Marks Tullijs Cicerons – slavenākais antīkās pasaules orators un politisks darbinieks, pazīstams arī kā rakstnieks, stilists un valodnieks, kurš daudz darījis latīņu valodas izkopšanā un bagātināšanā.
Būdams vispusīgi izglītots, reti talantīgs un ražīgs rakstnieks, Cicerons iepazīstināja romiešu sabiedrību arī ar grieķu filozofijas dažādām mācībām un skolām.
Cicerona literārais mantojums ir liels. Saglabājušās 58 politiskās un tiesas runas, 7 retoriskie un 12 filozofiskie traktāti, 869 vēstules valstsvīriem, draugiem un brālim Kvintam.
Visi šie darbi, sevišķi vēstules, dod bagātīgu materiālu ne vien par paša rakstnieka dzīvi un darbību, bet arī par tā laika Romas valsts politiskiem un sabiedriskiem apstākļiem, par izmaiņām sabiedrības uzskatos un ideoloģijā. Cicerona dzīve un literārā darbība cieši saistīta ar Romas valsts sabiedriski politisko dzīvi, tāpēc arī Cicerona biogrāfija ir politisko notikumu piesātināta.
Marks Tullijs Cicerons dzimis 106.g. 3. janvārī p. m. ē. Latijas Dienvidos netālu no Arpinas pilsētas, kur viņa tēvam bija neliels zemes īpašums. Cicerons nāca no jātnieku kārtas, kuras intereses savas politiskās darbības laikā viņš aizstāvēja. Cicerona tēvs sabiedriski politiskajā dzīvē nepiedalījās vājas veselības dēļ; viņš labprāt dzīvoja uz laukiem un nodevās literatūras studijām. Tomēr, lai dotu saviem dēliem labu izglītību, viņš kopā ar visu ģimeni pārcēlās uz Romu.
Cicerons dabūja labu izglītību retorikā, filozofijā, jurisprudencē, apguva grieķu valodu.
Dzejnieka Arhija vadībā viņš pievērsās nopietnām poēzijas studijām un pat sarakstīja nelielu poēmu – ,,Pontas Glauks” par godu Marijam un pārtulkoja latīņu valodā grieķu dzejnieka Arata poēmu ,,Parādības” (par astronomijas jautājumiem).
Ar lielu interesi Cicerons nodevās retorikas studijām. Viņš klausījās slavenos oratorus Liciniju Krasu un Marku Antoniju, kā arī grieķu oratoru Molonu no Romas salas, kas toreiz uzturējās Romā. Mācījās arī deklamācijas mākslu pie slavenā .aktiera Roscija. Sasniedzis pilngadību, Cicerons uzsāka jurisprudences un filosofijas studijas. Šīs zinātnes tā laika oratoram bija obligāti nepieciešamas.
Ar lielu aizrautību Cicerons pievērsās filozofijas studijām: Viņš klausījās dažādu filozofisko skolu pārstāvjus. Jau agrā bērnībā iezīmējušās intereses par retoriku, jurisprudenci un filozofiju vēlāk kļūs par Cicerona literārās un politiskās darbības saturu.
Karavadonis, politiķis, daiļrunas meistars un rakstnieks GAJS JŪLIJS CĒZARS (100-44 p. m. ē.) ir viena no izcilākajām, spilgtākajām personībām visā Senās Romas vēsturē.
Cēzars ir pirmais no romiešiem, kura politiskajai darbībai ir tik plaša amplitūda: ieņēmis tādus amatus kā kvestors (mantzinis), edils (gādā par pilsētas labiekārtošanu, par izrādēm un pārtikas piegādi), pretors (nākamais amatvīrs aiz konsula, realizēja augstāko tiesas varu), prokonsuls (bijušais konsuls, kas pārvalda kādu provinci), konsuls (augstākais amatvīrs republikā), viņš kļūst par diktatoru uz mūžu; viņam tiek piešķirts imperatora (latīņu val. imperator – pavēlnieks, virspavēlnieks) tituls. Cēzara cilvēcisko portretu ieskicēt centies Plūtarhs. Lai gan grūti pateikt, cik vēsturiski precīzs ir šāds raksturojums, taču, šķiet, tieši no Plūtarha rakstītās biogrāfijas priekšstati par izcilo karavadoni un diplomātu izplatījās vēlāko gadsimtu literatūrā, ietekmējot arī V. Šekspīru, traģēdijas ,,Jūlijs Cēzars” autoru.