Vieglatlētikas vēsture
Vieglatlētikas vēsture
Cilvēku parādīšanās uz planētas un viņa evolucionārā pilnveidošanās saskatāma arī vieglatlētikas vēstures sākuma stadijā. Iešana– soļošana, skriešana, lēkšana par šļērliem, metot priekšmetus uz zvēru medībās, dažādos karos- kā apsteigt, pārsteigt pretinieku. Ja zvērs, pretinieks nenonāvēs, aizstāvoties, indivīdu, būt “pozitīvs”.
Manuprāt, jau gadu tūkstošiem ilgi cilvēki vēlējās pārbaidīt savus spēku, ātrumā un meistarībā un sacensties ar citiem, šim nolūkam organizējot dažādas sacensības. Pirmās zināmās olimpiskās spēles notika 776.gadā p. m. ē. Senajā Grieķijā Olimpijas pilsētā. Vairāk nekā 1000gadus tās notika ik pa četri gadiem, līdz Romas imperators tās aizliedza.19. gadsimta beigās sporta pasākumi tika rīkoti arvien biežāk un arvien lielāku atbalstu guva ideja par olimpisko spēļu atjaunošanu to bijušajā veidolā. Šī kustība kļuva par pamatu pirmo vasaras ziemas olimpisko spēļu organizēšanu.
Sporta vēsturnieki uzskata, ka mūsdienu vieglatlētiku kā sporta veidu vajadzētu uzskatīt no 1837.g., kad Regbija (Anglija) pilsētā kādas koledžas audzēkņi skrējuši 2 km. Vēlāk sacensību programma iekļāvusi īso distanču skriešanu, skriešanu ar šķēršļiem, smaguma mešanu. 1851.g. sacensībās bija jau tāllēkšana, augstlēkšana. 1864.g. notikušas Eiropā pirmās sacensības starp Kembridžas un Oksfordas universitātēm. 1880.g. tika apstiprināta Anglijas vieglatlētikas asociācija.
ASV 1868.g. dibināts atlētikas klubs (Ņujorka), 1875.g. – studentu sporta savienība, kura šodien ir viena no šīs valsts vieglatlētikas vadošajām organizācijām. 1880.-1890. gados vieglatlētikas asociācijas radās daudzās pasaules valstīs.
1896.g. Olimpiskajās spēlēs vieglatlētika ir patstāvīgs sporta veids. Olimpiskās spēles turpmākā sporta attīstībā bija vadošs stimuls valstīm un sportistiem, jo sportistu sasniegumi tajās – olimpiskās medaļas, tika saistītas ar katras valsts politiskās iekārtas varenību.
1912.g. nodibināta starptautiskā vieglatlētikas federācija (SVF) – vadošais sporta organizatoriskais centrs, kurš veicina vieglatlētikas attīstību, nosaka sacensību noteikumus, titulē labākos pasaules atlētus.
1967.g. nodibinās Eiropas Vieglatlētikas amatieru asociācija (32 valstis), šodien – 44.
Krievijā vieglatlētiku pieņemts uzskatīt par sporta veidu no 1888.g., kad Pēterburgas tuvumā nodibināts sporta pulciņš (Tjarlova). Pirmās Krievijas meistarsacīkstes notika 1908.g. ar 50 dalībniekiem. 1911.g. nodibināta Viskrievijas vieglatlētikas savienība, kurā ietilpa sporta līgas no Pēterburgas, Maskavas, Kijevas, Rīgas un citām pilsētām. Rīga tajā laikā bija Krievijas guberņa. 1912.g. Krievija pirmo reizi piedalījās olimpiskajās spēlēs Stokholmā.
Tālākajā Krievijas vieglatlētikas attīstības gaitā daudzi sportisti kļuva par olimpiskajiem, pasaules un Eiropas čempioniem. Valsts (PSRS) nodrošināja sporta attīstību, izdalot lielu naudas dotāciju sportam. Sportistu uzvaras, kā prasīja, par katru cenu bija valsts varenības apliecinājums sacensībā ar lielāko konkurentu ASV.
Vidējās distances
Īpaši dramatiskas sacensībasizvēršas vidējo distanču skrējienos, kuros sportistiem jāveic vairāki stadiona apļi. Spēks, izturība un ātrums ir svarīgas īpašības, bet vēl nozīmīgāka ir vienmērīga efektīva skriešanās tehnika. Sportistiem ir jāskrien pietiekami ātri, lai noturētos kopējā grupā, un tajā pašā laikā jāprot saglabāt enerģijas rezerves finiša izrāvienam, kad skrējiena temps palielinās. Lielākā daļa vidējo distanču skrējēju ir tā izkopuši finiša tehniku, ka spēj pēdējos 100-200 metros veikt sprinta cienīgu izrāvienu.
Tehnikas pamati
Galvas stāvoklis.
Skrējiena laikā galva jātur taisni, nedrīkst pieļaut jebkādas tās kustības . Mutei jābūt vaļā; apakšžokli nedrīkst sasprindzināt; vēlams, lai sejas muskuļi būtu brīvi.
2. Ķermeņa stāvoklis.
Labai skriešanas tehnikai raksturīga skaista, pareiza stāja. Ķermenis nedaudz noliekts (bet ne saliekts gurnu locītavā). Jo ātrāk skrien, jo noliekums lielāks. Ķermeņa stāvoklim jāsekmē plūstoša virzība uz priekšu.
3. Roku darbība.
Roku kustības ietekmē kāju darbību, kustību tempu, ritmu, virzienu. Roku darbībai jānotiek sinhroni ar kāju darbību.
Galvenie nosacījumi:
Rokas kustas paralēli skrējiena virzienam; nedaudz savērstas ;
Virzoties uz priekšu, tās elkoņa locītavā maksimāli saliecas, virzoties atpakaļ, atbrīvojas. Jo lēnāk skrien, jo mazāk aktīva ir roku darbība un mazāk mainās leņķis elkoņa locītavā;
Plecu joslai jābūt atslābinātai;
Plaukstai un pirkstiem jābūt atslābinātiem.
4. Kāju darbība.
Tai ir noteicoša nozīme skrējienā: kājas veic aizmugurējo atgrūdienu un priekšējo vēzienu – svarīgākās kustības, kas nodrošina pārvietošanos.
Galvenie nosacījumi:
Kāja priekšā jāliek ar tverošu kustību no augšas lejup zem sevis uz pēdas priekšējās daļas ārējās malas;
Pēdas jānoliek uz vienas līnijas, nedaudz savērstas;
Atgrūdienam jānotiek ar paātrinājumu pēdas locītavā. Nav jācenšas akcentēt kājas iztaisnošanu ceļa locītavā, skrējienam jābūt ,,mīkstam”, nevis lēcienveidīgam;
Pēc atgrūdiena aizmugurējās kājas pēda pēc iespējas ātrāk jātuvina gurniem, to neatmetot augstu atpakaļ;
Lidojuma beigu daļā priekšējās kājas pēdai jābūt pievilktai, lai nodrošinātu aktīvu tās darbību;
Vēziena kājai ceļa locītavā jābūt maksimāli saliektai, vēzienam jābūt vērstam uz priekšu, nevis augšup. Vēzienam jābeidzas ātrāk nekā atspērienam;
Skrienot lēni, visi šie nosacījumi saglabājas, taču to aktivitāte samazinās.
Skriešanas stratēģija
Labākie sportisti 400m distanc- vienu stadiona apli- noskrien kā nepārtrauktu sprintu. Starts tiek dots no līkumā izveidotiem, nobīdītiem starta paliktņiem, un sportist visu skrējiena laiku ir jāatrodas savā celiņā.
800 skrējienā starts tāpat tiek dots no nobīdītiem stara paliktņiem, bet pēc 100m sportist drīkst pamest savu celiņu un tuvoties iekšējiem celiņiem, kurā pa apli veicamais attālums ir mazāks. Lielākā daļa sacensību 800m un garākās distancēs notiek pa izteiktiem posmiem. Sportisti sāk skriet spēkus saudzējošā tempā, cenšoties ieņemt un noturēt labu pozīciju, kas dod iespēju būt gatavam finiša spurtam pēdējā aplī. 800m distancē skrējienā sportistam nemitīgi jāseko pārējiem sāncenšiem, jo jebkurā brīdī kāds sportists vai sportista gripa var atrauties no pārējiem. Tāpat jāseko, lai, tuvojoties finišam taisnei, sportistam netraucētu apkārtējiem sportisti.
Ļoti reti kāds piedalās gan 400m, 800m skrējienā. Tikai Alberto Huantorena (Kuba) ir veiksmīgi startējis abās šajās disciplīnās, Monreālas Olimpiskajās (1976.g.) spēlēs izcīnot zelta medaļas gan 400m, gan 800m skrējienā, turklāt pēdējā uzstādot jaunu pasaules rekordu.
Zemais starts
Visizdevīgākais stāvoklis kustības sākšanai īsajās distancēs ir zemais starts. Vidējās un garajās distancēs izmanto augsto startu, kas ir viens no zemā starta apmācības elementiem. Pusaugstais starts (skrējējs balstās uz abām kājām un vienas rokas) sacensībās nav atļauts.
Zemā starta kvalitāti raksturo spēja no miera stāvokļa sasniegt vislielāko paātrinājumu distances sākuma daļas veikšanai. Starta efektivitāte atkarīga no:
Kustību izpildes veida;
Reakcijas ātruma;
Fiziskās sagatavotības.
Iesācējiem visieteicamākais ir parastais zemais starts: priekšējais starta paliknis nostiprināts 1,5 – 2 pēdas no starta līnijas, aizmugurējais – apakšstilba garuma attālumā aiz priekšējā. Visērtāk rīkoties šādi: kad priekšējais paliknis novietots, tajā ieliek priekšējās (parasti – atspēriena) kājas pēdu, tai blakus novieto aizmugurējās kājas celi un ar šīs kājas pievilktu pēdu atzīmē līniju, kur jāatrodas aizmugurējam paliknim.
1. ,,Ieņemiet vietas!”
Skrējējs atbalstās uz plaukstām aiz starta līnijas un novieto paliktņos kājas. Pēc roku novietošanas pirms starta līnijas ieņem šādu pozu: mugura apaļa, galva brīvi noliekta, rokas vertikāli plecu platumā, plaukstas balstās uz īkšķa un sakļautiem pārējiem pirkstiem paralēli starta līnijai; aizmugurējās kājas celis balstās uz skrejceļa.
2.,,Uzmanību!”
Gurnus paceļ nedaudz augstāk par pleciem, pēdas cieši piespiež paliktņiem. Mugura apaļa, galvas stāvoklis nemainīgs. Ķermeņa svars vienmērīgi balstās uz rokām un kājām.
3.,,Marš!”
Skrējiena darbībai jābūt racionālai, vērstai skrējiena virzienā. Vispirms no zemes atrauj rokas, tad pēc vienlaicīga abu kāju atgrūdiena – aizmugurējo kāju. Vēziens ar to ir lēzens un ļoti ātrs. Ķermenis gurnos veido lauztu līniju. Jāsaglabā ķermeņa noliekums – to nodrošināt palīdz galvas stāvoklis. Uz priekšu jāvirza pauris, skats uz eju.
4. Starta izskrējiens.
Sākas no skrējiena pirmā soļa pēc starta komandas un beidzas, kad skrējējs sasniedzis normālosoļu garumu distancē. Pirmais solis ir nedaudz garāks par otro. Ieteicamais soļu garums (pēdās) iesācējiem: 4; 3,5; 4; 4,5; 5; 5,5; 6; 6,5; 7; 7,5. Parasti vidējais soļu garums distancē iesācējiem ir ap 7,5 pēdām. Kopējais starta izskrējiena garums ir 10 pirmie skrējiena soļi jeb 53-54 pēdas. Šajā laikā kāju jācenšas likt pēc iespējas tuvāk ķermeņa kopējā smaguma centra (KSC) projekcijai. Vēziena brīdī kāja maksimāli saliekta ceļa locītavā. Jācenšas saglabāt ķermeņa noliekumu; tas beidzas 10.solī. Soļi jāliek pēc iespējas biežāk. Pirmajos soļos pieļaujama neliela skriešana ,,skujiņā”.
Skriešanas spēju pamatā ir ne tikai tehniskā, bet gan – galvenokārt – fiziskāsagatavotība.
Pārvietošanās ātruma attīstīšana:
Skriešanā galvenā nozīme ir ātruma attīstīšanai. Vecākajās klasēs fiziskās audzināšanas nodarbībās ātruma trenēšana nereti sagādā grūtības. Tādēļ ātruma īpašības jāattīsta pēc iespējas agrāk.
Izturības attīstīšana
Izturības attīstīšana saistīta ar darbaspēju paaugstināšanu un veselības nostiprināšanu. Izturības vingrinājumi ir neaizstājami gribas īpašību veidošanā. Vēlams tos veikt nodarbības apvidū.
Vispārējie nosacījumi izturības attīstīšanai:
1. Izturība vislabāk attīstās meitenēm līdz 13-14 gadu, zēniem līdz 16-17 gadu vecumam.
2. Lai pēc šī vecuma izturība nepazeminātos, jāizpilda izturības vingrinājumi.
3. Izturības vingrinājumi treniņnodarbībā jāiekļauj galvenās daļas beigās.
4. Ātrumizturības vingrinājumus var izpildīt galvenās daļas otrajā vai beigu posmā.
5. Izturības attīstīšanas pamatā – ilgstoša nepārtraukta slodze ar nelielu intensitāti.
7