Babilonas gaisa dārzi
Vairāk nekā 2000 gadus cilvēki mēģina iztēloties Babilonas gaisa dārzus, bet dīvainā kārtā nav atrastas nekādas liecības par to pastāvēšanu. Senajos ziņojumos par Babilonas pilsētu (mūsdienu Irākas teritorijā) dārzi nav pieminēti. Arheologi atraka seno pilsētu, bet dārzu drupas neatrada. Cik reāla varēja būt esamība par dārzu pastāvēšanu? Vai Babilonas gaisa dārzi bija paradīze zemes virsū kā stāsta teikas? Kas īpašs bija šajos dārzos un kādi interesanti fakti par šiem dārziem eksistē? Kāpēc tika uzcelti šie dārzi? Vai tie bija domāti pilsētas skaistuma vairošanai?
Leģenda stāsta, ka dārzus esot izveidojis valdnieks Nebukadnecars 2.
Vēsturiskajās hronikās teikts, ka Nebukadnecars valdīja no 605. līdz 562. gadam pirms mūsu ēras, nodibināja Babilonijas impēriju un padarīja slavenu Babilonas pilsētu. Leģenda vēsta, ka varenais valdnieks nolēmis uzcelt gaisa dārzus kā skaistu dāvanu sievai valdniecei Amitisai.
Babilona tika pamesta 539. gadā pirms mūsu ēras pēc tam kad to iekaroja persieši. Viss, kas saglabājies no dārziem, ir teiksmas par to pastāvēšanu. Tomēr tuvējā apkārtnē arheologi atrada līdzīgu dārzu drupas, kas ļāva izveidot aptuveno priekšstatu par gaisa dārziem.
Nebukadnecars esot uzcēlis gaisa dārzus tāpēc, ka Amitisa jutās nelaimīga vīra tuksnesīgajā zemē. Krāšņie augi Amitisai atgādināja viņas dzimtenes Mīdijas (mūsdienu Irānas teritorijā) krāšņo kalnu ainavu. Šajā mākslīgi veidotajā paradīzē valdnieku pāris pastaigājās, atpūtās un ieturēja maltītes kopā ar galminiekiem. Dārzā bija dažnedažādākie augi: dateļu palmas, papardes, granātkoki, cipreses, alvejas u.c. Valdniece Amitisa to visu varēja izbaudīt, kamēr kalpi ar vēdekli atvēsināja gaisu. Dārzos bija ierīkoti sauljumi, ko sedza baldahīni, lai valdnieku pāris slēptos no tveicējošās saules.
Dārzi bija aprīkoti, lai tie neiznīktu, tos apstrādāja vairāki vergi, kuri ara, kaplēja zemi, stādīja, laistīja un apgrieza kokus un krūmus. Neskaitāmo iekarojumu dēļ, ko sniedza Divupes „atvērtā” teritorija, valdniekam bija daudz ienaidnieku , tāpēc viņu apsargāja karavīri. Lai ūdeni, ar ko apgādātu augus, nogādātu augstākajā līmenī, strādnieki iespējams, izmantoja spaini un vinču. Ar akām savienota daudzlīmeņu kanālu sistēma ļāva apūdeņot augus uz terasēm. Karstās zemēs tekošam ūdenim ir liela nozīme, jo tas rada vēsu, mitru gaisu. Valdnieka dārzkopji dzīvoja tradicionālās mājiņās ar plakanu jumtu. Senās Babilonas drupās ir atrastas daudzu šādu mājokļu paliekas. Ar kanālu sistēmas palīdzību ūdeni no Eifratas upes novadīja uz gaisa dārziem. Sienas, kā jau visas impērijas arhitektūriskās celtnes, tika celtas no apdedzinātiem bluķiem un nostiprinātas ar niedrēm, darvas kārtām un svinu. Tas palīdzēja celtnēs uzturēt mitrumu.
Daži autori izteikuši domu, ka gaisa dārzi pacelti augšup ar burvja spēka palīdzību. Iespējams, ka šāds tulkojums ir nepareizs. Varbūt viņi tikai gribēja teikt, ka dārzi bija izvietoti uz terasēm vai stādīti dažādos līmeņos. Ir dažādi minējumi par terašu skaitu, tomēr visbiežāk minētais skaitlis ir „5”.
Babilonas gaisa dārzi atšķirībā no citām vēsturiskajām celtnēm ir izcēlušies ar to, ka tie nav atrasti un nav atstājuši pēdas pēc sevis. Ja ticētu, ka burvis cēlis šos gaisa dārzus gaisā, tad tik pat labi var ticēt, ka vēlāk izdzēsis līdz ar galiem. Pēc teiku, leģendu un mītu teiktā, gaisa dārzi bija apbrīnojamas celtnes, un tie noteikti bija paradīze zemes virsū.