumam, bet pasaule ir pilna ļaunuma. Ījabs ierauga, ka pasaulē ir ciešanas. Kā nepazaudēt ticību un saprast pasaules uzbūvi. Ciešanas ir izziņas veids, tās attīra. Ījabs pasludina sevi par vainīgu un uzsāk tiesu ar Dievu. Dievs ierodas uz tiesu, bet nestrīdas. Dievs uzdod jautājumus – kas tu tāds esi? Cilvēks nevar būt mērs, vienīgais mērs ir Dievs.
Dievs apņemas sargāt cilvēkus. Dievs ir greizsirdīgs. Dievs interesējas par cilvēka dvēseli. Ebreju tauta gāja pa tuksnesi 40 gadus, lai nomirtu visa tā paaudze, kas bija vergi. Jaunajā pasaulē jānāk jauniem cilvēkiem.
Eksistenciāli jautājumi:
• ticība;
• nāve;
• mīlestība;
• brīvība.

Senā Grieķija.

Grieķi izdomā teātri. Izgudrotas zinātnes. Visi abstraktie jēdzieni. Izstrādā jaunu civilizācijas tipu. Sabiedrisko iekārtu. Būt par eiropieti nozīmē būt par grieķi. Grieķi sevi sauc par ahajiešiem vai heleņiem. Hellas apgabals. Par grieķiem viņus nodēvē romieši. Senie grieķi dzīvoja mūsdienas Grieķijas teritorijā, Vidusjūras un Melnās jūras piekrastē, Spānijā, Portugālē. Grieķu kolonizācija. Metrapole.
Grieķu vēsturē izdala:
8.-6.gs. pmē. – arhaiskā Grieķija. Grieķu – Persiešu karš (500-449).
Klasika 431.- 404.g. Divu pilsētu (Atēnas, Sparta) cīņas, Spartas uzvara pār Atēnām.
Helēnisms. Grieķi zaudē neatkarību. 336.g. Maķedonijas Filips iekaro, Maķedonijas Aleksandrs pakļauj. Grieķu kultūra izplatās, grieķi migrē.
Romas impērijas periods. 2.gs.
8 gs.p.m.ē.
Priekšvēsture sākas 6 – 4 g.t.p.m.ē. Eksistē augsti attīstītas zemkopju kultūras. Tā ir rakstīta kultūra, bet neatšifrēta. Ir pieradināti dzīvnieki. Māte ir auglības pamats.
2500 g p.m.ē. – civilizācija sasniedz industriālo kultūru. Ir metalurģija, pāriet uz lineāro rakstību A – hieroglifu rakstība. Ir atrasti dēlīši ar uzrakstiem. Tiek sasniegts civilizācijas līmenis.
6 – 4 g.t.p.m.ē. – indoeiropieši pieradina zirgus un izgudro ratus. Sāk migrēt.
Sabiedrība:
• priesteri;
• karotāji;
• darbinieki;
Migrējot ap 2200.g.p.m.ē. ierodas un pakļauj citus. Netiek klāt Krētas salai. Sapludinās lopkopji un zemkopji.

Krētas un Mikēlas kultūra

6-4. g.tk. pmē.
10-25 tk iedzīvotāji nodarbojušies ar zemkopību.
5-4. g.tk. pmē. attīstījās indoeiropiešu kultūra, karavīri, priesteri, ražotāji.
Linear A – pirmā lineārā rakstība, kas nav vēl joprojām atšifrēta.
3400. g. pmē. sāk izmantot pirmos metālus – bronzu.
2300. g. pmē. sasniedz augstu attīstības pakāpi, sievišķo dievību kults saglabājas līdz 2000 g.
Krēta ir sala, kur 19.gs. veica milzīgus izrakumus, atraka pilis. To atrada anglis sers Evans un konstatēja fenomenālus atklājumus. Atraka Knusas pili – telpu labirints – kalna nogāzē, 1500 telpu, gaismas akas, kanalizācijas, vairāki stāvi, labierīcības. Sanitārais iekārtojums (kas ir darbotiesspējīgs vēl tagad) tika izmantots saimnieciskām vajadzībām. Izplatīta cilvēka – vērša cīņa. Reliģiskie rituāli notiek dabā. Minojieši sasniedz augstu attīstības pakāpi. Krētas kultūra sasniedz augstumus, taču par to nezināja ne grieķi, ne citi.
Eiropa ir feniķiešu valdnieka meita. Zevs iemiesojās par vērsi un izvaroja Eiropu. Eiropai piedzimst 3 bērni – Radamans, Saperdoms un Mīnojs. Mīnojam nekad neveicas, arī ar sievu, kura ir aizrāvusies ar vēršiem. Pasifajai, Mīnoja sievai piedzimst Minotaurs, kas ir cilvēks ar vērša galvu. Minotaurs ēd cilvēkus. Ar Pasifajas meitas palīdzību Minotaurs tiek nogalināts.
1750.g.p.m.ē. ir liela zemestrīce.
1450.g.p.m.ē. ir liels vulkāna izvirdums, kurā iet bojā civilizācija. Pilsētām nav mūru, jo paši ir pārliecināti par sevi.
Līdzās ir Mikēma civilizācija. Centrs ir Mikēms. Tā ir galmu civilizācija, kur dzīve rit starp valdnieku un galmu. Šī civilizācija jau baidās, jau ir aizsargmūri un lauvu vārti. Izmanto bronzu un rīkus.
Iedzīvotājus sadala:
• Wanaka – valdnieks, karavadonis, tiesnesis;
• Lawagates – kungs, vadītājs;
• Basileus – galvenais karavadonis;
• laos – karotāji;
• damos – tauta.
ir daudz birokrātiskas valstiņas ar lielu lomu rakstvežiem. Rakstība ir Linear B, kas ir atšifrēta. Tā ir grieķu valodas sena forma. {suns – сунс}
12.gs. pmē. nākošā katastrofa – ierodas jauni indoeiropieši – barbariskāki, tie iznīcina Mikēnu kultūru (civilizāciju). Visi sasniegumi, ieskaitot rakstību, celtniecību, mākslu, tiek aizmirsti. Dorieši neko nemāk.
Ahajieši jeb Danajieši ir senie indoeiropieši.
Pēc 1000.g.p.m.ē. sākās neliela reģionu attīstība.
• Ģeometrijas attīstība. Sāk izmantot cirkuli, rodas pusaplis, aplis;
• Ienāk dzīvē kremācija, līdz ar to dzīves dinamika;
• Ir distance starp Dieviem un cilvēkiem. Attālina dievus no cilvēkiem (dievi ir olimpa kalnā), mākslas abstrahēšana.
• Rada dzelzs laikmetu Eiropas vēsturē.
Grieķi sevi sauc – Hellenen vai Ahajieši, Ahajas provincē Graeci – grieķi, ka tos iedēvē romieši.
• Arhaika 800.g. – 450.g.p.m.ē. Polisa – pilsēta valsts. Ir grieķu persiešu cīņas. Grieķija uzvar Persiju 449.g.p.m.ē. aizstāvot savas teritorijas.
• Klasika 5 – 4 gs. – uzplaukums pēc kara, arī kultūras uzplaukums. 431 – 404.g. Atēnu – Spartas karš, kurās Atēnas zaudē.
• Hellēnisms. Maķedonijas Aleksandrs 336 – 323.g.
• Romisms 2 gs.p.m.ē. – Romas province.

Grieķu pasaules izpratnes modelis.

Grieķi nosaka Eiropas pasaules skatījumu. Neskatīties uz viņiem ar mūsdienu cilvēka acīm. Visums kļūst bezgalīgs, laiks ir bezgalīgs. Cilvēks ir nieks bezgalīgajā pasaulē. Bet samērojams ir prāts. Renesansē cilvēks kļūst centrs, dievs, visu vērtību mērogs. Viduslaikos centrā ir dievs. Antīkajā pasaulē cilvēks nav centrā, tā ir kosmocentriska.

Grieķiem centrs ir kosmoss (kosmos – kārtība, mil. ierindas, sievietes sakārtotība, iekšējā sakārtotība). Visums grieķiem ir kosmoss. Kosmoss ir galīgs telpā un ciklisks laikā. Pasaules centrs atrodas Grieķijā. Pasaule ir lode ar centru Grieķijā Delfos, ap kuru tek straume, kas ietek pati sevī, okeāni aptver šo zemi. Debess jumā ir pienaglotas zvaigznes un klejo planētas. To balsta milži, viens no tiem Atlants.
Lode ir pilnības simbols, bet Okeāns ir haosa simbols, no kura nāk briesmas.
Grieķu kultūra nepazīst jaunu. Tie uzskata, ka process atkārtojas pēc kāda laika. Cikliskums atkārtojas bezgalīgas reizes. Kosmoss ir mūžīgs, vienmēr dzīvs, rodas no sevis un sevī atgriežas. Pasaule nav mūžīga, tā rodas no uguns, iziet attīstības periodus un atgriežas ugunī. Viss atkārtojas tieši tā, kā tas ir bijis. “Veselā olā muša neielidos.” Nav iespējams nekas būtiski jauns, laiks stāv uz vietas, neeksistē nekas jauns. Nav progresa idejas. Telpiski noslēgts, laikā ciklisks. Grieķiem viss ir dzīvs. Stihija. Visa grieķu kultūra ir orientēta uz tagadni. Pilnvērtīgā dzīve ir tagad, aizkapa dzīve nav pilnvērtīga. Laiks ir tikai mūžības kustīgais attēls. Pasaule vienmēr ir bijusi. Grieķiem ir mēnesis, dienas, gadi. Nav priekšstata par attīstību. Grieķiem nebija kalendāru laika izpratnē, viņi nenumurē gadus. Arhonds – galvenā amatpersona, kuras vārdā nosauc gadus. Mēness kalendārs nomaina Saules. tikai Hellēnisma laikmetā vēsturnieki izgudroja akadēmiskām vajadzībām skaitīšanu pa olimpiādēm. Cilvēki to nezināja. Jaunais ienāk ar kristiānismu.
Logos – likums, likuma vārds. Kosmosā valda miers, proporcionalitāte, harmonija. Katrai lietai ir atbilstošs likums. Nav nejaušības. Likums un vārds, kas nosaka kosmosa kārtību.
Physis – daba. Physisologi māca par dabu Grieķijā. Physisologi interesējas par dabas iekšējo struktūru eidos un idea, un iekšējā procesa dzinējspēku. eidos un idea ir atvasināts no redzēt. Dekartam redzēt nozīmē – fizikāli, fizioloģiski un psihisks fenomens. Grieķiem redzēšana ir saules un acs satikšanās.
Mechanikos technē – amatniecības triki, strūklaka. Mehānisks ir viss, kas vērsts pret dabu.
Nomos – likums juridiskajā ziņā. Pasaules kārtības konkretizācija. Katrai lietai jāatrod atbilstošā vieta.
Kairos – Piepildītais laiks, laiks, kas paredzēts cilvēkam.
Makrokosmoss – debesis – vislielākā sakārtotība. Planētu riņķveida kustība nozīmē augstu sakārtotības līmeni.
Mikrokosmoss – lietas kustas uz kairos, kustas tas, kas ir nepilnīgs. Kustība ir nepilnības simptoms. Saistīts ar cilvēku. Dzīves apgabals, kur pietrūkst harmonijas. Uzdots uzdevums ir sakārtot sevi. Topi tas, kas tu esi. Cilvēks ir mikrokosmoss. Visa pasaule ir kosmoss, kurā valda mērs, proporcionalitāte, harmonija. Harmonija ir tāds stāvoklis, kad divas detaļas neļauj kuģim izjukt. Ir dažādas harmonizācijas pakāpes:
• Supra luna – virs mēness;
• sub luna – zem mēness;
Zeme ir vissliktākais, jo vissmagākais. Kustība ir nepilnvērtības rādītājs. Stāvoklis ir tikai miers. Kosmoss nekur nekustās, tas ir arī pilnības simbols.
Grieķi ir pesimisti, dzīvo dzelzs laikmetā. Kas mūsdienās liekas progress, tas viņiem ir degradācija. Harmonizācijas pakāpe uz zemes ir vismazākā. Cilvēks tiecas pēc laimes, jo ir nelaimīgs. Cilvēkam ir jākosmizē.
Kalos-k-aghatos – jābūt skaistam un labam. Skaistais attiecas uz ķermeni, labais – uz dvēseli. Kosmizēt ķermeni – dresēt. Pakļaut sevi fiziskās kultūras iedarbībai. Skaists ķermenis ir ķermenis, kas nav sabojāts ar barbarisku slaistīšanos un vergu dzīvi. Skaists ķermenis ir ideāls, kas kalpo kam augstākam. Kails ķermenis ir prestiža zīme. Kailums simbolizē gatavību veikt varoņdarbu. Skaists ķermenis ir tad, ja tas ir noderīgs. Tā uzdevums ir kalpot. Trenēts cilvēks var noturēt vairogu, šķēpu, zobenu. Būt par pilsoni, t.i. būt par tās valsts aizstāvi. Laimīgs var būt uz moku sola. To vai ir laimīgs izšķir citi. Karš ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Miers ir brīdis starp diviem kariem. Sociālais prestižs uzrāda, cik labi trenēts ķermenis. Liecina, ka ir gatavs izpildīt pilsoņa pienākumus. Ķermeni var iegūt tikai ar nodarbībām. Grieķu atlēts nav kultūrists, bet ir tas, kas pakļauj sevi kam augstākam.
Skaistais ir samērīgais, proporcionālais un harmoniskais. Skaistais ir skaitliskās attiecības. Pēc politiskās krīzes, ķermenis ir kapliča dvēselei, no kura jātiek vaļā. Ķermenis ir visa ļaunā iemiesojums.
Grieķu zēniem no 7 gadu vecuma jānodarbojas ar speciāliem vingrinājumiem. Sacensības. Olimpiskās spēles parādās 776.g. pmē. un netiek izlaistas. Notika ik pēc 4 gadiem. Cilvēkam ir divi ķermeņi – iekšējais un ārējais (skats). Sokrāts – cilvēka būtība ir saistīta ar garu. Askēsis – vingrināšanās būt par pilsoni, dresūra attiecas arī uz garu.
cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar dabu. Dzīvot saskaņā ar dabu nozīmē domāt, jeb dzīvot domājot.
Paidea – audzināšana.
Pais – bērns;
Paide gogs – vergs, kas pavada bērnu uz audzināšanu.
Paidea
– runas – retorika;
– domas – filozofija;

/ patiesais – domāšana – filozofija & zinātne
Labums – labais – rīcība – ētika & politika
skaistais – vērošana – māksla

Disciplinētā domāšana pārpersoniska parādība. Domāšana ir objektīvs stāvoklis. Nosauc to par jēdzienu – vienīgais stabilais pamats, uz kā balstīt savu dzīvību. Nevar būt vīrišķīgs un vienlaikus melis. Apziņas dzīve ir vienota. Vienots apziņas lauks – absolūta domāšana. Patiesība vieno cilvēkus.

Pārjutekliskā – idejas, matemātisko objekti.
Jutekliskā – attēli, ēnas.

Matemātika disciplinē. Cilvēka privilēģija ir domāt. Reproducēt logoss. Cilvēkam jādisciplinē rīcība. Ētika ir papildinājums. Domāšana ir disciplinēšanas darbs uz rīcības pamata.

Platons, Aristotelis izstrādāja pasaules modeli – ideālismu – vienīgā noturīgā pasaule, īstā pasaule.
• idea – ideja ir tas, kas visu padara par to, kas tas ir, apkopo visas īpašības,
• nosķir ideju no lietas, ideju nevar iznīcināt,
• ideja nav dalāma.

Sokrats (469-399), Platona skolotājs. Nekad neko nepierakstīja. Viņš uzskatīja, ka garīgi palīdzējis garīgi savai dzimtai. Domāšana ir ētiska, politiska. Parvērst dzīvi par apziņas faktu. Sokrats mācījis – apmānīt var tikai sevi, domāt var tikai labi, kas zog, tas grauj sevi. Domāšana atšķiras no rīcības. Domāšana – rīcība – vērošana.
Aretē – tikums, vīrišķīgums. Katrai lietai ir savs aretē. Akmenim – smagums, zirgam – skriešana, cilvēkam – būt domājošam, spēcīgam.
Hybris – kāda cilvēka laba esamība, ikdienas mākonis, kurā dzīvojam, stihisks.
Akmē – pilnbrieduma soļi, cilvēks ap 40 gadiem. Noslēgts sevī.
Hērodons – pirmais vēstures pamatlicējs. Solons – likumdevējs.

Grieķu politiskā kultūra.

polis (lat. civitas) – 100 – 200 km2 lielas pilsētas – valstis. Aristotelis aprakstījis apmēram 150 šādas valstis. Atēnu politika ir vienīgā, kas saglabājusies. Runāt par antīko pasauli ir runāt vispirms par politiku.

Politiskās sistēmas veidošanās.

Basilus – viens valdnieks, apkārt daudz padoto (padomes), tad nāk tauta.
8-7. gs. tas tiek likvidēts, sāk valdīt demokrātija, sievietes nepiedalās politiskajā dzīvē. Aristoi – labākie, koncentrē sevī paražu tiesības, varu, kulta tiesības, atradās sabiedrības priekšgalā.
Amatu sistēmas izstrādāšana. Demos – tauta, aptver visus brīvos pilsoņus, cilvēki, kuri nav aristokrāti. Demagogi – demos vadītāji. 7. gs. saasinās cīņa starp aristokrātiem un demosiem. Sociālā noslāņošanās. Parādās augļošana, parādu verdzība. Konfliktu sabiezējums. Pilnībā konfliktam izpausties traucē – amatniecības attīstība, smagā bruņojuma pieejamība, dižciltīgo kasta nebija noslēgta.
Grieķi izgudro jaunu kaujas taktiku. Hoplīts – smagi bruņots karavīrs. Falanga – rindas ar karavīriem. To rīcībai ir jābūt sabalansētai. Rinda paliek vienmēr blīva, neskatoties uz kritušajiem. Visas cīņas ir tuvcīņas. Dižciltīgie sacenšas savā starpā. Nebija bagātāki par citiem.
Sāk parādīties paražu tiesības, tās ir pieejamas visiem. Sāk attīstīties izglītība, parādāt rakstiski likumi (uzlaboti), kas ievieš lielāku kārtību cilvēku attiecībās. Kosmein – samierinātāji, tie, kas izprot taisnību. Likumi tiek pierakstīti un pieejami visiem. Visi iemācās rakstīto izlasīt. Izveidojas forums – gagora – tirgus, kur cilvēki pulcējās (100x200m), lai veidotu likumus. Primārā tirgus funkcija – apspriešana, pēc tam tikai tirdzniecības centrs. Ap tirgu tiek būvētas galvenās celtnes. Vārds zaudē savu maģiskās funkcijas, kļūst vijīgs, dialistisks.
Parādās pirmie likumdevēji. 6.gs. pmē. Drakons – pirmais sāka atšķirt slepkavības, tās dažādus veidus, lai varētu sodīt likuma pārkāpējus. Slepkavība – apkaunojums visai sabiedrībai. Grieķijā pāriet no asinsatriebības uz juridisko atmaksu, no izrēķināšanās – uz sodu, ko nosaka likums. Valsts kļūst par autoritāti. Parādās izmeklēšanas jēdziens. Pats iet uz tiesu vai kāds, kas grib, var iesūdzēt pāridarītāju.
Solons – iecelts 594.g. (9 – arhoni pavisam), tiek pieskaitīts pie 7 grieķu gudrajiem, dzejnieks, liek pamatus antīkai pilsonībai. Dysnomio – nekārtība. Politisko reformu veikšana tiek uzticēta vienam cilvēkam. Soda Zevs cilvēkus par grēkiem, Solons pārorientē cilvēku domāšanu. Sods par sliktām darbībām ir cilvēka sliktās attiecības. Padarīja visus līdzpilsoņus par atbildīgiem. Katrs ir atbildīgs valsts priekšā. Pamats – pilsoņi var uzturēt savu kārtību. Reformas:
seisahtihia – sloga nokratīšana, atcēla parādus un verdzību, izpirka visus pilsoņus, kuri bija vergi, ierobežoja zemes iepirkšanu bagātniekiem. Būt par pilsoni ir būt par zemnieku. Uzraudzīja zemes sadali. Polise sekos par mantotās zemes sadalīšanu. Aizliedza norēķināties pašam ar sevi.
Ieveda cenzu, kas sakrita ar ekonomisko ieguldījumu. Pentanosegedinta – augstākais cenzs – >500. Hipeji >300 zirgi, smagais bruņojums. Zeigiti >200 zirgi, smagais bruņojums. Teti <200. Akones likumi. Sievietes sadalīja tiklās un netiklās. Sievietes radīja vīriešos haosu.
560.g. parādās agrīnās tirānijas. Pesistrats sagrāba varu 560-510.g. Likums netiek atcelts. Tirāns – vienpersonisks valdnieks. Veicināja sabiedrības attiecību sakārtošanu. Nodrošina lētu kredītu ņemšanu. Iedibina svētkus. Uzceļ akropoli (augšējo pilsētu). Atēnai uzceļ pieminekli. Izveido ostu. Teātris kā kultūras forma.
509.g. Kleistens. Veic reformas. Veic pilsoņu apvienību reformu. Tauta sadalās 4 phyles, kuras sadala 3 phratria. Katras priekšgalā aristokrātu dzimtas. Tauta 10 phyles – 130 dēmi. Ieved 10 stratēģu amatus (karavadoņi). Nomaina arhonus. Tieša tautas uzticība 500 vīru padomes (50 cilv. no phyles).
Perikls. Ievēlēts par pirmo stratēģi no 444/3-429.g. Mazina cenza nozīmi. Ieved ar ložēšanas palīdzību amatpersonas. Tiesnešu samaksa zobol. Uzsāk celtniecību akropolē, uzceļ Panteonu. Nodarbina nabadzīgos.

487.g. ostraka – valsts tiesa.
5-10.g. pmē. – balsošana, agrīna.
Polis – visas antīkās civilizācijas, brīvu cilvēku apvienība. Veidojās pārejot no oikia (māja) – komē (ciemats) – polis. Zoōn politikān – politisks dzīvnieks Polisā. Ir iespējams attīstīt savas spējas, viņš var būt vadāms un viņš var vadīt, tas atkarīgs no ieņemamā amata. Izraidīšana no polises ir tas pats, kas nāvessods. Polises iedzīvotājus apvieno 3 elementi – politiskā brīvība, zemes īpašums (tikai pilsoņi var iepirkt zemi), karavīrs. Autarkeia (autarķija) – pašnodrošinājums.

Atēnu politiskā struktūra.

Tautas sapulce eklēsia, piedalās tie, kuriem ir >=20 gadi, notiek 1-4 reizes mēnesī. Pilnsapulce, ja sanāk 6tk cilvēki. Lēmumu pieņemšanai pietika ar ¼ no 6 tk balsīm. Isegorija – tiesības uzstāties jebkuram. Isotīnija – pilsoņu vienlīdzība amatu ieņemšanā. Isonomija – pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā. Balsošana notika ar akmeņu iemešanu urnās vai roku pacelšanu. Katra balsošana bija atklāta. Jāievēro disciplīna, citādi bargs sods
Bulē – 500 vīru padome, pa 50 no katras files. Sagatavoja jautājumus tautas sapulcei. Nodarbojās ar visu uzreiz. 50 cilvēku sēdēja 1/10 no gada, izvēlē vadītāju un risināja dažādus jautājumus. Uzrauga amatpersonas.
Dinamasija – vai esi atbilstošs savam amatam.
Opohirotomija – pēc pilsoņu pieprasījuma varēja atcelts amatpersonu.
Etima – katru gadu jāatskaitās. Naudas sods par atteikšanos.
Heliaico – 6 tk cilvēku sadalījās 201-501 lielās grupās, tā ir tiesa, kura izskata visādus tiesas jautājumus. Tiesā uzstājās tie, kas tika apsūdzēti, taču ar laiku tos varēja aizvietot speciāli cilvēki, kas aizstāvēja apsūdzēto – sinagogi. Tiesa nosaka, kāds soda mērs ir piemērojams dotajā gadījumā.
Leiturģija – kalpošana tautas lietai. Bagātākie pilsoņi veica noteiktus pasākumus valsts vietā, piemēram, būvēja kuģus, atbalstīja teātri, to uzskatīja par lielu godu, kalpot tautai.
Par pilsoņiem kļuva no 18 gadu vecuma uz 2 gadiem iesauca dienestā.

Atēnu iedzīvotāji tk 432.g. pmē.
Spartas iedzīvotāji tk 480.-460.g. pmē.

Brīvie 35-45
Spartieši 4-5i

Brīvie kopā ar saimi 80-100
Spartieši kopā ar saimi 12-15

Metoiki 4-5
Perioki 40-60

Metoiki kopā ar saimi 9-12
Hiloti 140-200

Vergi 30-40

Kopā 120-150
Kopā 200-280

Atēnas ir pilsēta, kuru ietver mūris 2,5 km2.
Polīti – brīvie pilsoņi.
Metoiki – brīvie, kuriem nav pilsoņu tiesības, tie parasti nodarbojās ar amatniecību, bija jāmaksā nodokļi. Vajadzēja izvēlēties no pilsoņu vidus vadītājus.
Vergi – nebrīvie, pielīdzināti lietām, runājošie darbarīki. Pēc smagiem kara apstākļiem vergs, kas cīnījās par brīvību, tika atbrīvots.
Saimes parasti nelielas, lai nebūtu jādala mantojums.

Sparta atradās Pelaponēzes pussalā. Spartieši nodala sevi no citiem grieķiem. Sākumā bija 2/5 no teritorijas, bet vēlāk pakļāva citas teritorijas, izņemot Olimpiju un nelieliem piekrastes apgabaliem. Spartā dzīvo heloti – ahajiešu pēcteči – vergi, kas nodarbojās ar lauksaimniecību un maksāja spartiešiem 1/5-1/2 no visiem ienākumiem. Perioki – apkārt dzīvojošie, brīvi cilvēki, doriešu pēcteči.
Valdnieki nāk no senām dzimtām – arhageti + 28 geronsia – vecākās padomes – locekļi veido vecāko padomi. Tautas sapulces apellas funkcijas nosacītas. Sisitijas – ēdienreizes.
Tikumība iedalās: 1. no malas (bagātība, slava). 2. ārējie tikumi (ķermeniskā veselība). 3. četri galvenie iekšējie tikumi – saprātīgums (zināšanas, kas ir labs un slikts), vīrišķība (kas no labā jādara, kas ne, zināšanas karā, mērs (līdz kādai pakāpei labs jādara), taisnīgums (kam labums jādara, kam ne).

Helēnisms – Kultūras sabrukšanas iemesls.

Rietumi dzimst Grieķijā. grieķu tikumi ir: saprātīgums un drosmīgums. Grieķiem ir daudz sarežģītu jautājumu, kurus ir jāatrisina. Problēmas pieaug. Helēnisms ir tāds laikmets, kad problēmas nevar atrisināt. dziļa krīze.
4 gs.pmē. –
• polemos – karš – grieķi uzskata, ka karš ir norma, miers – pamiers starp kariem.
• stasis – dumpis, nekārtīgs karš, kas nav vērsts taisnības atgūšanai, bet iekarošanai (karš starp polisēm, politiskām partijām utt.)
Nespēj atrisināt ekonomiskās problēmas. Pilnīga dezorganizētība. Grieķija nepārvēršas par vienotu valsti, bet gan sašķeļas. Problēma ar pilsonības jautājumu. parādās algotņi – cilvēki, karavīri, kas kalpo tam, kas viņiem maksā.
Viena polisa cīnās pret otru. 338.g.pmē. Grieķiju sakauj Maķedonijas Filips II. Attīstības problēmas risina viņš. Filipu II nogalināja 336.g.pmē.
336.g.pmē. pilns Helēnisms līdz 30.g.pmē.
Pie varas nāk viņa dēls Aleksandrs (Alexander Magnus – Aleksandrs Lielais jeb Maķedonijas Aleksandrs). Aristotelis ir viņa skolotājs. Aleksandrs nolemj iekarot pasauli. Izdodas pilnīgi sakaut Persiju. Sāk karadarbību Indijā. Pārvalda savu impēriju. Totāls tautu sajaukums. Pats aprecas ar irānieti un karavadoņi ar persietēm.
Iekustina visu kultūru. Mēģina izveidot savā impērijā vienotu tautu ar vienu kultūru.
Attītstās celtniecība, tirdzniecība. Helēnisms – grieķu kultūra izplatās visā Vidusjūras teritorijā Aleksandra Lielā impērijā. Gatavo profesionālus kuģu būvētājus, karotājus, ārstus u.c. Pārējo kultūru neaiztiek. Emigrē tie, kuri grib redzēt sevi pasaulē. Grieķu nauda – drahma – kļūst par galveno maiņas naudu. Grieķu valoda kā starptautiskā valoda. Kur ceļ pilsētu, tur pēc grieķu “skices”. Arhitekts Hipodams plāno jaunās pilsētas. Attīstās jaunas grieķu valodas dialekts Koinē. Sintezē kā jaunu valodu starptautisko saziņas līdzekli. Visi zinātniskie darbi ir šajā valodā. Koinē sarakstīta Jaunā derība. 325.g. mirst no slimības. Pirmais nodzen bārdu. Pēc nāves sadala valsti 4 daļās.
• Atalīdu
• Antegonīdu maķedonija;
• Ptolemāju Ēģipte;
Tiek izveidota universāla izglītība.
Aleksandrija – mākslīgi dibināts zinātniskais un kultūras centrs, to izposta zemestrīce, atjauno utt.

Grieķu kultūra. Grieķu reliģija.

Polise pati sevi apzinājās kā reliģisko apvienību.
Polisas un kulta attiecības. Reliģija nav atdalīta no valsts. Valsts tas pats kas templis. Reliģija ir valsts sastāvdaļa. Kas vēršas pret reliģiju, tas vēršas arī pret valsti un tālāk pret kultūru. Reliģija vieno visus pilsoņus. Sfēra, kur vienojas pilsoņi un visi cilvēki. Drīkst piedalīties arī sievietes, metoiki, vergi. Kopdzīves pamats. Kultu (upurēšanu u.c.) veic saimes tēvs. Kulta darbību vada priesteris. Priesteri ir valsts amatpersonas – pilsoņu pārstāvji dieva priekšā. Finansē valsts no nodokļiem. Grieķijā nav priestera kārtas, tiek vēlēta 10 priesteru kolēģija, kas nodarbojās ar pārējo izvēlēšanu (zīlējot, vēlot). Priesterus ievēla uz 1 -2 gadiem, vai arī uz visu mūžu. Par priesteri var būt jebkurš. Ģērbās baltās drānās, nēsāja olīvu, lauru lapu kroņus. Nav praviešu. Priesteris tirgo upurējamo gaļu, ādu utt. Tas ir priesteru ienākumu avots.
Kristietībā Dievs ir mūžīgs, viens vienīgs, ir ārpus pasaules. paredz noteiktu ticību sev. Ir svētie raksti. Ir izdalīta spec. institūcija – baznīca, teoloģija.
Grieķu reliģijas jēdziens. Nepazīst priesteru rakstus utt. Dievi nav mūžīgi, radītāji, pilnības iemiesojums. Atšķiras kults no dogmām. Nepazīst dogmas. Daudz dievību. Dievu izzināšanas izpausmes forma. Atanathoi – dievi, nemirstīgie, tanathos – mirstīgie.
Cilvēka dzīvē viss ir pārejošs. Kultūra orientēta uz tagadni. Filozofi runā par dvēseles nemirstību. Dvēsele – sargs (daimon). Tas, kas tevi sargā visu dzīvi. Pēc nāves nonāk Aīda valstībā. Jāstājas kontaktos ar Dieviem tāpēc, lai rūpētos par pasaules realitāti. Kults ar ko pasauli padara skaistu. Ticība un neticība, kas nošķir. Reliģija nošķir ticības. Grieķu dievi nepieprasa ticību, bet kultu. Tāpēc neattīstās teoloģija, nav arī svēto rakstu. Grieķiem teoloģiju aizvieto filozofija. Grieķu dievi nav visspēcīgi, nav radītāji, viņiem ir tikai īpašas spējas. Sekas:
• Cilvēks nevar prasīt no dieviem nemirstību;
• Jācenšas panākt dieva klātbūtni cilvēku vidū, ko nodrošina kults un svētki.
Mithologia – stāstījumu kopums par dieviem.
Polytheos – daudzdievība. Katrā lietā ir savi dievi. Dievi ātri kļūst līdzīgi cilvēkiem – antropomorfi. Uzliek noteikumus. Pārtiek no nektāra un ambrosija.
Olimpā ir 12 dievi – Zevs, Aīds, Poseidons, Hēra, Ārejs – kara dievs, Artemīda, Demētra – auglības dieviete, Apolons, Atēna – jaunava, Hēfaists – amatniecības aizbildnis, un daži citi.
Grieķu reliģija attīstās pakāpeniski:
• Pirms olimpiskais periods;
• Olimpiskais periods;
• Pēc olimpiskais periods – vēlīnais heroisms;
Pirmsolimpiskā. Priekšstats par drakoniem un pūķiem.
Olimpiskie dievi uzvar. Parādās dievu pretinieki un uzsāk ar tiem cīņu. Sīzifs, Prometejs – pirms un Epimetejs – pēc tam domājošie.

Mitoloģija zaudē savu spēku. Dieviem vairs netic, ņirgājas un izsmej. Mitoloģija pārvēršas par literāru. Reliģija izsmeļ sevi.

Kults un tā norise -reliģiskā prakse

Grieķi būvē tempļus. Pilsētas aizbildnei Atēnai. Panteons. Vispirms tronis, tad skulptūra. Templis sastāv no pamatnes (lieli pakāpieni dieviem), kolonādes 6-8 (vainagi) un antablements. Kolonu tipi – doriskās (īsas, vienkāršas, vīrišķās) un joniskās (garas, izskaistinātas, sievišķās) un korīniešu. Tempļa priekšā altāris 170×240, kur notika upurēšana. Templī nenotika nekādi kulti, kulti notiek ap templi. Tempļi bija krāsaini. Templī ir statujas. Grieķu skulptūras nekad nav baltas, tās ir no īpaša, dzeltenīga, caurspīdīga marmora. Skulptūrām bija krāsotas acis. Tikai skaistā skulptūrā iemājos dievs. Zeva skulptūra (pasaules brīnums). Skaists ir tas, kurā iemājo dievs. Templis – māja dieviem. Kulta darbība – lūdza tempļu priekšā.
Lūgšana – sarunāšanās ar dieviem pēc noteikta rituāla.
Lūgšana sastāv no dieva uzrunas (etiķete) un slavinājuma, lūguma un pamatojuma, pateicības par lūguma uzklausīšanu. Upurēšana – visa rituāla centrs, jo upurēšana ir dievu cienāšana. Upurēšana – ja neupurē, tad cilvēks pārvēršas par dzīvnieku. Upurēja visu – gan asiņainu, gan ne. Noteikts dzimums, izskats, krāsa. Attiecībā pret krāsām arī ir noteikumi. Pieved pie altāra un veic attīrīšanās rituālu. Upuri pieved pie altāra un pagriež galvu uz A. Kāvējs iedur dunci tā, lai asinis šļāktos uz debesīm. Iekšas sadedzina uz altāra, kas ir apliets ar asinīm. Pārējo izdala priesteriem un pagatavo. Dūmi ceļas uz augšu. Upurēšana ir cienāšana. Cilvēka upurēšana. Slepkavības gadījumā cilvēkam jāattīrās. Ir divu veidu upuru – asiņaini publiski – Thusia un neasiņaini parasti mājās.
Zīlēšana. Mantis – mantiskās zīmes zīlēšanai.
Zīmes. Elektromantika (vistas graudu knābāšana), putna lidojums, ihtiomantija, iroskopija, piromantika (upurē iekšas), hidromantika (ūdens), metreomantika, dūmu veidi, cilvēka uzvedība, loku līnijas.
Apolona templis Delfi. Orākuls atrodas Delfos. Pythia – orākulam vienmēr taisnība. Rodas tipveida celtniecība.
Dabiskās parādības – sapņi.
Ekstāze – stāvoklis, kad cilvēks sastop sevi.
Kulta uzdevums – tagadnes orientācija.

Technē – māksla = ražošana + meistarība + vispārīgie likumi. Māklsa ir identiska ar meistarību.
Sophia – augstākā gudrība, zinošais nāk no tradīcijām, materiāls no dabas, darbs no māklas.
Visbrīvākā no mākslām ir mūzika. Visatkarīgākā ir arhitektūra. Grieķi uzskata, ka mākslinieki veido tikai derīgus priekšmetus.
Poiess – iedvesma, kas nāk no dieva.
Kanons ir skaistā likums un mērs.
Eiritmija – labs ritms. Ritms objektīva parādība. Oratora runas klausāmība.
Māksla kā vērojums. Mākslas uzdevums sakārtot mūsu redzējumu.

Grieķu teātris.

Izcelsme. Dionisa kults (Bakus) – auglības un vīnu dievs. 4 svētki (oktobrī novāc, decembrī – janvārī sula, februārī garšošana, martā vīna nobriešana). Svin lauku rajonos saistīts ar orgaistiskiem svētkiem. Mania (mānija) – zudis prāts. Destruktīvs pasākums, ietērpās maskās. Aizmirsta ikdienas dzīve. 534. g. pārnes šos svētkus uz pilsētu. Pirmo reizi uzvests teātris. Teātris saistīs ar attīrīšanos. Svētki par godu Dionīsam. Attīrās ar līdzpārdzīvojumu. Dievs Dionijs neietilpst starp 12 olimpa dieviem. Teātris kļūst par valstisku. Valsts uztur un finansē. Pirmās izrādes ilgst 5 dienas. 2 dienas pirms iesniedz komisijā, kuru vada arhons un 12 tās locekļi. 9 traģēdijas, 3 satīriskas drāmas, 5 komēdijas. Tad 5 dienas ilgst teātris. 3 autori, katram 4 darbi (3 traģ. un 1 sat.) un 5 autori komēdijām. 3 dienas notiek to klausīšanās.
Speciālas konstrukcijas tirgus laukumā. Drošības pasākumā novieto kalna nogāzēs. Cilvēki izvērtē, dramaturgu sacensības, sadalīja pa vietām 1,2,3. Visi darbi tika nospēlēti tikai vienu reizi. Amfiteātris, sāka celt un nobeidza pēc 100 gadiem, var uzņemt 17 tk cilvēku. Teātris notiek maskās tikai vīrieši. Maskas tika mainītas atkarībā no mīmikas. Runa un žests. Amfiteātra akustika ir fenomenāla. Aizkils un Eiriklīds uzrakstītja >90 darbus, līdz mūsdienām tikai 33 traģēdijas. Aizkils, Sofokls, Eiriklīds. Hea – skatīties. Teātris ir vieta, kur skatās, intelektuāla vērošana.

Parodi – uziet korisi. Orchestra – skatuve. Scēna – vieta, kur glabājas rekvizīti. Theatrons – rindas. Paaugstinājums scēnas priekšā.
Teātris iegūst satura nopietnības pieaugumu. Drāmā materiāli ir no mitoloģijas. Katrs zināja ar ko sāksies un ar ko beigsies. Autoram jānoved līdz galam. Tragos odē – āža dziesmā – traģēdija. Komosodē – tautas gājiens. Aristofāns – no kā saglabājušās komēdijas. Traģisks varonis ir tas, kas grib izzināt sevi.

Valoda un literatūra.

8-7.gs. pmē. pārņem rakstību no feniķiešiem, burtu alfabētu ar līdzskaņiem. Izveido24 burtu alfabētu. Katram burtam atbilst sava skaņa. Grieķiem ir dažādi dialekti. Katrai skaņai ir burts. Ar šo alfabētu var izteikt visu. Neizglītoto cilvēku bija ļoti maz. Grieķi izgudro literatūru un visus literārors žanrus.
Literatūra (Drāma (traģēdija, komēdija), Lirika (oda, elēģija, dziesma).
Nodala no kulta un no ikdienas. Uz dēlīšiem, kuri pārklāti ar vasku ar irbulīšiem. Papiruss – iegūst Ēģiptē. Grāmatas bija tīstoklis ~1000 rindas.
Zinātne kā specifisks līdzeklis. Zinātnes kritēriji – zinātnes pašvērtība. Vienas aizstāšana ar ekonomisko. Rada dedukciju. Nodala astronomiju no astroloģijas.

Zinātne

Līdzās teātrim, filozofijai, politikai, grieķi ir zinātnes radītāji. Zinātne grieķiem ir hobijs. Ar to nepelna iztiku. Grieķijā ir intelektuālās nodarbības. Grieķi pirmie izstrādā zinātni ar kritērijiem.
1. zināšanas zināšanas dēļ. Zinātne nekalpoja praksei. Jebkurš risinājums ir precīza zinātne. Zinātnes izcelšanās. Citur precīzu neatšķir no līdzīga, citur zinātne ir praktiski pielietojama. Babilonijā pēta zvaigznes lai zīlētu. Grieķijā zinātne ir specifiska, neatkarīga no prakses un politikas.
2. Sistemātiskuma princips – aksiomas, pierādījumi. Balstās uz dedukciju {grieķi izstrādā dedukcijas metodi}
Hellēnismā ir Eiklīds, tiek izmērīts zemes apkārtmērs. Grieķu atšķirība ir tā, ka zinātne nav saistīta ar praksi līdz savienojas ar amatniecību. Tas tā turpinās līdz zinātne sāk kalpot armijai. Bet tas jau ir jaunos laikos. Izņēmums bija Arhimēds, kas ar šo praktisko pielietojumu nelepojas.
3. Racionāls raksturs. Atbrīvo zinātni no maģijas, reliģijas. Atšķir astronomiju no astroloģijas
Grieķiem cieņā ir ārsti. Hipokrāts uzskata, ka cilvēks sastāv no 4 elementiem. Slimība ir nekārtība starp šiem elementiem. Hipokrāta zvērests. Ārsts ir tas, kas ārstē, nevis nogalina. Ārsta uzdevums:
– ārstēt;
– neizmantot seksuāli;
– neizpaust noslēpumus;
– neiznīcināt dzīvību – bērnu.
Slimība ir disharmonija

Vēsture

Grieķi rada arī vēsturi. Historija – vēstījums par pašiem būtiskākajiem notikumiem pasaulē, kas varētu noderēt arī nākotnē. Vēstures apziņas grieķim nav. Tās ir atmiņas par Trojas karu. Šis karš ir savienojis visus grieķus. Grieķiem galvenais orgāns ir redze, bet Bībeliskajā pasaulē tā ir dzirde – dzirdēt Dieva vārdu. Grieķiem ir skulpturālais redzējums.
Hēsiods sistematizē. Ir saglabājušies 2 darbi – “Teogonija” – darbs veltīts dieva izcelšanās jautājumiem. Šeit ir atspoguļoti mīti un leģendas. “Darbi un dienas” Hēsiods dod vēstures periodu klasifikāciju. Pasaule ir izgājusi savus galvenos periodus:
– zelta laikmets – cilvēkiem nav bijis jāstrādā;
– sudraba laikmets – ienāk ciešanas;
– vara laikmets – cilvēku starpā ienāk vardarbība;
– varoņu laikmets – cēli karo;
– dzelzs laikmets – viss sliktākais.
Netiek minēti cēloņi. Galvenā tieksme pēc laimes. Grieķu apziņā – totāla sabiedrība bez laimes. Eudaimonija – būt zem dēmona. Grieķi apgalvo, ka viņiem ir absolūts regress, kad mums ir progress.
Vēstures tēvs ir Hērodots 485 – 425.g.pmē. Viņš saraksta darbu par Persijas sakāvi. Tas ir apraksts par karu. 10 gadus viņš ir ceļojis, ieguvis daudz zināšanas. Viņš pastāsta grieķiem par citu tautu tikumiem, stāsta par Persiešiem, to karaļiem. Hērodots 9 grāmatās apraksta precīzi ko redzējis, ko dzird to arī uztver par tīru patiesību – nepārbauda dzirdēto. Hērodota darbu atzīst. Viņš nāk no Mazāzijas.
Turpina Tukidīts 460 – 396.g.pmē. Ārī saraksta 10 grāmatas. Darbs veltīts Peleponēzes karam starp Atēnām un Spartu. Viņš ir zinātniskās vēstures pamatlicējs. Viņš sāk citēt dokumentus, līgumus, runas. Vēsture balstās uz dokumentiem. Atšķir iemeslu no cēloņiem. Cenšas būt objektīvs pret pretiniekiem. Tukidīts ir Hipokrāta laikabiedrs. saprot varu kā slimību, bet mieru kā veselību.

Laulība, sekss un mīlestība.

Praktizēja monogāmiskas laulības, jo persiešiem, kas ir barbari ir poligāmija. Dominē vīrs ar neierobežotu varu pār bērniem. Laulības mērķi:
1) turpināt dzimtu,
2) piegādāt pilsonisko materiālu;
Laulības tiek regulētas ar likumu. Politisko interešu kristalizācija. Solons 594. g. ieved likumīgo laulību reģistrāciju, reģistrēja laulības attiecības un testamentu. Papildinās Kleistens. Saderināšanās, solīšana un laulību ceremonija ar amatpersonas klātbūtni. Laulību attiecībām ir līguma forma – to slēdz starp līgavas tēvu un līgavaini. Jaunieši dāvina tēvam dāvanas. Līgavām netiek prasīta izvēle. Līgavai nāca līdz pūrs. Par mīlestību laulībās nevar būt ne runa. Ar laulību palīdzību pārdala īpašumus. Lai nabadzīgo pilsoņu meitas varētu apprecēties, valsts meitām deva pūru. Saasināsies attiecības cilvēku starpā. Laulības netika šķirtas bieži. Laulības šķiršanu varēja pieprasīt abi. Ja izšķiras, tad atgriežas mājās ar savu mantu un procentiem. Īpašuma tiesību pārkāpšana ir krāpšana. Vīrieši ~30 gadiem, sievietes 12-15 gadi. Slikti izturējās pret tiem, kas negribēja precēties. Spartā soda nauda par:
• neprecēšanos;
• vēlu apprecēšanos;
• sliktu apprecēšanos;
Pilsoņu tiesības ir tikai vīrietim. Sievietēm ir tiesības uz mantu, bet nav tiesības ar to rīkoties.
Pēc Perikla – pilsonis, ja māte nāk no pilsoņu vides. Tikai likumīgās laulībās dzimušie ir pilsoņi. Pilsoņi varēja stāties laulībā ar pilsoņiem, dod pilsoņu tiesības pēcnācējiem. Sievietēm nebija pilsoņu tiesības, tikai Atēnās dzimušās pilsonības apritē varēja kļūt par sievām un dzemdēt pilsoņus. Atēnu pilsoņu meitām dzima pilsoņi, bet citām sievietēm bērni. Izolēta no dzīves. Aizsegt seju, ja iziet ārā. Ciemiņi nedrīkstēja sarunāties ar sievu. Ar likumu stāties trīs reiz mēnesī dzimuma attiecībās. Ja laulību pārkāpj – pārkāpēju drīkst nogalināt. To sauc par īpašuma aizskaršanu. Vīrs laulību nepārkāpj.
Vīram var būt verdzene, kas tiek seksuāli izmantota. Hetēras – prostitūtas, izglītotas nepilsones, jāreģistrējas. Dažādi apmaksātas. Piedalījās vīru dzīrēs – symposium. Tā nav mīlestība. Antīkajā pasaulē vienīgais veids kā nopelnīt sievietēm naudu ir pārdot sevi. Perikla sieva arī bija ļoti cienījama hetēra, kuras bērni tomēr kļuva par pilsoņiem. Radās likumu izņēmumi.
Grieķi uzskatīja, ka vienīgā mīlestība ir starp vīrieti un zēnu (phylia). Monoerotika. Draudzība saglabājās uz mūžu. Līdz pilngadībai. Tad zēns kļūst par aktīvu. Attiecības saistītas ar pilsoņiem. Grieķiem pastāv heteroseksualitāte un monoseksualitāte, to apvienojums.
Grieķi izstrādā koncepciju par to, ka vīrieši ir sausas un karstas būtnes, bet sievietes miklas un aukstas. Vienīgi vīrietis var radīt bērnus.
Kļūt par cilvēku – būt nomodā un jābūt taisnai stājai. Kropļu dzimšana ir slikta zīme. Spartā komisija izlēma vai bērns dzīvos vai mirs. Pārsvarā likvidēja meitas, jo tās izmaksāja pārāk dārgi.
Paidea – audzināšana un dresūra. Audzina jauniešus sacensības garā. Audzināšanas posmi
– 7 g – sākas audzināšana;
– 12 – 15 g gramatikas skola;
– 16 – 18 g.
Medicīna jāzina katram vīrietim. Jaunieši iziet 3 mācību posmus:
– Gramatiķis – lasīt un rakstīt iemāca;
– Kitārists – spēlēt un dziedāt;
– Paidotrīps – fiziskā audzināšana;
Visi bērni apgūst pieccīņu jeb pentatlonu.
Īpatnēja audzināšana ir Spartā. Spartā liela vara ir sievietēm. Laulājas vēlāk. Viņas vadīja saimniecību, jo vīri parasti karoja. Spartā ir stipras sievietes. Līdz 18.gadu vecumam viņas kopā ar puišiem sporto. Spartai nevajag sportistus, bet gan karavīrus. Spartieši nav pļāpīgi. Sievietes vadot savus dēlus karā saka “ar to” – ar vairogu vai “uz tā” – miris. Lakonisms nāk no Spartas, jo Sparta – Lakadeimona.

Olimpiskās spēles

Ik 4 gadus. DR Grieķijā ir Olimpija. Spēles notika pie Zeva aizbildņa tempļa. 40000 skatītāju ieradās uz spēlēm. Dievu miers – aizliegums karot. Spartieši uzņēmās atbildību par kārtību. Spēles sākās 776.g.pmē. un turpinājās 293 reizes līdz Teodosijs aizliedz Olimpiskās spēles. Spēles notika 3 ½ ha lielā platībā. Spēles vienoja grieķu tautu. Tur bija pieccīņa, jāšana, dūru cīņas. Neielaida netīrus cilvēkus un sievietes. Tiesnešu skaits bija dažāds. Bija rekordi. Sportisti bija kaili – tīri. Tiem, kas 3 reizes uzvarēja būvēja statujas. Tiesneši tika arī uzpirkti.

Grieķu dzīves aspekti.

Vergturu sabiedrība. Grieķijā bija atļauts vergus sist, bet ne nogalināt. Vergs varēja iesūdzēt savu saimnieku tiesā par vardarbību. Vergam bija atļauts aizbēgt un paslēpties pie tempļa, ja saimnieks slikti pret viņu izturējās. Ja valsts atzina saimnieku par vainīgu, tā pārpirka vergu un pārdeva citam saimniekam.
Doylos un Antrapadon – cilvēks kājis. Vergiem bija vergu vecākais, bet nebija savas ideoloģijas, literatūras, reliģijas. Vergi bija ļoti dārgi, tāpēc vergi auga ģimenēs, bieži vien saimnieka bērni, jo vergi tika seksuāli izmantoti.
Vergiem nebija brīva cilvēka statusa. Tie bija gan ārsti, gan policisti, gan skolotāji utt. Vergiem nebija atšķirīga apģērba.
Grieķi audzēja miežus, vēlāk olīvas utt. Nodarbojās ar labu mājas pārvaldīšanu – oikonmika. Viņiem bija primitīva lauksaimniecība. Zeme bija mazauglīga. Vidējā gaisa temperatūra gadā ir 20 grādi. Apstrādāja 1/5 daļu zemes, no kuras vēl pusi vēl atstāja atmatā ūdens trūkuma dēļ. Grieķijā trūka pārtikas. Bija aizliegts eksportēt produktus. Bija vajadzīga tirdzniecība. Nodarbojas ar lopkopību. Zirgus nenodarbināja lauksaimniecībā. Nodarbojās ar amatniecību saimes ietvaros. Bija sasniegumi keramikā – keramikos. Māla mucās glabāja pārtikas produktus. Atēnās galvenais eksporta veids ir keramika. Tur bija ap 400 keramiķu – iebraucēji.
Grieķiem bija namdari – tekten – arhitekti mūsdienās. Īpaša komisija izvēlēja celtnes vadītāju un tad pieaicināja amatniekus. Kalēji – chalkees – izgatavoja ieročus.
Kopumā grieķi slikti izturējās pret smagu darbu, īpaši cita labā. Viņi bija trūcīgi, strādāja. Bet kad gāja pie cita strādāt, tad slēdza līgumu uz īsu laiku – dienu, lai ātrāk varētu justies kā brīvi cilvēki. Grieķijā parādījās arī izklaidētāji, kas izklaidēja citus par samaksu, stāstot anekdotes utt. Tie tika dēvēti par – parasitos.
Ienesīgās amatu nozares:
• kalnrūpniecība, kurā strādāja valsts vergi;
• ieroču izgatavošana;
No Grieķijas nāk aizspriedums pret tirdzniecību. Tirgoņi ir starpnieki un iedzīvojas uz citu rēķina. Tirgoņi nevar pildīt pilsoņa pienākumus. Tiem ir zems statuss. Baņķieri jeb naudas mainītāji bija arī Grieķijā. Tā arī ir necienīga nodarbošanās. Trapeza – sols vai galds uz kura maina naudu. Naudu mainīja bijušie vergi, kas atlaisti brīvībā. grieķiem darbs ir pazemojums. Grieķi ir avots sociālajai psiholoģijai – valstij ir manta, kas visiem ir jāsadala.
Grieķu darbs ir karot. karo visas grieķu polices ik pēc 2 – 3 gadiem. Miers ir tikai pamiers starp 2 kariem. Jākaro no 18 – 19.gadiem. karoja vasarās. Pieņemts ir karot civilizēti, likumiski. Karš tiek pakļauts rituālam. Tika norunāta vieta, laiks, kad sāksies karš, ļauj ienaidniekiem nostāties savās vietās.
Karš nav postošs, ir ierobežoti mērķi. Parasti karš ilga pāris dienas vai nedēļas. Tā cēloņi:
• teritorijas aizsardzība;
• līgumu neievērošana;
• nodrošināt satiksmes drošību;
Zaudētājiem krita apmēram 15 %, bet uzvarētājiem 5 % karavīru. Pretinieks netika vajāts, tam ļāva apglabāt mirušos – kara ētika. kara ienākumi:
• valstij cēlmetāli;
• karavadoņiem pilsētas;
• pārējiem laupījums;
Netika praktizēta militāra izglītība. Tikai Hellēnismā sāka algot militāristus.

Roma. Romas kultūra.

Ievieš izpildvaras sadalījumu. Uzskata sevi par visuma centru. Krēsls – katedra. Atslēgu simbols. Latīņu valoda. Latīņu valoda – apvienojošā valoda. romieši ir vēsturiski domājoši cilvēki. Romas sadalījums:
Valdnieku Roma 753. g. p.m.ē. 21. aprīlis.
Republikāniskā Roma 509. g.
Impēriskā Roma 27. g. pmē. (principāts – republikāniski institūti, tomēr vara pāriet imperatora rokās, domināts – neierobežotas imperatora varas režīms). Imperators Oktavians Augusts.
476. g. Roma likvidējas. Romuls Augustus atsakās no troņa un Romu sadala ģermāņu starpā.

Romas leģenda. Leģenda neatspoguļo īstenību. Romieši ir sakautie trojieši. Gribas koncentrācija. Romā sākumā nav sieviešu. Vīrišķā griba – virtus – uzticība, drosme.
Pilsētu dibināšana. Tās dibināja kā kara nometnes. Uz ziemeļiem iznes mirušos. Nometnē nedrīkstēja apmesties svešie. Ķelne – robežpilsēta, arī celta kā nometne (nosaukums no colonia). Pilsētas “iedēstīja”, neskatoties uz apstākļiem. Romieši pakļaus citas tautas kalpot sev.
Ceļi. Romieši visu dara tā, lai tas saglabātos mūžīgi. Ceļi ir izliekti, lai neuzkrājas ūdens. Tie ir taisni. Romieši pakļauj dabu savai gribai. Katru jūdzi atzīmē ar stabiņu, lai varētu noteikt attālumus starp dažādiem objektiem.
Roma karo. Vieni no smagākajiem ir Pūniešu kari. Galu galā romieši noposta Kartāgu līdz pamatiem un visu apkaisa ar sāli, lai nekad te nevarētu attīstīties ienaidnieks, kas karotu pret viņiem. Galli, ķelti dzīvo Z-Itālijā (Alpi). Ja apmāns kalpo Romas labā, tad tas nav apmāns, bet gan vēsturiskā taisnība. Slepkavība arī nav nosodāma, ja tā saistīta ar politiku. Pomerium – Romas svētā robeža, kuru pārkāpt nedrīkst neviens. Imperium – augstākā vara. Popoli romani – vara. Roma paplašina savas robežas. Katru gadu no pavasara līdz rudenim tā karo. Itālija, Kartāga, Maķedonija, Grieķija, Sīrija, Gallija, Ēģipte utt. krīt romiešu rokās. Rodas impērija ar centru Romā.
Romas mīts – pirmais ideoloģiskais mīts, apzināti izstrādāts. Imperators Augusts – impērijas pamatlicējs. Tuvākais padomdevējs – Mecenāts. Top darbi – Vergilija “Ereīda”, kur tiek apcerēta varoņa Eneja bēgšana no Trojas. Eposs tiek radīts kā Homēra atdarinājums. Noklusēt slikto un minēt tikai labo. Titus Livius “Ar urban condita” 142 grāmatas, katra apmēram 100 rindiņas. Šovinisms saistīts ar to, ka visu laika tika iestāstīts, ka romieši ir vienīgi, izredzētie, visām tautām ir jākalpo Romai. Ja romieti padara par vergu, tad tas ir pretlikumīgi. Kopš 27.g. nekaro 100 gadus. Zelta laikmets. Dziļa tikumiskā krīze.
Romas impērija ir milzīga teritorija, kas stiepjas līdz Armēnijas robežai, ietver sevī Zāfriku, Spāniju, Portugāli, Vidusjūras valstis utt., kopā apmēram 1.750 mlj kvadrātjūdzes. Romieši pilsētām neceļ nocietinājumus. Bizantija (pēc Romas sadalīšanas) pastāv līdz 1453.g., sauc sevi par romiešiem. Kārlis Lielais 8.gs.-9.gs. vidus izveido lielu impēriju, kronē sevi par imperatoru. Kā impērija pastāvējušas arī Britānija, ASV, kā arī Krievija. 1480.g. Krievija atbrīvojas no tatāru jūga, Maskava kā trešā Roma, Pēteris I kronē sevi par imperatoru 1721.g.

Etrusku un romiešu kultūra.

Romieši ļoti daudz iespaidojas no etruskiem. Etruski uz ZR no Romas. Ļoti noslēpumaina tauta, kas beidz pastāvēt 9.-1.gs. pmē. Alfabēts ar 26 burtiem, 10 tk uzrakstu. Pieraksta ar grieķu alfabēta burtiem, valoda nav zināma, taču daži teksti ir izlasīti. Etruski ir tauta ar augsti attīstītu kultūru. Valdniekiem purpura apmetnis, zelta kronis, rokā scepteris. Ceļu celtniecība. Pilsētu celtniecība. Arka un velve. Purvu nosusināšana un lauku meloriācija. Izbūvē Romā Kloaka Maksima, Forum Romanum – daudzu ļaužu pulcēšanās vietu. Etruski ievieš Metropoles – mirušo pilsētas, kapenes. Viss atrodas likteņa rokās. Cilvēkam ir būtiski noskaidrot, kas notiks. Reliģija saistīta ar reliģiskiem tekstiem. Aknu veidojumos atspoguļojas nākotne, izmanto visvisādas metodes pareģošanai. Kapitolijs – Jupitera templis, sarkans, 53 m augsts, izgleznots no iekšpuses. Etrusku skulptūru, kurā attēlota vilcene, pārņem romieši, pielikdami Romulu un Remu. Stabs telpas vidū, kaut vai bez reālas funkcijas, kalpo kā saite starp zemi un debesīm. Romieši pārņem to un uzceļ Panteonu – visu dievu templi, tas ir Romas varenības simbols. Romieši nodarbojas ar kremēšanu, pelnu ievietoja traukos, kur attēloti mirušo portreti vai sarkofāgos. Etruski noņem maskas no mirušajiem un glabā kambaros.

Grieķijas ietekme uz Romu.

Vieno tas, ka ir romiešiem ir civitas, grieķiem polises.
Attieksme pret varu. Grieķijā bija tiešā vara. Romas spēks abstrahē varu no tautas – res publica (kopīgā lieta). Realizāciju uztic amatpersonām, kuras ir speciālisti savā amatā. Nav demokrātijas.
Attieksme pret zemi. Ir svētā robeža, kura norobežo kvartālu. Šajās robežās notiek sēdes, amatpersonas vara. Telpas sadalījums starp savējo un svešo. Triumfa arkas – pāreja no nešķīstās kara telpas uz savējo. Karavadonis ir ietērpts sakanās drānās, aiz viņa mazs bērns čukst ausī: “neaizmirsti, ka tu esi tikai cilvēks”.
Caput visu pilsoņu tiesības. Par pilsoni var kļūt arī vergi. Romā grieķu valoda pārvērtīsies par otro valodu. No grieķiem tiek pārņemta izglītības sistēma. Romiešu daiļdarbi ir grieķu darbu tulkojumi. Romas kultūras pamatelementi:
prakticisms – viss, kas derīgs, atlasa sev
• ekletisms – visu elementu savienojums,
• imperiālism – pakļaut savai varai,
• jutekliskums un greznība, ienāk arī privātajās mājās.

Romas politiskā kultūra.

Rex – valdnieks, iemieso sevī arī tiesnesi. Senāts ir līdzās (senex – vecs vīrs) – veco vīru padome. Patez familias – saimes tēvs, varēja pārdot savus bērnus, iemieso sevī rūpes. Res familius – ģimenes lieta.
510. g. pmē. padzen valdnieku. 509.g. nodibina republiku. 2 konsuli. Rodas konflikts starp slāņiem. Patricieši tur rokās kontroli pār varu. Tomēr spiesti uzklausīt plebeju viedokli, no tiem tiek vēlēti tribuni, kas aizstāv plebeju intereses. 12 tabūnu likumi paražu tiesības. Pirmie rakstītie likumi, noteica visas attiecības. 12 akmens plāksnes ir izstādītas un visiem pieejamas. Populis romanus – pilsoņi – patroni, klienti, plebeji.
218. g. pmē. Romā ir 300 tk pilsoņu.
124. g. pmē. Romā ir 400 tk pilsoņu.
1. g. pmē Romā ir 1 000 000 pilsoņu.
Nevis vairojās, bet paplašināja pilsoņu tiesības.
Patronu un klientu attiecības. Bagātas saimes galva, kas ņem aizgādībā nabadzīgos un aizstāv tos tiesā. Klienti asistē patronam.
Nobiļi atradās sabiedrības priekšgalā, kas ieņēma galvenos amatus. Veidojās no patriciešiem un plebejiem, kuri kļuva bagāti. Ordo equestor – negribēja pildīt un nodarboties ar publiskām darbībām + bagātie romieši. 218. g. aizliedz senatoriem nodarboties ar tirdzniecību, jo uzskatīja, ka dzīvo uz citu rēķina. Darbība valsts labā nav savietojama ar tirdzniecību (varēja pārdot paša audzēto).
Amatpersonas Romā. Magistratus – visu amatpersonu kopums Romā. 1. janvāris amatpersonu darba laika sākums (sākumā 15. marts). Goda amats – nesaņem atalgojumu. Darbības principi –
• anmus – katra persona tiek vēlēta uz vienu gadu,
• koleģiata,
• augstākas kārtas aizliegums pret zemākas kārtas personu,
• kontinelitātes aizliegums – viena vieta nav saistīta ar citu,
• koncentrācijas aizliegums – nevar koncentrēt vairāku personu varu,
• integrācijas aizliegums – nevar ieņemt vienu amatu vairākas reizes pēc kārtas.
Galvenās amatpersonas: Konsuli (2) – militārās amatpersonas līdzās, pretori (6) – augstākie tiesneši (2 pilsoņiem, 4 starp Romu un citām valstīm). Impērijas amati – ar augstāku varu. Questori – ar finansiālām lietām (sākumā 2, vēlāk pieaug līdz 20). Adiles – stāvoklis tirgū, uz ielas. Organizēt spēles (ludes). Trebuni pledi – tautas tribūni (10) – aizliegumu tiesības. Censor (5) – nosaka pienākumus un tiesības. Comitia – tautas sapulce.
3 tribas satur 30 curias. Nomaina 20 tribas – 4 Romā, 16 ārpus tās.
Centuria – armija – jātnieku centuria, smagi bruņotie, viegli bruņotie. Proletari – nabadzīgie brīvie pilsoņi, pūš tauri. Proles – pēcnācējs. Santus – augstākā amatpersonu padome, kas sasauc censurus. Bija 3 (900, 600), pulcējās noslēgtā telpā, zem klajas debesis.
Ievēl amatpersonu – diktatoru. To ievēl tā, ka Romas valdība ir apdraudēta, visa vara nonāk vienas personas rokās. Ievēl uz gadu. Vienīgā amatpersona, kurai nav kolēģu. Par senatoru ievēlēja uz mūžu. Nav likumdevēji, tikai apstiprina. Liek pamatus par eiropisku utopiju (vietas, kuras nav, vai laimīga vieta).
Roma ir ideāla valsts: monarhijas (imperators), oligarhijas (senāts), demokrātijas (tautas sapulce) apvienojums. Romieši ir praktiski.
Romas māksla – retorika. Pārņem no grieķiem. Oratio – māksla runāt. Ratio – saprātība. Saprātīgs cilvēks māk runāt. 3 daiļrunības avoti – dotība, apmācība, vingrinājumi. 3 daiļrunības mērķi – pārliecināt, tīksmināt, uztraukt. Runas izstrādāšanu sadala 5 daļās – • materiāla atrašana, • izvietošana – ievads (izpratne un līdzcietība), izklāsts (būtība), izstrādāšana (pierādīšana un atspēkošana), nobeigums (publikas sašutums vai līdzcietība), • vārdisks noformulējums (pareizs, skaidrs, skaists, lietas būtībai atbilstoši), • atcerēšanās, • izrunāšana.
Virbonus – labais cilvēks, kas māk runāt. Izstrādā likumu sistēmu.
Virtus – vīrišķība, pilsoniskums: -ius – taisnīgums, -fides – uzticība, -pietas – dievbijīga attieksme pret dieviem, -concordia – saskaņa, -honas – cieņa, -gravitas – nopietnība, -libertas – pilsoniskā brīvība.
Dignitas – citu atzinums par tevi. Humanites – sadala laiku megation, otium (brīvais laiks). Culum – brokastis, prandium – pusdienas, tās uzņem vienatnē. Cena – pēcpusdienu ēdienreizes 3-9, sākas ar 3 grācijām un beidzas ar 9 mūzām. Gulšņā. Galds ir vieta, kur viens otram dara labu.

Pāreja uz impēriju. (Jūlijs Cēzars).

Tikumības tiesnesis. Sēž apzeltītā senāta krēslā, purpura apmetnī. Tēvijas tēvs (dzīvības un nāves tēls). Attēlu kaļ monētās. Jūlijs Cēzars tiek nogalināts.
Ontariāns Augusts. Nelikvidē nevienu likumdošanas orgānu, politisks manipulators, izveido birokrātisku operatoru sistēmu.
Augere – pilsoņi pārvērsti par pavalstniekiem.
Krīze. Beidz pastāvēt 476. g.

Romas reliģija.

Nav nodalāma no valsts vēstures. 125. g. valsts reliģija. 4. gs. aizliedz visus kultus. Reliģija ir pakārtota. Valsts sastāvdaļa. Romiešiem neeksistē mitoloģiska sistēma. Dieva darbi līdzīgi cilvēku darbiem. Priesteri – dievu pārstāvji tautas priekšā. Flamen Dialis – Jupitera tempļa priesteris, īpašs krāsojums, dzīves veids.
Religio – uzmanīgu attieksmi pret dieviem comercio attiecības. Dievi izvirza noteiktas prasības. Dievs pakļaujas rituālam. Dievam ir jāparādās – es dodu tev, tu dod man. Tika uzskaitīti vairāk kā 30 tk dievi. Funkcionēja dievi, ar kuriem stājās juridiskās attiecībās. Pontifex Maximus – priesteris var būt pilsonis, ar nevainojamu stāju un ķermeņa formu. Izvēlas sev palīgus – pontificus, zīlniekus – auguri. Svētku kalendārs. Zināmi svētki ar zināmu datumu – ferial. Ir svētki, kuriem nav fiksēts datums, to nosaka priesteri. Ir arī unikālie svētki – pateicība dieviem, ar tiem nodarbojas priesteri. Aizliegts strādā, izņemot pašu nepieciešamāko. Zelta laikmets. Aizliegtas darbības, kas saistītas ar civilizāciju.
Dialis, Marialis, Quirihalis – Kapitolija triass. Galveno dievu (Jupiters, Marss, Sīriuss) aizbildņi auguri darbojas, to skaits ir dažāds. Inaugurācija – iecelšana priesteru amatā. Romieši zīlē par visu.
Virgines Vestales – jaunavas – svētā pavarda aprūpētājas. Jāsaglabā jaunavība. Vestales templis atrodas blakus templim, kur deg uguns, ko viņas uztur. Vienu reizi gadā dziest. Par tām kļūst 6-10 gadu vecumā. Par priesterienēm kalpo 30 gadus (10 gadus mācās, 10 – kalpo, 10 – māca). Ar speciālu rituālu aiziet no tēva pie Pontifex. Nogriež matus un ietērpj baltās drānās. Drīkstēja piedalīties teātros. Ja uz nāvi sodīto vedot, to nejauši ierauga vestāliete, sodāmo atbrīvo. Ja uguns nodziest, tad pēra, ja zaudē nevainību, aprok dzīvu.
Vissenākais dievs ir Janus (Janvāris), attēlots ar divām sejām. Dievs, kas radījis zemi. Simbolizē visa sākumu un beigas. Veltīta katra mēneša pirmā diena. Upurē, kad kaut kas tiek sākts vai beigts. Pašā tumšākajā ziemas dienā dedzina sveces (25.12), maģiska operācija, lai aizdzītu tumsu.
Strena – lauru zars 1. martā veicina auglību. Devotio – karavadonis upurē sevi, viņam jāizrunā speciāls rituāla runas teksts. Attīrīšanās rituāls – zirgu skriešanās sacensības. Zirgs attīrās no kara asinīm.
Sacra privata – privātie rituāli. Pilda saimes tēvs. Mājas pavarda sargāšana. Lares familia nodrošina visas saimes. Sacra popularis – labas attiecības ar kaimiņiem. Termīns sargā robežas. Bacus – auglības dievs. Publica – saistīts ar galvenajiem dieviem. Sacrificium – upuri. Asiņainie – nodarbojas mājās. No rituāliem izslēgtas sievietes, bērni un svešie. Imperatora kults – Oktavians Augusts, līdz kristietības ieviešanai.

Romas arhitektūra.

Izdomā dzelzbetonu, būvē daudzīvokļu mājas 3-6 stāvi. Šauru ielu tīkls, līdzīgi koridoriem, ielas platums 3-7 metri. Insula – daudzstāvu māja. 1×2 km centrs klāj mājas. Romas forums 80×100 m. Ūdens vadi. Pirmais 16 km garš. 21,3 km garš. Kolizejs – amfiteātris, ietilpst 50 tk cilvēku, gladiatoru cīņas. Juteklīgs sižets izmantots teātros. Kolizeju var pildīt ar ūdeni. “Maizi un izpriecas”. Organizē spēles. Gladeus – zobens. Circus Maximus – zirgu skriešanās sacīkstes. Tita triumfa arka. Pirtis (Terma) – komforts un greznība. Publiskās apmeklē katru dienu. Visiem pieejamas. Ūdens apsilda grīdas, krēslus. Caurules no svina. Praktiski un jutekliski. Greznība ienāk arī mājās.

Kristietība.

Vajadzīgas striktas formulas, atbilstoši rituālam.
325. g. kristietības kļūst par Romas reliģiju.
Kristietība ir centriska. Theos, Deus – personība, abstrakts gars. Dievs nāk no mūžības. Pret laiku un telpu. Lai saprastu laiku un mūžību izmanto. Dievs ir viens vienīgs, mūžīgs. Pretstats inonentam, transcedents – ārpus šīs pasaules esamības. Dievs un cilvēks veido vienu pasauli. Dievs visa centrs un mērs. Cilvēka glābējs. Viņa griba ir absolūta, nepieciešama, mūžīga. Viņš ir visu varošs, zinošs, labais, radītājs, sargātājs, iznīcinātājs. Rada pasauli no nekā. Grieķi uzskata, ka pasauli radīja no matērijas. Dieva vārdi sakrīt ar darbiem. Cilvēks ir atdarinātājs. Jaunais ir sliktais, ja tas nenāk no Dieva.
Dievs.
Engeļi, Cilvēks, Dzīvnieks, Matērija. Bez Dieva aprūpes darbojas tikai sabrukšanas process. Cilvēks ir būtne, kas tiek radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Piemīt zināšanas, varenība un griba. Izgudrotājs. Cilvēks ir korpus (ķermenis) – pieder visais radībai, saistīts ar visu nedzīvo pasauli. Dvēsele – esam saistīti ar visu dzīvo (dzīvības pazīme). Dvēsele ir nemirstīga. Spiritus (gars) nāk no svētā gara. Veidojums atkarīgs no svētā gara. Persona ir absolūta vērtība. Svētā gara darbības rezultāts. Ķermeņa uzdevums ir paklausīts. Koruptia – lepnība, gara nešķīstība. Superbia – uzzina to, ko zina Dievs. Izmaina grēka jēdzienu. Laika acīm skatās pasauli. Viszinība, pašpārliecinātība. Superbia sagrauj cilvēka eksistenci. Saņem sodu – izraida no paradīzes. Ļaunais aktualizējas. Ļaunais ir labā trūkums (pamatprincips). Cilvēka glābiņš ir Dievs. Ar Kristus dzimšanu pasaulē jaunas pasaules radīšana. Žēlastība – Dieva dāvana. Ticība ir risinājums. Ticību nevar pierādīt, nav mērāma ar prātu. Atteikties no savām pretenzijām (egoisma izpausmēm – es dodu tev, tev jādod man) – mīlēt tuvāko, ienaidnieku.