Zirgi

Es apkalu kumeliņu

Tēraudiņa pakaviem;

Pie akmiņa guni šķīla,

Ledu lauza Daugavā.

Tēma

ZIRGI

Kamēr nebija izgudroti vilcieni un mašīnas, cilvēki 3000 gadus kā ātru un praktisku transporta līdzekli izmantoja zirgus. Zirgs ir gudrs un viegli apmācāms, pakļāvīgs un ātrs dzīvnieks, viņa bioloģiskais mūžs ir aptuveni 25 gadi. Mūsdienās ir vairāk nekā 100 dažādu mājas zirgu šķirņu, bet šo dzīvnieku skaits pārsniedz 75 miljonus. Zirgi, poniji, savvaļas ēzeļi un zebras, kā arī mājas ēzeļi un mūļi ietilpst zirgveidīgo dzimtā. Viņi visi ir zīdītāji ar garām kājām, plīvojošām astēm un krēpēm se

e
egtu kakla mugurpusi. Zirgus sauc par nepārnadžiem tāpēc, ka viņu ekstremitātēm vislabāk ir attīstīts viens pirksts – trešais. Viņi spēj ļoti ātri skriet jeb auļot. Jūtīgā oža, labā redze un smalkā dzirde viņiem ļauj vienmēr būt modriem un izvairīties no briesmām. Zirgu dzimtas dzīvnieki barojas ar zāli un krūmiem, dzīvo brīvā dabā un, lai varētu aizbēgt no plēsoņām, ātri skrien (auļo). Visi zirgu dzimtas pārstāvji ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, dzīvo ģimenēs un apvienojas ganāmpulkā, veic lielus attālumus meklēdami barību vai ūdeni va
a
ai arī, lai paglābtos no mušām un moskītiem, kas tiem kā sērga uzmācas karstā laikā.

Lielākais augums ir Šairas zirgiem. Šairas zirgu pirmoreiz izaudzēja Miglendā (Anglijā) lauku darbiem un smagu kravu vilkšanai. Šīs šķirnes zirgiem ir milzīgs augums un labi attīstītas kā
ā
āju skaras. Zirga augstums līdz skaustam ir 198 cm.

Pats mazākais no zirgiem ir Šetlendas ponijs. Šā septiņus gadus vecā ponija augums ir 81 cm.

Zirgus izmanto lauksaimniecības darbos un transportdarbos, jāšanai, atpūtai, sportā, kā arī gaļas, piena un ārstniecības līdzekļu ieguvei. Domesticēti 4.-1. gadu tk p.m.ē. Dažādās zemēs veidojušies atšķirīgi zirgu tipi. 18. gs. jau mērķtiecīgi tika veidotas zirgu šķirnes. Atbilstoši dažādiem darba veidiem izveidotas 5 saimnieciskās izmantošanas zirgu šķirņu grupas, tipi (ap 250 šķirnes). Tie ir – smagā darba zirgi (vezumnieki), smagie braucamzirgi, vieglie braucamzirgi (rikšotāji), jājamzirgi un universālie zirgi. Pirmās veidojušās jājamzirgu grupas zirgi, daudz vēlāk – rikšotāju un smago zirgu šķirnes.

Zirgu izveidošanās.

Visas zirgveidīgo jeb ekvidu dzimtā ietilpstošās ģintis un sugas ir cēlušās no sen izmirušām paleontoloģiskām formām. No visām zīdītāju dzimtām zirgveidīgo paleontoloģiskās evolūcijas rinda ir vislabāk iz
z
zpētīta, tāpēc tā rada plašu bioloģisko zinātņu interesi. Paleontologs V.Kovaļevskis 19.gs. septiņdesmito gadu sākumā, pētot senu zirgveidīgo formu savstarpējo saistību, kā pirmais starp paleontologiem stingri balstījās uz Č.Darvina 1859. gadā izteiktām atziņām par sugu evolūcijas galvenajiem cēloņiem – apkārtējās vides izmaiņām un dabisko izlasi. V.Kovaļevska 1873. gadā publicētais darbs par anhiteriju (Anchitherium) ir pirmais darbs evolucionālā paleontoloģijā; šī darba autoru uzskata par evolucionālās paleontoloģijas pamatlicēju.

Zirgveidīgo dzimtai piederošās paleontoloģiskās formas ir filoģenētiski jaunas, tās parādījušās samērā nesen (salīdzinot ar laika skalu par dzīvnieku parādīšanos uz Ze
e
emes) – terciārā periodā, pirms aptuveni 55.65 milj. gadu. Lai gūtu priekšstatu par izteikumu “nesen”, ir lietderīgi iepazīties ar ģeoloģisko formāciju vecumu un dzīvnieku parādīšanās laiku uz mūsu planētas. Zemes ģeoloģijas vēstures un dzīvnieku valsts veidošanās hronoloģiskais salīdzinājums ļauj izprast simtiem miljonu gadu ilgo nedzīvās dabas pārveidošanās procesu ietekmi uz dzīvnieku valsts veidošanos un ģeogrāfisko izplatību.

Katrs lielais ģeoloģiskais laika posms jeb ģeoloģiskā ēra aptver daudzus gadu miljonus. Ģeologi pieņēmuši, ka pašas senākās ēras arhaja – vecums ir 4000.4500 milj. gadu. Arhajam sekojošās proterozoja ēras vecumu rēķina uz 2500 milj. gadu un tās ilgumu – ap 1930 milj. gadu. Abas senākās ēras bieži apvieno ar kopēju – prekembrija jeb pirmskembrija ēras – nosaukumu.

Jaunākās ģeoloģiskās formācijas strauji attīstījās dzīvnieku valsts. Zirgveidīgo dzimtas parādīšanās pirms aptuveni 60 milj. gadu (terciārā perioda eocēna laikmetā) ir relatīvi nesena; dzimtas eksistences laiks aptver aptuveni desmito daļu no tā laika (kembrija perioda), kad sākās dzīvnieku valsts strauja attīstība.

Mezozoja sākumā klimats bija karsts un sauss, bet, sākot ar jura periodu, veidojās klimata zonas.

Kainozojā notika lielas tektoniskās un klimatiskās izmaiņas: pacēlās kontinenti, šauri cietzemes tilti savienoja Āfriku un Sicīliju un Eiropu, Ziemeļameriku (pār Islandi) ar Eiropu un Aļasku ar Āziju. Ziemeļu puslodē bija maigs klimats, bagātīga augu valsts. Notika zīdītāju strauja veidošanās un plaša migrācija starp kontinentiem. Perioda beigās cietzemes tiltus Āfrikā – Eiropā un Eiropā – Amerikā pārklāja jūra. Vēlāk – kvartārā periodā – zuda cietzemes tilts arī starp Aļasku un Āziju.

Terciāra beigās – pliocēnā – par vairākiem grādiem pazeminājās gaisa vidējā temperatūra.

Kvartārais periods ir pats jaunākais Zemes ģeoloģijas vēsturē. Parādījās cilvēks. Gaisa temperatūra ziemeļu puslodē turpināja pazemināties, palielinājās sniega uzkrājumi sauszemē, veidojās glečeri. Ledāji pārklāja kontinentu ziemeļu apgabalus. Desmitiem tūkstošus gadu ilgstoši zemas gaisa temperatūras posmi vairākkārt mijās ar ilgstoši siltie laika posmiem – veidojās apledojumi un starpledus periodi. Ledāju joslai virzoties uz dienvidiem, dzīvnieki atkāpās, bet starpledus periodos, kad apledojums aizvirzījās uz polāro apgabalu, dzīvnieki pamazām atkal pārvietojās uz ziemeļiem.

Senāko zirgveidīgo atliekas konstatētas senākajos terciārā perioda nogulumos ziemeļu puslodē kā Eirāzijas, tā Ziemeļamerikas kontinentos. Rietumu puslodē jeb Jaunajā pasaulē, t.i., Amerikas kontinentā, atklātas daudzas ekvidu evolūcijas pārejas un sānzaru formas (ģintis un sugas), tāpēc daudzi paleontologi uzskata, ka terciārā periodā zirgveidīgo dzimtas evolūcijas galvenā līnija veidojusies Jaunajā pasaulē, bet uz Veco pasauli (Eirāziju) pārvietojušās tikai atsevišķas ģintis. Jautājums ir strīdīgs, jo daudzas formas ir līdzīgas kā rietumu, tā austrumu pusložu ziemeļos. Grūti iedomāties, ka līdzīgos vides nosacījumos ģinšu evolūcijā vienā zemeslodes puslodē varētu rasties evolūcijas pārtraukumi un vēlāka laika formu parādīšanās būtu tikai migrācijas sekas.

Terciārā perioda sākumā (paleocēnā) visā ziemeļu puslodē konstatēti seni nepārnadžu (Perissodactyla) kārtas pārstāvji – fenakodi (Phenacodus), kuru kājām pieci pirksti. Fenakodus pieņem par zirgveidīgo dzimtas senāko ģinšu tiešiem priekštečiem, tos vēl nepieskaitot ekvidiem.

Zirgveidīgo (Equidae) dzimtas filoģenētisko rindu paleontologi uzsāk ar apakšējā eocēnā atrastajām primitīvākajām trīspirkstu dzīvnieku formām. Šo laiku attiecina arī uz zirgveidīgo dzimtas izcelšanos.

Viena no eocēna senajām formām – Hyracotherium – atklāta 1841. gadā Anglijā (atradumu atliekas nepilnīgas). Ļoti līdzīgu formu – Eohippus – 1880. gadā atklāja Jaunajā pasaulē. Abu atradumu līdzība ir tik liela, ka daudzi paleontologi tās uzskata par vienai ģintij atbilstošām.

Tā kā eohipi ar ļoti līdzīgu pārejas formu starpniecību tieši sasaistāmi ar nākamo laikmetu trīspirkstainām ekvidu ģintīm, paleontologi un hipologi A.Borisjaks, V.Gromova, V.Vits, Ķīles universitātes profesors V.Herre (W.Herre) un citi zinātnieki zirgveidīgo dzimtas filoģenētiskās rindas sākumu saista ar Eohippus ģinti.

Eohippus (un viņam līdzīgais Hyracotherium) ir bijuši neliela auguma – ap 30.50 cm augsti. Šo dzīvnieku priekškājām bija 4, pakaļkājām – 3 pirksti. Priekškājām pirmā pirksta rudimentāru atlieku nav, pakaļkājām uz pēdvidus vērojamas pirmā un piektā pirksta atliekas irbuļkauliņu veidā. Pirkstu veidojums piemērots atbalstam uz mīkstas grunts.

Vidējā un augšējā eocēnā konstatētas nedaudz jaunākas eohipam tuvas formas – Orohippus un Epihippus. Šīm formām kāju uzbūve līdzīga eohipiem, bet vērojamas dažas progresīvas iezīmes galvas skeletā, galvenokārt zobu veidojumā.

Mesohippus ģintī konstatētas 20 sugas. Tā ir pirmā zirgveidīgo ģints, kuras pārstāvju priekškājām ir trīs pirksti – reducējies piektais pirksts, bet vidējais, t.i., trešais pirksts, ir platāks un garāks par malējiem. Visi pirksti balstās pret zemi un veido stabilu atbalstu mīkstā gruntī. Augums pārsniedz 50 cm (vidēja suņa lielums). Dzerokļu kronīša daļa zema, malas bez emaljas, bet berzes virsma ar emaljas joslām jau ir komplicētāka nekā eocēna formām.

Miohippus ģintī izdalītas 17 sugas, kuru atliekas konstatētas augšējā oligocēnā. Salīdzinājumā ar mesohipiem, miohipiem ir lielāks augums, bet līdzīgs kāju un zobu veidojums. Kāju un zobu veidojums liecina, ka oligocēna ekvidi mitinājušies valganā, mežainā, lakstaugiem bagātā vidē un pārvietojušies pa mīkstu grunti.

Miocēnā turpinājās jaunu formu veidošanās. No tām lielāko interesi izraisa Parahippus un Anchitherium ģintis.

Anchitherium atliekas konstatētas miocēna nogulumos Vecajā pasaulē: pēc skeleta veidojuma šī forma ir ļoti līdzīga oligocēna zirgveidīgo formām Ziemeļamerikā. V.Kovaļevskis anhiteriju apzīmē kā otro locekli paleohipoīdu rindā: Paleotherium – Anchitherium – Hipparion – Equus (akadēmiķis A.Borisjaks eocēnā konstatēto Paleotherium uzskata kā zirgveidīgo filoģenētiskās rindas plašu sānzaru, kurš beidzis pastāvēt eocēna beigās).

Anhiteriji augumā pārsniedza oligocēna formas, to augums bija 90 cm, un tie jau līdzinājās nelielam ponijam. A.Borisjaks un L.Davitašvili, tāpat kā V.Kovaļevskis, uzskata, ka anhiterijs nav migrants no Ziemeļamerikas, bet Vecai pasaulei raksturīgas evolūcijas ķēdes zināmais loceklis. Šo pieņēmumu it kā apstiprina A.Borisjaka 1945. gadā aprakstītā Ziemeļkaukāza vidējā miocēna nogulumos atklātā zirgveidīgo forma – Paranchithitherium karpinskii, kas evolūcijas rindā ir pilnīgāka par anhiteriju un var būt tā pēctecis.

Parahippus ir tiešs miohipa pēctecis Jaunajā pasaulē. Tā atliekas konstatētas apakšējā miocēna nogulumos. Kājas trīspirkstainas, vidējais pirksts attīstīts spēcīgāk nekā oligocēna formām, visiem pirkstiem saglabājušās atbalsta funkcijas. Zobi salīdzinājumā ar oligocēna formām nedaudz lielāki, zobu virspusē vērojamas cietas emaljas zīmes, uz priekšzobiem parādījušās bedrītes (judras). Šī forma iezīmē zirgveidīgo pāreju no dzīves senajos mežos uz dzīvi atklātos klajumos.

Merychippus, ko pārstāv vairāk nekā 20 sugas, eksistējis vidējā miocēnā. Šīs ģints pārstāvjiem zobu kronīša daļa pagarināta un segta ar labi izveidotu emaljas slāni. Tas zobu berzes virsmā rada rievas ar asām šķautnēm, pret kurām iespējama samērā cietas augu barības sasmalcināšanai. Kāju malējie pirksti tievi un īsi, ar zemi tiem saskares nav. Atbalsta funkcijas pilnīgi izpilda vidējais pirksts. Pēc zobu un kāju veidojuma var secināt, ka merihipi pārgājuši uz dzīvi atklātos klajumos ar blīvu grunti. Ģints ar lielo formu dažādību kļuva valdošā starp daudzajām miocēna formām. Dzīvnieku augums sasniedza 90.120 cm. Merihipi pirmie no zirgu priekštečiem pilnīgi pārgāja uz dzīvi atklātos klajumos un pārtika vienīgi no zāles.

Jau V.Kovaļevskis uzskatīja, ka formu lielo dažādību izsaukusi radikāla dzīves apstākļu maiņa, tāpēc evolūcijas līnija sazarojusies piemērotāka eksistences varianta meklējumos. Šajā sakarībā viņš izteica hipotēzi, ka, sākot ar vidējo miocēnu, ziemeļu puslodē iestājusies klimata maiņa, kuras ietekmē pārveidojusies augu valsts. Šo hipotēzi 20. gs. Apstiprināja paleobotāniķi: klimatam kļūstot vēsākam, siltās joslas mežu vietā visā ziemeļu puslodē pakāpeniski veidojušies savannai līdzīgi zāļaini klajumi, kas vēlāk, pliocēna beigās, pārveidojušies par stepēm.

Protohippus atliekas konstatētas pliocēna zemākajos nogulumos. Šiem ekvidiem progresīvas iezīmes ir zobu veidojumā, bet citādi tie ir līdzīgi merihipiem. Protohipus šobrīd visi paleontologi uzskata par tiešiem priekštečiem pliocēna jaunākajām zirgvedīgo formām Amerikā.

Hipparion ir ļoti daudzveidīga ekvida forma, kas bijusi plaši izplatīta kā Vecajā pasaulē, tā arī Amerikā, sākot no pliocēna vecākajiem nogulumiem Amerikā Klusā okeāna piekrastē līdz pliocēna beigām. Šī forma bija izplatījusies visā Eirāzijā un pat Āfrikā. Āfrikā hiparioni mitinājušies vēl pleistocēnā – vidējā apledojuma laikā. Hiparionu augums variē plašās robežās, lielākajām formām sasniedzot 120 cm. Zobi lieli, ar labi veidotu emaljas kārtu un sarežģītu košanas virsmas rievojuma rakstu. Hiparioni bijuši tipiski seno stepju iemītnieki.

Pēc V.Kovaļevska domām, Hipparion ģints ir pēdējā forma paleohipīdu rindā pirms Equus ģints izveidošanās. Līdzīgos uzskatos šobrīd ir arī citi zinātnieki. Taču vēlākajos atklājumos Jaunajā pasaulē konstatēti par hiparioniem progresīvāki zirgveidīgo evolūcijas ķēdes locekļi, tāpēc daļa paleontologu uzskata, ka hiparioni ir evolūcijas rindas plašs sānzars.

Pliohippus ir Amerikā plaši izplatīta zirgveidīgo forma, kas eksistējusi pliocēna beigās vienlaikus ar hiparioniem. Pliohipu augums bijis no 100 līdz 120 cm. Kājām stipri reducēti malējie pirksti. Dažām jaunajām sugām konstatētas pat kājas ar vienu pirkstu un rudimentāriem irbuļkauliem pēdvidū.

Pliocēna beigās pliohipi izplatījās arī Vecajā pasaulē, jo šinī laikā vēl pastāvēja cietzemes tilts starp Amerikas un Āzijas ziemeļdaļu un bija iespējama dzīvnieku migrācija starp kontinentiem. Paleontologi Pliohippus ģinti uzskata kā neapšaubāmu Equus ģints tiešo priekšteci Amerikā.

Ir arī zinātnieki, kuri pieļauj iespēju, ka zirgi Vecajā pasaulē parādījušies ne vien kā ieceļotāji no Amerikas, bet izveidojušies arī no hiparioniem.

Equus ģints ir zirgveidīgo dzimtas evolūcijas jaunākā forma. Ģints senāko pārstāvju atliekas atrastas kā Amerikā, tā arī Vecajā pasaulē. Tās attiecas uz pliocēna pašām beigām un pleistocēna sākumu.

Kvartārā perioda sākumā (pleistocēnā) zirgi izplatījās visos Vecās un Jaunās pasaules kontinentos. Plašajā izplatības areālā bija ļoti atšķirīgi klimatiskie un barošanās apstākļi; tas sekmēja Equus ģintī formu dažādības veidošanos.

Pliocēna beigu un pleistocēna sākuma nogulumos Amerikā konstatēti zirgi aprakstīti ar Equus Plesippus nosaukumu. Šī forma Amerikā eksistējusi līdz holocēna sākumam. Eiropā un Āfrikā minētajā laika posmā esošie zirgi aprakstīti kā Equus Stenonis ar divām varietātēm – E. Stenonis tipicus (augumā mazāks, smalkāku skeletu) un E. Stenonis major (lielākā no pirmatnējo zirgu varietātēm). Līdzīgu evolūcijas pakāpi sasniegusi arī Indijas nogulumos atrastā forma Equus sivalensis, kā arī citas Āzijas un Āfrikas seno zirgu paleontoloģiskās formas.

Pleistocēnā turpinājās gaisa temperatūras pazemināšanās, kas bija sākusies jau pliocēnā. Ziemeļu puslodē sākās sniega uzkrāšanās. Pakāpeniski veidojās ledāji, kas pārklāja plašus Eiropas, Āzijas un Amerikas ziemeļu apgabalus. Šinī laikmetā konstatēti četri spēcīgi apledojumi. Laika posmos starp apledojumiem iestājās siltāki periodi, kuros klimatiskie apstākļi bija aptuveni līdzīgi mūsdienu apstākļiem. Pēdējā ledāju atkāpšanās Eiropā ir notikusi pirms 10.18 tūkstošiem gadu.

Pleistocēna beigās Equus ģints Amerikā beigusi eksistēt. Zirgu izmiršanas cēloņi precīzi nav noskaidroti. Pieņem, ka tas noticis blīvā apledojuma vai pat akmens laikmeta cilvēku iedarbības dēļ. Vecajā pasaulē zirgu evolūcija turpinājās tālāk, līdz parādījās mūsdienu Equus formas (jāpiezīmē, ka Amerikā no jauna zirgi tika ievesti tikai Kolumba laikā 15. gs.). Austrālijā un Okeānijā zirgveidīgo evolūcija nav notikusi; te zirgus ieveda šo zemju kolonizatori no Eiropas.

Pētījumos par Equus ģints formu rašanos V.Gromova uzsver, ka pleistocēnā notikusi krasi atšķirīgu formu veidošanās. Samērā maz izteiktas morfoloģiskās izmaiņas vērojamas senajām Āfrikas un Dienvidāzijas zirgu formām, jo pleistocēnā šinīs kontinentu daļās klimats bija relatīvi pastāvīgs. Krasākas skeleta izmaiņas notikušas starp dažādos laika sprīžos Eiropā un Centrālajā Āzijā eksistējošām formām. Šajos reģionos ledus laikmeta temperatūras dinamiskās izmaiņas bija viskrasākās, un tās atspoguļojušās barošanās apstākļos un zirgu augumā.

Tā kā pleistocēnā vairākkārt mijas liela auguma un maza auguma zirgu atliekas, V.Gromova secina, ka šī perioda zirgu evolūcijas virziens klimata izmaiņu ietekmē vairākkārt mainījies – lielie šaurpierainā tipa zirgi pārveidojušies par maza auguma zirgiem, un otrādi.

Klimata maiņu veidoto ekoloģisko apstākļu un dabiskās izlases ietekmē Equus ģintij atbilstošās formas pakāpeniski diferencējās un izveidojās vairākas apakšģintis: E. Hippotigris – zebras, E. Hmioni – pusēzeļi, E. asinus – ēzeļi un E. caballus – īstie zirgi.

Zebras uzskata par ģints senāko formu. Viņu skeletu uzbūve visvairāk līdzinās Āfrikā atrastajām senajām pleistocēna formām.

Zebras dzīvo baros, ir ļoti kustīgas un ātras, mitinās savannās vai krūmiem apaugušos augstieņu zālājos. Tās ir tipiski savvaļas dzīvnieki. Zebrām raksturīgs svītrains apmatojums, kas viņu dabiskajās dzīves vietās ir laba aizsargkrāsa. Augums svārstās robežās no 120 līdz 140 cm. Hibridizācijā ar īstajiem zirgiem iegūtie pēcnācēji ir neauglīgi.

Pusēzeļi mitinās Āzijas dienvidu un centrālo teritoriju sausajās stepēs, pustuksnešos un sausajās plakankalnēs. Dzīvnieki ir augumā nelieli, ar masīvu galvu, pagarām ausīm, tievām kājām. Krēpes īsas un stāvas, nav pieres pušķa. Aste tieva, apakšējā trešdaļā veido kuplu melnas krāsas aizsargmatu pušķi. Ķermeņa apakšdaļa un kājas gandrīz baltas. Ķermeņa segmati dažādā apvidum piemērotā aizsargkrāsā. Ir vairākas pusēzeļu sugas – kulāni, onagras, kiangi u.c. Visas sugas ir dabas retums, ieskaitītas aizsargājamo dzīvnieku sarakstos.

Kulāni sastopami Vidusāzijas stepēs un pustuksnešos. Apmatojums pelēcīgi dzeltenā (smilšu) krāsā.

Onagras mazā skaitā mitinās Ziemeļarābijā un tai tuvās zemēs – Irākā, Irānā, Sīrijā, Afganistānā, kā arī Turkmēnijā. Kulānus un onagras no iznīkšanas pasargā vairāki rezervāti. Pārojumos ar īstajiem zirgiem iegūtie pēcnācēji ir neauglīgi.

Kiangi ir augumā lielākā pusēzeļu suga. Tie ir Tibetas plakankalnes iemītnieki, sastopami ļoti reti. Par savvaļa sastaptiem dzīvniekiem pēdējos gados datu nav.

Ēzeļi mūsdienās eksistē gan savvaļa, gan arī kā mājdzīvnieki. Savvaļas ēzeļi dzīvo Abesīnijas, Somālijas un Eritrejas sausajos klajumos, plakankalnēs un kalnu ieplakās nelielos baros un tiek uzskatīti par dabas retumu, tāpēc tos aizsargā attiecīgo zemju likumi. Savvaļas ēzeļu augums ir 100-120 cm, apmatojums – dzelteni pelēks. Galva masīva, ar garām ausīm, krūškurvis tilpumains, kājas smalkas, ar ļoti izturīgiem šauriem nagiem, aste īsa un tieva, ar kuplu aizsargmatu pušķi galā. Ēzeļi nepeld un ūdens šķēršļus pārvarēt necenšas.

Ēzeļu balss krasi atšķiras no zirgu zviedziena, tiem raksturīgs gari stiepts kliedziens; ēzeļi arī nekrāc, kā to satraukumā dara īstie zirgi.

No Āfrikas savvaļas ēzeļiem izveidojušās tagadējās Āfrikas, Āzijas, Dienvideiropas un Amerikas ēzeļu šķirnes. Ēzeļi ir ļoti pieticīgi un izturīgi darba dzīvnieki, labi piemēroti kalnu un bezceļu apstākļiem. Ēzeļus izmanto, sākot ar 2-2,5 gadu vecumu, gan aizjūgā, gan arī nastu nešanai.

Ēzeļu un zirgu hibrīdi ir neauglīgi. Hibrīdus, kuru tēva forma ir ēzelis, bet mātes – ķēve, sauc par mūļiem. Mūļi augumā līdzinās mātēm, tāpēc iecienīti kā spēcīgi, ātri, izturīgi, pieticīgi darba dzīvnieki ar ilgu mūžu. Otra veida hibridizācijā (tēva forma – zirgs, mātes – ēzelis) iegūtos pēcnācējus sauc par zirgēzeļiem. Praktiskas nozīmes zirgēzelim nav.

Visas trīs minētās apakšģintis ir tuvākie īsto zirgu radinieki, no kuriem tikai ēzeļi ir kļuvuši par mājdzīvniekiem.

Poniji. Zirgu, kura augstums līdz skaustam pārsniedz 147 cm., sauc par poniju.

Skotu pundurītis. Šetlendas ponijs ir pats mazākais senās poniju sugas pārstāvis. Šā septiņus gadus vecā ponija augums ir 81 cm. Ponijs ir ļoti izturīgs dzīvnieks. Viņš patērē maz barības un var pārnēsāt lielas kravas.

Zirgi. Mūsdienās izplatītas daudzas mājas zirgu šķirnes un tikai viena skaitliski neliela, Mongolijā un Rietumķīnā līdz mūsdienām saglabājusies savvaļas forma – Prževaļska zirgs (E. Przewalskii). Dienvidkrievijas un Ukrainas stepēs vēl 19. gs. Otrā pusē eksistēja Eiropas savvaļas zirgi – tarpani (E. caballus Gmelini).

Prževaļska zirgi atklāti 1879. gadā Džungārijā, neapdzīvotā, sausā, akmeņainā stepē (tagad šī teritorija ir Ķīnas sastāvdaļa). Šie zirgi vēlāk nosaukti to atklājēja krievu ģeogrāfa N.Prževaļska vārdā. Zirgu augums ir ap 130 cm; ķermenis garš; galva masīva, rupja, ar platu, izliektu pieri, lielām ausīm. Gar žokļiem izteikts, garš apmatojums. Kakls īss, resns, ar īsām, stāvām krēpēm; pieres krēpju pušķa nav. Skausts zems. Krusti nolaideni; kājas tievas, ar vāji izceltām locītavām. Apmatojums rupjš, dzelteni vai brūngani pelēks, ar tumšu svītru pār muguru; vēders un kājas gaišākā krāsā. Krēpes un aste melnā vai tumši pelēkā krāsā, astes astri reti. Dzīvo nabadzīgās stepēs nelielos baros pa 15-20 ķēvēm viena ērzeļa vadībā. Dzīvnieki ļoti uzmanīgi un bikli, ganās un uz dzeršanas vietām pārvietojas pēc saulrieta. Baru aizsargājot pret plēsoņām, ērzelis ielaižas divcīņā; ar košanu un speršanu arī ķēves aizsargā kumeļus. Galvenais aizsardzības veids – ātrs skrējiens. Šie zirgi ūdenī neiet. Prževaļska zirgi, tāpat kā mājas zirgi, zviedz, krāc un sprauslā.

Kopš 19. gs. beigām Prževaļska zirgus audzē Askānijā Novā. Šeit konstatēts, ka tie ar mājas zirgiem vienmēr dod auglīgus pēcnācējus.

Tarpani ir vēl nesen Eiropā dzīvojošie savvaļas zirgi, kuru eksistence izbeigusies 19. gs. otrā pusē. Šos savvaļas zirgus precīzi aprakstījis ceļotājs un dabaszinātnieks S.Gmelins. Viņš atzīmē, ka Voroņežas apkārtnē ap 1750. gadu bijis daudz savvaļas zirgu. Tarpani jau sen tikuši iecienīti kā dižciltīgo medību. Tarpani bija dažāda lieluma, bet nepārsniedza 135-140 cm augstumu skaustā. Galva masīva, ar platu, mazliet izliektu pieri, paīsu, taisnu un smalku purna daļu. Kakls paīss, ar īsām, stāvām krēpēm; muguras līnija taisna, gandrīz bez pacēluma skaustā. Kājas slaidas, smalku skeletu, spēcīgi veidotiem, augstiem nagiem. Apmatojums pelēks, ar tumšu svītru pār muguru.

Tarpani dzīvojuši baros viena vecākā ērzeļa vadībā. Jūtot baram draudus, viņš straujā skrējienā aizvadījis baru tālāk stepē. Tarpani bijuši ļoti ātri un izturīgi, tāpēc pieaugušu tarpanu nogurdināšana un sagūstīšana nav bijusi iespējama.

Pārošanās sezonās nereti novērotas tarpanu ērzeļu cīņas ar mājas zirgu baru vadoņiem. Šādās divcīņās parasti uzvarējis tarpanu ērzelis un dažas ķēves no mājas zirgu bara pievienojis savam savvaļas baram. Mājas zirgu ķēves savvaļas barā pārmežoņojušās. Tā uzsākusies savvaļas tarpanu sajaukšanās ar vietējiem mājas zirgiem. Pēdējie divi zināmie sagūstītie tarpani, kuri ievietoti Maskavas zooloģiskā dārzā 1872. un 1874. gadā, bijuši savvaļas un mājas zirgu pēcteči. Ar šiem pēdējiem tarpaniem arī izbeigusies visas formas eksistence.

Jāatzīmē, ka ASV sastopamie savvaļas mustangi ir pārmežoņojušos mājas zirgu pēcteči. Mežonīgi mājas zirgu pēcteči ir arī Kanādā, Dagestānā un citur.

Zirgu domestikācija.

Mājdzīvnieku izveidošana (domestikācija) ir ilgstošs cilvēka darbības process, kas aptver gadu tūkstošus un daudzas dzīvnieku paaudzes. Domestikācijas procesā jāatšķir divi viens otram sekojoši etapi (evolūcijas stadijas): savvaļas dzīvnieku “piemājināšana”, t.i., pieradināšana mājas dzīvei (īstā domestikācija), kad cilvēka vajadzībai noderīgie dzīvnieki paaudžu maiņā pakāpeniski zaudē savvaļas dzīvniekiem nepieciešamās saglabāšanās spējas un kļūst atkarīgi no cilvēka apgādes vai aizsardzības.

Arheoloģiskie pētījumi par cilvēces kultūras veidošanos rāda, ka pirmatnējais cilvēks jau akmens laikmetā kontaktējies ar savvaļas zirgiem kā medību objektu. Pieradināšana varēja notikt savvaļas zirgu bieži apdzīvotās vietās, kurās pirmatnējam cilvēkam bija viegli iegūstama zirgiem noderīga barība.

Zirgu domestikācija notikusi vēlāk nekā citu seno mājdzīvnieku veidošana. Seno apmetņu kultūru atliekās konstatēts, ka zirgu pieradināšana sākusies paleolīta beigās un turpinājusies neolīta sākumā, t.i., ap 4.-3. gadu tūkstoti p.m.ē. Mājdzīvnieku izveidošana saistīta ar cilvēka dzīves veidu tai piemērotās vietās – stepju zonā zāļainās upju (Amudarjas, Sirdarjas, Donas, Dņepras u.c.) ielejās un mežu zonas zāļainos klajumos.

Āzijā un Eiropā iegūtie arheoloģiskie materiāli liecina, ka mājas zirgi eksistējuši jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. A. Krasņikovs atzīmē, ka senās Ķīnas hronikās zirgu izmantošana minēta jau 4. un 3. gadu tūkstotī p.m.ē.

Uz 4. gadu tūkstoti p.m.ē. tiek attiecināti seno lopkopju apmetnes atradumi Dereivoku ciemā (dienvidos no Kremenčugas, Ukrainas centrālajā daļā), kur nepārprotami konstatēta mājas zirgu esamība un pat kulta kapenes ar ērzeļa galvaskausa atliekām.

Sena zirgu domestikācijas vieta ir plašs apgabals, kas ietver tagadējo Irānu, Turkmēniju (Anavas zemieni), kā arī Amudarjas un Sirdarjas zemieni. Šeit zirgu saimnieciskā izmantošana konstatēta 3. gadu tūkstotī p.m.ē.

Senajos Divupes zemēs ap Eifratu un Tigru mājas zirgi parādījušies 3. gadu tūkstoša beigās un 2. gadu tūkstoša sākumā p.m.ē

Ziemeļkaukāza, Donas un Dņepras stepēs no 4. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz bronzas laikmetam pastāvēja t.s. Tripoles kultūra. Šeit iegūtie arheoloģiskie materiāli liecina par mājas zirgu esamību ap 2400.-2100. gadu p.m.ē. Mazāzijā zirgu izmantošana ir sākusies ap 1500.-1400. gadu p.m.ē.

Senās Grieķijas un Romas vēsturnieki un ģeogrāfi (Hērodots – 5. gs. p.m.ē., Plīnijs un Strabons – 1. gs. p.m.ē.) raksta, ka skitiem, kuri 7.-3. gs. p.m.ē. apdzīvoja Eiropas dienvidaustrumus un Āzijas dienvidrietumu stepes, bijis daudz zirgu un izveidotas labas zirgaudzēšanas tradīcijas.

Laika periods no 5. gs. p.m.ē. līdz 2. gs. mūsu ērā Tuvajos Austrumos un Vidusāzijā iezīmējās ar pirmo augstvērtīgo jājamzirgu parādīšanos. Šie jājamzirgi daudzus gadsimtus bija izejas materiāls, lai Senajā Grieķijā, Romā, Maskavas Krievzemē un Rietumeiropā veidotu ātrus jājamzirgus, kurus galvenokārt izmantoja šo zemju karaspēks.

Rietumeiropā pieradinātiem savvaļas zirgiem bijis rupjāks skelets un garāka, šaurāka galva nekā austrumzemju zirgiem. Neolīta apmetnēs izdarītos arheoloģiskos pētījumos iegūtie dati par pirmatnējo mājas zirgu nelielo augumu pārsteidz, jo zināms, ka pleistocēna starpledus periodos šeit bijuši lielāka auguma, masīvāki zirgi. Taču jāatceras, ka, apledojumam atkāpjoties, Eiropas un Āzijas klimatā notika temperatūras un mitruma lielas svārstības. Šīm ekoloģiskām izmaiņām sekoja arī aizvēsturisko savvaļas zirgu tipu pārveidošanās: lielā auguma pleistocēna zirgi sausākā klimata apstākļos kļuva mazāki. Bez tam šeit esošajā mežu joslā brīvi varēja nokļūt arī stepju zonas zirgi, kuri no īstajiem ziemeļu mežu joslas zirgiem atšķīrās ar smalkāku skeletu, platāku pieri un īsāku purna daļu. Domesticētie zirgi Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā maz izmainītā veidā saglabājās līdz mūsu ēras 15.-16. gs. un pat ilgāk. Arī Rietumeiropā mazie mājas zirgi bija atrodami vēl samērā nesen.

Lielāki un smagāki zirgi Rietumeiropā sāka veidoties viduslaikos, kad dzelzs bruņās tērptiem karavīriem bija nepieciešami lieli, spēcīgi kaujas zirgi. Viduslaikiem beidzoties, šie zirgi tika pielāgoti smagā transporta un lauksaimniecības vajadzībām. Tādējādi tagadējo Rietumeiropas vezumnieku veidošanās iezīmējās tikai 300-350 gadus atpakaļ.

Apskatītie materiāli liecina par to, ka zirgveidīgo evolūciju un seno savvaļas zirgu formu maiņu izsauca apkārtējā vide – klimats, augu valsts attīstība un dabiskā izlase. Pēc domestikācijas cilvēka nodrošinātos dzīves apstākļos dabiskie vides apstākļi it kā palika otrā plānā, bet evolūcijas priekšplānā izvirzījās cilvēka merķtiecīga rīcība – mākslīgā izlase un atlase, izmantotā barība un kopšanas paņēmieni, kā arī sociāli ekonomiskās prasības un ar tām saistītie zirgu izmantošanas veidi.

Zirgi pajūgos.

Apmēram pirms 4000 gadiem cilvēki sāka pieradināt zirgus. Jāšus varēja pārvietoties desmitreiz ātrāk nekā kājām. Drīz pēc tam izgudroja iejūgus un smagu kravu vilkšanai izmantoja spēcīgus dzīvniekus.

Ikdienas dzīvē visā pasaulē zirgus vairāk izmanto kā vilcēju spēku, tiem piejūdzot visdažādākos ratus, ores, divričus un citādi saucamus braucamrīkus. Filmās mēs sajūsmināmies par karietēm, kas senatnē bija ļoti nozīmīgi pārvietošanās līdzekļi. Karietēs brauca ne tikai prinči un aristokrāti, arī ceļotāji, diplomāti un visi citi cilvēki, kuriem vajadzēja pārvietoties. Braucēji pavadīja garas stundas un pat dienas, tādēļ karietes un pasta rati bija īpaši konstruēti – ar lielām atsperēm, lai mazāk kratītu sliktajos lauku ceļos. Par seno braucamrīku konstrukcijām varētu īpaši runāt, bet ne mazāk svarīgas bija zirgu jūgšanas tradīcijas. Ļoti nozīmīga bija arī pati braukšana jeb zirgu vadīšanas māksla. Arī senāk notika avārijas, jo bija slikti braucēji, kas neprata pareizi vadīt pajūgu: karietes gāzās, sabrauca cilvēkus, rati aizķēra viens otru un norāva riteņus. Kaut arī šodien mūsu sadzīvē galvenais pārvietošanās līdzeklis ir automašīnas, tomēr arī zirgu kā vilcēju aizmirst nedrīkstam. Valstīs, kur ir senas braukšanas tradīcijas, mūsdienās šo māku iekopj kā sporta veidu līdzīgi jāšanas sportam.

Kopš 1970. gada reizi divos gados notiek Eiropas un pasaules čempionāti zirgu pajūgu vadīšanas sacensībās. Ir pat īpašas zirgu šķirnes, kuru īpašības tiek izkoptas, lai zirgi būtu pielāgoti kopīgam, labi saskaņotam darbam ciešā iejūgā. Ne velti Krievijā trijjūgiem zirgus īpaši atlasīja pēc rakstura īpašībām. Arī Eiropā iecienītajiem četrjūgiem zirgus speciāli audzina un trenē. Iejūgā katram zirgam ir sava noteikta vieta, un nekādā gadījumā nedrīkst tos sajaukt ar cita zirga vietu. Tad nekāda braukšana neiznāks. Zirgs ar vadonim līdzīgu raksturu necietīs iet kādam citam astē, tas kodīs un centīsies izrauties no iejūga un aizskrien visiem priekšā. Arī tīri tehniski zirgiem jābūt ar līdzīgām īpašībām, jo nevar viens būt ļoti spēcīgs un skriet ātri, kamēr citiem tāds ātrums nav pa spēkam. Tātad, lai izveidotu labu pajūgu, ir jāpieliek liels darbs. Tas ir saistīts arī ar tautu lietišķās mākslas tradīcijām, jo pajūgiem un zirgiem ir jābūt ļoti skaistiem. Gan ratus, gan zirglietas dekorē ar ornamentiem, rakstiem, arī pašiem kučieriem jeb pajūgu vadītājiem tiek gatavoti krāšņi tērpi. Sacensībās pajūgiem ir jāprot ātri braukt, figurāli braukt un veikt arī krosu. Brīžiem šķiet, ka pajūgam to ir daudz grūtāk izdarīt nekā jātniekam. Iedomāsimies, cik grūti ir pareizi vadīt zirgus, lai četrzirgu pajūgs ar samērā gariem ratiem precīzi izbraukt līkumus, neaizķerot žogus un citus šķēršļus.

Kad sēdēsim vai sastapsimies ar pajūgiem, atcerēsimies, ka tos vadīt nav mazāk sarežģīti kā automašīnu.

Jāšanas sacensības.

Zirgu sacensības rīko, lai noskaidrotu labāko zirgu un jātnieku. Dažreiz sacensībās sasniegtie rezultāti ir svarīgi, zirgu pārdodot. Labāks zirgs arī vairāk maksā. Sacensības ir dažādas.

Konkūrs ir lēkšana pāri šķēršļiem. To augstums parasti ir no metra līdz pusotram. Šķēršļus pārvar, vadoties pēc to numuriem, – 1., 2., 3. utt. Ja šī kārtība tiek sajaukta vai jātnieks nokrīt no zirga, viņu izslēdz no sacensībām. Uzvar tas, kurš pabeidzis distanci īsākā laikā un kuram ir vismazāk nogāzto šķēršļu. Balvu saņem gan jātnieks, gan zirgs. Jātniekam tiek dāvana vai naudas prēmija, savukārt zirgam pie iemauktiem piesprauž rozeti.

Iejāde ir zirga vadība. Zirgam jāprot izpildīt dažādus vadības elementus. Iejādes laukumam gar malām ir burti. Vadoties pēc šiem burtiem, jātniekam ar zirgu ir jāiziet attiecīgs maršruts. Piemēram, pie burta A – jāsāk lēkšot, bet pie D – jāpāriet soļos. Jātniekam ar zirgu jābūt pilnīgai saskaņai. Tiesneši to vērtē ar atzīmi. Uzvarētājus apbalvo ar dāvanām, zirgus – ar rozetēm.

Sacensībās piedalās gan jātnieki, gan jātnieces, un viņu vecums nav ierobežots. Nav ierobežots arī zirgu vecums. Tomēr jāatceras, ka kumeliņš dzīvo kopā ar mammu – ķēvi un neprot vēl par sevi patstāvīgi rūpēties. No pusotra gada vecuma kumeļu sauc par jaunzirgu. Sākumā tas neko neprot, tāpēc tam ir nepieciešami treniņi. Treniņos zirgu iejāj, pieradina pie cilvēka un uztur tā fizisko formu. Parasti iejāšana ir visgrūtākā, jo ne vienmēr zirgam patīk, ja viņam sēžas mugurā. Citreiz pat šķietami mierīgi zirgi tad parāda visādus trikus, piemēram, taisa āzīšus (noliec galvu pie zemes, lec ar visām četrām uz augšu), ceļas pakaļkājās, met gaisā pakaļkājas, sper, kož un dažkārt pat krīt gar zemi, lai atbrīvotos no jātnieka. Zirga iejāšanai nepieciešams cilvēks, kas sver aptuveni 40 kg un ir izveicīgs. Šajā gadījumā lieti noder kaķa lunkanība.

Zirgam spēka gadi sākas no piecu gadu vecuma. Šajā laikā zirgi ir visspēcīgākie, bet, pienākot vecumam (apmēram 15 gadu vai vairāk – katram zirgam tas ir atšķirīgi), zirgi aiziet pelnītā atpūtā. Viņi ēd, pastaigājas, atpūšas un, kas zina, varbūt atceras jaunību.

Izmantotā literatūra:

Džuljeta Kletona-Broka “Enciklopēdija zirgi”.

A.Seržāns “Zirgkopība”.

Jānis B.

1999. gads.

Leave a Comment