Vides aizsardzība

Vides piesārņojums

Vides piesārņojums var veicināt saslimstību ar krūts vēzi
Hormonus noārdošās sintētiskās vielas var būt viens no faktoriem, kas palielinājis saslimstību ar krūts vēzi, secināts Lielbritānijā veiktā pētījumā «Vides piesārņojums un krūts vēzis: hormonus noārdošo vielu loma».
Pētījumā teikts, ka vairāk nekā puse no krūts vēža saslimstības gadījumiem nav izskaidrojumi ar dzīves stilu izvēlēm vai ģenētisko mantojumu. Viens no faktoriem, kas var palielināt iespējamību iegūt šo slimību, ir hormonus noārdošās sintētiskās vielas. Šīs vielas var būt dažādu preču sastāvā, sākot no bērnu barošanas pudelītēm un citiem plastmasas izstrādājumiem, līdz pat kosmētikai. To plašās izmantošanas dēļ šīs vielas nokļuvušas arī vidē, no kurienes tās var nonākt cilvēku organismos.
Vēža pētnieki ir atzinuši, ka palielināts estrogēna daudzums organismā palielina krūts vēža saslimšanas risku. Sintētiskās vielas, kas tika analizētas pētījumā, pēc savām īpašībām ir līdzīgas estrogēnam – var teikt, ka tās imitē estrogēnu. Šādā veidā tiek mākslīgi palielināts estrogēna daudzums ķermenī, kas attiecīgi var palielināt riskus. Pētījuma autors atsaucas arī uz nesen Spānijā veiktu pētījumu, kurā secināts, ka krūts vēža saslimstības risks ir saistīts ar to, cik daudz sintētisko estrogēnu ir nonākuši cilvēka ķermenī.
Līdzīgi kā citi vēža riski, to ietekme uz veselību ir individuāla. Sintētiskais estrogēns var atstāt ietekmi uz veselību divās situācijās. Pirmkārt, tas var darboties kā «kokteiļa efekts» – cilvēkam vienlaicīgi saskaroties ar dažādām estrogēnus imitējošām sintētiskajām vielām. Otrkārt, saskaroties ar dažām sintētiskajām vielām brīžos, kad ķermenis ir īpaši jūtīgs pret tām, tas ir, meitenes auglim attīstoties vēl mātes ķermenī un meitenei sasniedzot pubertātes vecumu.

Vides piesārņojums pilsētās nodara vairāk ļaunuma kā smēķēšana

Mēneša cilvēks šoreiz Juris Putriņš, Rīgas vides centra “Agenda 21”, kas kā patstāvīga Rīgas domes struktūrvienība darbojas kopš 2002.gada sākumā, direktors. Rīgas vides centra “Agenda 21” nosaukumā ietvertais un pasaulē zināmais termins Agenda 21 vēsta, ka Centra galvenais mērķis ir sekmēt pilsētas ilgspējīgu attīstību.

Kāda ir izcelsme jēdzienam Agenda 21?

Jēdziens agenda nozīmē dienas kārtību. Agenda 21 – tas ir globāls rīcības plāns XXI gadsimtam, apstiprināts ANO Konferencē par vidi un attīstību (UNCED – United Nations Conference on Environment and Development) 1992.g. jūnijā Riodežaneiro, Brazīlijā. 179 valstis, tai skaitā Latvija, ir vienojušās par globālām partnerattiecībām, kuru mērķis ir radīt kvalitatīvu vidi un veselīgu ekonomiku.

Ko ietver pilsētas ilgspējīga attīstība un kādas ir Rīgas galvenās problēmas?

Ilgspējīga attīstība nozīmē pilsētai augt, nepasliktinot ne vides, ne sociālo, ne ekonomisko labklājību. Lai, piemēram, būvniecība neradītu traumu videi. Rīgas plānojums nav nemaz tik slikts, problēma ir citur. Privātīpašnieki atgūst savas īpašumus un mūsu likumdošana ir ārkārtīgi liberāla pret privātīpašnieku rīcību – zaļā zona tiek degradēta, tas nozīmē zaļo iekšpagalmu izzušanu, apzaļumoto teritoriju samazināšanos, utt. Mums īsti nav instrumentu, kas varētu apstādināt privātīpašnieku bieži vien neloģisko rīcību. Privātīpašniekiem ir tiesības, bet faktiski nav nekādu pienākumu, kuri, savukārt, tiem ir visās attīstītajās Eiropas valstīs. Liberālisms ir nodarījis lielu kaitējumu zaļajām struktūrām, izjaucot to attīstības loģiku.

Kā tikt galā ar patvaļu? Piemēri pat nav tālu jāmeklē. Tepat Igaunijā, Pērnavā, pirms 10 gadiem, kad vēl strādāju kā žurnālists, gatavoju sižetu par nacionalizētu īpašumu. Nacionalizēšanas iemesls bija īpašnieka nevērīgā attieksme un pienākumu neievērošana. Igaunijā privātīpašniekiem ir „uzlikti” pienākumi, kas pieprasa gan īpašuma, gan tam pieguļošās teritorijas sakārtošanu. Ja nav iespēju to izdarīt pašam, tad īpašums ir jāpārdod kādam, kas ir gatavs par to rūpēties. Tā kā shēma ir samērā vienkārša. Kā savulaik izteicās man pazīstams Igaunijas politiķis – būtiski jau sākotnēji procesa attīstību nostādīt uz pareizām sliedēm, lai arī kādus spēkus tas prasītu. Tāpēc ir ļoti svarīgs stratēģiskās attīstības plāns, strukturēšana likumdošanas līmenī, arī privātīpašnieku atļautības pakāpes noteikšana, jo tas viss kopumā ietekmē valsts attīstību.

Vai Agenda 21, kopš tā ir pārstāvēta arī Latvijā, ir kaut ko reāli panākusi?

Mēs gan neesam politiķi, lai panāktu izmaiņas likumdošanā. Taču saskaņā ar manu iniciatīvu Rīgas stratēģiskajā attīstības plānā ir ierakstīts punkts, kas paredz uzdot Vides centram izstrādāt rīcības programmu, kādā veidā šo stratēģiju īstenot. Tas ir pirmais dokuments, kurā kādai stratēģijai vai koncepcijai tiek prasīta arī rīcības programma, faktiski pirmais precendents.
Rīgas apstādījumu koncepcijas izstrāde jau kļuvis par karikatūrisku jautājumu, jo tam bija jābūt atrisinātam jau 2002. gadā, lai tas loģiski kļūtu par pilsētas attīstības plāna sastāvdaļu. Pat bija sagatavots pieņemams dokuments, kuru tomēr dažādu iemeslu dēļ neapstiprināja. Pašreiz apstādījumu koncepcija top Vides centra ietvaros un septembrī to varēsim iesniegt apstiprināšanai.
Kļūda ir tā, ka rīcības programmai nav politisko instrumentu, kas „piespiestu” šī plāna ietvaros arī rīkoties. Daudzi jautā – vai patiešām īstenosies 12 gados attīstības plānā paredzētais? Man ir pretjautājums – kāpēc ne? Jābūt tikai gribai un tas īstenosies. Plāns ir reāls, pie tā ir strādājuši eksperti, plānā ir paredzēti gan tilti, gan stāvvietas, gan parki, gan jauni dzīvojamie rajoni, gan centri. Bet, piemēram, pašreiz ir „izpalikusi” aktuālā ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmas attīstības problēma. Tas ir mūsu uzdevums – pamanīt „slēptas” lietas, kas varētu kavēt attīstības plāna realizāciju.

Cik liela komanda strādā Agenda 21?

Mēs esam 5 cilvēki, 2 cilvēki no tiem strādā pie projektiem, kas pēta iespējas palielināt pilsētas kapacitāti. Ļoti aktīva ir starptautiskā sadarbību šai jomā. Nesen pabeidzām projektu par pilsētas attīstības indikatoriem – parametriem, pēc kuriem tiek novērtēta pilsētas attīstība un salīdzināta ar citu pilsētu attīstības līmeni. Šis projekts augstu tiek vērtēts Eiropas Savienībā.

Kādu struktūru ietvaros Agenda 21 atrodas citur Eiropā?

Agenda 21 ir populārs jēdziens Eiropā, kā organizācija tā pastāv visā Eiropā – citur spēcīgāka, citur vājāka, taču jēdzienam piemīt nepieciešamā atpazīstamība. Nepastāv noteikumi, kas regulētu Agenda 21 darbību, tāpēc arī tās raksturs ir daudzveidīgs – piemēram, Vācijā tā ir ļoti akadēmiska un sakļaujas ar universitātēm, ar pētnieciskām struktūrām, Somijā Agenda 21 darbojas pilsētu struktūru ietvaros, citur Agenda 21 ir vides departamenta struktūrvienība. Tikpat labi tā var būt starpsektoriāla un neatkarīgas organizācija ar plašu sabiedrība piesaisti. Agenda 21 darbība ir atkarīga no tā, kā katrā konkrētajā valstī tiek strukturēta likumdošana.

Ko varētu un vajadzētu Rīgā atrisināt pirmām kārtām?

Domāju, ka primārais ir satiksmes problēmu risinājums, piemēram, atvēlēt cauri Rīgas centram joslas, kas paredzētas tikai sabiedriskajam transportam. Būtu jārod šāda iespēja vismaz uz Brīvības ielas. Protams, parādītos daudz neapmierināto, bet, iespējams, daļa no steidzīgajiem tomēr atsacītos no personīgā transporta lietošanas pilsētas robežā, jo sabiedriskais transports kursētu ātrāk. Vajadzētu ar laiku paredzēt iebraukšanu pa maksu Rīgas centrā. Tas ievērojami uzlabotu vides kvalitāti Rīgā, jo galvenā pilsētas problēma tomēr ir piesārņojums. Var jau runāt par smēķēšanas kaitīgumu un cīnīties ar pīpētajiem, taču Eiropā veiktie pētījumi liecina, ka no gaisa piesārņojuma mirst daudz vairāk cilvēku kā no smēķēšanas.

Gribētos uzsvērt, ka pats galvenais ir cilvēks. Ja es būtu pilsētas galva, rīkotos kā Igaunijas pilsētā Vīlandē, kas likvidēja pilsētas centrā visas „spēļu elles”. Tas ir liels ieguldījums humānas vides attīstībās. Vīlande, starp citu, pat vinnēja starptautisku tiesu, kura stiepās divu garumā. Cik man zināms, pēc analogas shēmas vēlējās rīkoties arī Valmiera. Spēļu zāles, protams, ir sociāla parādība, tas neiznīks, bet izvietotas centrā tās kļūst par pilsētas seju un likuma ietvaros ir darīts viss, lai šī sociālā parādība plauktu. Tas, savukārt, samazina mūsu humāno kapacitāti un konkurētspēju. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks jūtas pilnvērtīgi un tāpēc visi jautājumi jārisina kompleksi. Ne tikai jālikvidē spēļu zāles, bet to vietā jāveido citas brīvā laika pavadīšanas alternatīvas. Atkal man kā piemērs jāmin Igaunija, kur Nacionālā bibliotēka Tallinā ir kļuvusi par piederības vietu jauniešiem – tā ir populāra randiņu vieta, tur tiek pildīti skolā uzdotie mājas darbus, ir piekļuve internetam. Ja ar likumdošanas palīdzību netiks atbalstīta humānas vides izveide, mūsu valstij var zust konkurētspēja.

Kas tas ir – piesārņota vieta?
Saskaņā ar likumā „Par piesārņojumu” sniegto definīciju, „piesārņota vieta — augsne, zemes dzīles, ūdens, dūņas, kā arī ēkas, ražotnes vai citi objekti, kas satur piesārņojošas vielas.”
Lai piesārņotās vietas neapdraudētu vidi – tai skaitā gan mūsu, gan mūsu bērnu veselību un dzīvību, ir jāveic šo vietu sanācija, vienkāršāk izsakoties – attīrīšana jeb atveseļošana.
Piesārņoto vietu Latvijā ir daudz, taču katras vietas sanācija prasa nopietnu finansējumu. Finanšu trūkuma dēļ visas piesārņotās vietas attīrīt nav iespējams, taču tas arī nav nepieciešams, jo ne katra piesārņotā vietā ir bīstama videi un cilvēku veselībai. Tāpat arī ir jāņem vērā, ka atsevišķos gadījumos piesārņojums dabīgā vidē ir spējīgs pašattīrīties.

No augstāk minētā izriet secinājums – lai varētu noteikt vietas, kurās
• piesārņojums nav bīstams un vides pasākumi nav nepieciešami,
• nepieciešams tikai piesārņojuma monitorings,
• nepieciešama papildus izpēte,
• jāveic sanācija,
ir nepieciešams izvērtēt visu esošo retrospektīvo informāciju par katru piesārņoto vietu. Tas ir informāciju, kas iegūta jau veiktajos piesārņojuma izpētes darbos un vides situācijas novērtējumos, piemēram, ģeoloģijas, hidroloģijas u.c. izpētes darbos.
Lai nodrošinātu visas minētās informācijas apkopošanu, VIDM noslēdza līgumu ar Valsts SIA “Vides projekti” par Valsts datu bāzes izveidi, kur izmantojot speciāli izstrādātu programmatūru, tiktu iekļauta esošā informācija par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām.
Neskatoties uz to, ka augstāk izklāstītā secība ir loģiska un acīmredzama, atsevišķos gadījumos situācija bija tik kritiska, ka praktiskie pasākumi piesārņoto vietu sanācijā tika realizēti jau pirms datu bāzes izveides.
Datu bāze par piesārņotajām vietām
2004.gadā datu bāzes veidošanas darbs tika uzticēts valsts SIA „Vides projekti”. Datu bāze tika veidota sadarbībā ar Vides ministriju un pašvaldībām. Tiesa, 23% pašvaldību neuzskatīja par pienākumu sniegt informāciju saskaņā ar Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām prasībām par to teritorijās esošajām piesārņotajām vietām. Datu bāzes veidošanas procesā ir bijušas arī kuriozas situācijas. Tā, piemēram, no dažām pašvaldībām tika saņemta vēstule, ka deputāti padomes sēdē esot vienbalsīgi nobalsojuši, ka piesārņotu vietu viņu pašvaldībā nav.
Patlaban datu bāzē ir iekļauti vairāk nekā 3500 piesārņoto un potenciāli piesārņoto objektu (vietu). Katram objektam, pievienojot to datu bāzei, pēc speciāli izstrādātas metodoloģijas tiek piešķirts noteikts punktu skaits. Izmantojot šo metodoloģiju, piesārņotās vietas tika iedalītas 3 kategorijās:
-Vieta nav piesārņota,
-Potenciāli piesārņota vieta,
-Piesārņota vieta.
Jo lielāks punktu skaits, jo vieta videi ir bīstamāka, jo steidzamāk jāveic tās sanācija. Izmantojot datu bāzes ietvaros iegūto informāciju, tika noteiktas sanācijas prioritātes un, lai piesaistītu ES fondu finansējumu, tās tika iekļautas Vides ministrijas Operacionālajā programmā 2007. – 2013. plānošanas periodam.
2006.gadā tiks pilnveidota datu bāzes programmatūra, kas ļaus attiecināt informāciju uz virszemes un pazemes ūdens objektiem, kas savukārt palīdzēs novērtēt esošo tehnogēno slodzi uz tiem, kā arī tiks izstrādātas vadlīnijas datu bāzes attīstībai un informācija datu bāzes lietotājiem.
Sniedzam ieskatu par visbīstamākajām piesārņotām vietām. Lai uzlabotu tajās esošo situāciju, valsts SIA „Vides projekti” patlaban gatavo dokumentāciju dažādiem ES fondiem finansiālā atbalsta saņemšanai.
Inčukalna gudrona dīķi
Viena no bīstamākajām piesārņotajām vietām Latvijā atrodas Inčukalna pagastā 30–35 km uz austrumiem no Rīgas, bijušajos smilšu karjeros. Tagad tās dēvē par Inčukalna Ziemeļu un Dienvidu dīķiem.
20. gadsimta 50. – 80. gados Rīgas naftas pārstrādes un smēreļļu rūpnīca ik gadu izgāza līdz pat 16 tūkstošiem tonnas sērskābā gudrona – ražošanas atkritumus, kas veidojās medicīnisko un parfimērijas eļļu ražošanas procesā. Līdz 70-to gadu sākumam tika izmantots ziemeļu karjers, vēlāk – arī dienvidu karjers. Atkritumi tika izgāzti tieši smilts karjeros bez jebkādas pamatnes un bortu izolācijas.
Inčukalna gudrona dīķi atrodas artēzisko ūdeņu barošanās zonā un apdraud Rīgas pilsētas dzeramā ūdens ņemšanas vietu – Remberģus, un migrē Gaujas virzienā.
Šis ir viens no visbīstamāk piesārņotajiem objektiem Latvijā. Gudrona utilizācijas un sanācijas procesi jāveic ar lielu piesardzību, lai priekšlaicīgi nenoārdītu dabiski izveidojušos barjeru (apakšējais gudrona slānis ir pārveidojies par asfaltam līdzīgu substanci) un tādā veidā strauji nepalielinātu piesārņojuma izplatību. Jau padomju laikā šajās vietās tika veikta periodiska vides stāvokļa kontrole, taču regulārs sanācijas process līdz šim vēl nav ticis īstenots.
2004. gadā Vides ministrija izsludināja konkursu par tiesībām izstrādāt sanācijas plānu gan abām Inčukalna, gan Olaines izgāztuvēm. Valsts SIA „Vides projekti” konkursā uzvarēja. Saskaņā ar darba uzdevumu bija jāizstrādā 3 dažādas iespējamās sanācijas alternatīvas tehnoloģijas.
Veicot situācijas izpēti, tika konstatēts, ka gudrona dīķim Inčukalnā ir trīs dažādi slāņi, katram no tiem ir jāparedz cits sanācijas veids – slāņu fizikāli ķīmiskās īpašības ir atšķirīgas. Rezultātā 3 dažādu iespējamās sanācijas variantu izstrādes vietā nācās izstrādāt 9 dažādus variantus.
Ja sanācija netiks veikta, būtiski apdraudēta tiek Gauja. Piesārņojums var nonākt upē un tālāk Baltijas jūrā, kas apdraud mūsu starptautisko saistību izpildi ES mērogā. Tāpat arī piesārņojums būtiski ietekme dzeramā ūdens resursus, jo šeit ir artēzisko pazemes ūdens krājumu veidošanas zona.
Olaines šķidro toksisko atkritumu izgāztuve

Olaines šķidro toksisko atkritumu izgāztuve atrodas apmēram 4 km uz ziemeļiem no Olaines. No 1973. līdz 1980. gadam dīķos tika apglabāti rūpnīcu “Latbiofarm” un “Biolar” šķidrie, pastveida un cietie atkritumi (atsevišķos gados tika izvests līdz pat 16000 t/gadā), pamatā amonija hlorīds, piridīns, butanols, izopropanols, nātrija acetāts un daudz citu vielu.
Atkritumu sastāvs mainījās atkarībā no ražotās produkcijas, bet ražotā produkcija gandrīz katru mēnesi mainījās atbilstoši PSRS vajadzībām. Dažkārt dīķos tika izgāzta arī izbrāķētā ķīmiskās rūpniecības produkcija un ķīmiskie atkritumi no ražošanas uzņēmumiem Rīgā. Abas šīs Olaines rūpnīcas veica plašu eksperimentālo darbu programmu, piemēram, ražojot kosmonautiem paredzētus medikamentus.

Tāpēc vienlaicīgi ar jau minētajiem komponentiem, lai gan mazākās daudzumos, dīķī nonāca arī daudzi citi ķīmiskie savienojumi un vielas. To savstarpējo reakciju rezultātā veidojās arī starpvielas, kuru ķīmisko sastāvu un īpašības ir grūti noteikt vai prognozēt.
Olaines reģionālajā attīstības plānā teritorija starp Olaines šķidro toksisko atkritumu izgāztuvi un Jaunolaines ciemu “Mārtiņlauki” paredzēta individuālajai apbūvei, taču diemžēl augstā gruntsūdeņu piesārņojuma līmeņa dēļ šobrīd nav izmantojama paredzētajai saimnieciskajai darbībai.
No 1978. gada Olaines šķidro toksisko atkritumu izgāztuvē tiek veikts gruntsūdeņu piesārņojuma monitorings. 2000. gadā uz veikto pētījumu un monitoringa datu bāzes pamata tika izveidots piesārņojuma migrācijas datormodelis. Atbilstoši šim modelim paredzama piesārņoto gruntsūdeņu migrācija austrumu – dienvidaustrumu virzienā. Tas nozīmē, ja sanācija netiek veikta, potenciāli apdraudēts ir Jaunolaines ciems un Olaines pilsētas ziemeļu daļa. Tiek prognozēta arī piesārņojuma migrācija vertikālā virzienā artēziskajos ūdeņos, kas varētu notikt 23 gadu laikā. Tādējādi, ja sanācija netikts veikta, apdraudēti būs arī dzeramā ūdens krājumi.
Patlaban valsts SIA „Vides projekti” gatavo projekta pieteikumu, lai saņemtu ES Kohēzijas fonda finansējumu Olaines toksisko atkritumu izgāztuves sanācijai.
Rumbulas lidlauks
Rumbulas lidlauks padomju laikā bija militārais lidlauks, tad civilais, tad atkal militārais. Toreiz tas tika apsaimniekots ļoti pavirši. Lidlaukā atradās ne tikai lidmašīnas, bet arī apjoma ziņā milzīgas aviācijas degvielas tvertnes ar petroleju. Naftas produkti, filtrējoties caur smiltīm, nonāk līdz gruntsūdeņiem un tur izveido peldošo naftas produktu slāni. Lidlaukā esošais piesārņojums ir ļoti liels.
Patlaban Rumbulas lidlaukā piesārņojums ir lokalizēts 5 vietās jeb areālos. Piesārņojums atrodas trīs fāzēs: gruntī (sorbētais), uz gruntsūdens virsmas (peldošais) un šķīstošajā fāzē. Tas ir ļoti bīstami, jo tieši gruntsūdens nonāk Daugavā, bet pēc tam – Baltijas jūrā. Rumbula ir ļoti tuvu Rīgas jūras līcim. Ja Baltijas jūrā nonāks ūdens, kurā kaitīgo vielu daudzums pārsniedz normu, Latvijai tiks piemērotas soda sankcijas.
Kopš 2003. gada valsts SIA „Vides projekti” sadarbībā ar SIA „Venteko” veic sanācijas darbus divos lielākajos areālos. Sanācijas darbi tika uzsākti, izmantojot Dānijas EPA tehnisko palīdzību (apmērām 5,5 milj. DKK), kā arī Latvijas vides aizsardzības fonda administrācijas un Rīgas domes ikgadējo līdzfinansējumu.
Lai piesārņojums nevarētu nonākt Daugavā, tiek atsūknēts peldošais tīro naftas produktu slānis. Tika ierīkota atsūknēšanas sistēma – ierīkoti urbumi, ielikti sūkņi, emulsijas attīrīšanas iekārta. Nafta tiek sūknēta ar ūdeni. Sūknēšanas procesā no naftas produktiem un ūdens veidojas emulsija, attīrīšanas iekārtas to nostādina. Naftu sadedzina. Pēc nostādināšanas ūdeni bagātina ar barības vielām un skābekli un ievada atpakaļ gruntsūdeņos. Šis attīrīšanas process notiek nemitīgi, to nedrīkst pārtraukt. Tiklīdz process tiek pārtraukts, piesārņojums atkal sāk plūst uz Daugavas pusi.
Saskaņā ar Rīgas pilsētas attīstības plānu bijušās Rumbulas lidostas teritorija paredzēta mazstāvu dzīvojamo māju apbūvei, līdz ar to veikt pilnvērtīgus sanācijas darbus minētājā teritorijā ir Rīgas domes vides prioritāte. Pilnvērtīgai teritorijas sanācijai nepieciešams liels finansiālais ieguldījums. Tāpēc pašlaik tiek veikti sagatavošanas darbi, lai piesaistītu ES fondu finansējumu.

86% no 1361 skolēniem, kuri piedalījās septembra pirmajā nedēļā Latvijas Zaļā punkta organizētajā virtuālajā forumā par vides jautājumiem, satrauc Latvijas ūdeņu piesārņojums, 82% ir norūpējušies par nelegālajām atkritumu izgāztuvēm mežos, grāvmalās un pludmalēs, bet 77% norāda, ka tos uztrauc arī koku – zemes plaušu – izciršana, savukārt 66% jauniešu jūt rūpniecības un transporta radīto gāzu ietekmi uz gaisa kvalitāti.

Starp biežāk nosauktajām aktivitātēm, kuras skolēni jau veic vides stāvokļa uzlabošanai, 94% respondentu min pārvietošanos ar kājām vai divriteni, 69% dārzu ravē, nevis lieto ķimikālijas nezāļu iznīdēšanai, 62% skolēnu piedalās vides sakopšanas talkās, 51% taupīgi izturas pret ūdeni, bet 38% – šķiro atkritumus. Savukārt galvenās lietas, kuras, skolēnuprāt, katram būtu jādara, lai sekmētu vides saglabāšanu ir pārvietošanās ar kājām, divriteni vai sabiedrisko transportu (75% respondentu), atkritumu šķirošana (69%), koku stādīšana (56%) un dalība vides sakopšanas aktivitātēs (51%).
9 līdz 16 gadus veci skolēni no 71 Latvijas skolas, kuras piedalās programmā “Zaļā punkta skola” šī mācību gada pirmajā nedēļā savu skolotāju vadībā diskutēja par aktuālām vides problēmām un to iespējamajiem risinājumiem, formulēja vienotu komandas viedokli un www.zalais.lv aizpildīja elektronisko anketu, kuras rezultāti veido dokumentu “Skolēnu priekšlikumi zaļam dzīvesveidam”. Aptaujas mērķis bija dot iespēju aktīviem, zaļi domājošiem skolēniem izteikt savu viedokli par situāciju Latvijā, paust gatavību pašiem uzņemties atbildību un aicināt citus uz darbību, kas sekmētu vides ilgtspējīgu saglabāšanu.
Klātesot dokumenta autoriem – katras dalībskolas deleģētiem pārstāvjiem, 2008.gada 10.septembrī priekšlikumu kopumu Valdim Zatleram filmas “Laika jautājums” pirmizrādes laikā Rīgā iesniedza Latvijas Zaļā punkta Valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs.
“Arvien vairāk paši skolēni izrāda interesi par videi draudzīgu dzīvesveidu, lai uzlabotu situāciju ne tikai savā pilsētā, bet valstī kopumā. Apziņa, ka ikviens spējam ietekmēt procesus vides jautājumos, rosina skolēnus aktīvi darboties un apliecināt savu apņemšanos arī Valsts prezidentam”, par skolēnu interesi atbalstīt un popularizēt zaļo dzīvesveidu, ar gandarījumu pauž Māris Simanovičs.

PRASĪBAS VIDES PIESĀRŅOJUMA SAMAZINĀŠANAI

VAS “Latvijas valsts meži”
prasības vides piesārņojuma samazināšanai

1. Vispārējās prasības
Vispārējās prasības par piesārņojuma novadīšanu apkārtējā vidē Latvijas Republikas teritorijā nosaka likums: “Par vides aizsardzību” un likums: “Par piesārņojumu”.
Šo prasību mērķis ir VAS “Latvijas valsts meži” valdījumā esošajās zemēs:
1.1. novērst vai samazināt piesārņojumu dēļ cilvēku veselībai, īpašumam un videi nodarīto kaitējumu,
1.2. novērst kaitējuma radītās sekas,
1.3. novērst piesārņojuma rašanos, vai arī, ja tas nav iespējams, samazināt emisijas augsnē un ūdenī,
1.4. novērst vai samazināt atkritumu radīšanu, nodrošinot atkritumu atbilstošu apsaimniekošanu,
1.5. noteikt galvenos piesardzības pasākumus, kas veicami, lai nodrošinātu piesārņojuma radītā kaitējuma samazināšanu,
1.6. nodrošināt darbiniekus un līgumpartnerus ar nepieciešamām zināšanām par piesārņojuma ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, kā arī par rīcību vides piesārņojuma gadījumā.

2. Lai samazinātu vai novērstu vides piesārņojumu meža darbos,

VAS “Latvijas valsts meži” nosaka sekojošas prasības:

2.1. Novērst piesārņojumu ar naftas produktiem vai samazināt tā emisiju augsnē un ūdenī motorinstrumentu, meža, būvdarbos un derīgo izrakteņu ieguvē izmantojamās tehnikas uzpildes un ekspluatācijas laikā:
2.1.1. ar Vides aizsardzības komplektu, kurā ietilpst naftas produktus absorbējošās salvetes vai citi materiāli, naftas produktus absorbējošā barjera, šķidrumus uzsūcošs paklājs, cimdu pāris un atkritumu maisi aprīkot:
• derīgo izrakteņu ieguves objektus un vietas mežā, kuras izmanto rokas motorinstrumentu un citas meža, un būvdarbos izmantojamās tehnikas uzpildīšanai (naftas produktus absorbējošā barjera nav nepieciešama),
• harvesterus (koku gāšanas, atzarošanas un sagarumošanas mašīnas), pievedējtraktorus, derīgo izrakteņu ieguvē, būvdarbos un ceļu uzturēšanā izmantojamo specializēto tehniku,
• kokmateriālu izvešanas, derīgo izrakteņu ieguvē un būvdarbos izmantojamo transportu,
2.1.2. vides piesārņojuma seku likvidēšanai, naftas produktu noplūdes gadījumā augsnē un ūdeņos, izmantot Vides aizsardzības komplekta sastāvdaļas,
2.1.3. nepieciešamības gadījumā veikt piesārņotās vietas sanāciju[1].

2.2. Novērst vai samazināt atkritumu daudzumu, nodrošināt atbilstošu atkritumu apsaimniekošanu:
2.2.1. meža, derīgo izrakteņu ieguves un būvdarbu veikšanas laikā un pēc šo darbu izpildes neatstāt tukšo eļļas, smērvielu, degvielas, pesticīdu un citu šķidrumu taru, preču iepakojumus, kā arī citus sadzīves un bīstamos atkritumus, kas rodas šo darbu laikā,
2.2.2. izlietoto ķimikāliju taru un izmantoto ķimikāliju darba šķīdumu pārpalikumus savākt, iepakot un nogādāt atpakaļ ķimikāliju tirdzniecības vietās, pamatojoties uz pirkuma līguma nosacījumiem, vai nodot bīstamo atkritumu savākšanas vietās,
2.2.3. Izlietotos naftas produktus absorbējošos materiālus savākt, iepakot un nodot atpakaļ pārdevējam, pamatojoties uz pirkuma līguma nosacījumiem, vai nodot bīstamo atkritumu savākšanas vietās.
2.3. Izmantot pieejamos tehniskos līdzekļus un veikt organizatoriskos pasākumus piesārņojuma samazināšanai un tā seku likvidācijai:
2.3.1. pārtraukt vai ierobežot darbus, ja nelabvēlīgu meteoroloģisko vai citu apstākļu rezultātā var rasties vides piesārņojums,
2.3.2. izvairīties no tādu ķīmisko vielu un produktu izmantošanas, kuru vietā iespējams izmantot aizstājējus , kas ir mazāk bīstami cilvēku veselībai un videi.

Rekomendējam, sākot ar 2005. gadu VAS “Latvijas valsts meži” valdījumā esošajos mežos sortimentu sagatavošanā, bendzīnmotorzāģu un hārvesteru ķēžu eļļošanai, izmantot bioloģiski noārdošās eļļas

2.3.3. novērtēt avārijas risku un veikt atbilstošus pasākumus avārijas seku (vides piesārņojuma) likvidācijai.
2.4. Sniegt darbiniekiem, kuri veic meža, derīgo izrakteņu ieguves un būvdarbus, nepieciešamās zināšanas par veicamo darbu iespējamo negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, par piesardzības pasākumiem šīs ietekmes samazināšanai, kā arī rīcību ārkārtējās situācijās:
2.4.1. meža, derīgo izrakteņu ieguves un būvdarbu veicējiem ir jāprot veikt atbilstošas darbības iespējamā vides piesārņojuma likvidēšanai vai ierobežošanai un izmantoto Vides aizsardzības komplekta sastāvdaļu utilizācijai,
2.4.2. meža, derīgo izrakteņu ieguves un būvdarbu veicējiem par vides piesārņošanas ārkārtas situācijām, gadījumos, ja var tikt ietekmēta cilvēku veselība, dzīvība un/vai tuvākās teritorijas vides kvalitāte, ir jāsniedz informācija VAS “Latvijas valsts meži” atbildīgajām personām un attiecīgajām valsts pārvaldes institūcijām.
________________________________________
[1] Atbilstoši LR likumam “Par piesārņojumu”, sanācija — piesārņotas vietas attīrīšana un atveseļošana vismaz līdz tādai pakāpei, ka turpmāk cilvēku veselība vai vide netiek apdraudēta un attiecīgo teritoriju iespējams izmantot noteiktai saimnieciskai darbībai.