Andrejs Upīts ir dzimis 1877.gada 4.decembrī Skrīveros, Kalniņu ģimeņu mājās, pusgraudnieka Mārtiņa Upīša ģimenē un mirst 1970. gadā. Romāns tulkots bulgāru, čehu, igauņu, krievu, poļu valodā. Romānā galvenā tēma un ideja ir latviešu zemnieka sensenā vēlēšanās iegūt sociālo un materiālo neatkarību. Romāns tulkots bulgāru, čehu, igauņu, krievu, poļu valodā. Darbības vieta ir Skrīveri, kas romānā tiek dēvēta par Dīvaju. Upīts precīzi attēlo Skrīveru ģeogrāfisko vietu. Upīts savos romānos vienmēr risinājis svarīgas problēmas un ar saviem darbiem progresīvi ietekmējis sabiedrību.
Romānu “Zaļā zeme” Upīts uzrakstījis Tēvijas kara gados Kstiņinā, un tas publicēts 1945. gadā Rīgā, atspoguļojot latviešu tautas dzīvi vācu baronu un vietējo lielgruntnieku jūgā, rakstnieks audzina lasītājos naidu pret ekspluatoru sabiedrību un gribu cīnīties par sociālistisku iekārtu. Romāns dod plašu un vispusīgu ieskatu latviešu tautas dzīvē 19.gs. pēdējos gadu desmitos.
Plašā reālistiskā tēlojumā Upīts atklāj savas tautas likteņstāstu šais sabiedriskajos apstākļos. Romānā visi cenšas tikt pie cilvēciskas dzīves, ko var nodrošināt zaļā zeme.
Mans uzdevums ir izzināt un noskaidrot, ko latvietim, dzimtai un Upītim nozīmē zeme. Šajā referātā izmantoju Ilgonis Bērsons “Latviešu un cittautu literatūra,” Andrejs Upīts ”Zaļā zeme.”
Latviešu literāti par zemi.
R. Blaumaņa drāmā ”Indrāni” idejiski tematisko saturu veido divu paaudžu konflikts, ko izraisa kapitālisma nostiprināšanās lauku dzīvē. Indrānu vecie saimnieki ir vecās, patriarhālās dzīves pārstāvji. Viņu laikā mājās valda labas, sirsnīgas attiecības, miers un saskaņa, par ko sevišķi rūpējas Indrānu māte. Viņi prot novērtēt zemes skaistumu, nepieciešamību. Viņiem zeme ir viss, bez tās viņi nevēlas dzīvot. Edvarda nodomi ir plaši, viņš grib mājas pārvērst par lielsaimniecību.
“Ja man neviens liegdams un kliegdams nestāsies ceļā, tu Indrānu pēc desmit gadiem vairs nepazīsi. Tagad te strādā pieci cilvēki, tad te pelnīs savu maizi divdesmit. Uz paugura, kur tas sīkstais māls, kūpēs podnieka krāsnei skurstenis, noras malā būs mazmājiņa, un pirtiņas gravā būs dambis ar zivīm.”(2.,56.)
Vecais Indrāns ap māju izaudzējis veselu ošu mežu. Viņš to visu dara ar dziļu mīlestību pret savu zemi un dzimteni, ar lielu cerību par darbu ko dara, kas viņam sniedz neaprakstāmu gandarījumu.
“Tīrumam vajag labuma, sētai košuma…”(2.,56.)
Veco Indrāni pārņem dziļa vilšanās, sāpes, naids, viņš nespēj samierināties ar dēla rīcību, viņš neprot dzīvot kapitālisma apstākļos, nekādas pārmaiņas viņš negrib pieļaut un konsekventi nostājas pret dēla centieniem pārdot ošus, bet dēls ir cietsirdīgs un necilvēcīgi izturas pret vecākiem.
“ ..tas māla paugurs tur noras malā, tā upīte pirts gravā, tas sērmūkslītis te ceļmalā- tie pieder tikai Indrāniem. Noroc to pauguru, aizlaid to upīti citur, nocērt to kociņu, un tu būsi sapostījis šīs mājas dvēseli! Sakiet,- vai tie vairs ir Indrāni vai kāda sveša mala? ”(2.,57.)
Salīdzinot “Zaļo zemi” ar Blaumaņa “Indrāniem”, kopīgs bija tas, ka abos darbos ģimeņu galvenā uzturētāja bija zeme un darbojās 2 paaudzes. “Indrānos” par zemi visrūpīgāk un mīļāk rūpējās vecā paaudze – māte ar tēvu un jaunā paaudze viņus gribēja izdzīt no pašu mājām. Turpretī A. Upīša darbā “Zaļā zeme” vienīgie zemas uzturētāji bija jaunie Brīviņi, bet vecais Vanags vairs nerūpējās ne par zemi, ne māju. Vēl Blaumaņa “Indrānos” bija konflikts starp paaudzēm laiku uzskatu nesaderības dēļ. Vecā paaudze negribēja neko mainīt, bet jaunā uzskatīja, ka saimniecībā vajadzīgi jauninājumi. Tāpat bija arī “Zaļajā zemē”, tikai vecā paaudze par saimniecību vairs neinteresējās.
Brāļu Kaudzīšu romānu ”Mērnieku laiki” saturu veido divu dzimtu –Gaitiņu un Oļiņu dzīves tēlojums periodā, kad abās Piebalgās notiek zemes pārmērīšana un novērtēšana, lai to varētu pārdot zemniekiem. Šī zemes pārmērīšana rada saimniekos lielu satraukumu, jo no tā, kādas mērnieki nospraudīs robežas, būs atkarīga viņu turpmākā labklājība. Un daudzi dara visu, lai uz kaimiņu rēķina iegūtu labākus zemes gabalus un izdevīgākas robežas. Zemes pārmērīšanas radītais satricinājums ļaužu prātos paātrina patriarhālo attiecību sairšanu, vecie tikumi zūd, un daudzi par godīgiem turēti ļaudis rīkojas negodīgi. Izrādās, ka mantas vara ir stiprāka par reliģijas prasīto “sava tuvāka” mīlestību.
Zemes pārmērīšanas radītais satricinājums ļaužu prātos paātrina patriarhālo attiecību sairšanu, vecie tikumi zūd, un daudz par godīgiem turēti ļaudis rīkojas negodīgi. Izrādās, ka mantas vara ir stiprāka par reliģijas prasīto sava tuvākā mīlestību.
Oļiniete cilvēkus vērtē no mantas viedokļa un zeme viņai ir svarīga tikai savtīgos nolūkos, viņu neinteresē skaistais un īpašais tajā, viņa ir cietsirdīga un ļauna.
Spilgts romānā ir Prātnieka tēls, viņš ir tipisks kapitālistiskās sabiedrības plēsoņa, cilvēks bez goda un sirdsapziņas. Viņš ir tik pat mantkārīgs un netaisns kā Oļiniete, bet netaisni iegūta manta atkal ir jāzaudē. Viņš nespēj saskatīt zemes īsto nozīmi, viņam ir sveša dzimtas mīlestība.
Lienas dzīves stāsts, viņas traģēdija ir romāna galveno sarežģījumu pamatā. Meitene ir uzaugusi zemnieku sētā un neviltoti mīl to ar sirdi, taču Liena ir kritusi par upuri ļaužu nekrietnībai un tumsonībai.
Kaspars attīstības un prāta ziņā paceļas pāri citiem zemniekiem, viņš ir lauku filozofs. Zeme viņam ir svēta un viņš aktīvi neiejaucas dzīvē, vienīgi dažreiz pazobojas par cilvēku muļķību.
Jāņa Jaunsudrabiņa romānā “Aija” cilvēki ir ļoti strādīgi, viņiem ir pozitīva attieksme pret darbu, savu zemi un dzimteni, autors ir attēlojis veselu virkni cilvēku, kas pelna maizi sev un citiem ar raupjām rokām, čaklām kājām un gaišu galvu.
Jānis ir romāna pozitīvais tēls, jau agrā bērnībā Jānis nebaidījās darba. Jānim patika viss dzīvais un skaistais, viņš spēja novērtēt zemes skaistumu un nepieciešamību, viņš zināja, ka tikai ar grūti paveiktu darbu cilvēks var sasniegt savus sapņus, jo tikai darbs, ko darām ar iekšēju dziņu un patiku, var mums sagādāt dzidru līksmes sajūtu. Viņš mīlēja darbu un nekad neatteicās citiem palīdzēt, viņam sava dzimtene, sava zeme bija ļoti nozīmīga un viņš netaupīja spēkus, lai dzīvotu labāk, viņš ticēja, cerēja un sapņoja. Jānis bija cilvēks, kurš dzīvoja pēc principiem, ievērojot visas morālās vērtības. Viņa sirds bija tīra un nesamaitāta.
Galvenā varone Aija bija mantkārīga, viņa centās bez darba iegūt vieglāku dzīvi, bet rezultātā viņas sirds nocietinājās un viņa kļuva vēsa un ļauna. Darbs Aiju neinteresēja un viņai bija sveša iekšējā pasaule, zeme, dzimtene viņai nebija svēta, viņu interesēja tikai nauda, cilvēks, kurš varētu izvilkt viņu no nabadzības.
Manas dzimtas ļaudis par zemi.
Mana dzimtene – tā ir mana zeme, tā ir mana Latvija. Te dziļām saknēm iesakņojušies mani senči. Te aris un sējis mans vectēvs. Te darba dienu iesāk un pabeidz mans tēvs. Te siena vālā dainojusi mana vecvecmāmiņa, te skaistākos cimdus adījusi mana vecmāmiņa, te kultūras gaismu cilvēkiem palīdz nest mana māmiņa, te pagalmā rotaļājas mana māsa un te dzīvoju es. Latvija ir manas mājas un mans miers. Es varu izbraukt daudzas zemes, bet nekur es nejutīšos tik mierīgi, tik droši kā savā Latvijā, savās mājās, savā dzimtenē.
Vēsture māca, ka manas mājas ir bijušas izpostītas, tās ir gribējuši man atņemt svešzemju iebrucēji, mani senči ir gājuši klaušu darbus, manu gaišāko cilvēku daļa ir bijusi izsūtīta uz Sibīriju. Bet viņi neviens nemeklēja sev citas mājas. Viņi visi izcieta un nāca atpakaļ savās mājās, lai tās koptu, jo viņi tās mīlēja. Viņi gribēja, lai es pasaulē nāktu tieši šeit un nekur citur. Viņi dāvāja man šo zemi, šo māju, šo mieru tajā. Viņi gribēja, lai es kļūstu saimniece šajā zemē, lai tā pieder man. Viņi gribēja, lai es turpinu viņu darbu, viņu dzīvi un dzimtu. Un tieši tādēļ viņi cīnījās, strādāja un cēla šo zemi, šīs mājas, lai man būtu vieglāka dzīve un ceļš tajā. Es nedrīkstu pievilt savus senčus, es nedrīkstu to nodarīt savai dzimtene, jo tā ir svēta.
Maniem vecvecākiem un vecākiem zeme nozīmē darbu, paražas, ticējumi no sendienu zinību pūriem, no sendienu domām, ka dārgākas mantas nez vai pasaulē atrast var.
Senči mums devuši mūsu Latviju. Auglīgu zemi, tumšus un biezus mežus, tīrus kā rīta acis, kā pērles, kas dus auglīgu pakalnu, tīrumu ieskautas, ezerus, upītes-zilacītes. Cilvēkam vajag pagātni un nākotni. Pagātnes stiprās saknes, un alkas pēc nākotnes. Cilvēkam vajag pagātnes mantu, dzimteni, savu zemi. Nekas nav tik dārgs kā mūsu dzimtā valoda, kuru man nevar atņemt, kuru nevar vienā dienā padarīt nebijušu. Tā ziedēs vienmēr un laidīs aizvien dziļākas saknes no tālās pagātnes uz šodienas sirdīm. Katram cilvēkam ir kaut kas mīļš un sirdij tuvs. Katru cilvēku vilina citas tāles. Bet visiem cilvēkiem kopīga pirmrašanās. Mums visiem kopīgs tas, ka esam cilvēki. Mana tauta mantojusi to pašu zemi, ko es, mūsu acīs zeme ir svēta.
Latvieši ir dabai tuva tauta, un zeme ir mūsu lielākā bagātība. Lai būtu harmonijā ar apkārtni, ar dabu, senlatvieši cēla savas mājas. Latvietis bez savas zemes vairs nevēlas palikt. Kas paliek latvietim bez latvijas? Latvija ir zeme, kas pieder ikvienam no mums.
Andreja Upīša romāna “Zaļā zeme” varoņu uzskati par zemi.
Romānā liela nozīme bija zemei un cilvēkiem, kuri par to izsakās. Daudz reižu gan par savu, gan par citu zemi izsakās pats Brīviņš. Vanagam pieminot savas zemes, varēja redzēt, ka viņš ar to lepojās un augstu vērtēja savas zemes plašumus. Varēja pat likties, ka viņš bija iedomīgs, jo pats uzskatīja, ka bija bagāts vīrs. Likās, ka viņš sevi vērtē pat augstāk par citiem pagasta ļaudīm un viņiem jābūt pagodinātiem dzīvot ar viņu vienā pagastā.
“…vai tad viņš nebija Vanags ar stiprākiem spārniem un augstāku lidojumu nekā visiem citiem putniem?”.
“Kam piederēja visi šie zaļiziedainie Brīviņu plašumi? Un akmeņu leja, Spilvas pļava ar zirgaploku un visa Oša apstrādājamā sala līdz pat Aizlakstes mežam, ko no šejienes nevarēja redzēt? Vai viņš pats nebij tas Brīviņu gruntnieks un kungs, kā viņu jau sāka saukt? Kas viņu varēja nodzīt no šās zaļās zemes kā tos rentniekus un graudniekus, kas pavasari kā gāju putni klīda krustu šķērsu pa pagastu?” (3.,35.)
Runājot par zemi un tās darbiem viņš bija visai gudrs, bet par Sprukas zemi, viņš zināja teikt, ka jebkura zeme varot būt auglīga, ja tikai viņu mākot pareizi apstrādāt. Vanags labi zināja, ka zeme prasa pamatīgu darbu un tāpēc daudz kas jāziedo. Piemēram, pat svētdiena nav īsta brīvdiena, jo arī svētku dienā lopi ir jākopj. Taču Brīviņš ne vienmēr par zemi un tās saimniekiem izteicās pozitīvi. Kad runāja par Lupatiem un viņu nelielo zemes gabaliņu, Brīviņš apsmēja un noniecināja viņu darbu. Un tur, manuprāt, viņam nebija taisnība, jo katram ir tiesības ar savu mantu darīt to, ko viņš grib. Arī Brīviņu kalpam bija zināšanas par zemi. Viņš zināja, cik auglīga ir kaimiņa zeme un cik ražas no tās var iegūt.
Darbus viņš māk organizēt ar īsta saimnieka vērienu un viņš nepazīst žēluma. Brīviņu interesē tikai nauda, viņam tikai tā ir vajadzīga, un to viņam atnesīs gājēju un pusgraudnieku raksturīgākās īpašības. Brīviņš ļoti labi saprot, ka saimniecība jāvada ar galvu un katra rīcība ir kārtīgi jāizanalizē. Viņš ļoti drosmīgi maina darba metodes, iegādājas dzelzs arklus, audzē āboliņu un dara visu, lai zeme būtu auglīga un dotu pēc iespējas lielākus ienākumus.
Brīviņš ir ļoti gudrs saimnieks, viņš ar saviem strādniekiem manipulē, viņš ir atradis psiholoģiski labāko attieksmi pret saviem kalpiem, viņš ir laipns, uzslavē darba darītājus, ēd ar tiem pie viena galda, runā mierīgi un lietišķi un nekad nekliedz par sīkumiem, tā viņš cenšas iemantot savu strādnieku cieņu un pakļaušanos sev. Brīviņš viņiem dod labu ēdienu, gaļu sešas reizes nedēļā, jo saprot, ka tikai labi paēdis zirgs spēj vilkt lielāku vezumu. Ar sīkām dāvanām Brīviņš prot paņemt ne tikai gājēju darbarokas, bet arī viņu dvēseles. Brīviņš rīkojas pēc principa “skaldi un valdi, ”viņam nepiemīt smalkas jūtas, kā sirds cēlums, labestība, dāsnums, jo viss, ko viņš dara ir savtīgos nolūkos, lai zeme viņam sniegtu to, ko viņš vēlas.
Visi paņēmieni Brīviņam liekas labi, ja vien tie ražo viņa mantu un slavu. Brīviņš pats savā dabā nav slikts cilvēks, bet kapitālisma attīstība ir saindējusi viņa prātu, un viņš ir kļuvis par šās sistēmas upuri, viņu interesē tikai nauda, kas nomāc viņā visu cilvēcīgo un skaisto.
Pusgraudnieki Oši pauž smagu apsūdzību kapitālistiskajai iekārtai. Pārcilvēciskā darbā viņi izdzen sevi un bērnus, cerēdami tikt pie savas zemes. Ātri viņi sabeidz savu veselību, un sāpes pakrūtē un dūrēji mugurā ir pastāvīgs viņu pavadonis. Bet, lai cik čakli Oši strādā, viņu materiālais stāvoklis neuzlabojas. Naiva, kropla un traģiska ir Osienes pasaules uztvere. Smagais darbs sakropļo viņas dvēseli, un tajā iemājo ļaunums, naids un nenovīdība. Osiene spiež savu dēlu Andreju apprecēt pusidiotisku saimniekmeitu, jo tai pieder mājas. Meitu Annu, kad to apkaunojis Brīviņu Ješka, viņa padzen no mājām. Kā liela laime Osienei šķiet zeme, ko Brīviņš nodod Ošiem par Annai nodarīto pārestību. Un tieši uz šās zemes sabrūk pusgraudnieku ilūzijas.
“Pusgraudnieka kūtiņa turpat pieci soļi no klēts, sašķiebusies, maza un mušu pilna, mēsligruva pa durvīm laukā, lai gan prāva guba jau no agra pavasara izmēzta ārā.”(3.,49.)
Kalpu Ošu Annas un Ošu Andra uzskati par zemi.
Traģisma pilns ir kalpu sieviešu Ošu Annas liktenis. No agras bērnības pusgraudnieka meita Anna iepazīst darba grūtumu, pazemojumus, trūkumu. Saimniekdēla pavesta viņa domā par pašnāvību, tomēr uzvar dzīvotgriba. Annu bija pārņēmušas sajūtas, kuras vēlējās miera, aizmirsties pavisam, pazust no pasaules. Izmisums, aukstums un dzīves nežēlība – tās Annu sagrāva, viņu pārņēma bezspēks un alkas pēc atpūtas.
“ Bērns sāka pīkstēt, atgādināja atkal visu, kas Silagaiļos pārdzīvots, un arī to, ka nezina taču īsti, uz kurieni iet un kas viņu tur priekšā gaida. Palika arvien krēslāks, sniegs bira arvien biezāk, tagad vairs nevarēja saprast, no kuras puses nāk vējš, grieza sejā, acis bij jāpiever, bet tad skropstas sala ciet. Nasta palika arvien smagāka, arī sirds. Bērns nerimās, itkā pats redzējis bargo pabraucēju un baidītos, ka tas vēl neatgriežas pretī. Nelaimes radījums, vismazgulējis klusu, lai neviens nezin, ka tādfs arī pasaulē… ”(3.,442.)
“Anna nobrida desmit, nobrida divdesmit, varbūt vairāk, kas tās tagad varēja saskaitīt. Kājas vairs negāja taisni, soļi spērās ļogu ļogiem, viņa nezināja, vai iet pa ceļu vai noklīdusi sniega laukā, kur viena alga, uz kuru pusi. Kaut kur kreisajā pusē, kā likās, augstu kalnā, pamirgoja maza sarkana uguntiņa, nodzisa un atmirdza atkal.”(3.,443.)
“Anna izvilka roku, pārlika pāri mutei un raudāja lielām, lielām asarām, kā savu mūžu nebij raudājusi.”(3.,448.)
Anna pieredz vēl daudz grūtību, bet pamazām izaug kalpa sievietes apziņa un norūdās viņas apņēmība meklēt dzīvē jaunus ceļus. Viņa sāk ticēt cilvēkiem, kas vēl viņai labu, viņa sāk ticēt pati sev.
“Ko tā staigā nokārtu degunu?- Nu viņš palika tīri vai dusmīgs.- Tāda meita kā tu, un ļauj visādām koka tupelēm ap sevi klaudzināties! Visādiem kolonistu mērkaķiem! Vai tik vien ir rūmes pasaulē kā tajā Kalvicu kaktā?”(3.,440.)
Kad Osiena aicina meitu atgriezties mājās, lai atkal varētu izkalpināt, Anna atsakās kļūt par upuri zemei.
“ Brīviņu zeme apēda jūs, Jaunbrīviņu zeme – tēvu. Viņai vajag vēl- daudz viņai vēl vajadzēs…”(2.,194.)
Ošu Anna sāk apzināties savas šķiras uzdevumus un sāk cīnīties par tiem, kad aiziet uz Rīgu un ieplūst latviešu proletaritāta straumē.
“Kas bij sacījis, ka te esot zaļā zeme? Tikai sasaluši dubļi, vientuļš klusums un gausi, negribīgi austošs rīts, apmācies un drūms, bez gaismas svīda austrumu pusē un bez apvāršņa.”(2.,195.)
Arī Ošu Andrs aizgāja no laukiem un viņš nostājas uz latviešu proletariāta cīņas ceļa. Strādnieku Rīgā viņš iepazīst jaunus vārdus” Organizācija …aktivitāte…kolektīvs…cīņas drosme.” Viņu nevar samulsināt ar frāzēm par tautas kopību, viņu nepiesaista latviešu bagātnieki, par viņiem viņš nedomā un nesaka neko labu.
“Tādi paši buržuji, pie viena galda ar vāciešiem sēd un vienu dziesmu dzied. ”(2.,192.)
Rakstnieks ar lielu psiholoģisku meistarību parādījis kalpa puiša izaugsmi par cīnītāju, kas aizstāv darba tautas intereses. Izjutis strādnieku šķiras solidaritāti un spēku, Ošu Andrs uzmundrina Kalvicu Andri.
“ Nenokar degunu, Andri! Var dzīvot arī Āgenskalnā. Taisni tagad var. Domā , Āgenskalns pieder šiem Frēlihiem, Matīsiem, Kadikkēniem un
citiem skaluvāciešiem, kas te tās budkas sacēluši? Nē- mums viņš pieder, kas te mitināmies tajās būdās un bēniņos un maksājam lielo naudu, lai viņi var strēbt savu melangž un pastaigāties ar spieķi rokā. Paskaties rītā pēc pirmās svilpes, kad mēs sāksim līst laukā, -visas spraugas būs melnas, nevienu namīpašnieku nemanīs. Viņi mūs ienīst, un mēs viņus nicinām, šos mietpilsoņus, naida vērts viņus neturam. Lai tik ielien dziļāk zem saviem pēļiem un domā, ka mums citas gaitas nav kā uz sviedrētavu un atpakaļ. Man šķiet, dažs apakšbiksēs izlēks sētā, kad Āgenskalns reiz sāks dārdēt.”(2.,196.)
Nobeigums.
Man romāns likās dažviet nesaprotams un pārlieku garš, ļoti grūti bija lasīt, jo bija pārāk bieza grāmata. Bet es ļoti labi sapratu šī romāna jēgu, un izpratu pašu romānu.
Es paveicu uzdevumu, ko vēlējos izdarīt. Es izzināju ko nozīmē latvietim, dzimtai un Upītim zeme. Viņiem tā ir īpaša, svēta un ļoti mīļa nevis tikai labklājības nodrošinātājs, bet arī visa skaistā un jaukā, drošā paudējs. Referāta rezultātā es arī sapratu, ko zeme nozīmē man.
Tēzes.
1. Ko latvietim nozīmē zeme?
Latvietim zeme ir ļoti svarīga, tā viņam ir īpaša un svēta, tā var nodrošināt stabilitāti, vietu, kurai viņš jūtas piederīgs, drošību.
2. Ko manai dzimtai nozīmē zeme?
Manai ģimenei zeme nozīmē tik pat daudz kā man, mana tauta no mūsu senčiem mantojusi valodu, parašas, ticējumus, mana tauta no viņiem mantojusi pati sevi, zeme mūsdienās cilvēkus gan distancē, gan pievelk un saista, zeme ir pati lielākā vērtība latvietim, no kuras var celt visu.
3. Par latviešu literātiem, ko viņi saka par zemi?
Blaumaņa “Indrānos” bija konflikts starp paaudzēm laiku uzskatu nesaderības dēļ, vecā paaudze negribēja neko mainīt, bet jaunā uzskatīja, ka saimniecībā vajadzīgi jauninājumi, tāpat bija arī “Zaļajā zemē”, bet ”Mērnieku laikos” šī zemes pārmērīšana rada saimniekos lielu satraukumu, jo no tā, kādas mērnieki nospraudīs robežas, būs atkarīga viņu turpmākā labklājība
4. Par zaļās zemes tēliem un viņu uzskatiem par zemi?
Ar visām šīm attieksmēm autors gribējis pierādīt, ka tajā laikā zeme bija ļoti nozīmīga lieta visu cilvēku dzīvē, un runājot tieši par Brīviņu, tieši zeme bija pamats viņa un citu mājinieku dzīvē, pateicoties tai, viņi spēja ne tikai izdzīvot, bet arī iedzīvoties mantā, ko nevarētu teikt par mūsdienu pasauli un apstākļiem.
Izmantotā literatūra un avoti.
1. Ābola M. ”Latviešu Literatūras Vēsture IV sējums,” Rīga: Latvijas PSR Zinātņu Akadēmija, 1957
2. Bērsons I. “Latviešu un cittautu literatūra,” Rīga: Zvaigzne ABC, 1975
3. Upīts A. I grāmata “Zaļā zeme,” Rīga: Zvaigzne ABC, 1978
Saturs.
1. Ievads……………………………………………………………………………..2
2. Latviešu literāti par zemi……………………………………………………3
3. Manas dzimtas ļaudis par zemi……………………………………………7
4. Andreja Upīša romāna “Zaļā zeme” varoņu uzskati par zemi….9
5. Nobeigums………………………………………………………………………15
6. Tēzes………………………………………………………………………………16
7. Izmantotā literatūra………………………………………………………….17