Biogrāfija
Dzimis 1952.gada 14.oktobrī Liepājā. Jau Zigmāra tēvs Jānis Liepiņš- pirmais liepājnieks, kurš apguvis elektrisko ģitāru- spēlējis būtisku lomu Liepājas roka tradīciju iedibināšanā kā vairāku paaudžu ģitāristu izaugsmes stimulētājs un atbalstītājs. Tomēr Zigmārs pēc īslaicīga flirta ar ritma ģitāru jau savas muzikālās darbības sākumā pārorientējas uz taustiņiem. Klavierspēli apguvis gan bērnu mūzikas skolā, gan vidusskolā, gan konservatorijā. Septiņpadsmit gadu vecumā spēlē un sacer pirmās dziesmiņas Liepājas grupā „Santa”. Kaut tajā uzturas tikai gadu, šajā laikā iemanto, pašaprāt, vienu no nozīmīgākajām sava mūža atzinībām – ar Imantu Kalniņu dalītu pirmo vietu 1970. gada „Liepājas dzintarā” par obligāto latviešu tautasdziesmas apdari. Seko studijas konservatorijā un dažas īslaicīgas grupiņas, no kurām nozīmīgākā ir kāda pseido Emersen, Lake and Palmer vienība 1972. gada Ikšķilē. Tieši no šejienes Zigmāru uz savu jauno grupu (vēlāk pazīstamu kā „Modo”) uzaicina Raimonds Pauls. „Modo” koncertprogrammā parasti ir arī pa kādai Zigmāra dziesmai- lielākoties romantiskas, taču modernākas un vairāk uz jaunatni orientētas nekā Paula produkcija. 1976. gadā, iesaukts armijā, Liepiņš kļūst par grupas „Zvaigznīte” vadītāju, tajā atklāj Imantu Vanzoviču- tobrīd bundzinieku, turpmāk- vokālistu, vienu no viņa dziesmu labākajiem pastāvīgākajiem izpildītājiem. Pēc gada atgriezies „Modo”, kur joprojām ir arī viņa nākamā sieva Mirdza Zīvere, Zigmārs no „jaunā un daudzsološā” pamazām kļūst par vienu no visiecienītākajiem latviešu komponistiem. Īpaši jaunatnes vidū agrāk izplatīto jautājumu „Kalniņš vai Pauls?” nu nomaina „Liepiņš vai Pauls?”.
Apveltīts ar labām melodiķa dotībām un nekaunēdamies no īsta latviska sentimenta, viņš vienmēr rūpīgi seko pasaules mūzikas virzībai, jūtīgi un operatīvi reaģējot uz jaunām, ārpasaules vēsmām. Savulaik bijis pirmais disko pavasara vēstnesis Latvijā, epizodiski aizrāvies ar „melno” mūziku, dažādām roka, new wawe u.c. stilizācijām, taču būdams labs taktiķis un publikas pazinējs (ne velti ilgi gadi aizvadīti Paula kalpībā), ar īsti diplomātisku spēju dažādus stilus izmantojis tieši tik daudz, lai nevienu neatbaidītu un katrs caur šo dekorējumu atpazītu sirsnīgu un kārtīgu šlāgeri- progresīvāko no visas tolaik oficiāli tiražētās popmūzikas.
Septiņdesmito gadu nogalē, kad Pauls „Modo” atstāj pilnīgā Zigmāra pārvaldīšanā, viņa talants var izpausties visā pilnībā, un vietējā mūzikas dzīvē sākas īsta Liepiņa ofensīva. Astoņdesmito gadu sākumā cits citam seko neskaitāmi sava laika grāvēji- „Vēl ir laiks”, „Viss kārtībā”, „Ceļojums”, „Dziesma par rozīti”, „Rīta aicinājums”, „Atmiņu nams”, „Sentiments” u.c. 1982. gada oktobrī „Padomju Jaunatnes” aptaujas pirmajā desmitniekā ir septiņas Liepiņa dziesmas!
1982. gadā „Modo” iegūst nosaukumu „Opus” un arī turpmāk (līdz pat savam galam 1989. gadā) pastāv kā Zigmāra autorgrupa. 1983. gadā pirmizrādi piedzīvo pirmā Rīgas kinostudijas muzikālā mākslas filma „Vajadzīga soliste”, kurā viņa dziesmas izpilda „Eolika”, „Opus”, Kaspars Dimiters, tolaik vēl nevienam nezināmā Laima Vaikule, „Dālderi” un „Līvi”. Tomēr kinomūziku Zigmārs rakstījis salīdzinoši maz, vairāk komponējis teātrim.
1988. gadā Liepiņš atkal apliecina savu radošo ambīciju un spēju mērogus ar divcēlienu rokoperu „Lāčplēsis”, kurā atsevišķas partijas ierādītas gandrīz visiem vadošajiem latviešu dziedātājiem .
1987. gadā VDR šlāgerfestivālā „Cilvēks un jūra” ar savu „Love time” Vanzoviča izpildījumā savācis vai visas iespējamās balvas, 1989. gadā Zigmārs šim pasākumam uzraksta dziesmu „Freedom for Baltia”, kas sava politiskā skanējuma dēļ tajā netiek pielaista, toties top par lielu hītu Latvijā. Tajā pašā laikā viņš kļūst par paša dibinātās koncertfirmas „Showimpex” direktoru un mēģina radīt organizētā šovbiznesa pamatus Latvijā. Pēdējā laikā vairāk aizņemts administratīvajā darbībā, pilnībā no muzikālās viņš atteikties nedomā- pašlaik vienatnē eksperimentē new age mūzikas jomā, nākotnē iecerējis turpināt sadarbību ar abiem „Opus” dziedātājiem- Zīveri un Vanzoviču.
Mūzikas biedrības aptaujā atzīts par 1987. un 1988. gada labāko komponistu un taustiņinstrumentālistu. Kopš 1989. gada ir Komponistu savienības biedrs. Zigmāra vārs joprojām ir garantija varbūt ne pašai interesantākajai, taču noteikti kvalitatīvai un mūsdienīgai mūzikai.
Daiļrade
Z. Liepiņš raksta mūziku gan estrādei, gan koriem, gan teātra izrādēm, gan kino, arī instrumentālus skaņdarbus. Līdz šim uzrakstījis aptuveni 150 dziesmu, to starp dziesmu ciklus “Dziedot dzimu, dziedot augu” 2008.gada Dziesmusvētku atklāšanas koncertam, “Teika”, mūziku aptuveni 20 teātra izrādēm gandrīz visos Latvijas teātros, kā, piemēram, izrādēm “Trīs musketieri” Nacionālajā teātrī, „Momo”, “Punktiņa un Antons” Liepājas teātrī un citas, kā arī sarakstījis mūziku kino filmai „Vajadzīga soliste” , multfilmām „Pasaciņa”, „Ness un Nesija”.
Svarīgākie Z. Liepiņa darbi ir operas „Parīzes Dievmātes katedrāle” un „No rozes un asinīm”, rokopera „Lāčplēsis” un muzikālā drāma „Adata”.
Rokopera „Lāčplēsis”
„Lāčplēsis” ir pirmā autentiskā nacionālā rokopera Latvijā, radusies 20.gadsimta 80.gadu otrajā pusē tā saucamās Trešās Atmodas un “dziesmotās revolūcijas” laikā, kad visas Baltijas tautas saviļņoja nacionālā patriotisma jūtu vilnis, ilgas pēc brīvības un valstiskās neatkarības atjaunošanas. Libretu sarakstījusi dzejniece Māra Zālīte, tā pamatā ir Andreja Pumpura nacionālais eposs „Lāčplēsis”, tam tika piešķirts jauns aktuāls saturs. Komponista Zigmāra Liepiņa komponētā rokopera “Lāčplēsis”, kas tika uzvesta Rīgas Sporta manēžā (1988), kļuva par visplašāko tautas masu tālaika garīgo tieksmju un noskaņu uzminējumu. Mārai Zālītei bija izdevies apvienot arhetipālo ar mūsdienīgo, mūžīgo ar aktuālo, turklāt atbrīvojot varoņus no tradicionālā cildenuma un vien nozīmības. Iestudējumā piedalījās tādi sabiedrībā pazīstami mūziķi kā Igo, Maija Lūsēna, Aivars Brīze, Jānis Sproģis, Mirdza Zīvere, Niks Matvejevs, Zigfrīds Muktupāvels, grupa Jumprava.
Rokoperas vēstījums sabiedrībai saklausāms centrālajā dziesmā – balādē “Mazs bērniņš krustcelēs”, kur Latvija poētiski identificēta ar bērnu krustcelēs, par kuru atbildība jāuzņemas katram.
“Mazs bērniņš krustcelēs” – Z. Liepiņa mūzika, M. Zālītes vārdi, izpilda J. Sproģis
Pirmā nacionālā rokopera pulcēja simt tūkstošus skatītāju un kļuva par atdzimstošās tautas pašapziņas izpausmi. Tas, ka pirmizrāde notika 23.augustā – Molotova – Ribentropa slepenā, Latvijai apkaunojošā pakta parakstīšanas 49.gadadienā, piešķīra uzvedumam politiskas demonstrācijas nokrāsu. “Lāčplēša” cerīgā kopnoskaņa, rokoperas dinamiskā enerģētika radīja savdabīgu himnu Trešajai Atmodai.
Šobrīd jau savu patstāvīgu dzīvi uzsācis Lāčplēša un kora dziedājums „Atgriešanās” – visspēcīgākais rokoperas skaņdarbs, kas savulaik mudinājis latviešu tautu uz brīvības atgūšanu.
„Atgriešanās” – Z. Liepiņa mūzika, M. Zālītes vārdi, izpilda Igo un koris
Opera „Parīzes dievmātes katedrāle”
Opera melodrāma 3 cēlienos pirmizrādi piedzīvo 9.04.1997. LNO. Libreta autors Kaspars Dimiters, tā pamatā Viktora Igo romāna Parīzes Dievmātes Katedrāle. Galvenās lomas atveido Kristīne Gailīte, Miervaldis Jenčs, Rodrigo Fomins, Niks Matvejevs.
Jaunā čigānu meitene Esmeralda ar savu skaistumu savaldzina daudzus vīriešus, tai skaitā Parīzes Dievmātes arhibīskapu Frolo, arī jauno izskatīgo jaunekli – karaliskā strēlnieku pulka kapteini Febu, un neglīto katedrāles zvaniķi, Frolo audzēkni – Kvazimodo.
Ievads – LNO orķestris
Esmeralda neglābjami iemīlas Febā. Febs šai mīlestībai nepretojas, lai arī viņam jau ir līgava – Flērdelisa. Arhibīskaps Frolo cīnās ar savu greizsirdību un neatļautām jūtām, jo viņam kā mācītājam nav tiesību mīlēt sievieti. Kvazimodo apbrīno jauno meitene, redzot viņā to nesasniedzamo, maigo skaistumu, kas ir pilnīgs pretstats viņam pašam. Dzejniekam Grenguāram, ko Esmeralda glābj no nāves, piekrītot kļūt par viņa sievu pēc „Brīnumu Pagalma” (čigānu, zagļu un klaidoņu patvēruma) likumiem, meitene kļūst par viņa mūzu. „Brīnumu Pagalma” karalis Klopēns pret Esmeraldu izturas ar tēva mīlestību un gādību. Sekojot traģiskajiem notikumiem, mācītāja Frolo lielās greizsirdības dēļ Esmeralda nonāk cietumā.
2.cēl. 15.aina (Cietums. Esmeralda un Frolo)
Viņu vaino Feba slepkavības mēģinājumā. Frolo dod iespēju meitenei tikt brīvībā ar noteikumu, ka viņa dāvās viņam mirkli svētlaimes. Esmeralda atsakās, bet viņu glābj viņas draugi čigāni un Kvazimodo, taču ne uz ilgu laiku. Drīz vien meiteni atkal apcietina. Esmeralda savas dzīves pēdējās stundas pavada cellē. Kvazimodo, uzzinot, ka Esmeraldas nāvē ir vainojams viņa skolotājs, arhibīskaps Frolo, nogrūž viņu no katedrāles torņa un paliek pie mirušā, tomēr joprojām skaistā Esmeraldas ķermeņa, līdz pat savai nāves stundai.
Fināla fragments (Kvazimodo dziedājums)
Opera „No rozes un asinīm”
2000. gadā pirmizrāde operai melodrāmai 3 cēlienos „No rozes un asinīm”, librets – Kaspars Dimiters, pēc leģendas par Turaidas Rozi, lomās: Antra Bigača, Kristīne Gailīte, Rodrigo Fomins, Ivars Stonins, Niks Matvejevs.
Turaidas Roze 1601. gada pavasarī zviedru karapulki ieņēma Turaidas pili. Pēc kaujas pils rakstvedis Greifs starp nogalinātajiem atrada dažas nedēļas vecu meitenīti. Greifs aiznesa meitenīti mājās un apņēmās viņu izaudzināt. Bija maija mēnesis un meitenīti nosauca par Maiju. Pagāja gadi un Maija izauga par daiļu jaunavu. Viņas skaistuma dēļ Maiju dēvēja par Turaidas rozi. Gaujas pretējā krastā – Siguldas pilī – dzīvoja viņas līgavainis – dārznieks Viktors Heils.Vakaros viņi satikās pie Gūtmaņa alas. Tajā laikā pilī dienēja divi poļu armijas dezertieri – Jakubovakis un Skudrītis. Jakubovskis iemīlēja Maiju un vēlējās viņu precēt, taču meitene bildinājumu noraidīja. Tas Jakubovski tā saniknoja, ka viņš nolēma iegūt meiteni ar varu. Viņš lika izgatavot zīmīti Viktora rokrakstā un tā aizvilināja meiteni uz ierasto tikšanās vietu ar Viktoru. Kad Maija atnāca un saprata, ka ir piekrāpta, viņa nolēma labāk mirt, nekā tikt apkaunota. Tas bija laiks, kad cilvēki vēl ticēja burvestībām. Meitenei ap kaklu bija sarkans zīda lakatiņš, ko bija dāvinājis viņas līgavainis, tādēļ viņa teica Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spējas – tā nēsātājs tiek pasargāts no zobena cirtieniem, un aicināja to pārbaudīt. Jakubovskis sākumā vilcinājās, bet tad cirta no visa spēka un meitene saļima pie viņa kājām. Jakubovskis nobijās un šausmu pārņemts par izdarīto aizskrēja uz mežu un pakārās. Pievakarē Heils atrada Maiju alā nogalinātu un steidzās uz Turaidu pēc palīdzības. Pie alas tika atrasts Viktora cirvītis asinīs. Tiesa notika Turaidas pilī un tā lēma, ka slepkava ir Viktors un viņu notiesāja uz nāvi. Notikumu gaitu mainīja Skudrītis, kurš bija gājis līdzi Jakubovskim un visu redzējis. Viņš tiesai pastāstīja, kas bija noticis īstenībā un Viktors tika attaisnots, bet meitene apglabāta kapsētā pie Turaidas baznīcas.
02.aina (Greifa ariozo) – Z. Liepiņa mūzika, K. Dimitera vārdi, izpilda N. Matvejevs
04.aina (Maijas dziedājums) – Z. Liepiņa mūzika, K. Dimitera vārdi, izpilda K. Gailīte
05.aina (Viktora neziņas skats, Es tavu sirdi mīlu) – Z. Liepiņa mūzika, K. Dimitera vārdi, izpilda Rodrigo Fomins, Kristīne Gailīte
18.aina (Fināls) – Z. Liepiņa mūzika, K. Dimitera vārdi, izpilda Antra Bigača
Muzikālā drāma „Adata”
Zigmāra Liepiņa rokopera „Adata” – traģisks stāsts par citu brīvību, kas veidots pēc A. Manfeldes autobiogrāfiskā stāsta „Adata”. Lomās: Zane Dombrovska, Ieva Kerēvica, Andris Bērziņš, Juris Hiršs, Egils Melbārdis, Artūrs Šingirejs,Dita Lūriņa,Kristīne Klētniece u.c.
Stāsts par sabiedrības vienaldzību, narkomāna cīņu ar iekšējiem dēmoniem un apkārtējo pasauli. Un arī par dzīvi un cilvēku attiecībām mazpilsētā. Reālā dzīve savijas ar galvenās varones utopiskajiem sapņiem par labāku pasauli, kurus beigās nomaina dziļš morālais pagrimums.
Ja tu man esi – Artūrs Šingerejs un Zane Dombrovska
Tu piederi man – Andris Bērziņš
Adata – koris