VOLFGANGS AMADEJS MOCARTS
Volfgangs Amadejs Mocarts ir dzimis 1756. gada 27. janvārī Vācijā, Zalcburgā. Viņa vecāki – tēvs Zalcburgas arhibīskapa Šratenbaha galma mūziķis Leopolds Mocarts un māte Anna Marija Mocarte – ļoti uztraucās par jaundzimušā mazā Volfganga dzīvību, jo jau pieci Annas Marijas bērni bija miruši. Volfgangs tomēr izdzīvoja un nu viņi bija divi – Volfgangs un viņa māsa Marija Anna, kas bija gandrīz piecus gadus vecāka par brāli un jau vingrinājās klavierspēlē.
Leopolds Mocarts, aplūkojis savu jaundzimušo dēlu, piezīmēja, ka viņam esot mūziķa pirksti. Jau no agras bērnības Volfgangam bija asa un vērīga dzirde, viņš iemīlēja mūziku vēl pirms zināja, kas tā tāda ir. Viņš dziedāja vēl pirms iemācījās runāt.
Liela nozīme Volfganga Mocarta tapšanā par mūziķi bija viņa tēvam Leopoldam. Viņš gan bija godkārīgs un mantkārīgs, bet tādi bija gandrīz visi tā laika mūziķi – darbavietas valdnieku un magnātu galmos bija viņu vienīgais, starp citu – skopais, ienākumu avots; protams, ka viņi uztraucās par savām vietām. Taču Leopolds Mocarts rūpējās ne vien par dēla ienākumiem, bet, vispirms un visvairāk par viņa muzikālo izglītību, kas pamazām kļuva arvien plašāka. Volfganga tēvs bija ne vien komponists un daudzējāda ziņā ievērojams teorētiķis, bet arī lielisks, talantīgs pedagogs. Augsburgas grāmatsējēja dēls Leopolds Mocarts bija Volfganga Amadeja Mocarta pirmais audzinātājs un skolotājs. Viņš bija arī pirmais komponists, kura manieri Volfgangs sāka atdarināt. Tēva prieks nebija aprakstāms, kad viņš pamanīja trīs gadus vecā Volfganga patieso interesi par mūziku. Viņš sāka mācīt savam dēlam klavesīna spēli. Trīs reizes nedēļā pa stundai mazais Volfgangs mācījās gammas kā citi mazuļi mācās alfabētu. Kad Leopolda Mocarta dēlam bija četri gadi, viņš sacerēja savu pirmo koncertu klavesīnam. Šāds formulējums, protams, ir par skaļu bērna pirmajam mēģinājumam, bet tā viņš to nosauca un tai mirklī Leopolds Mocarts saprata, ka Dievs viņam ir sūtījis brīnumu.
Volfgangam bija seši gadi, kad tēvs veda viņu un viņa māsu uz Vīni, lai stādītu
priekšā galmam. Visi, ieskaitot ķeizarieni Mariju Terēziju, bija sajūsmā. Marija Terēzija, lai gan nopietna un stingras dabas sieviete, tomēr bija laba un mīloša māte, viņu savaldzināja ne tikai mazā Mocarta spēle, bet arī viņa neviltotā sirsnība. Šīs jūtas bija abpusējas. Visā Vīnē un arī ārpus tās runāja par to, ka Volfgangs Mocarts sēdējis klēpī ķeizarienei un viņa ļāvusi sevi noskūpstīt.
Šai laikā Volfgangs jau komponēja. Viņš prata visus iespējamos spēles trikus, improvizāciju un varēja mierīgi spēlēt ar apsegtiem taustiņiem. Kā jau augstāk minēts, Leopolds Mocarts bija pirmais komponists, kura manieri Volfgangs sāka atdarināt, taču diezgan drīz viņi apmainījās lomām un tēvs nokļuva dēla ietekmē, jo Volfganga spilgtā radošā individualitāte izpaudās neparasti agri.
Jāpiezīmē, ka Mocarts alkaini uzņēma sevī ne vien mūziku, bet arī literatūru un citus mākslas veidus, arī matemātika viņam labi padevās. Pat dziedāšanas māku pie izcilā kastrāta Mancuoli viņš apguva ar patiesu prieku un sajūsmu, kaut gan saprata, ka pats nekad nespēs labi dziedāt.
Mūzikas vēsturei nav zināms otrs tik agras visu veidu profesionālo iemaņu apguves piemērs. Jau gluži agrā bērnībā Mocarts bija tik ģeniāls, ka šī ģenialitāte brīžiem varēja šķist pat biedējoša, reizēm viņa māte klusībā vēlējās, lai viņas vienīgais dēls labāk būtu parasts bērns ar cilvēcisku bērnību nevis mazs, visu apbrīnots un apskausts ģēnijs. Pusaudža gados Volfgangs Amadejs viņam vien piemītošajā stilā komponēja operas, orķestra darbus, stīgu, taustiņinstrumentu un vokālus sacerējumus, diriģēja un spēlēja daudzus instrumentus. Izcilākā klavesīnista un ērģelnieka slava Eiropā nebija nepelnīta. Lielais Mocarta priekštecis Haidns zvērēja Volfganga tēvam “kā godīgs cilvēks Dieva priekšā’, ka jauneklis, kas pazemīgi dēvē sevi par viņa skolnieku, ir diženākais komponists pasaulē.
Laika gaitā Mocarta mūzika arvien vairāk atbrīvojās no ietekmēm un kļuva oriģinālāka. Viņa darbi bija oriģināli, spēcīgi, to uzbūve – sarežģīta, reizēm pat tik sarežģīta, ka publika nespēja viņa mūziku pieņemt un izturējās pret to rezervēti, muzikanti un dziedātāji teica, ka šo mūziku neesot iespējams ne spēlēt, ne dziedāt, bet tas gan bija izskaidrojams tikai ar viņu zemo profesionalitāti, jo Mocarts pats
spēlēja daudzus instrumentus un zināja, kā jābūt komponētai mūzikai, lai to varētu spēlēt. Neskatoties uz to, ka Mocarta darbi kļuva aizvien labāki, publikas interese par viņu noplaka, jo lielākā daļa ietekmīgo cilvēku no mūzikas neko nesaprata, mūziķi un komponisti, kuri nebija ne uz pusi tik ģeniāli, no viņa baidījās un, visbeidzot – viņš taču vairs nebija brīnumbērns. Tā nu sanāca, ka Mocarta dzīves pēdējos gadus arvien vairāk aptumšoja trūkums, intrigas un pazemojumi. Arvien grūtāk kļuva uzturēt sievu un bērnu, samaksāt par dzīvokli, censties izkļūt no parādiem un visā šajā stresa atmosfērā vēl komponēt mūziku. Mocartam reizēm nācās pārvarēt sevi, lai uzrakstītu jautru un vieglu mūziku, kas tika no viņa prasīta, bet viņš tika ar to galā. Patiesībā mūzikas rakstīšana bija vienīgais, kas palīdzēja Mocartam izdzīvot un reizēm pat justies laimīgam, jo skumjā ikdiena neko labu nesolīja. Viņa sieva atkal bija stāvoklī, lai gan jau daudzi viņu bērni bija miruši neilgi pirms dzimšanas un arī Konstances pašas veselības stāvoklis sagādāja nopietnas bažas, piedevām Volfgangs nebija īsti pārliecināts, ka bērns, ko viņa gaida, patiešām ir viņa. To viņš tā arī nenoskaidroja, bet šis bērns piedzima dzīvs un vesels un bija otrais Mocartu bērns, kurš izdzīvoja. Viens no Volfganga Amadeja Mocarta pēdējiem darbiem bija opera “Burvju flauta” ar kuras palīdzību viņš vairoja ķeizara Jozefa II simpātijas. Tam bija arī sava tumšā puse – tas viesa patiesu nemieru Mocarta skauģos, īpaši ķeizarvalsts pirmajā mūziķī Saljēri.
Mocarts bija pārliecināts kristietis, lai gan bija masonu ložas biedrs. 1791. gada astoņpadsmitajā novembrī Mocarts Vīnes ložā diriģēja “Mazo masonu kantāti”, ko bija sarakstījis par godu ložas jaunā tempļa atklāšanai. Tā bija Mocarta pēdējā uzstāšanās. Pēc pusdienām pie Saljēri Mocartam kļuva ļoti slikti un divdesmitajā novembrī viņš bija spiests likties gultā, kur nogulēja līdz ceturtajam decembrim, kas arī bija viņa dzīves pēdējā diena. Naktī uz piekto decembri Mocarts mira. Viņu apglabāja Sv. Marka kapsētā lielā steigā saskaņā ar trešās šķiras bēru ceremoniju – iemetot lielā kopējā kapā, kur glabāja klaidoņu un pašnāvnieku līķus. Mocarta slimības laikā ārsti uzstādīja visfantastiskākās diagnozes, kas runāja pretī cita citai. Nedēļu pēc komponista nāves presē parādījās ziņas, ka viņš noindēts. Ļaudis
runāja, ka šajā noziegumā vainīgs Saljēri, arī pats Mocarts pirms nāves centās par to pārliecināt ārstus un savus tuviniekus, taču tad viņam neviens neticēja. Saskaņā ar Bēthovena sarunu burtnīcu publicētajām piezīmēm 1823. – 1894. gadā Saljēri pats atzinies draugiem izdarītajā noziegumā. Līdz pat pēdējam laikam Saljēri uzskatīja par garīgi slimu un viņa atzīšanos – par vājprātīgā murgiem. Taču tikai pēdējos desmit gados vien visas pasaules medicīnas žurnāli ievietojuši vairākus desmitus rakstu, kuros konstatēts, ka, spriežot pēc laikabiedru izteikumos minētajiem neilgās slimības simptomiem, Mocarts noindēts ar sublimātu.
SKAŅDARBI
1. Šķietamā vienkāršība (1768) La finta semplice Mocarta pirmā komiskā opera. Bija paredzēta uzvešanai Vīnes operā, bet intrigu dēļ izrāde nenotika. Tika uzvesta gadu vēlāk Zalcburgā.
2. Bastiāns un Bastianna (1768) Bastien und Bastienne Dziesmu spēle.
3. Mitridāts, Pontu karalis (1770) Mitridate, re di Ponto Šo un divas nākamās operas Mocarts komponējis Milānas operai.
4. Askonijs Albā (1771) Ascanio in Alba
5. Lučio Silla (1772) Lucio Silla
6. Parīze (1778) Paris Simfonija sacerēta Francijā.
7. Idomenejs, Krētas karalis (1781) Idomeneo, re di Creta opera
8. Bēgšana no Seraja (1782) Die Entführung aus dem Serail opera
9. Prāgas simfonija (1786)
10. Figaro kāzas (1786) Le nozze di Figaro Opera Latvijā iestudēta 1961.
11. Dons Žuans (1787) Don Giovanni Opera Latvijā iestudēta 1921.
12. Tā dara visas (1790) Cosi fan tutte Opera Latvijā iestudēta 1925.
13. Burvju flauta (1791) Zauberflöte Opera Latvijā iestudēta 1940.
14. Tita žēlsirdība (1791) La clemenza di Tito
15. Rekviēms (1791) Requiem (nepabeigts). Darbu pabeidza F. Zismairs.
Izmantotā literatūra
www.liis.lv/kultvest/kultura/muzika
www.lv.wikipedia.org/wiki/Volfgangs_Amadejs_Mocarts
http://www.ltn.lv/~incukaln/arzemju.htm