Jānis Jaunsudrabiņš

Jānis Jaunsudrabiņš

1. Kur dzīvojis Jānis Jaunsudrabiņš?

Jānis Jaunsudrabiņš dzīvojis Neretas pagasta ‘’ Krodziņos ‘’, kas atrodas Lietuvas pierobežā. Tad ar ģimeni pārcēlies uz ‘’ Riekstiņiem ‘’- ‘’ Baltajā grāmatā ‘’ sauktajām ‘’Mūsmājām ‘’. Kādu laika sprīdi dzīvojis ‘’ Āriņos ‘’ un ‘’ Šausmānos ‘’. 3 mēnešus dzīvojis un papildinājis savas zināšanas glezniecībā Minhenē. No 1908. – 1909. gadam kopā ar ģimeni dodas uz Berlīni. No 1910. – 1913. gadam dzīvo Mīlgrāvī, Burtnieku namā. No 1913. – 1915. gadam dzīvo savā mājā Pļaviņās. No 1915. – 1918. gadam dzīvo Kaukāzā. 1924. gadā dodas uz Parīzi, Luvru, Luksemburgu, Kapri. 1935. gadā dzīvo Ilūkstē. 1937. gadā pārceļas uz Mežaparku. Kad iepazīstas ar Fr

r
rīdu Balodi, ceļ māju Ropažos. No 1944. – 1947. gadam dzīvo Vācijā, DP nometnēs un dažādās vietās – Bīlefeldē, Bindē, Verfenē u.c. No 1948. – 1962. gadam pārceļas uz Kērbeku Mēnes ezera krastā esošajā mājā, kuru vēlāk nosauc par Mēnesnīcu. 1962. gadā rakstnieks mirst un tiek apbedīts Kērbergas kapsētā. 1997. gadā 13. septembrī pārapbedī Neretā Ķišku kapos. Tās kļūst par viņa mūža mājām.

2. Kuros izdevumos iespiestas bēgļa atmiņas ‘’ Es stāstu savai sievai ‘’ ?

Bēgļa atmiņas ‘’ Es stāstu savai sievai’’ ir iespiestas Kopoto rakstu 12. sējumā.

3. Kuras un kādas bijušas Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvesbiedrenes?

Par pirmo Jāņa Ja

a
aunsudrabiņa dzīvesbiedreni kļūst Lizeta Sproģe. Viņa bija glīta, slaida tumšmate, ļoti vienkārša un apvaldīta. Viņa kļuva par rakstnieka mūzu. 1901. gada 2. septembra rītā no skaistajām Zvejnieku mājām izlīgoja izpušķota pajūgu rinda, lai aizbrauktu līdz tuvējai Neretas baznīcai, kur mācītājs Vāgners salaulāja Jā
ā
āni Jaunsudrabiņu un Lizetu Sproģi. 1921. gadā rakstnieka pirmā sieva mirst.

‘’ Viņa nebija skaista, bet šķita man tik tuva un saprotoša manās bēdās.’’ Tā Jaunsudrabiņš saka par savu nākamo sievu, žēlsirdīgo māsu- Elizebeti Ābeli, kuru apprecēja 1924. gadā. Viņi vakaros apmeklēja Operu, koncertus un teātri.

Šķiet, ka vienīgais cilvēks, kas Jāni Jaunsudrabiņu saprata un visu viņam piedeva, bija viņa māte. Ar laiku arī uzstājīgā un lepnā vedekla visvairāk respektēja tieši rakstnieka māti. 1935. gadā izšķiras ar savu otro sievu Elizabeti Ābeli.

Ap 1937. gadu, jau 60 gadu vecumā, rakstnieks iepazīstas ar Frīdu Balodi un nodibina ģimeni. Viņa bija 18 gadus jaunāka par rakstnieku, bet gadu starpība nekam netraucēja. Frīda bija daudz slimāka, nekā pati domāja, un 1939. gada 28. decembrī viņa mirst.

‘’Māja, kurā nav saimnieces, ir bez dvēseles’’- tā sa
a
aka pats rakstnieks. Par rakstnieka pēdējo līdzgaitnieci kļūst Natālija Valdmane, ko tagad visi tuvinieki pazīst ar saīsināto vārdu Nate vai vidēji īsi- Natiņa. Natālija bija 11 gadus jaunāka par Jāni. Kaut arī maz skolās gājusi, Natālija bija dziļi inteliģenta sieviete. Kad iepazinās ar rakstnieku, viņa bija pārkāpusi 50 gadu slieksni. Pēc rakstura Natālija ir mierīga un sirsnīga. 1941. gada 2. decembrī abi klusi salaulājas Ropažu pagasta dzimtsarakstu nodaļā.

4. Kurā Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā ir Rasmas dziesma ‘’ Nodzisa vakara blāzma.’’? Ko tu zini par šo stāstu?

Rasmas dz

z
ziesma ‘’ Nodzisa vakara blāzma.’’ ir Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā ‘’Vēja ziedi’’.

Vēja ziedi – ziedi, kas zied, nenesot augļus. Rasmas un Spodra mīlestība nevar būt laimīga, jo izrādās, ka viņi abi ir brālis un māsa. Bērniem ir jāmaksā par vecāku grēkiem.

Stāsts ir ļoti īpašs, latviešu literatūrā nekā līdzīga nav, vismaz tā laika autoriem. Tas ir Jāņa Jaunsudrabiņa 1. stāsts, sarakstīts ļoti īsā laika periodā, ar lielu aizrautību un degsmi. Stāsts ir kā ar vārdiem veidota muzikāla glezna. Darbā ietverto izjūtu, jūtu un emociju smalkums vairāk līdzinās dzejai nekā prozai. Stāstā nav izteikta sižeta, bet virzību veicina emociju dinamika. Stāsta žanrs robežojas ar noveli. Tas rakstīts 1. personā. Šis stāsts ir balstīts uz emocijām par nepiepildītu mīlestību, kuras centrā ir mīlas trijstūris – Rasma, Spodris, Jānis. Darbam ir 38 mazas nodaļas bez virsrakstiem, katra nodaļa ir kā mazs laika nogrieznis. Stāsts ir veidots impresionisma stilā. Vērojamas arī romantisma un reālisma virziena iezīmes. Kā mākslinieks gleznā, tā Jānis Jaunsudrabiņš literārā darbā atklājis cilvēka dvēseles izjūtu daudzkrāsu paleti. Jūtu nianses un pārdzīvojumu intensitāti atklāj uz dabas fona. Pavasarī, līdz ar dabas atmodu, mostas mīlestība, rudenī, līdz ar salnām, mīlestībai jāmirst. Šis darbs ir viena varoņa – jaunās meitenes Rasmas- stāsts, gandrīz vai viņas grēksūdzes, varētu pat teikt- intīma dienasgrāmata.

5. Kuri personvārdi izmantoti Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu nosaukumos?

 Ansis Auns

 Invalīds un Ralla

 Aija

 Jēkabs Gudrais un viņa nelaime

 Uršulīte

6. Kā Tu vērtē Aijas tēlu Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijā?

Virspusēji Aija ir vulgāra, raupja un šķietami bezsirdīga. Es uzskatu, ka Aijas likteni ir veidojusi romānā attēlotā konkrētā laikmeta vide, kuru raksturo skaudrs lauku darbs, kas ne vienmēr sniedz materiālu nodrošinājumu. Kā arī domāju, ka Aijas dzīve izvērtās tik nožēlojama tādēļ, ka jau agrā jaunībā ( kad viņu romānā atklāj Jāņa atmiņas ) viņa savu laimi saistīja vienīgi ar izdevīgām precībām. Domāju ( pēc romāna ), ka Aijai nebija citu iespēju, kā izkļūt no kalpu kārtas. Protams, skaisti ir grāmatās satapties ar tēliem, kuru personības neietekmē dažādi apstākļi, taču diemžēl realitāte bieži mēdz būt citādāka. Aijas tēlā Jānis Jaunsudrabiņš ir reālistiski iezīmējis nelabvēlīgu apstākļu ietekmi uz cilvēka personību. Aijai vienai ir jāaudzina un jāuztur trīs bērni, jāapsaimnieko mirušā vīra paputējusī saimniecība. Šāda ikdiena no Aijas sirds ir izdzinusi mīlestību, maigumu, sirsnību un iejūtību gan pret Jāni, gan pret bērniem, gan pret sevi pašu. Domāju, ka viņa nekad tā īsti nav mīlējusi, jebkuras viņas rīcības pamatā ir bijis tikai klajš aprēķins. Viņa apzināti un mērķtiecīgi izmantoja vīriešus, skaidri zinot, ko grib no viņiem gūt. Domāju, Aiju nosodīt nevar. Protams, viņas rīcība nav morāli ētiska, taču, manuprāt, liecina par stipru sievietes raksturu. Nedomāju, ka pareizākais būtu šādā situācijā saglabāt šķīstību un labo slavu, bet galu galā vienalga aiziet bojā kā cietējai. Tas liecinātu drīzāk par gļēvulību, nespēju cīnīties, paļaujoties sabiedrībā valdošajiem uzskatiem. Aija spītē savam sievietes liktenim.

Iespējams, ka vienīgais vīrietis, ko Aija jebkad ir mīlējusi, bija Jānis. Izjūtot patiesu mīlestību , nākotnes drošības sajūtu un atbalstu, ko sniegtu mīļotais vīrietis, Aija būtu varējusi mainīties, bet, manuprāt, Jānis bija pārāk pasīvs un par vāju Aijas trauksmainajam, kvēlajam raksturam. Viņš nebija pietiekami vīrišķīgs, lai spētu cīnīties par Aijas mīlestību un pats par saviem iedomātajiem ideāliem. Kādēļ Jānis izvēlējās Aiju nevis sirdsšķīsto, pareizo Ieviņu? Paša izvēle.

Aija, būdama romāna negatīvais tēls, ir spilgta, kolorīta atšķirībā no Jāņa un Ieviņas, kuri ir pozitīvie tēli. Iespējams, ka arī autors juta simpātijas tieši pret Aiju, viņas dzīvotgribu, nevis pret pozitīvajiem, bet, manuprāt, visai gļēvajiem tēliem- Jāni un Ieviņu. Varbūt Aija Jaunsudrabiņa izpratnē nav viennozīmīgi ļaunais tēls. Sabiedrībai patīk redzēt vāju, neaizsargātu sievieti, bet Aija nav vāja, viņa nepadodas.

Iespējams, ka viņas īstā mīlestība tomēr ir Aizupju Juris, bet viņš taču Aiju nekad nebūtu precējis. Lepnas sievietes spītība, aizvainots pašlepnums Aijai liek mesties citu vīriešu apkampienos. Nosodāma gan noteikti ir Aijas attieksme pret saviem bērniem, slinkums un nevīžība, bet varbūt tās ir tikai neveiksmīgas laulības dzīves sekas.

7. Ar ko atšķiras teksti grāmatās ‘’ Ar makšķeri’’ un ‘’ Ūdeņi’’?

Lielākoties grāmatu ‘’ Ar makšķeri’’ un ‘’ Ūdeņi’’ teksti ir identiski.

‘’ Ar makšķeri’’ ir ‘’ Ūdeņi’’ pirmteksts, t.i., – grāmata ‘’ Ūdeņi’’ ir veidota par pamatu ņemot tekstu ‘’ Ar makšķeri’’ . Lielākā daļa teksta fragmentu, kuri ‘’ Ar makšķeri’’ ir dalīti numurētās nodaļās, bet grāmatā ‘’ Ūdeņi’’- nē, sakrīt vārds vārdā, vērojamas nelielas, nebūtiskas izmaiņas teikumu veidojumā.

Lielākā atšķirība ir tā, ka papildus teksts ir ievietots ‘’ Ar makšķeri’’ starp 11. un 12. nodaļu un vēl visplašākais teksts ievietots starp 17. un 18. ( grāmatas noslēgumā ) nodaļu, kas vēlāk veido jaunu tekstu ‘’ Ūdeņi’’ . Atšķirīgs ir arī teksta dalījums rindkopās.

8. Kādi Jāņa Jaunsudrabiņa Kopoti raksti un Raksti izdoti?

Pavisam kopā ir izdoti 15 Jāņa Jaunsudrabiņa Kopoti raksti un Raksti.

Pirmo reizi izdoti 20. gs. 20. gados.

9. Sastādi ‘’ Baltās grāmatas ‘’ izdevumu rādītāju ( nosaukumi, izdošanas vieta un laiks, arī atkārtoti izdevumi un tulkojumi ).

Jāņa Jaunsudrabiņa ‘’ Baltā grāmatā ‘’ apkopoti bērnības atmiņu tēlojumi, kopskaitā tieši simts. Lai gan rakstnieks tos uzrakstījis laikā no 1910. – 1914.g., visi simts tēlojumi kopā ar zīmējumiem iznāk tikai 1927. g. Jāņa Jaunsudrabiņa Rakstu 2. sējumā.

 1912. g., Valters un Rapa , ‘’ Baltā grāmata ‘’

 1975.g. ‘’ Balto grāmatu’’ izdod ārzemēs

 Jaunākais izdevums ir 2005. g. izdevniecībā Valters un Rapa

10. Uzraksti kādu savas bērnības tēlojumu!

Kā ar vēja spārniem ir atlidojušas manas atmiņas par jauko bērnības laiku. Tik daudz prieka, satraukuma, pārsteigumu. Pašai liekas, ka esmu nonākusi pagātnē – mazas meitenes tēlā, kas nepārtraukti dara blēņas un priecājas par visu, kas ir plašajā, vēl neiepazītajā pasaulē. Sejā atplaukst plašs smaids, jo gar acīm pazib tik nozīmīgi mirkļi, kurus vēlos notvert un pierakstīt.

Iekārtojos mazliet ērtāk un aizveru acis. Kāds balts jo balts tēls man ataust atmiņā. Pašai nemanot, sāku smaidīt. Šis tēls ir mana tante, kas aizpildīja manu bērnību ar prieku un patīkamiem pārsteigumiem. Pār vaigu norit asara, jo zinu, ka viņas vairs nav. Sirdi pārņem skumjas. Vēl tagad atceros, kā skriešus skrēju pie viņas, cieši, cieši apskāvu un sabučoju, un tad es stundām ilgi varēju vērot, kā viņa ada , tamborē un šuj. Cik brīnumjauki bija viņas darbi! Cik liela pacietība un mīlestība tajos tika ielikta. Reizēm es mēdzu ieritināties viņas klēpī un klausīties pasakainus stāstus. Viņa bija man kā otra māmiņa – patvērums, pie kā atgriezties, labs draugs un lielisks piemērs , pēc kā dzīvot. Tik pozitīvu, labsirdīgu, sirsnīgu un strādīgu cilvēku vēl neesmu sastapusi.

Atceros tos rītus, kad zāle vēl norasojusi un es ar basām kājām skrienu pie savas vecmāmiņas. Tepat netālu jau viņa dzīvo – tā kā tālu jāskrien nav. Virs mājas jumta paceļas balts dūmu mākonis. Es zinu, ka istaba jau ir silta, tējas krūze uz galda kūp un vecmāmiņa raugās pa logu, vai es jau skrienu. Es aizelsusies pieskrienu pie lielajām mājas durvīm un atveru tās. Cik labi, ka ir vecmāmiņa, pie kuras var pieglausties un mazliet parunāt. Kaut vai ieskatīties viņai acīs. Man ir tādas pašas acis kā viņai. Laikam tādēļ man patīk tajās lūkoties. Reizēm sanāk smiekli, jo tajās redzu mazas meitenītes atspulgu.

Pie lielās plīts redzu vairākas bļodas, kurās iekšā ir kaut kas dīvains. Saprotu tikai to, ka vecmāmiņa ceps pankūkas, kuras man tik ļoti garšo! Mutē jau jūtu to patīkamo garšu, tādēļ nevaru vien sagaidīt, kad gardais ēdiens būs galdā. Kad pankūkas apēstas un tēja izdzerta, laiks mazliet pastrādāt. Jau no mazām dienām vecmāmiņa māca mani adīt. Pašai arī patīk. Cik interesanti ir vērot, kā no kamoliņa dzijas var iznākt zeķes, cimdi, šalles un džemperi! Arī tagad jūtos lepna un pateicīga, ka varu pati paņemt rokās adatas un uzadīt kaut ko jauku, mīļu un siltu! Nezinu, kā vecmāmiņa varēja man to iemācīt, jo jābūt lielai pacietībai, lai tādu skuķi kā mani pierunātu un iemācītu tik sarežģītu darbu.

Stundām ilgi varu vērot, kā vecmāmiņa gatavo ēst. Šķiet , ka šo radošumu esmu mantojusi no viņas, jo arī es varu ilgi rosīties pa virtuvi- cept cepumus, vārīt pusdienas, gatavot dažādus ēdienus un, protams, izdomāt pati savus! Vēl maza būdama, raustīju vecaimātei svārkus un lūdzos, lai mani palaiž pie lielās plīts. Kāds prieks mani pārņēma, kad viņa atļāva! Šķiet, ka vecmāmiņa manī saskata pati sevi.

Cik vien sevi atceros – es dziedu. Kad pavisam maza biju, māmiņa ņēma mani līdzi uz folkloras kopas mēģinājumiem. Tur visi tik skaisti un skanīgi dziedāja, bet es, kā jau kāra uz nedarbiem, maisījos visiem pa kājām, pievērsdama sev uzmanību. Šajos mēģinājumos bija arī rotaļas un spēles. Kas tie bija par priekiem, kad arī man atļāva palēkāt un padziedāt līdzi! Kopš tā laika es pavisam citādāk uztveru latviešu tautas tradīcijas un kultūru.

Mana bērnība ir ritējusi vienā solī ar dziesmu un deju. Tajā pašā laikā, kad sāku dziedāt, sāku arī iemēģināt lēcienus dejas virpulī. Visa mana bērnība ir aizritējusi tautastērpā, ar ziedu vainadziņu galvā un pastalām kājās. Vēl tagad mēdzu pāršķirstīt vecos fotogrāfiju albumus un aplūkot sevi, kad biju maza. Tad man no fotogrāfijas smaida meitene ar divām biželēm, pogu ačtelēm un baltu zobu rindu. Reizēm pat neticu, ka tā mazā meitene ir jau izaugusi.Dzīve rit uz priekšu, bet mani bērnības notikumi uzplaiksnī manā atmiņā, liekot par viņiem atkal atcerēties.

Protams, ka ne visa mana bērnība bija ‘’ sārtām rozēm kaisīta’’ . Es darīju daudz blēņu. Tad bija tracis mājās, māte pārdzīvoja. Man ir divi vecāki brāļi, kas, šķiet, mani pat mudināja blēņas darīt. Pēkšņi atcerējos kādu savu nedarbu. Māmiņai bija tāds liels, pīts koka grozs. Tajā parasti vienmēr stāvēja daudz krāsainu dzijas kamoliņu. Man ļoti patika ar tiem spēlēties- virpināt, ripināt un mētāt tos, un reiz man prātā ienāca kāda visnotaļ interesanta ideja. Es paņēmu visskaistāko dzijas kamoliņu un sāku ar to spēlēties. Es piesēju kamoliņa galu pie krēsla kājas. Tad sāku to mētāt un iedomājos, ka istaba būtu ļoti skaista , ja tā būtu izrotāta ar krāsainu dziju. Tā nu es ķēros pie darba. Dzijas pavedieni bija salikti kur nu kurais. Acis vien žilba no spilgtajām krāsām. Caur katru krēsla kāju, gar gultu, uz lampas, pie aizkariem.Visur! Visur bija krāsaini dzijas pavedieni. Cik es biju laimīga! Protams, līdz brīdim, kad to ieraudzīja mani vecāki. Māmiņa bija pārskaitusies! Visi viņas skaistie kamoliņi vairs neatradās savā vietā, bet gan istabā, kura tagad izskatījās pēc pasaku zemes. Tā likās man. Par sodu man pašai vajadzēja visu satīrīt un kamoliņus kārtīgi satīt atpakaļ. Kopš tā laika vairs māmiņas kamolus neaiztieku.

Pēkšņi attopos. Aiz loga jau vakars. Šķiet vairākas stundas esmu sēdējusi lielajā krēslā un domājusi visādas domas. Pieeju pie spoguļu un vēroju savu atspulgu tajā. Pasmaidu, jo saprotu, ka tā mazā meitene nekur jau nav pazudusi, bet tikai paslēpusies dziļi man sirdī.

Palieciet sveiki, mani bērnības notvertie mirkļi!