Ainava ir gan fizioģeogrāfisks komplekss, gan vēsturiski pārmantotu, tradīciju, paražu un estētisko īpatnību kopums, kultūras mantojums, kuram piemīt noteikta struktūra un funkcijas.
Ainava ir objektīva realitāte, zemes virsmas nogabals ar raksturīgam dabas apstākļiem un veidojumu, kā arī cilvēka radīto elementu sakopojumu. Ainava ir dabas un sabiedrības kopprodukts.
Ainava – formālā izpausme attiecībām, kas eksistē dotajā laika periodā starp indivīdu vai sabiedrību un topogrāfiski noteiktu teritoriju, kas laika gaitā radusies dabas un cilvēku faktora vai abu kombināciju darbības rezultātā.
Ainava – nozīme teritoriju tādā nozīmē kā to uztver cilvēki.
Kultūrainavu teritorijas ir īpašas topogrāfiski nodalītas ainavu daļas, kas ir veidojušies cilvēku darbības un dabas procesu rezultātā. Raksturo sabiedrības attīstību. Ainava saglabā liecības par to, kā zeme tika izmantota.
Pauguraine ir Latvijas augstienēm tipisks sīkkonturains mozaīkveida un estētiski pievilcīgs ainavu vienību tips, kas raksturojas ar lielu bioloģisku un ainavisku daudzveidību. Dažādas uzbūves pauguru un ieplaku mija nosaka ļoti liel augšņu, mitruma, mikroklimata un augāja kontrastainību. Pauguros ir tipiska zemes lietojuma daudzveidība un sīkkonturainība. Plaši un atklāti skati mijas ar tuviem un noslēgtiem skatiem.
Viļņaine ainavu vienību tips, kas ir raksturīgs ar vaļņu un pauguru miju. Līdzenas nogāzes ir nelieli relatīvi augstumi (< 25m), ir reljefu pazeminājumi. Raksturīgs vienveidīgums un plašums. Zemes lietojuma veidu nosaka augšņu un mitruma atšķirības. Vaļņus aizņem tīrumu, ganības, bet pazeminājumus- pļavas, zemie purvi, meži. Šāda tipa ainavās ir izteikta zemkopība. Meliorācija pārveidoja struktūru.
Mežaine ir ainavu vienību tips, kam raksturīgs plakans reljefs un augsts mežainums. Veido lieli meža masīvi, kuros kā „salas” atrodas lauksaimniecības zemes. Kontrastu nosaka mežu augšanas apstākļu daudzveidība. Dominē tuvi un noslēgti skati.
Mežāre ir ainavu vienību tips, kurā novērojama lauksaimniecības mija ar mežu masīviem un puduriem. Reljefs viegli viļņots vai plakans. Struktūra ir mozaīkveidīga. Svarīgi elementi ir viensētas, dabīgas pļavas un atsevišķi koku puduri. Dominē tuvi un vidēji tuvi skati, kas noslēdzas meža sienā vai viensētu pudurī.
Ezeraine ir ainavu vienību tips. Augstienēs raksturīga pauguru un ieplaku mija, kur starp pauguru ieplakām atrodas ezeri ar tiem pieguļošām pļavām, mežiem vai krūmājiem. Līdzenumos un zemienēs reljefs ir plakans un ezeru krasti ir zemi un plaši, tie ir bieži pārpurvoti vai arī meliorēti. Atsevišķos gadījumos ainaviskā un bioloģiskā ziņā ir viens no vērtīgākajiem ainavu sakopojumiem Latvijas ainavu segā. Daudzi pievilcīgi skati uz ezeru un tām pieguļošām ainavām.
Savrupiene aptver veselas izteiktas vai ieliektas reljefa formas, piemēram, atsevišķu pauguru, ieplaku, terasi vai palieni. Šīs formas robežās augsnes cilmieži var būt atšķirīgi. Toties ir radniecīgi visas noteces apstākļi, mitruma režīms un no atkarīgas mikroklimata īpašības.
Vietiene ir ģeogrāfisks komplekss, kas aptver pēc reljefa izcelsmes vienotu grupējumu un tam atbilst noteikts reljefa saposmojums un augsnes cilmiežu izvietojums. Piemēram, morēnu vai kēmu sīkpauguraine, kāpu grēda, neliela upes ieleja vai lielas upes viendabīgs posms.