arhitektura senaja griekija

Atēnu Akropole

Propileji, Partenons, Erehtejs un Nīkes templis

Citēts no: Cielava Sk. Vispārīgā mākslas vēsture. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.

It īpaši daudz tempļu 5. gs. p.m.ē. tika uzcelti Atēnās Perikla valdīšanas laikā. No visiem tiem diemžēl saglabājušās tikai drupas, tāpēc pētījumi noris pēc rekonstrukcijām. Ap 450. g. p.m.ē. sākās lieli pārbūves un izbūves darbi Atēnu akropolē, ko pirms tam bija nopostījuši persieši. Šajos darbos piedalījās daudzi tā laika izcilākie grieķu arhitekti – Iktīns, Kalikrats, Mnēsikls un citi. Pārbūvi vadīja tēlnieks Feidijs.

Atēnu akropole bija apbūvēta ar kulta ce

e
eltnēm jau 7. – 6. gs. p.m.ē. Tagad nolēma nopostīto atjaunot, uzceļot jaunus tempļus, uzstādot statujas un izveidojot vienotu ansambli, kura mākslinieciskās vērtības atklātos ne uzreiz, bet skatītājam pakāpeniski ieejot akropoles teritorijā. Šo domu var saprast tikai tad, ja ņem vērā, ka akropolē ik pēc četriem gadiem par godu dievietei Atēnai pilsētas iedzīvotāji rīkoja lielus svētkus. Tad notika zirgu un vieglatlētu sacīkstes, dziedoņu un muzikantu sacensības. Kad tas viss beidzās, sākās svinīgs tautas gājiens uz akropoli. To sauca par panatanejas gājienu, un tas no
o
oslēdzās akropoles augstākajā vietā ar dzīrēm. Šā gājiena dalībniekiem akropoles ansambļa pakāpeniska mākslinieciskā atklāsme kāpināja svinīgo noskaņojumu. Tādā veidā akropoli pārbūvēja reizē par nocietinājumu, milzīgu svētnīcu un sabiedrisku centru. Tā kā pēc grieķu mitoloģijas Atēnu pilsētas sargātāja un slavas vairotāja bija gu
u
udrības dieviete Atēna, tad viņai akropolē arī tika veltīts visvairāk tempļu un statuju.

Akropoles jaunais plānojums bija asimetrisks, jo to nosacīja pakalna neregulārās kontūras un atsevišķu vietu nevienādais augstums. Ansambli ievadīja galvenie vārti jeb propileji (ap 448. – 432. g. p.m.ē., arhitekts – Mnēsikls). Tos veidoja divi doriskā stilā darināti portiki ar frontoniem un graciozām joniskām kolonnām ejā. Propileju uzbūvē bija iekļauti arī divi marmora sānu paviljoni, kuros atradās gleznu galerija (grieķu gleznotāju darbi) un, domājams, bibliotēka. Pa labi no propilejiem atradās uzvaras dieves Nīkes templis (ap 420. g. p.m.ē., arhitekts – Kalikrats), neliela, bet pēc būvformām harmoniska un skaidri izsvarota marmora celtne. Pēc tempļu tipa tas bija amfiprostils, kura slaikās joniskās kolonnas piešķīra tam greznu izskatu.

Akropoles augstākajā vietā pacēlās lielākais un skaistākais templis, kāds jebkad Atēnai bi
i
ija uzcelts. To sauca par Partenonu (ap 448. – 432. g. p.m.ē., arhitekti – Iktīns un Kalikrats). Partenons bija arī visizcilākā grieķu klasiskā posma celtne un viens no lielākajiem sasniegumiem cilvēces arhitektūras vēsturē vispār. Tas bija 20 m augsts doriskā stila peripters, celts no marmora, un pacēlās uz trīs pakāpienu platformas. Visapkārt templim stiepās 10,5 m augstas kolonnas (8:17) ar kanelūrām. Dorisko kolonnu parastās proporcijas te bija mazliet izmainītas, padarītas vieglākas un graciozākas. Tāpat vieglāks bija arī antablements. Tāpēc Partenons uz Grieķijas zilo un dzidro debesu fona iz
z
zskatījās viegls un cēls. Tas bija slavinājums dievietei Atēnai. Tempļa iekšpusē bija telpa svētnīcai, kurā atradās Atēnas statuja un īpaša zāle ar četrām kolonnām, kur jaunās atēnietes auda Atēnai svēto tērpu, ko nesa svinīgajā panatanejas gājienā.

Vēlāk, jau ap 420. – 406. g. p.m.ē., pa kreisi no Partenona (kā pretstatu Partenona dižajai skaidrībai) uzcēla nelielu, bet asimetrisku un greznu templi – Erehtejonu (arhitekts nezināms). Tas bija celts joniskā stilā, arī no marmora, un veltīts diviem dieviem – Atēnai un jūras dievam Poseidonam. Erehtejons sastāvēja no divām dažādos līmeņos plānotām telpām – Atēnas svētnīcas un Poseidona svētnīcas. No trim pusēm to apņēma dažādas formas portiki, no kuriem viens (dienvidu pusē) tiek dēvēts par kariatīdu portiku, jo te kolonnu vietā pārsegumu tur kariatīdes – sešas garos peplos tērptas koru statujas. Kariatīdes ir samērā labi saglabājušās. Ļoti greznas bijušas Erehtejona portiku frīzes ar palmešu, rozešu un pērlinājumu virkņu vijumiem, ko papildinājušas zeltītas bronzas detaļas. Kopumā Atēnu akropoles ansambli caurstrāvoja cēls skaistums un svinīgs dižums, liela harmonijas izjūta.

* * *

Otrs pazīstams Mīrona darbs ir skulpturāla grupa “Atēna un Marsijs”, ko mākslinieks darinājis Atēnu akropolei. (Grupa saglaājusies romiešu marmora kopijās; Atēnas kopija glabājas Frankfurtē pie Mainas, Marsija – Romā, Laterāna muzejā). Te pretstatīti divi spēki – mierīgā, daiļā dieviete Atēna un meža dēmons ar zvēram līdzīgo seju un straujajiem žestiem. Mīts stāsta, ka Atēna izgudrojusi flautu, bet spēlējot dievietei piepūtušies vaigi un viņa redzējusi ūdenī, ka izskatās neglīta, par ko arī nimfas smējušās. Tad Atēna flautu nosviedusi zemē un nolādējusi instrumentu par to, ka tas izkropļo seju. Sīlens jeb meža dēmons Marsijs, par spīti Atēnas lāstiem, gribējis flautu pacelt. Tēlnieks uztvēris mirkli, kad notiek sadursme: Atēna dusmās novēršas no nepaklausīgā, un Marsijs strauji kāpjas atpakaļ. Grupa tēlaini pauž ideju par saprāta pārākumu pār stihisku dabas spēku.

* * *

Perikla laikmeta mākslas dzīvē centrālo vietu ieņēma Atēnu tēlnieks Feidijs. Viņš bija dzimis ap 500. – 490. g. p.m.ē. Par Feidija skolotājiem uzskata tēlnieku Hēgiju un gleznotāju Polignotu. Savos darbos Feidijs iedzīvinājis grieķu pilsoņa drosmes un pienākuma idejas, radījis vitālus, garīgi stiprus un skaistuma pilnus tēlus. Par visizcilākajiem tēlnieka darbiem savā laikā tika uzskatītas viņa milzīgās statujas: Atēnas tēls Partenonā, Zeva figūra Olimpijas templī un Atēnas statuja Atēnu akropoles laukumā. Visi šie darbi pilnīgi gājuši bojā, un tikai senās literatūras avoti un romiešu kopijas sniedz zināmu priekšstatu par šo skulptūru skaistumu.

Atēnas 9 m augsto statuju (465. – 455. g. p.m.ē.), kas greznoja akropoles centrālo laukumu, Feidijs bija atlējis bronzā, sarežģītajā gaistošā vaska tehnikā. Atēna šeit attēlota kā karotāja (grieķiski Promohos), ar bruņucepuri galvā un šķēpu rokā. Tēla plastiskās formas skaudras, tajās iemiesota Atēnu pilsētvalsts militārā varenība, tā bija valsts neuzvaramības simbols. Reizē figūra bija arī visa akropoles ansambļa vertikālā ass. Atēnas karotājas statuja ar apzeltīta šķēpa galu bija redzama no liela attāluma.

Otru Atēnas statuju Feidijs darināja Partenona templim (ap 438. g. p.m.ē.). Šeit dievietes tēlu mākslinieks traktējis citādi. Akropoles centrālajā laukumā stāvēja Atēna karotāja, šī, templim domātā, bija Atēna jaunava, Atēna sargātāja (grieķiski Partenos). Feidijs lieliski pārvaldīja ne tikai bronzas liešanas mākslu, viņš prata apstrādāt arī marmoru, prata radīt skulpturālu tēlu zelta un ziloņkaula tehnikā, ko mēdz saukt arī par hrizoelefantīnas tehniku. Divpadsmit metru augstā Atēnas sargātājas statuja modelēta no koka, pēc tam tās seja un apģērba nesegtās daļas (rokas un kāju pēdas) noklātas ar daudzām ziloņkaula plāksnītēm, turpretim apģērbs un ieroči lieti un kaldināti no zelta. Apģērba detaļas bija atlietas pēc attiecīgās formas un tad rūpīgi piestiprinātas pie koka stāva. Visas zelta daļas (aptuveni 2000 kg) bija noņemamas, jo tās ik pēc četriem gadiem tika nolemts pārsvērt. Statuja no tempļa dziļumiem raudzījās lepna un majestātiska. Tās sejas vaibsti bija stingi un mierīgi. Acis, inkrustētas no dārgakmeņiem, lūkojās vērīgi. Tā bija Atēnu augstākās varas personifikācija, pilsētas un tās bagātību aizstāve. Statujas smagās krokās krītošais un zeltā mirdzošais tērps sniedzās līdz zemei. Labajā izstieptajā rokā Atēna turēja uzvaras simbolu – Nīkes statuju, kreisajā šķēpu, bet pie kājām atradās vairogs.1

(1 Atēnas statuja stāvējusi savā templī gandrīz līdz mūsu ēras 4. gs. beigām, kad kristīgie pārvērta Partenonu par baznīcu. Pēc dažām ziņām, statuju it kā licis sadauzīt Romas imperators Konstantīns.)

1. Gizas piramīdas pārcietušas vairāk nekā 12 karus, tās skārušas zemestrīces un, protams, vairāk nekā 4000 gadu tās dedzinājuši karstie saules stari. Taču joprojām tās stāv varenas un neiznīcinātas – kā liecība un piemineklis antīkai pasaulei.

2. Otrs pasaules brīnums, kuru diemžēl iznīcināja zemestrīce, bija valdnieka Nebukadnecera II laikā radītie Babilonas dārzi.

3. Trešo – Artemisa templi Turcijas teritorijā būvēja 120 gadus un pabeidza 550 gadus pirms Kristus. Apmēram 200 gadus vēlāk to iznīcināja uguns liesmas.

4. Ceturtais pasaules brīnums bija slavenā Zeva statuja Olimpa kalnā. Tas bija ļoti filigrāns skulptora darbs, kas tika radīts senajā Grieķijā un tikai 1958.gada ekspedīcija šajā apvidū arhiologiem ļāva atklāt šī mākslas darba tehniku. Jāsaka, ka arī šo brīnumu aprija uguns liesmas.

5. Piektais kārtas nummurs pasaules brīnumu sarakstā pieder Hali karnasusa mauzolejam Turcijā, kas 45 metru augstumā tika uzbūvēts 315 gadus pirms mūsu ēras. Taču dabai pretī runāt nevar pat cilvēka rokas radīti brīnumi un atkal tā zaudēja cīņā ar zemestrīci.

6. Par sesto pasaules brīnumu uzskata gigantisko Heliusa statuju Rodes salā Grieķijā. Tā bija apmēram tik pat liela cik šodien Ņujorkā stāvošā Brīvības statuja un kā redzams, arī vizuāli ļoti līdzīga. Tās mūžs bija tikai 60 gadus. Atkal pie vainas zemestrīce.

7. Un visbeidzot par septīto pasaules brīnumu parasts uzskatīt grandiozo Aleksandrijas gaismas pili. Ja tā būtu saglabājusies vēl šodien, to droši vien varētu dēvēt par nepārspētu arhitektūras brīnumu. Izveidota 3 00 gadus pirms Kristus tā nostāvēja līdz pat 14.gadsimtam un padevās tikai otrai zemestrīcei. Dažas pils atliekas tika atrastas pat vēl 1994.gadā.

Apollo tempļa drupas Delfos

Arhitektūra

Visu grieķu polisu raksturīgākā celtne ir templis, kas agrīnajā periodā bija vienīgā sabiedriskā celtne. Pašas pilsētas centrs bija akropole – nocietināta citadele pilsētas augstākajā vietā, kur arī atradās pilsētas templis.

Templis bija dieva mājoklis, kas bija veidots aplūkošanai no ārpuses. Nelielo iekštelpu izmanto tikai dieva statujas un pilsētas kases glabāšanai, bet visas reliģiskās ceremonijas norisinājās tempļa ārpusē. Grieķu tempļi bija ļoti vienkārši, nelieli un ārkārtīgi harmoniski.

Arhaiskajā laikmetā dažādos Grieķijas apgabalos vietējo celtniecības īpatnību ietekmē izveidojās divi galvenie sengrieķu orderi (tipi) – doriskai un joniskais orderis. Senākais bija doriskais, kuru raksturo samērā masīvas kolonnas ar ļoti vienkāršu kapiteli. Doriešu akmens kolonna veido:

* rievots stāvs,

* ļoti vienkāršas formas kapitelis,

* antamblements – pārseguma daļa, kuru veido trīs kārtas (arhitrāvs, frīze, un noslēgumā rievota dzega).

Kā šī ordera pielietojuma piemēru var minēt Hēras templi Olimpā, kas celts ap 460. g.p.m.ē. no poraina kaļķakmens.

Joniskais orderis elementu sakārtojumā bija līdzīgs doriešu, tikai kolonnas bija slaidākas, elegantākas ar greznāku dekoratīvo kapiteli. Nelielās celtnēs šādas kolonnas dažreiz tika aizstātas ar sieviešu figūrām – kariantīdēm. Kā doriešu, tā arī joniešu templis bija bagātīgi rotāts ar skulptūrām. Viens no pašiem spilgtākajiem joniskā ordera piemēriem ir Artemīda templis Efesā (6. gs. p.m.ē.). Tas bija viens no lielākajiem un skaistākajiem sengrieķu tempļiem, to aptvēra dubults divdesmitmetrīgu kolonnu vainags. Šī marmorā veidotā celtne tika iekļauta senās pasaules brīnumu skaitā. 356. g. p.m.ē. templis tika nodedzināts, to izdarīja kāds cilvēks vārdā Hērostats, kurš tādā veidā gribēja padarīt uz laikiem neaizmirstamu savu vārdu.

Klasiskajā periodā ap 5. gs. p.m.ē. izveidojās trešais ordera veids – korintiskais. To viegli atšķirt no abiem iepriekšējiem, jo tā kapitelis bija ļoti grezns ar sarežģītu augu dekoru. Visspilgtāko priekšstatu par grieķu celtniecību sniedz Atēnu Akropole. Tā tika atjaunota valdnieka Perikla laikā (490.-429. g. p.m.ē.).

To kopīgi veidoja daudzi speciālisti, izcilā tēlnieka Fīdija vadībā. Akropoles apbūve tapa kā ansamblis, kurā galvenie objekti, brīvi izvietoti, ar saviem apjomiem papildināja cits citu. Nocietinātā Akropole pacēlās 150 metrus virs jūras līmeņa, no visām pusēm to ietvēra nocietinājuma mūris, aiz kura kara gadījumā bija iespējams paslēpties visiem lejas pilsētas iedzīvotājiem. Ieeju veidoja grezni vārti ar kolonnām – propileji. Akropoles ansambļa ievērojamākās sastāvdaļas bija Atēnai Jaunavai veltītais templis – Partenons. Tā bija doriešu ordera balta marmora celtne, kuras visas daļas apvienojās harmoniskā lieliskumā. Jāpiemin arī templis senajam leģendārajam Atēnu valdniekam Erehtejam – Erehteions, uzvaras dievei Nīkei veltītais mazais templis, kā arī divas diženas statujas: Atēnas Jaunavas statuja Partenonā un Atēnas karotājas statuja ārpus tempļa. Atēnas bronzas statuja, kuru bija veidojis Fīdijs, pacēlās iepretim vārtiem deviņu metru augstumā. Akropole bija kļuvusi par pilsētas māksliniecisko un reliģisko centru, svētkos turp devās svinīgas procesijas.

Helēnisma laikā lielāku uzmanību pievērsa sabiedrisko ēku celtniecībai. Tās bija pilis, teātri, sabiedriskās un sporta celtnes, kā arī individuālo namu celtniecība. Arhitekti atkāpās no visiem kanoniem un brīvi kombinēja orderus.