Dižrenesanses mākslinieki

Dižrenesanses mākslinieki
Leonardo da Vinči (1452 – 1519) – itāļu gleznotājs, tēlnieks, arhitekts, zinātnieks un inženieris. Dižrenesanses mākslas stila pamatlicējs.
Leonardo da Vinči – daudzpusīgi apdāvināts ģēnijs. Viņš uzskatīja, ka galvenā loma ir praktiskām zināšanām, t. i., zināšanām, kas gājušas caur pieredzi, kas vienīgās sniedz ko jaunu. Balstoties uz pieredzi, cilvēks balstās uz sevi, tāpēc visas autoritātes un grāmatas ir personiski jāpārbauda. Leonardo veicis teorētiskos pētījumus visdažādākajās jomās: mehānikā, hidroloģijā, kartogrāfijā, ģeoloģijā, optikā, bioloģijā, fortifikācijā un mašīnu būvniecībā. Pretēji baznīcas stingram aizliegumam studējis cilvēka anatomiju.
Jau agrīnajos darbos kā “Madonna gotā” (1483) un “Madonna Lita” (1470 – 1490) un citos Leonardo da Vinči pierādīja sevi kā izcilu meistaru. Viņš ne tikai radījis lieliskus mātes un bērna tēlus, bet spējis saskatīt un attēlot daudzveidīgās gaismas noskaņas, vissmalkākās nianses ēnās, to sabiezinājumā ienesot vieglu gaismas blāzmu.
Viens no izcilākajiem Leonardo da Vinči darbiem ir Milānas perioda monumentālā freska “Svētais vakarēdiens” klostera “Santa Maria delle Grazie” ēdamzālē (1495 – 1497). Sižetiski tajā ir attēlota Kristus un viņa mācekļu pēdējās vakariņas. Notikums ir izklāstīts Jāņa evaņģēlija 13. nodaļā, kad Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku, viens no jums mani nodos!”. Leonardo da Vinči parādījis, cik dažādas var būt cilvēku izjūtas, katram personāžam atrodot raksturīgu veidolu un individuālo raksturojumu. Leonardo uzskatīja, ka labam gleznotājam ir jāparāda divas lietas – cilvēks un tas, par ko viņš domā. Pirmo parādīt ir viegli, otro – grūti, jo tikai ar žestu atveidojumu var atklāt tēlu domu gaitu. Tieši to mākslinieks ir spējis attēlot šajā slavenajā freskā.
Pati noslēpumainākā un slavenākā Leonardo da Vinči glezna ir portreta šedevrs “Mona Liza” (“Dzokonda”; 1503 – 1506). Portretā atspoguļojas tēla neparastā nozīmība, garīgums un dvēseles noskaņojums. Šajā visu daļu kopībā un harmonijā – daba tiek parādīta kā zīme priekšstatam par to, kas ir skaistums. Renesanses ģēnijs atrod saistību starp atsevišķo un kopīgo, līdzīgi, kā renesanses zinātne sāk grūto, bet pareizo ceļu – kopīgās likumsakarībās atrast atsevišķās daļas. Šis darbs saistīts ar leģendām, piemēram, stāsta, ka Monas Lizas portretā Leonardo da Vinči attēlojis pats sevi.
Leonardo da Vinči daba ir noslēpums, kas jāatklāj, un viņa darbi aicina apzināties mūs kā dabas daļu un saplūst ar to. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājušies apmēram tikai kādas desmit Leonardo da Vinči gleznas, bet ir arī daudz zīmējumu, rasējumu, projektu skices, kas liecina par meistara daudzveidīgajām interesēm.
Otrs dižrenesanses pārstāvis ir Rafaēls (īstais vārds Rafaello Santi 1483 – 1529) – itāļu gleznotājs un arhitekts.
Pirmās iemaņas glezniecībā viņš ir guvis pie sava tēva – gleznotāja Džovanni Santi. Rafaēls mācījies un strādājis P. Perudžīno darbnīcā Perudžā. Florencē 1504. gadā Rafaēls ieradās pilsētā, kurā jau sen bija vēlējies nokļūt, jo tajā laikā tur dzīvoja un strādāja Leonardo da Vinči un Mikelandželo, kas atstājuši uz Rafaēlu spēcīgu ietekmi.
Rafaēls ir radījis savu, skaistu, izsmalcinātu Svētās Marijas tēlu, kuram viņš veltījis ļoti daudz darba. Tās ir madonnas – gandrīz reālas, dievišķi cilvēciskas. Cilvēki šos tēlus uztver kā šķīstības un nevainības simbolu.
Mākslinieka agrīnie darbi ir liriski līdzsvaroti, lakoniski un pauž dižrenesanses mieru. Tā laika ievērojamākie darbi – “Madonna Conestabile” un altārglezna “Marijas saderināšana”.
1508. gadā pāvests Jūlijs II uzaicināja mākslinieku uz Romu, lai kopā ar citiem māksliniekiem apgleznotu Vatikāna pils pieņemamās zāles jeb stancas. Laikā no 1509. līdz 1517. gadam Rafaēls apgleznoja trīs lielas zāles. Visspožāk Rafaēla monumentālista un dekoratora talants atklājas Parakstu zāles freskās. Sienu puslokos izvietotās kompozīcijas “Disputs”, “Atēnu skola”, “Parnass”, “Gudrība, Pieticība un Spēks” simbolizē četras cilvēka garīgās dzīves jomas – dievbijību, filozofiju, poēziju un tieslietas. Mākslinieks panācis organisku saistību starp kompozīciju un arhitektūras formām.
Izcils darbs, ko Rafaēls radīja Sv. Siksta klostera baznīcai ir altārglezna “Siksta madonna”(1519). Šajā darbā ir apvienotas visas tās īpašības, ko mākslinieks bija izstrādājis iepriekšējos sieviešu tēlos.
Slavu Rafaēls iemantojis arī kā portretu mākslinieks, kurš spēja atklāt cilvēka rakstura vissmalkākās nianses – Rafaēla pašportrets, pāvesta Jūlija II portrets, Leona X portrets ar kardināliem un “Baldasāres Kastiljones portrets”.
Mākslinieku Itālijā pazina arī kā lielisku arhitektu. Rafaēls bijis Romas Sv. Pētera katedrāles galvenais arhitekts.
Mikelandželo Buonarroti (1475 – 1564) – itāļu tēlnieks, gleznotājs, arhitekts un dzejnieks. Viņš vispilnīgāk atspoguļo dižrenesanses humānisma ideālus – monumentalitāti, vispārinātu formu, cilvēka skaistuma un neierobežoto spēju apliecinājumu. Viņš ir arī jaunā, baroka stila ievadītājs. Baroka tendences, jaunā domāšana un renesansei neparastie izteiksmes paņēmieni raksturo Mikelandželo darbus, kas radīti pēc 1520. gada.
Mikelandželo pasaules uzskats un pārliecība, ir vēlme, lai cilvēks izjūt sevi kā pašu augstāko būtni, kam citi nespēj līdzināties. Mākslinieka attiecības starp cilvēku un dievu ir mokoša traģēdija.
Mākslinieks kļuva slavens jau ar agrīnajiem darbiem. Viens no pazīstamākajiem darbiem mūsdienās ir marmorā veidotā skulpturālā grupa “Pieta” (1499, mirušā Kristus apraudāšana). Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi harmoniski apvienoti un izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšējā līdzsvara pilnā konusveida jeb vienādsānu trīsstūra kompozīcija.
Laika posmā no 1501. līdz 1504. g. Mikelandželo rada statuju “Dāvids”. Tas ir skaists jūdu jauneklis Dāvids, kurš divkaujā uzvarēja mītisko milzi Goliātu. Tēlnieks savu varoni attēlojis vispārējā garīgo un fizisko spēku saspringuma brīdī. Skulptūra ir gandrīz piecus metrus augsta, un vēl šodien tās kopija apskatāma Florences rātslaukumā (oriģināls atrodas Ufici galerijā – viena no slavenākajām mākslas galerijām pasaulē un nozīmīgākā Itālijā). Šodien Mikelandželo skulptūra ir kļuvusi par Florences simbolu.
Viens no grandiozākajiem Mikelandželo darbiem tapa Siksta kapelā Vatikānā (1508 – 1512). Darbs Siksta kapelā Mikelandželo kļuva par smagu pārbaudījumu, kas ilga četrus gadus. Viņš apgleznoja griestus un sienu augšdaļu ar daudzām kompozīcijām, kurās attēloja vecās Derības sižetus (pasaules radīšanas vēsturi, praviešus un sibillas – sievietes, kas pareģo nākotni, senajiem grieķiem un romiešiem). Fresku izmēri ir grandiozi – 13,41 x 39,01m. Visas 343 figūras, kurās attēloti Bībeles varoņi, ir sakārtotas loģiskā kompozīcijā, kas ir labi pārskatāma.
Siksta kapelā māksliniekam vajadzēja atgriezties 1536. gadā, lai pēc pāvesta Pāvila III aicinājuma gleznotu “Pastaro tiesu” uz kapelas altāra sienas. Šī freska attēlo visu cilvēces traģēdiju – pasaules bojāeju. Pēc vairāk kā divdesmit gadiem mākslinieka rokraksts un pasaules redzējums ir krasi mainījies. Darbs atklāj paša Mikelandželo dvēseles krīzi. Šeit jau pilnībā tiek demonstrēta cita mākslinieciskā sistēma, kas ir raksturīga nākamajam mākslas periodam. Centrā ir attēlots Kristus kā soģis, kura paceltā roka atdala grēciniekus no taisnajiem. Kompozīciju veido cilvēki, kas ierauti nepārvaramā stihiskā kustībā, kurai nav iespējams pretoties. Freska ir satraukuma, nemiera, šausmu un izmisuma pilna.
Mikelandželo smagie iekšējie pārdzīvojumi atspoguļojas arī viņa darbā pie Mediči kapelas Sv. Laurentija baznīcā, Florencē, (1520 – 1534). Arhitektoniski skulpturālajā ansamblī ir hercogu Džiliāno un Lorenco Mediči statujas un alegoriskas, nemiera, šaubu un traģisma pilnas figūras, kas izvietotas uz sarkofāgiem, ir laika simboli – “Rīts”, “Diena”, “Vakars” un “Nakts”.
Ticiāns Večellio (1476 vai 1480 – 1576) – itāļu gleznotājs. Viņa māksla bija dzīves kaislību un jūtu pārpilna. Ticiāna atklājums bija formas veidošana ar krāsu palīdzību, niansētu toņu lietojums un sulīgais kolorīts, kas atstāja lielu iespaidu uz nākamo paaudžu māksliniekiem. Mākslinieka gleznās savijās intīmais un svinīgais, realitāte un mitoloģiskais.
Pazīstams viņš kļuva ar gleznu “Zemes un debesu mīlestība” (1515 – 1516). Bet ap 1518. gadu Ticiāns rada vienu no saviem labākajiem darbiem – altārgleznu “Asunta” jeb “Marijas debesbraukšana” Santa Maria dei Frari baznīcā Venēcijā. Kustību, dinamismu un emocionālu piesātinātību Ticiāns panācis ar spilgtām krāsām un spēcīgiem gaismēnu kontrastiem. Visi šie kontrasti pakļaujas mērķtiecīgam kompozīcijas risinājumam, ar kuru izceļ galveno ideju – Marija tiek uzņemta debesīs!
16. gs. 40. gados mākslinieks pievēršas portretam. “Kārlis V”, Pāvils III” un “Pašportrets”. Mākslinieks portretos atklājis personības iekšējo pretrunīgumu.
Ticiāns savā slavenajā gleznā “Danaja”(1554) atklāj mīlestību, maigumu un sievietes ķermeņa skaistumu.
Leģendas motīvi izmantoti glezna “Sv. Sebastjans”(1570), kurā romiešu kareivis Sebastjans pieņēma kristīgo ticību un tādēļ tika pakļauts briesmīgām mocībām. Ticiāns šajā darbā mēģina atklāt vientuļa cilvēka ciešanas.

Scroll to Top