Zinātniski pētnieciskais darbs bioloģijā. ZIRGI.

Zinātniski pētnieciskais darbs bioloģijā

Zirgi

Saturs:

1. Zirgu vēsture 2

2. Tālie senči 2

3. Svētais Baltais zirgs 2

4. Austrālijas Brambiji 3

5. Zirgu domestikācija 4

6. Zirgu dzimta 4

7. Ķermeņa uzbūve un orgānu funkcijas 5

8. Zirgu iedalījums pēc vilcējspēka un izturības 6

9. Kā izmērīt zirga augstumu 7

10. Zirga mērīšana 8

11. Zirgu vecuma noteikšana 8

12. Zirga mūža ilgums un to pēcnācēji 8

13. Ģimenes un teritorijas aizsardzība 9

14. „Labākie draugi” 9

15. „Sardzē” 10

16. Zirgu turēšana mūsdienās 10

17. Zirgu apkalšana 10

18. Drošības noteikumi jājot ar zirgu 11

19. Jāšanas sporta veidi 12

20. Izmantotā literatūra 13

Zirgu vēsture.

Zirgs mājas (Equus caballus ) – zirgu ģints, lauksaimniecības dzīvnieks. Zirgs īpaši plaši izplatīts visā pasaulē, izņemot mitrās tropu un polārās klimata joslas. Zirgus izmanto lauksaimniecības darbos, jāšanai, atpūtai, sportā, kā arī gaļas, piena un ār

r
rstniecības līdzekļu ieguvei.

Zirgu izcelšanās vēsture vēl nav līdz galam izzināta, šajā jautājumā ir daudz pieņēmumu un domstarpību. Zirgus pazīst jau no 4. – 1.gadu tūkstoša p. m. ē. Dažādās zemēs veidojušies atšķirīgi zirgu tipi. 18.gs.jau mērķtiecīgi tika veidotas zirgu šķirnes, Krievijas teritorija līdz 1880.gadam bija sastopamas savvaļas zirgs – tarpans, ko uzskata par tiešo zirgu pēcteci; Mongolijā savvaļā vēl ir sastopams Prževaļska zirgs, kam ir morfoloģiskas atšķirības no tarpana un mūsu zirgu šķirnēm.

Tālie senči.

Atrastās fosilijas liecina, ka pēdēja leduslaikmeta beigās, pirms 10000 gadu, visā Eiropā, kā

ā
ā arī Ziemeļāzija un Vidusāzijā ir dzīvojuši miljoniem savvaļas zirgu. Šie zirgi piederēja pie vienas sugas Equus ferus, un ik gadus viņi pārvietojas simtiem jūdžu tālu.

Mainoties klimatam pļavas nomainīja meži, dabiskās vides izmaiņu un neierobežotu medību dēļ zirgu skaits krasi sa
amazinājās. Ap
pmēram pirms 4000 gadu Eiropā bija atlicis ļoti maz savvaļas zirgu, lai gan divas savvaļas zirgu pasugas – tarpana ( Equus caballus Gmelini )Krievijā un Prževaļska zirgi (Equus Przewalskii) Mongolijā bija sastopamas vēl samērā nesen. Tāpat pirms ~4000 gadu Austrumeiropā tika pieradināti pirmie savvaļas zirgi, viņus drīz vien aizveda Rietumu virzienā. No šiem pirmajiem pieradinātajiem zirgiem mūsdienu pasaulē ir izveidoti visi mums zināmi zirgi.

Svētais Baltais zirgs.

Ķeltiem, kas dzīvoja Rietumeiropā ~ 500 gadu p.m.ē. balti zirgi bija svēti,un apmēram tajā laikā baltā krīta klintīs Afingonā, Bērušīrā ( Anglijas dienvidos ), ir ticis iegravēts zirga attēls.

Austrālijas Brambiji.

Savvaļā nonākušo zirgu bari Austrālijā dzīvo jau 150 gadu un no tā laika, kad beidzoties Zelta drudzim, viņus pameta likteņa varā. Šie zirgi, kurus sauc par brambijiem, pulcējās baros, savairojās un izplatījās plašās teritorijās. Li

iellopu un
n aitu audzētāji brambijus ne visai ieredz, jo viņi noēd ganības un parasti pārnēsā daudz parazītu, kopš 20. gs.60–ajiem gadiem brambijus tik intensīvi medī, ka tagad viņu skaits ir pavisam neliels.

Zirgu domestikācija.

( Izveidošana)

Mājdzīvnieku izveidošana ir ilgstošs cilvēka darbības process, kas aptver gadu tūkstošus un daudzas dzīvnieku paaudzes.

Domestikācijas procesā jāatšķir 2 etapi ( evolūcijas stadijas ):

• Savvaļas dzīvnieku piejaucēšana un turēšana nebrīvē;

• Piejaucēto dzīvnieku „ piemājināšana ”- pieradināšana mājas dzīvei jeb īstā domestikācija.

Zirgu pieradināšana notikusi vēlāk nekā citu seno mājdzīvnieku veidošana, zirgu pieradināšana sākusies paleolīta beigās un turpinājusies ne

eolīta sā
ākumā (4 – 3.gadu t.p.m.ē.), tas ir saistīts ar cilvēka dzīvesveida pārmaiņām; no vācēja – mednieka dzīves cilvēks pārgāja uz ganu dzīvi, tai piemērotās vietās un teritorijās. Č. Darvins izteicis pieņēmumu, ka mājas zirgi nav veidojušies no vienas savvaļas zirgu sugas, bet gan no vairākiem pieradinājumiem pasaules dažādās vietās, šīs teorijas pamatā ir vairāki vispāratzīti fakti;

 Neolīta Vecajā pasaulē eksistēja dažādi savvaļas zirgu tipi, kurus varēja izmantot sākotnējai pieradināšanai;

 Senie mājas zirgi pēc uzbūves bija līdzīgi Eiropā un Āzijā esošajām savvaļas zirgu formām;

 Šinī laikā Vecajā pasaulē pastāvēja vairākas senas kultūras, kuras nodarbojās ar savvaļas zirgu medībām un pirmatnējo lopkopību.

Pēc domestikācijas cilvēka nodrošinātos apstākļos dabiskie vides apstākļi it kā palika otrajā plānā, bet evolūcijas priekšplānā izvirzījās cilvēka mērķtiecīga rīcība – mākslīgā izlase un atlase, izmantotā barība un turēšanas paņēmieni, kā arī sociāli ekonomiskās prasības un ar tām saistītie zirgu izmantošanas veidi.

Zirgu dzimta.

Zirgi, ērzeļi un zebras pieder pie zirgu dzimtas ( Equidac ), viņus sauc par nepārnadžiem tāpēc,ka viņu ekstremitātēm vislabāk ir attīstīts viens pirksts – trešais. Kopā ar tuvākajiem “ radiniekiem “ degunradžiem un tapīriem, zirgus ierindo nepārnadžu (perissodactyla ) kārtā.Zirgu dzimtas dzīvnieki barojas ar zāli un krūmiem,dzīvo brīvā dabā un, lai varētu aizbēgt no plēsoņām ātri skrien.

Visi zirgu dzimtas pārstāvji ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, dzīvo ģimenēs un apvienojas ganāmpulkā, veic lielus attālumus, meklēdami barību vai ūdeni, vai arī lai paglābtos no mušām un moskītiem, kas tiem kā sērga uzmācas karstā laikā, lai gan dažādas mājas zirgu sugas pēc lieluma ļoti atšķiras, tās visas pieder pie vienas ģints – Equus caballus.Zirgu, kura augstums līdz skaustam nepārsniedz 147 cm – sauc par poniju.Katrai zirga ķermeņa daļai ir īpašs nosaukums un tās sauc par zirga “ punktiem “ .

°

Ķermeņa uzbūve un orgānu funkcijas.

Lai varētu ar zirgu darboties, ir jāzina vismaz pamati par zirga ķermeņa uzbūvi, orgāniem, kā arī orgānu funkcijām.

Skelets –zirgiem ir masīvāks un izturīgāks nekā mazkustīgiem mājdzīvniekiem. Jaundzimušiem kumeļiem skelets veido 20 – 24 %no kopējās ķermeņa masas, pēc piedzimšanas skeleta augšana ir lēnāka nekā mīksto audu veidošanās, tāpēc pieaugušiem zirgiem skelets ir 7 – 12 % no dzīvmasas. Sevišķi attīstīts ir zirga kāju skelets: kāju kauli tievāki un garāki ātras gaitas zirgiem, bet masīvāki un īsāki smaga darba zirgiem. Spēcīgi attīstītas kāju stiegras un saites kopā ar kauliem nodrošina kāju izturību, pēc pārslodzēm, visbiežāk sporta zirgiem, bieži gadās kāju kaulu, locītavu un saišu bojājumi.

Muskulatūra – gan kustības ātrums, gan arīzirga gaļīgums ir atkarīgs no zirga muskulatūras izvietojuma īpatnībām. Ātras gaitas zirgiem muskulatūra ir slaidāka, mazāku šķērslaukumu un blīvāka nekā smaga darba zirgiem, kuriem raksturīga apjomīga un īsa muskulatūra. Slaida kāju muskulatūra spēj vairāk savilkties un veidot kāju plašāku vēzienu, bet īsa muskulatūra savelkas mazāk un veido kāju mazāku vēzienu, taču stabila atspēriena laikā nodrošina lielu spēku. Kāju apakšdaļā muskuļu nav, bet muskuļu veidotais spēks ar spēcīgām stiegrām tiek pārnests uz kāju skeleta lejasdaļas elementiem. Muskuļu darbību ierosina un vada nervu sistēma.

Gremošanas orgānu sistēma – labi pieskaņota zirga kustībai dzīvē, gremošanas orgānu ietilpība un masa salīdzinājumā ar citiem zālēdājiem ir relatīvi maza: vienkameras kuņģa tilpums ir tikai 10 – 15 litriem, īss zarnu trkts ar mazietilpīgām tievām zarnām, bet ietilpīgu resno zarnu daļu. Resno zarnu sākuma daļa- – aklā zarna ir ~ 1 m gara, tās ietilpība ir 30 – 35 litriem; tajānotiek kokšķiedras sašķelšanās. Resno zarnu tālāko nodalījumu ietilpība ir 80 – 150 litriem un vairāk. Ietilpīgāks un smagāks gremošanas trakts ir smagā darba zirgiem. Mazietilpīgāka gremošanas trakta sākuma daļa var labi darboties tad, ja barība mutes dobumā ir labi sasmalcināta un samitrināta ar siekalām, tāpēc zirgiem ir nepieciešami labi attīstīti zobi, žokļi un košanas muskuļi. Zirgiem ir ļoti jūtīgas un kustīgas lūpas, kuras nodrošina barības satveršanu, taču sauso barību zirgi sasmalcina lēnām: neizbadējies zirgs 1 kg siena sasmalcina ~ 20 – 25 minūtēs, 1 kg auzu – 10 – 12 minūtēs. Barību sakožot, izdalās daudz siekalu ~40 litri diennaktī. Barības vads kuņģim pieslēdzas šaurā lenķī.

Elpošanas orgāni – ļoti plašas funkcionālās iespējas. Zirgi elpo tikai caur nāsīm un pie slodzes nāsis ir stipri paplašinātas, bet kad atkal beidz darbu nāsis sašaurinās. Deguna dobumā notiek ieelpotā attīrīšana no putekļiem un gaisa sasildīšana. Balss saites, kas novietotas balsenē, veido zirga balsi jeb zviedzienu. Ja ir šaurs novietojums starp ganešiem zirga elpošana ir apgrūtināta. Plaušās gāzu maiņa var mainītie ļoti plašās robežās, jo tas ir atkarīgs no zirga slodzes. Miera stāvoklī zirga elpošanas frekvence ir 5 – 15 reizes minūtē, zemākā elpošanas frekvence ir raksturīga ātras gaitas zirgiem un visbiežāk elpo smagā darba zirgi. Miera stāvoklī zirga plaušās ieplūst 5 – 6 litri gaisa, fiziskai slodzei palielinoties plaušu ietilpība palielinās 2 – 3 reizes, tas nozīmē, ka plaušu ventilācija 1 minūtē miera stāvoklī ir 40 – 60, bet pie lielas slodzes palielinās pat līdz 2000 litriem. Šādā veidā notiek sekmīga gāzu maiņa, kā arī muskulatūŗas radītā siltuma pārpalikuma izvadīšanas.

Asinsrites orgāni – zirgiem ir daudz labāk attīstīti nekā citiem lielajiem lauksaimniecības dzīvniekiem un šo orgānu funkcijas ir plašas. Kopējā asiņu masa zirgiem ir 7 – 11 % no dzīvmasas, sirds masa ir 3,5 – 4,5 kg, sirds masa un dobumu ietilpība labi trenētiem zirgiem ir 1,5 – 2 reizes lielāka par mazāktrenētiem zirgiem.Veselam zirgam miera stāvoklī pulss ir 25 – 45 sitieni minūtē, bet slodzes brīžos pulss var būt 120 – 130 sitieni minūtē. Sirds kambarī 1 minūtes laikā ir 12- 40 litru asiņu. Zirga ķermeņa normālā temperatūra svārstās 37,5 – 38,50C,kumeļiem ir ~par vienu grādu vairāk.

Āda un apmatojums – pasargā no temperatūras maiņām, iesaistās termoregulācijās, izpilda vadorgānu funkcijas. Zirgu āda ir plānāka nekā govīm un cūkām, izveidojums ir atkarīgs no zirga vecuma, dzimuma, tipa, eksistences apstākļiem. Plānāka āda jebkurā šķirnē ir ķēvēm un kumeļiem, visplānākā āda ir dienvidu tuksnešu ātrgaitas zirgiem. Segmati izpilda aizsargfunkcijas pret temperatūras izmaiņām.

Ādā ir izvadorgāni, kuri izdala sviedrus, jo zirgi svīst intensīvāk nekā citi dzīvnieki. Fiziskās slodzes laikā vispirms nosvīst zirga paslēpenes, tad pleci, kakls, sāni. Āda ir nozīmīgākais termoregulācijas elements, kas pasargā zirgu no pārkaršanas.

Maņu orgāni un nervu sistēma – zirgiem sevišķi augsts ir dzirdes, ožas un taustes sistēmu jūtīgums. Zirgiem ir ļoti laba atmiņa, tāpēc tie ātri pieķeras labam kopējam.

Zirgu iedalījums pēc vilcējspēka un izturības.

Atbilstoši dažādiem darba veidiem ir izveidotas piecas saimnieciskās izmantošanas zirgu šķirņu grupas jeb tipi, šīs šķirņu grupas ietver vairāk kā 250 zirgu šķirnes:

 Smagie braucamzirgi – tos izmanto galvenokārt lauksaimniecībā; dzīvmasa 500 – 700 kg, pēdvidus apkārtmērs nepārsniedz 25 cm, piemēram Latvijas smagie braucamzirgi – šie zirgi ir liela auguma.

 Smagā darba zirgi jeb vezumnieki – masīvi, izmanto lielāku smagumu pārvadāšanai; to dzīvmasa sasniedz 1000kg, pēdvidus apkārtmērs 24 – 30 cm,piemēram Šairas zirgi un Ardeņi.Vezumnieku kopējās iezīmes – garš, plats un noapaļots viduklis, ar relatīvi īsām kājām un plašu attālumu starp tām,lai būtu stabilāka gaita darba laikā.

 Vieglie braucamzirgi jeb rikšotāji – viegli, tievām, garām kājām, dzīvmasa 400 – 550 kg, pēdvidus apkārtmērs 17 – 22 cm, piemēram Orlova rikšotāji,Šiem zirgiem ir šaurs ķermenis salīdzinājumā ar citām šķirnēm.

 Jājamzirgi – viegli ar labi attīstītu muguru un krustiem, šiem zirgiem ir garš kakls, smalks skelets, dzīvmasa 400 –550 kg, pēdvidus apkārtmērs 17 – 21 cm, piemēram Ahaltenes zirgi.

 Universālie zirgi – tos izmanto gan jāšanai, gan darbam saimniecībās; pēdvidus apkārtmērs reti sasniedz 23 cm, piemēram Hannoveres zirgi un Latvijas braucamzirgi.

 Nastu nesēji – salīdzinoši maza auguma, dzīvmasa 300 – 350 kg.Bet šiem zirgiem ir ļoti spēcīga muskulatūra, īsa, ļoti izturīgas kājas.

 Piejūras līdzenuma zirgi – eksistējuši Rietumeiropā, dēļ barojošās, un proteīniem, minerālvielām bagātām augsnes zirgi strauji aug, veidojas spēcīga muskulatūra, un strauji pieaug zirga dzīvmasa.Šos zirgus izmanto smago darbu veikšanai.Pēc uzbūves daudz neatšķiras no vezumniekiem.Piejūras līdzenuma zirgiem ir noapaļota ķermeņa forma, salīdzinoši garu vidukli, spēcīgas kājas.Šiem zirgiem vajag ļoti daudz barības un tieņespēj pielāgoties straujām laika maiņām jeb nespēj aklimatizēties.

 Tuksnešu vai pustuksnešu zonu zirgi – šie ziegi ir vidēja auduma, nelielu dzīvmasu, biezu apmatojumu, platu muguru,tāpēc ir grūti jātniekam šāda zirga mugurā būt ilgāku laiku.

 Ziemeļu mežu joslu zirgi – šiem zirgiem ir plats viduklis, jo tiem ir nepieciešams galvenokārt uzņemt barību pavasaros, klimata dēļ.Tipiskākie Ziemeļu zonas zirgi ir maza auguma, pagaru ķermani, īsām, spēcīgām kājām ar salīdzinoši platiem nagiem, garš, biezs apmatojums, bet raupjš.

 Stepju zonas zirgi – veidojušies aptuveni 1000 – 3000 m virs jūras līmeņa, šie zirgi ir neliela, varētu teikt pat maza auguma, spēcīgām krūtīm, spēcīgām kājām, un ļoti cietiem nagiem.Šos zirgus izmanto jāžanai, nastu nesšanām, kā arī aijūgos.

Pirmie veidojušies jājamzirgu grupas pārstāvji un daudz vēlāk veidojās rikšotāji kā arī smago zirgu šķirnes.Zirgu darbaspējas ir atkarīgas no zirga spēka, ātruma un izturības, šīs īpašības nosaka hipodromā vai arī uz līdzena ceļa, tādējādi nosaka zirgu straujumu, vilcesspēku, izturību un ātrumu pārvietojot kādu vezumu jeb kravu.Vilktspēks atbilst vidēji 13 – 15 % no zirga dzīvmasas, transportdarbos zirga ātrums ir 4 –6 km/h, līdz ar kravas masas samazināšanos, palielinās zirga ātrums šo kravu pārvietojot.

Piemēram ja jājamzirgu ātrumu pārbauda gludauļošanā ( bez šķēršļiem ), 1000 – 2000 m distancēs izpaužas zirgu ātrumspēja, bet garākās distances pārbauda izturību.

Jātnieka un seglu masa vēlama mazāka vai līdzīgi 60 kg. Rikšotājus, ņemot vērā zirga vecumu, pārbauda rikšos 1600,2400,4800,6400 m distancēs, interesanti ir tas, ka sacensībās nedrīkst piedalītie kastrāti.Amerikas rikšotāji labākos rezultātus sasniedz pēc 3 gadu vecuma, Krievijas rikšotāji – 5- 6 gadu vecumā.Jājamzirgiem labākais vecums bieži ir 10 – 12 gadi. Smago zirgu maksimālās spējas ir pēc 6- 7 gadu vecuma sasniegšanas.

Kā izmērīt zirga augstumu?

Zirga augstumu mēra ar plaukstām, pieauguša cilvēka plaukstas garums ir 10 – 16 cm ( 4 collas ), ja zirga augstums ir 15,2 plaukstas, tas zirgs ir 157 cm (62 collas ) augsts.Zirga augstums ir attālims no zemes līdz plecu augstākajam punktam – skaustam.

Zirga mērīšna.

Lai nebūtu kļūdas zirga mērīšanas brīdī, zirgu novieto uz horizontālas virsmas, ja zirgs ir apkalts, tad no nomērītā lieluma atņem pakavu augstumu, jo tikai tādā gadījumā var iegūt visprecīzāko mērījumu. Lineāros attālumus zirga viduklī mēra ar mērspieķi, bet apkārtmērus ar mērlenti;

• Skausta augstums – mēra no skausta līdz zemei, vertikāli; galvenais zirga raksturojošais lielums jeb augstums.

• Muguras augstums – mēra līdzīgi skaustam tikai par mērīšanas punktu izvēlas zirga muguras viszemāko punktu.

• Krustu augstums – par mērīšanas punktuizvēlas krustu augstāko punktu un mēra vertikāli uz leju līdz zemei.

• Krūšu dziļums – mēra vertikāli uz leju, tikai starp mērspieķa zariem ietverot skausta augstāko punktu un vertikāli zem tā esošo krūšu apakšdaļu.

• Ķermeņa slīpais garums – mēra ietverot starp mērspieķa zariem pleca locītavas priekšējo daļu un sēžas paugura apvidus pakaļējo daļu.

• Plecu platums jeb krūšu priekšdaļas platums – mēra starp mērspieķa zariem ietverot plecu locītavu ārējās malas.

• Krustu platums – starp mērspieķa zariem ietver zarnkaula ārējos stūrus.

• Krustu garums – mēra no zarnkaula priekšējā stūra līdz sēžas paugura apvidus pakaļējai daļai.

• Krūšu apkārtmērs – aptver krūškurvi gar lāpstiņas skrimšļa pakaļējo malu, šo mēru veic ar mērlenti.

• Pēdvidus apkārtmērs – aptver priekškājas pēdvidu vistievākajā vietā, mērījumu veic ar mērlenti.

Zirgu vecuma noteikšana.

Zirgu vecumu nosaka pēc zobiem, piemēram pieaugušiem zirgiem gan augšžoklī, gan apakšžoklī normāli ir 18, ķēvēm, un 20, ērzeļiem, zobi. Vislabāk vecumu noteikt pēc griezējzobiem, jo to forma mainās atbilstoši zirgu vecumam:

Virsma ovāla – 6.9 gadi;

Virsma ieapaļa – 9.16 gadi;

Virsma trijstūrveida – 16 .20 gadi;

Virsma otrādi ovāla – 20 gadu un vairāk.

Zirga mūža ilgums un to pēcnācēji.

Zirga bioloģiskais mūža ilgums ir apmēram 25 gadi.Normāli attīstīti kumeļi ķēvēm dzimst pat līdz 20 gadu vecumam.Zirga fizioloģiskā dzimumgatavība iestājas

~ 1 gada vecumā, bet saimnieciskā zirga fizioloģiskā dzimimgatavība iestājas ~ 3 gadu vecumā.

Ķēvēm lecināšanas sezona ilgst no 1. marta līdz pat 15. jūlijam, parasti ķēves aplecina pēc dzemdībām jau pirmajā meklēšanās reizē, tas parasti notiek no 5.-11. pēcdzemdību dienai. Dzimumcikls atkārtojas pēc 18-24 dienām, grūsnība ilgst ~ 340 dienas, citriez grūsnība var ilgt līdz pat 370 dienām.Pēc gada vai nedaudz ilgāka grūsnības perioda parasti piedzimst viens kumeļš, taču ļoti reti gadās arī dvīņi.

Zirga, ērzeļa vai zebras ķēve kopojas ar tēviņu un visi kumeļi dzimst apmēram vienā laikā, ķēvai lādzemdē veselīgs un spēcīgs kumeļš, lai viņš tūlīt pēc piedzimšanas varētu doties līdzi kustīgajam ganāmpulkam, saimniecībās papildus par kumeļu var rūpēties pats saimnieks, taču ir arītādi gadījumi, ka dzemdību laikā iet bojā ķēve un kumeļš paliek bez mātes tad par kumeļu rūpējas citas ķēves, kurām nav dvīņi un viņas vēlas rūpēties par bāreni. Spēcīgie kumeļi ir nepieciešami tāpēc, ka zebras un zirgi ir zālēdāji un dzīvo atklātās pļavās, kur var būt maz zāles, bet mazuļi var kļūt par vieglu medījumu lielajiem plēsoņām, piemēram Āfrikas lauvas.Kumeļš nostājas uz savām kājām jau stundu pēc piedzimšanas, lai gan māte kumeļu zīda līdz gada vecumam, pēc dažām dienām kumeļš jau sāk ēst zāli.Savvaļā jaunās ķēvītes un ērzelēni pamet mātes ganāmpulku un sasnieguši briedumu vēlāk izveiso jaunus barus.

Kumeļu no ķēves atšķir 6 – 8 mēnešu vecumā, to trenēšana jāsāk no 1,5 gadu vecuma, darba zirgu sāk izmantot 2,5 – 3 gadu vecumā.

Ģimenes un teritorijas aizsardzība.

Celšanās uz pakaļkājām un speršana ar priekšējiem nagiem ir dabisks nepārnadžu cīņas paņēmiens, taču savu domstarpību kārtošanai viņi var vispirms draudēt, izmantojot ausis, asti un kājas, kā arī citus sazināšanās līdzekļus. Ērzeļi un kastrētie ērzeļi cīnās, lai aizstāvētu savu teritoriju vai savas ķēves.

“Labākie draugi.”

Bieži vien divi zirgi stāv cieši viens pie otra, blakus vai arī ar galvu pie otra zirga astes, ošķājot jeb kasot ar zobiem viens otra krēpes un muguru, tādā veidā nodibinot attiecības.Savstarpējās aprūpes un tīrīšanas biežums ar laiku mainās, taču tie parasti ilgst apmēram 3 minūtes.

“Sardzē.”

PIEMĒRAM: lai gan Šairas ķēve ir cēlusies no zirgiem, kas pieradināti jau pirms daudziem tūkstošiem gadu, viņai joprojām ir saglabājušies savvaļas zirgu instinkti, jo viņa pastāvīgi sargā kumeļu no iespējamām briesmām.

Zirgu turēšana mūsdienās.

Mūsdienās zirgus tur staļļos un dod dažāda satura barību,aerodromos od sienu, kurš ir bagātināts ar zirgam nepieciešamajiem vitamīniem.Veic dažādas injekcijas, kuras tiek saskaņotas ar veterinārāstiem, tās veic, lai zirgs nesaslimtu ar kādu dzīvībai bīstamu slimību piemēram kā trakumsērga, jo trakumsērgas rezultāts ir letāls jeb nāvējošs.

Zirgu aizgalām ir jābūt tik lielām, lai zirgs varētu mierīgi, brīvi staigāt pa to, bet lai nevarētu skriet, aizgaldās ir jābūt sausiem pakaišiem, tie varētu būt salmi, siens vai pat zāģu skaidas, taču vislabākais ir siens.Aizgaldu aiztaisa ar vārtiem, kuros ir speciāli iebīdīts uz iekšu kā grozs plaukts un blakus, tikai zemāk vieta spainim ar ūdeni, “grozā” liek sienu, auzas vai kādu citu barību. Zirgiem var dot dažādus augļus, nelielos daudzumos, un cukurbietes ne vairāk kā 5 gabalus, katras vidējais svars aptuveni 2 – 2,5 kg.Zirgiem ir nepieciešams speciāls sāls, kuru var nopirkt gatavā veidā, tie ir vai nu cilindriski, vai kubveida.

Kad tīra zirga aizgaldu, zirgu izved no tās staļļa gaitenī vai arī cits cilvēks, tas varētu būt arī palīgs, izved to nelielā pastaigā.Katra zirga aizgalda ir jātīra katru dienu, lai neparādītos kāda sēnīte pakaišos, jo bieži vien šīs sēnītes izraisa daudz dažādas slimības piemēram zirgam var parādīties cērmes, zarnu kolikas un citas slimības.

Lielākos staļļos ir nepieciešamas atsevišķas telpas spēkbarības, sausu pakaišu un zirglietu turēšanai, protams ir nepieciešama telpa veterinārajiem speciālistiem.Blakus staļļiem ir jābūt arī speciāli izveidotiem aplokiem, kur var izlaist zirgus pastaigā, lai tos nodarbinātu.Staļļos nedrīkst būt caurvējš!Vasarā ir vēlama zirgiem pelde, lai pēc tam to apmatojumu varētu rūpīgi iztīrīt, protams zirgu apmatojums ir jātīra arī pēc katras fiziskas slodzes var to darīt arī pirms darba.

Zirgu nedrīkst nodarbināt, ja tie nav apkalti.

Zirgu apkalšana.

Mūsdienās zirgu kalēji ir ļoti reti sastopami, bet lai pareizi apkaltu zirgu ir ļoti labi jāorientājas zirga šķirnēs un zirga nagu veidos, piemēram ātras gaitas zirgiem, sevišķi sporta zirgiem izmanto smalkus un vieglus pakavus, taču lauku darbu un transporta zirgiem nepieciešami izturīgāki pakavi, tie ir masīvški, bet izturīgāki.Pakaviem radzes ir nepieciešamas,

lai zirgu brīvi varētu izmantot uz slidena ceļa, pārsvarā ziemā, bet bezradžu pakavi nodrošina zirgiem stabilāku kājas atbalstu un tos pārsvarā like vasarā, bezradžu pakavus zirgiem like arī, lai tiem nebojātos nagi.

Drošības noteikumi jājot ar zirgu.

Jāšanas sporta veids ir viens no ekstremālakajiem, ja vien tajā neievēro drošības noteikumus, kurus ir sastādījuši jāšanas speciālisti:

1. Visi insruktora norādījumi un rīkojumi ir izpildāmi obligāti un nekavējoties,

2. Ejot zirgam klāt, tas noteikti jāuzrunā, lai tas jūs pamana.Ja iztraucēsiet zirgu negaidīti, viņš var sabīties un nodarīt jums pāri, īpaši, ja tam tuvojas no aizmugures.

3. Pret zirgu jāizturas mierīgi, nosvērti, stingri un prasīgi, bet bez rupjības.

4. Izvedot vai ievedot zirgu boksā jāpārliecinās, ka durvis ir pietiekami plaši atvērtas.Iestrēgstot durvīs zirgs var savainot gan sevi, gan jūs.

5. Zirgs jāved pavadā, pašam atrodoties zirgam pie pleca.Vedot zirgu pavadā ārā no staļļa vai citās šaurās vietās piemēram durvis, starp kokiem, u.t.t. jāatrodas zirgam priekšā, lai tas jūs nepiespeistu.

6. Vedot zirgu pavadā, vai jājot vienmēr ievēro distanci sarp zirgie, lai priekšā ejošais zirgs, sperot nevarētu aizsniegt jūsu zirgu, vai jūsu kājas.

7. Zirgu nedrīkst izlaist no redzes loka, jo, piemēram, sabīstoties tas var jūs savainot.

8. Kāpt zirgam mugurā, vai iejāt ar to stallī ir ārkārtīgi bīstami un aizliegts, jo var gūt ļoti smagas traumas.

9. Atrodoties zirga mugurā jābūt ļoti uzmanīgam, jo tas var negaidīti satrūkties vai paklupt, tādēļ ceļiem vienmēr jābūt stingri piespiestiem pie segliem.

10. Atrodoties zirgā, jūs nedrīkstat no tā baidīties, jums jābūt pārliecinātam par sevi, jo pretējā gdījumā zirgs to jutīs un vai nu sāks nervozēt, vai arī var to izmantot.

11. Sarežģītās situācijās ir jādomā nevis par to, ka būs jākrīt, bet gan par to, kā noturēties un “savākt” zirgu.

12. Ja tomēr gadās krist, necelieties, pagaidiet, lai zirgs aizskrien, tā jūs izvairīsieties no iespējama spēriena ar pakaļkājām.

13. Jājot vai vedot zirgu pavadā nekad nerīkst tīt vai siet pavadas ap roku, liktap kaklu u.t.t.Tas ir ļoti bīstami.

14. Jājot kāpšļa stīpai jābūt pret kājas mazo pirkstiņu.Tas novērsīs kājas iestrēgšanu kāpslī kritiena gadījumā.

15. Kāpjot no zirga vispirms jāizņem abas kājas no kāpšļiem.

16. Pavadām vienmēr jābūt rokā, tās nedrīkst pamest. Vedot zirgu, pavadas gals nedrīkst vilkties pa zemi.

17. Jājot apvidū:

1. Nejāt tuvu gar koku stumbriem, jo zirgs rēķinās tikai ar saviem

gabarītiem.Par jūsu kājām jums jādomā pašam.

2. Nejāt zem zemu noliektiem kokiem un zariem, jūs varat savainot

sev muguru.

3. Nemēģināt lauzt vai atliekt traucējošo zaru.Ja zars nelūzīs, tas var

noraut jūs no zirga, vai arī, palaists vaļā var trāpīt tam, kas jāj aiz jums.

4.Neapdzīt priekšā jājušos.Pārējie zirgi var to uztvert vai nu kā sacensību un sākt auļot, vai arī kā savas iekšējās hierarhijas pārkāpšanu un uzbrukt jūsu zirgam.Abos gadījumos sekas ir neprognozējamas.

Jāšanas sporta veidi.

Iejāde – parāda jātnieka prasmi zirga vadīšanā atbilstoši sacensību programmai gan dabiskā, gan samākslotā zirga gaitā.Sacensības notiek 20 X 60 m lielā manēžā. Gar manēžas iežogojumu noteiktos attālumos novietoti skaidri saredzami burti, bet uz viduslīnijas burtu vietā ir izvietoti apļi, tie apzīmē jātnieka pārvietošanās virziena vai zirga gaitas veida izmaiņu punktus.

Šķēršļu pārvarēšana – ir dažādas grūtuma pakāpes, sacensību laukumā ir izvietoti dažāda izskata mākslīgie šķēršļi – žogi, kārtis, mūra sētas imitācijas, grāvji u.c.Šķēršļu skaits, to augstums vai platums ir atkarīgs no parkūra klases.

Trīscīņa – trešais klasiskais jātnieku sporta veids; ietver trīs atsevišķas disciplīnas –

• Pirmajā dienā – manēžas jāšanas sacensības

• Otrajā dienā – lauka jāšanas sacensības

• Trešajā dienā – šķēršļu pārvarēšanas sacensības

Lauka jāšanas sacensību programmas paredz distances izveidojumu no pieciem trases posmiem, kas izvietoti viens aiz otra.

Stīplčeizs – ir auļošanas sacensības pār nekustīgiem šķēršļiem vairākus kilometrus garā slēgtā trasē.Sacensību trasē vienlaikus startē vairāki desmiti dalībnieku.

Šādas sacensības prasa augstu jātnieka meistarību un drosmi, jo šajās sacensībās šķēršļi var būt viens aiz otra, piemēram ir dzīvžogs, bet aiz tā uzreiz parādās grāvis.

Zirgu spēles – piemēram zirgu polo ir viena no zirgu spēļu spēle, iecienīta spēle Anglijā, Dienvidamerikā u.c.Vēl varētu pieminēt džigitēšanu – jātnieki uz ātri lēkšojoša zirga izpilda dažādus sarežģītus vingrinājumus, iecienīta spēle Kaukāzā un Vidusāzijā.Gruzijā populāra spēle ir chen – burti, 2 jātnieku komandas un ar garkātainām raketēm, līdzīgi hokejam, jātrāpa bumbiņa pretinieka vārtos.Vidusāzijā vēl ir iecienīta spēle kizkuu – lēkšošana, jaunietis cenšas panākt meiteni un iegūt tiesības viņu noskūpstīt

Šīs spēles tiek iekļautas arī trdicionālo zirgu sporta sacensību programmās.

Izmantotā literatūra:

A.Seržāns “ Zirgkopība “1986.gads

Interneta mājas lapa www.zirgi.lv (Armanda Lauku Jātnieku Klubs)

Sendija Rensforda “Zirgi un poniji”

Enciklopēdija par zirgiem

Ģimenes enciklopēdija 3.sējums

Leave a Comment