Saturs.
IEVADS. 3
F. NĪČE UN FEMINISMS. 4
SECINĀJUMI. 9
IZMANTOTĀ LITERATŪRA. 11
Ievads.
‘’Viņa ir rīta zvaigzne, saulainas dienas aizdedzēja, lietus virs okeāna; Viņa ir aizlidojusi tik ļoti tālu no mūsu nemīlas šobrīd…viņpus mūsu politikas, kas regulē ar mīlestību saistītās lietas, viņpus robežām, kas ir noliktas apziņai.
Termins feminisms radās 19. gadsimtā kā apzīmējums sieviešu līdztiesības idejām. Atskatoties vēsturē no mūsdienu perspektīvas, var atzīt, ka idejas, ko šodien dēvē par feminismu, sāka izplatīties jau renesansē, kad Kristīna de Pizana, Kornēliusa Agripa un citas sāka aprakstīt sabiedrības attieksmi pret sievieti. 18. gadsimtā franču revolūcijas pasludinātā cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija faktiski bija vīriešu tiesību deklarācija, tāpēc Olimpija de Guža vienlaikus formulēja arī sievietes un pilsones tiesību deklarāciju, prasot sievietei vēlēšanu tiesības, kā arī tiesības ieņemt valsts amatus. Viņa tika sodīta ar nāvi. Cīņa par sieviešu tiesībām atsākās 19. gs. beigās un 20.gs. sākumā sufražisma kustībā, demokrātiskajā sieviešu kustībā un citās izpausmēs. 20.gs. gaitā sieviešu cīņa papildinājusies ar ‘’melno atbrīvošanos’’, ar sešdesmito gadu liberālo ģimenes politisko kritiku, ar akcijām pret sievietes pazemošanu pornogrāfijā, tā iekļaujas aktivitātēs pret ekoloģisko iznīcību utt. Šo kustību galvenā ievirze ir prasība pēc sievietes līdztiesības sabiedrībā, un to uzskata par feminisma pirmo vilni. Feminisma pirmā viļņa hronoloģija rakstniecībā sākās ar Olīvu Šraineri, kuras apcere ‘’Sieviete un darbs’’ publicēta 1911.g.. To turpina Virdžīnija Vulfa darbā ‘’Sevis paša telpa’’ un vairākas citas, veidojot jauno politisko sievietes identitāti un sabiedrisko emancipāciju. Sieviete tiek parādīta kā objekts un sociālo atziņu upuris, debašu priekšplānā izvirzot labklājības jautājumus un sociāli politiskās intereses.
Ar Simonas de Bovuāras grāmatu ‘’Otrais dzinums’’(1949) sākas feminisma otrais vilnis, kad sieviešu identitāte tiek apzināta, nevis tiecoties pēc vienādības ar vīrieti, bet uzrādot specifiski sievišķās atšķirības. Feminisma otrais vilnis pievēršas psihoanalīzei, poststrukturālismam, kā arī sociālajām teorijām, uzrādot dzimuma sociālās un kultūras diferences un veidojot feministisko epistemoloģiju, feminisma ētiku, feminisma teoloģiju . Mūsdienu feminismā līdzās pastāv abu feminisma vēsturisko fāžu tēmas – gan līdztiesības aizstāvība, gan diferences meklējumi. Līdztiesības uzrādīšanā nevar iztikt bez statistikas un empīriskās socioloģijas, tāpēc to , manuprāt, var saukt par sieviešu pētniecību. Diferences uzrādīšana ir modernā feminisma filozofijas, literatūrkritikas un rakstniecības kompetencē.
F. Nīče un feminisms.
‘’Nav vēl viss pateikts, ja atceras tikai to vien , ka Nīče nekad neaizmirsa, ko viņam nozīmēja pazaudēt protestantu priestera paradīzi, piepildītu ar sievišķā klātbūtni. Nīčes feminitāte ir dziļāka, esamībā vairāk paslēpta. Kas ir tur, zem supermaskulīnās Zaratustras maskas? Kas attiecas uz sievietēm, tad Nīčes poēzija liecina par viņu nicināšanu. Neskatoties uz visiem šiem aizsegiem un pāri darītā atdarījumiem, kas mums atklās femīno Nīči ? Un kas atradīs nīčismu femīnajā ? Nīče un feminisms – saprašanas aplis, tā cirkulējošā struktūra: femīnais Nīče un nīčisms femīnajā. Nīčes feminitāte var skatīt saistībā ar valodu, sensibilitāti, dabiskumu, nāvi, teksta lasīšanas un klausīšanās diskursiem. Tas ir 20.gs. Nīčes un 20.gs. feminisma savijums. Bet Nīčes feminisma versijā ir rodams arī šīs tēmas 19.gs. uzstādījums, kad sieviete tiek uzlūkota arī kā objekts, savā dzimuma noteiktajā funkcijā. Nīčes izteikumi par sievieti ir raibs savstarpēji izslēdzošo, iznīcinošo un dievinošo, dīvainu un arī nesaprotamu pazīmju katalogs, kas vientumis atgādina B. Šova vai A. Šopenhauera stilu. Es nedomāju, ka Nīčes pretrunīgie izteikumi būtu jānolīdzina, paturot kāda viena izteikuma nozīmi, jo viņš pats ir atzinies : ‘’Es domāju pretrunās, kā neviens nekad nav domājis, un tomēr es esmu pretstats noliedzošajam garam. Es apzinos sevi pretrunā, lai runātu pretī gadu tūkstošu meliem.’’ Tātad pretruna ir runāšana pretī, pret –runa, valoda runas diskursā, bet tā nav pretruna klasiskās loģikas izpratnē. Loģiskā pretruna paredz, ka viens no pamata pieņēmumiem ir patiess, bet otrs apgalvo pretējo. Piemēram, saka Nīče, jēdzieni ‘’egoistiskais’’un ‘’neegoistiskais’’ kopā varētu būt pretruna, bet pats pamats ‘’ego’’ jau ir nepatiess, tā ir ‘’lielākā krāpniecība’’, jo tiek uzlūkots kā ‘’ideāls’’, kā ‘’apmoralizējies’’jēdziens, un tādi, nīčesprāt, ir visi līdzšinējie jēdzieni. Tikai šāda pretrunas lasījumā ir saprotama arī feminisma tēma Nīčes darbos. Varētu it kā domāt, ka izteikumi par sievieti ir margināla tēma Nīčes filozofijā, bet lasot pārsteidz tas, ka šī tēma ir gandrīz katrā viņa darbā. Runājot par Nīči un feminismu, parasti atceras sākotnēji šokējošos, bet nu jau gandrīz hrestomātiskos izteikumus paragrāfā ‘’Par vecām un jaunām sieviņām’’ darbā ‘’Tā runāja Zarasutra’’, kura kvintesence ir : ‘’Viss sievietē ir mīkla, un visam sievietē ir viens uzminējums: tas ir grūtniecība…Vīrs jāaudzina karam un sieva kareivja atpūtai: viss cits ir nieki.’’ Un šī paragrāfa beigu akords : ‘’Tu ej pie sievām ? – neaizmirsti pātagas!’’ Bet jāatceras, ka pēdējo patiesībiņu saka nevis Zaratustra, bet pati vecā sieva, tādejādi atklājot nevis Zaratustras, nevis maskulīnā agresīvo iedabu, bet gan sievietes dabu. Sievietes būtība ir mīlestība, un mīlestības būtību Zaratustra redz drošsirdībā: ‘’Ar jūsu mīlestību jums vajaga uzbrukt tam, kas jums iedveš bailes.’’ Bet tāpēc vīrietim ir vajadzīga pātaga, lai aizsargātos.
Nīče uzsver nozīmi – sieviete kā funkcija, kuras dzīļākā būtība ir dzemdēt bērnus – , lai runātu pretī izpratnei ‘’sieviete par sevi’’. Viņa attieksme pret ‘’sievieti par sevi’’, tāpat kā pret ‘’patiesību par sevi’’, ir ironiska: visai nepārprotami tiek norādīts uz šī koncepta izcelsmi, proti, uz Kantu un Hēgeli. Nozīme ‘’sieviete par sevi’’ parasti tiek identificēta ar nozīmi ‘’augstāka sieviete’’, un šī ideāla sasniegšanai, saka Nīče, tiek sludināta sieviešu emancipācija. ‘’Sieviešu emancipācija’’ Nīčes izpratnē nav vis cīņa ar vīrieti par vienādām tiesībām, tā ir cīņa, kurā vīrietis tiekot izmantots tikai kā līdzeklis, iegansts, taktika, bet īstenais šīs cīņas mērķis esot instiktīvs neizdevušās sievietes naids pret izdevušos ( t.i., bērnu dzemdēšanai piemērotu) sievieti. Sieviešu emancipācija, tieksme pēc ‘’augstākas sievietes’’ Nīčem nav pieņemama tāpēc, ka tanī viņš saskata dziļi nicinātā ideālisma izpausmi. Šāds ‘’viltīgais ideālisms’’ iezogoties arī vīriešu prātos, piemēram, H. Ibsenu Nīče nosaucis par tipisku vecmeitu(acīmredzot viņam nebija pieņemamas sieviešu emancipācijas jautājuma iestādnes Ibsena darbos). Arī sieviešu emancipācijas jautājumā parādās Nīčes pretrunīgā domāšana. Varētu domāt, ja jau viņš pieņem sievieti tikai tās bioloģiskajā dzimuma noteiksmē un iestājas pret sieviešu emancipāciju, tad viņam ir tuvs lēnprātīgās, padevīgās sievietes – Grietiņas tēls. Taču nē ! Sentenču krājumā ‘’Ļaunā gudrība’’ Nīče ironizē par sava laikmeta gaumi, kurš kāri kultivē aizspriedumu, ka gudrākos vīriešus saista nenobriedušas, aprobežotas un paklausīgas vievtieses.
Savu femīno gaumi Nīče postulē jēdzienā – simbolā ‘’Mūžīgi Sievišķais’’, ko raksta ar lielo burtu. Mūžīgi Sievišķais nav ideāls, bet, kā saka Nīče, gluži vienkārši ‘’mans dionīsiskais mantojums’’. Mūžīgi sievišķo nevar zināt, to var tikai atzīt. Nīče un viņa Zaratustra cildina sievišķo kā dzīves, patiesības, kreativitātes un mūžīgā simbolu, un tur jūt ieskanamies romantisma dvesmu, bet tas ir romantisms, kas neizslēdz arī sieviešu nīšanu. Mūžīgi Sievišķais un femīnais Nīčem lielā mērā ir matafora, kas apzīmē arī gudrību: ‘’Drošsiržus, bezrūpjus, zobgaļus, varmākas – tādus grib mūs gudrība: tā ir sieva un mīl allaž tikai karavīrus, saka Zaratustra.’’ Paragrāfā ‘’Par lasīšanu un rakstīšanu’’ sievietes aprakstīšana, rakstīšana par sievieti pāriet diskursā, jo tiek meditēts par rakstību un lasīšanu – tā ir lasīšana, kas prasa aktīvu, saspringtu, piepaceltu rakstīšanu: ‘’Kas raksta ar asinīm un sentencēs, tas grib, ka viņu ne vien lasa, bet arī iemācās no galvas.’’ ‘’Zaratustras’’ beigās gudrība, vientulība, laime, mūžība un dzīve tiek kodēta nozīmē ‘’sieviete’’. Bez diskursa – rakstība kā lasīšana – tēma par femīno esību ienāk arī klausīšanās diskurss – trokšņa un klusuma, tuvuma un tālienes saistībās. Nīče darbā ‘’Jautrā zinātne’’ vaicā: ‘’Vai man vēl ir ausis? Vai esmu tapis par dzirdi un neko citu ?’’ Lai nenojauktu Nīčes rakstības virtuozitāti, es citēšu visu šo pagaro pasažu, varbūt tikai vietumis pārtraucot plūdumu ar nelieliem komentāriem. Komentārs iepriekš minētam: dzirdes, klausīšanās fenomenā sākas patības, Es sašķelšanās, kas noris virzienā uz tālāko. Kas tā ir par situāciju, kura liek patībai brīnīties par to, ka es esmu kļuvis tikai par dzirdi ? – citēju tālāk : ‘’še es stāvu – jūras krasta bangu ugunskura vidū, no visām pusēm es dzirdu rēkoņu, draudus, klaigas, griezīgas skaņas…..Un tad pēkšņi, it kā ne no kurienes, šī ellišķīgā labirinta vārtu priekšā… parādās milzīgs buru kuģis, kas klusēdams kā rēgs slīd garām. O, šis iluzorais skaistums! Kā tas mani apbur! Kā? Vai patiesi šajā bureniekā atrodas viss pasaules klusums un bezvārdu mēmums? Vai patiesi arī mana laime, mans svētlaimīgais Es, mana aizgājusī patība ir radusi še mājvietu? Tā patība, kas nav vēl mirusi, bet nav vairs arī dzīva? Tā, kas līdzīgi šim bureniekam lidinās virs tumšās jūras kā milzu taurenis? JĀ! Lidināties esamībā! Lūk, kas tas ir! Lūk, kas tas varētu būt! Šķiet, šis troksnis ir padarījis mani par sapņotāju? Katrs liels troksnis liek mums uzskatīt par laimi klusumu un tālumu. Kad vīrietis stāv sava trokšņa vidū, savu tīkojumu un ieceru vidū, lūk, tad viņš arī ierauga, kā viņam garām slīd klusējošas, brīnumainas būtnes, kuru laime un noslēpums apmierina viņa ilgas, – tās ir sievietes. Viņš ir jau gatavs domāt, ka tur, sievietēs, arī mājo labākais viņa pats un tanīs norimst visi trokšņi.
Komentārs: šī Nīčes pasāža ir daudzu valodas semiotisko dispozīciju savijums: tā atgādina gan par fertilo Poseidona un Zemes savienību, gan par mītisko Mīnotauru, ko veido divas daļas un kas mīt ellišķīgajā labirintā, gan par skaņu htonisko izcelsmi, gan par pazemes alām kā vīriešu dabas zemslāņiem. Bet Nīčes pasāža par sievietēm ar to vēl nebeidzas, tās beigu daļa uzsver galveno nozīmi: Sieviete – tā ir distance, iedarbība no tālienes un uz tālāko, jo tikai distance, attālums spēj pārvarēt dzīves trokšņainās, sīkumainās un nožēlojamās pļāpas.
Un vēl nedaudz par vēl vienu diskursa – sieviete – semiotisko nozīmi Nīčes darbos, un tā ir : sieviete māte; ar to varbūt vajadzēja sākt, bet Nīče to ir iezīmējis savā pēdējā darbā – paša intelektuālajā biogrāfijā ‘’Ecce homo’’. Šo diskursu veido daži Nīčes izteikumi, ko mūsdienu interpretētāji uzskata par viņa lielāko mīklu un kas ir saistīti ar viņa izcelsmi. Nīče saka: kā mans tēvs es esmu jau miris, bet kā mana māte es vēl dzīvoju un novecoju. Kāpēc filozofs dzīvo tikai femīnajā modā, bet maskulīnajā jau ir miris? Šai mīklai, izrādās, ir gluži naturāls atminējums, jo 1969.g. tika atklāti un publicēti Nīčes uzmetumi darbam ‘’Ecce homo’’, kurus viņš bija rakstījis un sūtījis izdevējam līdz pat pēdējam prāta kollapsa brīdim 1889.g. Tajos ir apcerēta viņa līdzība ar tēvu, kas agri aizgāja no dzīves, un māti, kas dzīvoja ilgāk un novecoja. Otrais izteikums, manuprāt, ir semiotiski dziļāks. Nīče saka: ‘’Es esmu dubultnieks, bez pirmās man vēl ir arī otra seja. Un, iespējams, arī trešā… Jau mana izcelsme ļauj man būt viņpus visām perspektīvām, ko nosaka tikai vieta vai nacionalitāte.’’ Nīče identificē sevi ar tēvu, pēc izcelsmes poli, bet kādas ir viņa attiecības ar māti? Par to Nīče saka: ‘’Mana māte ir ļoti vāciska.’’ Zinot viņa sarkastiskos izteikumus par vāciešiem un atziņu, ka vāciski nevarot domāt, nevarot just, rodas jautājums: kas saista Nīči mātē, kura ir ‘’ļoti vāciska’’? Vāciski nevar domāt, vāciski nevar just, bet – vāciski var rakstīt. Šis ļoti vāciskais Nīčē ir valoda. Tātad nozīmes – sieviete māte – valoda satek kopā: ‘’Še atdarās man visas būtības vārdu vāceles : viss esošais grib tapt par vārdu, un viss topošais grib še iemācīties runāt.’’
Secinājumi.
Feminisma pamatā ir konstatējums, ka līdzšinējā civilizācija ar saviem varas hierarhijas un panākumu centieniem ir vīriešu radīta civilizācija, kurā patriarhālais princips dominē pār sievišķo, femīno sākotni. Vīrišķais, maskulīnais princips ir aizsācies jau mitoloģijā, kur tas simbolizē aktīvo, hierarhiski augstāko spēku, kas it kā esot pašas dabas nosacīts, piemēram, Aishila triloģijā ‘’Orestija’’ sieviešu ‘’zemākā daba’’ ir apliecināta nepārprotami:
Ne māte radītāja tam, kas dēvēts tiek
Par viņas bērnu. Iesētajam dīglim tā
Vien barotāja. Rada tas, kas apaugļo,
Bet viņa, svešam sveša, asnu glabā tik.
Feministiskais kriticisms mēģina iztraucēt patriarhālās kultūras pašapmierinātību un vīrieša skatījuma domonanti. Kultūras simbolikas un filosofiskās tradīcijas dekonstrukciju feminisms sāk ar mitoloģiju, jo mitoloģiskie simboli un daudzi seni mitoloģiskie noteikumi nosaka mūsu morāles kodu vēl šobrīd. Patriarhālais mitoloģijas kods neļauj izjaukt iedibināto valdošo priekšstatu par sievišķīgo, jo šī koda nojaukšana nozīmētu pazaudēt mītu par vīrišķo, kurā dibinās varas princips.
Sievišķā gara raksturojumu feminisms iezīmē ar opozīcijām, taču tā nebūt nav opozīciju apoloģija. Vīrīšķo un sievišķo īpašību opozīcijas shēma tiek izmantota, lai parādītu nozīmes pārbīdes tendenci. Feminisms apvērš Eiropas intelektuālās vēstures klasiskās opozīcijas: runa un rakstība, vīrišķais un sievišķais, tiešais un metaforiskais, pārnesot nozīmes centru no kreisās uz labo pusi tādejādi sakustinot vīrišķo logosu, logocentrismu vispār.
Sievietiskās diferences uzrādīšanā feminisms apzināti vairās no definīcijām, jo atzīst, ka zinātnes zinātniskums ir idents logocentrismam un fallocentrismam un nespēj tvert dzimumu atšķirību, bet vienmēr uzrāda tikai subjektu. Dzimuma identitātes izteikšana feminismā parasti tiek saistīta ar diviem diskursiem: sieviešu rakstību un sievietes identitātes pāreju stilā. ‘’Nav iespējams definēt sievišķās rakstības veidu, un tā ir neiespējamība, kas pastāvēs, tā ir pieredze, kas nekad negrib būt teoretizējama, noslēgta, dekodēta, bet tas nenozīmē, ka tā neeksistē.’’ Arī stila līmenī sievietes identitāte parādās kā neteoretizējama pieredze, kā runātāja subjektīvā iesaistīšanās lietu kārtībā un viņa attiecības pret ķermenisko dabu un dzimumu. Kad sieviete mēģina definēt sevi, viņa sāk ar vārdiem ‘’Es esmu sieviete’’. Neviens vīrietis tā nedara. Šis fakts atklāj pamata asimetriju starp terminiem vīrišķais un sievišķais. Vīrietis definē cilvēku, identificējot to ar sevi, bet nevis ar sievieti.
Feminisms Latvijā.
Sieviešu pētniecība Latvijā sākusies tanī sabiedrības daļā, kurā tai loģiski arī būtu jānotiek, proti, zinātnē un kultūrā, kaut gan zinātne un kultūra, tāpat kā sievietes, turpina būt par sabiedrības izstumjamo daļu. Varbūt feminisma dzimšana (vai atdzimšana) Latvijā var kļūt par zinātnes un kultūras pastāvēšanas stabilu nosacījumu? Neiecietībai pret zinātni un kultūru un nemīlai pret feminismu acīmredzot ir atšķirīgi cēloņi, un tomēr tām ir arī kas kopējs – valdošo struktūru nevēlēšanās gūt skaidru un pamatotu priekšstatu par sabiedrību un kultūru, tās attīstības kritisko fāzi. Šībrīža feminisma situācijas kulturoloģiskais un psiholoģiskais raksturojums varētu būt šāds : mūsdienu sieviešu žurnāli, sieviešu organizācijas un saieti vēl aizvien kultivē patriarhālo sievietes tēlu, ‘’kas veic visus darbiņus, bet tikai smaidot, nekurn, pagūst uztrenēt mīlas orgānus, lai būtu laba partnere gultā…. tiek paķerts aiz astes abortu jautājums, tāpat prostitūcija, bet mammu līmenī: fui, šausmas, ko lai mācās meita… Patriarhālā sabiedriskā doma un mūsu padevība ir visus mūs pataisījusi par ķēmiem, kas aiz inerces valkā vārdus kā buršanas līdzekli.’’
Izmantotā literatūra.
1. Maija Kūle, Rihards Kūls ‘’Filosofija’’, Zvaigzne ABC, 1998.g.
2. Ella Buceniece ‘’Saprāts nav ilūzija’’, 1999.g.
3. Nīče F. ‘’Tā runāja Zaratustra, R., 1939.g.
4. Nīče F. ‘’Jautrā zinātne’’.