Silikoze
Elpošana ļoti smalkos kristāliskā kvarca putekļos var novest pie silikozes attīstības. Tas nozīmē plaušu audu bojājumus un var radīt elpošanas grūtības. Pakļautība ļoti augstai koncentrācijai īsā laika periodā var novest pie akūtas silikozes, kas izpaužas kā strauji progresējošs elpas trūkums un dažu mēnešu laikā var novest līdz nāvei. Līdzīgi arī paātrināta silikoze, kas noved līdz nāvei desmit gados, saistāma ar augstu ekspozīciju kvarcam, strādājot ar smilšu strūklu. Biežāk sastopama ir progresējoša silikoze, ko parasti rada atrašanās kvarca ietekmē ilgākā laika periodā. Tā parasti rada plaušu audu fibrozi (sabiezināšanos vai bojājumus), kas veicina plaušu darbības traucējumus.
Cietušajiem raksturīgi īsi elpas trūkumi, grūtības (vai pat neiespējami) noiet pat īsas distances vai uzkāpt pa kāpnēm. Iedarbība turpina attīstīties pat tad,
kad atrašanās kvarca ietekmē ir beigusies, un ir neatgriezeniska. Cietušie parasti kļūst par invalīdiem (bieži – par gulošiem invalīdiem) un parasti mirst no sirds mazspējas. Arī plaušu vēzis var būt saistīts ar kvarcu. Šādos gadījumos tas sākās kā plaušu fibroze. Fibrozes riska profilakse reizē būs arī plaušu vēža profilakse.
Profilakse Kvarca līmenis gaisā, kas augstāks par 0,1 mg/m ,jau ir bīstams. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka kvarca koncentrācija ir bīstama, ja vien parauga ņemšana no ļoti līdzīga darba nav pierādījusi ko citu. Paraugu ņemšanas rezultāti var būt vajadzīgi, lai noteiktu nepieciešamos piesardzības pasākumus, kas ir atbilstoši konkrētam darbam. Tāpat kā riska novērtēšanā un piesardzības pasākumu aprakstā, arī novērtēšanā ir detalizēti jānorāda veids, kā kontroles pasākumi tiks veikti un uzraudzīti
Astma
Astma ir elpošanas sistēmas slimība, ko raksturo lēkmjveida elpas trūkums izelpas laikā, tā ir iekaisuma slimība, kas skar bronhus. Astmas simptomi izpaužas kā bronhu epitēlija iekaisums, ko pavada izteikta tūska, bronhospazmas, ko izraisa bronhu gludās muskulatūras kontrakcijas un pārmērīga gļotu sekrēcija. Tās rezultātā veidojas daļēja bronhu nosprostošanās, kas palielina elpceļu pretestību un īsā laikā izraisa apgrūtinātas elpošanas lēkmju iestāšanos. Astma izpaužas kā sēkšana izelpas laikā, svelpjoša elpa un apgrūtināta elpošana ar aizdusu vai nopietnu elpas trūkumu, kas atkarībā no lēkmes smaguma pakāpes var būt vairāk vai mazāk apgrūtinošs.
Tādejādi astma izpaužas kā sēcoša, palēnināta elpošana ieelpas laikā: elpošanas procesā iesaistītajiem muskuļiem, kas parasti tiek ierosināti vienīgi gaisa ieplūdes laikā (ieelpošana), ir jāveic darbs arī gaisa izplūdes laikā (izelpošana), kā rezultātā elpojot ir jūtams diskomforts.
Nopietnos gadījumos, sevišķi, ja lēkme ir ilgstoša, tiek runāts par akūtu astmu vai astmatisku stāvokli. Pacients nav spējīgs runāt un viņam vai viņai iestājas cianoze, ķermenis pārklājas ar sviedriem, palēninās pulss un elpošana kļūst saraustīta, kas var kļūt par nāves cēloni.
Astmas lēkmju izraisītāji var būt dažādi faktori, starp tiem nozīmīgākais ir cigarešu dūmi, kas izraisa bronhu hipersensitivitāti un ko sauc arī par endogēno bronhiālo astmu. Tādējādi gan aktīvā, gan pasīvā atkarība no tabakas ir ļoti kaitīga astmas slimniekiem, jo tā izraisa atkārtotas un spēcīgas lēkmes. Astmas slimnieku skaits pieaug, it īpaši bērnu vidū, un cigarešu dūmu ieelpošana var vienīgi palielināt viņu problēmas, kas saistītas ar elpošanas sistēmu.
PLAUŠU VĒZIS
Plaušu vēzis ir dažādu plaušu ļaundabīgo audzēju vispārējs nosaukums. To skaitā ir arī bronhiālā karcinoma un mezotelioma. Plaušu vēzis attīstās bronhu šūnām pārveidojoties par vēža šūnām. Cilvēki, kuri lieto tabaku, ir sevišķi jutīgi pret šo slimību un plaušu vēzis patiešām ir visizplatītākā vēža forma smēķētāju vidū. Tas ir progresējošs un tas neatgriezeniski sagrauj plaušas. Arī cilvēki, kuri atrodas smēķētāja tuvumā, var saslimt ar plaušu vēzi, jo viņi ieelpo cigarešu dūmus. Tā ir Eiropas valstīs visbiežāk diagnosticētā vēža forma un pēc nozīmīguma tas ieņem pirmo vietu vīriešu un trešo vietu sieviešu nāves cēloņu vidū.
PLAUŠU SLIMĪBAS UN BRONHIĀLĀ ASTMA
Vīrusu infekcijas gadījumā saaukstēšanās izpaužas kā iesnas, kakla un balsenes iekaisums. Bieži ir apsārtis rīkles gals, kasīšanās kaklā, drudzis, var būt palielināti zemžokļa un kakla limfmezgli. Slimību 30-50% gadījumu izraisa rinovīruss. Parasti izārstēšanās notiek pati no sevis. Ne velti labi pazīstams ir teiciens: “Ja ārstē iesnas, tad slimo 7 dienas, bet neārstējot – vienu nedēļu.” Gandrīz vienmēr saaukstēšanās gadījumā ir paaugstināta temperatūra, kas pasliktina pašsajūtu. Tomēr nebūtu ieteicams temperatūru samazināt, ja tā nav augstāka par 380C. Pazeminot temperatūru, mēs neļaujam organismam realizēt fizioloģisko mehānismu, kas darbojas, lai apturētu slimību. Visbiežāk temperatūras pazemināšanai lieto paracetamolu un aspirīnu. Labākās zāles ir laiks un atpūta, Ieteicams vismaz pirmo dienu pēc simptomu parādīšanās pavadīt gultā, lietot daudz šķidruma (2-3 l dienā) un vitamīnu. Degunu iesaka šņaukt pēc iespējas retāk. Kaklu jāskalo ar siltu sālsūdeni. Par tādiem medikamentiem kā antiseptiskam sūkājamām tabletēm, pretklepus un atkrēpojošiem līdzekļiem, antihistaminiem un asinsvadus sašaurinošiem līdzekļiem vēl joprojām norit diskusijas starp mediķiem, īpaši tas sakāms par kombinētiem preparātiem, jo visām tajos ietilpstošajām vielām ir iespējamas nevēlamas blakus parādības. Piemēram, vecās paaudzes lietotie antihistamīna līdzekļi rada miegainību, atkrēpojošie līdzekļi kairina kuņģi, asinsvadu sašaurināšanas zāles paaugstina asinsspiedienu.