Emocijas un to kvalifikācija
Jau sen zinātnieki pievērsa uzmanību emociju un vispārējā psihiskā stāvokļa nozīmei galvenajos dzīvības procesos organismā. Negatīvās emocijas un pastāvīgās psihiskās traumas atstāj “dziļas rētas” dažādos organisma audos, grauj sirdi un asinsvadus, bojā citus orgānus, izraisa nervu sistēmas un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumus, pavājina aizsargmehānismus. 1760. gadā I. Fišers rakstīja, ka “dvēseles miera trūkums ievērojami vairāk saīsina dzīvi nekā visi labvēlīgie faktori, kas to paildzina”. Psihiskās traumas, pesimisms, pastāvīgā neapmierinātība, satraukums ir cēlonis vairākām slimībām. Viens no faktoriem, kas saīsina dzīvi, ir tādas jūtas kā bēdas, drūms noskaņojums un skumjas, mazdūšība, skaudība, naids un bailes.
Negatīvo emociju graujošo lomu bioloģiskā eksperimentā pirmo reizi veica jau 11. gs. Avicenna. Viena metiena divas aitas viņš turēja vienādos apstākļos, tikai ar to atšķirību, ka vienas aitas tuvumā piesēja vilku. Tāda dabiska eksperimenta apstākļos aita, kura dzīvoja plēsoņas tuvumā, pārstāja uzņemt barību, sāka novājēt, kļuva vārga un nobeidzās.
Arī cilvēkam negatīvās emocijas, neuzmanīgi izteikts ļauns vai āpvainojošs vārds izraisa smagus pārdzīvojumus un atstāj savas pēdas organismā, dažkārt daudz dziļākas nekā fiziski bojājumi. Un otrādi – labs vārds, laba attieksme pret cilvēku mobilizē organisma enerģētiskos resursus un paaugstina darba spējas.
Lai vienmēr uzturētu labu psihisko stāvokli, svarīgi ir atrast sev derīgu un aizraujošu darbu.
Nav neviena piemēra, kur sliņķis būtu nodzīvojis ilgu mūžu. Dzīvojot cilvēkam ir jācīnās pašam ar sevi, un šī cīņa ir visgrūtākā, bet uzvara ir vispatīkamākā.
Labs psiholoģiskais stāvoklis, veselīgs morālais klimats, pozitīvās emocijas izraisa dzīvībai svarīgo funkcionālo sistēmu optimālu darbību, kas sekmē un mobilizē smadzeņu un enerģētisko resursu maksimālu izmantošanu.
Emocionālā stāvokļa pašregulācija – tā ir māksla valdīt pašam pār sevi un gudrība, prasme ar mīlestību un dziļu cieņu attiekties pret cilvēku.
K. Izards izdala 9 galvenās emocijas, no kurām katrai ir savs spēks: apmierinājums – prieks, interese – ažiotāža, distress – bēdas, riebums – pretīgums, dusmas – niknums, nievāšana – nicināšana, izbrīns -izbailes, kautrība -kauns, bailes-šausmas.
Uzskata, ka emociju izpausmes objektīvi atspoguļojas organisma veģetatīvajās reakcijās. Tas ir emociju komponents, kas nav atkarīgs no gribas un kopā ar smadzeņu potenciāliem reģistrējas kā “melu detektors”, par ko raksta detektīvu izdevumos. Kādas veģetatīvās reakcijas ir raksturīgas emocijām? Pirmām kārtām mainās zīlīšu platums. Bailēs acu zīlītes ir platas. Ļoti bieži emociju gadījumos mainās sejas ādas krāsa. Kauna gadījumā āda piesarkst, bet baiļu – nobāl. Stipru emocionālu pārdzīvojumu laikā saraujas matu sakņu gludie muskuļi un parādās zosāda, mati saceļas stāvus. Labi pazīstami ir aukstie sviedri – svīšana emociju gadījumos. Šai svīšanai nav termoregulācijas nozīmes. Emocionālā svīšana visizteiktākā ir uz plaukstas un uz pieres. Emocijas ir saistītas ar sirdsdarbības un asinsspiediena izmaiņām. Emociju gadījumā mainās gremošanas orgānu darbība – ir kavētas kustības, samazinā siekalu sekrēcija, mute kļūst sausa. Palielinās vielmaiņas intensitāte. Pieaug eritrocītu un limfocītu skaits, palielinās adrenalīna un glikozes līmenis asinīs.
Negatīvo emociju sliktā ietekme vairāk ir izteikta cilvēkiem, kuri tās pasīvi uztver. Cilvēki, kuri ir pārliecināti savā taisnībā, ilgāk spēj pretoties negatīvo ernociju graujošajai ietekmei.
Pozitīvās emocijas nerada veģetatīvos traucējumus. Emocijām ir arī otrs komponents – somatiskais, kurš ir saistīts ar somatisko nervu sistēmu, kas inervē skeleta muskuļus. Šis komponents izpaužas izturēšanās aktos, mīmikā, pozā, skeleta muskuļu tonusa maiņās, roku, kāju trīcēšanā. Dažreiz emociju gadījumos cilvēkiem novēro acu plakstiņu raustīšanos (mirkšķināšanu), acu ābolu kustības. Katrai emocijai ir sava mīmika – sava veida jūtu valoda cilvēkam, kura dod iespēju noprast un novērtēt viņa stāvokli.
Ir vairākas emociju rašanās teorijas, taču joprojām nav vienota emociju rašanās skaidrojuma. Vairākums zinātnieku uzskata, ka emocijas rodas tad, ja pastāv nenoteiktība, situācijas dīvainības, kad centrālā nervu sistēma nevar nodrošināt adekvātu reakciju uz radušos situāciju.
Emocijās piedalās visas centrālās nervu sistēmas daļas, nodrošinot mērķtiecīgu organisma reakciju.
Pēc P Anohina domām, emocijas ir salīdzinājuma rezultāts cilvēka smadzenēs informācijai par reflektorā akta rezultātu salīdzinājumā ar ieprogrammēto rezultātu. Ja to starpā nav sakritības, rodas negatīvās emocijas, bet sakritības gadījumā – pozitīvās emocijas. Organisma vajadzībām ir ierosinošs raksturs. Ja vajadzības tiek apmierinātas, rodas pozitīvās emocijas, bet pretējā gadījumā rodas negatīvās emocijas.
Pozitīvām emocijām ir svarīga nozīme veselības saglabāšanā. Jau senatnē ārsti uzsvēra pozitīvo emociju nozīmi profilaksē un slimību ārstēšanā. Tā A. Parē rakstīja: “Jautri, dzīvespriecīgi cilvēki vienmēr izveseļojas.” T Sidenzems atzīmē, ka “Pajaci ierašanās pilsētā iedzīvotāju veselībā ir svarigāka nekā desmit mūļi, apkrauti ar ārstniecības zālēm”.
Emocijas ir cilvēka sasprindzinājuma stāvokļa fāzes izpausme. Lai rastos sasprindzinājuma stāvoklis, ir jābūt mērķim, kura sasniegšanai ir jāpārvar grūtības. Lai mērķi sasniegtu, ir nepieciešama informācija, enerģija un laiks. Ja nav mērķa, nebūs arī sasprindzinājuma tā sasniegšanai. Sasprindzinājuma nebūs arī tad, ja ir vajadzīgā informācija, enerģija un laiks mērķa sasniegšanai. Jo lielāks ir mērķis, bet mazāka ir informācija, enerģija un laiks tā sasniegšanai, jo lielāks ir sasprindzinājums. Sasprindzinājuma stāvoklim izdala četras secīgas fāzes, no kurām pirmās trīs ir viegli atgriezeniskas.
Pirmā fāze – uzmanība, mobilizācija, aktivitāte. Otrā fāze – stēniskās negatīvās emocijas. Trešā fāze – astēniskās negatīvās emocijas. Ceturtā fāze – neiroze.
Pirmai fāzei ir raksturīga orientācijas reakcija, vielmaiņas paaugstināšanās, veģetatīvo reakciju pastiprināšanās, paaugstināts muskuļu tonuss, palielinātas fiziskās un garīgās darba spējas. Pastiprinās uzmanība, rodas garīgais pacēlums, kurš tuvs iedvesmai. Šā stāvokļa regulāra atkārtošanās ir ar trenējošu nozīmi, paaugstinās darba spējas un palielinās organisma pretošanās spēja kaitīgām ietekmēm.
Otrajā fāzē izteikti mobilizējas somatiskās un veģetatīvās reakcijas, lai sasniegtu mērķi. Jūtams ievērojams satraukums, dusmas, niknums (stēniskās negatīvās reakcijas), tiek pat apspiestas intelektuālās funkcijas, var iestāties afekta stāvoklis.
Trešajā fāzē ir raksturīga fizisko un garīgo darbspēju ievērojama samazināšanās, kavēšana galvas smadzeņu garozā.
Subjektīvi cilvēks jūt bezspēcību, skumjas, šausmas (astēniskās negatīvās emocijas).
Ceturtā fāze ir neiroze, kuru raksturo traucēts uzvedības līdzsvars, iekšējo orgānu disfunkcija, cilvēks zaudē darba spējas, subjektīvi jūt nospiestību.
Pozitīvās emocijas rodas tad, kad tiek pārtraukts sasprindzinājuma stāvoklis un vajadzība tiek apmierināta. Pozitīvās emocijas ir proporcionālas pārtrauktā saprindzinājuma lielumam. Tāpēc vislielāko prieku cilvēks izjūt tad, kad mērķis sasniegts ar lielām grūtībām, ar lielu sasprindzinājumu.
Lielu grūtību pārvarēšana, augstu rezultātu sasniegšana sportā, jaunu faktu atklāšana zinātnē, kas saistās ar lielu sasprindzinājumu, dāvā cilvēkam lielu prieka izjūtu. Mērķa sasniegšanas prieks ir spēcīgs iedvesmas avots, kas dod spēku nākamā (augstāka) mērķa sasniegšanai.
Emocionāla pacēluma brīdī cilvēks ir spārnots, gatavs radīt gandrīz vai brīnumu. Un otrādi, negatīvās emocijas, tādas kā skumjas, bēdas, izmisums, samazina cilvēka fiziskos un garīgos resursus, nospiež to, bieži ir par cēloni hroniskām saslimšanām – sirds un asinsvadu, gremošanas orgānu u. c. slimībām.
Man jums jāuzdod jautājums, kas pirmajā brīdī var likties dīvains un negaidīts, t. i., jautājums, kāpēc ir vajadzīgas jūtas, kam vajadzīgas emocijas. Patiesi, mēs taču jau zinām, ka ar izziņas procesu palīzību iespējams atspogujot īstenību. Turklāt katrs no aplūkotajiem procesiem dod savu ieguldījumu: sajūtas sniedz informāciju par atsevišķām priekšmetu un parādību īpašībām un pazīmēm, uztvere veido to viengabalainus tēlus, atmiņa glabā uztverto, domāšana un fantāzija pārstrādā šo materiālu jaunās domās un jaunos tēlos. Pateicoties gribai un aktīvai darbībai, cilvēks īsteno savus plānus utt. Varbūt vieglāk ir iztikt bez priekiem un ciešanām, gandarījuma un dusmām, īgnuma, arī bez mīlestības un naida?
Tai pašā laikā no savas pieredzes zinām, ka visa mūsu izziņas un priekšmetiskā darbība, vispār visa mūsu dzīve nav iedomājama bez emocijām un jūtām.
Ne velti jau kopš seniem laikiem pastāv priekšstats par psihiskās dzīves trejādo struktūru (prāts, griba un jūtas), par sirds un prāta nesamierināmību («sirds ar prātu nekad nesatiek»). Turklāt, kā atzīmējuši psiholoģijas vēstures pētnieki, vislielākā uzmanība allaž tikusi pievērsta izziņas un gribas procesu izpētei, emocionālās dzīves problēmas atstājot mūziķiem un dzejniekiem. Taču mūsdienās ar šīm problēmām nodarbojas daudzi zinātnieki un pat veseli zinātnieku kolektīvi. Viens no galvenajiem allaž ir jautājums, ar kuru mēs sākām sarunu, t. i., jautājums, kāpēc vajadzīgas jūtas vai, citiem vārdiem sakot, kādas ir to funkcijas, kāda ir to nozīme cilvēka psihiskajā dzīvē.
Izrādās, ka viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu nevar, jo. emocijas un jūtas veic nevis vienu noteiktu funkciju, bet gan dažādas funkcijas. Tās, tāpat kā citi psihiskie procesi, nav nekas cits kā reālās īstenības a t s p o g u ļ o j u m s, tikai pārdzīvojuma formā. Bez tam jēdzieni «emocijas» un “jūtas”, ko līdz šim esam izmantojuši kā līdzvērtīgus jēdzienus, īstenībā apzīmē atšķirīgas psihiskās parādības kas, protams, ir savstarpēji cieši saistītas.
Kad runājam par cilvēku tipoloģiskajām atšķībām, neizbēgami rodas jautājums par to, kas ir labāk.
Tātad, atbildot uz jautājumu, kāpēc vajadzīgas emocijas, es norādīju uz to vairākām svarīgām funkcijām psihiskajā dzīvē: informatīvo, regulējošo utt. Taču, ja mēs ar to vien būtu aprobežojušies, varētu rasties uzskats, ka emocijas tikai pievienojas citām psihiskajām parādībām, ka tās ir savdabīgs fons vai pavadījums. Īstenībā emocijām un jūtām ir patstāvīga nozīme personības dzīvē, tās cilvēkam ir svarīgas pašas par sevi. Ne velti padomju psihologs B. Dodonovs savai grāmatai devis nosaukumu «Emociju vērtība». Izrādās, ka mums ir patstāvīga vajadzība pēc emocionāliem pārdzīvojumiern, pēc emocionālās piesātinātības. Šo jautājumu mēs daļēji skārām, runājot par sensorisko deprivāciju, kura vienlaikus allaž ir arī emocionālā depcivācija.
Te jāpasvītro kāds svarīgs nosacījums: lai būtu emocionālā piesātinātība, nepieciešamas ne tikai pozitīvās emocijas, bet arī emocijas, kas saistītas ar ciešanām, pārdzīvojumiem, bailēm, neapmierinātību. Šim pirmajā brīdī šķietami dīvainajam apgalvojumam var ātrast ne vienu vien apliecinājumu daiļliteratūrā..
Starp jautājumiem par .emocijām, kurus ir vieglāk uzdot nekā uz tiem atbildēt, ir arī šķietami visdabiskākais un it kā pats vienkāršākais jautājums – «Kādas mēdz būt emocijas, un kādas mēdz būt jūtas?». Grūtības rodas pirmām kārtām sakarā ar emocionālo parādību daudzveidību. Šīs parādības var klasificēt dažādi: pēc pārdzīvojuma «zīmes» (plus vai mīnus) – patīkamās vai nepatīkamās; pēc vajadzības rakstura, kura ir pārdzīvojuma pamatā, – bioloģiskās vai garīgās; pēc apkārtējās vides priekšmeta vai pēc tās parādības, kas izraisījusi emocijas vai jūtas; pēc emociju un jūtu ietekmes uz cilvēka darbību – aktivizējošās vai bremzējošās; pēc izpausmes pakāpes – no «patikšanas līdz kaismīgai mīlestībai utt. Taču ir vēl kādas grūtības, kas saistītas ar nepieciešamību kādu emocionālo stāvokli izteikt vārdos. Par to mēs jau runājām, kad aplūkojām pašnovērošanas jautājumus.
Ne velti ir izveidots tik daudz dažādu shēmu emocionālo parādību apzīmēšanai. Tā, piemēram, psiholoģijas zinātnes pamatlicējs (dažkārt viņu dēvē par «psiholoģijas tēvu») V. Vunts ieteicis emocijas raksturot atbilstoši trim virzieniem: 1) apmierinātība – neapmierinātība, 2) spriedze – atslābums, 3) ierosa – aizture. Mūsdienu amerikāņu zinātnieks, emociju pētnieks K. Izards (viņa grāmata “Cilvēka emocijas” iznākusi krievu valodā) vairākas emocijas uzskata par fundamentālām, bet visas pārējās – par atvasinātām. Pie fundamentālajām emocijām pieder 1) interese – satraukums; 2) prieks; 3) izbrīns; 4) bailes – ciešanas; 5) dusmas; 6) riebums; 7) nicinājums; 8) bailes; 9) kauns; 10) vainas apziņa.
Lai kādus emociju sarakstus mēs aplūkotu, vienmēr atklāsies kāda interesanta īpatnība: katrai pozitīvajai emocijai, kas izraisa patīkamas izjūtas, atbilst pretēja emocija, un tas veido emociju un jūtu polaritāti. Par to mēs katrs pats varam viegli pārliecināties. Mūsu priekšā ir divas emociju grupas. Katrai emocijai no pirmās grupas atrodiet pretēju emociju no otrās grupas!
Pozitīvie emocionālie pārdzivojumi: apmierinājums, prieks, svētlaime, sajūsma, līksme, lepnums, pašapmierinātība, gandarījums pašam par sevi, pārliecinātība, uzticība, cieņa, simpātijas, maigums, mīlestība, aizkustinājums, pateicība, mierīga sirdsapziņa, atvieglojums, drošības izjūta, uzvaras prieks, ļauns prieks, piepildītas atriebības jūtas.. Negatīvie pārdzīvojumi: neapmierinātība, bēdas (sēras), ilgas, skumjas (grūtsirdība), nomāktība, garlaicība, izmisums, sarūgtinājums, trauksmainība, baiļošanās, izbīlis, bailes, šausmas, nožēla, līdzjūtība, vilšanās, skumjas, aizvainojums, dusmas, niknums, nicinājums, sašutums, nepatika, skaudība, naidīgums, naids, greizsirdība, nepārliecinātība (šaubas), neuzticība, apmulsums, kauns, nožēla, sirdsapziņas pārmetumi, nepacietība, rūgtums, riebums, pretīgums.
Emocionālās dzīves individuālās atškirības.
Raksturojot cilvēku, mēs katrā ziņā pieminēsim arī tādu viņa personības īpašu iezīmi kā emocionalitāti. Pirmām kārtām cilvēki atšķiras pēc emocionālā jūtīguma: vieni un tie paši notikumi dažus cilvēkus atstāj vienaldzīgus, citus – mazliet saviļņo, bet vēl citiem rada spēcīgu pārdzīvojumu. Tas var būt saistīts ar cilvēka temperamentu. Par to būs īpaša saruna, taču uzreiz jāteic, ka flegmatiķi un melanholiķi, holeriķi un sangviniķi daudzējādā ziņā atšķiras pēc emocionalitātes. Cilvēki atšķiras arī pēc emocionālā noturīguma, pēc dažādu emocionālo situāciju ietekmes uz viņiem. Atšķirību diapazons te ir visai plašs – no ļoti jūtīgiem un viegli iespaidojamiem cilvēkiem, kuru uzvedība pilnīgi mainās emociju ietekmē, līdz savaldīgajiem, kurus dažkārt dēvē par cilvēkiem ar akmens sirdi. Jāpiebilst, ka savaldīšanās ir šķirama no emocionālas neattīstības, emocionāla truluma, no savdabīga emocionālā kurluma. Kā ir radusies emociju valoda un ar ko izskaidrojama tās universalitāte?
Acīmredzot šīs universalitātes un vispārsaprotamības psihofizioloģiskais pamats ir cilvēka radīto skaņu rakstura atkarīgums no tā, kādā fizioIoģiskajā stāvoklī atrodas viņa organisms, uz kuru iedarbojas attiecīgās emocijas, un it sevišķi skaņu veidošanas orgāni. Tā, piemēram, sadusmotam cilvēkam visa muskuļu sistēma, arī balss saites un elpošanas aparāts, ir stipri saspringta, un tas neizbēgami ietekmē arī skaņu raksturu. Raksturīgi balsi pārveido arī bēdu pārņemta cilvēka vispārējais muskuļu atslābums. Kad tiek izteikts prieks, ir jūtams, ka cilvēks runā vai dzied, it kā par kaut ko smaidīdams. Un patiesi, viņa sejā ir gaišs smaids, kas ietekmē balss fizioloģiskās īpašības. Akustiskā teorija apgalvo, ka mutes atverei paplašinoties, formantfrekvences pārbīdās uz augstāku frekvenču apgabalu, un to arī var novērot, ja runā vai dzied «uz smaida fona».
Tātad izrādās, ka akustiskā emociju pazīme balsī ir fizioloģiskās organisma stāvokļa pazīmes diktēta. Šai apstāklī sakņojas ne vien emociju izteik?anas akustisko līdzeklu kopīgums, bet acīmredzot arī tas, kā klausītāji emocijas uztver. Klausoties emocionāli ietonētu balss skaņu, mēs domās it kā iztēlojamies, ar kādu paņēmienu tā var tikt radīta. Šis acumirklīgais un neapzinātais process, kas mūsos nostiprinājies miljoniem gadu ilgā evolūcijā, acīmredzot arī nodrošina emociju valodas saprotamību. Zinātnē līdzīgs mehānisms ir pazīstams ar terminu «analīze ar sintēzes palīdzību». Tas atspoguļots arī tā sauktajā motoriskajā runas uztveres teorijā.
Tagad parunāsim par mīmiku. Visizteiksmīgākā, kaut arī apziņas kontrolei visvairāk pakļautā, ir cilvēka seja. Cilvēka sejā pirmām kārtām atspoguļojas cilvēka emocijas. Mīmiskās ekspresijas uzdevums ir paust cilvēka emocionāli psiholoģisko stāvokli, viņa pārdzīvojumus, emocijas un jūtas, ko izraisa partneris un sarunas priekšmets. Lielākā daļa psihologu uzskata, ka emociju neirofizioloģiskais pamats visiem cilvēkiem ir vienāds un tas ir iedzimts. Galvenās emocijas, ko atspoguļo cilvēka seja, ir laime, izbrīns, bailes, ciešanas, dusmas, riebums vai nicinājums un interese. Raksturīgi, ka visi cilvēki neatkarīgi no nacionalitātes un kultūras, kurā viņi ir izauguši, diezgan precīzi un saskaņoti interpretē partneru mīmiskās konfigurācijas. Emociju izpausmēs galvenā loma ir uzacīm un sejas rajonam ap muti (sevišķi lūpu kaktiņiem). Sekošana partnera emocionālajām ekspresijām atvieglo mums viņa izpratni, tāpēc, ja gribam panākt efektīvu saskarsmi, vērīgi jāskatās uz partneri, jāseko viņa sejas izteiksmēm. Sieviešu emocionālā ekspresija parasti ir spilgtāka nekā vīriešu, taču jāņem vērā, ka sievietes arī ir labākas aktrises. Visgrūtāk kontaktēties ir ar cilvēkiem, kuri izvairās no emocionālās ekspresijas vai nav uz to spējīgi, kuriem ir mazkustīgi vaibsti un “akmeņaina” sejas izteiksme. Parasti tie ir cilvēki “ar problēmām” un grūtībām saskarsmē. Šajā gadījumā mums lielāka uzmanība jāpievērš citām neverbālās komunikācijas zīmju sistēmām: pozai, intonācijai, žestiem.