Rainis “Jāzeps un viņa brāļi”

J. Rainis
“Jāzeps un viņa brāļi”
I cēliens.
Vakars, 100 gadīgais Jēkabs sēž telts priekšā un viņam blakus stāv 17 gadus vecais Jāzeps. Jāzeps stāsta tēvam, ka dienas vidū sapnī nakti redzējis. Viņš stāsta arī, kā brāļi dara viņam pāri, ka tie ienīst Jāzepu par to, ka tas no citas mātes un tēvam vienmēr mīļāks nekā pārējie. Jēkabs to mierina, ka notiks Dieva griba un Jāzeps būs kungs pār saviem brāļiem. Jāzeps aiziet un pie Jēkaba pienāk Juda (Jāzepa brālis). Viņš meklē Jāzepu, jo tas ir pazaudējis 3 aitas un Juda tagad par to uz viņu dusmojas. Tēvs Jāzepu aizstāv. Brāļi pastāv uz to, ka Jāzeps jāsoda, bet tēvs viņu aizstāv sakot, ka viņš jau vēl mazs un vēl nemaz nav gans. Tad brāļi uzstāj, ka Jāzepam jākļūst par ganu, taču viņš iebilst, jo viņam tas amats riebjas. Brāļi grib Jāzepam sist, bet tas aizstāvas ar nazi, taču tēva pierunāts Jāzeps pēc tam lūdz piedošanu un brāļi arī piedod. Tēvs dod saviem dēliem svētību kā pareģojumu. Brāļi kā par zīmi izlīgumam dod Jāzepam skūpstu, bet Jāzeps izvairās no Levija skūpsta. Tēvs pareģo, ka Jāzeps valdīs pār citiem brāļiem, bet Levijs saka, ka viņš būs cienīga valdīt tiksi tad, kad būs bijis gans. Jāzeps izstāsta savu sapni, ka visi sējuši labības kūlīšus un brāļu kūlīši klanījušies viņa kūlīša priekšā. Brāļi viņu par to nolād. Visi aiziet. Jēkabs atnes Jāzepam un Benjamiņam segas, jo tie gulēs laukā. Naktī Jāzeps redz Raeles parādību, parādās arī tēva un brāļu rēgi, tie visi paklanās Jāzepam 3 reizes. Arī Benjamiņš to redz un iekliedzas. No kliedziena pamostas Jāzepa brāļi un tēvs. Jāzeps izstāsta viņiem parādību. Brāļi nolemj, ka Jāzeps beidzot jāsūta ganos, lai tas nedomā muļķības. Kad brāļi aizgājuši, Jēkabs atvadās no Jāzepa kā uz garu ceļu.
II cēliens.
Jāzeps ganos. Viņš skatās tumšā gravā un šausminās, viņam no tās bail. Jāzeps iemet tumšajā gravā akmentiņu un noskatās kā tas krīt. Brāļi grib nokaut Jāzepu un slepus par to sarunājas. Jāzeps nosēžas uz gravas malas. Atnāk Dina un atnes Jāzepam raibus svārkus un tēva sūtīto svētību. Kad Jāzeps uzvelk svārkus, Dina tam saka , ka tas esot izredzēts. Jāzeps Dinu noskūpsta. Dina tam atklāj, ka tam jāmirst, jo tā grib brāļi. Jāzeps atzīstas Dinai mīlestībā. Dina saka, ka mirs kopā ar viņu, bet Jāzeps grib, lai viņa glābj savu dzīvību, taču Dina ir nolēmusi doties kalnos, lai nomirtu. Dina aizsteidzas, jo nāk brāļi. Brāļi Jāzepu sākumā nepazīst, jo redz tik tā svārkus , nevis seju. Viņi notur to par kādu kungu un metas ceļos, bet, kad saprot, ka tas ir Jāzeps, steigšus ceļas augšā un kļūst nikni. Jāzeps saprot, ka brāļi grib to nokaut. Brāļi sagrābj Jāzepu un sasien. Brāļi apslaka tēva dotos svārkus ar jēra asinīm, lai tēvs domātu, ka Jāzepu saplosījuši zvēri un aizdomas nekristu uz viņiem. Brāļi izlemj mest Jāzepu bedrē ar ērkšķiem un tā arī izdara, bet Jāzeps vēl ir dzīvs. Brāļi to izvelk no bedres un pārdod tirgotājiem, kas brauc garām ceļā uz Ēģipti.
III cēliens.
Ēģipte, Tēbas, Valdnieka pils, Ražas svētki. Jāzeps ir 30 gadus vecs. Viņam ir sieva Asnate un divi bērni- Efraims un Manase. Jāzeps ir Ēģiptes valdnieks. Tauta viņu ļoti mīl un ir atnākusi pateikties. Jāzeps ir labs valdnieks, jo ar savu sapni par treknām govīm, ko apēd liesās govis, spēj pareģot par 7 pārpilnības un 7 bada gadiem. Viņš Ēģiptē tiek saukts par Noferu- labo. Viņš savu pareģojumu izmanto un liek tautai sagatavot krājumus neražas gadiem. Jāzepu visu laiku moka iekšējs nemiers. Nāk ļaudis no Kanaanas, lai lūgtu maizi. Jāzeps naktī ir redzējis sapni par 12 kalniem un debesīm. . Asnate nesaprot par ko Jāzeps skumst, viņa ir gatava darīt visu, lai to iepriecinātu. Izrādās, ka starp Kanaaniešiem ir Jāzepa brāļi. Jāzeps liek tos atvest pie sevis. Brāļi klanās Jāzepam un nemaz nenojauš, ka tas ir viņu brālis. Jāzeps iedod tiem lūgto labību un to samaksāto naudu atdod atpakaļ. Jāzeps grib brāļiem kaut kā atriebties par pāri nodarījumiem. Jāzeps liek tiem stāstīt par zudušo brāli. Viņš liek tiem atzīties slepkavībā. Kad tas noticis, Jāzeps liek tos aizvest prom. Kad brāļi ir prom Jāzeps no lādes izvelk melnu kreklu notraipītu ar asinīm, kas viņam bijis mugurā, kad brāļi viņu metuši bedrē. Tajā vēl ir ērkšķi. Jāzeps apņemas to novilkt tikai tad, kad būs atriebts viņam nodarītais.
IV cēliens.
Viss ir sagatavots dzīrēm. Jāzeps mocās, jo grib, bet nevar brāļus nīst. Viņa sirds tiem jau ir piedevusi. Viņš licis tos saņemt dzīrēs kā visus citus viesus, kaut arī tie ir zemākas kārtas. Brāļiem dzīrēs ticis uzklātas pašiem savs galds. Brāļi atnesuši Jāzepam dāvanas un arī to naudu, kuru Jāzeps nepaņēma par graudiem. Jāzeps, redzot Benjamiņu savā priekšā klanoties, aizgriežas un sāk raudāt. Brāļi tiek apsēdināti pie sava galda. Brāļus pārņem nelāgas priekšnojautas, jo viņi domā, ka Jāzeps grib viņu nogalināt. Izašaram liekas, ka valdniekā viņš atpazīst Jāzepu, ja tikai tas nebūtu tik gudrs un varens kungs. Dzīres ir jautras tikai brāļi sēd drūmi. Dzīru sākumā Potifers (Asnates tēvs) pareģo, ka kāds šajā vakarā mirs. Jāzeps liek nest apkārt gar viesiem miruša jaunekļa skulptūriņu, kurš ietīts ērkšķos. Ieraudzījuši skulptūriņu, brāļi izbīstas un prasa Jāzepam atļauju doties prom, bet tas neļauj. Viņš prasa, kas ir noticis ar Dinu un vai tā vēl ir dzīva. Uzzinājis, ka brāļi to ir nogalējuši Jāzeps paliek nikns un brāļi aizbēg. Jāzeps licis namturim iebāzt sudraba ziedojamo kausu starp brāļu mantām un tagad liek tos saukt atpakaļ, lai tiesātu tos par zādzību. Zaglim jāpaliek par vergu pie Jāzepa. Brāļi tiek pārmeklēti un kausu atrod pie Benjamiņa, taču Juda lūdz viņa vietā, lai patur to par vergu, jo tēvs aiz bēdām nomiršot, jo Benjamiņš ir viņam ļoti mīļš. Jāzeps iedomājas par tēvu un, palaidis visus prom, sāk raudāt.
V cēliens.
Asnate saka Jāzepam, ka tam ir tik daudz dots- viņa un visa Ēģiptes tauta, taču Jāzepam ar to vien ir par maz. . Asnate Jāzepam pārmet, ka tas mīl Dinu nevis viņu. Asnate dodas prom un , atkrizdams krēslā Jāzeps sajūt ērkšķa dūrienu. Jāzeps liek ievest brāļus un atzīties Dinas slepkavībā. Brāļi saka, ka vainīgs ir Juda un viņš arī uzņemas vainu. Jāzeps grib tiesāt Judu, bet tas saka, ka viņu var tiesāt tikai jūds, ne ēģiptietis. Jāzeps saka, ka var gan viņu tiesāt un atklāj brāļiem, ka viņš ir Jāzeps. Pēkšņās izbailēs brāļi mūk un slēpjas. Jāzeps noģībst un pie viņa pieiet Benjamiņš, kurš vēl neticēja, ka tas ir Jāzeps, bet tagad arī viņš brāli atpazīst pēc rētām. Atjēdzies Jāzeps atpleš rokas apskāvienā un aicina brāļus pie sevis. Visi apskaujas un Jāzeps sauc ļaudis un Asnati. Asnate ļoti priecājas , redzot Jāzepu piedevušu brāļiem. Jāzeps novelk melno kreklu ar ērkšķiem un dodas atpakaļ uz dzimteni.

Cilvēku savstarpējās attiecības Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi”.

Tie bija citi laiki. Toreiz debesīs dzīvoja Dievs, liels un briesmīgs, spējīgs kontrolēt un sodīt, cilvēkus vadīja alkas, bailes un instinkti. Cilvēks vēl nebija sācis bēgt no evolūcijas. Kopiena bija drošība, izdzīvošanas garants; tradīcijas – likumi. Šiem likumiem pakļāvās dēļ bailēm. Jo tas tur, augšā, skatījās. Rituāli bija, bet jau formāli. Grēks baidīja, taču cilvēks nebūtu cilvēks, ja nemācētu izvairīties, pielabināties Dievam un savai sirdsapziņai. Neizliet pirmo asins lāsi, bet izliet visas pārējās, būt klāt, gribēt ļaunu, neaizkavēt ļaunu – un būt tīram no grēka. Tā bija cita sabiedrība. Ar citādu morāli. Ar citādām domām, citādu apziņu.
Raiņa Jāzeps, Jāzepa brāļi, Asnate, ēģiptieši – viņi visi ir sava laika cilvēki. Ne vairāk un ne mazāk. Kas šodien liekas normāls, tad bija nesaprotams, aizvainojošs, zaimojošs, ja šodien nesaskaņas ir norma, tad toreiz svešāds sapnis tika sajusts kā drauds. Toreiz cilvēkiem bija jāturas kopā, lai gan viņi nepārtraukti nonāca konflikta situācijās. Jo tā teica tradīcija. Viņu iekšējs, nerakstīts likums. Nu nevar Jāzepu redzēt kā mūsdienu cilvēku veclaiku vidē. Nevar viņam piemērot mūsu normas. Nevar viņa un cilvēku mijiedarbību skatīt vienkāršoti.
Šodien tev vismaz ir teorētiskas tiesības būt tādam, kāds esi. Reliģija tev neliek būt Labam. Tu vari to nevēlēties, un to pieņems. Jāzepa Dievs un audzināšana labestību pieprasīja. Nebija etalona kam pielīdzināt sevi, tāpēc katrs centās būt vismaz minimāli labs – darīt tik, lai sirdsapziņa un prāts tic tavai labajai sirdij. Cik ir šis minimums – tas arī veido vienu no pamatatšķirībām starp Jāzepu un vecākajiem brāļiem. Viņu personības veidojās dažādos apstākļos, konkrēti uz Jāzepu lielu ietekmi bija atstājusi Raele un tēva nedalītā pieķeršanās, faktori, kuru vecākajiem brāļiem trūka. Kārtējā vecāku kļūda. Viņi ieaudzināja mīlulī egoismu. Spēju ņemt, nevis dot. Nedalītas uzmanības un mīlestības apņemts bērns ir labs. Kad tā zūd, Jāzeps grib turpināt saņemt mīlestību, grib saglabāt sevī līdzsvaru, tātad, labu. Viņa ego ir pārāk liels, lai viņš pats spētu mīlēt, un tādēļ viņš nevar brāļu mīlestību iegūt. Tā, protams, ir morāla trauma, ja līdz šim iegūts ir bijis viss. Kā pretreakcija rodas naids.
Morālas traumas apziņa glabā ilgi. Viņam it kā ir viss. Vairāk mīlestības nekā citiem: Ēģiptes cilvēku mīlestība, sievas mīlestība, bērni. Bet Jāzeps nav iemācījies to novērtēt. Tam tā, viņaprāt, ir jābūt. Kā norma. Šeit viņam ir apstākļi piemēroti tam, lai kultivētu sevī “Es Esmu Labs” pārliecību. Tā ir negraujama. Un paralēli viņš kultivē savu laidu, lolo un kopj to kā dārgāko vai nozīmīgāko kas viņā ir. Jāzepa apziņā, acīmredzot, tas viens otru neizslēdz. Viņš ir pārāk paštaisns lai redzētu loģikas kļūdu sevī. Ne tikai citiem ir Jāzepa personības kults, arī Jāzepam pašam ir paša personības pielūgsme. Viņš nerēķinās ar citiem, piemēram, sievu, taču tā, muļķe, jau pati, viņa apžilbināta, ļaujas. Jāzeps nav spējīgs aizmirst un samierināties. Viņam ir labi jau gadus 10, bet nē! Viņš joprojām ir neapmierināts ar dzīvi un sūdzas par likteni. Viņš nesaprot to. Viņš tiecas ne tikai pēc nesasniedzamā, bet arī pēc nevajadzīgā, pat nevēlamā.
Jā, Jāzepu mīl. Bet nevis kā cilvēku, kā tēlu. Pat savā ziņā kā ideju. Bet tajā laikā bija normāli valdnieku pielīdzināt dievam. Tas notika pat šī gadu tūkstoša sākumā Romā, kur nu vēl tad. Tā nu Jāzeps cilvēkiem un daļēji arī sievai bija tāds labais debesu tētiņš. Jo cilvēkiem vajag kādu, kam ticēt. Šī ideja bija tas, ko viņš kā cilvēks deva ēģiptiešiem. Ticība cilvēciskajam, savā ziņā.
Pienāk brīdis, kad “Labs” tēls nonāk iekšējā konfliktā ar naidu, ir ilgi gaidītais brīdis, kad viņa priekšā stāv brāļi, kad viņam ir visa vara lai viņus iznīcinātu, atriebtu sevi, viņš ar baudu noskatījās brāļu bailes un pazemošanos viņa priekšā. Jāzepa acīs visi brāļi ir vienādi. Jāzeps savā prātā ir izveidojis divas frakcijas: brāļi lielie un Benjamiņš. Un tas, ka daži no brāļiem rīkojās kā nu rīkojās apstākļu un tradīciju spiesti, un daži pat centās radušos apstākļus vērst iespējami labākus Jāzepam – tas, protams, viņam nelikās ievērības cienīgs. Ja jau lielais brālis, tātad – vainīgs. Un visus viņš ienīst vienādi. Un dažādais viņos Jāzepam neliekas būtisks diezgan, lai to ievērotu. Piemēram – Juda, Izašars, Rubenss, savā veidā skatāmi kā pozitīvie tēli, taču nē. Jāzepam piemīt ass maksimālisms. Viņš redz pasauli kā melns un balts. Un tikai. Un brāļi visi ir melni, nevis mazāk un vairāk melni.
Tātad: saduras laba cilvēka iekšējais paštēls un naids. Jāzepa būtība kompromisu nepieņem. Nez vai tas, ka uzvarēja labais ir vērtējams kā Jāzepa labās, cēlās būtības izpausme. Drīzāk uzvarēja senākais, stiprākais. Godīgā cīņā. Jāzeps sajūtas iztukšots, jo svarīga viņa personības daļa ir zudusi. Nav gadiem krātā naida. Tas tiek izspiests no apziņas. Mīlestību tā viņš neiegūst, varbūt vienīgi sirdsmieru, lai gan tas, ka viņš aiziet drīzāk liecina pretējo. Aiziet, pamet visus, kam ir vajadzīgs. Un redz to kā labu esam. Jā, viņa paša personai tā noteikti ir labāk. Citiem ne.
“Tu ērkšķus juti
Tik ilgus gadus! Mīlas nejuti?” vaicā Benjamiņš. Labs cilvēks būtu jutis, jo tiecas saskatīt arī citos labo. Jāzeps bija nesis sev līdzi tikai un vienīgi naidu.
Rainis Jāzepā rāda radošu, neparastu tēlu. Kā viņš pats saka – sapņotāju, bet šis viņa sapņotājs ir iznācis murgains. Ļauns.

Izmantojamā literatūra: Rainis „Jāzeps un viņa brāļi”.

Scroll to Top