Viduslaiku izvērtējums.

Viduslaiki ir nozīmīgs cilvēces vēstures posms. Viduslaikos nozīmīgu vietu sabiedrības dzīvē ieņēma baznīca, savstarpējās kārtu attiecības noteica feodālā sistēma un sāka veidoties tirdzniecības un amatniecības centri – pilsētas.

Viduslaiki ir kristīgās baznīcas uzplaukuma laiks. Kopš baznīcas oficiālās atzīšanas tā kļuva aizvien populārāka un pieauga arī tās loma laicīgajā dzīvē. Bieži vien bīskapi centās iegūt arī politisku varu, un tāpēc valdniekiem bija domstarpības ar baznīcu, tomēr baznīcas intereses nevarēja neievērot, jo tai piederēja lieli zemes īpašumi un tā veica arī sabiedrībai noderīgu da

a
arbu. Baznīca noteica sabiedrības normas, stingri uzmanīja to ievērošanu un arī bija tiesīga piespriest sodus. Klosteri bija garīgās dzīves centri – klosteros atradās skolas, mūki nodarbojās ar grāmatu pārrakstīšanu. Tajā pašā laikā baznīca uzspieda savas dogmas, bet paši garīdznieki nebūt nedzīvoja pēc bībeles priekšrakstiem. Pēc Klinī reformas un ilgstošām savstarpējam nesaskaņām notika baznīcas šķelšanās, kas turpinājās arī vēlākos laikos.

Viduslaiku sākumā tika noniecinātas visas antīkās pasaules vērtības, tādēļ bija jāsāk saimniekot un organizēt teritorijas pārvaldi savādāk. Feodālisms kā varas izplatīšanas un valsts pā
ā
ārvaldes sistēma nozīmēja, ka karaļi piešķīra saviem vasaļiem zemi, par to saņemot garantiju, ka, vajadzības gadījumā, viņam būs pieejami karavīri. Tā veidojās personīgās saites un attiecības, kas nodrošināja lielāku uzticību. Šī sistēma izplatījās no 8. gadsimta. Sakarā ar to, ka karaļa vasaļi sa
a
avu zemi varēja izlēņot tālāk apakšvasaļiem, veidojās savstarpēji pakārtotu attiecību sistēma, kur zemākais kalpo augstākajam, bet augstākais, vismaz teorētiski, aizstāv zemāko. Senioru un zemes ņēmēju saistīja arī citi pienākumi – vasalis pildīja padomdevēja funkcijas, atbalstīja materiāli un morāli, seniors nostājās vasaļa pusē strīdu gadījumos. Zemnieki savukārt bija pats zemākais slānis, kam bija jārūpējas par augstāko kārtu apgādāšanu. Viduslaikos izstrādājies šāds sabiedrības dalījums pastāvēja ilgu laiku un kārtu sistēma nostiprinājās cilvēku apziņā.

Ļoti nozīmīgs solis viduslaiku attīstībā ir pilsētu kā sabiedriskās un saimnieciskās dzīves centru atjaunošanās. Lielās pilsētas, piemēram, Roma, kuras bija nozīmīgas antīkajā pasaulē, tautu migrācijas gadsimtos tika nopostītas un aizmirstas. Jaunās tautas nodarbojās ar lauksaimniecību, taču ap 10. gadsimtu, pieaugot iedzīvotāju skaitam un mainoties dzīves apstākļiem, aktuāls kļuva amatniecības un tirdzniecības ja
a
autājums. Pilsētas bija vieta, kur apmesties un darboties amatniekiem, vieta, kur tirgotājam realizēt savu preci, vieta, kur zemniekam nopirkt vajadzīgās lietas. Sakarā ar to, ka pilsētas ieguva zināmas privilēģijas – tiesības uz savu pārvaldi, muitas iekasēšanu, savas naudas kalšanu – pilsētās veidojās turīgāka un neatkarīgāka sabiedrība, kas, viennozīmīgi ietekmēja visas sabiedrības attīstību.

Viduslaiki ir dažādi vērtējams vēstures posms. No vienas puses, viduslaiku sākums dēvējams par tumšajiem gadsimtiem, kad tika noplicinātas jau panāktās vērtības, kad baznīca uzspieda savu zīmogu visiem sabiedriskajiem procesiem. No otras pu
u
uses, tika panākts progress zemkopības un tehnikas attīstībā, cilvēku izglītības līmenis, pateicoties skolām, pieauga, iedzīvotāji iemācījās organizēt savu dzīvi, veidot organizācijas un apvienības. Neskatoties uz saviem maldu ceļiem, viduslaiki ir liels solis tuvāk mūsdienu cilvēkam.

Leave a Comment