1. Tiesību skolas.

1. Tiesību skolas.
1) Dabisko tiesību skola vissenākā – 2500.g. veca.
* uzskats, ka tās ir augstākas tiesības, kurās piepildās mūsu taisnīguma apziņa vai netaisnības izjūta;
* vienmēr stāv pāri rakstītajām tiesībām, dabiskās tiesības kā mūsu sirdsapziņa;
* lietu kārtība;
* saprāta vai gara tiesības.
Var iedalīt trijos periodos:
a) antīkās jeb dabiskās tiesības
(kopdzīves pamatprincipi izriet no cilvēku dabas, dzīvot saskaņā ar dabu, atvasina cilvēku tiesību vienlīdzību, lietu dabiskā kārtība)
Pārtāvji: Aristotelis, Platons, Sokrāts.
b) kustīgi teoloģiskais dabisko tiesību virziens saistās ar reliģiskās ticības elementiem, augstākais tiesību avots – Dieva griba, kuram lielāks spēks pār zemes likumiem
Pārstāvji: Akvīnas Toms, Aurēlijs Augustīns.
c) apgaismības jeb saprāta dabiskās tiesības (17.-18. gs. valda uzskats, ka dabiskie taisnīguma principi pamatojas saprātā.)
Pārs.: Grocijs, Hobss, Loks Russo, Kants – norma iegūst spēku ar vispārējo piekrišanu sab-bā.
2) Vēsturiskā tiesību skola.
Tiesības rodas un attīstās tautas vēsturiskās attīstības rezultātā. Pārs.: Gustavs Hugo, Karls Saviņjī, kurš norādīja, ka tiesības izaug no tautas gara tikumu un ieradumu ceļā, neatkarīgi no likumdevēja.
* Tiesību zinātne radot tiesības.
* Zinātne un tiesa pārņem likumdevēja f-jas.
* Tiesības ir sabiedrības uzskatu par pareizo cīņas produkts, kura pamatā ir grupu intereses.
3) Jēdzienu jurisprudence.
“Tiesību radīšanas mērķis ir egoistisks, dažreiz sabiedrisks un valstisks.” “Tiesības ir tikai loģikas produkts, no jebkura jēdziena iespējams atvasināt tiesības.”
4) Interešu jurisprudence.
Pārst.: Filips Heks – tiesību rašanās un tālāk teoriju radītājs. Tiesību zinātne ir lai kalpotu dzīvei, Heks norāda, ka likumi ir materiālo, ētisko un citu interešu rezultāti: likumdevējs vēlas līdzsvarot dažādas intereses un pareizi normu var saprast tikai tad, ja saprot, kādu nozīmi likumdevējs tām ir vēlējies piešķirt. Tiesnesis ir saistīts ar vērtību spriedumiem, bet tam ir likumdēvēja f-ja likuma robu gadījumā.
Trūkums – netiek nodalītas konkurējošās intereses no likumā noteiktiem vērtību spriegumiem.
5) Juridiskais pozitīvisms – vienīgais tiesību avots ir likums, tās tiesības pamatojas uz cilvēka ārējo autoritāti. Tiesības ir spēkā, ja tās rada noteikta institūcija noteiktā kārtībā. Tiesības ir normu kopums, to spēks nav atkarīgs no tā, vai tās atzīst no labām. Pazīstamas 6 juridiskā pozīt.teorijas:
1. imperatīvteorija (autoritātes pavēļu summa),
2. atzīšanas teorija (normu spēks atkarīgs no tiesiskās sabiedrības vai normu piemērotāja),
3. likuma pozitīvisms (valsts izdoto likumu summa),
4. tiesību reālisms (tiesības ir tiesu un ierēdņu lēmumu summa),
5. tīro tiesību mācība (hierarhiskā tiesību normu sistēma),
6. Hartu teorija (noteikumu un normu kompleksa saskaņa).
Pozitīvisma trūkums: tas tiesības aplūko atrauti no morāles, t.i., tiesības var būt amorālas saskaņā ar šo teoriju.
Virziens dominēja totalitāros režīmos.
6) Vērtību jurisprudence.
Dominē šobrīd. Spilgtākais pārst. Šobrīd ir Karls Larencs (1903-1993).
Attīsta tālāk interešu jurispr., saskata juridiskajos jēdz. vērtības. Tiesību piemērotāju darbu izlūko kā vērtējošu. Katram likumam ir sava aizsardzība, kādai pamatvērtībai. Katra norma un katra pazīme sevī slēpj noteiktu vērtību. Arī nenoteiktie tiesību jēdzieni, piem., ģenerālklauzulas, “rūpīgs saimnieks”, “īpaši nopelni” utm.
Vērtējuma došana šādiem jēdzieniem ir piesaistīta zināmiem kritērijiem, kas meklējama pozitīvā tiesu praksē, valsts pārvaldē, tiesību zinātnē un pamatlikumā.

Šādā shēmā abstrāktās vērtības konkrētizējas un saskaņojas ar sabiedrības vērtību izpratni. Šī skola izceļas ar normas satura noskaidrošanu, ar tiesību mērķa vienlīdzības principa u.c. kritēriju palīdzību. Tos sauc par “objektīvi teleoloģiskiem” kritērijiem.
Mūsdienu vadošās tiesību skolas viens no spilgt.pārst. ir R. Dvorkins (1931.).
* Ja likums ir augstākās patiesības atspoguļojums, bet likumus pieņem valsts, tad galu galā sanāk, ka pilsonis ir beztiešigs, ja neievēro, ka pastāv vēl arī citi tiesību tiesību avoti.
* Tiesības ir stipras,ja normatīvais akts atbilst morāles normām.
* Cilvēcisko cieņu var aizskart tikai nolūkā garantēt politisko vienlīdzību.
Neotomisms, filozofiskais (morāre) un sociālais (tiesnesis rada tiesības) neokantisms.
Tiesību izpratne
• Cerības un vilšanas
• Prasības pēc taisnīguma
• Reālās iespējas veidot taisnīgas T-as
Likums un tiesības NAV viens un tas pats
1. Statiskuma problēma – sabiedr. dzīve attīstās ātrāk kā top likumi.
2. Juridisko terminu izprašanas un piemērošanas problēma – specifiskā valodā.
Tiesības NAV tikai likumu kopums.
Netaisnīga likuma problēma
Konflikts starp taisnīgumu un tiesisko drošību – ja likums ir saturiski netaisnīgs un bezmērķīgs un tā pretruna ar taisnīgumu kļūst nepanesama, tad likumam jāatkāpjas taisnīguma priekšā.
Reiz pieņemtas netiesības, kuras atklāti pārkāpj tiesību pamatprincipus, piemērošanas un izmantošanas ceļā nekļūst par tiesībām (Vācijas konstituc. tiesa, 1968, Reina pilsonības likuma lietā).
Likuma nepilnīgums
1. Likuma rašanās atšķirīgos laikmetos.
2. To papildināšana un grozīšana dažādās politiskās iekārtās.
3. To novecošana (likumdevējs nav paredzējis noregulējumu).
4. Atšķirīgie politiskie un sociālie vērtību priekšstati.

Tiesai un valsts pārvaldei ir jāatrod risinājums, ņemot talkā visu tiesību sistēmu.
Argumentēti augstāko instanču tiesu spriedumi atstāj ietekmi uz turpmāko likumu normu piemērošanu. Šie spriedumi kļūst par tiesību sastāvdaļu, bet nelabo likumdevēju kļūdas.
Tiesību izpratnes pamati
Tiesības kā subjektīvo tiesību un vispārsaistošo priekšrakstu (objektīvo tiesību) sistēma.
Objektīvas tiesības – tiesību normu summa (nozaru tiesības), katra spēkā esoša tiesību norma. Sterilā veidā nepastāv, jo objektīvas tiesību normas rada pienākumus.
Subjektīvas tiesības – tiesības prasīt rīcību vai atturēšanos no tās, prasījuma pamatus (zaudējuma atlīdzību), cilvēktiesību normas (personu izpausmes brīvība, atzīst tiesiskās valstīs). Tiesību un valsts sakņu daudzveidība (tiesības nav tikai valsts izdoti likumi, bet arī tās atzītu subjektu izdoti rīcības noteikumi).
Tiesību funkcijas
(uzdevumi cilvēku kopdzīves regulēšanā attiecīgajā valstī)
1. Kārtības nodrošināšana – ārējā, iekšējā tikai tiesību noteiktajā kārtība, cenšas nepieļaut konfliktus sabiedrībā, atrisina konfliktus iepriekš paredzamā veidā saskaņā ar procesuāliem noteikumiem, iekš. miers likuma formā.
2. Brīvību nodrošināšana – indivīda brīvība lemt par savu dzīvi pamattiesību attīstība pārvaldes likumpakļautība, privātautonomijas princips kā brīvas ekon. iekārtas pamats, tiek atvēlēta joma, kurā darboties.
3. Sociālā drošība – soc. eksistences garantijas, piem., sieviešu un jauniešu darba aizsardzības apstākļi.
4. Kooperācija – sabalansēt brīvas rīcības mērķus un ierobežojumus elastīgā tiesību sistēmā, risku prognozēšana, personu sabiedrība, valstu sabiedrība, piem., narkotiku apkārošanā, nestabilās struktūras izveidošanās par respektējumu veidojumu.
5. Integrācija kā funkcija – Vācijas atkalapvienošanās un Eiropas integrācija – tiesību sadarbība ar cietiem soc. mehānismiem.
6. Audzinošā funkcija – tiesību brīvprātīga ievērošana, tiesiskās apziņas un kultūras veidošana un indivīdu audzināšana ne tikai ar sankcijām. MIN ARĪ PLĀNOŠANU UN PĀRRAUDZĪBU.

Tiesību „jā” būtība
Tiesību normas ir jābūtības normas, jo tās satur pavēles un aizliegumus, kas ir paredzēti cilvēkiem kā normu adresātiem, piem., Vecas Derības 10 braušļi.
Tiesībās atrodamas atbilstošas normas.
Mūsdienās izšķir:
• tiesības kā valsts garantētas uzvedības normas;
• tikumības normas (morālie, kas vēršas pie indivīda sirdsapziņas);
• sabiedriskās normas (kas tiek ievēroti bez valstiskas piespiešanas).
Šīs sfēras vēsturiski diferencējās. Tikumības normu pamats rodams sabiedr. praktiskajos mērķos.
Tiesību normas iztulkošanas metodes
1. gramatiskā (pēc vārda jēgas) 2. sistēmiskā
3. vēsturiskā 4. teleoloģiskā
3. cilvēku grupas:
*veco vērtību piekritēji; * likuma burtiskie tulkotāji; * iepriekšējās ideoloģijas piekritēji (garīgais aspekts) – grupas ir neelastīgas, tas bieži noved pie tiesiskā nihilisma

3. TIESĪBU NORMAS (TN)
!!! TN-tiesību pamatšunas,kas kop. veido ties. sist. „Normas”-vispārēji noteikumi,kas regulē cilv. uzvedību un rīcību sabiedrībā. TN ir kompetentu valsts iest. not. vai sankcionēti vispārīga raxt. uzved.noteikumi,kas izsaka valsts gribu,regulē sabiedr. attiec. un to izpildi garantē valsts.
Pēc satura TN nedrīkst būt ne pārāk vispārīga,lai tā nepārstātu pildīt praxes vadības f-ju,ne pārāk konkrēta,lai nekalpotu tikai atsevišķ.situāc. risināšanai.
TN pamatojas uz praxes ipēti,uz taisnīguma, morāl.,politik.,sist .harmonijas apsvērumiem. TN ir abstrakts uzved. priekšraxts,ks nav dom. atsevišķ,konkr. gad.
Tiesības rom-ģerm gr. valstīs sastāv gan no TN,ko izdevis lekiumdev.,gan no tiesnešu un pārvaldes iest. iztulkojumiem.
TN atšķ. no pārējām soc. normām ir specifiskas īp.:1)tās ir nesaraujami saist. ar valsti;2)precīzi formulē ties. subjektu ties. un pienāk.;3)ties. un pienāk.,ko nosaka TN ir vispārējs un obligāts raxt.;4)TN izpildi garantē valsts;5)TN nepastāv izolēti,bet veido vienotu sist.;6)katrai TN ir 2pusējs raxt.,jo tā sabiedr.attiec. vienai pusei piešķir subjekt. ties.,bet 2. pusei-juridiskoes pienāk.;7)TN var piemērot vairākkārt.
Lai precīzi piemērotu TN konkr. gad.,janoskaidro 3 jaut:1)pastāvot kādiem apst. realizējama TN?2)kādu rīcību TN prasa no regulējamo atiec. dalībniekiem?3)kādas būs sekas pers.,kuras neievēro normas priekšraxtus?
TN sastāvs:tiesikais sastāvs;ties sekas.!!!
TN KLASIFIKĀCIJA. Pēc izdevēja iest.:likumu normas,likumpamatoto aktu normas,deliģētas likumdoš. normas. Imperatīvās TN satur absolūti not. noteikumu,kas iztekts kategoriskā formā(kriminālt.,finansu t. u.c. TN). Pie dispozitīvām normām pieder tās,kuras satur relat. not. dispozijas-uzved. noteikumus,ko regilējamo attiec. subjekti var konkretizēt,precizēt,savstarp. vienojoties.
Regulējamās TN var iedalīt:1)pienākumu uzliekošās,kas nosaka pers. pienāk. veikt not. pozitīvas darbības;2)aizliedzošās,kas nosaka pers. pienāk. atturēties no attiec. veida darb.;3)pilnvarojošās,kas nosaka subjektiem tiesības ar pozitīvu saturu.

Tiesībsargājošās normas reglamentē juridisko atbildības apjomu,subjekt. ties. nodrošināšanu,paredzot pat piespiešanu.
NORMATĪVĀ AKTA (NA) JURIDISKAIS SPĒKS. *Ja konstatēta pretruna starp dažādu jurid. spēka NA,spēkā ir tas,kam augst. jurid. spēks; *Ja konst.pret starp vienāda jurid. spēka NA,spēkā ir jaunākais NA;*Ja konst.pret. starp NA ietvertajām vispārējām un spec. TN,vispārājā TN ir spēkā tiktāl,ciktāl to neierobežo spec. TN;*Ja rodas pret. starp jaunāku vispār. un vecāku spec. NA,spēkā būs vecāks spec.
– NA nav atpakaļejošā spēka,ja likumā nav īpaši paredzēts gad; – Ja spēku zaudē likuma norma,kas pilnvarojusi MK izdot noteikumus,par spēku zaud. uzskatāmi arī not.,kas izdoti pamatojoties uz spēku zaud. likuma normu;
NA hierarhija
1.Satversmes pamatpr.(1,2,3,4,6,68,77) →2.ES starptaut.līg. →3.ES atvas. ties.-regulas,direktivas,lemumi →4.Satversme →5. Saeimas ratificētie starptaut.līg. →6.MK apstipr. starptaut.līg. →7.Likumi →8. MK satversmes 81.p. kārtībā izdotie not. ar likuma spēku →9. MK not. → 10.Pašvaldību saistošie not.
NA-tiesību jaunrades raxtveda akti,ko izdod kompetentas valsts iest. un kas satur TN.
NA raxt. pazīmes: 1.Tie ir ties. jaunrades akti,kas satur valsts noteikta vispār. raxt. priekšraxtu par cilv. vai iestāžu nepieciešamo uzved. 2. NA spēks attiecas nevis uz kādu konkr. attiec., bet gan uz to vai citu sabiedr.attiec. veidu. 3.Atšķ. no TN piemērošanas aktiem,kam ir individuāla nozīme, NA ir adresēti jebkuram sabiedr. attiec. subjektam un var tikt piemērot vairākkrt.
Likums ir likumdoš. varas izdots NA ar vislielāko jurid. spēku,kas izsaka tautas gribu.Liumus var grozīt, atcelt tā iest.,kas tos izdevusi.
Likumpamatotie akti-tādi jurid. akti,kas satur TN un atbilst likuma prasībām:1.MK noteikumi,instrukcijas,lēmumi;2.Ministru u.c. resoru vadītāju pavēles un instrukcijas; 3.Vietējo pašvald.iestāžu lēmumi.

Nacionālas valts TN.
Klasisks iedal.-publiskās un privātās TN. Privātās-ties., kur pers. figurā kā patstāvīgs ties. subjekts(civilties,darbaties.),dalībnieki-vienlīdzīgi.Publiskās- ties,kur pers.figurē,kā soc.organisma sastāvdaļa(konstties,krimties),dalībnieki-pakļauti
* Konstitucionālo TN nosaka pers. tiesiskā stāvokļa pamatus,valsts iest. sist.,kompetenci. * Administart. TN regulē pārvades sabiedr. attiec. * Finansu TN regulē finansu plānošanas,budžeta sastādīšanas,nodokļu kredīta sabiedr. attiec.* Krimināl TN nosaka,kādas sabiedr. bīstamas darbības vai bezdarbības atzīstamas par noziedzīgām,kādi sodi piemērojami vainīgajam.* Civil TN regulē mantiskā attiec., ar mantiskām attiec. saistītās nemantiskā attiec. * Starptautisko TN regulē ekon.,polit.,kultūras attiec. starp valstīm u.c. starptaut. ties. subjektiem to sadarbības procesā.
NERAXTĪTĀS TN
.Paražu TN-2.ģerm-rom ties. avots aiz likuma. Tas ir uzved. not.,kas ir izveidojies vēsturiski ilgstošas faktiskās pielietošanas rezultātā. Paražas izpildi nodroš. vai ieradums vai abiedr. soda mēri pret pārkāpējiem.Starptaut. paraža tiek lietota gad.,kad attiec. nav regulējamas ar starptaut. līg. vai normām.Paraža veic pretrunu un netaisnīgo likumu izlīdzinātājf-ju.
Oficiāli neatzītas tiesības.Tikumības normas,vispārējā ētika,sabiedr. morāle.Sabiedr morāli ietekmē laika gars.Ar TN palīdzību var īstenot ierobežotu tikumības normu daļu. Tas notiek cilvēka btrīvības vārdā.Tiesības tiesiskā valstī nedrīkst iejakties intīmās pers. attiec.,taču ties. nedrīkst paŗkāpt tikumības normas.Vispāratzītās tikumiskās vētības ir iekļautas ties. sist.
TN sistematizācija. Rom-ģerm ties. atšķ. no anglosakšu sist. raxturīga nevis ārēja apvienošana un normatīvā materiāla formāla sistematizācija-inkorporācija,bet iekšēja klasifikācija pēc satura,nošķirot dažādas normas,pārstrādājot materiālu-kodofokācija.
Kodeksiem ir nozru raxturs.Tie ir pamats ties. nozares konsolidācijas.
Likumdevēja ratificētie starptaut. līg. un konvencijas,nacionālie likumi.
1) Starptaut. līg. ir lielāks jurid. spēks nekā nacionāliem likumiem.
2) Ja likums pieņemts pēc starptaut. lik. spēkā stāšanās un ir pretrunā ar to,vairākās valstīs šāds lik. tomēr netiek atcelts. (Francija, Vācija).

4. Tiesību avoti (TA) un palīglīdzekļi
TA jēdziens – tiesību normu (TN) izteikšanas paņēmieni.
TA hierarhija:
1.Patstāvīgie TA-likumi
-likumpakļauto tiesību aktu statuss
-paražu tiesības
-vispārējie tiesību principi
2.Tiesību palīgavoti -tiesu prakse jeb judikatūra
-doktrīnas
-normas radīšanas dokumenti.
Tiesību akti
1.Normat.ties.akti
-vispārīgie:likumi
-speciālie
2.Administratīvie
-vispārīgie
-iekšējie
-normu piemērošanas akti (lēmumi; spriedumi uc.)
3.Normatīvie līgumi
-starp publisko tiesību subjektiem (jurid.pers.)
-starp publisko ties. subj. un fiz.pers. vai privāto ties.jurid.pers.
-starp atsevišķām fiz.vai priv.ties. jurid. pers.
Tiesību avoti
Par TA sauc ārējo ties.formu jeb TN izteikšanas paņēmienus.
Izpausmes:
a)kompetentu valsts iestāžu izdoti NA vai tautas pieņemti lik. referendumā, ar kuru palīdzību sab.griba kļūst par sab.tiesībām.
Konvenciālā norma – gan TN, gan precedents, jo iedibina ar konvenc.tiesas lēmumu vai ar valsts varas org.lēmumu.
b)jurid.akti, kas satur TN vai arī nodibina, atceļ vai groza TN.
Saskaņā ar šiem aktiem, TN stājas spēkā vai zaudē jurid.spēku.
Atšķirīgās ties.sistēmās ir sastopami dažādi TA.
Svarīgākos TA veidus nosaka attiec.valsts likumdošana.

TA ir konstitūcijas, Satversmes, noteikumi, instrukcijas, lēmumi uc.norm.akti.

Vēsturē pazīstami šādi TA – parzū ties., precedenti., NA, starptaut. Un normat.akti.
TA 1.ideja – ties.radušās no pārdabiska spēka, dieva gribas un jāseko reliģijas prasībām.
Taisnības izjūta šeit neparādās kā ties.princips, bet kā attieksme pret dievišķo gribu.
TA 2.ideja – precedents-tiesas vai ierēdņu nolēmums, kas var tikt izmantots kā pamatojums vai arguments analoģiskā lietā.
TA 3.ideja – rom-ģerm.saimē normai raksturīga augsta vispārinātības un abstrakcijas pakāpe.
Filoz.ētiskie pamati radušies Senajā Gr., „Universitāšu ties.periods”(XI-XIVgs.)
Aristoteļa idejas par dabas dotajām ties.
Jurid. pozitīvismas ar valsts varas visvarenības sludināšanu.
Soc.valsts ideja – sab.bez valsts un bez ties.
Tits Līvijs savos pētījumos par visu TA pamatu nosauca XII tabulu likumu.

TA nozīmes:
1)ties.izzināšanas avoti – likumu teksti, paražu pieraksti, tieslietas, tautas parunu pieraksti, lit.sacerējumi.
2)TA mater.nozīm;e vai ties.radošie faktori – subjektīvā tiesiskā jeb taisnīguma apziņa, kura veidojas dažādu sab.slāņu ietekmē, tātad nosaka subj.ties. satura apziņu.
3)formālie fakti, kas rada pozit.ties.

Vispārīgie ties.principi
R.valstu ties.teorijā, kā arī dažādu starptaut.org. dokumentos, jēdziens likums ietver sevī ne tikai
1)normat.ties.aktus, bet arī
2)vispārīgos ties.principus
3)starptaut. Paražu ties.
4)tiesu paraksi

Principu grupas:
1)tradicionālie ties.pr.- varas dalīšana, pilsoņu vienlīdzība, individuālā brīvība, sirdsapziņas brīvība.
2)pr., kas izsecināti no ties.nozarēm un pielietojas admin.ties.- lik.nav atpakaļejoša spēka, atbildība par zaudējumu, procesa nepieciešamība pirms sankcijas uzlikšanas, tiesneša objektivitāte.
3)pr., kas aizgūti no „lietu dabas” – ierēdniecībai ir jābūt turpinātai un nepārtrauktai.
4)pr., kas aizgūti no min ētikas prasībām – valdība darbojas vispārīgās interesēs, valdības godīguma prasības.
Paražu ties. kā TA lielā mērā aizstāts ar likumu ties.
Paražu normas tika veidotas-
1)balstoties uz kāzusiem, kas netika vispārināti(analoģijas)
2)nav kārtu partikulārisma(etniski teritoriālais princips)
3)vērtēts tiek pers. Dabiskais rezultāts, nevis motīvi.
Mūsdienās atsevišķi ties.viedokļi nostiprinās pastāvīgās tiesu prakses ceļā.
Tām ir paražu ties.raksturs un tās sauc par tiesnešu tiesībām- valdošais viedoklis (uzskats): no publicētajiem spriedumiem, specializetas literatūras
Tiesību teksti
1.Likums – valsts tiesībrade, kas pieņemts un izsludināts konstitūc.not.likumdoš.kārtībā un pretendē uz tiesisku spēku.
2.Valdības noteikumi – likumpakārtotā tiesībrade, kas ietver precīzu pilnvarojumu uz darbību.
3.Līgumi – 2 vai > pers.vienošanās, kuras rezultātā šīm pers.tiesības un pienākumi izmainās, rodas vai izbeidzās.
4.Instrukcija – likumpamatots akts, kas nosaka citu tiesību aktu vai not.f-ju izpildes kārtību, ko veic not.institūcijas struktūrvienības un amatpers.
TN=Normat.akts+vispārējie ties.principi
TA(pamatavoti)
●likumi
●vispārējie ties.principi
●paražu tiesības
Palīgavoti:
●tiesu prakse
●tiesību zinātne
●normas radīšanas dokumenti
●tiesnešu domas

5. Normatīvo aktu jaunrade.
Pēc Neatkarības atg.saistībā ar n.a.jaunradi vērojamas sekojošas tendences: 1) jaunr.tiek stādīta pāri ties.n.piemērošanai.. 2)problemātiski,ka vienlaikus spēkā normas ar atšķirīgu laika elpu (vērt.identifikāciju) 3)pārejas laika normas veido nestabilas tiesības 4)pārvaldes priekšraksti prevelē pār lik.normām. 5)Satversmes normas kā dzīvs un derīgs lik.pēc 1997.g.
T.n. radīšanas procesu ietekmē vispārējo ties.principi,kas pieder taisnīguma princ.grupai.Attiecībā pret būtiski līdz.objektiem-jāizturas līdzīgi. No tā atvasinās princips: 1)līdzīgas cilv.darbības jāregulē līdzīgi 2)neviens nedrīkst gūt labumu no paša prettiesiskas darb. 3)katram pēc nopelniem un tā noziegumiem:a)neviens nevar atdot vairāk kā vinjam ir b)likums neattiecas uz pagātni.
N.A. jaunrades pamatprincipi:
1. Demokrātisms (un humānisms) svarīgi lai n.a.sagat.procedūra būtu demokr., atklāta, iesaistot procesā ieinteresētās pers.un institūc. Vērsts uz cilv.tiesību un brīvību max iespējamo ievērošanu.
2.Likumība – tam jābūt izdotam,stingri ievērojot augstāka jurid. Spēka n.a.- konstitūc. u.c. aktus ar augst.jurid.spēku, kā arī vispārīgos ties.principus.
3.Zinātniskums (arī profesionāl.) – n.a.jābūt zinātn.pamatotam; īpaši svarīga nozīme ir prof.juristu teksta sastādītāju iesaistīšana.
4. Rūpība-n.a. ir nozīmīgs dok.,kas radījis ties.un uzliks pienākumus daudzām pers.un instit.
N.A. stadijas:
1)Sagatavošana; 2)Iesniegšana; 3)Izskatīšana; 4)Pieņemšana; 5)Publicēšana.
1-Sagatavošanas sākums-iniciatīva; iniciat.analīze; teksta apspriešana un analīze; teksta rediģēšana. 2-N.A. projekta iesniegšana instit.,kas ir tiesīga šo proj.pieņemt. 3-Izskatīšana-to regulē parlamenta reglamenti,vald.darbības not.un pašvald.darb.noteikumi. 4-N.A.pieņemšana ir 1 no īsākām stadijām.,izvirzāmās prasības parasti noteiktas konstit.vai citā n.a. Galv.no tām ir Kvorums vai Balsošana. 5-N.A. publicēšana vai izsludināš.īpa’’sā preses izd.,kuram ir pienākums publicēt visus pieņemtos n.a. LV n.a. publicē laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”un „LR Saeimas un MK Ziņotājs”.

Kopienai uzticētie uzdevumi jāvceic: 5 iestādēm:
Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai, Tiesai, Revīzijas palatai.
Padomdevējas: Reģionu komiteja un Ekonomikas un Sociālo lietu komiteja + Eiropademe.
Iestādēm jārīkojas saskaņā ar Līgumā piešķirtajām pilnvarām. Pilnvaras, kuras tām nav piešķirtas, īsteno dalībvalstis.
Padome: ir galvenā likumdevējas iestāde Eiropas Savienībā. Uzdevums: īstenot pamatligumus. Lēmumu pieņemšanas process – viedokļu saskaņošana.
Svarīgi lēmumi – tajos vajas vienprātību, tādos gadījumos dalībvalstis izmanto VETO tiesības.
Eiropas parlaments – likumdošanas procesā piedalās jomās, kas saistās ar kopēja tirgus pilnīgošanu un saglabašanu, galavāras tomēr ir Padomei EP pieņem budžetu.
Bieži Ministru Padomei van izdevies pieņemt lēmumu, tādēļ izveidota Eiropademe – tikai pārstāvības struktūra, lai veicinātu kopienas lēmumu pieņemšanu. Nevar pieņemt juridiski saistošus lēmumus.
Procedūras etapi: Apspriedes, Koplēmumi, Sadarbība, Parlamenta piekrišana, Citas procedūras.
Starpt. Līguma slēgšana
Starpt. Tiesību normas tapšanas process:
* līgumiskās iniciatīvas, * iesaistīšanās pārrunās un to kārtošana, * līguma teksta veidošana un to pieņemšana, * līguma autentiskuna noteikšana, * piekrišanas izpausme līguma obligātumam.
Strarpt. Līgumi izpaužas kā vienošanās pakti, traktāti, konvencijas, deklarācijas, komunikē, protokoli.
LR Starp. Līgumi slēdzami starpvalstu, starpvaldību, starppersonu līgumu veidā

Starp. Līgums – vienošanās starp 2 vai > valstīm vai citiem starp. Tiesību subjektiem sakarā ar savstarpējo tiesību un pienākumu radīšanu, izmaiņām vai izbeigšanu politiskajās, ekonomiskajās vai citās attiecībās.

6. Tiesību sistēma(publ.un priv.ties.)
Publ.t. – vērstas uz sab-bas interešu ievērošanu; puses pakļautības attiecības; piešķirtas tikai noteiktam valsts subjektam. Konstitucionālās ties., kriminālties., finanšu t., administrat.t.
Priv.t. – vērstas uz indivīdu interešu ievēr..; puses līdzties. attiecībās; piešķirtas ikvienam.Civilties., darba ties.
Ties. sist. pamatā ir TN. TNs grupē, un šo sagrupēto normu kopumu sauc par ties. institūtu. Institūti veido tiesību nozares, kuras veidojas gan no jaunas, gan saplūst kopā (diferenciācija un konsolidācija). Tiesību nozares veido ties. sist. Ir arī apakšnozares. Publ. un priv. ties. nozarēm ir raksturīgas arī 2. kārtas nozares (prievāttiesībās: lauku ties., transporta ties. u.c.). Vēl ir arī jauktās nozares: jūras ties., gaisa t., ES tiesības u.c. Tiesību sist. NAV tas pats, kas tiesiskā sistēma (tiesības, tiesiskā apziņa, tiesu prakse plašāka nekā tiesību sist.)
Tiesiskā regulēšana – ties. regulē sabiedrisko dzīvi. Ties. regul. priekšmets ir noteikta sabiedrisko attiec. daļa. Šo priekšmetu veido: 1) mantiskās attiec., 2) personiskās un pārvaldes attiec., 3) attiec. kas izriet no gadījumiem, kad viss iepriekš minētais ir pārkāpts.
Ties. reg. pamatveidi: atkarīgi no normas sastāva – cik neviendabīgs ir normas saturs, tik neviendabīgi ir ties. regul. pamatveidi: 1) ties. piešķiršana; 2) pienākumu uzlikšana; 3) aizliegums. Papildveidi: 1) juridiskās atbild. piemērošana; 2) audzinoša rakstura piespiedu līdz. noteikš.; 3) stimulējoša pasāk. noteikš. 2 regulēšanas principi: civilties.: viss, kas nav aizliegts, ir atļauts; publ.ties.: viss, kas nav atļauts, ir aizliegts.
Tās TNs, kas regulē ties. un pienākumu materiālo saturu – materiālās ties. „JA…, TAD”(civillikuma normas, KL normas u.c.). Tie likumi un normas, kas nosaka procesu, ar kura palīdz. mat. ties. tiek konstatētas un īstenotas – proces. ties. (kārtība, kādā pārsūdz) Tās regulē procesa īstenotāji- tiesu, valsts iestāžu, šķīrējtiesu un procesa dalībnieku ties. un pienākumus.
Primārās normas ir tās, kas uzliek pienākumus jeb prasa veikt noteiktas darbības vai atturēties no tām.
Sekundārās normas ir pakļautas primārajām un apkalpo tās.
Norma tikai tad kļūst par spēkā esošu noteik., ja to pieņēmis likumdevējs vai tā noteikta sask. ar likumdevēja pieņemto normu.

TNs vai tiesisko attiec. tiesisko dabu ir iespējams noskaidrot, atbildot: 1) vai nav kāda strīdu atrisinoša norma; 2) vai ties. tiek izmantotas kā izņēmuma ties., vai tās vai izmantot jebkurš; 3) kādās interesēs un ar kādu mērķi tiek īstenota norma; 4) puses – līdztiesīgas vai pakļautas; 5) kā tiek panākta normas izpilde – ar lēmuma vai tiesas starpniec.; 6) ja vēl paliek neskaidrība, tad – publ. TN.
Subjekt. Ties. – konkrētās ties., kas ir subjektam (cilvēkiem, organizācijām, valstīm). Cilvēkiem ties. dotas no dabas, tāpēc tās visiem (sevišķi valstij) jāatzīst. Jur. Prakse akcentē to, kas subj. ties. jābūt paredzētām TNās. Subj.ties. strukt. –
* paša subj. uzved. iespējas; * iesp. prasīt attiec. uzved. no c. ties. subjekta. ; * iesp. izmantot valsts piespiešanu, ja pretējā puse nepilda savu pienākumu; * iesp. uz doto tiesību pamata baudīt soc. Labumus.
To normu kopumu, kas ir spēkā dotai valstij, sauc par objekt.ties.
Pasaules ties. loki
1. Rietumu ties. LIELAIS loks:
a) kontinentālās Eiropas ties. loks:ģermāņu grupa, romāņu gr., skandināvu gr.
Varas dalīšanas f-ju sadalījums izpaužas: 1) mater. Veidā, 2) organizatoriski, 3) personiski. Srikti nodala normatīvos aktus no individ. aktiem. Ārējo norm. aktu stingra hierarhija. Pamatties. ir augstāks spēks pār likumu un šīs pamatties. privātpers. ir tiesīga realizēt tieši. TNs neretie tiek raksturotas ar visai augstu abstrakcijas pakāpi. Tiesnesim ir jāizmanto spec. Metodes taisnīga rezult. sasniegš. Tiesas neatkarības princ., procesuālā taisnīguma princ. procesuālajās tiesībās. Administratīvā proc. un KP tiesībās – objektībās izmeklēšanas princ. Civilprocesā – sacīkstes (kurš vairāk pārliecinās tiesnesi).
b) anglosakšu ties. loks: Anglijas ties. sist., ASV ties. sist.
Saprāts un taisnīgums. Principu kolīzijas gadījumā prevalē taisnīgums. Pieturas pie tā, kas iepriekš nolemts (precidenti = stare decisis definētā doktrīna – turēties pie tā, kas nolemts iepriekš), lai saglabātu kārtību, stabilizētu ties. attiec., pasludinātu vienlīdzīgus tiesas spriedumus līdzīgās lietās. Likumam ir 2. vieta aiz precidenta. Paražu ties. ir uzskatāmas par 3. ties. avotu, kura nozīme mūsdienās ir mazvērtīgāka salīdzinoši ar iepriekš apskatīt. av. Daudzas paražas ir ietvertas likumos, līdz ar to zaudējot savu paražu raksturu un piederību.
Abiem lokiem raksturīgas varas dalīšanas princips.

2. Sociālistisko ties. loks:
a) Padomju ties. sist.b) A-Eiropas bijušo sociālist. valstu ties. sist.c) Ķīnas Tautas Republikas ties. sist.
Sociālistisko ties. nošķiršana no citiem kont. Eiropas ties. lokiem:
1) par vienīgo ties. avotu tiek pasludinātas valsts sankcionētās poz. ties. Tomēr pastāv pretruna: tiesu iekārtā par ties. avotu atzīst PSRS AT un LPSR AT plīnumu mater.
2) nihilistiska attieksme pret privātties. Faktiski nepastāv priv. uzņēmējdarb. un ievērojami tiek sašaurināta īpašuma izpratne.
Ties. princ.: tiesību partejiskums, tiesību piespiedu raksturs, tiesību pārejošais raksturs, …, kas nestrādā, tam nebūs ēst, ….
3. Islama ties. loks.
a) islāms kā pamata ties. sist. (Irāna, Afganist., Sudāna, Saūda Ar.)b) islāms kā sektorālā ties. sist. (pieļauj c. veida ties. blakuspastāv. – Lībija, Irāka, Jemena).
4) A-Āzijas ties. loks. – svarīgi autoritāšu lēmumi
a) Hindu ties. loks. B) Āfrikas ties. loks.
Juridiskie raksti ir indentificējami ar ties. doktrīnām. Nav saistoša speķa, bet to galvenā vērtība atklājas argumentācijas un spriedumu pieņemšanas procesā.
ES tiesības iedalās: primārajās
1) dibināšanas līgumi, 2) vispārējie ties. princ. (paražu ties. attiec. uz pašu ES), 3) paražas. Sekundārajās: regulas (tieši piemēro gan attiecībā uz valsti, gan uz iedz.), direktīvas (saistošas dalībvalstu normu izdevējiem), saistoši lēmumi (ES tiesību izpildes līdz. saistošs dalībvalstij) , rekomendācijas, līgumi, paražu tiesības, visp. Ties. princ. (nac. valstu) utt.