Daoisms jeb taoisms ir reliģiski filozofiska uzskatu sistēma, kuras pamatā ir Laodzi darbs “Daodedzin”. Otrs svarīgākais daoisma darbs ir Džuandzi “Džuandzi”. Nozīmīgs daoisma teksts ir arī “Idzin” (“Pārvērtību grāmata”) ko izmanto zīlēšanai. Uzskata, ka daoisms izveidojās IV-III gs. p.m.ē. Līdzās konfūcismam daoisms ir viena no divām lielajām Ķīnas tautas filozofiskajām tradīcijām.
Daoisma pamatjēdziens ir “dao”, ko bieži tulko kā “ceļš”, lai arī šis jēdziens principā ir nedefinējams un netulkojams. Daoismā dao ir kosmiskās kārtības avots un princips, dzīvības spēka plūdums.
Daoisma pamatjēdzieni
• Dao, burtiski tulkojot, nozīmē “ceļš”. tā ir augstākā realitāte; Visuma kārtību noteicošais princips un veids kā dzīvot harmonijā ar visumu.
• De. Tikums, spēks, cilvēka personas garīgā pievilcība.
• Vuvei. Darbība bez darbības, pasivitāte. Daoisma morālo mācību pamatā ir dabas nepiespiestība, vieglums, tas jāatdarina arī cilvēkiem.
• Valdīšana neiejaucoties. Politiskajā sfērā pielietota darbība bez darbības.
• Iņ un jan. Senie aktivitātes un pasivitātes principi. Jan apzīmē aktīvo un vīrišķo enerģiju, bet iņ – pasīvo un sievišķo. Debesis ir aktīvas, zeme – pasīva.
Daodedzin
“Daodedzin” (Dào dé jīng) ir sens ķīniešu manuskripts. Par tā autoru uzskata Laodzi. Pašreizējais teksta variants ir no mūsu ēras III gs. Tiek uzskatīts, ka teksta oriģināls ticis uzrakstīts apmēram 600. g. p.m.ē.
“Daodedzin” ir viens no būtiskākajiem darbiem ķīniešu filozofijā un reliģijā, īpaši daoismā, taču arī budismā, jo kā Indijas reliģijai tam piemita daudz daoismam līdzīgu koncepciju. Vēlāk līdz ar daoisma un budisma daļēju saplūšanu izveidojās Ķīnas budisms.
“Daodedzin” nosaukumu var ļoti aptuveni tulkot kā “Lielā grāmata (jīng) par tikumu (dé) un ceļu (dào)”.
Par “Daodedzin” saturu nav pilnīgas skaidrības, jo šis darbs uzrakstīts klasiskajā ķīniešu valodā. Attiecīgā laika lasītpratēji pārzināja daudzus klasiskus literārus darbus, no kuriem daudzi gājuši bojā un uz kuriem, bez šaubām, “Daodedzin” netieši atsaucas. Klasiskajā ķīniešu valodā turklāt nav pieturzīmju, tāpēc nav iespējams droši noteikt, kur sākas un kur beidzas teikums. “Daodedzin” tika arī – iespējams, apzināti – lietoti daudzi vispārīgi, neskaidri vai daudznozīmīgi jēdzieni.
Daiļdarbs sastāv no 81 paragrāfa, kas sadalīti divās daļās. Pirmajā 37 paragrāfu daļā aprakstītas pasaules vispārīgās sakarības. Protams, nav runa par zinātniskām atziņām mūsdienu izpratnē, tomēr lieliski parādīts lietu un parādību iekšējais pretrunīgums, pasaules mijiedarbe un savstarpējās attiecības. Otrās daļas 44 paragrāfos minētas atziņas par cilvēku, tā dabu un cilvēku kopuma – sabiedrības – likumsakarībām. Galvenais pasaules norišu regulētājs ir „dao”, tāpēc tam atvēlēta liela daļa darba, sevišķi otrajā daļā, kur pēc loģikas būtu vairāk jāskata „De”. „De” ir cilvēku attiecību pārvaldītājs, bet tas nav tik augsts savā statusā un tik vispārīgs kā „dao”, kurš regulē visus pasaules procesus kopumā.
Daoisms09.02.2007
Daoisms jeb taoisms ir reliģiski filozofiska uzskatu sistēma, kuras pamatā ir Laodzi darbs “Daodedzin”. Otrs svarīgākais daoisma darbs ir Džuandzi “Džuandzi”. Nozīmīgs daoisma teksts ir arī “Idzin” (“Pārvērtību grāmata”) ko izmanto zīlēšanai. Uzskata, ka daoisms izveidojās IV-III gs. p.m.ē. Līdzās konfūcismam daoisms ir viena no divām lielajām Ķīnas tautas filozofiskajām tradīcijām.
Daoisma pamatjēdziens ir “dao”, ko bieži tulko kā “ceļš”, lai arī šis jēdziens principā ir nedefinējams un netulkojams. Daoismā dao ir kosmiskās kārtības avots un princips, dzīvības spēka plūdums.
Daoisma rituāli sāka veidoties apmēram II gs., ap III gs. daoistu sāka arī pielūgt dievus. Līdz ar IV gs. sākumu Ķīnā saasinājās konflikts starp daoisma un mahājānas budisma piekritējiem, lai arī viņu uzskati būtībā bija visai līdzīgi – šo abu grupu pārstāvji pat viens otru vajāja, taču ar laiku daļēji apvienojās.
Daoismam izplatoties Ķīnā, tas sajaucās ar senākiem uzskatiem – ticībai pieciem elementiem, senču gariem, alķīmijai, burvestībām. Daoisms pats ietekmēja dzenbudismu. Pēc kāda laika atsevišķas daoisma, budisma un konfūciānisma daļas sajaucās, izveidojot neokonfūciānismu. Ķīniešu medicīnas saknes ir daoistiskajā domāšanā, tāpat arī ķīniešu cīņas māksla (piemēram, iņ un jan princips). Austrumu Haņu dinastijas laikā izveidojās organizēts daoisms ar baznīcām, kam bija noteiktas “dievības”, kā Laodzi, “Dzeltenais imperators”, “Smaragda imperators” utt.
Daoisms pievēršas dabai un pašam cilvēkam, viņa iekšējai pasaulei, pareizas attieksmes veidošanai pret visu apkārtējo. Patiesajam cilvēkam jāprot ar izpratni dzirdēt, viņam ir jābūt piemīlīgam(siltam), godīgam, atklātam, nopietnam. Šaubu gadījumā jāprasa padoms citiem, vienmēr jādomā par taisnīgumu. Šāds cilvēks godā debesu gribu, ievērojamas personas un gudro izteikumus. Viņš pats sevi attīsta, lai dotu visiem cilvēkiem mieru, drošību, kārtību. Naidu tāds atmaksā ar taisnīgumu un netikumību ar tikumību. Svarīga ir darba mīlestība, rakstura noteiktība un jūtīga sirdsapziņa. Jāprot labas manieres un pieklājīga izturēšanās.
Daoisma pamatjēdzieni
• Dao, burtiski tulkojot, nozīmē “ceļš”. tā ir augstākā realitāte; Visuma kārtību noteicošais princips un veids kā dzīvot harmonijā ar visumu.
• De. Tikums, spēks, cilvēka personas garīgā pievilcība.
• Vuvei. Darbība bez darbības, pasivitāte. Daoisma morālo mācību pamatā ir dabas nepiespiestība, vieglums, tas jāatdarina arī cilvēkiem.
• Valdīšana neiejaucoties. Politiskajā sfērā pielietota darbība bez darbības.
• Iņ un jan. Senie aktivitātes un pasivitātes principi. Jan apzīmē aktīvo un vīrišķo enerģiju, bet iņ – pasīvo un sievišķo. Debesis ir aktīvas, zeme – pasīva.
Džuandzi (daoisma darbs)
Daoisma grāmatas “Džuandzi” autors ir Džuandzi. Tā ir dažādu avotu rakstu apkopojums. Tiek uzskatīts, ka pats Džuandzi uzrakstīja pirmās septiņas nodaļas (“iekšējās” nodaļas), savukārt viņa mācekļi un domubiedri – pārējās.
Džuandzi raksta, ka mūsu dzīve un zināšanas ir ierobežotas un ir muļķīgi lietot ierobežoto, lai iepazītu neierobežoto. Piemēram, mūsu valodu ierobežo viena perspektīva, tāpēc nevajadzētu secināt, ka mūsu pašu secinājumi der visām lietām. Džuandzi filozofisko pozīciju uzskata par multikulturālisma un plurālisma vērtību sistēmu priekšteci.
Džuandzi filozofijai raksturīgs arī subjektīvisms un relatīvisms (viņš izvairās spriest par to, vai nāve ir laba vai slikta, par to, kas ir skaists u.tml.), kā arī viegls holisms. Viņa filozofijai bijusi liela ietekme arī dzenbudisma attīstībā.
Daodedzin
“Daodedzin” (Dào dé jīng) ir sens ķīniešu manuskripts. Par tā autoru uzskata Laodzi. Pašreizējais teksta variants ir no mūsu ēras III gs. Tiek uzskatīts, ka teksta oriģināls ticis uzrakstīts apmēram 600. g. p.m.ē.
“Daodedzin” ir viens no būtiskākajiem darbiem ķīniešu filozofijā un reliģijā, īpaši daoismā, taču arī budismā, jo kā Indijas reliģijai tam piemita daudz daoismam līdzīgu koncepciju. Vēlāk līdz ar daoisma un budisma daļēju saplūšanu izveidojās Ķīnas budisms.
“Daodedzin” nosaukumu var ļoti aptuveni tulkot kā “Lielā grāmata (jīng) par tikumu (dé) un ceļu (dào)”.
Par “Daodedzin” saturu nav pilnīgas skaidrības, jo šis darbs uzrakstīts klasiskajā ķīniešu valodā. Attiecīgā laika lasītpratēji pārzināja daudzus klasiskus literārus darbus, no kuriem daudzi gājuši bojā un uz kuriem, bez šaubām, “Daodedzin” netieši atsaucas. Klasiskajā ķīniešu valodā turklāt nav pieturzīmju, tāpēc nav iespējams droši noteikt, kur sākas un kur beidzas teikums. “Daodedzin” tika arī – iespējams, apzināti – lietoti daudzi vispārīgi, neskaidri vai daudznozīmīgi jēdzieni.