JĀŅA KLĪDZĒJA DZĪVES GĀJUMS
“Esmu Jānis Klīdzējs no Sakstagala pagasta”, – tāda vai tamlīdzīga ir bijusi tradicionālā iepazīšanās frāze gan satiekoties, gan uzstājoties, gan autobiogrāfijas rakstot, tā allaž gribot pieminēt to vietu, kura cauri 86 mūža gadiem deva spēku un pāri 10 000 kilometru lieliem tālumiem mirdzēja ar savām apvāršņu ugunīm. Livžas ciema Upmaļu māju tīrumu rudzu maizes stipruma un savas dzimtas senču gudrības uzlādēts, pasaulē aizgāja vīrs ar trenētu gribasspēku, smalku dvēseles jušanu, taisnu mugurkaulu un skanīgu valodu. Aizgāja no Sakstagala līdz Sanfrancisko. Un katrs pagodinājums viņam ir arī pagodinājums Sakstagalam, Livžai, Upmaļu mājām, mātei Virgīnijai un tēvam Aleksandram Klīdzējiem, vectēvam Donotam – Jāņa Sokrātam, kā rakstnieks viņu mīlēja apzīmēt..
Kaut arī Jānis Klīdzējs 1914.gada 6.maijā piedzima Viļānu pagasta Kurpniekos, viņa tēva mājas un dzīvošanas saknes saistāmas ar Livžu.
Uzvārds Jānim Klīdzējam skolas laikā sagādājis daudz nepatikšanu, jo uzvārda dēļ viņu saukājuši par Bļauku. Jānis reiz vaicājis vectēvam, kāpēc citiem uzvārdi kā cilvēkiem, tikai viņam tāds Bļauka. Vectēvs zinājis pastāstīt, ka tās ciešanas Jānim sagādājis vectēva Donota vectēva tēvs, kura vārds jau bija aizmirsies.
Jānis Klīdzējs sevī nesa Latgales katolisko latviskumu un uzskatīja, ka viņā kristietīgais nav kā dogma, ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar Visumu, ar cilvēka labsirdību, žēlumu, iecietību un citu saprašanu; ka tikai fakts, ka kāds sevi uzskata par kristieti vai viņš ir kristīts, nepadara viņu automātiski par labāku cilvēku..
Mūzikai ir īpaša vieta gan Jāņa Klīdzēja dzīvē, gan darbos. Viņš atzina, ka, ja bērnībā viņam būtu bijusi izvēle, kādas toreiz Latgales bērniem nebija, varbūt no viņa būtu iznācis muzikants, jo mūzika visās tās izpausmēs ir ļoti ietekmējusi un aizkustinājusi līdz pat asarām.
Bet tad sāka iznākt avīze “Rīts” un Klīdzējs sāka sūtīt savas apceres un rakstus. Tie bija par dzimto Latgali, kura dzīvoja nepazīta, nošķirta un reizēm pat nicināta. Raksti sāka parādīties viens pēc otra. Galvenais redaktors Aleksandrs Grīns uzaicināja uz sarunu, paslavēja un ieteica rakstīt stāstus. Pirmais honorārs bija 34 lati – ar to tika samaksāta mēneša īre par istabu, nopirktas jaunas kurpes un bikses un vēl palika pāri. Bet nu jau sākās nopietnākas rakstniecības laiks: Klīdzēju drukāja viens pēc otra lielie Rīgas laikraksti. Viņš tika aicināts piedalīties rakstnieku vakaros, viņš bija ieguvis vārdu un 1938., 1939.un 1940.gadā saņēma arī Kultūras Fonda godalgas. 1939.gada trijos vasaras mēnešos pa naktīm tika uzrakstīts romāns “Jaunieši”, kuru nodrukāja Daugavpils laikraksts “Daugavas Vēstnesis”. Bija iecerēta un iesākta “Jauniešu” 2.daļa, bet, okupantiem ienākot, palika nepabeigta.
“Ar dažu no šī pulka pēdējo reizi redzējāmies pēdējos brīvās Latvijas Dziesmu svētkos Daugavpilī 1940.gada 16.jūnijā. Saulaina diena mirdzēja pār Latvijas zemi un debesīm. Kā tumsa apsedza 100 000 svētkos pulcējušos latviešu sejas ziņa, ka Lietuvu jau okupē sarkanā armija. Tad paziņoja, ka Valsts Prezidents, neparedzētu lietu kavēts, svētkos neieradīsies. Klausoties Prezidenta runu un trīs reizes pēc kārtas dziedot “Dievs, svētī Latviju!”, svētku laukumā pulcējusies tauta raudāja. Vēl šodien man stāv acīs aina un es to redzu – netālu stāv divi sirmie – vecais Misiņš un Līgotņu Jēkabs un raud; mazliet tālāk slauka asaras Leonīds Breikšs un Alberts Sprūdžs aiz viņa.
Reiz jautāts par autobiogrāfiskumu kādā savā grāmatā, rakstnieks atbildējis: “Kad es skatos spogulī, es redzu sevi. Kad es skatos grāmatā, es redzu sevi, tevi, citus un daudzas notikšanas un jušanas, kas ir apkārt.”
Jāņa Klīdzēja bagātais un darbīgais mūžs 2000.gada 2.maijā noslēdzās. Ceļš no Sakstagala līdz Napas saules ielejai Sanfrancisko tuvumā, kur cilvēki nepazīst sniegu, ir nostaigāts, atstājot iespēju viņa grāmatu lapās atkal un atkal izjust dzīvošanas smeldzi un skaistumu, nebeigt runāties ar savu sirdi un “brīnīties par visu to, ko neviens vēl nav paspējis saprast, vienalga – cik ilgi viņš dzīvojis”.
Jānis Klīdzējs „Cilvēka bērns”
Romāns “Cilvēka bērns”, izdots 12 gadus pēc J.Klīdzēja Latvijas atstāšanas, ir apliecinājums Klīdzēja teiktajam, ka esot šajos tālajos tālumos tika dzīvotas vienlaicīgi vairākas dzīves: reālā dzīve amerikāniskajā vidē, trimdas latvieša dzīve un zaudētās dzimtenes dzīve. Šī trešā ar klīdzejisku siltumu ir ierakstījusies grāmatā. Daudz kas no tā, par ko es jau rakstīju iepriekš, sasaucas ar šo grāmatu. Šī grāmata ir piedzīvojusi 2 izdevumus trimdā un četrus Latvijā. Jāņa Streiča izcilus panākumus guvusī filma ne tikai parādīja, kā tās Boņa dienas un nedienas iet pa tādu skaistu pasauli, bet arī atvēra plaši vaļā vārtus Klīdzēja darbu pārnākšanai mājās.
Jāņa Klīdzēja darba „Cilvēka bērns” tēma ir par bērna mācīšanos dzīvot, viņa pasaules uztveres veidošanas, balstoties uz apkārtējo cilvēku padomiem, pārsvarā no cilvēkiem, ko viņš uzskatīja par saviem draugiem, un no paša novērojumiem.
Darbība risinās 30.gadu Latvijā , rakstnieka dzimtajā pusē Latgalē.
Darbā atklātās problēmas:
1. Vai Boņu apkārtējie uzskata par līdzvērtīgu cilvēku vai par mazu bērnu?
2. Uz ko Boņs ir gatavs, lai atgūtu savu suni Žiku?
3. Vai Boņs sapratīs, ka Bibuks viņu mīl tikai kā bērnu, savu draugu?
Tēlu sistēma:
Boņs – Boņs bieži atdarina apkārtējos, tā mācoties īstu vīru uzvedību, ka, piemēram, peldoties ar savu draugu Pēteri viņš pūta no mutes ārā ūdeni, kā to dara vectēvs, pagrieza savu lielo plecu pret ūdeni , lai būtu vieglāk ūdeni šķirt, kā to dara Tancis, lai Pēteris nedomā, ka Boņs nezina labākos peldēšanas tikumus. Boņam, kā jau sešgadīgam bērnam, bija grūti panākt taisnību vai panākt savu velmju īstenošanu. Par saviem ienaidniekiem Boņs uzskatīja sava tēva trīs māsas. Lielākais ienaidnieks bija Malvīne, kas diezgan regulāri teica, kaut ko nepatīkamu un smējās Boņa nelaimes brīžos, pat sakot par viņa suņa pazušanu. Zuze ari nebija diezko labāka viņa acīs. Vienīgi Annu, kura arī bija viena no Boņa krustmātēm, viņš uzskatīja par mazāku savu ienaidnieku, ar kuru dažreiz tīri labi varēja satikt. Boņa lielā mīlestība, bija Bibuks, kaut gan viņa bija stipri vecāka. Viņai jau bija ap 20 gadiem, kamēr Boņam bija tikai seši. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka arī Bibuks viņu mīl un jau kala plānus precēties ar Bibuku. Vienmēr skats tika vērsts Bibuka mājas virzienā un katru vakaru tika gaidīta viņas dziedāšana. Kad Boņs bija uzzināja par Aleksi, puisi, kas izrādīja simpātijas Boņa mīlestībai, viņš kļuva greizsirdīgs un sev un pārējiem gribēja iestāstīt, ka Aleksis ir ar koka kāju, šķībs, greizs, vecs, ka viņa mājai ir šķībs jumts, no akas ūdens var nomirt. Tā Boņs teica tikai tāpēc, ka viņš varētu atņemt Bibuku. Ganos biežs palīgs bija suns Žiks, kurš jau kādu laiku bijis uzticams draugs, kad to sev paņēma Lidija un viņas vīrs Jezups, Boņs bija uz visu gatavs, lai tikai dabūtu savu suni atpakaļ. Uzzinādams, ka viņa suns ir prom, viņš savus radus, kuri paņēma Žiku sauca par zagļiem un ubagiem. Kad Žiks atgriezās, Boņa prieks bija neaprakstāms. Vel no dzīvniekiem Boņam labs draugs bija zirgs Cikcers, kuram viņš vienmēr nesa savu cukuru. Boņs diezgan bieži tika saukts par mazu, atšķirībās no bērniem, kuri jau gāja skola. Labākais draugs bija Knibu Pēteris, lai gan šad tad strīdējās, tomēr viņi satika diezgan labi. Boņam bija divi brāļi – Justs un Juriks. Juriku viņš par pilnvērtīgu cilvēku neuzskatīja, jo viņš bija mazs un pats neko nespēja, savukārt Justs nebija nekāds lielais draugs savam brālim līdz brīdim, kad Boņs aizmuka no mājām pie krustēva, tad Justs ieraudzīja, ka viņam ir kārtīgs brālis, vēlāk pat palīdzot suņa glābšanas plāna izdomāšanā. Ar Paulīni Boņs negribēja draudzēties, jo viņa ir meitene. Vēlāk, kad viņa pierādīja, ka spēj turēt līdz puišiem visā, ko viņi dara, attieksme sāka mainīties. No lielajiem labs draugs bija Tancis, kurš bieži stāstīja Boņam īstas vīru lietas un izturējās, kā pret lielu cilvēku. Vectēvs bija aizstāvis un labs draugs. Diezgan bieži brauca palīgā vectēvam lielos darbos. Boņs uzskatīja, ka vectēvs zina visu. Māti Boņs mīlēja un neuzskatīja par sievieti, jo Tancis teica, ka sievietes tikai runā un neko lāga nedara. Pret tēti bija liela cieņa un tēvam pretī runāt nevarēja atļauties. Labi pārzināja svētos rakstus, kurus viņa māte lika mācīties no galvas jau no brīža, kad Boņs iemācījās lasīt.
Bibuks – Īstajā vārdā Brigita bija 22 gadīga meitene no netālas mājas. Viņai bija gaiši aiz kuriem, kā Boņs teica slikts cilvēks nevar slēpties, bet Boņam īpaši patika bedrīte Bibuka vaiga, kura runājot dancoja pati ap sevi, uz to varēja skatīties stundām ilgi, kā arī viņai bija apbrīnojami skaista balss. Bibuks bija atturīgāka nekā citas viņa vecuma meitenes, arī nesatikās ar puišiem tik daudz, kā pārējas. Viņa mīlēja Boņu, bet tikai kā bērnu, savu draugu.
Tancis – Boņa lielais draugs, kas runāja par itin visu ar savu mazo draugu. Pastāstīja, ka savu gudrību iedzen ar knipi savas cepures nagā. Pats bija 22 gadīgs puisis ar ūsām, pēc Malvīnes teiktā arī ar līku un lielu degunu, bieži nāca ciemos pie Boņa un Malvīnes, kurai viņš no meitenēm pievērsa lielāko uzmanību. Ja Boņs kaut ko gribēja uzzināt un vectēvam par šo tēmu negribēja prasīt, tad Tancis bija īstais. Rādija Boņam diezgan sliktu iespaidu par sievietēm, drīzāk pret pašu vārdu sieviete
Paulīne – Pilnā vārdā Domcānu Paulīne bija no trūcīgas ģimenes, kurā bija tikai viņa un māte.
Vectēvs –Bieži deva noderīgus padomus un izskaidrojumus, kad Boņam tie bija nepieciešami.
Tētis – Aleksandrs Pāvulāns. Bija iemantojis Boņa cieņu un pretī tēvam viņš neuzdrošinājās runāt.
Māte – Māte kā māte. Ne viņa priecīga, ne viņa bēdīga, viņa visu laiku iet un iet, tā raksturo viņu Boņs.
Justs – Vecākais dēls ģimenē, Boņa vecākais brālis.
Boņa tēva māsas – Malvīne, Anna un Zuze. Boņam īsti nepatika.
Kazacis – Ļauns, meklēja veidu kā tikai nopelnīt. Gribēja atņemt īpašumus Paulīnei viņas mātei.