Austrālija ir zemeslodes viszemākais, vismazākais un vissausākais kontinents,uz kura atrodas viena, neatkarīga valsts- Austrālija. Tā atrodas dienvidu un austrumu puslodēs. Kontinentu apskalo Klusais un Indijas okeāns. Ziemeļos Austrāliju apskalo Timoras un Araforu jūras, austrumos apskalo Koraļļu un Tasmāna jūras, dienvidos un rietumos apskalo Indijas okeāns. Krasta līnija ir diezgan vāji robota. Piekrastes salas un pussalas aizņem mazāk nekā trešdaļu kopējās platības. Lielākā sala Austrālijas piekrastē ir Tasmanijas sala ,bet tālāk– Jaungvinejas sala un Jaunzēlandes sala. Lielākie līči ir Karpentārija līcis un Lielais Austrālijas līcis. Gar kontinenta austrumu piekrasti 2000 km garumā stiepjas Lielais Barjerrifs. Tā platums vietām sasniedz 150 kilometru. Lielais Barjerrifs aptver koraļlu rifus un salas. Rifu dēļ piebraukšana pie Austrālijas austrumu krasta ir ļoti bīstama. Iekams visas pieejas nebija precīzi izpētītas un iezīmētas navigācijas kartēs, Barjerrifs kļuva par kapu daudziem kuģiem.
Iepretim upju grīvām, kur ieplūst saldūdens un dūņas, ko koraļļi necieš, palikuši šauri, līkumoti kanāli. Pa tiem kuģi piebrauc pie Austrālijas krastiem.
Pastāv uzskats, ka Austrālija bijusi apdzīvota vēlajā akmens laikmetā, bet līdz 1600.gadam to pazina tikai tās pirmiedzīvotāji- aborigēni, kuri, iespējams , bija turp ieradušies no Dienvidaustrumu Āzijas salām jau pirms 40 000 gadu. Tikai 1770.gadā Austrālijas kontinenta austrumu piekrasti angļu jūrasbraucējs Džeimss Kuks pasludināja par Lielbritānijas īpašumu. Bet 1814.gadā Metjū Flinderss, kurš pirmais bija apbraucis apkārt šim kontinentam, nosauca to par Austrāliju. Kontinenta vidiene pilnīgi izpētīta tika tikai mūsu gadsimta sākumā.
Austrālijas platība ir 7 613 000 km2.
Austrālija ir tuksnešu zeme, gandrīz 90% Austrālijas kontinenta ir līdzenums ar pacēlumu malējās daļās. Kontinenta vidusdaļa ir zemiene ar ieplaku, kur atrodas Eira ezers. Tas atrodas 12m zjl. un ir lielākais Austrālijas ezers. Valsts austrumos paceļas Lielā Ūdensšķirtnes grēda ar valsts augstāko virsotni Kostjuško 2228 m v.j.l.
Kontinents ir bagāts ar dažādiem derīgajiem izrakteņiem- svinu, dzelzi, varu, niķeli, mangānu, zeltu, akmeņoglēm. Pasaulē ir pazīstami arī Austrālijas dārgakmeņi- opāli, kurus izmanto juvelierizstrādājumiem. Bez tam, Austrālijas piekrastē iegūst pērles, kuras gan zvejo zvejnieki, gan iegūst arī speciālās pērleņu audzētavās.
Dienvidu tropu loks Austrāliju pārdala divās gandrīz vienādās daļās, tāpēc šeit galvenokārt valda tropu un subtropu klimats. Tā kā kontinenta krasti ir maz izroboti un piekrastes daļā virsma paaugstināta, īpaši austrumos, apkārtējās jūras un okeāns maz ietekmē Austrālijas vidienes rajonus un tajos klimats ir krasi kontinentāls. Eira ezera tuvumā gadā nokrišņu daudzums nepārsniedz 110 mm, bet dažos rietumu un ziemeļrietumu rajonos tas ir vēl mazāks. Tur sausās sezonas piecos mēnešos zeme reizēm nesaņem ne pilītes valgmes.
Upēs, kas tek no Lielās ūdensšķirtnes grēdas uz rietumiem, ūdens ir tikai lietus periodā. Pārējā laikā tās vai nu izžūst, vai arī pārvēršas par iesāļu peļķu un purvu virkni. Šāds režīms ir pat Austrālijas garākajai upei Dārlingai, Marejas labajai pietekai. Izžūst arī ezeri beznoteces ieplakās.
Austrālijas kontinenta rietumu pusei nav ne pastāvīgu, ne sezonālu ūdensteču. Tas ir lielo tuksnešu apvidus( Lielais Viktorijas tuksnesis, Lielais smilšu tuksnesis). Tikai gar rietumu un dienvidu piekrasti tuksnesi nomaina sausas savannas un pustuksneši, ko apūdeņo īsas, seklas upītes. Tādējādi kuģojamas ir tikai nedaudzas Austrālijas upes un ne visu gadu.
Toties kontinents ir bagāts ar pazemes ūdeņiem, un daudzās fermās ir ierīkotas artēziskās akas, jo tā ir vienīgā iespēja fermu apgādāt ar ūdeni.
Pašos dienvidos gar Lielā Austrālijas līča piekrasti arī plešas pustuksneši, kur koki neaug. Vienīgi Lielās Ūdensšķirtnes grēdas austrumu nogāzes saņem daudz valgmes. Tas ir mitro tropu rajons.
Austrālijas augājs ir pilnīgi atkarīgs no nokrišņu daudzuma. Kontinenta ziemeļaustrumu novados izplatīti mitrie tropiskie meži, kuros aug dažādi koki. Tur no koka uz koku vīdamās aug arī liānas.
Eikalipts ir īsts Austrālijas koks. Tam ir vairāki simti sugu ar dažādiem ziediem, augļiem, dažādas formas lapām un dažāda resnuma stumbriem. Eikalipti sastopami arī krūmu veidā, bet dažu sugu koki ir vairāk kā 100 metru augsti, un to stumbrs pārsniedz 10 metru diametrā. Eikaliptiem ir cieta koksne. No lapām un mizas iegūst daudz ēteriskās eļļas. Šo eļļu plaši izmanto medicīnā un tehnikā. Koku varenās saknes izsūknē no zemes milzīgu ūdens daudzumu un izkaltē augsni, tādējādi nodarot postu lauksaimniecībai. Tāpēc ganībās eikaliptus cenšas iznīdēt, izgriežot mizu visapkārt stumbram, lai koks nenokalstu.
Subtropisko eikaliptu mežus nomaina Austrālijas savannas. Te koki aug pa vienam. Eikaliptiem piebiedrojas akācijas, kazuarīni ar bezlapainiem, diegveidīgiem zariem, bet savannas rietumdaļā sastopams savdabīgs pudeļkoks, kuram ir resns stumbrs, kura šūnās sakrājas medus. Tagad lielākā daļa savannu ir pārvērsta par kviešu tīrumiem un ganībām.
Tuvāk kontinenta centram savannas pāriet pustuksnesī, kur ievērojamas platības aizņem skrebi- dzelkšņaini, blīvi saauguši, reizēm pat necaurejami mūžzaļi krūmāji. Dažviet skrebus veido galvenokārt zemās eikaliptu sugas. Krūmājiem ir nedzīva zilganpelēki zaļa krāsa. Eikaliptu lapas ir cietas un ar šķautni pavērstas pret sauli.
Kopš Eiropas ieceļotāju ierašanās Austrālijā augājs ir stipri pārmainījies, jo eiropieši atveda līdzi graudzāles, ozolus, apses, augļu kokus un citus augus. Daži no ievestajiem augiem Austrālijai kļuva par īstu sodību. Piemēram, kaktusiem tā iepatikās apstākļi, ka tie piesārņoja un izkaltēja 20 miljonu hektāru auglīgas zemes. Ilgi nevarēja atrast kaktusu apkarošanai piemērotus paņēmienus, līdz to audzēs palaida Dienvidamerikas tauriņa- kastoblasta kāpuru, un piecpadsmit gadu laikā šis “mazais plēsoņa” ar kaktusiem pilnīgi tika galā.
Ņemot vērā to apstākli, ka jau senā ģeoloģiskā pagātnē no citiem kontinentiem Austrāliju nošķīra jūra, un Austrālija pirmā atdalījās no tiem, tad tieši šāds kontinenta izolētais stāvoklis noteica tās augu un dzīvnieku pasaules relikto raksturu. Austrālija ir “patvērumu zeme” daudzām dzīvnieku sugām, ko var uzskatīt par “dzīviem izrakteņiem”. Īpaši interesantas ir divas oldējēju zīdītāju sugas- pīļknābis un Austrālijas ehidna.
Tā, pīļknābis ir viens no visdīvainākajiem dabas radījumiem. Tā ķermeņa garums ir mazāks par pusmetru, bet astes- piecpadsmit centimetru. Pīļknābi klāj vilna, un tam ir plakans deguns, kas atgādina pīles knābi, un uz šī deguna ir nāsis, bet ķermenis ir kā labi barotam kucēnam. Tas dzīvo gan ūdenī, gan uz sauszemes. Barību pīļknābis meklē upē, alu rok krastā, bet visapkārt savai mītnei tas ierīko šķēršļus, lai alā nesaplūstu ūdens.
Toties ehidna pirmajā acu uzmetienā ar savu adataino kažoku šķiet līdzīga ezim . Arī lieluma ziņā tā neatšķiras no eža, bet tās iegarenajos žokļos nav zobu, toties ir gara, ar lipīgām siekalām klāta mēle, kura palīdz saķert medījumu- skudras, termītus un tārpus. Ehidnas ir nakts dzīvnieki, kuri dienā alā snauž, bet naktī dodas medībās. Ik gadu mātīte izdēj vienu olu, taču to neperē, bet nēsā sev līdzi īpašā vēdera somā. Izšķīlies no olas, mazulis kādu laiku guļ somā, pārtiekot no mātes piena, ko izdala piena dziedzeri somā.
Vairums Austrālijas zīdītāju pieder pie somaiņiem. Vislielākie no somainajiem dzīvniekiem ir ķenguri, un šī lielā , vairāk nekā 2 metrus augstā ķenguru mātīte laiž pasaulē mazuli tikai valrieksta lielumā. Ķenguriem ir lieliska kažokāda, un tā tiek vērtēta ļoti augstu. Austrālijā mīt arī vāversomaiņi, vombati, caunsomaiņi, Tasmānijas vilksomainis un velnsomainis, lāčsomainis jeb koala un citas sugas. Tā, piemēram, koalas pārtiek tikai no eikalipta lapām , un pieaudzis koala nesver vairāk par astoņiem kilogramiem. Dienu tas lielākoties guļ vai sēž zarā, izbrīnas pilnām acīm vērdamies pasaulē. Interesanti, ka somainie lāči nekad nedzer: nepieciešamo valgmi tie saņem no apēstajām lapām.
Tikai Austrālijā ir sastopami kazuāri, lirastes un lielkājvistas.
Interesants ir vēl viens Austrālijas endēmiskais dzīvnieks- molohs. Dzeloņveidīgie izaugumi uz šās ķirzakas ķermeņa noder gaisa mitruma uzsūkšanai un pasargā molohu no čūskām, kuru Austrālijā ir daudz.
Savdabīgs dabas veidojums ūdenī pie Austrālijas krastiem ir koraļļu rifi, kurus veido miljoni pārkaļķotu sīku koraļļu dzīvnieciņu skeletu. Tajos mājo dažas no krāšņākajām zivju un augu sugām pasaulē, jo šī vide ar savām barības vielām ir teicama vide to attīstībai. Lielais Barjerrifs pie Austrālijas krastiem ir arī visgarākais koraļļu rifs pasaulē.
Austrālijā ir vairāk kā 2 tūkstoši savvaļas rezervātu un nacionālo parku, kuru uzdevums ir aizsargāt unikālos augus un dzīvniekus.
Eiropiešu ieceļotāju ievestie zīdītājdzīvnieki Austrālijā raduši dzīvei labvēlīgus apstākļus.
Truši, piemēram, laika gaitā izplatījās pa visu kontinentu un to skaits auga kā lavīna. Ar tiem cīnījās, gan ceļot stiepļu žogus, tomēr truši iemanījās zem tiem izrakt ejas, gan ar indīgām ķimikālijām, gan bakteoroloģiski- īpašās laboratorijās izaudzējot dzēlējodus, kuri tika inficēti ar īpašu vīrusu, kas trušiem izraisīja nāvējošu slimību. Tā , pēc otrā pasaules kara trušu skaits tika samazināts par 90%, bet tiem dzīvnieciņiem, kas palika dzīvi un to pēcnācējiem, pret slimības ierosinātāju izveidojās imunitāte.
Šo pūkaiņu ādiņas dod valstij diezgan prāvus ienākumus, tomēr rokot alas, truši veicina augsnes eroziju, kā arī apēd ļoti daudz zāles, sagādājot zaudējumus lopkopībai.
Austrālijas pirmiedzīvotāji ir aborigēni . To skaits 1978.gadā bija aptuveni 150 tūkstoš cilvēku. Viņi ir klejotāji mednieki un dabas produktu vācēji, kuri par medību ieroci izmantoja bumerangu, un līdz pat 19.gadsimtam aborigēni dzīvoja pirmatnējās kopienas iekārtā un lietoja akmens darba rīkus.
Austrālijas kolonizācijas laikā aborigēnus masveidā iznīcināja vai atspieda uz neauglīgiem apvidiem. Tagad aborigēni galvenokārt mīt rezervātos, un ir tikpat beztiesīgi kā agrāk. Tie, kuri dzīvo pilsētu tuvumā , strādā lauksaimniecībā un gadījuma darbus.
Tagad Austrālijā dzīvo apmēram 19 573 500 iedzīvotāju.
Austrālijas karogā ir iekļauts britu karogs, jo šī zeme kādreiz bija britu kolonija, bet tagad tā ir neatkarīga valsts.
Valsts galvaspilsēta ir Kanbera. Lielākās pilsētas ir Sidneja, Melbruna, Brisbena, Pērta u.c.
Sidneja ir vispopulārākā tūristu apmeklējuma vieta, kura ir slavena ar Karalisko botānisko dārzu, Akvārijumu, Toronga zooloģisko dārzu, Opālu fabriku, Operas ēku, kura būvēta tā, lai izskatītos pēc līcī peldošām buru laivām un citiem objektiem.
Oficiālā valoda ir angļu valoda, bet naudas vienība ir Austrālijas dolārs.