Administratīvās tiesības
1.Administratīvo tiesību priekšmets, Administratīvo tiesību jēdziens, Administratīvo tiesību zinātnes priekšmets.Administratīvo tiesību priekšmets: Sabiedrisko attiecību kopumu, kuru pētē dotā tiesību nozare, citiem vārdiem – administratīvas tiesības kā zinātnes pētīšanas objekts. Adm.ties. priekšmets:1)konkrēts mācību kursa apjoms; 2)dažādu adm.ties. institūciju kategorijas un sastāvdaļas adm.ties. priekšmeta ietilpst arī organizatoriskās attiecības. Administratīvo tiesību jēdziens: Tiesību normu kopums, kas nosaka publisko iestāžu iekšējo kārtību , struktūru, šo iestāžu darbības kārtību, privātpersonu attiecības ar publiskam iestādēm. Adm.ties. regulē:1)publ.iestāžu un darbību; 2)amatpersonu kompetence; 3)valsts un pārvaldes darbinieku tiesisko stāvokli; 4)pilsoņu un sabiedrības publiskas tiesības un pienākumi. Administratīvo tiesību zinātnes priekšmets:At priekšmeta piemīt specifiskas attiecības. AT regulē civildienesta darbinieku apmācību, institūciju darbību regulējumu. Regulē privātpersonu darbību administratīva darbā-uzraudzības, kontroles, lūguma, sūdzības jomā. Kopumā AT ietilpst arī organizatoriskas attiecības, valsts iestāžu reorganizācija, likvidācija. Ietilpst tas attiecības, kas veidojas stapr iedzīvotajiem un pārvaldes institūciju. Pie AT pieskaitāmas jebkuras sabiedriskas attiecības, kuras regulēšanas rezultātā rada administratīvas attiecības.
2.Administrātīvo tiesību pētīšanas metodes:1)deskriptīva (aprakstoša); 2)dogmatiska-adm.ties. normu analīze, izdarot secinājumus ar domu tas pilnveidot; 3)vēsturiska-kā attīstījušas adm.tie.; 4)salīdzinoša-kā norma attīstījusies laikā gaitā; 5)socioloģiskā-tiesību normas attīstību salīdzina ar kultūru, cilvēci; 6)analītiskā-noskaidro normas saturu un izvērtē tās atbilstību mērķiem; 7)kritiski metodoloģiska-normas pakļaujas kritikai līdz ar to uzlabošanai.
3.Privatas un publiskas tiesības. Atšķirīgais un kopīgais.Privātas – noteiktas privāto tiesību aktos. Publiskas tiesības-publiskas juridiskas aktos. Šādam iedalījumam pamatā ir interešu faktors. Publ.ties. krim., finansu, konstitucionālas. Privātas – mantošanas. Publiskas ties. pastāv attiecības starp valsti un cilvēku, pastāv attiecības starp divām pārvaldes iestādēm. Cilvēks ir padotais. Publ. un privātas ties. atšķiras subjekta. Publ.ties.-subjekts ir valsts, sabiedrība, tauta. Privātas tiesības-indivīds, fiz. persona. Kopīga iezīme: abu tiesību redzesloka ir cilvēks.
4.Administratīvo tiesību avoti. Tiesību avoti ar augstāko juridisko spēku. Administratīvo tiesību avoti – ir tas tiesību normu grupas, kur sastopamas admin tiesības. Tiesību avoti – forma, kas satur uzvedības priekšrakstus, lai ar to palīdzību un atbilstoši kuriem realizē valsts pārvaldi. Admin tiesību avoti:1)Likumi; 2)MK noteikumi;3)ieraduma tiesības; 4)Starpt. līgumi, kas saistoši LR. Nosacījumi:*)Par likuma prioritāti. Admin normas izdošanā admin iestāde nedrīkst pārkāpt likumu. Arī jebkurai rīcībai jābūt likumīgai;*)Likuma atruna. Atsaukšanās uz konkrētu likuma pantu. Jebkura iejaukšanās personas brīvībā vai tiesībās var notikt tikai saskaņā ar likmu;*)Samērīguma princips. Rīcībai jābūt piemērotai nepieciešamai, samērīgai. Mērķa sasniegšanai izmantotais līdzeklis nedrīkst būt nesamērīgs;*)Svarīgākais, noteicošais ir LR satversme, uz kuras pamata un atbilstoši kurai, tiek izdoti likumi, lai organizētu valsts politikas realizāciju sabiedrībā un valstī, kā arī daudzos gadījumos, lai ikdienā sakārtotu valsts pārvaldi. Likums- svarīgākais tiesību avots. Likuma svarīgums izpaužas 2 veidos:*)visplašākais admin. avots;*) autoritatīvais spēks. Citi norm. akti pakļauti likumam, un nevar būt pretrunā ar likumu, jo tādi ir tie zaudē savu spēku. Likumi pilsoņiem rada tiesības un pienākumus. Ir aizgūtie likumi (piem no PSRS), patstāvīgie likumi. Noteikumi. Noteikumi, kurus pieņem izpildvara rada tiesības un pienākumus valsts un pilsoņu attiecībās. Tos var izdot arī atsevišķs ministrs. Noteikumi regulē tas attiecības, kas nav regulētas ar likumu, bet noteikumi tiek izdoti tikai saskaņā ar likumu, nekad pretēji tiem. Nolikumi nosaka tiesības un pienākumus starp nolikuma izdevēju un personu uz ko tas attiecas. Nolikuma kompetence ir ierobežota. Nolikums regulē iekšējas attiecības un ārējas attiecības. Nolikumam jābūt izdotam saskaņā ar savu kompetenci. Priekšraksti- tiem ir nozīme tikai izdevējiestādes iekšienē. Priekšraksti:*)skaidrojošie; *)metodiskie; *)organizatoriskie. Parāžu tiesības aizpildīja rakstīto tiesību trūkumus. Parāžu tiesību apjoms samazinās. Īpaši tas attiecas uz tiesībām par valsts atbildību, kuras lielā mērā satur arī nerakstītas, bet pie paražu tiesībām pieskaitāmas normas, tāpat arī nosaka iekšējo kārtību iestādēs.
5.Administratīvie līgumi. Adm.līgums – ir divpusēja vai daudzpusēja vienošanas par kādu konkrētu valsts funkcijas nodošanu vai darbu. Divpusēja vai daudzpusēja vienošanas par kādu konkrētu valsts funkcijas nodošanu vai darbu starp 2 vai vairākiem tiesību subjektiem. Administr.līgums ir publisko tiesību līgums. Līgumiem jābūt kvalitatīvi sastādītiem un jābalstās uz pozitīvas pieredzes. Līgumu slēgšanas nosacījumi: 1)līgumu noteikumu grozīšana (kārtība, iniciators);2)līguma izbeigšanas (apstākļi, zaudējumu segšanas kārtība); 3)kā risināt iespējamos strīdus; 4)subjekta atbildība adm. līgumu izpilde; 5)pirms līguma slēgšanas jārīko konkursu; 1 puse – adm. Iestāde, 2 puse-jur. vai fiz. persona.
6.Administratīvo tiesību principi, jēdziens, nozīme. Patstāvīgie un procedūras principi. Adm.tiesību princips.Ar tiesību principiem saprot augstākas vērtības, tālākos mērķus, kurus ar adm. Tiesību normu palīdzību cenšas sasniegt nākotnē. Zināmā pakāpē tie ir ideāli, kurus jārealizē mūsu valsts, pārvaldes, aparāta praktiskajā darbībā. Literārajā nozīmē ar jēdzienu princips saprot galveno noteikumu, nostādni, pamatu, vispārīgo patiesību. Administratīvo tiesību pastāvīgie principi. Patstāvīgie principi:1)likumība- visiem likumiem valstī jābūt saskaņā ar pamatlikumiem un cietiem tiesību aktiem; 2)vienlīdzība likuma priekšā- ikviena iestāde, lemjot jautājumus objektīvi vienādam lietām piemēro vienas un tas pašas admin.tiesību normas;3)atbilstība mērķim- visas admin. iestādes realizē valsts pārvaldes funkcijas, kas noteiktas šai iestādei ar tiesību aktiem un kuras atbilst šis iestādes mērķim; 4)proporcionalitāte – ir izveidotas sabalansetības starp sabiedrības un indivīda interesēm tajā pat laikā nodrošinot katra indivīda tiesības; 5)objektivitāte – pieņemot jebkuru lēmumu ņem vērā visus objektīvi svarīgus apstākļus, bet nesvarīgie tiek atmesti; 6)taisnīgums – ierēdnim jāvadās no šāda principa ka viņa intereses netiktu atspoguļotas aktos un arī tiek izslēgtas ienaidnieka intereses; 7)ticība – sabiedrībai jātic kā lēmumus admin iestāde pieņem godīgi; 8)atklātums – admin. iestādes informē sabiedrību par ziņām, kas ir šīs iestādes rīcībā. Procedūras principi: 1) tiesības iesniegt sūdzības, iesniegumus, priekšlikumus *rakstiski, *mutiski. Kārtība ir demokrātiska.2)tiesības pārstāvību un juridisku palīdzību (iesaistītai personai ir tiesības izvelēties pārstāvi); 3)ekonomijas princips-iestādei ir jāvada konkrēto adm. Procesu tā lai lēmums tiktu pieņemts noteiktā laikā, šis laiks noteikts tiesību aktos. Procesam jābūt pēc iespējas īsākam. 4)tiesības būt uzklausītam-adm. Procesa laika personai ir tiesības izteikties par lietas izskatīšanu, izteikt viedokļi, adm. iestādes pienākums uzklausīt viņu.5)pienākums informēt-adm. iestādes pienākums sniegts info personai par lēmumu, ja šis lēmums skar sabiedrības intereses.6)adm. akta uzraudzība-lēmums tiek izpildīts tiesību aktos paredzēta laikā.- adm. iestādei jāsedz zaudējumi, ja tā vainīga lēmuma nesavlaicīga izpildē.- šā principa realizāciju uzrauga uzraudzības institūcija (tiesa, prokuratūra, ombuds).
7.Administratīvo tiesību normas, jēdziens, struktūra, normu veidi, klasifikācija. Adm.tiesību normas jēdziens. Noteiktā kārtība izstrādāti uzvedības noteikumi. Sastāvs: Hipotēze – apraksta situāciju, kurā ir piemērojama konkrēta administratīvo normu. Dispozīcija – noteiktas tiesību subjekta, tiesības un pienākumi. Kāda darbība ir pieļaujama un kāda aizliegta vai nav vēlama. Sankcija – paredzētas, nelabvēlīgas sekas (morālas, materiālas, rīcības vai brīvības ierobežošana), kas iestāsies subjektam, ja viņš nepildīs to, kas paredzēts hipotēze un disprozijā. Adm. tiesību klasifikācija. 1)laikā spēka aspektā: *)beztermiņa-noteikts spēkā stāšanas brīdis. Darbības līdz ir atceltas.*) ar noteiktu darbības termiņu-noteikts spēkā stāšanās un izbeigšanas laiks.*)ārkārtējas-spēkā konkrētajā ārkārtējā situācija, stājās spēkā ar sevišķu lēmumu.2)attiecība uz adresātu *)normas vienam subjektam (adm. sods), *)saistošas noteiktai kategorijai (ceļu satiksmes noteikumi), *)uz visiem adm. tiesību subj. – gan uz juridiskam gan uz fiziskam personām, 3)pēc izpausmēm veida – rakstītas – nerakstītas, 4) pēc spēkā telpā-saistošas noteiktam reģionam, *)obligātas vairākumam (saistošas neatkarīgi no atrašanas vietas), 5)materiālas-nosaka subjekta statusu tiesības un pienākumus. Procesuālas – parada subjektam kā šis normas realizējamas dzīvē īstenotas adm. procesa tiesā, īstenotas ārpus tiesas.6) pēc satura*)tiesības piešķirošas normas (piešķir konkrētas tiesības, kurus realizējot darbībā, būs likumīga), *)pienākumus uzliekošas (pieprasa bezierunu izpildījumu), *) pilnvarojošas, *)normas –principi. Noteikts mērķis un noradīti konkrēti uzdevumi mērķa sasniegšanai.*) aizliedzošas (liegta kārta darbība), *) atļaujošas (noteikts konkrēts vienīgais pareizs rīcības modelis), *) alternatīvas (piedāvāti vairāki rīcības modeli, ir izvēles iespēja.) Adm.tiesību normu struktūra. Adm.ties. normu struktūra sastāv no 3 savstarpēji saistītiem elementiem:1)hipotēzes (nosacījums noteiktai darbībai); 2)dispozīcija (noteiktas tiesību subjekta tiesības un pienākumi); 3)sankcija (nepatīkamas sekas normu pārkāpējam). Normu veidi: ir 2 veidu normas: 1)materiālas-nosaka subjektam viņa statusu, tiesības un pienākumus; 2)procesualas-parāda subjektam kā šis normas realizējamas dzīvē: *)īstenotas adm.procesa tiesā; *)īstenotas ārpus tiesas.
8. Administratīvo tiesību normu sistematizācija. Veidi. Nozīme. Problēmas.Administratīvo tiesību normu sistematizācija 3 sist.veidi 1)inkorporācija-ties. normu tiek savāktas kopā vienā krājumā, nemainot šo ties. normu saturu.; 2)kodifikācija-būtībā ir ties. normu apstrāde un izmaiņas. Kodifikācijas rezultāta gandrīz vienmēr tiek pieņemts jauns tiesību akts; 3)konsolidācija-vienas inst. Dažādos laikos izdotos aktus apkopots vienkopus. Ties. normu sistematizāciju iedala 3 veidos: 1)oficiāla-veic ties. normu pieņēmējs un rodas ārējs norm. akts. 2)oficiozais -to veic Tieslietu min. 3)neoficiāla-ties.normu sistematizāciju var veikt jebkura persona. Problēmas. 1)to jāveic ne tikai juristiem, bet arī zinātniekiem; 2)nepieciešams finansējums (no valsts budžeta, no fondiem); 3)nepieciešamie apmācību darbinieki; 4)nepieciešams pielidzīnat un saskaņot ar ES tiesību normam.
9. Administratīvi tiesiskas attiecības, jēdziens, struktūrelementi, tiesībspēja, rīcībspēja.Administratīvi tiesiskas attiecības ir sabiedriskas attiecības, kuras pārsvara gadījumos regulētas ar admin. tiesību normu palīdzību, administratīvi tiesību avoti, gan likumi, gan noteikumi, vienlaikus adm.tiesīskas attiecības tiek reglamentētas arī no citu nozaru puses. Vienā un tai pašā attiecība var būt vairāku normu iedarbība. Administratīvi tiesiskas attiecības reglamentē arī administratīva līguma noteikumi. Līguma noteikumi administratīvi tiesiskas attiecības dalībniekiem ir tikpat saistoši kā ikviena cita sabiedrisko attiecību regulatore. Struktūra: 1)subjekti administratīvi tiesiskas attiecības-individi, privātpersonas-pilsoņi, bezvalstnieki, nepilsoni, patvēruma meklētājs, bēglis; juridiskas personas. *publisko tiesību juridiskas personas (valsts, pašvaldība, valsts iestādes, publisko tiesību autonomi subjekti;) *privāto tiesību juridiskas personas (sabiedriskas organizācijas), komercstruktūras (uzņēmējdarbības, komercdarbība). 2)objekti-nemateriāla labuma (gods, cieņa); *materiāla labuma dēļ; *izpildāmais darbs vai sniedz pakalpojumu; *izpildāma valsts pārvaldes funkcija; 3) saturs-tiešie pienākumi. Tiesībspēja, rīcībspēja. Adm.tiesīebās pastāv tiesībsubjektivitāte, kas piemīt tiesisko attiecību subjektam. Tiesībsubjektivitāte piemīt katram adm.tiesību subjektam un tā ir noteikta tiesību aktos. Tiesībsubjekt. –ir tiesīgums. Tiesibsubj. jur. personām tiek noteikta no šo personu dibināšanas brīža līdz likvidēšanai. Fiz.personai no dzimšanas brīža līdz mūža beigām. Jur.personam tiesibsubjektivitāte noteikta nedalāma, tas nozīme tiesībspēja un rīcībspēja. Fiz.personam tiesībsubj. noteikta no 2 daļam: 1)no tiesībspējas; 2)no rīcībspējas. Tiesībspēja-ir ar likumu atzīta spēja būt par tiesību subjektu. Rīcībspēja-*)ir tiesiska spēja pašam kārtot tiesiskas attiecības; *)spēja realizēt tiesības; *) pašam pildīt tiesiskus pienākumus.
10.Administratīvi tiesisko attiecību nodibināšana, grozīšana, izbeigšana.Tiesiskas attiecības tiek radītas, grozītas, konstatētas un izbeigtas, lai attiecību subjekti sasniegtu noteiktus mērķus. Šī attiecību dinamika ir pamatota at to? Ka tiesību normu darbības rezultātā rodas attiecīgi juridiskie fakti-ikdienas situācijas, kuram normatīvajos aktos ir paredzētas noteiktas juridiskas sekas. Adm.ties.attiecību rašanas priekšnoteikums ir jur. fakts vai jur. notikums. Jurid.fakts-dzīves faktiskie apstākli (darbības, apstākli), kuros tiesību normas atzīst par tiesisko attiecību rašanas, izmainīšanas vai izbeigšanas pamatu. Jur.fakti kopīgi ar tiesību normām nosaka admin.tiesisko attiecību subjektu tiesības un pienākumus. Bieži lai rasto vai izbeigtos tiesiskas attiecības, ir nepieciešami vairāki jurid.fakti, kuru kopumu tiesību zinātnē pieņemts saukt par faktisko sastāvu. Jurid.fakti izpaužas kā darbības vai notikumi un tiem vienmēr izraisa jurid.sekas. Jurid.fakti :1)īslaicīgie (nelikumīga darbība); 2)ilgstoši. Jur.notikumi nerada paši par sevi tiesiskas attiecības, jurid.notikumi rada apstākļus kuros šis attiecības rastos. Tie notikumi, kuri rodas personas rīcības rezultāta tiek saukti par relatīviem notikumiem. Darbības savukārt ir tadi jur.fakti, kuri rodas personu rīcības rezultāta. Darbības kā jurid.fakti ietver arī personas bezdarbību. Darbības var būt tiesiskas-*)juridiskie akti;*)juridiskā rīcība un prettiesiskas- *)tiesību pārkāpumi;*)prettiesiska rīcība.
11. Vertikālas un horizontālas administratīvi tiesiskas attiecības.Augstāk stāvošais ar ties.akta palīdzību nosaka zemākstāvoša uzvedības noteikumus. Viens subjekts pieprasa no otra subjekta uzspiestas gribas izpildi. Vertikālas attiecības ir šādiem subjektiem:-MK un ministrijai; -MK un ministrijas pārraudzība esošais struktūrai; -MK un fiz.personai (amatpersonai, privātpersonai). Savlaicīga, pilnīga, ticama zemākstāvoša sniegtā informācija ir pamats tam, lai augstākstāvošais ar jaunu savas gribas uzspiešanu dotu iespēju nonākt jaunā, kvalitatīvākā stāvoklī. Horizontālas attiecības starp viena vai līdzīga ranga subjektiem, kuri nav pakļauti viens otram, nav augstākstāvošo un zemākstāvošo, bet abi ir sadarbības partneri. Kopīgas lietas risināšanai tās var koordinēt savā rīcība esošus līdzekļus, pašu rīcību. Sadarbība un līdz ar to horizontālas attiecības var veidoties, izmainīties, vai izbeigties, ja vienam no partnerim augstākstāvošais ir devis tādu rīkojumu, kura izpildei ir nepieciešama sadarbība, bet otrs šādu rīkojumu nav saņēmis un nevar saņemt.
12.Valsts pārvaldes organizācija, valsts pārvaldes procesa jēdziens, tieša pastiprinātā valsts pārvalde.Valsts pārvalde ir organizēta mērķtiecīga iedarbība uz notiekošajiem procesiem, lai virzītu uz kādu konkrētu mērķi vai virzienu. Valsts pārvaldes process – konkrēta darbība vai vadība un šis darbības vai vadības sadalīšana ārējas vai iekšējas darbības. Valsts pārvaldes process notiek nepārtraukti, sadarbojoties ar sekojošiem institūcijām: -augstākstāvošam, kas dod noradījumus; -zemākstāvošam, kas veic izpildu rīcības darbības. Valsts pārvaldes procesa piedalās uz to pilnvarotas institūcijas: 1)Saeima; 2)MK, pašvaldības; 3) tiesību aizsardzības iestādes; 4)citas uz to pilnvarotas institūcijas.
13.Valsts pārvaldes metodes, piespiešana valsts pārvalde, valsts pārvaldes formas.Valsts pārvaldes metode – ir paņēmiens, ar kuriem risina valsts pārvaldes uzdevumus. Izšķir 2 veidu metodes: 1)vispārējas metodes-raksturīgas visam valsts pārvaldes institūcijām kopumā; 2)sevišķas-raksturīgas konkrētai nozarei vai institūcijai. Vispārīgas metodes iedala sekojoši: 1)pārliecināšanas metodes-sabiedrības iepazīstināšana ar pieņemtiem tiesību aktiem; 2)piespiešanas-piespiešanas metodi pielieto, kad ir skaidrs ka pārliecināšanas metode nedos vēlamo rezultātu. Piespiešanas metodei ir raksturīga oficiāla brīdināšana. Piespiešanas metodes var pielietot konkrētu pārkāpumu gadījumos. Piespiešanas metode – ir ārēja iedarbība uz cilvēka uzvedību ar mērķi nodrošināt valsts grību. Piespiešana ir nepieciešama jo/lai:*)novērstu likumpārkāpumu; *)patrauktu prettiesisko rīcību; *)novērstu sekas, kas radušas prettiesiskos darbības rezultāta. Piespiedu līdzekļus var iedalīt sekojoši: 1)vispārējie piespiedu līdzekli-pieejami visam valsts amatpersonām; 2)speciālie-kuru pielietošanai noteikts ar likumu pilnvarojums, to nevar pārpilnvarot citai personai; 3)administratīvie preventīvie-pielieto, ja likumpārkāpums vēl nav noticis to lieto profilakses nolūkā (dokumentu pārbaudē, mantu pārbaude. Personas piespiedu aizturēšana, karantīnas ierobežošana). Valsts pārvaldes forma –ir valsts pārvaldes, pārvaldes metožu ārēja izpausme, metožu pielietojums materializēta veida. Formas: 1)Tiesiska rakstura-tiesisku rakstu izstrādāšana, izdošana. Tiesisko aktu iedalījums: *)ārējas izpausmes tiesību akti (ties.akti kas adresēti citiem); *)iekšējas pārbaudes tiesību akti-ties.akti ar ko noteikti pienākumi konkrētajā struktūra. 2)Netiesiska rakstura-valsts pārvaldes process, kas nav saistīts ar tiesību normu dokumentu izdošanu un publicēšanu, materiāli tehniskais raksturs.
14. Valsts pārvaldes akti, jēdziens, izstrādāšanas, pieņemšanas kārtība, izvirzāmas prasības.Valsts pārvaldes akts-ir viens no adm.tiesību aktiem, admin.tiesību normatīvo aktu paveids. Valsts pārvaldes akti-ir tikai likumpakļautie akti, bet ir arī izņēmumi. Valsts pārvaldes aktus izdot valsts pārvaldes institūcijas. Valsts pārvaldes aktu izdošanas kārtību regulē: 1)Par likumu un citu Saeimas valsts prezidenta un MK pieņemto aktu izsludināšanas , publicēšanas, spēka stāšanas kartību un spēka esamību; 2)MK kārtības rullis; 3)MK noteikumi „Dokumentu izstrādāšanas un pieņemšanas kārtība”. Valsts pārvaldes aktu izstrādāšana un pieņemšana, valsts pārvaldes aktiem ir paredzētas konkrētas prasības un kritēriji: 1)valsts pārvaldes akts nedrīkst būt pretrunā ar likumiem, Satversmi, tam jābūt likumīgām; 2)Valsts pārvaldes aktam jāsatur nepieciešami rekvizīti(nosaukums, adrese, zīmogs, paraksts); 3)valsts pārvaldes aktam jābūt lietderīgam (vai sasniegts mērķis, vai ir pēc tā vajadzība);4)valsts pārvaldes aktam jāatbilst valsts valodas likumam; 5)jāievēro kur un kā šo aktu var apstrīdēt; 6)valsts pārvaldes aktiem jābūt numurētiem(lai vieglāk orientēties); 7)kā šis akts ir izziņots: publikācija „Latvijas vēstnesi”, piegādā adresātam, TV, radio.
15.Valsts pārvaldes institūcijas kā administratīvo tiesību subjekti. Valsts pārvaldes institūcijas jēdziens, uzdevumi. Statuss, kompetence. Valsts pārvaldes iestāžu klasifikācija.Valsts pārvaldes institūcija – ir speciali izveidota iestāde, kura realizē tai speciāli deleģēto valsts pārvaldes funkciju un atbild par šo funkciju izpildi. Valsts pārvaldes institūcija-iestāde, kura darbojas publiskas personas vārdā un tai piemīt sekojošas īpašības: 1)tiesību aktos noteikta kompetence; 2)īpaši piešķirti finansu līdzekli; 3)savs personāls. Valsts pārvaldes institūcija-ir administratīvo tiesību subjekts un tai ir pienākums izpildīt konkrētus viņai uzticētos uzdevumus. Valsts pārvaldes institūcija-ir valsts aparāta sastāvdaļa, vērtējama gan kā likumdevēja gan izpildvaras institūcija. Tiesību aktos noteikta arī konkrētas valsts pārvaldes institūcijas kompetence, secība, kāda realizējami konkrēti uzdevumi. Adm.tiesību izpratnē „uzdevums”-ir pati rīcība, kas ir jāveic konkrētai valsts pārvaldes institūcijai. Šis rīcības nolūks ir atrisināt viņai uzdoto uzdevumu. Tiesību aktos tiek noteikts konkrētas valsts pārvaldes institūcijas tiesiskais statuss (likuma vai ar nolikumu noteikts). Tiesiskais statuss tiesību normas noteiktais juridisko pazīmju kopums, kas nosaka attiecīgas iestādes vietu, lomu, kompetenci, to apjomu un realizācijas kārtību. Kompetence-publiskas iestāde var lemt jautājumu, kuru jaut. jurisdikcijai tai nodot; šai jurisdikcijai jābūt nodotai noteikta kārtībā, ar kompetenci iedotas tiesības un uzlikti pienākumi. Valsts pārvaldes iestādei piešķirtajai kompetencei var būt dažāds raksturs:*)izteikti nozares raksturs (juras administrācija darbojas vienas konkrētas nozares ietvaros-jūrniecība), *)darbība attiecas uz dažādam pārvaldes nozarēm (Labklājības Ministrija). Valsts pārvaldes iestāžu klasifikācija-1)ministru kabinets-valsts pārvaldes subjekts pret padotajām iestādēm, vispārēja kompetence; 2)ministrija-valsts pārvaldes objekts pret MK; valsts pārvaldes subjekts pret pakļautībā, pārraudzība esošajiem iestādēm; nozares kompetence; 3)resors-valsts pārvaldes objekts pret ministriju vai MK; valsts pārvaldes subjekts pret privāto tiesību jurid. Pers., pret privātpersonām; speciāla kompetence; 4)pašvaldība pārvaldes iestāde-valsts pārvaldes objekts pret MK; valsts pārvaldes subjekts pret publ.ties. un priv.ties. jurid.pers. un privātpersonām vispārēja kompetence, kas attiecās administratīvā teritorijā; 5)iestādes administrācija-valsts pārvaldes objekts pret ministriju; valsts pārvaldes subjekts pret darbiniekiem; vispārēja kompetence kas attiecas iestādē.
16. Latvijas Republikas valdība – administratīvo tiesību subjekts. Latvijas republikas valdība –MK – ir koleģiāls valsts pārvaldes orgāns.MK sastāvs noteikts Satversmē. Visas valsts pārvaldes iestādes ir padotas MK. Vada un koordinē valsts pārvaldes iestāžu darbību, t.i. veic valsts pārvalde. Visas valsts pārvaldes iestādes veido hierarhisku sistēmu, kuras augšgalā atrodas MK. Saskaņa ar valsts pārvaldes likumu 7p. MK padotību realizē 2 veidos: 1)institucionālā-padotības realizācija par valsts pārvaldes organizāciju; 2)funkcionālā-padotība par valsts pārvaldes funkciju pildīšanu. Padotību īsteno konkrēti MK locekļi. MK locekļi padotību īsteno 4 veidos: 1)tieši-ministrs īsteno tieši; 2)ar tiešas pārvaldes iestādes starpniecību; 3)ar tiešas pārvaldes iestādes struktūrvienības starpniecību; 4)ar amatpersonas starpniecību. Padotību īsteno 2 formas; 1)pakļautība-ir augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības *)tiesības dot rīkojumu zemākai iestādei vai amatpersonai; *)tiesības atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu; 2)pārraudzība-ir augstākas iestādes vai amatpersonas: *)tiesības pārraudzības zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu tiesiskumu; *)tiesības augstākai iestādei vai amatpersonas atcelt prettiesisku lēmumu; *)prettiesiskas bezdarbības gadījuma dot rīkojumu pieņemt lēmumu. Valdība-koleģiāla iestāde, kurai piemīt vispārēja kompetence, ko valdība īsteno sekojoši: īstenojot izpildvaru veicot adm. darbību, īstenojot ekonom. varu valstī. Valdība – ir likumdošanas un izpildvaras orgāns, ar terminu valdība bieži saprot valsts galvu. Valdību apstiprina Saeima. Valdība ir likumīga valsts pārvaldes institūcija, ko netieši izvelējusies tauta ar Saeimas palīdzību. Par darbību valdība atbild Saeimai.
17. Ministrijas, resori.Ministrija-ir attiecīgas valsts pārvaldes nozares vadoša jeb augstāka iestāde. Ministrija tieši pakļauta ministram. Ministija-ir centrāla izpildvaras iestāde attiecīgajā nozare. Ar ministriju palīdzību MK īsteno realizē iecerēto politiku, uzdevumus. Ministrija-ir valsts pārvaldes centrāla posmu subjekts. Ministrijas uzdevumi: 1)organizēt likumu, MK noteikumu un citu normatīvo aktu īstenošanu dzīvē;2)piedalīties konkrētas ministrijas nozares politikas īstenošanā. Ministrija konstitucionāla iestāde (institūcija), paredzēta Satversmē. Ministrija pārstāv valsts varu un rīkojas valsts vārdā. Ministriju tiesisko statusu nosaka ministriju nolikumi, kur noradītas tādi jautājumi: 1)konkrētas ministrijas funkcijas; 2)uzdevumi; 3)ministra un valsts ministra kompetence; 4)pakļautība un pārraudzība esošas institūcijas; 5)kādi valsts uzņēmumi vai uzņēmējsabiedrības atrodas ministrijas pakļautībā; 6)ministrijas struktūra. Resori-institūcijas, kas atšķiras ar dažādam patstāvības pakāpēm. Resori atrodas konkrētu ministriju pārraudzība. Lielākos resorus izveido likumdošanas ceļā valsts drošības iestādes, mazākos-MK. Katram resoram piešķirts savs finansējums, noteikta kompetence. Resors-ir jurid. pers., valsts pārvaldes subjekts. Ministrija ir augstākstāvoša valsts pārvaldes iestāde pret tās pakļautībā un pārraudzībā esošajām, valsts pārvaldes iestādēm. Ministrijām ir tiesības pieņemt obligātus pārvaldes aktus un piemērot valstiskus piespiedu līdzekļus to neizpildes gadījuma. Visus MK izskatāmos tiesību aktus, arī likumprojektus, izstrādā un iesniedz ministrijas. MK pakļautībā esošas iestādes (inspekcijas, dienesti, fondi) realizē valsts pārvaldes funkcijas, kas raksturīgas ministriju darbībā. Šīs iestādes izveido un likvidē MK. Vadītājs tieši pakļauts ministram. Ministrijas pārraudzībā esošas iestādes pastāvīgi veic valsts funkcijas un atbild par to izpildi. Šis iestādes ir jurid.personas.
18. Valsts kontrole, tas darbības nozīme. Valsts kontrole-ir neatkarīga, koleģiāla augstāka revīzijas vai audita iestāde LR.VK pakļauta tikai likumam, veic auditu atbilstoši LR atzītiem starptautiskas revīzijas standartiem. VK mērķis-noskaidrot vai rīcība ar valsts vai pašvaldību iestāžu rīcībā esošo naudu ir tiesiska, pareiza, ekonomiska un vai ir iegūts pareizs efekts. VK ir tiesīga pārraudzīt: 1)valsts budžeta, pašvald. budžeta līdzekļu ieņēmumus un izdevumus; 2)rīcību ar valsts vai pašvaldību mantu; 3)privātstruktūras (ja to darbībā izmantoti starptaut. Institūciju līdzekli); 4)ES starptautisko organizāciju un institūciju līdzekļu izlietošanu, kas iekļauti valsts un pašvaldības budžetos. VK uzdevumi:1)parada pārliecību nodokļu maksātājs ka valsts līdzekli izlietoti likumīgi, lietderīgi, pareizi; 2)informēt sabiedrību par saviem veiktajiem revīzijām. VK neveic tikai kontroli Saeimā. Publicē Latv.Vēstnesī savas darbības gada pārskatu. VK mērķis ir noskaidrot vai rīcība ar valsts vai pašvaldību iestāžu rīcībā esošo nauda ir tiesiska, pareiza, ekonomiska un vai ir iegūts pareizs efekts.
19. Biedrības un nodibinājumi, to uzdevumi, atbildība, līdzdalība valsts pārvaldē.Biedrības-brīvprātīgas personu apvienības, kas nodibinātas, lai sasniegtu statūtos noteiktus mērķus un nav peļņas rakstura. Dibinātāji: jur. un fiz. personas. Statūtos noteikts mērķis, kas norada darbības kārtību, lēmumu pieņemšanas kārtība. Biedrība un nodibinājums par savām saistībām atbild ar visu savu mantu.
Biedrība neatbild par biedra saistībām. Biedrs neatbild par biedrības saistībām.
Nodibinājums neatbild par dibinātāja saistībām. Dibinātājs neatbild par nodibinājuma saistībām.
Nodibinājumi-mantas kopums, kurš nodalīts dibinātāja noteikta mērķa sasniegšanai un kam nav peļņas gūšanas rakstura. Dibinot to nosaukuma jāiekļūst vārds vai nodibinājums vai fonds. Dibināt var viena vai vairākas personas. 2 gadījumi: 1)pamatojoties uz lēmumu par šo dibināšanu; 2)pamatojoties uz testamentu. Statūtos paredz mērķi, līdzekļu izmantošanas kārtību, darbības termiņu, labuma saņēmēju loku. Dibinātājs iecel valdi, ja viņš ir miris to dara kāds cits. Locekli var darboties gan bez atlīdzinājuma, gan par to. Gan biedrība gan nodibinājumi var veikt saimniecisko darbību, saistīto ar savu īpašumu, bet ne ar peļņas gūšanu. Iegūto peļņu izmanto mērķa īstenošanai, nevis sadala starp biedriem. Līdzdalība valsts pārvaldē-sabiedrības organizācijas ir veidotas lai to biedri varētu ietekmēt valsts pārvaldi. Latvijā ir divi nevalstisko organizāciju veidi – biedrības un nodibinājumi. Biedrības un nodibinājumi. Līdz 2004. gada 30. aprīlim nevalstiskā sektora darbību Latvijā regulēja Likums par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām, bet 2004. gada 1. maijā spēkā stājās Likums par biedrībām un nodibinājumiem un Biedrību un nodibinājumu likuma spēkā stāšanās kārtības likums. Saskaņā ar to līdz 2006. gada 2. janvārim pilnīgi visas sabiedriskās organizācijas un to apvienības Latvijā bija jāpārreģistrē Uzņēmumu reģistrā par biedrībām vai nodibinājumiem. Organizācijas, kas nav pārreģistrējušās, tiek likvidētas likumā noteiktajā kārtībā. Jaunā normatīvā bāze nodrošina sektora tiesisko sakārtošanu un tā darbības uzlabošanu.
20. Komercorganizācijas, to loma valsts pārvaldē.Komersants un komercdarbība:1) Komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona (individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība).2) Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem. 3) Saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību.4) Likumā var noteikt, ka atsevišķu veidu saimniecisko darbību drīkst veikt tikai komersants. Ar likumu var piešķirt komersanta statusu arī citām personām.
21.Nevalstisko organizāciju iedalījums, loma valsts pārvaldē.Nevalstiskās organizācijas (NVO) jeb sabiedriskās organizācijas, jeb biedrības ir publiskas personas – nevaldības organizācijas, kas apvieno biedrus pēc brīvprātības principa, kopīgu mērķu sasniegšanai, ievērojot organizācijas ideoloģiju. Nevalstiskais sektors ir pilsoniskās sabiedrības organizāciju un neformālo grupu kopums, kas pastāv līdzās valsts un biznesa sektoriem. Nevalstiskās organizācijas darbojas sabiedrības un tās grupu interesēs, un to darbība nav vērsta uz peļņas gūšanu. Sabiedriskā labuma organizāciju likums, kura mērķis ir veicināt biedrību un nodibinājumu, kā arī reliģisko organizāciju sabiedriskā labuma darbību. Sabiedriskā labuma darbība ir tāda darbība, kas sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai vai tās daļai, īpaši, ja tā vērsta uz labdarību, cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, pilsoniskas sabiedrības attīstību, izglītības, zinātnes, kultūras un veselības veicināšanu un slimību profilaksi, sporta atbalstīšanu, vides aizsardzību, palīdzības sniegšanu katastrofu gadījumos un ārkārtas situācijās, sabiedrības, it īpaši trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu sociālās labklājības celšanu. Sabiedriskā labuma organizāciju likums nosaka arī sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas un atņemšanas kārtību. Latvijā ir divi nevalstisko organizāciju veidi – biedrības un nodibinājumi. Biedrība ir brīvprātīgu personu apvienība, kas darbojas, lai sasniegtu statūtos noteikto mērķi. Tātad tā ir biedru organizācija, kurā apvienojas personas uz biedrošanās principa pamata. Savukārt nodibinājums ir mantas kopums, kurš nodalīts dibinātāja noteiktā mērķa sasniegšanai. Nodibinājumā nav biedru. Tam var būt viens vai vairāki dibinātāji, kuru dibinātāja statuss saglabājas uz mūžu. Turklāt ne vienā, ne otrā gadījumā mērķim nav peļņas gūšanas rakstura. Pēc pārveidošanas biedrības var saglabāt iepriekšējo organizācijas nosaukumu, ja vien tajā nav ietverti vārdi nodibinājums vai fonds. Turpretim nodibinājuma nosaukumā jāietver vārds fonds vai nodibinājums.Nevalstiskas organizācijas rakstūro vairākas būtiskas pazīmes:1)tās ir organizācijas; 2)tām ir privāts raksturs; 3)tās nesadala savu peļnu; 4)tās ir pašregulējošas un autonomas; 5)tam ir brivprātīgs raksturs.
22. Administratīvo tiesību subjekts – persona. Personai ka admin.tiesību subjektam ir tiesību aktos noteiktas tiesības un pienākumi. Katrai personai ir individuālais statuss- nosaka konstitūcija; *)pilsoņa statuss(nepilsoņa, ārvalstnieka, bēgļa reglamentē noteikumi, likumi), *)sociālais statuss (paredz tiesisku pamatu profesionālai darbībai), *)sevišķais statuss (var iegūt atbilstoši savām interesēm –licence, apliecība). Personas ties.statuss ir juridiski nostiprinātais personas stāvoklis sabiedrībā. Var izdalīt 3 svarīgākos jur. statusus: 1)vispārējais tiesiskais-kā sabiedrības locekļa, valsts, pilsoņa statuss. Tā satura-tiesības un pienākumi, ko konstitūcija piešķir katram. 2)ģints statuss-atspoguļo personas stāvokli kādā grupa(studentu, pensionāru u.c.). Tiesību akti paredz papild tiesības un pienākumus attiecīgai iedzīvotāju grupai. 3)individuālais- ietvēr personificēto ties. un pienākumu kopumu, ko likums piešķir cilvēkam atkarība no tā dzimuma, vecuma, izglītības un tamlīdzīgi. Vispārējie bezpersoniskie statusi radīti ar norm.ties. aktiem un pastāv tik ilgi kamēr ir spēka šie norm. akti. Personiskie tiesiskie stāvokli radīti, pārveidoti vai izbeigti ar konkrētiem adm. vai jurid. aktiem un noteikti tiesību subjekti. Šis stāvoklis pastāv kamēr ir spēka akts, ar kuru tas nodibināts. Šis statuss izbeidzas ar tiesību subjekta nāvi vai arī ar attiecīgu pienākumu izpildīšanu vai tiesību realizēšanu. Pilsonis-LR pilsonība ir personas noturīga pol.ties. saikne ar LR. Pilsonis ir cilvēks kurš piedalās valsts likumdevējvaras iestažu veidošanā un ties. aktu jaunrade.Ir tiesības ņemt līdzdalību valsts polit. dzīve. Pilsonim ir vienlīdzīgas iespējas ieņemt valsts amatus, dibināt polit.partijas. Nepilsonis-nav sociāli un polit. viendabīga cilvēku kopa. Nepilsoņu tiesības regulē lik.”par to bijušas PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latv. vai citas valsts pilsonības”.Nepilsoni: 1)nav L pilsoni; 2)nav un nav bijuši citas valsts pilsoni; 3)1992g.1 jul. bija neatkarīgi no pieraksta noradītas dzīvojamas platības statusa pierakstīti L.teritorija vai viņu pēdēja reģistrēta dzīvesvieta līdz 1992 g.1jul. bija LR, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam ne mazāk ka 10 g. nepārtraukti dzīvoja LR. Ārvalstnieki-pers., kuram nav LR pilsonības. Saskaņa ar likumu ārvalstnieki var uzturēties LR ilgāk par 90 dienam, saņemot uzturēšanas atļauju;1)patstāvīga atļauja-dot tiesības pastāvīgi uztērēties Latv.;2)termiņuzturēšanas-uzturēšanas laiks ierobežots. Bezvalstnieks, kas saņēmis citā valstī bezvalstnieka dokumentu, Latvija iegust bezvalstnieka statusu, ja ir saņēmis pastāvīgas uzturēšanas atļauju. Bēglis ja:*) jau tikusi uzskatīta par bēgli pēc 30.06.1926.gada vienošanās, pēc 1933.g. 28.okt. un 1938.g. 10.febr. konvencijām vai pēc 1939.g.14.sept. Protokola vai pēc Starptautiskās bēgļu organizācijas statūtiem*)notikumu rezultāta, kas izraisījušies pirms 1951 g.1janv. un sakarā ar labi pamatotam bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazimēm; *)polit.pārliecības dēļ, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj un nevēlas izmantot šis valsts aizsardzību, jeb nevēlas atgriezties savā zemē baiļu dēļ;
23. Tiesībsarga institūts. Loma. Nozīme. Ombudsmens-institūcija, kura tiek uzklausīta personas sūdzība par adm.iestādes rīcību, kas nenodrošina šis personas likumigas intereses. Kompetence-kontroles funkcija par izpildvaras rīcību, tiesas rīcību, likumdevēja rīcību. Ombudsmens-cilvektiesību sargs, lai aizstāvetu taisnību un intereses no dažādas patvaļas. Kompetences 5 daļas:1)vispārejo cilvēktiesību ombuds; 2)bernu tiesību ombuds; 3)pašvaldību ombuds; 4)procesuālo tiesību ombuds; 5)tiesību iekšlietu un mlitāro lietu ombuds. Pilnvaras: 1)sniegt konsultācijas personam par tiesībam; 2)pieņemt iesniegumus no iedzīvotajiem kompetences ietvaros; 3)veikt ombuda parbaudi; 4)saņemt bezmaksas informāciju; 5)tiesības iesniegt iesniegumus Satversmes tiesā; 6)iesniegt priekšlikumus Saeimai , pašvaldībai; 7)veikt mierizlīgumus cilvēktiesību un adm. strides; 8)izvertet nolemumi ir atbilstoši likumam un pamatoti; 9)aiztāvet personas interese, iesniegt pieteikumus civil. un admin. Lietas; 10) pārstāvēt personu tiesā. Pirmie bedri-1809g. Zviedrijā. Pasaulē pēc 2 pasaukes kara 1999g.-90 valstīs.Lietuva-1995g., Igaunija-1999g. Ombudsmena institūcijas uzdevums ir pieņemt iedzīvotāju sūdzības par neapmierinošu valsts pārvaldes darbu un, pēc sūdzību izskatīšanas, sniegt rekomendācijas turpmākās valsts pārvaldes darbības pilnveidošanai. Tā pienākums ir aizstāvēt iedzīvotāju pamattiesību ievērošanu no valsts varas pārstāvju puses, veicināt publiskās pārvaldes uzlabošanos, padarīt valdības darbu atklātāku, un ierēdņus pieejamākus, to darbību – atvērtāku iedzīvotājiem.
24. Valsts civildienests, raksturojums, uzdevumi, veidi.Valsts civildienests-ir LR civildienesta iestāžu kopums; valsts pārvaldes sistēmas sastāvdaļa. Jebkuras valsts mērķis izveidot profesionālu ilgtermiņa darbības civildienestu. 3 viedokli par civildienestu: 1)specifiska personālvadības sistēma; 2)atsevišķs vienots pārvaldes institūts; 3)simbolu sistēma. Civildienestu mēdz dalīt vēl sekojoša veidā: 1)amatu sistēmas (jāatbild amata prasībām); 2)karjeras sistēma (ierēdnis veido savu karjeru, var saņemt augstāku amatu pēc zināma laika). Valsts civildienests-speciāli izveidota sistēma, kas nodrošina 2 veida funkciju izpildi: 1)valsts varas funkciju izpildi; 2)valsts pārvaldes funkciju izpildi. Valsts civildienesta likums noteica civildienesta pamatprincipus: 1)civildienestam jābūt lojālam likumīgai valdībai; 2)profesionāla ierēdniecība; 3)politiski neitrāla ierēdniecība; 4)jānodrošina tiesiska, efektīva, stabila, atklāta valsts pārvaldes darbība. Latvijā likums sadala Valsts civildienestu sekojoši: 1)vispārējais civildienests, 2)specializētais civildienests.
25. Valsts civildienesta ierēdni, to tiesības, pienākumi.Ierēdnis personas, kas tieša pārvaldes iestādes veic šādas darbības: 1)veido nozares politiku un attīstības stratēģiju; 2)koordinē nozares darbību; 3)sadala un koordinē finansu resursus; 4)sagatavo un izdot adm. aktus un tamlīdzīgi. Latvija ir vispārējais un specializētais civildienests: diplomātiska dienesta ierēdni, konsulāra dienesta, VID ierēdni, policijas, robežsardzes, VUGD, ieslodzījumu vietas pārv. ierēdni. Nav ierēdni ministriju prezidents, visu veidu ministri, parlamentārie sekretāri, preses sekretāri, palīgi, padomnieki. Ierēdņa tiesības:1)uz patstāvīgo amatu varu; 2)uz atalgojumu; 3)veikt valsts pārvaldes funkcijas amata noteiktas kompetences ietvaros; 4)pieprasīt un saņemt informāciju no jebkuras personas, ja tā nepieciešama viņa darbam; 5)uz piemērotiem darba apstākļiem; 6)piedalīties mācības; 7)pieteikties uz vakantiem augstākas kvalifikācijas kategorijas amatiem; 8)uz mēnešalgu, soc. garantijām, pabalstiem;9)uz pabalstu izmaksu ja atbrīvo no amata, piemaksu par darbu īpaši saspringtos apstākļos, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Ierēdņa pienākumi: 1)ievērot satversmi, likumus, citus normatīvus aktus; 2)būt lojālam valdībai neatkarīgi no politiskas pārliecības; 3)apzinīgi darboties sabiedrības intereses, atbildēt par savu darbību, pildīt likumīgus priekšniecības rīkojumus; 4)nedrīkst bojāt savu, iestādes, valsts imidžu; 5)iesniegt sūdzību un apstrīdēt nelikumīgo rīkojumu, iesniedzot sūdzību augstākai amatpersonai; 6)ņemt vērā likumu „par interešu konflikta novēršanu” valsts amatpersonu darbībā; 7)ja ierēdnim rodas šaubas par viņam uzdota uzdevuma likumību, pienākums atteikties to pildīt, rakstveidā jāinformē personu, kas uzdeva to pildīt.
26. Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildība.Disciplinārā atbildība. Ierēdņu disciplināratbildību nosaka Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likums. Disciplinārsodu veidi: par disciplinārpārkāpumiem var piemērot šādus disciplinārsodus: 1) rājiens; 2) mēnešalgas samazināšana, bet ne vairāk kā par 20 procentiem uz laiku no trim mēnešiem līdz vienam gadam; 3) pazemināšana amatā uz laiku, ne ilgāku par trim gadiem; 4) atbrīvošana no amata; 5) atbrīvošana no amata bez tiesībām vienu gadu pretendēt uz amatu valsts pārvaldē. Pārkapuma veidi, par kuriem var piemērot disciplinaro sodu: 1)nepamatota amata pienākumu pildīšana; 2)pienākumu nepildīšana; 3)pilnvaru pārsniegšana; 4)mantas bojašana; 5)konfedencialitātes noteikumu pārkapšana; 6)padoto darbinieku nepietiekama organizēšana; 7)dienēsta stāvokļa izmantošana personīgos nolukos; 8)materiālo labuma pieņēmšana; 9)prettiesiska maksajuma uzlikšana; 10)neatļauta polit. darbība; 11)nepieklajība un neiecietība; 12)informacijas nesniegšana; 13)biriokratiska attieksme prêt kolēģiem un apmeklētājiem.Papildus minētajā likumā noteiktajam Ministru prezidents ir tiesīgs ierosināt, pārņemt un izskatīt jebkuru disciplinārlietu un pats piemērot disciplinārsodu, izmantojot tiesības, kas paredzētas tās iestādes augstākai iestādei, kurā ierēdnis pilda valsts civildienestu. Nosakot disciplinārsodu, ņem vērā izdarītā disciplinārpārkāpuma raksturu un tā radīto kaitējumu, ierēdņa vainas formu, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, kā arī attiecīgajā dienestā esošo riska pakāpi radīt mantiskos zaudējumus vieglas neuzmanības gadījumā.
27.Administratīvais pārkāpums, administratīva atbildība, administratīva pārkāpuma sastāvs.Administratīvā pārkāpuma jēdziens-par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība. Administratīvā atbildība par pārkāpumiem iestājas, ja par šiem pārkāpumiem pēc to rakstura saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem nav paredzēta kriminālatbildība. Administratīva pārkāpuma sastāvs: 1)objekts-tas, pret ko ir versts tiesībpārkāpums:*)noteikta pārvaldes kārtība, *)reģistrācijas kartība, *)valodas lietošanas kārtība. 2)Objektīva puse raksturoto, kā izdarīts dotais tiesībpārkāpums: šeit ir konstatējama pārkāpuma izdarīšanas norise: 3)Subjekts-personas, kas izdarījusi tiesībpārkāpumu, fiziska pers. (indivīds, amatpersona), privāto tiesību jurid.persona (uzņēmējsabiedrība), subjekts, kas nav iekļaujams nevienā no iepriekšējiem.4)subjektīva puse-vaina un motīvs, kas raksturo fiziskas personas kā tiesībpārkāpuma izdarītāja psihes un gribas aspektus kopumā ar iekšejo dzinuli, kas nobriedināja gatavību veikt tiesībpārkāpumu.
28. Administratīvais akts, veidi, elementi. Admin.akta pazīmes:*)adm.akts ir vērsts uz tiesību piešķiršanu vai pienākumu uzlikšanu; *)adm.aktam ir tiesiskas sekas attiecībā uz adresātu; *)uz āru vērsts tiesību akts; *)aktu izdot publisko tiesību jomā, kas vērsts uz indivīdu vai personu grupu; *)nodibinot, konstatējot, grozot vai izbeidzot konkrētas tiesiskas attiecības vai konstatējot faktisku situāciju; *)admin.akts ir arī lēmums par iestādes darbinieka vai iestādei pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, grozīšanu, izbeigšanu. Arī par šis personas disciplinārsodīšanu; *)admin.akts ir lēmums, kas būtiski ierobežo iestādes darbinieka vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Tiesu nolēmumi nav adm.akti!Iestāžu iekšējie lēmumi, kas sakr tikai šīs iestādes vai šai iestādei pakļautas iestādes un personas arī nav admin.akti. Admin.aktam ir 5 obligātie elementi: 1)tiesību akts satur norādi uz nepieciešamu rīcību; 2)Akts pieņemts publisko tiesību jomā; 3)admin akts tiek pieprasīts valsts vārdā;~ admin. aktu izdod valsts vai pašvaldību iestāde; 4)admin. akts ir individuāls; 5)admin.akts nodibina, groza, konstatē vai izbeidz admin.attiecības. Admin.akta forma: *)rakstveidā; *)mutvārdu; *)u.c. veidā. Admin.akta sastāvdaļas: 1)iestādes nosaukums, adrese; 2)adresāts(fiz. Vai jur.personas identifikācijas dati);3)ja admin .lieta uz iesnieguma pamata, tad arī prasījums, atreferējums; 4)procesa dalībnieku viedokļi un argumenti, ja tādi ir; 5)faktu konstatējums; 6)admin.akata pamatojums (lietderības apsverums); 7)atsevišķs piemēroto tiesību normu uzskaitījums (likums, pants, daļa); 8)adresātam uzliktais pienākums vai piešķirtas vai noraidītas tiesības; 9)norāde kur un kādā termiņā tie ir apstrīdami. Admin.aktu izdodot to var pamatot ar Satversmi, likumiem, MK noteikumiem, pašvaldību sastādītiem noteikumiem, vispārējiem tiesību principiem, starpt. Un ES norm. Aktiem, BET NE AR IEKŠĒJIEM NOLIKUMIEM U.C. NORM. AKTIEM! Admin.aktu var izdot neievērojot 9 sastāvdaļas ja: 1)admin.akta izdošana ir steidzama un kavēšanas apdraud būtisku valsts vai personas intereses; 2)situācija par ko admin.akts tiek izsniegts ir objektīvi mazsvarīga. Admin aktu izdod mutvārdos, ja Admin. akta izdošana rakstveidā nav iespējama!
29. Galvenie administratīva procesa principi. 1)Privātpersonas tiesību ievērošanas princips. Jebkura iestāde/tiesa pieņemot lēmumus veicina privātpersonas interešu un tiesību aizstāvēšanu. 2)Vienlīdzības princips-vienlīdzīgos apstākļos iestāde/tiesa pieņem vienādus lēmumus; 3)tiesiskuma princips-iestādes/tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām. Iestāde /tiesa rīkojas atļauto pilnvaru ietvaros. Pilnvaras izmanto noteiktiem mērķiem. 4)tiesību normas sapratīgas piemērošanas princips. Tiesību normas tiek piemērotas izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes: *)gramatiskā; *)sistemātiskā; *)vēsturiskā; *)teleoloģiskā. 5)patvaļas aizlieguma princips, iestāde/tiesa pamatojot konkrēto lēmumu var izmantot tikai tas faktus, kas nepieciešamie šim lēmumam. 6)tiesiskas paļāvības princips- fiziska un juridiska persona var paļauties, ka iestādes rīcība būs tiesiska un konsekventa; 7)likuma atrunas princips; 8)demokrātiskas iekārtas princips-ja iestāde/tiesa pieņem lēmumu, kas nav labvēlīgi personai un ir jāizlemj vai šis lēmums ir nepieciešams un vai viņš aizsargās citu personu intereses; 9)samērīguma princips-vai sabiedrība kopumā iegūs no šā nelabvēlīga lēmuma; 10)likuma prioritātes princips; 11)procesuāla taisnīguma princips-pieņemot lēmumu iestāde ievēro objektivitāti, radot personai iespēju izteikt savu viedokli, iesniegt savas pieradījumus. Persona nedrīkst piedalīties konkrētu lēmuma pieņemšana, jo ir iespējama neobjektivitāte no viņas puses
30. Informacija, tās nozīme, iedalījums, personas datu aizsardzība. Regulē „Informācijas atklātības likums”. Informācija- ziņas, ziņu kopums jebkurā tiesiski iespējamā fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā. Info veidi:1)vispārpieejama; 2)ierobežotas pieejamības. Ierobežotas pieejamības info izpaušana var kaitēt personai. Persona griežas iestādē, lai saņemt informāciju, iestāde atbild uz šo lūgumu noteiktā kārtībā un termiņā. Iestāde obligāti jāizskaidro kāpēc informācija personai nav pieejama. Info saņemšana ir par maksu. Bet persona var griezties iestādē ar lūgumu atbrīvot vai daļēji samazināt rēķinu. Ierobežotas pieejamības informācija:1)info, kurai tāds statuss noteikts ar likumu; 2)info, kas saistīta ar dažāda veida valsts noslēpumiem; 3)fiz.personas privātā dzīve; 4)info par novērtēšanas procesu; 5)info, kas nepieciešama dienesta vajadzībām. Vispārpieejamai informācija jābūt pieejamai ikvienam! Informācijas grupas Informāciju, uz kuru attiecas šis likums, iedala: 1) vispārpieejamā informācija; 2) ierobežotas pieejamības informācija. Vispārpieejamā informācija-Vispārpieejamā informācija ir tāda informācija, kas nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija. Ierobežotas pieejamības informācija (1) Ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.(2) Par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija: 1) kurai šāds statuss noteikts ar likumu; 2) kas paredzēta un noteikta iestādes iekšējai lietošanai; 3) kas ir komercnoslēpums, izņemot gadījumus, kad ir noslēgts iepirkuma līgums saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu vai cita veida līgums par rīcību ar valsts vai pašvaldības finanšu līdzekļiem un mantu; 4) par fiziskās personas privāto dzīvi; 5) kas attiecas uz atestācijas, eksāmenu, iesniegto projektu (izņemot projektus, kuru finansēšana paredzēta ar valsts sniegtu galvojumu), konkursu (izņemot konkursus, kas saistīti ar iepirkumiem valsts vai pašvaldību vajadzībām vai citādi saistīti ar rīcību ar valsts vai pašvaldību finanšu līdzekļiem un mantu) un citu līdzīga rakstura novērtējumu procesu; 6) dienesta vajadzībām; 7) kas ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības informācija, kura apzīmēta attiecīgi kā “NATO UNCLASSIFIED” vai “LIMITE”. (3) Informācijas autors vai iestādes vadītājs, norādot šajā likumā vai citos likumos paredzēto pamatojumu, nosaka informācijai ierobežotas pieejamības statusu. (4) Informācijas autors vai iestādes vadītājs ierobežotas pieejamības statusu informācijai nosaka uz laiku, kas nav ilgāks par vienu gadu. Informācijas autors vai iestādes vadītājs var lemt par jauna termiņa noteikšanu, kā arī par šā statusa atcelšanu pirms noteiktā termiņa izbeigšanās. Ja beidzies termiņš, uz kādu informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss, vai ja ierobežotas pieejamības statuss ir atcelts pirms likumā noteiktā termiņa, šāda informācija kļūst par vispārpieejamu informāciju.(5) Šā panta trešā un ceturtā daļa neattiecas uz gadījumiem, kad informācijai ierobežotas pieejamības statuss noteikts ar likumu. (6) Par ierobežotas pieejamības informāciju nav uzskatāmas ziņas, kas ir pieejamas sabiedrībai bez likumā paredzētajiem ierobežojumiem vai kas ir jau publicētas.(1) Katra iestāde veic informācijas uzskaiti.(2) Informācijas pieprasītājam ir tiesības iepazīties ar vispārpieejamās informācijas uzskaiti. (3) Personai ir tiesības iepazīties ar iestādes ierobežotas pieejamības informācijas sarakstu, kurā iekļauj informācijas veidus, tēmas, atsevišķus dokumentus un to veidus.