“Vides aizsardzības attīstība Latvijā”.
Dabas aizsardzība – pasākumu sistēma, ko realizē valsts un sabiedriskās instances ar mērķi nodrošināt vērtīgu dabas objektu saglabāšanu, dabas resursu saudzīgu izmantošanu un atražošanu, cilvēka dzīves vides aizsargāšanu no piesārņošanas. Plašākā nozīmē šis jēdziens izsaka cilvēka saudzējošo un sargājošo attieksmi pret dabu atkarībā no ētiskajām normām un zināšanām. Dabas aizsardzības struktūrām ir divi savstarpēji saistīti līmeņi: 1) īpašie dabas aizsardzības pasākumi; 2) dabas aizsardzības uzdevumi un darbība, kas tiek realizēt citu cilvēka darbības jomu ietvaros. Šajā gadījumā dabas aizsardzības speciālie dienesti veic metodisko vadību, konsultācijas un kontroli, nodrošinot principu un rīcības saskaņu ar stratēģiskiem uzdevumiem. Dabas aizsardzības nodrošinājuma kompleksu veido zinātniskās pētniecības, projektēšanas un plānošanas sistēmas monitorings, ekspertīze, informatīvā darbība, izglītošana un audzināšana, materiāli resursi un speciālistu kadri.
Par mērķtiecīgu un zinātniski pamatotu kustību dabas aizsardzībā 19.gs. sāk Eiropā un ASV. Terminu dabas aizsardzība sāka lietot pēc pirmās starptautiskās dabas aizsardzības konferences 1913 Bernē (Šveicē). Sākotnēji ar dabas aizsardzību saprata tikai izcili skaistu, unikālu dabas objektu, retu un iznīkstošu augu un dzīvnieku sugu aizsardzību. Šādu novirzienu sauc par konservējošo dabas aizsardzību. Tā sekmējusi cilvēka darbības nepārveidotu apvidu (nacionālo parku, rezervātu, dabas parku), kā arī izcilu dabas pieminekļu saglabāšanu daudzās pasaules valstīs. Līdztekus konservējošajai dabas aizsardzībai sabiedrības interesēs vienmēr bijis svarīgi nepieļaut dabas resursu izsīkšanu un to kvalitātes pazemināšanos. Radās priekšstats par dabas resursu izmantošanas normām, atjaunošanas paņēmieniem, kā arī par īpašu, vietējiem dabas apstākļiem atbilstošu saimniekošanas sistēmu (mežsaimniecībā, lauksaimniecībā u.c.). Latvijā šo novirzienu kopš 70. gadu vidus apzīmē ar terminu “dabas- saimniecība”. Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Stokholmas konferences (1972. gadā) sāka plaši lietot terminu “vides aizsardzība”. Vides aizsardzības mērķis ir apkārtējās vides kvalitātes un stabilitātes aizsardzība un saglabāšana, ietverot arī konservējošo dabas aizsardzību. Tiek attīstīta ideja par vienotu dabas un kultūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu; 1972. gadā pieņemta konvencija par visas pasaules dabas un kultūras mantojuma aizsardzību. Īpaši aktuāla šāda mērķa izvirzīšana ir rajonos, kur ilgstoši pārveidota un iepriekšējo paaudžu saglabātie dabas apvidi un pieminekļi iegūst arī kultūras mantojuma vērtību. 80. gados dabas aizsardzība attīstījās un nostiprinājās līdzsvarotas attīstības koncepcija. Tās būtībā ir ekoloģisko apsvērumu dēļ noteikto ierobežojumu un sabiedrības ekonomiskās un sociālās attīstības prasību līdzsvarošanas mehānisms. Līdzsvarotas attīstības koncepcijas ietvaros lielāku ievērību gūst bioloģiskas daudzveidības saglabāšana uz zemes, tiek pievērsta uzmanība dabas aizsardzības teritoriālajiem un reģionālajiem jautājumiem, veidoti biosfēras rezervāti, reģionālie dabas aizsardzības kompleksi, izstrādātas reģionālās dabas aizsardzības programmas.
Līdz šim dabas aizsardzība Latvijā realizēta trīs jomās:
1) vispārīgo prasību ievērošana visās cilvēka dzīves un darbības jomās, balstoties uz normatīviem, standartiem, noteikumiem, kā arī uz ekoloģiskiem, estētiskiem un ētiskiem apsvērumiem;
2) specifisko dabas aizsardzības pasākumu realizēšana vides un dabas resursu aizsardzībai; par tādiem jāuzskata aizsargjoslu noteikšana gar upēm un ezeriem (šo joslu kopplatība ir aptuveni 5% Latvijas teritorijas), gar Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti, pasākumi augu un dzīvnieku sugu aizsardzībai u.tml.;
3) īpaši vērtīgu dabas objektu aizsardzība; pašreiz tie aizņem 5,8% Latvijas teritorijas, taču izvietoti nevienmērīgi. Lai uzlabotu aizsargājamo dabas objektu sistēmu, jāvadās pēc principa, ka objektu aizsardzību noteic tur, kur tie ir augstvērtīgāki un kur ir labāki aizsardzības priekšnoteikumi, kā arī tur, kur ir nepieciešama to aizsardzība no vides apdraudētības viedokļa.
Latvijas Republikā (no 1918.-1940.gadam) dabas aizsardzības jautājumus risināja Izglītības ministrija un tās Pieminekļu valde, Lauksaimniecības ministrija, Meža departaments, Rīgas Dabas pētnieku biedrība, Latvijas Dabaszinātņu biedrība, Latviešu izglītības biedrība. Dabaszinību propagandu un dabas objektu izpēti organizēja Latvijas Dabaszinātņu biedrības muzejs
(no 1923. gada). Pēc 2. pasaules kara 1955.gadā izveidoja Zinātņu akadēmijas Dabas aizsardzības komisiju. Par plašāko dabas aizsardzības sabiedrisko organizāciju kļuva Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība (dibināta 1959. gadā). Tā izdod “Dabas un vēstures kalendāru” (kopš 1962. gada) brošūru sērijas par dabu, pieminekļiem. Dabas aizsardzības pētniecības darbs tiek veikts Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā un Nacionālajā botāniskajā dārzā, Latvijas mežzinātnes institūtā “Silava” dabas aizsardzības laboratorijā, Latvijas universitātes Bioloģijas fakultātē, Latvijas Hidrometeoroloģiskajā pārvaldē. Kopš 1990. gada četrās lielākajās Latvijas augstskolās izveidotas dažādu nozaru dabas aizsardzības speciālistu sagatavošanas grupas. Tautsaimniecības speciālistu kvalifikāciju dabas aizsardzības jautājumos paaugstina Rīgas Tehniskās universitātes Pēcdiploma apmācības kursu katedra. Dabas aizsardzības darbu Latvijā no 1955.-61.gadam pārzināja un vadīja Zinātņu akadēmijas Dabas aizsardzības komisija. No 1961.-65. gadam MP Dabas resursu racionālas izmantošanas un aizsardzības komiteja, bet pēc 1965.gada koordinācijas un kontroles funkcijas bija uzdotas MP, ministriju un dažādu resoru dabas aizsardzības nodaļām un valsts inspekcijām. No 1975. gada dabas aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas kompleksās programmas izstrādāšanu un realizēšanu koordinēja Valsts plāna komitejas Dabas aizsardzības nodaļa. No
1967.-1987. gadam darbojās sabiedriskā MP Dabas aizsardzības komisija. 1988. gadā visas dabas aizsardzības funkcijas Latvijā pārņēma jaunizveidotā Valsts dabas aizsardzības komiteja ar tās reģionālajām komitejām. 1990. gadā Latvijas Republikas AP izveidoja Vides aizsardzības komiteju, kas regulāri izskata un sagatavo priekšlikumus aktuālo vides aizsardzības jautājumu risināšanai. Attiecīgas deputātu komisijas izveidotas visās tautas deputātu padomēs. Vides aizsardzībā aktīvi darbojas Vides aizsardzības klubs (dibināts 1987. gadā). Dabas aizsardzības jautājumi ir arī Latvijas Zaļās partijas (dibināta 1989. gadā) darbības pamatā.
Padomju laikā likumu par dabas aizsardzību Latvijā pirmoreiz pieņēma 1959. gadā, atkārtoti 1968. gadā. Tika pieņemts Zemes kodekss (1970. gadā), Ūdeņu kodekss (1973.gadā), Zemes dzīļu kodekss (1975. gadā) un Mežu kodekss (1979. gadā). 1977. gadā Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā izstrādāta un 1980. gadā apstiprināta Latvijas Sarkanā grāmata. 1981. gadā pieņemts likums par atmosfēras gaisa aizsardzību. 1982. gadā – likums par dzīvnieku valsts aizsardzību un izmantošanu. Atjaunotā Latvijas Republikā sākta jaunu dabas aizsardzības likumu izstrādāšana. 1990. gada 20. jūnijā Latvijas Republikas AP pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteju”. 1993. gada 2. martā – likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”.
1996. gadā tiek nodibināts Latvijas Vides aizsardzības fonds. Tajā tiek uzkrāti līdzekļi vides aizsardzības pasākumu un projektu finansēšanai (to vidū gaisa un ūdeņu aizsardzībai, atkritumu saimniecībai, dabas aizsardzībai un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, ekoloģisko avāriju seku likvidēšanai, vides izpētes programmu īstenošanai, ekoloģiskās izglītības un audzināšanas pasākumiem, speciālistu sagatavošanai un kvalifikācijas celšanai vides aizsardzības jautājumos).
Vides aizsardzības fondu pārvalda Vides aizsardzības fonda padome, kurā ir deviņi locekļi. Lai nodrošinātu Vides aizsardzības fonda darbības atklātumu, izveidota Vides aizsardzības fonda Konsultatīvā padome, kurā darbojas dažādu iestāžu un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā arī neatkarīgi eksperti. Vides aizsardzības fonda padome sanāk regulāri reizi mēnesī. Vides aizsardzības fonds finansē starptautisku projektu, Latvijas mēroga programmu un vietējas nozīmes projektu sastāvdaļas, kā arī vienreizējas lokālas akcijas un citus vides aizsardzības pasākumus. Projektu ietvaros tiek veicināta sabiedrības izglītošana un iesaistīšana vides aizsardzībā. Ir izveidota Vides filmu studija, kas ar Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu veido iknedēļas programmu Latvijas televīzijā “Vides vīzijas” un raidījumu “Vides fakti”. 1998. gadā nāks klajā jauns vides aizsardzības tematikai veltīts žurnāls “Vide un Laiks”. Vides aizsardzības fonds finansē Latvijas universitātes maģistratūras programmas “Vides zinātne un pārvalde” un “Vides pedagoģija”.
Izmantotā literatūra:
1) pēdējā rindkopa no enciklopēdijas “Latvijas Daba” 1. sējuma, Rīgā 1994. gadā, izdevniecība “Latvijas enciklopēdija”.
2) viss pārējais no enciklopēdijas “Latvijas Daba” 6. sējuma, Rīgā 1998. gadā, izdevniecība “Preses nams”.