Veronika Strēlerte (1912 – 1995)
(Dzimusi Rudīte Strēlerte, precējusies Švābe,Johansone)
Dzimusi 1912.gada 10.oktobrī Dobelē rakstveža ģimenē. Abi vecāki cēlušies no zemnieku ģimenes – tēvs no Vecauces, māte no Džūkstes. Tēvs jaunībā darbojies žurnālistikā kā lauku korespondents ar pseidonīmu Zariņu Kārlis.
Veronikas Strēlertes tēvs un māte jaunībā rosīgi darbojušies sabiedriskā dzīvē: spēlējuši teātri, dziedājuši korī, piedalījušies Dziesmusvētkos.
Pēc apprecēšanās Veronikas Strēlertes vecāki apmetās Dobelē, kur ģimenē viens pēc otra radās pieci bērni. Dzīve gāja pilsoniskās sliedēs, kamēr 1905.g.revolucionārā kustība. Tēvu apvainoja, ka viņš atbalstījis revolucionārus, un apcietināja, bet pēc 9 mēnešiem atbrīvoja. Pirmā pasaules kara laikā 1914.gadā ģimene (Veronikai Strēlertei toreiz bija tikai divi gadi) bēgļu gaitās izklīda pa visu plašo Krieviju (tēvs strādāja par dzelzceļa ierēdni, māte par šuvēju), bet pēc Latvijas valsts nodibināšanas ģimene atgriezās dzimtenē. Dzīvoja Džūkstē, Jelgavā, visbeidzot Aucē, kur tēvs bija miertiesnesis.
Veronika Strēlerte ir mācijusies:
• Jelgavas 4.pamatskolā,
• Auces pamatskolā, Jelgavas ģimnāzijā,
• Rīgas 2. pils vidusskolā.
• 1941.gadā beigusi Latvijas Universitātes Romāņu filoloģijas nodaļu .
Strādājusi redakcijā “Mana Māja” par galveno redaktori (1942.-1943.), Berlīnē laikraksta “Daugavas Vanagi” vadītāju (1944.-1945.), vēlāk atgriezusies Latvijā. Bet 1945.gada maijā emigrējusi uz Zviedriju, kur strādājusi gadījuma darbus, vēlāk apgādā “Daugava” par korektori, firmā “Transmaritim” par tulkotāju, lasījusi lekcijas latviešu valodā un literatūrā Stokholmas universitātē.
Saņēmusi Kultūras fonda balvu (1946, 1961, 1982). Apbedīta Dobeles kapos.
1996.gadā nodibināta Strēlertes stipendija literatūras pētniecības darbam Ljā.