Ideālais – Vai mēs bieži domājam, kādi esam, kā izturamies, kā veidojas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem? – Nē. Taču tas būtu jādara biežāk nekā mēs to vēlētos.
Uzvedības kultūras pamatā ir gadsimtos, pat gadu tūkstošos krātā cilvēces pozitīvā pieredze, cilvēciskas savstarpējās attiecības, dažādu nāciju un tautu kontakti.
Uzvedības kultūra ir cilvēku rīcības, izturēšanās un savstarpējo attiecību izpausme ikdienā – mājās, darbā, sadzīvē, visplašākajā sabiedrībā. Tā ir cilvēka vispārējās kultūras (garīgo un materiālo vērtību kopums, ko radījusi cilvēce savā attīstības gaitā) svarīga sastāvdaļa.
Gadiem ritot, jēdzienu kultūra arvien vairāk sāka attiecināt uz cilvēka garīgo spēju izkopšanu. Īpaši rūpējās par gara, prāta, jūtu, emociju un uzvedības attīstīšanu un izkopšanu. Tā soli pa solim attīstījās garīgā kultūra. Kultūra galvenokārt saistāma ar garīguma un humānisma attīstīšanu, cilvēciskām savstarpējām attiecībām.
Mūsdienu uzvedības pamatnosacījumi un kopīgās uzvedības normas izstrādātas, pamatojoties uz starptautisko praksi. Taču atsevišķām tautām un nācijām atbisltoši savām tradīcijām un mentalitātei var attīstīties savs nacionālais kolorīts.
Jau no seniem laikiem kulturālu uzvedību izsaka ar vārdu pieklājība. Tā ir ne tikai izturēšanās forma saskarsmē ar citiem cilvēkiem, bet arī svarīga morāla īpašība, kas raksturīga tādam cilvēkam, kuram cieņa pret citiem ir kļuvusi par ikdienas uzvedības normu. Pieklājība ir uzvedības kultūras pamatprasība.
Pieklājīga uzvedība ir cieši saistīta ar labā, cildenā, skaistā izpratni un īstenošanu dzīvē, un tā vispilnīgāk un visspilgtāk izpaužās saskarsmē ar cilvēkiem.
Pieklājīgas uzvedības īstenojums dzīvē cieši saistīts ar cilvēka iekšējo un ārējo kultūru, kas ietekmē ikviena sabiedrības locekļa uzvedību, rīcību un izturēšanos, kā arī attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Iekšējā kultūra mājo pašos cilvēkos, ārējā kultūra ir tās izpausme un apliecinātāja. Ko gan līdz ārējais spožums un galantums, ja tam nav seguma. Iekšējā kultūra atkarīga no cilvēka garīgās un tikumiskās audzinātības un sagatavotības, ārējā – no fiziskās pilnveides un apgūstamām uzvedības manierēm. Iekšējās kultūras bagātināšanā liela nozīme ir garīgumam, prāta attīstībai, gudrībai, tīrai sirdsapziņai, jūtu daudzveidībai, ieinteresētai un labvēlīgai attieksmei pret pasauli, dzimteni, tautu, tās vēsturi, kultūru, mākslu, saudzīgumampret dabu. Ne mazāka nozīme ir gaišai un labvēlīgai attieksmei pret cilvēkiem, viņu rīcību un uzvedību. Bagātīgi garīguma avoti ir mūsu tautas māksla un kultūras mantojums.
Katra cilvēka uzvedības ārējās izpausmes cieši saistāmas ar viņa garīgo cildenumu un iekšējo kultūru, jo ā5rējs spožums, ko neapmirdz cēls gars, ir kā malduguns. Augsta iekšējās un ārējās kultūras vienotība pauž cieņu, pietāti, uzticēšanos, pašaizliedzību, savaldību, noturību, iecietību dažādās dzīves situācijās. Tā, piemēram, savaldību raksturo prasme kontrolēt sevi, savu rīcību un darbību, kustības, stāju, gaitu, mīmiku, runu, pārāk skaļi neizrādīt sajšumu un prieku, bēdas un grūtības, neizteikt apvainojumus utt.
Brīva, vispusīgi attīstīta, garīgi bagāta, kulturāla personība ir kā magnēts, kas saista apkārtējos, pilnveido viņus. Patiesus, sirsnīgus, draudzīgus, atsaucīgus cilvēkus ciena un godā, meklā viņu klātbūtni un atbalstu grūtos brīžos, ar šiem ļaudīm dalās priekos un bēdās, domās, izjūtās, pārdzīvojumos. Daudziem viņu uzvedība kļūst par etalonu, pēc kā tiekties – tiekties pēc ideālā. Cilvēki, kuriem ir saskaņota iekšējā un ārējā kultūra, apkārtējos vieš prieku, apmierinājumu, vairo možu noskaņojumu. Jo augstāka ir šī kultūra, jo retāk tiek sagādātas nepatikšanas.
Iekšējai un ārējai kultūrai vienai otru jāpilnveido. To vienotības veidošana prasa sistemātisku, netalaidīgu un pašaizliedzīgu darbu. Kamēr šīs vienotības nav, cilvēks jūtās sasaistīts. Iekšējās un ārējās kultūras nesakritība, mēra izjūtas zaudēšana, imitēta labvēlība vai izpalīdzība izraisa nepatiku.
Rūpējoties par iekšējo un ārējo kultūru, ir svarīgi panākt, lai prasmes un iemaņas pieklājīgi uzvesties kļūtu par katra izglītota cilvēka iekšēju nepieciešamību un stabilu paradumu saskarsmē ar citie cilvēkiem.
Ideāls ir augstākā pilnība, nevainojams, cildens paraugs. Ideāls ir katra īstenība tās visaugstākajā patiesībā. Ideāls ir sava īstā es realizācija. Ideļā vērtību nosaka tas, kā ideļs attālinās tādā mērā, kādā mēs tam tuvojamies. Ideļs ir tevī pašā. Šķēršļi tā sasniegšanai ir arī pašā sevī.
2.
Individualitāte pauž to vienreizējo un neatkārtojamo, to īpašo un oriģinālo, kas konkrēto cilvēku atšķir no citiem. Kats cilvēks dzīvo tikai vienu reizi, ir neatkārtojams un vienreizējs.
Individualitāte ir ne ar ko citu neaizvietojama un unikāla vērtība, kas attīstāma un pilnveidojama. No vispusīgi un harmosniski attīstītām, brīvām, garīgi un fiziski spēcīgām personībām ar izteiktu un radošu individualitāti veidojas spēcīga, gudra, dzīvotspējīga tauta.
Cilvēkam ir dota izvēle, jo, ja viņš grib, tad visu var panākt. Cilvēkam ir iespēja veidot savu dzīvi pilnvērtīgu, atrast harmoniju starp aizliegumu un atļautību, mācīties saprast un piedot. Cilvēki tiecas pēc laimes. Nerēķināšanās ar citiem, pāridarījumi nenes ilgstošu laimi. Dzīvē ir daudz cilvēku no kuriem varam mācīties un saņemt labo kā mantojumu, kā ceļa maizi un talismanu sevis pilnveidošanai. Ir nepietiekami iepazīt cilvēkus tikai no ārienes, jācenšas izprast arī citu iekšējā pasaule, dvēsele. Jebkurš ir spējīgs sevi mainīt uz augšu, apgūt labo un skaisto. Katra cilvēka uzvedības ārējās izpasemes cieši saistāmas ar viņa garīgo cildenumu un iekšējo kultūru, jo ārējs spožums, ko neapmirdz cēls gars, ir kā malduguns.
Cilvēks nāk no savas bērnības. Šī patiesība nenoveco. Lai cik tālu dzīvē aizejam, lai ko sasniedzam, vienmēr mūs pavada atmiņas par skaistajām bērnu dienām. Jo patīkamāka un saulaināka bijusi bērnība, jo gaišaka un siltāka ir tās atblāzma turpmākajos dzīves gados. Lielākā bagātība, kas gūta no bērnības, ir sirdssiltums un labestība, jūtu un emociju daudzveidība, savstarpēja cieņa un uzticēšanās, kā arī čaklums un darbīgums, rūpība un kārtība.
Ideālais ir arī laimīga ģimenes dzīve un mīlestība. Daudzi cilvēki pasaulē ilgojas pēc mīlestības un laimes. Kas gan ir mīlestība? Precīzi un izsmeļoši atbildēt uz šo jautājumu ir bezgala grūti. Lūk, ko par mīlestību ir sacījuši vairāki ievērojami cilvēki:
“ Būt mīlētam nozīmē vairāk nekā būt bagātam, jo mīlētam nozīmē būt laimīgam.” (K. Tiljē, franču rakstnieks)
“ Paši maigākie augi izlauž sev ceļu cauri viscietākajai zemei, klinšu spraugām, un tāpat ir ar mīlestību.” (H.Toro, amerikāņu rakstnieks)
“ Ne jau to mīl, kas ir skaists, bet tas ir skaists, ko mīl.” (Ļ.Tolstojs, krievu rakstnieks).
“ Kad mīli, tu atklāj sevī tādu bagātību, tik daudz liega maiguma, pat šķiet neticami, ka tu tā proti mīlēt.” (A.Čehovs, krievu rakstniek).
Vairāk par visu cilvēciskas būtnes alkst laimes. Bet vai daudzi var apgalvot, ka viņi ir laimīgi? Ir zināms, ka tikai pavisam šaurs un izredzēts cilvēku dzimuma loks ir ieguvis šo vērtīgo dāvanu.
Laime tiek meklēta pastāvīgi un nenogurstoši. Katrs to meklē citādi un laimi iegūst, ejot pa savu ceļu.
Laime ir izteikts iekšējs stāvoklis, kurā nekādi ārējie notikumi nevar ielauzties. Būt laimīgam nozīme iegūt iekšēju mieru, atrast sevi. Nelaime ceļas no “Es” iekšējās sašķelšanās.
Vienīgais iespējamais ceļš uz laimi ir izkopt sirdī spēju just tikai tad, kad to vada saprāts. Tad sirds vārti būs slēgti negatīvajām psihiskajām vibrācijām. Lielākā laime valda sirdī, kad tajā iestājas miers. Bet daudziem cilvēkiem nav lemts būt laimīgiem, jo tiem traucē egoisms un lepnums. Tie demonstrē, ka viņī ir sevišķi, oriģināli, augstākās būtnes, kas atšķiras no citiem. Šis “idealizētais tēls”, kādu visiem mums zināmā mērā ir tieksme radīt, noved pie tā, ka sekojot mērķim, nepanām pašu laimi. Mums katrs mūža mirklis jānodzīvo tā, it kā tas būtu pēdējais.
Tie, kuri vēlās saglabāt tīrību un skaidrību un izvairīties no zemajām vibrācijām, ir kā baltās drānās ietērpti cilvēki, kam jāšķērso netīrs purvs. Psihiskā pilnība ir laimes meklējumu pamats,bet sirds ir līdzīga mūsu iekšējā uztvērēja noskaņošanas regulētājam.
Mīlestībā laikam ir visgrūtāk sasniegt laimi, jo īsta pretmīlestība gandrīz nav panākama. Parasti īsta mīlestība ir vienpusēja un bez pretmīlas. Īsta mīlestība ar laiku pieaug, nevis ar gadiem izplēn. Mīlestība nostiprinās. Laimīga būs tā laulība, kurā katrs cenšas padarīt otra dzīvi laimīgu, sagādājot patīkamus pārsteigumus vai pasniedzot nelielas dāvanas.
Ideālais uz pasaules ir skaistais, brīnišķīgais, labais, pacietīgais. Skiastums ir daudz ko vērts. Piemēram, aizbraucot pie dabas krūts, tu redzi to skaisto neskarto dabu – koki zaļi un smaržo, putniņi laimīgi un draiski lidinās un čivina. Liekas, ka visa pasaule atmodusies un palikusi labāka, jo esot dabā, un būdams netraucēts, tu vairs nedomā vairs par ikdienas likstām un nebūšanās, bet gan domā par visu labo un skaisto – ideālo. Ideālismu nevar aprakstīt, jo tikai laimes brīžos pats cilvēks savā sirdī apzinās, kas ir laime un ideālais piepildījums.
Cilvēki bez mīlestības ir kā puķe bez ziediem un dzīve bez laimes.
“Tu neesi aukstasiņu zivs pasaules okeānā. Tu esi cilvēks. Tu vari izvēlēties, kādā pasaulē
3.
dzīvot. Tu vari to mainīt.”
Materiālais. Katra cilvēka dzīvē liela nozīme ir materiālo vērtību un naudas līdzekļu sarūpēšanai un izlietošanai, kā arī rūpēm par sadzības apstākļu uzlabošanu un ekonomiskās kultūras attīstību. Mūsdienās liela māka ir dzībot racionāli un taupīgi. Tas ir sevišķi svarīgi pašlaik, kad cenas nemitīgi palielinās. Šādos apstākļos liela nozīme ir racionālai ekonomikai (saimniecības vadīšanas mākslai), it īpaši rūpīgi pārdomātai naudas un materiālo vērtību izlietošanai, kas veido ekonomiskās kultūras pamatu.
Mūsu dzīve nav iedomājama un iepējama bez patēriņa, bez materiālajām vērtībām, bez naudas attiecībām, bez tirdzniecības. Nauda, protams, ļauj nodrošināt maksimālu
konfortu un pārticību, bet nedrīkst nodoties mantu kultam. Tas neizbēgami radīs jautājumus: un tālāk? Kādēļ atsevišķiem cilvēkiem tik daudz vajag? Kāda ir šīs alkatīgās krāšanas jēga? Vai
patērēšanas mānija mantu un naudas pielūksme palīdz cilvēkam kļūt labākam, skaistākam, kulturālākam? Izrādās – gluži otrādi. Daudziem cilvēkiem pieaugot bagātībai, jūtami mazinās
cilvēcīgums, zūd atsaucība, labestība, sirsnība. Bieži vien turīgajiem ir krietni zemāks garīgās kultūras līmenis nekā mazāk pārtikušiem cilvēkiem. Viņi nereti kļūst vienaldzīgi pret citu cilvēku bēdām, nelaimi, sāpēm. Toties viņi ir pašpārliecināti, iedomīgi, bravūrīgi un uzpūtīgi, jo pašiem klājas labi, nekas nerūp. Viņi bra’dā pa citu jūtām un ideļiem. Ar skaļumu un bravūru viņi kompensē savu iekšējo tukšumu. Vēl sliktāk ir tad, kad ārējā labklājība un spožums slēpj garīgi tukšu dzīvi. Par dzīve galveno mērķi nevajadzētu uzskatīt tikai materiālās vērtības un to nepārtrauktu raušanu, jo tas nereti sagandē dzīvi gan pašiem, gan citiem.
Pārticība un komforts ir ik viena cilvēka nepieciešamība. Katram ir jāsaprot, ka visas materiālās un garīgās vērtības ir nopietna un sūra darba rezultāts. Garīgās un materiālās vērtības savukārt veido visas tautas bagātību. Svarīgi panākt, lai cilvēku tieksme pēc šīm vērtībām būtu optimālā līdzsvarā. Optimālais patēriņš galvenokārt saistīts ar nepieciešamo produktu sarūpēšanu ikdienai un mantu iegādi ilgākam laika posmam.
Nevēlama parādība ir pārmērīga pārtikas produktu uzkrāšana mājās, kā arī pārmērīga
mantu un apģērba iegāde. Skapjos krājas kleita pie kleitas, uzvalks pie uzvalka, tiek būvētas grandiozas privātmājas un vasarnīcas, iekārtotas somu pirtis un dažādas reprezentācijas telpas, ko pieblīvē ar dārgām mēbelēm, kristālu un dažādiem mākslas darbiem. Dažkārt iegādātās mantas pat nelieto, bet tikai demonstrē, lai izraisītu apbrīnu un skaudību citos. Tās ir pārmērības, kas neliecina neko labu par cilvēkiem. Labi, ka šādu sabiedrības locekļu nav pārāk daudz. Racionālu un taupīgu rīcību vajadzētu ieviest visās dzīves jomās. Pats svarīgākais ir izveidot cilvēkos saprātīgu, lietišķu, taupīgu un saudzīgu attieksmi gan pret sabiedrisko, gan personisko īpašumu, pret dabu, tās bagātībām un skaistumu.
Visu dzīvē nepieciešamo preču vērtība tiek izteikta un mērīta ar naudas palīdzību. Nauda ir vispārējais ekvivalents, tas ir, īpaša prece, ar kuru var izteikt visu citu preču vērtību. Tādejādi nauda kā vērtības mērs izsaka jebkuras preces vērtību, kā apgrozības līdzeklis ir starpnieks starp pārdevēju un pircēju, kā uzkrāšanas līdzeklis kalpo bagātību uzkrāšanai, tā izmantojama arī kā maksāšanas līdzeklis.
Nevajag naudai piedēvēt kādu pārdabisku spēku un to pielūgt, pret naudu jāizturas normāli un dabiski kā pret jebkuru vērtības mēru. Nav saprātīgi dzīvot tikai naudas dēļ, taču svarīgi ir izprast tās vērtību. Nožēlojami ir cilvēki, kas visu mūžu krāj un krāj naudu, liekot latu pie lata, simtu pie simta, pat neatļaujoties ne normāli paēst, ne iegādāties dzīvē nepieciešamo.
Jau kopš agras bērnības jāieaudzina pareiza attieksme pret naudu un materiālajām vērtībām. Tas panākams ar atbilsošām rotaļām un līdzdalību saimniecisku lietu kārtošanā.
Saskaņa parasti viedojas, ja katrs ģimenes loceklis lielāko savas algas daļu nodod ģimenes kopējā budžetā, tikai nelielu summu atstājot sev. Ir svarīgi iemācīties naudu lietot lietišķi un sapratīgi. Īpaši liela nozīme ir prasmei izdevumus saskaņot ar ienākumiem.
Dzīvē dažkārt nākas naudu aizņemties. Labāk, protam, no tā izvairīties, bet, ja tas tomēr izdarīts, tad jācenšas atdot parādu, kā arī jānokārto visas pārējās saistības. Visā dzīvē vajadzētu censties līdzsvarot materiālo vērtību sarūpēšanu un patērēšanu ar garīgo bagātību uzkrāšanu. Protams, naudai cilvēku dzīvē ir liela nozīme, taču pārāk liela naudas un materiālo vērtību pielūksme sagrauž pat spēcīgus cilvēkus, sagandē dzīvi pašiem un citiem.
Bēdīgi, nožēlojami un nekulturāli, ja cilvēki tikai alkatīgi un nesātīgi rauš un patērē materiālās vērtības, nedomājot, kas būs tālāk. Mūsdienās daudzos cilvēkos vērojams garīguma deficīts. Toties plaukst visatļautība, bravūra, varmācība….