Vikingu laikmets

Rīga
2006
Saturs.

Ievads 3

Vikingu laikmets 4-12

Testi 13-18

Atbildes 19

Izmantotās literatūras analīze 20

Secinājumi 21

Izmantotās literatūras saraksts 22
Es rakstu referātu par vikingiem, jo mani jau sen ir aizrāvusi viņu darbība: dzīvesveids, paražas, arī reliģija un karagājieni, kuros vikingi guva neticami augstus sasniegumus, pat neizstrādājot stratēģiskus plānus, lai vieglāk būtu realizēt savus uzbrukumus – tie bija spontāni. Varētu teikt, ka vikingi bija sava veida eksotiska parādība gan sava dzīvesveida, gan izskata dēļ, jo, piemēram, tādas ķiveres ar buļļu ragiem bija raksturīgas vienīgi vikingiem, kas arī kļuva par sava veida vikingu atpazīšanas zīmi.
Mana darba mērķis sagatavot mācību materiālus par vikingiem – sakopot visus materiālus kopā, jo mācību grāmatās ir tikai pamati, kas jāzina katram skolēnam, taču par vikingiem ir daudz vairāk interesantu materiālu nekā to mums var dot mācību grāmatas, bat tas viss ir izmētāts pa neskaitāmām enciklopēdijām. Tad nu es visu to centos savākt kopā, taču atzīstos, ka visi pieejamie materiāli šeit nav.
Mans darbs sastāv no vairākām nodaļām, kurās es centos no visās grāmatās sniegtās informācijas atrast kopējo un to apkopot: par vikingu laikmetu, sabiedrību, dzīvesveidu, kultūru, kā arī apkopot hronoloģiskos datus.
Nodaļā “vikingu laikmets” esmu sakopojusi galveno informāciju par vikingiem, to izcelšanos un darbību – tas ir ievads visai vikingu vēsturei.
Nodaļā “sabiedrība” ir atrodama informācija par to, kāda bija vikingu sabiedrība un tās īpatnības.
Nodaļā “vikingu dzīvesveids” ir informācija par vikingu mājām un kuģiem.
Nodaļā “kultūra” sakopota informācija par vikingu reliģiju, rakstību – rūnām un mutvārdu daiļradi – sāgām.
Nodaļā “vikingu karagājieni” ir aprakstīti vikingu karagājienu virzieni.
Nodaļā “hronoloģija” ir apkopoti visi svarīgākie gadi vikingu vēsturē.

Vikingu laikmets.
Vikingu laikmetu attiecina uz laika posmu no 8.gs. līdz 11.gs. Taču vikingu sirojumi aizsākās daudz agrāk un beidzās daudz vēlāk. Vikingu sabiedrība un atšķirīgais dzīvesveids datējami jau sākot ar 1.gs. Ir vairākas versijas, no kāda vārda ir cēlies vikingu nosaukums:
1. no vārda vikja, kas nozīmē aiziet prom, nošķirties,
2. no viks – tulkojumā “fjordi”,
3. no vikingr – “cilvēks, kas ceļo pa jūru”,
4. no viking – “cilvēks, kas dodas uzbrukumā pāri jūrai”,
5. no Vīka – novads pie Oslo fjorda,
6. no vicus – (no latīņu val.)”tirzniecības vieta, osta, nocietināta vieta”.
Zemēs, kurās nonāca vikingi, viņus dēvēja citos vārdos:
1. Rietumeiropā par normāņiem (ziemeļu vīriem),
2. Bizantijā par varingiem,
3. Krievzemē par varjagiem,
4. Anglijā par dāņiem,
5. Īrijā par gaišmatainajiem un tumšmatainajiem svešiniekiem,
6. Vācijā par askomandiem.
Vikingi dzīvoja visā Skandināvijā (Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā), Islandē, Grenlandē, īsu brīdi pat Ziemeļamerikā, kā arī Baltijas jūras piekrastē (Latvijā, Igaunijā). Pasaules vēsturē vikingus pazīst kā nežēlīgus laupītājus un sirotājus, taču vikingi bija arī lietpratīgi kuģu būvētāji, bezbailīgi karotāji, gudri tirgotāji un čakli zemkopji. Tikai labas aramzemes trūkums un nelabvēlīgi dabas apstākļi spieda vikingus doties jūrā jaunu zemju meklējumos. Vikingi sāka nodarboties ar citām lietām – lopkopību, kuģniecību, zvejniecību, medniecību, sirošanu, kara algotņu dienestu pie svešzemju valdniekiem, nodevu ievākšanu no kaimiņiem un tirzniecību gan savās, gan citās zemēs.
Sākumā vikingi karoja tikai savās zemēs, bet par pirmo vikingu uzbrukumu ārpus savu zemju robežām uzskata Lindisfarnas klostera izlaupīšanu 793. gadā Ziemeļanglijas piekrastē, kas pieņemts uzskatīt par vikingu laikmeta oficiālo sākumu, taču par simboliskām beigām uzskata 1066. gadu, kad notika Norvēģijas konunga Haralda Skarbā neveiksmīgais iebrukums Anglijā.

Sabiedrība.
Lai bargajos dabas apstākļos izdzīvotu, vikingi dzīvoja radinieku grupās: jo mazākas ģimenes, kurās bija tikai tēvs, māte un bērni, nespēja tikt galā ar visām saimnieciskajām problēmām, tāpēc kopā turējās vesela grupa asinsradinieku. Darbus izrīkoja ģimenes galva – tēvs. Mantu un vietu mantoja tikai vecākais dēls. Mantu nesadalīja, tāpēc pārējie dēli parasti kļuva par sirotājiem. Šāda ģimene veidoja brīvos saimniekus, kurus Skandināvijā dēvēja par bondiem (bo – apmetne, māja). Bonda sētā strādāja arī gūstekņi, parādnieki, kalpi, kalpones.
Lai gan vikingu sabiedrībā noteicēji bija vīrieši un precību jautājumus kārtoja vecāki, tomēr arī sievietēm bija savas tiesības, jo viņas drīkstēja šķirties. Sieviešu pārziņā bija atslēgas no lādēm, kurās ģimenes glabāja savas vērtīgākās lietas.
Vikingi katru vasaru rīkoja sapulces, ko sauca par tingu (no senģermāņu ding – lieta). Šeit kopā sanāca visi brīvie bondi un izšķīra strīdus, iztiesāja noziegumus un pārkāpumus, kā arī izvēlēja konungu (mazais ķēniņš), kas bija cilšu vadonis, un bija atbildīgs par kara jautājumiem. Tingos vikingi apsprieda jaunos un vecos likumus. Vikingi radīja tādu likumdošanas sistēmu, kas balstījās uz taisnīguma un godīguma principiem. Pastāv viedoklis, ka tā ietekmējusi daudzu pasaules valstu likumdošanu.

Vikingu dzīvesveids.
Vikingi apdzīvoja plašu sētu, kurā bija daudz ēku. Vikingi cēla īpaša tipa mājas: tās bija garas (10 –50m ), sienas bija no akmens, koka vai velēnām. Aukstajos rajonos (Grenlandē) sienas bija sevišķi biezas. Jumti bijs pārklāti ar salmiem, niedrēm vai velēnām – atkarībā no tā, kādi materiāli bija pieejami. Galvenā ēka bija dzīvojamā māja, pie tās bija siamniecības ēkas, taču lopu kūts nereti atrādās zem viena jumta ar dzīvojamo ēku. Neiztrūkstoša celtne bija pamatīgi būvēta klēts. Apkārt ēku grupai bija žogs, kas pasargāja no sirotājiem un meža zvēriem. Vikingu apmetnes parasti atradās fjordu līčos, tāpēc ļoti attīstīta bija kuģubūve.
Vikingu kuģi bija tālaika lielākais sasniegums kuģubūvē. Kuģos izmantoja gan buras, kuras bija četrstūrveida, gan airus. Vikingiem nebija zāģu, tāpēc viņi lietoja cirvjus un teļļus, lai izgrebtu dēļus ar izciļņiem, kurus kopā sanagloja ar dzelzs naglām. Būvniecībā izmantoja dažādus kokus, bet kuģa “mugurkaulam” jeb ķīlim – vienmēr tikai ozolkoku. Tā kuģi kļuva izturīgāki un neapgāzās lielā vējā. Kuģa priekšgalu rotāja kokgriezumi – kāda dzīvnieka galvas atveidojums. Vikingu kuģi – strūglas – ir vairāku veidu, un tie iedalās pēc savām funkcijām:
1) viegli, ātri karakuģi – drakkar,
2) smagi, spēcīgi kuģi tirzniecības vajadzībām – knorr,
3) piekrastes kravaskuģi – karv.
Nereti mirušos valdniekus apbedīja kopā ar viņu kuģiem. Mirušo jūrnieku piemiņai krastā novietoja akmeņus, kuros iekala rūnas, kurām vēlāk cilvēki piedēvēja maģiskas spējas.
Vikingiem nebija kompasu, tāpēc parasti viņi turējās tuvu krastam un noteica savu atrašanās vietu pēc pazīstamiem objektiem. Braucot tālāk jūrā, vikingi izmantoja savas zināšanas par pasauli. Viņi novēroja sauli un zvaigžņu stāvokli, vēja raksturu, kā arī migrējošo putnu paradumus. Tomēr, lai cik labi jūrnieki un kuģubūvētāji vikingi arī bija, viņu kuģiem piemita būtisks trūkums – kuģu malas bija diezgan zemas. Tādēļ uz kuģa vienmēr atradās persona, kura smēla laukā ūdeni, taču nereti kuģi tādēļ gāja bojā.

Kultūra.
Vikingu laikmeta cilvēks bija ļoti mobīls, tāpēc viņš pabija daudzās vietās pasaulē dažu gadu laikā. Tādā veidā vikingi ieguva daudz iespaidu, ko varēja salīdzināt ar saviem uzskatiem. Tas atspoguļojās viņu kultūrā, sadzīvē un kara darbībā, tomēr vikingu kultūra ieturēja savdabīgu raksturu. Lai gan vikingi daudz klejoja apkārt, tomēr kultūras dzīvi viņi nepameta novārtā. Katrā ceļojumā vai sirojumā vikingi līdzi ņēma ar literārām spējām apvelītus dzejniekus un dziesminiekus, kurus dēvēja par skaldiem. Viņi rakstīja gan slavinājumus karavīriem, gan ceļojumu aprakstus, gan vienkāršas dziesmas uzmundrinājumam.
Kā daudzām tautām tolaik, arī vikingiem pastāvēja daudzdievība. Vikingu ideāls bija kareivīgi dievi, piemēram, Odins, Tors, Tīrs u.c., taču bija arī auglības dievi Freijs un Freija, kura bija arī mīlestības un nāves dieviete. No vikingu dievu nosaukumiem ir cēlušies nedēļu dienu nosaukumi angļu un vācu valodā, piemērām, Tīrs (Tīu), kurš bija debesu dievs un karavīru aizstāvis – otrdiena (angļu –Tuesday),Odins (Vodans, Vidars) – gudrības dievs un dievu vadītājs – trešdiena (angļu – Wednesday), Tors (Donārs) – pērkona dievs – ceturtdiena (angļu – Thuesday, vācu – Donnerstag), Freija jeb Frija – piektdiena (angļu – Friday, vācu – Freitag).
Vikingi ticēja, ka pastāv aizkapa dzīve, tāpēc vikingu kapos tika apraktas arī mantas, ko cilvēks lietojis vai valkājis, lai būtu ko lietot jaunajā dzīvē. Dažus vikingu līķus kremēja (sadedzināja), dažus apbedīja, citus palaida jūrā. Ticējumos pastāvēja, ka Odina vadītajā aizkapa valstībā Valhāllā pie daiļajām jaunavām valhīrām nonāca tikai kaujās kritušie karavīri. 10. gs. beigās vikingi pieņēma jaunu ticību – kristietību. Sākoties vispārējai kritstianizācijai, kuru vadīja un atbalsīja konungi, senās ticības piekritēji vienmēr varēja izceļot uz jaunām apmešanās vietām. Kritianizācijas procesi Dānijā un Norvēģijā noslēdzās jau 11.gs sākumā, taču Zviedrijā tikai 12.gs.
Vikingi sākumā bija barbari (cilvēki, kuri nav kristieši), tāpēc Rietumeiropā viņus uzskatīja par analfabētiem, taču vikingiem pastāvēja sava rakstību sistēma – rūnu alfabēts. Rūnas izmantoja īsiem pierakstiem un atzīmēm, norādēm uz priekšmeta par tā īpašnieku, memorāliem uzrakstiem. Rūnu alfabēts pastāvēja jau lielās tautu staigāšanas laikā (no 1.gs. – 8.gs.), kurā bija 24 zīmes, taču velāk skandināvi no tā izveidoja 16 zīmju alfabētu, tomēr tām bija vairāki veidi. Garākus rūnu rakstus iekala akmeņos, kuri bija īpaši memorāli pieminekļi – rūnakmeņi, kurus uzstādīja par godu kādai personai, notikumam. Sākumā rūnakmeņos bija vienīgi teksti, taču sākot ar 10.gs. sāka izmantot arī zīmējumus – dekoratīvus rotājumus. Visbiežāk tie bija „zvēru stila” elementi – dzīvnieku galvas, pūķi. Ar kristietības ienākšanu parādās arī krusta motīvs. Tā kā rūnas neizmantoja literāru darbu pierakstīšanai, izveidojās mutvārdu daiļrade – sāgas (senislandiešu valodā – stāsts, vēstījums, vēsture), kuras vēstīja par seniem konungiem, varonīgiem vikingiem, karagājieniem un kaujām. Sāgas radās un pastāvēja vienīgi Islandē. To sacerēšanas laiku datē ar 930. – 1030.gadu, bet ap 1200. gadu tās apkopoja un pieraksīja islandietis Snorre Sturlusons.
No vikingiem saglabājušies arī mīti – stastījumi par dieviem un varoņiem, dzīves gudrību, par pasaules rašanos un bojāeju. Mītu apkopojumus sauca par Ēdām (tulkojumā – vecāmāte).
Vikingi baidījās no mistiskām būtnēm arī ikdienā: viņi cēla augstus žogus, lai sētā netiktu troļļi – noauguši milži, kuri dzīvoja kalnu alās, harpijas – milzīgi putni ar cilvēka galvu, jo uzskatīja, ka blakus Mitgardai – „vidus sētai” jeb cilvēku apdzīvotajai pasaulei atrodas Āsgarda – „āsu zeme”, kurā mita dievi. Ārpus žoga atradās Milžzeme – Ūtarga – „ārējā pasaule” – haosa, dēmonu un milžu valstība, kas aptvēra cilvēku un dievu apdzīvotās pasaules.

Vikingu karagājieni.
Vikingu laupīšanas karagājieni sākumā bija pavisam nemanāmi, jo notika turpat – vikingu zemēs. Pēc vikingu uzbrukuma Lindisfarnas klosterim sekoja regulāri vikingu uzbrukumi Rietumeiropas zemēm. Vikingu sirojumos, īpaši to beigu posmos, bija iesaistītas arī baltu un somugru ciltis, tomēr to pirmsākumi un vislielākais aktivitātes laiks saistāms ar ziemeļģermāņu ciltīm – dāņiem, jitiem, gutiem, sveijiem un norvēģiem. Lai gan vikingi ne tikai siroja, bet arī tirgojās, tomēr viņi iedvesa lielas šausmas un bailes Eiropas iedzīvotājiem.
Vikingu laikmeta spilgtākie notikumi saistās ar norvēģu un dāņu sirojumiem, jo sākot ar 8.gs. beigām, ziemeļnieku kuģi regulāri piestāja gan Anglijas, gan Francijas, gan Spānijas krastos. Krastā nonākušie vikingi izpostīja visu: klosterus, pilis, fermas, ieguvuši no vietējiem zirgus, izpostīja arī plašākus apgabalus. Pateicoties vikingu mazajiem kuģiem, viņi varēja aplaupīt ne tikai lielo upju krastus, bet tika tālāk arī pa mazajām upītēm. Rietumeiropa bija politiski sadrumstalota, tādēļ nespēja pretoties vikingu uzbrukumiem. Vikingi turpināja sirot Atlantijas okeānā, Baltijas jūras un Ziemeļjūras piekrastēs, sasniedzot Ziemeļāfriku un Itāliju Vidusjūrā. 846.g. vikingi aplenca pat Romu, taču to neieņēma – tas palika katra vikinga sapnis.
Vikingu pirmo sirojuma vilni noslēdza pāreja uz jaunu taktiku – ne tikai izlaupīt un izpostīt zemes, bet sākt apmešanos iekarotajās teritorijās. 911.g. vikingi panāca, ka Francijas karalis, Kārlis III Vientiesis Senklīrā pie Eptas noslēdza līgumu un piešķīra normaņu vadonim Ralfam (Rollanam) Normandiju kā Francijas hercogisti. Tomēr vikingu uzbrukumi turpinājās un novājinātā Anglijas karalistes bija spiestas atpirkties no sirotājiem, maksājot tiem savdabīgu nodevu – ‘dāņu nauda’, kuru maksāja arī franki.
Pēdējais iekarojumu vilnis 11.gs. bija saistīts ar Dāniju un Norvēģiju jau kā ar kristīgām valstīm. Sirojumu mērķis bija jaunu teritoriju iekarošana. Vislabāk veicās Dānijai, jo tās konungs Knuds I Lielais (1016. – 1035.) vienlaikus bija Anglijas, Norvēģijas un Zviedrijas dienviddaļas karalis, taču šis savienojums izirst pēc viņa nāves.
Ziemeļeiropā galvenokārt karoja zviedri, taču nozīmīgāki bija tirdzniecības sakari, nevis sirojumi. Braucot pa daudzajām Austrumeiropas upēm, bija iespējams nokļūt Bizantijā, kur nodibināja sakarus ar arābiem. Tā veidojās „ceļš no varjagiem uz grieķiem”, kas savienoja Baltijas jūru ar Melno un Kaspijas jūrām.
9. – 11.gs. Anglijā un Eiropas kontinentālajā daļā vikingu sirojumu rezultātā izveidojās vairākas vikingu apmešanās vietas, piemēram, 9.gs. 2.p. Nortambīrā (Anglijā), no kuras pakāpeniski izveidojās īpaša dāņu vikingu apdzīvota vieta – “dāņu tiesību” apgabals jeb Denlo. Līdzīgi procesi norisinājās arī Francijas ziemeļos (Normandija). Dažu gadu laikā jaunatnācēji gandrīz pilnībā asimilējās jaunajā vidē. Tomēr citi vikingi devās uz dienvidiem karot ar arābiem Spānijā un Dienviditālijā, kur dažu desmitu gadu laikā sagrāba Dienviditālijas lielāko daļu un atņēma arābiem Sicīliju, kur izveidoja vairākas hercogistes un grāfistes, kuras 12.gs. apvienoja Sicīlijas karalistē.
Rietumos norvēģu vikingi jau 8.gs. beigās sasniedza un iekaroja Farēru, Šetlendas un Orkneju salas. Apmetnes izveidoja arī Īrijā un Hebridu salās tomēr Islandes kolonizēšana bija viens no svarīgākajiem pasākumiem, jo no turienes vikingi atklāja Grenlandi, un no tās – Ziemeļameriku, taču tur ilgi nenoturējās, jo nespēja nodibināt labas attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem eskimosiem un indiāņiem (skandināviem – skerlingi).

Hronoloģija.
2.gs attīstās rūnu rakstība
5.gs sāk veidoties karavadoņa, vēlāk primitīva valdnieka vara
~ 650.g. pie Grobiņas izveido 2 apmetnes – sveiju un gotlandiešu
793.g. pirmais fiksētais uzbrukums (Lindisfarmas klosteris), oficiālais vikingu laikmeta sākums
794.g. vikingi tiek atvairīti un sakauti (Tinemotas klosteris)
795.g. tālāki uzbrukumi uz rietumiem no Anglijas
800.-1250.g. krājums “Senākā Eda’’
846.g. vikingi aplenc Romu, bet neieņem to
853.g. kurši atvaira dāņu uzbrukumu
854.g. kuršiem uzbrūk zviedru konungs Birkas Olafs
876.g. pirmo reizi vikingi masveidā sāk apmesties uz dzīvi Anglijā
~ 900.-982.g. Egils Skalagrimsons – slavens islandiešu vikings un skalds
911.g. Kārlis III Vientiesis atdod nomā Normandiju
920.g. vikingi pirmo reizi ierauga lielu salu rietumos no Islandes (Grenlande)
930.-1030.g. sāgu sacerēšanas posms
954.g. tiek gāzts Jorkas pēdējais vikingu valdnieks Ēriks Asinscirvis no Norvēģijas
982.g. Ēriks Rudais (Sarkanais) atklāj Grenlandi
986.g. Grenlandē ierodas pirmie kolonisti
1000.g. vikingu tings nolemj, ka vikingi kļūs par kristiešiem
1002.g. Leivs Eiriksons sasniedz Ziemeļameriku un nosauc to par Vīnlandi
1005.g. vikingi sastop vietējos Ziemeļamerikas iedzīvotājus – skerlingus
1010.g. vikingi izveido koloniju Vīnlandē, pēc sadursmēm ar skerlingiem tā tiek pamesta un aizmirsta
~1030.g. Baltijas jūrā parādās jauni vikingi – kurši un igauņi
1030.-1230.g. aktīvs kuršu vikingu uzbrukumu laiks
1041.g. un1049.g. kuršu iebrukumi Dānijā
1066.g. Haralda Skarbā neveiksmīgais iebrukums Anglijā – oficiālās vikingu laikmeta beigas
1200.g. sāgas apkopo islandietis Snorre Sturlusons
1880.g. arheologi atrod Gostades kuģi Norvēģijā
1904.g. dažas jūdzes no Gostades atrod Ūsbergas kuģi
1963.g. Norvēģu pētniece Helga Ingsteda Ņūfaundlendā atrod 9 vikingu māju un smēdes drupas.

Izmantotās literatūras analīze.

Pārsvarā visa informācija ir ņemta no vēstures grāmatām skolām, jo darbs ir vēsturiska rakstura – aplūkots viens vēstures posms. Skolās izmantojamo literatūru (vēstures grāmatas, kuras izmanto kā mācību materiālus) saturs un to sniegtā informācija ir ļoti līdzīga un varētu teikt, ka pat identiska, jo netiek sniegti pretrunīgi fakti. Atšķirīgs ir vienīgi informācijas pasniegšanas veids – pamatsskolu mācību grāmatās visa informācija ir dota ļoti uzskatāmā veidā – vienkāršā valodā, doti sausi fakti, kas papildināti ar dažādām vēstures liecībām (sāgām). Visa informācija ir vienkārši paskaidrota: kādēļ ir izveidojusies šāda situācija, bet atšķirībā no vidusskolu mācību materiālā dotās informācijas, fakti nav sīki un detalizēti analizēti.
Vidusskolu mācību materiālos visa informācija ir dota daudz sarežģītākā, detalizētākā un argumentetākā valodā. Fakti, kuri pamatskolā doti kā visai svarīgi, vidusskolas mācību grāmatā ir uzrakstīti sīkajā drukā, kuru parasti slinkākie skolēni nemaz neizlasa, taču visa informācija ir sīki izanalizēta, skatot to kā problēmas.
Padomju laika mācību materiālos informācija par vikingiem ir visai skopa – tikai pāris rindkopu, taču šī informācija ir faktiem bagāta, tomēr tā pastāsta vienīgi par vikingiem to, ka tādi ir bijuši, ko galvenokārt darījuši, bet sīkāk analizēta viņu darbība netiek.
Enciklopēdijās informācija par vikingiem ir paskopa. Tajās galvenokārt ir akcentētas interesantas detaļas par vikingu dzīvesveidu, mākslas darbiem un sadzīves priekšmetiem. Ir ļoti daudz attēlu.

Secinājumi.
Tā kā rakstīju darbu par to, kas man interesē, tad domāju, ka darbu esmu paveikusi diezgan labi, un es ceru, ka tas patiks ne tikai man, bet arī kādam citam. Domāju, ka mans uzdevums savākt materiālus, ko varētu izmantot kā palīgmateriālu mācību darbam stundās, ir padarīts, jo ir sakopoti gan attēli, kuri savākti kopā no dažādām enciklopēdijām, gan izveidoti testi klasēm, kurām jāmācās par vikingiem tieši no tām paredzētajām mācību grāmatām, gan apkopota svarīgākā informācija par tēmu “vikingi”.
Grūtības man sagādāja tas, ka pieejamo materiālu klāsts bija ļoti plašs, un no tā visa vajadzēja atsijāt svarīgāko informāciju, ko izmantoju šajā darbā. Vēl problēmas sagādāja arī tehnika, t.i., attēlu saglabāšana disketē, kas tā arī tomēr neizdevās. Nebija iespējams arī sarakstīt ģeogrāfiskos nosaukumus uz kartēm, jo tas prasa lielas zināšanas darbā ar datoru.
Šis darbs man deva plašāku pārskatu pār vikingiem, jo skolas piedāvātie materiāli nav tik izsmeļoši, aizraujoši un pārskatāmi. Kā arī es ieguvu papildus zināšanas par senajām ziemeļu tautu kultūrām.

Izmantotās literatūras saraksts.
1. Misāns I., Pāvulāns V. “Viduslaiku vēsture”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.-
2. Misāns I., Pāvulāne V., Vijups V. “Pasaules vēsture vidusskolai I” Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.-
3. Misāns I., Pāvulāne V., Vijups A.”Pasaules vēsture vidusskolai I: Hrestomātija”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.-
4. Kurlovičš G., Tomašūns A. “Latvijas vēsture vidusskolai I”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.-
5. Klišāns V. “Vēsture vidusskolai I daļa”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 2002.-
6. Bērziņš O., Bulle – Leite S., Kripēns J., Krūmiņa I.“Seno laiku un viduslaiku vēsture”.- Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1962.-
7. Selerija D. “Vikingi un viņu ceļojumi”.- Rīga: VAGA, 1994.- no sērijas “Tā top vēsture”
8. Baiama M. “Ieroči un bruņas”: enciklopēdija.- Rīga: Zvaigzne ABC,- 1997.- no sērijas Redzes lokā
9. Plats R. “Pirāti”: enciklopēdija.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1996.- no sērijas Redzes lokā
10. Kentlijs E. “Kuģi”: enciklopēdija.- Rīga: Zvaigzne ABC,1992.- no sērijas Redzes lokā
11. Brūsa – Mitforda M. “Zīmes un simboli”: ilustrēta enciklopēdija.-Rīga: Zvaigzne ABC,1998.-
12. Lielā ilustrētā enciklopēdija.- Rīga: Zvaigzne ABC,1997.-
13. Meredita S. “Pasaules reliģijas”: enciklopēdija.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.-
14. Ievelina K.”Ilustrēta bērnu enciklopēdija”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.-
15. Frajs P.S.” Pasaules vēsture” Rīga: Zvaigzne ABC ,1997.-
16. Latvijas Padomju enciklopēdija Nr.7.- Rīga: Galvenā enciklopēdiju izdevniecība ,1986.-
17. Kas? Kur? Kad?: enciklopēdija lieliem un maziem Nr.4.- Rīga: „Rija”, 1997.-
18. Kas? Kur? Kad?: enciklopēdija lieliem un maziem Nr.5. – Rīga: “Rija”, 1997.-
19. Kas? Kur? Kad?: enciklopēdija lieliem un maziem Nr.6.- Rīga: ”Rija”, 1997.-