JĒKABPILS AGROBIZNESA KOLEDŽA
GRĀMATVEDĪBA UN FINANSES
Darba samaksa un tās uzskaite
Kvalifikācijas darbs grāmatveža kvalifikācijas iegūšanai
Kvalifikācijas darba autors _____________________
(paraksts, datums)
Kvalifikācijas darba vadītājs _____________________
(paraksts, datums) Dr. oec., asociētā
profesore Gaida Kalniņa
Direktora vietniece studiju darbā _____________________
(paraksts, datums)
Jēkabpils
2004
SATURS
Tabulu saraksts 3
Ilustrāciju saraksts 4
Saīsinājumu saraksts 5
Anotācija 6
Annotation 7
Ievads 8
1. Darba samaksas veidi 9
1.2. Laika samaksa 10
1.3. Akordsamaksa 12
1.4. Papildsamaksa 13
2. Darba un tās samaksas reglamentējošie tiesību akti 16
2.1. Ar darbu un tā samaksu saistīto normatīvo aktu vispārējs raksturojums 16
2.2. Darba likumdošana 17
2.3. Iedzīvotāju ienākumu nodoklis 18
2.4. Sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 21
3. Darba un tās samaksas dokumentācija 24
4. Darba un tās samaksas grāmatvedība, pārskati un kontrole 26
4.1. Darba samaksas aprēķināšana 26
4.2. Darba samaksas aprēķināšanas piemēri 28
4.3. Darba samaksas grāmatojumi 30
4.4. Darba samaksas pārskati 31
4.5. Darba un tās samaksas grāmatvedība izmantojot datorprogrammu Tildes Jumis 2003 32
4.6. Darba samaksa gada pārskatā 42
4.7. Iekšējās kontroles sistēma 43
Secinājumi 45
Priekšlikumi 47
Izmantotās literatūras saraksts 48
Pielikumi 50
TABULU SARAKSTS
2.1. tabula. Darba likumā noteiktās obligātās piemaksas 18
3.1. tabula. Valsts obligātās sociālās apdrošināšanas nodokļa likmes pa sociālās apdrošināšanas grupām 22
4.1. tabula. Dati par darbiniekiem 28
4.2. tabula. Kalendāra dati 28
4.3. tabula. Kontu plāns 31
4.4. tabula Biežāk pielietotā kontu korespondence veicot darījumus ar darba algām 31
ILUSTRĀCIJU SARAKSTS
1.1. attēls. Darba samaksas sistēmas un formas 10
4.1. attēls. Tildes Jumis 2003 logs operācijām ar darba algu 33
4.2. attēls. Tildes Jumis 2003 logs darbinieki 34
4.3. attēls. Tildes Jumis 2003 logs Darba laika kalendārs (standarta) 35
4.4. attēls. Tildes Jumis 2003 darba laika uzskaites tabele 36
4.5. attēls. Tildes Jumis 2003 logi datu ievadei atvaļinājuma un slimības naudas
aprēķinam 38
4.6. attēls. Tildes Jumis 2003 algu saraksta augšpuse 39
4.7. attēls. Tildes Jumis 2003 algu saraksta kreisā puse 39
4.8. attēls. Tildes Jumis 2003 algu saraksta kopsummas izvērstā veidā 40
4.9. attēls. Tildes Jumis 2003 algu saraksta labā puse 41
4.10. attēls. Tildes Jumis 2003 veidnis atskaišu veidošanai 42
SAĪSINĀJUMU SARAKSTS
g. – gads
IIN – Iedzīvotāju ienākuma nodoklis
lpp – lappuse, lappuses
Ls – lats, lati
MK – Ministru kabinets
resp. – respektīvi
sk. – skatīt
t.i. – tas ir
t.s. – tā saucamais, tā sauktais
u.c. – un citi
utt. – un tā tālāk
val. – valoda
VID – Valsts ieņēmumu dienests
VSAI – Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas
ANOTĀCIJA
Edgars Katiņš – Darba samaksa un tās uzskaite.
Kvalifikācijas darba mērķis ir iepazīt darba samaksu no grāmatvedības aspektiem.
Kvalifikācijas darba uzdevumi ir:
1. Raksturot darba samaksas veidus uzņēmumos.
2. Iepazīties ar darba un tās samaksas tiesisko bāzi.
3. Aprakstīt darba un tās samaksas uzskaites dokumentāciju.
4. Apskatīt norēķinu par darba samaksu uzskaiti, atskaitēm un kontroli.
Darba samaksa ir viens no cilvēka ienākumiem, kā arī uzņēmumu un organizāciju izmaksu posteņiem.
Kvalifikācijas darbs izstrādāts pamatojoties uz speciālo literatūru, publikācijām periodiskajos izdevumos, kā arī uz Latvijas Republikas likumiem un citiem normatīvajiem dokumentiem, kas attiecas uz darba samaksu.
Kvalifikācijas darbs sastāv no četrām nodaļām. Darba pirmajā nodaļā ir aprakstīti darba samaksas veidi. Otrajā nodaļā aprakstīti biežāk pielietojamie normatīvie akti saistībā ar darba algām. Trešajā nodaļā ir atspoguļota darba samaksas uzskaites dokumentācija. Ceturtajā nodaļā attēlota darba samaksas aprēķināšanas kārtība, darba samaksas pārskati, darba samaksas aprēķināšanas piemēri, darba samaksas uzskaite izmantojot datorprogrammu Tildes Jumis 2003, informācija, kas atspoguļojama gada pārskatā un iekšējās kontroles sistēmas apraksta.
Kvalifikācijas darba apjoms ir 50 lpp. un tas satur 6 tabulas, 11 attēlus un 11 pielikumus. Darba izstrādē izmantoti 18 informācijas avoti.
ANNOTATION
Edgars Katiņš – Work payment and its accounting.
The aim of the qualification paper is to get acquainted with work payment from accounting point of view.
The tasks of the qualification paper are:
1. to describe the kinds of work payment in enterprises;
2. to get acquainted with legal base of work and its payment;
3. to describe the documentary of accounting work and its payment;
4. to study account about work payment, reports and control..
Work payment is one of the people’s incomes and position of enterprises and organizations payment as well.
The qualification pepper is based on special literature, publications in periodicals, laws of Republic of Latvia and other laws and regulations which explain work payment.
The course paper consists of four sections. The first section describes kinds of work payment. The second section deals width the most used laws and regulations connected with work payment. The third section reflects accounting documentation of work payment. The fourth section shows the order of work payment calculation, reports of work payment, accounting of work payment by using computer program Tildes Jumis 2003, information which has to be showed in the annual report and description of inner control system.
The qualification paper includes 50 pages, 6 tables, 11 pictures and 11 supplements. There are used 18 literature sources.
IEVADS
Pastāv divi plašāk izplatīti veidi kā gūt ieņēmumus. Viens no tiem ir veikt uzņēmējdarbību, bet otrs – strādāt pie uzņēmēja, un saņemt darba samaksu par savu darbaspēju pārdošanu.
Pamats darba attiecību veidošanai ir darba likums, kas reglamentē arī pamatnormas darba samaksas aprēķināšanai.
Darba likums nosaka, ka darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. [1.]
Pētījuma objekts ir darba samaksa, kas ir svarīgs uzņēmumu un organizāciju izmaksu postenis. Tāpēc sakārtota darba samaksas noteikšana un tās uzskaite ir aktuāls katra uzņēmuma un organizācijas jautājums.
Tāpat šī tēma ir aktuāla, jo skar gandrīz visus darbaspējīgā vecumā esošus cilvēkus un ne tikai tos. Šīs grāmatvedības atzarojums skar vislielāko daļu valsts iedzīvotāju. Darba algas aprēķināšanas pamatus būtu jāzina pat tai sabiedrības daļai, kurai nav nekāda sakara ar grāmatvedību un tās darbu. Neko nezinot par darba algas aprēķināšanu, cilvēks riskē būt apkrāpts, vai arī vienkārši neprofesionāla grāmatveža kļūdas dēļ zaudēt daļu no saviem ienākumiem. Tāpēc grāmatvedim ir jābūt kompetentam šajos jautājumos.
Kvalifikācijas darba mērķis ir iepazīt darba samaksu no grāmatvedības aspektiem.
Lai sasniegtu kvalifikācijas darba mērķi, tiek izvirzīti šādi uzdevumi:
1. Raksturot darba samaksas veidus uzņēmumos.
2. Iepazīties ar darba un tās samaksas tiesisko bāzi.
3. Aprakstīt darba un tās samaksas uzskaites dokumentāciju.
4. Apskatīt norēķinu par darba samaksu uzskaiti un atskaites.
Kvalifikācijas darba pētījuma metodes: aprakstošā jeb monogrāfiskā un analīzes.
Kvalifikācijas darba pētījumā izmantoti ir normatīvie dokumenti, kas ir spēkā līdz 2004. gada maijam.
Kvalifikācijas darbs izstrādāts pamatojoties uz speciālo literatūru, publikācijām periodiskajos izdevumos, kā arī uz Latvijas Republikas likumiem un citiem normatīvajiem dokumentiem, kas attiecas uz darba samaksu.
1. DARBA SAMAKSAS VEIDI
1.1. Darba samaksas vispārējs raksturojums
Atalgot darbu var dažādi, pielietojot gan dažādus kritērijus, gan aprēķināšanas metodes. Dažādu darba samaksas veidu, principu un kritēriju kopumu, aprēķināšanas metožu kombinēšanu sauc par darba atalgojuma sistēmu.
Atbilstīgi vienam no darba atalgojuma principiem, ka samaksai par darbu jāveidojas no divām sastāvdaļām – no nemainīgās un mainīgās daļas – darba atalgojuma sistēmu vispirms iedala divos summāri nevienlīdzīgos blokos: lielākajā daļā – pamatsamaksā, un mazākajā – papildsamaksā.
Pamatsamaksa – tā ir darba devēju un darba ņēmēju norunātā, nolīgtā maksa par nostrādāto laiku, saražoto produkciju vai izpildīto darbu atbilstoši noteiktām darba izlietošanas normām. Pamatsamaksu aprēķina pēc tarifu likmēm un to nostiprina darba līgumā. Pamatsamaksas raksturīgākās pazīmes ir garantēta izpeļņa, reglamentācija un kontrole no valsts un sabiedrisko organizāciju (arodbiedrību) puses, regulāra izmaksāšana, turklāt daļu no tās var izmaksāt avansā, t.i., pirms darbu galīgās pabeigšanas.
Papildsamaksa – tā ir atzinība par labu darbu, par augstiem darba kvalitatīviem rādītājiem, taupīgu resursu izlietošanu, par atsaucību uzņēmuma organizētajos darba un ārpus darba, kā arī neparedzētos, neplānotos pasākumos. Papildsamaksai nav nevienas no tām pazīmēm, kas piemīt pamatsamaksai. Arī izmaksā papildsamaksu, ja tā ir nopelnīta, tikai pēc rezultāta iegūšanas. Papildsamaksa vienlaikus ar atalgojuma funkciju pilda arī pamudinājuma funkciju censties labāk strādāt, saudzīgāk apieties ar mašīnām, materiāliem, darba laiku, saprasties ar darba biedriem.
Vispārīgā veidā darba samaksu aprēķina, izmantojot trīs galvenos kritērijus:
• nostrādāto laiku;
• padarīto darbu;
• abu iepriekšējo kritēriju produktīvu kombinēšanu.
Šie trīs kritēriji ir bāze pamatsamaksas sīkākai sadalīšanai darba samaksas formās. [13., 409., 410.]
1.1. attēls. Darba samaksas sistēmas un formas. [13., 410.]
Darba samaksas forma ir metode atalgojuma aprēķināšanai par pielikto darbu. Aprēķināšanas metodēm jābūt jutīgām un elastīgām pret pieliktā darba daudzumu, sarežģītību un citām atšķirībām pamatsamaksā. Izšķir divas galvenās darba samaksas formas, kuras var praktizēt dažādos variantos:
• laika samaksa;
• akordsamaksa. [13., 410., 411]
1.2. Laika samaksa
Laika samaksas atalgojums pienākas par darba laika ilgumu, nesaistot to tieši ar paveikto darbu šajā laikā. Pamatmērvienība atalgojuma aprēķināšanai strādnieku darbā ir stunda. Algu izmaksā maiņas, dienas, nedēļas vai mēnešalgas veidā. Starp izmaksāto atalgojumu un paveikto darbu likumdošanas aktos nav cieši noteiktu sakaru. Tomēr laika samaksa ietver pieņēmumu, ka noteiktā darba laikā jāizpilda noteikts darba apjoms, kas līdzinās t.s. normālai izstrādei pie normālas darba intensitātes. Tā atbilst cilvēku vairākuma caurmēra izstrādei. Tomēr pastāv viens izņēmums, kur sakars starp laika samaksu un darba veikumu ir tiešs un ciešs. Tas ir gadījumos, kad darba funkciju izpildīšanā darba tempu un ritmu nosaka nevis strādnieks, bet mašīna, piemēram, slīdošā lente. Laika samaksu aprēķina, reizinot attiecīgās kategorijas stundas tarifa likmi ar faktiski nostrādāto laiku (stundās). Stundas tarifa likme ir laika samaksas absolūts lielums. [13., 411.]
Laika samaksas priekšrocības ir tās aprēķināšanas vienkāršība, izsargāšanās no liela satraukuma un sakāpināta darba tempa, saudzīgāka darbaspēka un mašīnu izmantošana. Tas savukārt nodrošina augstākas kvalitātes darba rezultātu. Šīs priekšrocības, kā arī pati būtība un raksturs, nosaka laika samaksas galvenās pielietošanas sfēras.
Tā kā laika samaksā apmaksāts tiek nostrādātais laiks, nevis paveiktais darbs, tas neveicina darba ražīgumu, jo darba ņēmējam nav stimula uz to. Tāpēc šī samaksas forma pielietojama galvenokārt tajās sfērās, kur dzīšanās pēc lielas izstrādes saimniecisku apsvērumu dēļ nav mērķtiecīga, toties rūpīgums, apzinīgums, precizitāte un darba kvalitāte svarīgāka par ātrumu un kvantitāti. [13., 411.]
Laika samaksu jāpielieto arī tur, kur darba ražīgums nav izmērāms vai izmērīšana saistīta ar lielām izmaksām. Pie tādiem pieder vadīšanas darbs, dažādi neregulāri izpildāmi gadījuma darbi, kā, piemēram, palīgdarbi transportā, remontos, noliktavās, birojos.
Laika samaksa mērķtiecīga arī tad, ja pārāk sasteigts darba temps darbā ar mašīnām var izraisīt nelaimes gadījumus vai kaitējumus cilvēka veselībai, mašīnu bojājumus, vairot brāķi un nodarīt zaudējumus saimnieciskajai darbībai. Tādos gadījumos darba tempu steidzinošas darba samaksas formas nav vēlamas.
Laika samaksa ir vienīgā iespējamā atalgojuma forma arī gadījumos, kad svārstīgā vai zemā darba intensitāte nav atkarīga no darba ņēmēja, bet no darba rakstura. Piemēram, telefonistes, izstāžu dežuranta, vārtu vai durvju sarga, informācijas ierēdņa un tamlīdzīgu profesiju darbs sastāv no gaidīšanas un klientu apkalpošanas laika. Darba maiņas sadalījums starp šīm divām darba laika daļām nav saistāms ar izpildītāja laiskumu vai centību.
Rezumējot sacīto, laika samaksa vislabāk sevi attaisno:
• darbos, kuri prasa augstu izpildītāja apzinīgumu, rūpīgumu, atbildību un darba kvalitāti;
• tur, kur darbs ietver bīstamas darbības, jo darba tempa paaugstināšana var izsaukt nelaimes gadījumus un traumatismu;
• darba vietās un darba veidos, kur grūti uzskaitīt paveikto darba apjomu;
• klientus apkalpojošās darba vietās, kur darba ieguldījums atkarīgs no klientu apmeklējuma intensitātes.
Laika samaksai piemīt arī būtiski trūkumi:
1. Darba devējs viens pats uzņemas iespējamā darba produktivitātes risku. Pareizāk sakot, šī riska samazināšanas labad ir jāpastiprina darba procesa uzraudzība un kontrole. Tas prasa papildu izdevumus vadīšanai, turklāt var izraisīt strādājošajos nepatiku un īgnumu pret tāda veida pasākumiem.
2. Laika samaksa nerada nekādu pamudinājumu strādātājiem kāpināt sava darba produktivitāti. Tas neapmierina ne darba devēju, ne daļu darba ņēmēju. Neapmierināti ar šo darba samaksas formu ir tie darba ņēmēji, kuri strādā ar augstāku nekā caurmēra darba ražīgumu. Viņi jūt sevī lielāku nopelnītspēju, bet nevar to realizēt. Lai mazinātu šo trūkumu un uzlabotu darba produktivitātes kāpināšanas motivāciju starp darba ņēmējiem ar potenciāli lielākām iespējām, tiek praktizēta premiālā piemaksa pie pamatatalgojuma. Līdz ar to laika samaksai ir divas apakšformas: parastā laika samaksa un premiālā laika samaksa. Uz parasto laika samaksu attiecas viss iepriekš teiktais, bet laika premiālajā samaksā strādnieks par faktiski nostrādātā laikā sasniegtiem kvalitatīviem un kvantitatīviem rezultātiem un ievērotiem termiņiem saņem prēmiju. [13., 412., 413.]
1.3. Akordsamaksa
Vārdam “akords” ir franču valodas cilme, tas tulkojot no franču valodas nozīmē vienošanos, norunu, nolīgumu. Tāda pati nozīme šim vārdam ir ekonomikā. Līdz ar to akordsamaksa ir tāda atlīdzības forma, kura balstās uz vienošanos, īpašu norunu starp darba devēju un darba ņēmēju par nolīgtās summas izmaksu par visu produkciju vai darbu kopumā, nevis atsevišķiem to elementiem. Akordsamaksa ir no darba rezultāta atkarīga atalgojuma forma, tātad savā būtībā ir gabaldarba samaksa. Taču akordsamaksas summas noteikšanā vadās kā no kvantitatīvā un kvalitatīvā darba, tā arī no laika faktora. Izšķir pat divus akorda veidus: laika akordu un naudas akordu.
Laika akordā noteikta gabaldarba apjoma izpildīšanai aprēķinātās summas izmaksa saistīta ar konkrētu termiņu, resp., izpildīšanas laiku. Ja darba izpildei norunātais laiks tiek ietaupīts, t.i., tiek saīsināts izpildes termiņš, tas paaugstina stundas tarifa likmi, ja pārtērēts – pazemina to, jo izmaksājamā summa paliek nemainīga abos gadījumos. [13., 415.]
Naudas akordā noteiktam darba apjomam aprēķinātā izmaksājamā summa netiek saistīta ar konkrētu termiņu un tarifa likme paliek nemainīga. Būtībā tas ir tipisks gabaldarbs, tikai atalgojumu izmaksā visu uzreiz pēc darba pabeigšanas.
Darba līgumā akorddarba samaksa tiek noteikta kā kopējā darba alga par gala rezultātu, ievērojot kvalitātes kritērijus. Darba alga tiek izmaksāta pilnā apmērā, ja darbs pabeigts un pieņemts termiņā vai pirms tā. Par termiņa nokavēšanu parasti paredz soda maksu. Ja, pieņemot darbu, konstatētas nepilnības, kvalitātes kritēriju neievērošana, darbs netiek apmaksāts, kamēr trūkumi netiek novērsti, tiek atskaitīti procenti no konkrētās darba algas.
Akorddarba alga determinē spēcīgu motivāciju intensīvi un kvalitatīvi strādāt, veikt uzdevumu pirms termiņa.
Akordsamaksas pielietošanai jārada zināmi priekšnoteikumi. Šī atalgojuma forma pielietojama darbos, kuri ir “akordspējīgi”. Tas nozīmē, no vienas puses, ka šiem darbiem, to norises procesam un beigu termiņiem jābūt labi pazīstamiem, laikā un kvalitatīvi atkārtojošamies. Neparasti un reti darbi akordsamaksai nav piemēroti. No otras puses, jābūt priekšnosacījumiem, lai šo darbu kvantitatīvo rezultātu darba ņēmējs varētu ietekmēt ar sava darba intensitātes kāpināšanu.
Akordsamaksa sastāv no divām daļām:
• garantētā minimālā alga (tarifa likme). Tā visbiežāk atbilst minimālajai laika samaksai;
• akordpiemaksa pēc gabaldarba samaksas kā starpība starp minimālo algu un attiecīgās darba kvalifikācijas kategorijas likmi.
Abas sastāvdaļas veido izejas bāzi akordsamaksas izcenojuma aprēķināšanai.
Darbiem vai produkcijas veidiem ar garu ražošanas ciklu, piemēram, lauksaimniecībā, celtniecībā līdz galīgam norēķinam par akorddarbu maksā avansu.
Var būt kā individuālā, tā arī grupu akordsamaksa.
Akordsamaksas priekšrocības, pirmkārt, ir to stimulējoša motivācija celt darba ražīgumu, jo tas ir izdevīgi darba ņēmējam. Otrkārt, pateicoties akordsamaksai, izdevīgāka, mazāk darbietilpīga ir ražošanas izmaksu rēķināšana, jo darba samaksas izdevumu daļa par produkcijas vienību ir konstanta un tāpēc algas izdevumu pieaugums ir proporcionāls produkcijas daudzuma pieaugumam.
Akordsamaksas nepilnības. Pastāv briesmas, ka, dzenoties pēc lielākas izpeļņas, strādājošais var pārkāpt optimālo darba tempu un līdz ar to ātrāk iztērēt spēkus, izraisīt paaugstinātu ražošanas līdzekļu nodilumu, kā sekas var būt darba kvalitātes pasliktināšanās. Lai to novērstu, nepieciešama pastiprināta uzraudzība. Turklāt savākt nepieciešamo informāciju un sastādīt optimālu, abas puses apmierinošu akorduzdevumu, un aprēķināt atlīdzības summu par to nav vienkārša lieta. [13., 416., 417.]
1.4. Papildsamaksa
Papildsamaksa neveido atsevišķu darba atalgojuma formu, jo tai nepiemīt ne regularitāte, ne patstāvība, ne obligātums. Papildsamaksas mērķis ir pastiprināt laika, gabaldarba un akorddarba samaksas stimulējošo lomu un atzinīgi novērtēt strādnieka devumu, nopelnus uzņēmumā. Neapmierināts strādnieks ir uzņēmuma mīnuss, bet strādnieka nopelni uzņēmuma labā – tā ir vērtība. Bet vērtība pienācīgi jāatalgo. Papildsamaksa ir līdzeklis, kā to izdarīt. [13., 417.]
Vadošo vietu papildsamaksas pasākumu vidū ieņem prēmija. Prēmija ir papildu atalgojums, apbalvojums, atzinība par sasniegumiem darbā. Lai prēmija kalpotu par pamudinājumu labākam darbam, tai jāatbilst noteiktām prasībām.
1. Prēmijai ir nepastāvīgs raksturs. Tā var samazināties, palielināties, vispār nepienākties, jo tā ir tieši saistīta ar darba rezultātu.
2. Nepareizi ir rēķināt prēmiju par darbiem un tā rezultātiem, kuri ietilpst strādnieka tiešajos pienākumos un apmaksāti jau pamatalgā.
3. Prēmija nepienākas gadījumos, kas nav saistīti ar tiešo darbu, piemēram, sakarā ar aiziešanu pensijā, ar apaļu jubileju, sakarā ar grūtiem materiāliem apstākļiem utt. Tādos gadījumos var piešķirt pabalstus, nevis prēmijas.
4. Apjomā niecīgas, bet plašu cilvēku loku aptverošas un bieži aprēķinātas prēmijas zaudē savu pamatmērķi, kļūst par pierastu piemaksu pie pamatsamaksas un nevar pildīt savu pamatuzdevumu.
Lai prēmija patiesi stimulētu darba rezultātu uzlabošanu, ir jāizstrādā un jāpielieto pārdomāta prēmēšanas sistēma. Tajā mērķtiecīgi iekļaujot prēmēšanas objektus un prēmēšanas rādītājus.
Par prēmēšanas objektiem parasti kalpo:
• Produkcijas vai izpildīto darbu apjoma palielinājums. Tad prēmija kā stimulējošs faktors tiek pielietota galvenokārt darba vietās ar gabaldarba un akordsamaksu.
• Sasniegtie labas kvalitātes rādītāji. Piemēram, par augstākajā šķirā pārdoto lauksaimniecības produkciju, par zemu brāķa procentu izstrādājumos.
• Ražošanas faktoru taupīga izmantošana. Piemēram, mazāks enerģijas nesēju patēriņš par plānoto, materiālu ietaupīšana, mazākas ražošanas izmaksas.
• Ražošanas līdzekļu izmantošanas pakāpe. Piemēram, dīkstāvju samazināšana, tukšgaitas laika un remontlaika saīsināšana.
Katram objektam jāizstrādā rādītāju skala, par ko prēmēt. Šādu rādītāju izvēle ir pilnīgi brīva uzņēmuma lieta. Bet, izvēloties prēmēšanas rādītājus, ir svarīgi ņemt vērā aprobētas atziņas. Inženierpsiholoģiskie pētījumi liecina, ka optimāls loģisku noteikumu un rādītāju skaits nedrīkst pārsniegt četrus. Palielinot šo skaitu, krasi sarežģītāka kļūst to apzināšanas un izvērtēšanas iespēja un izlemšana. Pastiprinās kļūdainu lēmumu varbūtība. Cilvēka operatīvā atmiņa ir visai ierobežota. Ja prēmēšanai noteikts liels rādītāju skaits, pieaug to neizpildīšanas varbūtība. Dažu rādītāju neizpildīšana liedz prēmēšanas iespēju, bet tas savukārt mazina strādājošā ieinteresētību censties uzlabot savu devumu citos rādītājos. Optimāls rādītāju skaits vadītāju, speciālistu, kalpotāju kārtai ir 2 – 3, bet strādniekiem 1 – 2. [13., 417. – 419.]
Piemaksas nav obligāts un pastāvīgs darba samaksas ele¬ments. Tās ir starpposms starp tarifa sistēmu un premiālo sistēmu. Piemaksu galvenais uzdevums ir papildus atlīdzināt par darbu, kas neizraisa entuziasmu, veicināt sarežģītu tehnisko un pārvaldes jautājumu risināšanu. Piemaksu lielums tieši saistīts ar darbinieka individuālajām spējām, viņa darba ieguldījumu uzņēmuma kopīgajā lietā.
Izšķir divas piemaksu grupas: a) ar darba rezultātu nesaistītās un b) ar darba rezultātu saistītās piemaksas. Pirmajā gadījumā tās ir piemaksas par darbu nakts laikā, virsstundām, par darbiem brīvdienās un svētku dienās, par papildpienākumu pildīšanu, par darbiem smagos apstākļos. Otrajā gadījumā tās ir piemaksas par profesiju un amatu apvienošanu, izpildāmo darba veidu paplašināšanu, profesionālo meistarību, augstiem darba sasniegumiem.
Daudzi uzņēmumi praktizē piemaksu par lielu darba stāžu un nevainojamu kalpošanu uzņēmumam.
Piemaksu grupai pieskaitāmi arī tā saucamie beznaudas stimuli, kas padara humānāku visu atalgojuma sistēmu. Pie tādiem minami: atvaļinājuma pagarināšana vai piešķiršana strādniekam izdevīgākā laikā, iespēja strādāt nepilnu darba nedēļu vai strādāt pēc izdevīga slīdošā grafika. [13., 419., 420.]
2. DARBA UN TĀS SAMAKSAS REGLAMENTĒJOŠIE TIESĪBU AKTI
2.1. Ar darbu un tā samaksu saistīto normatīvo aktu vispārējs raksturojums
Viens no likumiem, kas reglamentē darba attiecības un no tā izrietošo darba samaksu, ir Darba likums. Tā 1. pants skan šādi: „Darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, šis likums un citi normatīvie akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi.” [1.]
Nodarbinātības jomā pastāv plašs rakstītu likumu, noteikumu, ministriju rīkojumu un citu juridiski saistošu regulējošu normu klāsts, kuri nosaka darba un tā samaksas organizāciju, nodokļus no darba samaksas. Kā svarīgākos var nosaukt:
• darba likumdošana:
Darba likums;
MK noteikumi Nr. 535 no 01.01.2004. „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi”;
likums „Par maternitātes un slimības pabalstiem”; [17.]
• iedzīvotāju ienākumu nodoklis:
likums „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”;
MK noteikumi Nr.112 no 31.03.1998. „Noteikumi par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis”;
MK noteikumi Nr.166 no 01.07.2000. „Noteikumi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārskatiem un paziņojumiem”; [17.]
MK noteikumi Nr. 484 no 24.12.1996. „Noteikumi par mēneša neapliekamā minimuma apmēru, aprēķinot iedzīvotāju ienākuma nodokli”
• sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas:
likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu”;
MK noteikumi Nr.709 no 16.12.2003. „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2004. gadā”;
MK noteikumi Nr.397 no 14.11.2000. „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli”. [18.]
2.2. Darba likumdošana
Darba likums reglamentē darba koplīguma, darba līguma slēgšanu, darba samaksu, darbinieka pienākumus un tiesības, darba laiku un atpūtu un darba attiecību izbeigšanu.
Darba likums nosaka, ka darba devējs ir fiziska vai juridiska persona vai arī tiesībspējīga personālsabiedrība, kas uz darba līguma pamata nodarbina vismaz vienu darbinieku un darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā.
Tāpat darba devējs ar darbinieku profesionālu savienību vai darbinieku pilnvarotiem pārstāvjiem, ja uzņēmuma darbinieki nav apvienojušies profesionālā savienībā, var noslēgt darba koplīgumu, kurā puses vienojas par noteikumiem, kas regulē darba tiesisko attiecību saturu, it īpaši darba samaksas un darba aizsardzības organizāciju, darba tiesisko attiecību nodibināšanu un izbeigšanu, darbinieku kvalifikācijas celšanu, kā arī darba kārtības, darbinieku sociālās aizsardzības un citus ar darba tiesiskajām attiecībām saistītus jautājumus, un nosaka savstarpējās tiesības un pienākumus. Darba koplīgumu noslēdz uz noteiktu laiku vai uz noteikta darba izpildīšanas laiku. Darba koplīgums stājas spēkā tā noslēgšanas dienā, ja šajā koplīgumā nav noteikts cits spēkā stāšanās laiks. Ja darba koplīgumā nav norādīts spēkā esamības laiks, šis koplīgums uzskatāms par noslēgtu uz vienu gadu. [1.]
Darba koplīgumā var noteikt, piemēram, to, ka darbiniekam tiek piešķirts papildus atvaļinājums par darba stāžu, ka darbiniekam tiek apmaksāta jau pati pirmā slimības diena un citas garantijas.
Darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu, kurš obligāti jāslēdz rakstveidā. Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. [1.]
Darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. [1.]
Darba samaksa nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto algas minimumu. To reglamentē „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi”. Šie noteikumi nosaka, ka no 2004. gada 1. janvāra: minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 80 latu. Minimālā stundas tarifa likme ir 0,474 lati. [4.]
Darba likumā ir noteikti gadījumi, kad ir jāveic obligātas piemaksa pie darba algas. Šie gadījumi ir attēloti 2.1. tabulā.
2.1. tabula.
Darba likumā noteiktās obligātās piemaksas [1.]
Piemaksas apmērs procentos no noteiktās stundas vai dienas algas likmes (vismaz)
Virsstundu darbs 100
Darbs svētku dienās 100
Darba likums nosaka arī to, ka četru mēnešu periodā darbiniekam var būt tikai 144 virsstundas. Darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas un virsstundas, tajā skaitā nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienā nostrādātās stundas. [1.]
Likumā „Par maternitātes slimības pabalstiem” jeb „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” (grozījumi likumā “Par maternitātes un slimības pabalstiem” no 08.07.1998.) noteikts, ka likuma uzdevums ir regulēt valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtību šajā likumā paredzētajos apdrošināšanas gadījumos, kā arī noteikt personas, kurām ir tiesības uz šiem pabalstiem, un gadījumus, kad rodas minētās tiesības. [8.]
Tāpat šis likums reglamentē slimības pabalsta izmaksu no darba devēja līdzekļiem gadījumos, kad darbinieks iesniedz slimības lapu „A”.
2.3. Iedzīvotāju ienākumu nodoklis
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas sastāv no:
• algas nodokļa, ko par darbinieka gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā darba devējs;
• patentmaksas, kas ir pašvaldību noteikts avansa maksājums par atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu;
• nodokļa par ienākumiem no saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un nodokļa no citiem ienākuma avotiem. [7.]
No darbinieka algas darba devējs ietur un valsts budžetā pārskaita algas nodokli.
Ienākumi, par kuriem jāmaksā algas nodoklis, ir šādi:
• darba samaksa vai cita atlīdzība, ko izmaksā darba devējs, arī visas piemaksas pie darba algas, atvaļinājuma samaksa un atvaļinājuma pabalsts, komisijas nauda, prēmijas, pabalsti, kā arī darba līgumā par darba nosacījumu maiņu paredzētā atlīdzība;
• atlaišanas pabalsts un citi maksājumi, kurus darba devējs izmaksā darbiniekam atlaišanas gadījumā vai darbam noteiktu ierobežojumu gadījumā;
• darba devēja dāvanas un balvas darbiniekam, kuru kopējā vērtība taksācijas gadā pārsniedz minimālās mēnešalgas apmēru;
• darba devēja dotais labums darbinieka, viņa ģimenes locekļu vai darbinieka un viņa ģimenes locekļu personīgajam patēriņam, kas izpaužas īpašuma nodošanas vai īpašuma lietošanas tiesību nodošanas veidā, vai sniegto vai apmaksāto pakalpojumu veidā. Algas nodoklis maksājams saskaņā ar attiecīgā labuma tirgus vērtību neatkarīgi no tā, vai darbinieks var to pārvērst naudas izteiksmē vai nevar, par šādu darba devēja doto labumu:
labums, kas gūts, darba devējam sedzot izdevumus par darbinieka dzīvojamo telpu, vasarnīcas, garāžas un saimniecības ēku īri un komunālajiem pakalpojumiem, patērēto elektroenerģiju, tālruņa abonēšanu un sarunu apmaksu;
darba devēja apmaksāti izdevumi, kas saistīti ar darbinieka mājsaimniecībai nepieciešamā personāla algošanu;
labums, kas gūts, lietojot dzīvokli, kura uzturēšanas izdevumus sedz darba devējs (darba devēja atbilstošo izmaksu apmērs);
• jebkuri tiešie vai netiešie darba devēja pabalsti un darbinieka un viņa ģimenes locekļu izdevumi, kuri saistīti ar izklaides pasākumiem, ceļojumiem, ārstniecību, izglītību (arī darba devēja stipendijas), ēdināšanu un atspirdzinošu dzērienu iegādi un kurus sedz darba devējs;
• citi ienākumi, maksājumi un labumi, kas nav minēti pie ienākumiem, kas nepaliekas ar algas nodokli. [3.]
Ienākumi, par kuriem nav jāmaksā algas nodoklis, ir šādi:
• darba devēja izdarītie maksājumi un piešķirtie labumi, kuri saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. pantu ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamie ienākumi (piemēram, uzturnauda) vai saskaņā ar minētā likuma 10. pantu – attaisnotie izdevumi (piemēram, VSAI);
• darba devēja izdevumi par darbinieka ēdināšanu, speciālo apģērbu un speciālajiem apaviem, kā arī par darbinieka iepriekšējām un periodiskajām medicīniskajām apskatēm likuma “Par darba aizsardzību” 23. pantā noteiktajos gadījumos;
• darba devēja piešķirtie labumi un maksājumi, kas saistīti ar izdevumiem, kuri radušies darbiniekam sakarā ar darba pienākumu izpildi, kā arī maksājumi, ko darba devējs veicis, lai kompensētu darbinieka izdevumus, kas saskaņā ar likumu “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” un likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” attiecināmi uz darba devēja izdevumiem;
• darba devēja segtie izdevumi par darbinieka apmācību (darbā, profesijā, amatā, arodā nepieciešamo iemaņu iegūšanai un uzlabošanai un zināšanu paplašināšanai) un profesionālās sagatavotības paaugstināšanu, izņemot vispārējās izglītības iegūšanas izmaksas un izglītības izmaksas zinātniskā grāda vai diploma iegūšanai;
• darba devēja izmaksāta atlīdzība darbiniekam par darbā gūto kaitējumu veselībai, ja atlīdzība izmaksāta par kaitējumu, kurš gūts laikposmā līdz 1997. gada 1. janvārim, vai darbinieka nāves gadījumā – par darba devēja izmaksātu atlīdzību darbinieka apgādībā bijušām personām;
• izdevumi, ko darba devējs sedz, sešus mēnešus pēc darbinieka norīkošanas darbā uz citu darba devēja norādītu vietu veicot maksājumus par darbinieka iepriekšējā dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem, ja darbinieka ģimene paliek iepriekšējā dzīvesvietā;
• izdevumi, ko darba devējs sedz, sešus mēnešus pēc darbinieka norīkošanas darbā uz citu darba devēja norādītu vietu kompensējot starpību starp darbinieka iepriekšējā dzīvokļa īres un komunālo pakalpojumu maksājumiem un viņa dzīvokļa īres un komunālo pakalpojumu maksājumiem citā apdzīvotā vietā, uz kuru darba pienākumu dēļ darbinieks un viņa ģimene ir pārcēlušies pēc darba devēja norādījuma;
izdevumi, ko attiecīgā Iekšlietu ministrijas padotībā esošā iestāde sedz pēc tās darbinieka ar speciālo dienesta pakāpi pārcelšanas dienesta interesēs uz citu apdzīvotu vietu, kompensējot dzīvojamās telpas īres un komunālo pakalpojumu maksājumus;
• darbinieka to izdevumu kompensācija, kas radušies sakarā ar viņa iecelšanu citā amatā vai šādas iecelšanas izbeigšanu un ar to saistīto pārcelšanos uz citu dzīvesvietu Latvijā vai ārpus tās;
• izdevumu kompensācija, ko darba devējs samaksājis darbiniekam par personiskā transportlīdzekļa izmantošanu darba vajadzībām, kas var ietvert atlīdzību par transportlīdzekļa nolietojumu, profilaktisko apkopi un remontu, izdevumus par iegādāto degvielu, ja starp darba devēju un darba ņēmēju ir noslēgts nomas līgums par darbinieka personiskā transportlīdzekļa izmantošanu darba vajadzībām un ja attiecīgie izdevumi ir apliecināti ar attaisnojuma dokumentiem, kuros norādīts minētais izlietojums;
• līdzekļi, ko darba devējs darbiniekam piešķīris uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), organizācijas, iestādes vai amata reprezentācijas izdevumiem, ja tie ir uzskaitīti darba devēja grāmatvedībā un apliecināti ar attaisnojuma dokumentiem, kuros norādīts minētais izlietojums;
• šo noteikumu 3.5. apakšpunktā minētie pabalsti un izdevumi, kas saistīti ar izklaides pasākumiem, ceļojumiem, ārstniecību, izglītību (arī darba devēja stipendijas), ēdināšanu un atspirdzinošu dzērienu iegādi, ja attiecīgie izdevumi iekļauti darba devēja apliekamajā ienākumā. [3.]
„Noteikumi par mēneša neapliekamā minimuma apmēru, aprēķinot iedzīvotāju ienākuma nodokli” nosaka, ka mēneša neapliekamais minimums ir 21 Ls.
Saskaņā ar „Noteikumi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārskatiem un paziņojumiem” par algas nodokli izveidojami šādi pārskati:
• paziņojums par algas nodokli (sk. 1. pielikumu);
• darba devēja (ienākuma izmaksātāja) paziņojums par algas nodokli (sk. 2. pielikumu). [2.]
2.4. Sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas
Sociālās apdrošināšanas pamatā ir likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Šis likums nosaka valsts sociālās apdrošināšanas vispārīgos principus, kā arī regulē tās finansiālo un organizatorisko struktūru. Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi. Sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa. [9.]
Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2004. gadā nosaka sociāla nodokļa apmērus, kas attēloti 3.1. tabulā.
3.1. tabula
Valsts obligātās sociālās apdrošināšanas nodokļa likmes pa sociālās apdrošināšanas grupām [5.]
Sociālās apdrošināšanas veids Sociālās apdrošināšanas nodoklis procentos
Nodoklis kopā Darba devēja daļa Darba ņēmēja daļa
Ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos 33,09 24,09 9
Ja darba ņēmējs ir sasniedzis vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju 27,09 19,73 7,36
Ja darba ņēmējs ir I vai II grupas invalīds 30,32 22,08 8,24
Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli nosaka kārtību, kā:
• tiek reģistrēti valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēji – darba devēji, darba ņēmēji, pašnodarbinātie, kā arī personas, kuras Latvijas Republikas teritorijā nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šo personu pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā (turpmāk – iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja – ārvalstnieka), un personas, kuras nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šo personu pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un tās uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā (turpmāk – ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja – ārvalstnieka);
• tiek iesniegts ziņojums par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī (turpmāk – darba devēja ziņojums), kā arī ziņojums par pašnodarbinātā vai iekšzemes darba ņēmēja pie darba devēja – ārvalstnieka, vai ārvalstu darba ņēmēja pie darba devēja – ārvalstnieka valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām pārskata ceturksnī. [6.]
Darba devējs katru darba ņēmēju reģistrē Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc darba devēja reģistrācijas vietas, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē ziņas par darba ņēmējiem (sk. 3. pielikumu), pamatojoties uz valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu uzskaites kartītes (sk. 4. pielikumu).
Darba devējs līdz ikmēneša obligāto iemaksu veikšanas noteiktajam termiņam iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē ziņojumu par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī (sk. 5. pielikumu). [6.]
3. DARBA UN TĀS SAMAKSAS DOKUMENTĀCIJA
Darba apmaksas un dokumentācijas kārtību nosaka uzņēmumā izstrādāts nolikums. Par pamatiem tiek ņemti darba līgumi, „Darba likums” un citi normatīvie akti.
Nodibinot darba attiecības, uzņēmuma vadītājam vai jebkurai pilnvarotai personai ar darbinieku jānoslēdz darba līgums, kurā ir norādīts īss un konkrēts veicamā darba apraksts, apmaksas veids un apjoms, darba laiks, kā arī citi punkti, ko nosaka „Darba likums”. Vadītājam ir jādod rīkojums pieņemt darbā darbinieku.
Katram darbiniekam tiek iekārtots personīgais konts (sk. 6. pielikumu), kurā ir jānorāda informācija par darbinieku, viņa gūtajiem ienākumiem, ieturējumiem un izmaksāto algu pa mēnešiem un kopā par visu gadu. Personīgais konts katru gadu ir jāiekārto no jauna. Tāpat arī tiek iekārtota „Darba ņēmēja valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu uzskaites kartīte” (sk. 4. pielikumu). Tajā tiek norādīta līdzīga informācija kā personīgajā kontā, bet tikai attiecība uz valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām.
Darba algas aprēķināšanu veic, pamatojoties uz attiecīgiem pamatdokumentiem (darba laika uzskaites tabeles, slimības lapas „A” utt.). Darba algas aprēķināšanai izmanto algu maksājumu sarakstu, kā arī, ja ir nepieciešams veikt papildus aprēķinus, piemēram, par piešķirto atvaļinājumu, var izmantot atvaļinājuma aprēķina lapu vai grāmatvedības izziņu.
Katra mēneša pēdējā darba nedēļā atbildīgais par darba laika uzskaiti grāmatvedībā iesniedz “Darba laika uzskaites tabeli” (sk. 7. pielikumu). Darba laika tabulā atbildīgā amatpersona par katru strādājošo attiecīgajā struktūrvienībā precīzi uzrāda nostrādāto dienu un stundu skaitu. Darba laika uzskaites tabeli katram mēnesim iekārto no jauna. Tajā tiek norādīti visi struktūrvienībā strādājošie darbinieki, to amats un nostrādāto stundu skaits. Gadījumā, ja darbinieks neveic darba pienākumus, tiek veiktas atzīmes par darbā neierašanās iemesliem, piemēram, atvaļinājums. Mēneša beigās darba uzskaites tabelē tiek veikts kopsavilkums par katru darbinieku atsevišķi.
Lai uzskaitītu darba laika ilgumu darbiniekiem, kuriem darbs tiek apmaksāts pēc gabala (akord) darba sistēmas, darba laika uzskaite ir jāveic kopā ar darbinieka veiktā darba apjoma uzskaiti. Šāda dokumenta formu uzņēmums parasti izstrādā pastāvīgi. [14.]
Izejot no darba laika uzskaites tabeles un apstiprinātās amatalgas un arī tekošā mēnesī noslēgtajiem darba līgumiem, grāmatvedis veic algu aprēķinus.
Algu maksājumu sarakstā (sk. 8. pielikumu), kā jau iepriekš tika minēts, veic visus nepieciešamos aprēķinus darba algas aprēķinam. Tāpat kā darba laika uzskaites tabeli, algu maksājumu sarakstu iekārto attiecīgajai struktūrvienībai katru mēnesi no jauna. Tajā tiek norādīti darbinieku amati un vārds, uzvārds, pie kura darbinieks parakstās saņemot algu uzņēmuma kasē algu izmaksas dienā.
Darba algu var izmaksāt arī ieskaitot darbinieka algas kontā, ja vien darbinieks to ir vēlējies sniedzot rakstisku iesniegumu uzņēmuma vadībai.
Pirms darba algas izmaksāšanas darbiniekam ir jāaizsniedz algas lapiņa jeb algas kartiņa (sk. 9. pielikumu). Algas kartiņu katram darbiniekam izveido atsevišķu un tajā tiek norādīta sekojoša informācija:
• darbinieka vārds, uzvārds;
• teritoriālais kods;
• amats;
• pamatalga;
• nostrādāto dienu vai stundu skaits;
• aprēķinātā alga, piemaksa, neapliekamais minimums, atvieglojumi, atvaļinājuma un slimības naudas, atvilkumi, aprēķinātie un ieturētie nodokļi, avanss un izmaksājamā summa.
Darba likums paredz, ka darbiniekam alga, ja vien pats darbinieks no tā nav atteicies, jāizmaksā divas reizes mēnesī. Šim nolūkam tiek izmantots avansu maksājumu saraksts, kas ir līdzīgs algu maksājumu sarakstam. Algu maksājumu saraksts no avansu maksājumu saraksta atšķiras ar to, ka avansu maksājumu sarakstā netiek veikti nekādi aprēķini, tajā ir norādīta tikai izmaksājamā summa, kas iepriekš ir saskaņota ar darbinieku.
4. DARBA UN TĀS SAMAKSAS GRĀMATVEDĪBA, PĀRSKATI UN KONTROLE
4.1. Darba samaksas aprēķināšana
Visu darba algas aprēķinu var iedalīt 3 nosacītos posmos:
• bruto algas aprēķins;
• nodokļu aprēķins;
• darbiniekam izmaksājamās algas aprēķins.
Bruto alga ir samaksa par darbu, kas noteikta darba līgumā. Bruto alga var mainīties atkarībā no pielietojamās darba samaksas veida (skatīt 1. nodaļu) – nostrādāto dienu skaita, atvaļinājuma vai slimības dienu skaita, paveiktā darba apjoma, piemaksu, prēmiju lieluma.
Gadījumos kad nepieciešama atvaļinājuma naudas, pārejošas darba nespējas naudas aprēķināšana vai citos Darba likuma minētajos gadījumos, ir jāveic darbinieka vidējās izpeļņas aprēķins.
Dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Nostrādāto dienu skaitā neietilpst pārejošas darbnespējas dienas, atvaļinājuma dienas un dienas, kad [1.], piemēram, pamatojoties uz attiecīgu darba devēja rīkojumu, veic veselības pārbaudi ārstniecības iestādē; ārstniecības iestādē nodod asinis; pamatojoties uz izsaukumu, ierodas izziņas iestādē, prokuratūrā, tiesā vai piedalās tiesas sēdē kā piesēdētājs u.c. Ja darbinieks ir nodarbināts mazāk par sešiem mēnešiem, dienas vidējo izpeļņu aprēķina no darba samaksas par nostrādātajām dienām, tās kopsummu dalot attiecīgi ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu.
Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā. [1.]
Darba devēja pienākums ir darbiniekiem, kuriem darba periodā iestājusies ar Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegtu darba nespējas lapu apliecināta pārejoša darba nespēja (izņemot darba nespēju, kas saistīta ar grūtniecību un dzemdībām un slima bērna kopšanu), izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu 75 procentu apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un 80 procentu apmērā – par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 14 kalendārajām dienām. [8.]
Gadījumos, kad darbinieks neveic darbu, darba līguma noteiktajos termiņos, jāveic darba līgumā noteiktās algas likmes pārrēķins (neattiecas uz akordsamaksu). To dara izdalot darba līgumā noteikto algas likmi dalot uz mēneša dienu skaitu un reizinot ar nostrādāto dienu skaitu, ieskaitot sestdienas, svētdienas un svētku dienas.
Saskaņā ar likumiem, no aprēķinātām summām (algas, prēmijas, slimības naudas, dāvanas, pabalsta un citiem labumiem) jāietur ienākuma nodoklis (25%) un sociālās apdrošināšanas iemaksas (9%, 7,36% vai 8,24%. Likme ir atkarīga no darbinieka piederības konkrētai apdrošināšanas grupai). Protams, likums paredz, ka daži ienākuma veidi nav apliekami ar nodokļiem.
Ar ienākuma nodokli apliekamais objekts ir maksātāja mēneša ienākumi, no kuriem atskaitīti:
• attaisnotie izdevumi;
• neapliekamais minimums;
• atvieglojumi;
• papildu atvieglojumi pensionāriem, invalīdiem, politiski represētām personām. [10., 127.]
Par attaisnotiem izdevumiem patreiz uzskata sociālās apdrošināšanas iemaksas, ko maksā pats darbinieks, un izdarītās iemaksas licencētos privātajos pensijas fondos (sākot ar 2000. g. 1. janvāri tikai 10% apjomā no gada apliekamā ienākuma, tātad no pārsnieguma summas jāmaksā visi nodokļi). [10., 128.]
Neapliekamais minimums var tikt piemērots tikai tajā darba vietā, kur ir iesniegta algas nodokļu grāmatiņa. Neapliekamā minimuma apmērs ir 21 Ls.
Ja darba attiecības pastāvējušas nepilnu mēnesi, tad ir jāveic neapliekamā minimuma pārrēķins. To veic 21 Ls dalot ar mēneša kalendāro dienu skaitu un reizinot ar kalendāro dienu skaitu, kad pastāvēja darba attiecības.
Neapliekamo minimumu nepiemēro personām, kuras saņem pensiju, kā arī personām, kuras saskaņā ar likumiem ir atzītas par invalīdiem, politiski represētām personām vai nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.
Atvieglojumus piešķir, ja personai ir apgādājamie, tai ir invaliditāte vai tā atzīta par politiski represēto vai nacionālās pretošanās kustības dalībnieku. [10., 129.] Atvieglojuma apmērs ir puse no nepaliekamā minimuma, t.i. 10,50 Ls.
Papildus atvieglojumi pienākas invalīdiem, politiski represētām personām un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.
Tāpat vēl darba devējs par darbinieku maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas darba devēju daļu.
Darbiniekam izmaksājamo darba algu aprēķina no bruto algas atņemot nodokļus (iedzīvotāju ienākumu nodokli un sociālās apdrošināšanas iemaksas, ko maksā darba ņēmējs), izmaksātos avansus un citus ieturējumus (piemēram, uzturnaudu, arodbiedrības maksu).
4.2. Darba samaksas aprēķināšanas piemēri
Darba samaksas aprēķināšanas piemēriem par darbiniekiem tiek ņemti dati, kas attēloti 4.1. tabulā. Tiek pieņemts, ka uzņēmums strādā no 01.01. un darba samaksa par iepriekšējiem mēnešiem vidējās izpeļņas aprēķināšanai ir tādā paša apjomā kā pamatalga. Darba samaksa tiks aprēķināta par jūniju un jūliju.
4.1. tabula
Dati par darbiniekiem
Vārds, Uzvārds Pamatalga Citi dati
Jānis Lācis 280.00 Algas nodokļu grāmatiņa, 3 apgādājamie, iesniegta slimības lapa A no 01.07 līdz 12.07
Laima Zemīte 120.00 Algas nodokļu grāmatiņa, 2 apgādājamie, atvaļinājums no 01.07 līdz 28.07
Anna Zīlīte 80.00 Pensionārs
Lai pilnvērtīgi aprēķinātu atvaļinājuma un slimības naudu ir jāzina kalendāra dati. Šie dati ir attēloti 4.2. tabulā.
4.2. tabula
Kalendāra dati1
Mēnesis Darba dienu skaits Citi dati piemēru aprēķināšanai
Janvāris 21
Februāris 20
Marts 23
Aprīlis 20
Maijs 20
Jūnijs 20
Jūlijs 22 03, 04, 10, 11 brīvdienas
Darba samaksas aprēķins par jūnija mēnesi:
1. Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu aprēķināšana (darba ņēmēja un darba devēja daļas):
• Jānis Lācis un
• Laima Zemīte un
• Anna Zīlīte un
2. Atvieglojumu un citu summu aprēķins iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazināšanai (sociālās apdrošināšanas iemaksas + atvieglojumi (eksistējoša nodokļu grāmatiņa + apgādājamie)):
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
• Anna Zīlīte 5.89
3. Iedzīvotāju ienākumu (algas) nodokļa aprēķins:
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
• Anna Zīlīte
4. Ieturējumu aprēķins (sociālās apdrošināšanas iemaksas + iedzīvotāju ienākumu (algas) nodoklis):
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
• Anna Zīlīte
5. Izmaksājamā summa:
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
• Anna Zīlīte
Darba samaksas aprēķins par jūlija mēnesi (Annas Zīlītes darba algas aprēķins jūlijā ir tāds pats kā jūnijā):
1. Par cik šajā mēnesī darbiniekam ir bijis atvaļinājums, kā arī iesniegta slimības lapa, ir nepieciešams veikt vidējās izpeļņas aprēķinu:
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
2. Slimības un atvaļinājuma nauda aprēķins:
• Jānis Lācis
3., 4., 10. un 11. diena netiek apmaksāta, jo tās nav darba dienas.
1. diena 0%
2. – 3. diena 75%
4. – 12. diena 80%
10.16 1 diena + 10.84 6 dienas = 75.20
• Laima Zemīte
Lai aprēķinātu atvaļinājuma naudu ir jāreizina dienas vidējā izpeļņa ar atvaļinājuma darba dienām.
5.81 20 = 116.20
3. Darba algas aprēķins par nostrādātajām dienām
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
4. Bruto darba samaksas aprēķins
• Jānis Lācis 178.18 + 75.20 = 253.38
• Laima Zemīte 10.91 + 116.20 = 127.11
5. Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu aprēķināšana:
• Jānis Lācis un
• Laima Zemīte un
6. Atvieglojumu un citu summu aprēķins iedzīvotāju ienākumu nodokļa:
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
7. Iedzīvotāju ienākumu (algas) nodokļa aprēķins:
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
8. Ieturējumu aprēķins:
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
9. Izmaksājamā summa:
• Jānis Lācis
• Laima Zemīte
4.3. Darba samaksas grāmatojumi
Vispārpieņemtajā grāmatvedības kontu plānā attiecībā uz darba samaksu aprēķināšanu ir attiecināmi 4.1. tabulā attēlotie konti. Savukārt 4.2. tabulā ir attēloti biežāk pielietotie kontējumi.
4.1. tabula
Kontu plāns [15.]
Konts Skaidrojums
2610 Kase
2620 Norēķinu konti bankās
5610 Norēķini par darba algu
5620 Norēķini par ieturējumiem no darba algas (izņemot nodokļus)
5720 Norēķini par iedzīvotāju ienākumu nodokli
5724 Norēķini par valsts sociālās apdrošināšanas maksājumiem (darba ņēmēja daļa)
5725 Norēķini par valsts sociālās apdrošināšanas maksājumiem (darba devēja daļa)
7210 Strādnieku algas
7310 Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas
4.2. tabula
Biežāk pielietotā kontu korespondence veicot darījumus ar darba algām
Kontējums Darījuma apraksts
D K
7210 5610 Aprēķināta darba alga (ieskaitot prēmijas, slimības naudas, dāvanas)
5610 5620 Ieturēta uzturnauda
7310 5725 Aprēķināts valsts sociālās apdrošināšanas maksājums (darba devēja daļa)
5610 5720 Ieturēts algas nodoklis
5610 5724 Ieturēts valsts sociālās apdrošināšanas maksājums (darba ņēmēja daļa)
5610
5620 2610
2620 Izmaksāta darba alga un ieturētā uzturnauda no kases vai bankas norēķinu konta
5720
5724
5725 2620 Pārskaitīti nodokļi (iedzīvotāju ienākumu un valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi) no norēķinu konta
4.4. Darba samaksas pārskati
Uzsākot, pārtraucot darba attiecības un citos gadījumos, kas minēti 2000. gada 14. novembra Ministru Kabineta noteikumos Nr. 397 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli”, reģionālajā Valsts ieņēmumu dienestā līdz nākamā mēneša piektajam datumam jāiesniedz „Ziņas par darba ņēmējiem” (sk. 3. pielikumu), kurā norāda darbinieka personas kodu, vārdu un uzvārdu, datumu, kad notika izmaiņas, un izmaiņu ziņu kodu.
Līdz Valsts ieņēmumus dienesta noteiktajam datumam jāiesniedz arī dokuments „Ziņojums par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī” (sk. 5. pielikumu). Šo ziņojumu iesniedz katrai no sociālās apdrošināšanas grupām atsevišķi. Šajā ziņojumā norāda attiecīgās grupas darbinieku personas kodu, vārdu, uzvārdu, darba ienākumus, aprēķinātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, ieturēto iedzīvotāju ienākumu nodokli.
Paziņojums par algas nodokli (sk. 1. pielikumu) jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā līdz nākošā gada 1. februārim vai līdz tā mēneša 15. datumam, kas seko darba attiecību izbeigšanās mēnesim. Paziņojumu par algas nodokli veido par katru darbinieku atsevišķu. Tajā tiek norādīts algas nodokļa aprēķins un valsts budžetā ieskaitītais nodoklis par pārskata gadu.
Tāpat valsts ieņēmumu dienestā tiek iesniegts arī „Pārskats par darba devēja (ienākuma izmaksātāja) paziņojums par algas nodokli” (sk. 2. pielikumu). Tajā tiek norādīta tāda pati informācija kā paziņojumā par algas nodokli, bet par visiem darbiniekiem.
4.5. Darba un tās samaksas grāmatvedība izmantojot datorprogrammu Tildes Jumis 2003
Tildes Jumis 2003 ir pilna grāmatvedības un preču uzskaites un analīzes sistēma, kas nodrošina vispusīgu uzņēmuma datu apstrādi. Sistēmas Tildes Jumis sniegtās iespējas ļauj to izmantot uzņēmumos ar ļoti dažādiem darbības virzieniem.
Algu aprēķins ar sistēmu Tildes Jumis 2003 tagad kļuvis ērts un vienkāršs – norādot datus par darbiniekiem un to darba kavējumiem mēnesī sistēma pati izrēķina visas summas, kā arī sagatavos nepieciešamās atskaites. [12.]
Pirms algu aprēķina veikšanas jāpārliecinās, vai sistēmā ir veikti tādi nepieciešamie iestatījumi kā uzņēmuma nosaukums u.c. [12.] Iestatījumos attiecībā uz darba samaksas aprēķinu jāiestāda minimālā alga; iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme; sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes pa sociālās apdrošināšanas grupām; algas izmaksas datums; riska nodeva; vidējās izpeļņas aprēķināšanas veidi atvaļinājuma un slimības naudas aprēķiniem.
4.1. attēls. Tildes Jumis 2003 logs operācijām ar darba algu.
Visas operācijas, kas saistītas ar darbinieku uzskaiti, algu aprēķinu un atskaišu izveidošanu ir apkopotas vienā nodaļā „Darbinieki un algas” (sk. 4.1. attēlu).
Pirmā darbība, kas jāveic, lai varētu aprēķināt darba samaksu, ir jāievada informācija par darbiniekiem. Šim nolūkam paredzēta sadaļa „Darbinieki” (sk. 4.2. attēlu).
Par katru darbinieku ir jānorāda sekojoša informācija:
• vārds, uzvārds;
• dzimums;
• pases dati;
• rezidents vai nerezidents. Šī izvēle ietekmē darbinieka algas aprēķinu, jo uz nerezidentiem neattiecas nodokļu atvieglojumi, par viņiem ir jāraksta īpašas atskaites un pastāv citi īpaši apstākļi, kas ir jāņem vērā uzskaitē [12.];
• dzīvesvieta un tās teritorijas kods;
• vai attiecīgā persona ir avansieris;
• ja nepieciešams, darbinieka banka, konta numurs;
4.2. attēls. Tildes Jumis 2003 logs darbinieki.
• amats, nozare. Tildes Jumis 2003 ir paredzēts, ka viens darbinieks var strādāt vairākos neatkarīgos amatos. Katram amatam var būt cits algu aprēķins, darba grafiks, cita vēsture utt. [12.];
• apmaksas veids, kas var būt:
mēneša;
stundu;
gabaldarba;
• attiecīgā algas likme (pamatalga vai stundas likme);
• personīgā konta numurs;
• pieņemšanas, atlaišanas datumi;
• avansa apmērs;
• regulārās piemaksas pie pamatalgas un atvilkumi no tās. Piemaksas un atvieglojumi var būt summāri vai procentuāli. Ja norādīta procentu likme, ir jāievada summa, uz kuru šī procentu likme tiks attiecināta. Tā varētu būt informācijā par darbinieku norādītā pamatalga (tikai, ja ir mēneša algas apmaksas veids), aprēķinātā alga vai kāda cita norādītā summa [12.];
• nodokļu grāmatiņas numurs, izdevējinstitūcija un nodokļu reģistrācijas numurs;
• sociālās apdrošināšanas iemaksu procentu likmes;
• iedzīvotāju ienākumu nodokļa atvieglojumi;
• darbinieka vēsture.
Darbinieka vēsturē tiek fiksēta visa informācija par darbinieka pieņemšanu darbā, atlaišanu, izmaiņām amatā un izmaiņām darbinieka statusā. Vēsture tiek aizpildīta katram amatam atsevišķi. Šeit ir jāievada visa informācija, kas tiek iesniegta VID atskaitē “Ziņas par darba ņēmēju kustību”. [12.]
4.3. attēls. Tildes Jumis 2003 logs Darba laika kalendārs (standarta).
Lai varētu veikt darba algas aprēķinus gadījumos, kad darbinieks strādā pēc īpaša darba grafika, kā arī korektus slimības lapas apmaksas aprēķinus, programmā ir divi jauni bloki — darba laika kalendārs (sk. 4.3. attēlu) un tabele (sk. 4.4. attēlu). Kalendārā tiek norādīts, kā ir plānots strādāt. Vienu kalendāru var izmantot vairākiem darbiniekiem. Uzsākot darbu ar sistēmu, jau ir izveidots noklusētais darba laika kalendārs, kurā paredzēta 5 dienu darba nedēļa ar 8 stundu darba dienām. Šajā kalendārā fiksētas arī oficiālās svētku dienas, kā arī pirmssvētku dienas, kurās pēc likumdošanas ir saīsināts darba laiks. Darba laika kalendāru ir iespējams arī izdrukāt (sk. 10. pielikumu).
4.4. attēls. Tildes Jumis 2003 darba laika uzskaites tabele.
Tradicionālajā situācijā, kad visi uzņēmuma darbinieki strādā pēc šī noklusētā darba grafika, jaunus kalendārus veidot nav nepieciešams. Jauni kalendāri jāveido, ja uzņēmumā ir darbinieki, kuru darba grafiks atšķiras no parastā (piemēram, sargi, kas strādā katru 4. dienu), vai arī uzņēmumiem, kuros ir 6 darba dienu nedēļa vai vēl kādi citi nestandarta gadījumi.
Darba laika tabelē ir norādīta reālā informācija par konkrētu darbinieku – kā viņš ir strādājis, vai tiešām nostrādājis visu plānoto laiku, vai bijuši kavējumi. Ja darbiniekam bijuši kavējumi, tabelē parādās arī to veids, jo pēc tabeles informācijas darbiniekam tiek aprēķināta alga. Tabele tiek ģenerēta, no kalendāra paņemot plānoto darba grafiku un apstrādājot darbinieka vēsturē ievadīto informāciju par slimības lapām un atvaļinājumiem. [12.]
Katru mēnesi pirms algu aprēķina visiem darbiniekiem tiek ģenerēta darba laika tabele (sk. 4.4. attēlu un 7. pielikumu), kurā ir informācija par to, kā darbinieki šajā mēnesī strādājuši. Tabele tiek veidota, pamatojoties uz kalendārā ierakstīto plānoto informāciju – kad darbiniekam bija plānots strādāt, cik ilgi utt. Faktiskais nostrādātais laiks tiek iegūts, plānoto koriģējot atbilstoši darbinieka vēsturē ievadītajai informācijai par slimības lapām un atvaļinājumiem, kā arī darbinieka pieņemšanas un atlaišanas datumiem. Tabelē informāciju iespējams arī koriģēt – mainīt dienas tipu, nostrādāto stundu skaitu utt.
Ja lietotājs pirms algu saraksta veidošanas nav izveidojis atbilstošā mēneša tabeli, tā tiek izveidota automātiski un uzreiz arī izmantota algu sarakstā. Ja tabele noteiktam periodam jau ir izveidota un pēc tam tiek ievadīta informācija par atvaļinājumiem vai slimības lapām, tabele attiecīgajam periodam tiek pārrēķināta. [12.]
Tabeli var apskatīt un rediģēt nedēļas vai mēneša skatījumā, kā arī šajā periodā var izvēlēties skatīt informāciju tikai par plānoto darba laiku vai tikai par faktisko darba laiku, vai arī gan par plānoto, gan faktisko laiku.
Gan nedēļas, gan mēneša skatījumā informācija ir sakārtota septiņās kolonnās, kur katra kolonna atbilst noteiktai nedēļas dienai. Katra kolonna vēl tiek dalīta uz pusēm, un gadījumā, ja dienas tips ir darba diena (gan plānotās, gan faktiskās informācijas daļā) vai vidējā izpeļņa, kolonnas labajā pusē parādās darba stundu skaits. Kreisajā pusē ir dienas tipa apzīmējums. [12.] Piemēram, D ir darba diena, B – brīvdiena, AA – atvaļinājuma diena.
Tabele ir ļoti būtiska algu aprēķiniem, jo tā sniedz visu nepieciešamo informāciju par to, kā darbinieks konkrētajā mēnesī ir strādājis. Turklāt būtiska ir ne tikai faktiskā, bet arī plānotā informācija. Piemēram, ja darbinieks mēnesī ir slimojis un viņam bijusi A slimības lapa, apmaksātas tiek tikai tās dienas, kad viņam bija paredzēts strādāt (informācija tiek iegūta no tabeles plānotās daļas). Tātad, ja grāmatvedis šim darbiniekam pie plānotā visās dienās, kad darbinieks ir slimojis, ieraksta brīvdienas, slimības nauda netiek aprēķināta, jo nav nevienas dienas, kad darbiniekam bija jāstrādā, bet viņš nav bijis darbā.
Nelaimes gadījumi darba vietās ir izdalīti atsevišķi no slimības lapām, jo tie jāapmaksā 80% apmērā jau no pirmās slimības dienas, bet A slimības lapas apmaksā, sākot ar otro dienu, turklāt par 2. un 3. dienu aprēķina 75%, bet par 4. – 14. – 80%. [12.]
Ja uzņēmumā darbiniekiem tiek izmaksāti avansi, var izmantot sistēmas Tildes Jumis 2003 piedāvāto avansu sarakstu izveides iespēju (sk. 11. pielikumu). Vienā mēnesī var izveidot vairākus avansu sarakstus. Atšķirībā no algu sarakstiem, kuros informācija par katru darbinieku drīkst parādīties tikai vienu reizi vienā mēnesī, avansu sarakstos vienā mēnesī darbinieks var parādīties vairākkārt. Šādā gadījumā algu saraksta veidošanas laikā tiek aprēķināta kopējā mēneša avansa summa un ierakstīta algu saraksta laukā. Par šo summu tiek samazināta darbiniekam izmaksājamā summa.
Veidojot avansu sarakstu, var norādīt, kādu summu darbiniekiem izmaksāt. Ja darbiniekiem katru mēnesi tiek izmaksāta konstanta summa, to var norādīt jau darbinieka kartītes informācijā.
Atšķirībā no algu saraksta, kur par katru darbinieku tiek veikti sarežģīti aprēķini, avansu sarakstā tiek norādīta konkrēta summa, kas tiek izmaksāta saskaņā ar avansu sarakstu. [12.]
4.5. attēls. Tildes Jumis 2003 logi datu ievadei atvaļinājuma un slimības naudas aprēķinam.
Ja darbiniekam piešķir atvaļinājumu vai darbinieks ir iesniedzis slimības lapu, ir jāveic atvaļinājuma vai slimības naudas aprēķins, ko var izdarīt izvēloties „Jauns atvaļinājums” (sk. 4.5. attēla kreiso pusi) vai „Jauna slimības lapa” (sk. 4.5. attēla labo pusi) no galvenā loga (sk. 4.1. attēlu)
Atvaļinājuma ievadei ir nepieciešams norādīt darbinieku, viņa amatu, atvaļinājuma veidu (darba devēja apmaksāts vai neapmaksāts), datumi, kad atvaļinājums sākas un kad beidzas.
Līdzīga informācija jānorāda arī slimības lapas ievadīšanai. Atšķirība ir vienīgi tajā, ka šādā gadījumā ir jānorāda dokumenta veids, kas var būt A slimības lapa, B slimības lapa vai negadījums darba vietā
Algu saraksta veidošana notiek automātiski pamatojoties uz darba laika uzskaites tabeles, kurā norādīta visa informācija, kas nepieciešama algas un nodokļu aprēķinam.
Algu aprēķins notiek algu saraksta kartītē. Algu saraksta informācija ir sadalīta trijās zonās – augšējā, kreisajā un labajā. [12.]
4.6. attēls. Tildes Jumis 2003 algu saraksta augšpuse.
Augšpusē (sk. 4.6. attēlu) ir pieejama šāda informācija:
• saraksta periods (gads un mēnesis);
• algu saraksta numurs – katram jaunam sarakstam automātiski tiek piešķirts nākamais numurs pēc kārtas;
• darba dienu skaits – tiek iegūts no sistēmas kalendāra un parasti atbilst oficiālo darba dienu skaitam mēnesī;
• valsts noteiktā minimālā alga – atbilstoši Darba likumam tiek izmantota vidējās izpeļņas aprēķinam, ja darbinieks pēdējo 12 mēnešu laikā nav strādājis, bet ir nepieciešams aprēķināt atvaļinājuma vai slimības lapas naudu;
• piezīmes. [12.]
4.7. attēls. Tildes Jumis 2003 algu saraksta kreisā puse.1
Kreisajā pusē (sk. 4.7. attēlu) ir algu sarakstā iekļauto darbinieku saraksts un atbilstošā pamatinformācija:
• vārds, uzvārds un amats;
• aprēķinātā alga, darba ņēmēja sociālās apdrošināšanas iemaksas, darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksas, iedzīvotāju ienākuma nodoklis un izmaksājamā summa;
• zonas lejasdaļā ir redzams saraksta summu kopsavilkums. Tāpat ir iespējams apskatīt algu saraksta loģiski sagrupētas kopsummas (sk. 4.8. attēlu). [12.]
4.8. attēls. Tildes Jumis 2003 algu saraksta kopsummas izvērstā veidā.
4.9. attēls. Tildes Jumis 2003 algu saraksta labā puse.
Labajā pusē (sk. 4.9. attēlu) ir pieejama izvērsta informācija par kreisajā pusē izvēlēto algu sarakstā iekļauto darbinieku. Tā kā šeit ir daudz informācijas, tā ir sakārtota vairākās lappusēs (zīmnēs), pirmajā no tām iekļaujot arī pārējās lappusēs esošās informācijas kopsavilkumu. [12.]
Darba laiku kalendāru (sk. 10. pielikumu), darbinieku sarakstu, darba laika uzskaites tabeli (sk. 7. pielikumu), avansa sarakstu (sk. 11. pielikumu), algu maksājumu sarakstu (sk. 8. pielikumu) u.c. reģistrus ir iespējams izdrukāt.
Ar Tildes Jumis 2003 ir paredzēta iespēja veidot atskaišu dokumentus. Šim nolūkam ir paredzēts speciāls veidnis (sk. 4.10. attēlu). Ir iespējams izveidot šādus atskaišu dokumentus:
• paziņojums par IIN (sk. 1. pielikumu);
• darba devēja paziņojums par IIN (sk. 2. pielikumu);
• pārskats par izmaksas vietā ieturēto un budžetā ieskaitīto IIN;
• mēneša pārskats par IIN summām;
• pārskats par IIN summām;
• personīgais konts (sk. 6. pielikumu);
• darba ņēmēja VSAI uzskaites kartīte (sk. 4. pielikumu);
• ziņojums par darba ņēmēja VSAI, IIN un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī (sk. 5. pielikumu);
• ziņas par darba ņēmējiem (sk. 3. pielikumu).
4.10. attēls. Tildes Jumis 2003 veidnis atskaišu veidošanai.
Viens no mīnusiem datorprogrammā Tildes Jumis 2003 saistībā ar algām ir tas, ka nav iespējams pēc algas aprēķina veikt automātisku kontēšanu. Šī operācija jāveic ar atsevišķu darbību. Kontēšana tiek veikta izmantojot standarta kontus (sk. 4.3. nodaļu).
4.6. Darba samaksa gada pārskatā
Gada pārskats ir galvenais publiskais dokuments, pēc kura trešās personas var spriest par uzņēmuma vai komersanta iepriekšējā gada saimniecisko darbību. [16.] Gada pārskata sastādīšanas un iesniegšanas kārtību reglamentē likums „Par uzņēmumu gada pārskatiem”.
Gada pārskata pielikumā pie vispārīgās informācijas ir jānorāda vidējais uzņēmumā nodarbināto personu skaits pārskata gadā, personāla izmaksas, kas sevī ietver darba samaksu un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba devēja daļu. Vieglākai pārskatāmībai atsevišķi var izdalīt administrāciju un pārējos darbiniekus.
Gada pārskata pielikumā par nodokļiem ir jāsniedz informācija par:
• pārskata gadā samaksātajām nodokļu un nodevu summām sadalījumā pa nodokļu un nodevu veidiem;
• saņemtajiem nodokļu atvieglojumiem;
• piešķirtajām atlaidēm par katru nodokli atsevišķi, norādot dokumentus, kas apstiprina tiesības uz šādiem atvieglojumiem un atlaidēm. [11., 252.]
Detalizēti par nodokļu un nodevu veidiem jāparāda debitoru un kreditoru sastāvā ietverot nodokļu un nodevu saistību summas, aprēķinātās nokavējuma naudas, soda naudas un citas valsts vai pašvaldību budžetam maksājamās vai pārmaksātās summas, tās attiecīgi saskaņojot ar nodokļu administrāciju. [11., 252.]
Attiecībā uz darba samaksu un nodokļiem no tās, gada pārskatā ir jānorāda informācija par pārskata gada laikā aprēķināto un budžetā iemaksāto, kā arī atlikumiem pārskata gada sākumā un beigās, iedzīvotāju iznākumu nodokli, sociālās apdrošināšanas iemaksām un riska nodevu.
Peļņas vai zaudējumu aprēķinā parādās aprēķinātā bruto darba smakas un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba devēja daļa. Šo summu var iedalīt trīs dažādās peļņas vai zaudējumu aprēķina rindiņās:
• „Administrācijas izmaksas” – izmaksas, kas saistītas ar administrācijā strādājošo atalgojumu;
• „Pārdotas produkcijas ražošanas izmaksas” – izmaksas, kas saistītas ar ražošanā iesaistīto darbinieku atalgojumu;
• „Pārdošanas izmaksas” – izmaksas, kas saistītas ar preču pārdošanā iesaistīto darbinieku atalgojumu.
4.7. Iekšējās kontroles sistēma
Katrā uzņēmumā var rasties situācija, ka grāmatvedis kļūdās vai vienkāršas nevērības pēc veic neprecīzus aprēķinus u.c. darījumus. Lai novērstu šādu kļūdu iespējamību ir nepieciešama uzņēmuma iekšējās kontroles sistēma, kuras rezultātā tiek maksimāli samazināta kļūdu iespējamība.
Lielos uzņēmumos ar iekšējo kontroli nodarbojas iekšējais auditors vai pat iekšējā audita nodaļa. Mazos uzņēmumos kontroles procedūru ieviešana ir uzņēmuma īpašnieka, direktora un galvenā grāmatveža ziņā. Iekšējas kontroles nodrošināšana ir arī viens no grāmatvedības uzdevumiem, tāpēc tā ir jāuztver ar pienācīgu nopietnību.
Iekšējās kontroles sistēma ir nepieciešama, lai sasniegtu šādus mērķus:
• īpašuma saglabāšanu;
• finanšu uzskaites precizitātes un ticamības nodrošināšanu;
• uzņēmuma saimnieciskās darbības atbilstību normatīvajiem aktiem;
• sekošanu uzņēmuma darbības mērķiem.
Pirmie divi mērķi veido grāmatvedības uzskaites kontroli, bet pēdējie divi – administratīvo kontroli. [11., 21.]
Grāmatvedības uzskaites kontroles uzdevumi ir šādi:
• nodrošināt, lai jebkurš saimnieciskais darījums notiktu tikai ar uzņēmuma vadības atļauju;
• nodrošināt, lai jebkurš saimnieciskais darījums grāmatvedībā tiek uzskaitīts korekti atbilstošai tā būtībai un grāmatvedības uzskaites noteikumiem;
• nodrošināt, lai rīcība ar uzņēmuma īpašumu būtu iespējama tikai ar uzņēmuma vadības atļauju;
• nodrošināt, lai faktiskais īpašums un kredītsaistības atbilstu grāmatvedības reģistros atspoguļotajai informācijai. [11., 21.]
Lai praksē realizētu iekšējo kontroles sistēmas vispārējos mērķus, tos iedala piecos apakšmērķos:
• pilnīgums iekšējās kontroles izpratnē nozīmē, ka uzņēmumam katrs darījums laikus un pilnībā jāatspoguļo uzskaitē;
• pareizība. Finanšu pārskatu sastādīšanas pareizība ir princips, kura neievērošana izraisa būtiskas kļūdas pārskatos;
• eksistence. Tiek uzskaitīti tikai faktiski notikušie darījumi, tādējādi izslēdzot iespēju reģistrēt fiktīvus (nenotikušus) darījumus;
• pilnvarošana nozīmē, ka jebkurš darījums, kas tiek uzskaitīts grāmatvedības reģistros, ir noticis ar uzņēmuma vadītāja atļauju;
• īpašuma saglabāšana saistīta ar metodēm, kas samazina to gadījumu iespēju, ka uzņēmumam ir jācieš īpašuma vai informācijas zudumi vai bojājumi. [11., 21., 22.]
Par iekšējās kontroles pamatprincipu tiek uzskatīts darbinieku pienākumu dalīšanas princips. Tieši šī principa ievērošana novērš vai samazina iespēju darbiniekiem, savstarpēji vienojoties, savtīgos nolūkos veikt darbības, kas uzņēmumam rada zaudējumus. [11., 22.]
No iepriekš teiktā izriet, ka darba samaksas uzskaitē un aprēķinos ir nepieciešami divi savstarpēji nesaistīti cilvēki, no kuriem viens veic darba laika uzskaiti, bet otrs aprēķinu veikšanu.
Iespējamie riski saistībā ar darba samaksu un tās aprēķiniem varētu būt šādi:
• neprecīza aprēķinu veikšana;
• faktu neievērošana, piemēram, apgādājamo skaita maiņa;
• nesekošana līdzi darbinieku vecumam – netiek ievērots periods, kad darbiniekam pienākas vecuma pensija.
SECINĀJUMI
1. Darba samaksa – atalgojums, kuru darba devējs samaksā darbiniekam par viņa paveikto darbu darba devēja labā.
2. Darba likums nosaka divus samaksas veidus: pamatsamaksa un papildsamaksa. Pamatsamaksa iedalās laika darba samaksa un akordsamaksa (gabaldarba samaksa). Savukārt papildsamaksa iedalās prēmijās un piemaksās.
3. Darba apmaksas veida izvēle ir atkarīga no veicamā darba veida. Katram samaksas veidam ir savi plusi un mīnusi.
4. Darba samaksa aprēķināšanu un uzskaiti reglamentē vairāki normatīvie akti. Darba likums reglamentē darba attiecību veidošanos starp darbinieku un darba devēju, kā arī apmaksas veidu.
5. Saistībā ar darba samaksu var pieminēt divus nodokļus: iedzīvotāju ienākumu nodokli un valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tāpat vēl darba devējam par katru darbinieku ir jāmaksā riska nodeva. No darbinieka darba samaksas nodokļos tiek ieturēta un valsts budžetā pārskaitīta apmēram trešā daļa.
6. Iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir nemainīga lieluma – 25%. Savukārt sociālās apdrošināšanas iemaksas ir atkarīgas no darbinieka piederības konkrētajai sociālas apdrošināšanas grupai. Piemēram, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos, sociālais apdrošināšanas iemaksas ir 33,09% (24,09% darba devēja daļa un 9% darba ņēmēja daļa).
7. Gadījumos, kad darbinieks ir zaudējis iespēju veikt darbu (piemēram, darba devējs lauzis darba līgumu ar darbinieku) vai darbaspējas (piemēram, invaliditātes gadījumā), nozīmīgas ir par darbinieku veiktās veiktā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kas nodrošinās pabalstus (piemēram, pensijas).
8. MK noteikumos Nr. 112 no 31.03.1998 „Par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis” vienā no punktiem ir atsauce uz likumu „Par darba aizsardzību”, bet šis likums ir zaudējis spēku un ar 01.01.2002. tā vietā ir stājies „Darba aizsardzības likums”, bet izmaiņas MK noteikumos nav veiktas.
9. Katram darbiniekam tiek iekārtots personīgais konts un darba ņēmēja valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu uzskaites kartīte, kuros tiek veikti ieraksti katru mēnesi. Katru gadu kartītes tiek iekārtotas no jauna.
10. Katru mēnesi tiek aizpildīta darba laika uzskaites tabele un pamatojoties uz to un citiem attaisnojamiem dokumentiem algu maksājumu sarakstā tiek veikti darba samaksas aprēķini.
11. Darba samaksas aprēķināšanu var iedalīt trīs nosacītās daļās: bruto algas aprēķins, nodokļu aprēķins un darbiniekam izmaksājamās algas aprēķins.
12. Darba devējam valsts ieņēmumu dienestā jāiesniedz dažādi pārskati. Piemēram, ziņojums par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī; darba devēja (ienākumu izmaksātāja) paziņojums par algas nodokli.
13. Darba devējam darbiniekam ir jāizsniedz paziņojums par algas nodokli.
14. Darba samaksas uzskaiti grāmatvedim var atvieglot datorprogramma Tildes Jumis 2003. Ar tās palīdzību ir iespējams veikt darbinieku uzskaiti, darba samaksas aprēķinus, ieskaitot atvaļinājuma naudu, slimības naudu, kā arī sagatavo nepieciešamās atskaites.
15. Gada pārskatā informācija par darba samaksu tiek norādīta gan bilancē, gan peļņas zaudējumu aprēķinā. Gada pārskata pielikumā parāda informāciju par pārskata gadā aprēķināto un budžetā iemaksāto iedzīvotāju ienākumu nodokli, valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un riska nodevu. Peļņas vai zaudējumu aprēķinā iekļauj aprēķināto darba samaksu un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba devēja daļu.
16. Jebkuram grāmatvedim var rasties kļūdas uzskaitē, kā arī var notikt tīša krāpšanās. Šim nolūkam darba devējam ir jānodrošina uzņēmuma iekšējās kontroles sistēma, kas novērstu lielāko daļu kļūdu vai krāpšanās mēģinājumus.
PRIEKŠLIKUMI
1. Darbiniekam ir ieteicams sekot līdzi tam vai darba devējs no viņa darba samaksas aprēķinātos nodokļus ir pārskaitījis valsts budžetā.
2. Valsts lēmējvarai būtu ieteicams ieviest diferencēto iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmi. Šāds lēmums novestu pie tā, ka, piemēram, darbiniekam, kuram darba samaksa ir 2000 Ls, IIN likme būtu 30%, bet darbiniekam, kuram darba samaksa ir vienāda ar valsts noteikto minimālo algu (2004. gadā valsts noteiktā minimālā alga ir 80 Ls) – 8%. Diferencētā IIN likme nodrošinātu lielākus mazāk turīgu cilvēku ienākumus nekā tie ir pašlaik.
3. Tāpat arī valsts lēmējvarai būtu jāveic labojumi MK noteikumos Nr. 112 no 31.03.1998 „Par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis”.
4. Grāmatvedim pastāvīgi ir jāseko līdzi likumdošanai, jo tā tiek mainīta ļoti bieži. Piemēram, darba tapšanas laikā tika veiktas izmaiņas darba likumā.
5. Kaut gan datorprogramma Tildes Jumis 2003 ir atvieglota darba algas aprēķināšana, būtu ieteicams izmantot citu, pret datora resursiem mazāk prasošu, programmu. Grāmatvedības datorprogrammu izstrādātājiem būtu ieteicams sadarboties ar grāmatvežiem, uzklausīt viņus, lai grāmatvedības programmas būtu vienkārši uztveramas.
6. Gadījumos, kad grāmatveža pienākums veic tikai viens darbinieks, grāmatvedim būtu ieteicams veikt paškontroli. Piemēram, veikt atkārtotus aprēķinus. Tāpat ir jāseko līdzi citiem faktoriem, kuri var radīt risku nepareizā uzskaitē un aprēķinos. Kā piemēram, ir jāseko līdzi darbinieku vecumam, jo sasniedzot laiku, kad darbiniekam pienāktos vecuma pensija, mainās sociālās apdrošināšanas likmes, kā arī vairs netiek piemērots neapliekamais minimums.
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS
1. Darba likums (konsolidēts) ar grozījumiem līdz 22.04.2004.: LR Likums // http://www.likumi.lv
2. Noteikumi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārskatiem un paziņojumiem // LR MK Noteikumi Nr. 166 // Vēstnesis Nr. 161/163. 05.05.2000.
3. Noteikumi par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis // LR MK Noteikumi Nr. 112 // Latvijas Vēstnesī Nr. 87/88. 02.04.1998.
4. Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi // LR MK noteikumi Nr. 535 // Latvijas Vēstnesis. 25.09.2003.
5. Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2004. gadā // LR MK Noteikumi Nr. 709 // Latvijas Vēstnesī Nr. 180. 19.12.2003.
6. Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli // LR MK Noteikumi Nr. 397 // Latvijas Vēstnesis Nr. 413/417. 17.11.2000.
7. Par iedzīvotāju ienākumu nodokli: LR Likums // http://www.vid.gov.lv
8. Par maternitātes un slimības pabalstiem: LR Likums // http://www.likumi.lv
9. Par valsts sociālo apdrošināšanu: LR Likums // http://www.vid.gov.lv
10. Grebenko M. Grāmatvedības uzskaite Pirmā daļa (4. izlaidums) Pārstrādāts ar saskaņā ar likuma labojumiem 1999. – 2000. gadā. – Rīga: Pērse, 2000. – 168 lpp.
11. Ludboržs A. Finanšu grāmatvedība tirdzniecībā – Rīga: Lietišķās informācijas dienests, 2003. – 282 lpp.
12. Tildes Jumis 2003 lietotāja rokasgrāmata – Rīga, 2002. – 251. lpp. (14. nodaļa „Darbinieku algas” 173. – 232. lpp.)
13. Vedļa A. Uzņēmējdarbības kurss. – Rīga, 2000. – 455 lpp.
14. Krutikova L. Darba samaksa un darba algas uzskaite // Grāmatvedība un ekonomika. – Nr. 1 (2004.), 39. – 46. lpp.
15. Komercsabiedrību grāmatvedības kontu plāns // http://www.vid.lv
16. Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs // http://www.ur.gov.lv
17. Nodokļu likumdošana // http://www.vid.lv
18. Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas // http://www.vid.gov.lv
GALVOJUMS
Ar šo es, , galvoju, ka kvalifikācijas darbs izpildīts patstāvīgi, no svešiem darbiem ņemtie dati un definējumi ir uzrādīti darbā.
Darbs nav publicēts un pirmo reizi iesniegts aizstāvēšanai Kvalifikācijas eksāmena komisijai.
Datums parkasts
PIELIKUMI
PIELIKUMU SARAKSTS
1. Paziņojums par algas nodokli
2. Pārskats par darba devēja (ienākuma izmaksātāja) paziņojums par algas nodokli
3. Ziņas par darba ņēmējiem
4. Darba ņēmēja valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu uzskaites kartīte
5. Ziņojums par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī
6. Personīgais konts
7. Darba laika uzskaites tabele
8. Algu maksājumu saraksts
9. Algas kartiņa
10. Darba laika kalendārs
11. Avansu saraksts
Ja vajadzīgi pielikumi, raxti edk@cc.lv