Latvijas ekonomiskā analīze.
Šajā darbā apskatīju galvenās Latvijas ekonomiskās problēmas. Kā viena no tām ir Latvijas bezdarbs, kā arī inflācija un tautsaimniecība.
Bezdarbs ir aktuāla un sūra problēma Latvijā, it sevišķi reģionos attālāk no galvaspilsētas. Taču iespējas darba tirgū šodien ir plašas — ja būs vēlēšanās, radīsies arī iespēja kaut ko mainīt. Šobrīd Latvijā nestrādā aptuveni 58 000 darbspējīgu cilvēku.
Visvairāk bezdarbam ir pakļauti vecāka gadagājuma cilvēki, taču ar bezdarbu sirgst arī jauni cilvēki. Nesen veiktās statistikas dati liecina, ka visvairāk bezdarbnieku ir vecumā no 50 līdz 59 gadiem.
Visaugstākais bezdarba līmenis ir Latgalē.
Visvienkāršāk atrast darbu ir galvaspilsētā. Šodien Rīgā darbu var sameklēt stundas laikā. Ikviena darba devēja rūpes ir neaizpildītas vakances. Protams, citi teiks, ka uzņēmumu vadītāji nevēlas piedāvāt pienācīgu atalgojumu, ērtus darba apstākļus un grafiku, taču, ja makā svilpo vējš, tad ne skādē neviens arods.
Šobrīd Latvijā nestrādā aptuveni 58 000 darbspējīgu cilvēku.
Bezdarbs Latvijā septembrī bijis 11.zemākais ES.
Latvijas tautsaimniecībai strauji augot, aktuāls kļūst jautājums, cik līdzsvarota ir tās attīstība, cik samērīgs ir piedāvājuma un pieprasījuma pieaugums dažādos tirgus segmentos (preču un pakalpojumu tirgū, darbaspēka tirgū u.c.) un kādas ir pieprasījuma nodrošināšanas iespējas. Līdz ar ekonomikas attīstību valstī pieaug ienākumu līmenis, palielinās pieprasījums kā pēc patēriņa precēm un pakalpojumiem, tā arī ražošanas līdzekļiem un darbaspēka. Šādā situācijā var veidoties vai pastiprināties ne sabalansētība ārējā tirgū, ja pieprasījuma pieaugums izraisa pastiprinātu patēriņa un kapitālpreču importu, gan arī darba tirgū, ja tas nevar strauji pielāgoties augošās ekonomikas prasībām. Ārējā ne sabalansētība var radīt ārējā parāda pieaugumu. Darba tirgus ne sabalansētība nereti var tikt risināta ar atalgojuma palielinājumu, ja trūkst darbaspēka ar atbilstošām iemaņām, vai ir ierobežotas darba ražīguma pieauguma iespējas. Sabiedrība ir ieinteresēta labklājības pieaugumā, taču jāapzinās, ka ilgtermiņa ienākumu kāpums kopā ar dažādiem īstermiņa (ārējiem un izmaksu) šokiem nosaka cenu līmeņa pārmaiņas jeb inflāciju. Šādi varētu aprakstīt vienkāršotu inflācijas veidošanās scenāriju. Latvijā cenas kopš 2004. gada ir augušas ievērojami straujāk, salīdzinot ar 2–3% zemo inflācijas līmeni agrāk. Taču, lai izvērtētu, kāda ir inflācijas ietekme uz tautsaimniecību, jāskata daži ar inflācijas būtību saistīti aspekti.
Inflācija ir vidējā cenu līmeņa pārmaiņu mērs tautsaimniecībā noteiktā laika periodā. Plašāk lietotais un sabiedrībai vislabāk zināmais inflācijas rādītājs ir patēriņa cenu indekss. Tā kā inflācija ir cenu pārmaiņu mērs, tad novērojamā vienība ir cenas – neatkarīgi no tā, vai konkrēta prece apsekojuma dienā tiek nopirkta vai nē. Piemēram, vairākums iedzīvotāju nepatērē siltumenerģiju vasarā, tomēr tas nenozīmē, ka tai nav cenas. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi ir atsevišķs rādītājs, kas nenozīmē to pašu, ko inflācija. Inflācijas dēļ mazinās vienas nacionālās valūtas vienības pirktspēja, bet inflācija nav valūtas vērtības samazinājums attiecībā pret citu valstu valūtām. Inflācija, ja tā krasi atšķiras starp tirdzniecības partnervalstīm, var būt viens no iemesliem pieprasījuma un piedāvājuma attiecību pārmaiņām valūtas tirgū, kas savukārt ietekmē valūtas kursu.
2005. gadā, salīdzinot ar 2004. gadu, vidējais pārtikas cenu līmenis Latvijā pieauga par 9.2%. Pieņemot, ka pārtikas patēriņš nevar būtiski samazināties, būtu sagaidāms, ka kopējā izdevumu summa pārtikas iegādei pieaugs. Mājsaimniecību budžeta apsekojuma dati liecina, ka, vidējai neto algai pieaugot nedaudz vairāk par 17% (kas pārsniedz kopējo inflāciju 6.7%, kā arī minēto pārtikas preču cenu kāpumu), iedzīvotāji kopumā tik un tā arvien mazāku daļu savu ienākumu tērē pārtikai. Tātad, vienlaikus pieaugot gan cenām, gan ienākumiem, nevar izdarīt drošus secinājumus, kādas izmaiņas gaidāmas patēriņa izdevumu struktūrā.
Tā kā tuvākajā laikā inflāciju būtiski ietekmēs virkne piedāvājuma puses un izmaksu faktoru, maz ticams, ka inflācija strauji samazināsies. To ietekmēs gan netiešo nodokļu (tabakas un degvielas akcīzes) būtisks un pakāpenisks kāpums atbilstoši nodokļu likumdošanai, kas saskaņota ar ES, gan arī energoresursu sadārdzinājums, kas ir atkarīgs no importa nosacījumiem un pasaules cenu tendencēm. Minēto cenu pārmaiņas 2007.– 2008. gadā var veidot pat 1.5–2 procentu punktus no kopējās inflācijas. Daudzu komunālo pakalpojumu regulēšana saistīta ar nepieciešamību nodrošināt tos visiem patērētājiem, vai ar pakalpojumu sniedzēja monopolstāvoklīti. Pašlaik pakalpojumu cenas pieaug straujāk nekā preču cenas, to veicina darba ražīguma un ienākumu kāpums preču sektorā, kas savukārt ļauj palielināt pieprasījumu pēc pakalpojumiem un kāpināt to cenas. Tādējādi teorētiski inflācija var būt lielāka nekā vidēji reģionā vai galvenajās tirdzniecības partnervalstīs tik ilgi, kamēr izlīdzināsies vispārējais cenu līmenis.
Peļņas un rentabilitātes analīze, aprēķinot dažādu faktoru ietekmi un minētajiem rādītājiem un aranžējot šos faktorus pēc to nozīmīguma.
Ekonomiskā analīze, neskatoties uz datu vākšanas izmaksām un veikšanas izmaksām, mēdz būt mērķtiecīga, kādreiz – vienkārši nepieciešama uzņēmuma rezervju meklēšanai ar mērķi paaugstināt visdažādāko darbības jomu efektivitāti.
Neapšaubāmi, ekonomiskā analīze ir dziļāka, apjomīgāka – kā pēc apjoma, tā arī pēc satura, rezultatīvāka, bet arī darba ietilpīgāka no izejas datu vākšanas un analīzes veikšanas pozīcijām. Tāpēc vadītājam katrā konkrētajā gadījumā ir jāizlemj, vai ir jēga papildus izdevumiem ekonomiskajai analīzei vai ir pietiekami ar finanšu analīzi.