Finansiālā menedžmenta funkcijas

SATURS.

Anotācija (3)

Ievads (6)

1.nodaļa. Finansiālā menedžmenta konceptuālie aspekti (8)

1.1. Finansiālā menedžmenta pamatetapu ģenēze. (8)

1.2. Fiansiālais menedžments kā vadības formu evolūcija (11)

1.2.1. Finansiālā menedžmenta funkcijas (11)

1.2.2. Finansu menedžmenta loma (15)

2.nodaļa. Uzņēmuma “Kristāls” kapitāla struktūras optimizācijas problēma. (22)

2.1. Uzņēmuma “Kristāls” finansiālās darbības analīze un novērtējums (22)

2.1.1. Iepriekšēja uzņēmuma atskaišu pārskata analīze. (24)

2.2. Apgrozījumu aktīvu vērtības novērtēšana. (32)

2.3. Uzņēmuma finansiālais stāvoklis. (42)

3.nodaļa. Ražošanas faktoru novērtēšana. (48)

3.1. Ražošanas faktoru tēriņu uzskaite. (48)

3.1.1. Tēriņu būtība. (48)

3.1.2. Tēriņu klasifikācija. (49)

3.1.3. Preces pašizmaksas kalkulācijas analīze. (50)

3.1.4. Atmaksāšanās punkts uzņēmumā “Kristāls” (55)

3.1.5. Atmaksāšanās punkta ietekmējošo faktoru novēršana. (61)

3.2. Uzņēmuma rentablitāte. (62)

4.nodaļa. Uzņēmuma vadības pilnveidošanās pa

a
amatvirziena izpēte. (67)

4.1. Stratēģijas vadība. (67)

4.2. Mārketings. (69)

4.2.1. Tirgus izpēte. (71)

4.2.2. Produkta izpēte. (72)

4.2.3. Vides izpēte. (76)

4.2.3.1. Konkurence. (76)

4.2.3.2. Noiets. (79)

4.2.4. Reklāma. Reklāmas lomas izpēte preču noieta stimulēšanā. (81)

Secinājumi un ieteikumi. (85)

Izmantotās literatūras saraksts. (88)

ANOTĀCIJA

Dotajā darbā ir izpētīti teorētiskie jautājumi un izstrādātas praktiskas rekomendācijas finansu pārvaldei un preču realizācijas darbībām uzņēmumā “Kristāls”.

Darbā sīki izskatīta pašreizējā uzņēmuma vadības prakse un konstatētas galvenās problēmas efektīvas vadības nodrošināšanā.

Īpaša uzmanība tika veltīta finansu vadības metodikai. Noformulēta pārvaldes koncepcija, noteikti organizācijas uzdevumi un mērķi, izpētītas iekšējā un ārējā darbības vides, konstatētas vājās un st

t
tiprās organizācijas, kā arī administrācijas darbības sfēras.

Izskatīti stratēģijas realizācijas vadības principi.

Darbā ir dotas rekomendācijas mārketinga izmantošanas iespējām, efektīvai uzņēmuma “Kristāls” uzņēmējdarbības nodrošināšanai.

АННОТАЦИЯ

В данной работе исследованы теоретические вопросы и разработаны практические рекомендации по финансовому управлению и сбытовой деятельности фирмы “Кристалл”.

В работе подробно рассмотрена существующая практика управления фирмой и выявлены основные проблемы обеспечения действенного управления.

Особое внимание уделено методическим основам финансового управления. Сформулирована концепция управления, оговорена миссия и цели организации, исследованы внутренняя и внешняя среда, выявлены слабые и сильные стороны в деятельности организации и высшего руководства фирмы и рассмотрено управление реализацией стратегии.

В работе также даны рекомендации возможности использования маркетинга в обеспечении эфективной предпринимательской деятельности фирмы “Кристалл”.

ANNOTATION.

This diploma work is focused on research of theoretical issues and development of practical recomendations for financial management an

n
nd sales activities of “Crystal” company.

The work thoroughly decsribes existing practice of company management, and investigates main problems of efficient management.

Special attention is made methodological basis of financial management. Management concept is defined, goals and mission of organization is defined. Inner and outer conditions have been considered, weak and strong points of company’s activities have been investigated.

Strategic company management have also been investigated. The work also gives recommendations for using marketing methods for provision of efficient commercial performance of “Crystal” company.

IEVADS

Radikāla ekonomikas vadības sistēmas pārbūve, kas ieiet tirgus attiecību sliedēs – viens no sarežģītākajiem reformu programmas virzieniem, kas tiek veikts bijušās PSSR valstīs. Īpaši svarīga šī problēma ir tiem uzņēmumiem, kuru stāvoklis tirgus ekonomikā krasi mainās. Kļūstot par preču-naudas attiecību objektu, ka

a
am piemīt ekonomiskā patstāvība un pilnīga atbildība par savas saimnieciskās darbības rezultātiem, uzņēmumam ir jāformē sev tāda finansiālās vadības koncepcija, kas spēj nodrošināt augstu darbības efektivitāti, konkurētspēju un stāvokļa noturību tirgū. Saimniekošanas nosacījumu izmaiņas prasa vadības metožu pārvērtēšanu uzņēmumos, kuru darbību tagad vada nevis īpašnieki (valstisko orgānu persona), bet konkrētas personas, kas kontrolē ražošanas procesu un tā rezultātus, tiešas līdzdalības ceļā, pieņemot lēmumus. Salīdzinot ar to vadības sistēmu, jaunajos apstākļos rodas funkcijas, kuras iepriekš nav bijušas vajadzīgas. Tirgus ekonomikā, organizācija pa
a
atstāvīgi pieņem lēmumus, agrāk, tā bija vadības augstākstāvošo orgānu prerogatīva. Tā patstāvīgi formē mērķus un uzdevumus, izstrādā savas attīstības stratēģiju un politiku, piemeklē to realizācijas līdzekļus, uzņem darbiniekus, iegādājas aprīkojumu un materiālus, lemj daudzus struktūrjautājumus, tai skaitā arī tādus, kā nodaļu un filiāļu izveidošana, likvidācija, saplūšana un otrādi – sadalīšanās, iekļūšanās asociāciju un citu apvienību sastāvā, ražotnes reorganizācija un organizējošās vadības struktūras pārbūve un t.t. Tādā veidā, organizācija iegūst visus patstāvības pantus, kas ir raksturīgi darbībai tirgus apstākļos. Un, tas prasa nozīmīgu vadības vides un pašvaldības paplašināšanu, menedžeru darbības apjoma un atbildības palielināšanu. Būtiski palielinās arī atbildība par pieņemto lēmumu savlaicīgumu un kvalitāti. Palielinās mārketinga pētījumu loma, kas ļauj izpētīt pieprasījuma dinamiku preču un pakalpojumu tirgū. Citiem vārdiem sakot, tirgus ekonomikas apstākļos, uzņēmuma darbības finansiālā vadība iegūst prioritāru lomu. Ienākumu iegūšana, kā saimnieciskās darbības galarezultāts, kļūst par katra subjekta saimniekošanas funkcionēšanas galamērķi, neatkarīgi no tā nozares un reģionālās specializācijas.

Tajā pašā laikā, centralizētās vadības sistēmas iznīcināšana izraisīja noteiktu orientieru zaudēšanu tiem daudzajiem uzņēmumu vadītājiem, kuri šodien nav spējuši adoptēties mainīgajiem tirgus saimniekošanas apstākļiem un vada uzņēmumus bez vajadzīgās apkārtējās vides analīzes, bez jauno vadības tehnoloģiju ieviešanas. Visbiežāk, tāda vadības sistēma noved pie noieta tirgus zaudēšanas, ražošanas apjomu samazināšanas, ražošanas izdevumu paaugstināšanas preces vienībai, uzņēmuma rentablitātes samazināšanas un beidzot, bankrotam.

Uzņēmums “Kristāls” ir viens no tiem uzņēmumiem, kas zaudējis bijušo slavu un patreiz darbojas ar zaudējumiem. Uzņēmuma vadība drudžaini meklē izejas ceļus no radušās situācijas, taču nesaprot, kādus paņēmienus varētu izmantot, kā darboties jaunajos ekonomiskajos apstākļos uzņēmuma darba uzlabošanai.

Tirgus ekonomikas apstākļos, veiksmīga vadība ir saistīta ar detalizētu tirgus izpēti, sava veida produkcijas un pakalpojumu izvēli.

Katrs uzņēmums ir diezgan sarežģīta sistēma, kas apvieno materiālos un cilvēku resursus. Šīs sistēmas efektīvai vadībai ir nepieciešama rūpīga tās izpēte, kam ir nepieciešama dažādas informācijas, par tajā ritošiem procesiem, apkopošana un analīze. Statistiskās metodes ļauj noteikt, kādā veidā darbojas procesi, kā tie mainās un ir atkarīgi viens no otra.

Viss augstākminētais liecina par maģistra darba tēmas pētījuma aktualitāti.

Darba mērķis ir teorētisko jautājumu izpēte un praktisko rekomendāciju izstrādāšana par finansiālo vadību un realizācijas darbību uzņēmumā “Kristāls”.

Nospraustā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams atrisināt sekojošos uzdevumus:

– izpētīt finansiālā menedžmenta konceptuālos aspektus;

– izpētīt uzņēmuma “Kristāls” kapitāla struktūras optimizācijas problēmu;

– veikt uzņēmuma finansiālās noturības analīzi;

– veikt uzņēmuma “Kristāls” atjaunošanas faktoru izpēti;

– izanalizēt iespējamos uzņēmuma “Kristāls” mārketinga darbības pilveidošanas virzienus;

– izstrādāt rekomendācijas uzņēmuma “Kristāls” vadības pilnveidošanai.

Dotā darba mērķis un uzdevumi noteica tā struktūru. Darbs sastāv no ievada, četrām nodaļām, nobeiguma un izmantotās literatūras saraksta.

Līdz ar zinātniskajiem izdevumiem, darbā tika izmantoti bilanču un ienākumu-izdevumu rēķinu dati, kā arī cita uzņēmuma “Kristāls” ekonomikas nodaļas dokumentācija.

1. NODAĻA

FINANSIĀLĀ MENEDŽMENTA KONCEPTUĀLIE ASPEKTI

1.1 Finansiālā menedžmenta pamatetapu ģenēze

Menedžments – amerikāniskas izcelsmes termins, ko izmanto vienīgi tajā gadījumā, ja runa iet par biznesu, kaut arī tas nozīmē noteiktu funkciju, cilvēku un zinātnes darbības sfēru. Eksistē dažādi menedžmenta noteikšanas paņēmieni. Viena no tādām pieejām aplūko menedžmentu kā sociāli–ekonomisko vadības formu procesu, kā arī uzņēmējdarbības un komerciālo organizāciju rāmjos.

Menedžmenta teorija ir izgājusi diezgan lielu evolucionārās attīstības ceļu un izturējusi nozīmīgas izmaiņas kopš savas rašanās momenta.

Menedžmenta evolūcijā tiek izcelti trīs pamatetapi.

Pirmais etaps (XIX.gs. 30-tie gadi – XX.gs.) – notiek menedžmenta, kā zinātnes un patstāvīgā darbības veida attīstība, kā arī menedžmenta nodalīšanās no privātīpašuma. Vadošā Frederika Vinslova Teilora skola pamatoja zinātniskās vadības koncepciju.

Otrais etaps (30-tie gadi – 60-tie gadi) – menedžments aizstāv komandas-administratīvā tipa priekšrosības, vertikāli integrētu vadības sistēmu. Klasisko vai administratīvo skolu vadīja zinātnieki Ārnijs Faijols, Lindels Urviks, Džeimss D.Mūnijs. Šajā pašā etapā parādījās arī neoklasiskā skola, kas ieguva cilvēcisko attiecību skolas nosaukumu. Tā ir parādīta Entona Meijo, Duglasa Mak-Gregorija, Frederika Gercberga darbos.

Trešais etaps (60-tie gadi – līdz mūsdienām) – par noteicošo ir kļuvis neformāls, lokans menedžmenta sajaukums, kas balstās uz horizontāli-integrētā motivacionālā modeļa ar priekšrocīgi divizionālās departamentalizācijas izmantošanu. Visspilgtākie šī etapa pārstāvji ir Igors Ansoffs, Džeimss Tompsons, Viljams Oučijs, Maikls Porters un citi.

Izskatīsim vadošās menedžmenta koncepcijas katru no iepriekšminētajiem etapiem.

F.Teilors sludināja zinātniskās vadības ideju, pārliecinot darbiniekus zinātnes vadošajā un noteicošajā lomā, visu darba organizēšanas jautajumu risināšanā. Organizācijas zinātniskās vadības pamatiezīmes autors saskatīja sekojošajā:

“Pirmkārt. Administrācija uzņemas zinātniskā pamata izstrādāšanu, kas aizvieto vecās, tradicionālās un rupji prakstiskās metodes, katai atsevišķai darbībai visos dažādajos darba veidos, ko izmanto uzņēmumā.

Otrkārt. Administrācija veic rūpīgu darbinieku atlasi – balstoties uz zinātniski noteiktajām pazīmēm, bet pēc tam pieprasa, apmāca un attīsta katru darbinieku atsevišķi, tajā laikā, kad agrāk darbinieks pats izvēlējās sev specialitāti un pats trenējās, tik labi cik varēja.

Treškārt. Administrācija veic sirsnīgu sadarbību ar darbiniekiem, lai varētu sasniegt visu atsevišķo ražošanas nozaru atbilstību zinātniskajiem principiem, kurus tā ir izstrādājusi agrāk.

Ceturtkārt. Tiek noteikta vienmērīga darba sadale un atbilstība starp uzņēmuma administrāciju un darbiniekiem. Administrācija apņemas atbildību par visām darba jomām, kurām tā ir labāk piemērota nekā darbinieki, savukārt pagātnē, gandrīz viss darbs pilnībā un lielākā atbildības daļa tika guldīta uz darbinieku pleciem. ”Un tālāk: “Šī darbinieku iniciatīvas kombinācija, savienojumā ar jauniem funkciju veidiem, ko veica uzņēmuma administrācija, arī padara zinātnisko organizāciju ražošanā tik lielā mērā nozīmīgu, nekā visas vecās sistēmas.”

F.Teilora zinātniskie principi nospēleja lielu lomu pārākas menedžmenta nozīmes atzīšanā.

XX.gs. sākumā franču uzņēmējs Anri Faijols ierosināja menedžmenta izpētīšanu pēc funkcionālām pazīmēm, iekļaujošām plānošanu, organizāciju, norīkošanu un kontroli. A.Faijols pievērsa lielu uzmanību administrācijai un administratora personībai, kas nosaka morālu klimatu un darbinieku darbaspējas. Svarīgākie Faijola vadības principi – tā ir darba sadale, atbildība, disciplīna un kārtība, vienotība un centrālisms, stimulēšana un iniciatīva, pakļaušanās vienotiem mērķiem un interesēm.

Cilvēcīga faktora darba motivācijas problēmas pastiprināti sāka pētīt menedžmenta ideologi kopš XX.gs. 30-tajiem gadiem. Lielu ieguldījumu šīs problēmas izpētē veica amerikāņu skola. Eltons Meijo iekļāva zanātniskajā apritē sociālās sistēmas jēdzienu, kurš balstās uz savstarpējo sadarbību. Pēc viņa domām, vadības metožu efektivitāti nosaka nevis materiālā efektivitāte, bet gan morālie faktori. Ražotnes sociālais klimats ilgu laiku bija palicis ārpus menedžeru redzes loka. E. Meijo noteica sociālās struktūras nozīmi ražotnē. Tā ir: individualitātes apzināšana komunicējoties, noteiktu sociālo attiecību dibināšana, sociālās ietekmes izmantošana darbības uzsākšanas veicināšanai, sociālo prasību apmierināšana.

Sadarbībai sociālajā plaknē ir janodrošina maksimāla ražošanas efektivitāte. Īpaši spilgti tas parādījās japāņu menedžmenta praksē. Turpmāk, sociāli-psiholoģiskais menedžmenta aspekts ieguva attīstību K.Dēvisa, Č. Bernarda, L. Urvika, D. Mak-Gregora darbos. Īpašu nozīmi Mak-Gregors veltīja lēmuma pieņemšanas procesam, kur ir ietverti motīvi uzvedībai sabiedrībā. Lēmuma pieņemšanas procesā ir nepieciešams nodarbināt katra tā darbinieka pieredzi, kurš ir saistīts ar šo lēmumu. Darbinieku līdzdalība vadībā ir pieļaujama vienīgi noteiktos rāmjos, kas sekmē darba ražošanas paaugstināšanu un rada labvēlīgu morālu klimatu. Taču D.Mak-Gregors bija asi kritizēts no T.Pitersa un R.Votermana puses par vāju uzmanību sociāliem konfliktiem.

Līdz mūsdienām plaši izplatīta ir “ražošanas demokrātijas” koncepcija, kuras rāmjos izcelta iespēja darbinieku piesaistīšanai vadības procesam, lēmumu pieņemšanai, pārstāvēšanai administrācijā. Šo ideju aktīvi propogandē A.Gorcs, Dž.Kouls, P.Drukers. Viņi aicina iesastīt darbiniekus līdzdalībaisekojošos procesos:

– vadīt kvalitāti, kooperāciju un darba sadali atsevišķās ražošanas daļās;

– kvalitātes noteikšanā;

– kompānijas direktoru padomē.

Būtībā, šajā koncepcijā, runa iet par tā saucamā strādnieku īpašuma formēšanu.

Šīs koncepcijas pretinieki noteica sekojošos trūkumus strādnieku īpašumā:

– kapitāla struktūras optimizācijas apstākļu trūkums;

– ieinteresētības trūkums zinātnes attīstībā, jaunu tehnoloģiju izspētē;

– zemi pamatfondu atjaunošanas tempi un jaunu sasniegumu ieviešanas palēnināšanās;

– konservatīvisms, pieņemot lēmumus sociālo problēmu jautājumu risināšanā;

– racianalisma trūkums kadru pieņemšanas un sadales sistēmā, kvalifikācijas paaugstināšanas jautājumos;

– stimulu trūkums progresam organizācijas ražošanā un vadībā.

Ir jāātzīmē, ka strādnieku īpašums vēl nenozīmē neformālu, lokanu un efektīvu vadības metožu pielietošanu. Vadības metodēm piemīt pastāvīga nozīme un savs noteikts attīstības ceļš.

Īpaši efektīvi ir sekojošie menedžmenta attīstības virzieni:

– menedžmenta politiskā aspekta pastiprināšanās lielajās korporācijās;

– departamentalizācijas pilnveidošana divizionālās, adaptīvās un matrikālās organizācijas struktūras izmantošanas virzienā;

– stratēģiskās virzības izaugsme attīstības prioritāšu izvēlē;

– variativitātes paplašināšanās;

– jaunu adaptācijas formu izmantošana;

– komunokatīvā procesa attīstība.

Mūsdienu menedžera raksturīgākās īpašības:

– stratēģiska domāšana;

– spēja orientēties starptautiskās konkurences vidē;

– datorzināšanas;

– mūsdienu tehniloģiju zināšana;

– novatorisms;

– personīgās līderpozīcijas.

1.2. Finansiālais menedžments kā vadības formu evolūcija.

1.2.1. Finansiālā menedžmenta funkcijas.

Finansiālā menedžmenta, kā ekonomiskās kategorijas būtība rodas tā izpildāmajās funkcijās. Zinātniski pamatotais funkciju raksturojums ir nepieciešams efektīvai vadības organizācijas finansiālajai darbībai uzņēmumos un komerciālajās organizācijās.

Menedžmentam tradicionāla ir sekojošo funkciju izdalīšana:

– plānošana;

– organizēšana;

– motivācija;

– kontrole.

Kopējos vilcienos funkciju saturs izskatās sekojoši.

Plānošanas funkcija ietver mērķu formulēšanu un to sasniegšanas ceļu izvēli. Pie pānošanas funkcijas parasti pieskaita gan ierobežota resursu apjoma sadali laicīgā aspektā, atbilstoši prioritātēm, gan attīstības mērķus. Šī funkcija tiek realizēta caur bilanču sastādīšanu un normatīvu izmantošanu.

Organizēšanas funkcija aptver vadības objekta strukturēšanas nepieciešamību pienākumu sadalē, tiesību un funkcionālo nodaļu pienākumu noteikšanā. Ar šo funkciju ir saistīts organizējošās iekšējās vadības sistēmas un kontroles uzbūves deportamentalizācijas process.

Motivācijas funkcija balstās uz darbību, kas ir tendēta uz mērķu realizēšanu. Ar šīs funkcijas palīdzību tiek interpretēti faktori, kas ietekmē cilvēku uzvedību un nosaka to vajadzības. Funkcijas realizācija iedarbojas uz darbības aktivitātes stimulēšanas procesu, ražošanu un darba kvailtāti.

Kontroles funkcija nosaka noteikto mērķu realizēšanas darbību. Pie tiem tiek attiecināta normu un normatīvu izstrāde, kas ir etalons, kritērijs rezultātu novērtēšanas laikā; sasniegumu salīdzināšana ar nospraustajiem mērķiem un noteiktajiem kritērijiem; nodrošina nepieciešamās izmaiņas nocacījumos un darbības faktoros.

Noteicoša nozīme vadības funkciju kompleksajā realizēšanā ir Informatīvajam nodrošinājumam. Tas ļauj pieņemt lēmumus ar viedokļu apmaiņas palīdzību un optimālā nostādītā mērķa alternatīvo variantu izvēli. Darbība, kas ir saistīta ar kapitāla vadību, realizē finansiālā menedžmenta funkcijas.

Izšķir trīs sekojošās pamatfunkcijas:

– atjaunojošā;

– sadalošā;

– kontroles.

Finansiālā menedžmenta atjaunojošā funkcija nodrošina materiālo un finansiālo resursu sabalansētību visās kapitāla apgrozījuma stadijās, vienkāršās un paplašinātās atjaunošanas procesā.

Apgrozījuma, ārpusapgrozījuma un finansiālo aktīvu ekonomiskā nozīme rada nepieciešamību vadīt tos atsevišķi paņemtā uzņēmumā vai komerciālās organizācijas ietvaros.

Aktīvu apgrozījums, kas notiek nepārtraukti, ietver sevī apgrozījumu, kas nodrošina atjaunošanos. Apgrozījums ir kapitāla apgrozījuma stadija. Naudas apgrozījums sākas ar naudas līdzekļu avansēšanu. Nauda, pirmām kārtām, tiek avansēta ražošanas līdzekļos.

Avansējums nozīmē to, ka iztērētie naudas līdzekļi atgriežas uzņēmumā viena apgrozījuma laikā, realizējot saražoto vai iepirkto preci, darbu, pakalpojumus; produkciju peļņas veidā no realizācijas. Tas ir, avansējums vienmēr tiek pavadīts ar atlīdzināšanu naudas formā.

Naudas līdzekļu investēšana atšķiras no avansēšanas ar to, ka naudas līdzekļi uz ilgstošu laiku tiek izņemti no apgrozījuma, un to atgriezšana apgrozījumā notiek pa daļām, taču no tās pašas realizācijas peļņas.

Finansiālā menedžmenta, atjaunojošās funkcijas parādīšanās – ienākumi un uzņēmuma aktīvu likviditāte.

Finansiālā menedžmenta atjaunojošā funkcija ir mērķēta uz uzkrājumu stimulēšanu.

Finansiālā menedžmenta sadales funkcija ir cieši saistīta ar atjaunojošo funkciju, jo peļņa no preču realizācijas ir jāsadala.

Finansiālā menedžmenta sadales funkcija ietver naudas fondu izmantošanu un formēšanu, efektīvu uzņēmuma kapitāla uzturēšanu un komerciālo organizāciju. Sadale sākas ar atjaunošanas fonda formēšanu, kas nodrošina tēriņu segšanu uz vienkāršo ražošanu un nolietojuma aprēķiniem. Tas tiek iekļauts tekošā finansējuma sfērā un prasa operatīvu reaģēšanu.

No finansiālā menedžmenta pozīcijas interesi izsauc nomas maksājumi, kas ir uzņēmuma zaudējumu un apgrozījuma elements. Atkarībā no nomas laika posma, finansiālajā praksē izšķir trīs finansiālās nomas pamatveidus:

– līzings – ilglaicīgs, uz laiku vairāk par trim gadiem;

– hairings – vidēji ilglaicīgs, uz laiku no viena līdz trim gadiem;

– rentings – uz laika posmu ne vairāk kā viens gads.

Hairings un rentings neparedz īpašuma tiesību nodošanu nomas objektam. Tāds nodošanas akts ir iespējams vienīgi līzinga variantā.

Īpašu uzmanību ir pelnījis tāds atlīdzināšanas fonda elements, kā amortiācijas aprēķini. Amortizācija tiek aprēķināta vadoties pēc fiziskās un morālās pamatresursu nolietošanās.

Amortizācijas aprēķini notiek saistībā ar esošajām normām uz pilnīgu pamatlīdzekļu atjaunošanu.

Amortizācijas aprēķinu norma tiek nopteikta procentos, attiecīgi pamatfondu sākotnējai vērtībai.

Tās aprēķini notiek pēc sekojošas formulas:

An – amortizācijas aprēķinu norma;

Sp – pamatfondu sākotnējā vērtība;

Id – izdevumi par pamatfondu demontāžu un realizāciju;

Im – izdevumi modernizācijai;

Ap – pamatfondu atlikuma vērtība;

T – pamatfondu normatīvais derīguma laiks.

Amortizācijas aprēķinu gada summa tiek notiekta katram pamatfondu veidam atsevišķi, balstoties uz vidējo gada vērtību pēc sekojošās formulas:

A – amortizācijas aprēķinu gada summa;

V – vidējā pamatfondu vērtība, kas ir aprēķināta no vidējās aritmētiskās vai vidējās ģeometriskās.

Jo augstāka ir amortizācijas aprēķinu norma, jo īsāks ir lietošanas laiks pamatlīdzekļiem, un otrādi.

Uz amortizācijas aprēķinu rēķina sakrājas nolietojuma summa, kas ļauj finansēt vienkāršo pamatlīdzekļu atjaunošanu.

Svarīgs finansiālā menedžmenta sadales funkcijas realizēšanas elements ir darba apmaksas fonda formēšana. Pašizmaksas, ražošanas izdevumu un apgrozījuma sastāvā atspoguļojas sekojošie tēriņi:

– algas maksājumi par faktiski paveikto darbu, aprēķini pēc izcenojumiem, tarifu likmēm un algu likmēm – atbilstoši uzņēmumā pieņemtajām darba apmaksas sistēmām;

– produkcijas vērtība, kas ir izsniedzama naturālās darba apmaksas veidā pēc tirgus cenām;

– pielikumi un piemaksas tarifu likmēm un algām;

– prēmijas par ražošanas rezultātiem, stimulējoši maksājumi, gada beigu piemaksas un t.t.

Augstāk minēto sadales procesu aplūkošanas rezultātā, uzņēmumos un komerciālajās organizācijās, tiek segti tēriņi un veidojas ienākumi, kuri arī ņem dalību sadalē un ir tās objekts.

Ienākumu nozīme uzņēmumos un komerciālajās organizācijās var noteikt sekojošā veidā:

– apkopotā formā ienākumi atspoguļo uzņēmējdarbības rezultātus un ir viens no tās efektivitātes rādītājiem;

– tiek izmantoti uzņēmējdarbības un darba ražošanas stimulējoša faktora veidā;

– ir paplašinātas atjaunošanas finansējuma avots un ir svarīgākais uzņēmuma finansiālais resurss.

Finansiālais menedžeris nosaka uzņēmuma politiku ienākumu sadalē, to lomu un nozīmi atjaunošanas procesā un stimulēšanā. No tā ir atkarīga arī kopējā konceptuālā pieeja uzņēmuma finansiālā menedžmenta attīstībai. Sadales procesu rezultāts ir naudas līdzekļu fondu izveidošana, kas nodrošina realizēšanai pieņemto programmu finansējumu, optimālās kapitāla stuktūras uzturēšanu, bankrota riska samazināšanu līdz minimumam.

Finansiālā menedžmenta kontrolfunkcija ietver sevī rubļa kontroli pār reālo naudas apgrozījumu. Rubļa kontrole var tikt nodrošināta divos veidos:

– uzņēmumā, kontrole par finansiālo rādītāju izmaiņām, maksājumu un rēķinu stāvokli;

– kontroles formā par finansēšanas stratēģiju realizāciju;

Pirmajā gadījumā finansiālais menedžeris balstās uz sankciju un atbalsta sistēmu, izmantojot piespiedu vai, otrādi – stimulējoša rakstura paņēmienus.

Otrajā gadījumā, runa iet par stratēģiskās vadības funkciju realizāciju, kur pamatuzmanība tiek pievērsta izmaiņu paredzēšanai un priekšlaicīgi sagatavojot to finansēšanas kārtību.

Finansiālā menedžmenta kontrolfunkcija ir saistīta ar atjaunojošo un sadales funkcijām. Tā var spēlēt aktīvu lomu viena vai otra lēmuma pieņemšanā, vai pasīvā veidā atspoguļot naudas resursu sadali un atjounojošos resursus.

Kontroles funkcija izpaužas tajā, ka finansiālais menedžeris:

– uzrāda saņemamo ienākumu līmeni, naudas līdzekļu fondu struktūras norādītajā uzdevumā uzņēmuma ražošanas apjomu un pārdošanas apjomu paplašināšanu;

– koriģē neatbilstību starp uzņēmuma ienākumiem un izdevumiem, izmantojot ne tikai naudas, bet arī materiālo resursu izmantošanā.

Finansiālā menedžmenta kontroles funkcija tiek realizēta sekojošos pamatvirzienos:

– kontrole pār pareiziem un savlaicīgiem līdzekļu pārskaitījumiem uzņēmuma fondos pēc visiem notiektajiem finansējuma avotiem;

– kontrole pār fondu struktūras ievērošanu ar ražošanas un sociālās attīstības vajadzību ievērošanu;

– kontrole pār mērķtiecīgo un efektīvo finansu resursu izmantošanu.

Finansiālā menedžmenta kontrolfunkcija ietver arī:

– konrtoli pār ienākumiem no produkcijas un pakalpojumu realizēšanas;

– kontrole pār pašfinansēšanas līmeni, ienākumiem un rentablitāti.

Kontroli pār uzņēmuma pašfinansēšanas līmeni var nodrošināt balstoties uz iekšējo finansēšanas avotu attiecību noteikšanu, ietverot nesadalītos ienākumus, amortizāciju, rezerves un apdrošināšanas fondus, kā arī līdzekļus, kas ir saņemti no akciju un obligāciju pārdošanas (emissijas fonds), bankas un komerciāliem kredītiem (savstarpējie uzņēmumu parādi par preču piegādēm). Likviditāte tiek kontrolēta balstoties uz apgrozījuma kapitāla un neilglaicīgās apņemšanās attiecībām. Kapitāla apgrozījums tiek kontrolēts pēc apjoma realizācijas un pamatapgrozījuma un apgrozījuma atbilstības, vai biznesa valūtas. Ienākumi tiek kontrolēti atbilstoši pārdošanas apjomiem, ražošanas izdevumiem un kompānijas aktīviem, uzņēmuma personīgajam kapitālam.

Ņemot vērā pašfinansēšanas līmeni un ienākumus, tiek noteikts finansiālā riska līmenis.

Finansiālā menedžera darbības pamatprincips ir ienākumu iespējamo ienākumu izlīdzināšana ar riska pārvarēšanu, veicot naudas līdzekļu avansēšanu dažādās uzņēmējdarbības jomās.

1.2.2. Finansu menedžmenta loma.

Finansiālais menedžments spēlē aktīvu lomu tirgus pārveidošanā. Tā izskaidrošanai izskatīsim finansiālā menedžmenta principus, starp kuriem izcelsim sekojošos:

– plānveidīgums un sistemātiskums;

– mērķtiecīga virzība;

– diversifikācija;

– stratēģiskā orientācija.

Finansiālais menedžments apvieno materiālo, darba un finansu resursu plānošanu, nodrošinot to sabalansētību.

Finansiālai plānošanai dotajā gadījumā ir iekšēja orientācija ar valsts iekšējās regulēšanas izmantošanu. Iepriekš uzkrātā plānošanas pieredze līdz neseniem laikiem tika realizēta augstākajos vadības ešelonos. Uzņēmumos, piemēram, patstāvīgs finansiālais plāns, sāka sastādīties ar kursa noteikšanu uz pilnu pašfinansēšanos.

Līdz šim laikam finansiālos plānus izstrādāja un apstiprināja vidējā vadības posma vadītāji un speciālisti. Pats finansiālā plāna nosaukums nosaka tā saucamos naudas līdzekļus, kuri bija jāizņem budžetam. Līdz ar līdzekļu nepietiekamību uzņēmumi saņem asignējumu bez budžeta. Nozīmīgi finansiālie resursi tika nosūtīti pa budžeta sistēmas kanāliem uz pasākumu finansēšanu, kas ir iekļauti centralizētā plānā.

Nedrīkst noliegt atsevišķa uzņēmuma līdzdalību valstiskā centrālā naudas līdzekļu fonda formēšanā, kāds ir budžets. Valsts budžeta stāvoklis – vienmēr ir viens no pamatrādītājiem ekonomikas noturībai un sociālās sistēmas pilnīgumam. No budžeta līdzekļiem tiek nodrošināta svarīgāko investīcijas programmu, ekoloģijas, aizsardzības finansēšana.

Taču starpība starp socialistiskās valsts un tirgus ekonomikas saimniekošanas valsts budžetu ir tajā, ka sociālistiskais budžets – ir visas tautsaimniecības budžets, tātad arī valsts, un uzņēmumu vienlaicīgi, tajā laikā kad tirgus ekonomikas saimniekošanas valsts budžets ir atdalīts no uzņēmumu budžeta. Tāda sadale notiek pēdējos gados, un tiek novērota valstisko vadības orgānu funkciju sadale un uzņēmumu atdalīšana, kas ir attiecināmi pie īpašuma kompleksiem, privatizācijas procesa rāmjos.

Nozīmīgu pozitīvu ietekmi uzņēmumu ekonomikai piešķīra saimnieciskais aprēķins. Taču tā iespējas ir ierobežotas ar detalizētu plānošanas reglamentāciju, vadību un stimulēšanu. Tajā pašā laikā nevar neatzīmēt patstāvīgu finansiālā aprēķina nozīmi ārpus socialistiskās saimniekošanas sistēmas un centralizētu visu uzņēmuma darbības pušu regulēšanu. Atsevišķi saimnieciskā aprēķina elementi, tai skaitā pašfinansējums un kontrole pār rubli, materiālā un īpašuma atbildība, lielas attīstības materiālā ieinteresētība tika sasniegta tirgus ekonomikas apstākļos, kas deva labvēlīgu ārējo vidi uzņēmējdarbībai. Saimniekošanas prakse parādīja, ka saimnieciskais aprēķins – tas ir darbojošos formu un vadības metožu sistēma, kas spēj attīstīties uzņēmumu komerzializācijas apstākļos. Saimnieciskais aprēķins ir nepieciešams ne tikai valsts, bet arī privātā uzņēmuma iekšējās plānošanas organizācijai, vadībai un stimulēšanai. Šajā gadījumā sainmieciskais aprēķins – universāla formu un uzņēmumu darbības regulēšanas metožu sistēma.

Finansiālā menedžmenta principu realizēšana lielu lomu spēlē tā savstarpējās attiecībās ar mārketingu. Tirgus īpatnību izpēte un visa tā darbība, kas ir virzīta uz preču ražošanu un pārdošanu ar maksimālo ienākumu saņemšanas mērķi arī sastāda mārketinga jomu.

Mārketings – tas ir īpašs darba stils, domāšana, filosofija, kas ir orientēta uz tirgus izpēti un izmanotšanu konkrēta uzņēmuma interesēs. Mārketings – tā ir preces izstrādāšanas, ražošanas un noieta vadības koncepcija.

Mārketings nav atdalāms no stratēģiskā plānojuma. Tas ietver sevī preču inovāciju, cenu politiku, reklāmu, dizainu, tirgus segmentēšanu, servisa apkalpošanu un daudz ko citu.

Mārketings iedarbojoties uz menedžmentu, ir cieši ar to saistīts, savstarpēji iedarbojas un savijas. To savstarpējā saistība garantē uzņēmējdarbības veiksmi.

Uzņēmējs vienlaicīgi seko patērētāju un konkurentu uzvedībai. Uzskats, ka uzņēmējs orientējas vienīgi uz patērētāju, ir maldīgs. Viņam ir svarīgi iegūt, iekarot patērētāju, taču tas nav iespējams bez zināšanām par konkurentiem, viņu stratēģiskajām nostādnēm, bez attiecīgā preču un pakalpojumu tirgus stāvokļa izpētes. Patērētāju ir iespējams pazaudēt, ja konkurents piedāvās labākas kvalitātes preci. Zemākas cenas par analoģisku preci arī nosaka patērētāja izvēli. Taču, lielu lomu šeit spēlē reklāma, dizains. Pircēji, labāk dod priekšroku labām un dārgām precēm, nekā lētām un zemas kvalitātes precēm. Taču ņemot vērā visus apstākļus, uzņēmējam ir jāseko sistemātiskuma principam stratēģijas un finansēšanas taktikas izstrādē, kā arī ieplānoto pasākumu realizācijā.

Nākamais finansiālā menedžmenta princips – mērķtiecīga virzība. Uzņēmējs vienmēr orientējas uz mērķiem, kurus nosprauž savā un uzņēmuma priekšā, kuru sasniegšanai ir tendēta viņa darbība. Tradicionāli amerikāņu menedžments izdala dažas jomas uzņēmuma mērķu realizācijā: rentablitāte, ražošanas spējas, atbildība sabiedrības priekšā, jaunieviesumi, stāvoklis tirgū, materiālie un finansiālie resursi, nostādnes un rezultativitāte vadības darbībā.

Kopīgi mērķi ir visām kompānijām. Pirmkārt, tie ir noturīgi ienākumi, ražošanas palpašināšanās, noieta tirgus paplašināšanās arī ietekmes sfēra. Virza kompānijas politiku, nosaka rentablitātes toni un ražošanu. Tie kalpo par jaunu orientieri un kontrolējošo faktoru.

Atbildība sabiedrības priekšā – tā ir sociālās politikas joma, sociālās programmas.

Jaunieviesumi un stāvoklis tirgū raksturo preces-tirgus stratēģiju. Tā ir ļoti plaša darbības joma, kam piemīt pirmšķirīga nozīme kompānijas nākotnē, tās attīstības perspektīvē.

Materiālie un finansiālie resursi, kā arī nostādnes un vadības rezultativitāte nosaka ražošanas struktūru, darbības veidus, pārošanas apjomus.

Izdalīto jomu savstarpējā saistība veido pilnīgu priekšstatu par kompānijas iespējām mārketinga un menedžmenta iespējām. Finansiālo menedžmentu nopietni ietekmē kapitālieguldījumu diversificējuma princips, kas parādās divos aspektos:

– naudas investēšana dažādos vērtspapīros, objektos;

– daudzprofilu uzņēmumu izveidošana, kas nodarbojas ar dažādiem uzņēmējdarbības veidiem.

Diversificēšana nodrošina kopēju uzņēmuma rentablitātes augšanu, kaut arī atseviškām precēm ir iespējama ražošanas tempu samazināšanās un pieprasījuma samazināšanās. Lielu mobilitāti prasa arī tirgus zināšana. Tā samazina bankrotēšanas risku un paaugstina uzņēmuma konkurētspējas.

Divirsificēšana ir saistīta ar nozīmīgu finansu resursu pielietojumu. Tā prasa īpašu uzmanību no finansiālā menedžmenta puses.

Īpaši izplatīta ir ieguldījumu diversifikācija vērtspapīros, kas tiek pavadīta ar vērtspapīru portfeļa formēšanu, kurš pieder kompānijai. Vērtspapīru portfelis ietver biržas akcijas, banku depozītsertifikātus, bankas vekseļus, valsts obligācijas, apdrošināšanas kompāniju un investīciju fondu akcijas.

Ražošanas darbības diversifikācija bieži vien ir saistīta ar to, ka piegādātāji pārkāpj līguma notiekumus, bet neritmiska piegādāšana noved pie pārtraukumiem ražošanā. Šajos apstākļos uzņēmumi cenšas patstāvīgi ražot komplektējošas preces, kaut arī to pašizmaksas ir augstākas, nekā pirktajām.

Plānošanas, sistēmisma, diversificēšanas principu realizācija notiek balstoties uz vadības procesu datorizēšanu. Līdz ar to ir iespējams panākt speciālistu profesionālo zināšanu formalizācija dažādās darbības jomās, to aktīva iesastīšana operatīvās, taktiskās un stratēģiskās vadības procesā, automatizēta nepieciešamās informācijas meklēšana. Izstrādātās plānu standartpaketes ļauj izmantot datortehniku plašam darbinieku lokam, neatkarīgi no viņu zināšanām programmēšanā.

Visraksturīgākie piemēri standartprogrammu izmantošanā – iespējamo variantu izstrādāšana uzņēmējdarbības attīstībai un finansēšanas avotu izstrādāšana ar turpmāku varianta izvēli, kas nodrošina iepriekš nozīmētā parametra optimizācijas nodrošināšanu, kā arī depozitāriju organizācija, kas nodrošina vērtspapīru elektronisko aprēķinu. Jebkurai standartprogrammai ir jābūt adoptētai konkrētiem apstākļiem. Tieši šī adoptēšana nosaka programmēšanas valodas efektivitāti.

Atskaišu veikšanas iespējas iegūst arvien lielāku nozīmi divesrsifikācijas apstākļos, uzņēmējdarbības riskantuma un augstas konkurences līmeņa dēļ. Riskantā uzņēmējdarbība nodrošina ienākumu augšanu ilgam laika posmam. Taču tas notiek vienīgi tajā gadījumā, kad prece ir atradusi savu pircēju. Riskantā uzņēmējdarbība prasa zināmus kapitālieguldījumus, tajā arī ir jauns risks. Resursu izmantošana var izrādīties ilglaicīga, bet sliktākajā gadījumā – neatgriezeniska. Ja uzņēmums ņem vērā šāda iznākuma iespējamās sekas un iespējamību, kā arī ir gatavs segt zaudējumus, tad rezultāts, tas ir ienākumi var izrādīties ļoti iespaidīgi.

Risks, kā zināms – attapīgu cilvēku jājamzirdziņš. Taču, bez attiecīgas izstrādāšanas, optimālā ieguldījuma varianta izvēles, tas ir bez sarežģītiem skaitļojumiem, kas ietver dažādus faktorus, civilizēts finansiālais menedžments nevar pastāvēt.

Finansiālais menedžments ir orientēts uz sekojošiem svarīgākajiem vadīšanas principiem:

– pieņemto lēmumu izpildīšanas kontrole;

– iepriekšējās pieredzes ņemšana vērā un tās ekstrapolācija uz nākotni;

– attīstības tendenču un iespējamo izmaiņu virzienu, saimniekošanas ārējā vidē, ņemšana vērā;

– stratēģisko mērķu un perspektīvu uzskaite;

– pieņemto lēmumu un ražošanas pārveidošanas ekstremālais raksturs;

– neiespējamība paredzēt ārējo faktoru seku ietekmi.

Neviens no šiem principiem nenoliedz globālos mērķus, kaut arī tie ir atkarīgi no uzņēmējdarbības un finansiālā menedžera darbības sfērām.

Mērķu sasniegšanu nosaka attīstības stratēģija. Stratēģiskā kursa uzdevums ir vispirms, atteikties no to lēmumu pieņemšanas variantiem, kas var būt pretrunā ar globālajiem mērķiem.

Stratēģija nevar tikt noteikta izmantojot vienīgi perspektīvo plānu. Finansiālā stratēģija nosaka sabalansētas vadības iespējas, materiāli tehniskajiem un naudas resursiem.

Pēdējos gados lielu nozīmi un popularitāti iegūst problemātiski-orientētie vadības principi. Tie ļauj izstrādāt mērķtiecīgas vadības sistēmu, izveidot stabilu, mērķtiecīgu visu finansiālā menedžmenta elementu orientāciju uz optimālo ražošanas attīstības un darbības problēmu risināšanu. Jaunas produkcijas preču parādīšanās tirgū izsauc pieprasījuma uzplaiksnījumu, kas sākumā nav spējīgs apmierināt visu gribētāju daudzumu – pircējs meklē preci.

Ražošana pakāpeniski paplašinās, tirgus tiek apmierināts. Analoģiskas preces, bet ar labāku kvalitāti, parādīšanās noved pie pieprasījuma samazināšanās. Ieguldījumu augstākā virsotne tiek sasniegta preču ražošanas attīstības sākotnējā un beigu stadijā. Finansiālais menedžments, vadoties pēc tā, nodrošina tekošo ienākumu finansēšanu un regulēšanu. Izejot no cikliska rakstura preces stāvokļa tirgū.

Ienākumu un izdevumu laicīgā atkarība, kā arī pieprasījums un paredzēšana ir attēloti zīmējumā 1.1 un 1.2.

Zīm. 1.1. Ienākumu un izdevumu ietekme uz produkcijas ražošanu.

Zīm. 1.2. Pieprasījuma un piedāvājuma ietekme uz izlaižamo produkciju.

Viens no problemātiski-orientētās vadības principiem ir apsteidzošā vadība. Tās uzdevums ir atrast ražošanas paplašināšanas iespējas, inovācijas variantu attīstības prognozēšana, alternatīvo ceļu un lēmumu pieņemšanas variantu meklēšana, izvēloties jaunus finansēšanas virzienus.

Apsteidzošā vadība vienmēr dod priekšroku nākotnes ienākumiem un jaunieviesumu finansēšanai. Bez tā nav iespējams progress un noturīgs stāvoklis tirgū. Jaunieviesumu finansēšanas nepieciešamība ne vienmēr ir acīmredzama, ja pie tās pieiet no šīsdienas viedokļa. Tas vienmēr ir saistīts ar papildizdevumiem. Tādas pieejas realizēšanai nedrīkst apieties bez uzkrāto finansu resursu vai iesaistīto resursu izmantošanas. Kapitāla “noēšana” traucē uzņēmuma attīstības perspektīvei.

Tekošā finansējuma un kapitāla uzkrājuma attiecības – finansiālā menedžmenta īpaši svarīgākais moments. Centralizēti noteikto proporciju likvidācija ienākumu izmantošanā, patērējumu un uzkrājumu izmantošana ļauj uzņēmumiem patstāvīgi lemt, kādu ienākumu daļu ir jānovirza ražošanas mērķiem, kādu sociālajai attīstībai, darba apmaksai. Taču noteiktas finansiālās stratēģijas neizmantošana, tirgus konjunktūras ignorēšana, nekad neļaus uzņēmumam kļūt par līderi gan iekšējā, gan īpaši ārējā tirgū.

Formalizējot tagadni, rodas laiks ieskatīties nākotnē – tā uzskata amerikāņu menedžeri.

“Amerikāņu vadības stils – tā nav tagadne nākotnei, bet nākotne tagadnei. No tā izriet – attīstības perspektīvas plānošana, plāns- prognoze, nevis plāns-kontrole, centieni labāk iepazīt tirgu, lai varētu iepriekš paredzēt tos vai citus notikumus un izmaiņas, kā arī savlaicīgi pieņemt nepieciešamos lēmumus. Plānošana amerikānim – tā ir mērķa materializācija. Tam palīdz paradums un prasme izskaitļot galveno un neaizrauties ar tekošajiem darbiem, kuri galarezultātā nenosaka veiksmi vadībā, bet gan “mīdīšanos” uz vietas. Bet panākumi tiek novērtēti pēc mērķu un uzdevumu sasniegšas līmeņa. Vadības filosofija tiek notiekta tādā veidā, ka darbinieka mērķu un organizācijas mērķu apvienošana – labākais stimuls, pat labāks, nekā stimulēšana, apbalvošana, sods. Amerikāņu menedžeru premēšana ir izstrādāta balstoties uz ilglaicīgu mērķu sasniegšanu, tāpēc finansiālajam menedžerim vadošo lomu spēlē darbība, kas ir mērķēta uz investīciju piesaisti un to izdevīgu izvietošanu.

Šis jautājums ir ļoti aktuāls finansiālā menedžmenta lomas noteikšanā mūsu ekonomikas tirgus apstākļos, kas nosaka trīs pamatfaktorus:

– finansiālā stāvokļa stabilizācija;

– adoptēšanās tirgus apstākļiem;

– investīciju aktivitātes stimulēšana.

Tieši finansiālais menedžments spēlē izšķirošo lomu ārzemju investīciju piesaistīšanā, labvēlīgu apstākļu radīšanā, kā arī ārzemju kapitāla funkcionēšanai.

Amerikāņu pētnieks Džeimss Gehts uzskata, ka politiskā nestabilitāte – nav pati nopietnākā barjera, kas aptur ārzemju investīcijas. Īpaši tagad, kad ārzemju privātinvestīciju korporācija (OPIC) ievieš apdrošināšanu no pilitiskā riska amerikāņu korporācijas, kas ieliek naudu ārzemju valstīs.

Tādā veidā, stratēģiskās virzības princips ir noteicošais attiecībā pret uzņēmumu un komerciālo organizāciju investīciju aktivitāti, un finansiālā menedžmenta uzdevums ir tā realizācijas nepieciešamība.

Finansiālais menedžeris sistemātiski izseko kapitālieguldījumu salīdzinošo atmaksāšanos investēšanas konkrētos objektos, novērtē riska līmeni laika aspektā.

2. NODAĻA

UZŅĒMUMA “KRISLĀLS” KAPITĀLA STRUKTŪRAS OPTIMIZĀCIJAS PROBLĒMA

2.1. Uzņēmuma “Kristāls” finansiālās darbības analīze un novērtējums.

Firma “Kristāls” – ir ražošanas uzņēmums, kas nodarbojas ar juvelierizstrādājumu izgadavošanu no dārgmetāliem (zelts, sudrabs) ar dārgakmeņu (briljantu, smaragdu un c.) izmantošanu, kā arī pusdārgakmeņu un mākslīgo akmeņu izmantošanu. Uzņēmums tika dibināts 1959.gadā, kā juvelieru artelis, un padomju laikā, ar valsts monopoliju uz juvelierizstrādājumiem un ar labu valsts finansiālo atbalstu sekmīgi attīstījās un kļuva par attīstītu uzņēmumu, kura produkcija bija augsti novērtēta PSRS tirgū, bet daļa no izstrādājumiem ar dārgakmeņiem pat tika eksportēta uz rietumu valstīm.

Firma “Kristāls” – vidējs uzņēmums ar trim ražošanas pamatnodaļām:

1. Sagatavošanas daļa – šajā nodaļā notiek leģēšana (zeltam 999° piejauc sudrabu, varu un citus metālus notiekta attiecībā, zeltam līdz nepieciešamās proves (750° un 585°), zelta prokāta, stieples un juvelierizstrādājumu detaļu izgatavošana (ar štampēšanas un izciršanas metodi).

2. Liešanas daļa, kura ietver vaskošanas nodaļu (juvelieristrādājumu modeļu izgatavošana no tehniskā vaska) un, pats cehs, kur tiek ražoti juvelierizstrādājumi izmantojot liešanas metodi uz kūstošajiem modeļiem.

3. Montēšanas daļa – šeit notiek juvelierizstrādājumu salikšana (montēšana, kodināšana, vīlēšana un citas operācijas), dārgakmeņu stiprināšana un spodrināšana. Pēc tam izstrādājumi nonāk nodaļā, kur notiek katra izstrādājuma nosveršana un apzīmogošana, pēc kā tie nonāk noliktavā un vēlāk tirdzniecībā.

Līdz ar to, ka uzņēmumam bija visi nepieciešamie speciālisti (mākslinieki, modelētāji, konstruēšanas nodaļā) firma pati izstrādāja jaunus modeļus. Liela palīgnodaļa piegādāja nepieciešamos instrumentus un dažādu palīgdienestu pakalpojumus. Viss tas ļāva uzņēmumam patstāvīgi veikt pilnu ražošanas ciklu no preces izgatavošanas līdz pārdošanai. Uzņēmums tika vadīts no Maskavas, bet izejvielas saņēma no dažādiem PSRS reģioniem (Sverdlovska, Smoļenska, Leņingrada, Maskava un c.) un tajā laikā tika uzskatīts par augsti rentablu uzņēmumu.

Taču, pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības pasludināšanas, visas ekonomiskās saites ar Maskavu un tās personā arī ar Krieviju un citām bijušajām republikām, kas pašlaik ir ārvalstis, bija zudušas.

Parādījās robežas, un līdz ar tām arī muitas barjeras. Notika lielas izmaiņas tagad, jau ārvalstu likumdošanā. Strauji samazinājās noieta tirgus, un uzņēmuma priekšā nostājās jautājums par izdzīvošanu, un tālāko likteni. Uzņēmuma vadība drudžaini sāka meklēt izejas ceļus no dotās situācijas, sāka pieņemt ne īpaši pārdomātus lēmumus.

Firma iepirka 4 dimantu apstrādes ierīces un dimantus, izlietojot šim darījumam apmēram pusmiljonu dolāru. Pabeidzot ierīču montāžu un uzsākot dimantu apsrtādi, uzņēmums nolēma daļu no briljantiem atstāt sev, bet daļu pārdod izmantojot remonta un individuālo pasūtījumu izgatavošanas darbnīcu, kas atrodas uzņēmuma teritorijā. Taču, ņemot vērā noieta tirgus mazo platību un pircēju neinformētību, kā arī iekšējo vadības sistēmu nesaliedētību, dotais solis neattaisnoja savas cerības. Pieprasījums pēc briljantiem, kurus izgatavoja firma, pie tam ar sliktu raksturojumu, izrādījās ļoti zems. Nelielu briljanu daļu izdevās realizēt, bet pārējie palika noliktavā. Pašlaik izejvielas (briljanti) ir beigušies, slīpēšanas ierīces ir izdilušas, tās ir jārestaurē. Taču uzņēmuma vadība, neizpētot un neizanalizējot dotās situācijas kļūdas, nolēma – laicīgi slēgt šo nodaļu. Rezultātā sanāca tā, ka liela naudas summa izrādījās “izmesta”. Uzņēmuma vadība, kas ir pieradusi pie centralizētas vadības no Maskavas, izrādījās nespējīga uzturēt uzņēmuma darbību agrākajā līmenī.

1995.gadā uzņēmums tika reorganizēts par SIA, bet 1997.gadā par AO, taču šajā līmenī reorganizācija arī apstājās.

Uzņēmuma vadība notiek ļoti neefektīvi, neņemot vērā mūsdienu apstākļus, kā arī izmaiņas visā ekonomiskajā infrastruktūrā. Nav notiektas sadarbības starp dažādiem uzņēmuma dienestiem, nav notiektas uzņēmuma ražošanas plānojuma. Statistiskie pārdošanas dati netiek analizēti. Noieta tirgus analīze arī nekad nav notikusi un nenotiek. Nav absolūti nekādas stratēģijas izstrādes. Tas viss atspoguļojās uz uzņēmuma dzīvotspējas: strauji samazinājās produkcijas pieprasījums, lielā mērā tas ir saistīts ar noieta tirgus zaudēšanu un PSRS sabrukšanu, ar sliktu reklāmas darbību un ar vāji attīstītām attiecībām ar tirdzniecības tīklu. Produkcijas noieta līmeņa krišanās noveda pie noliktavas pārpildīšanas ar gatavo produkciju, ražošanas kritumu. Ražojamo preču daudzums saruka 20 reizes. Daudzi darbinieki ir saīsināti. Tika likvidēta konstruēšanas nodaļa, mākslinieki, gravieri. No lielas augsti apmaksāto modelētāju grupas palika divi cilvēki.

Izejot no iepriekšminētā, varam secināt, ka firmai ir pienākuši smagi laiki un turpmākajai veiksmīgajai darbībai mūsdienu apstākļos, uzņēmuma vadībai ir jāpārskata vadības sistēma un jāpieliek maksimāls spēku daudzums, lai varētu atgriezt zaudēto noieta tirgus segmentu, uzņēmuma ražošanas paaugstinājumu, augsto prestižu, galarezultātā – mūsdienīga, plaukstoša uzņēmuma izveidošanu. Viena no uzņēmuma vadības sistēmas atslēgpozīcijām ir uzņēmuma finasiālā vadība, kuras analīze un novērtējums ir parādīts zemāk.

2.1.1. Iepriekšēja uzņēmuma atskaišu pārskata analīze.

Informācijas pamatavoti uzņēmuma analīzes veikšanai tika izmantotas divas svarīgākās finansiālo atskaišu formas – grāmatvedības bilance un atskaite par ienākumiem un zaudējumiem.

Pielikumā ir parādīti uzņēmuma “Kristāls” dati pēc kuriem arī tiks veikta finansiālā analīze.

Bilance satur dažada veida informāciju ar kuras palīdzību var objektīvi novērtēt uzņēmuma finanisālo stāvokli, tā maksātspēju (likviditāti), efektivitāti avansa līdzekļu izmantošanā, kā arī ražošanas potenciālu.

Datu analīzi, kurus satur grāmatvedības bilance un ienākumu un zaudējumu atskaitē, sāksim ar ekonomisko pamatrādītāju apskatu, kuru raksturo uzņēmuma saimnieciskās darbības rezultāti par atskaites laika posmu apkopotā veidā.

Dotajā darbā analīzei tiks izmantoti dati par diviem gadiem (tabula 2.1).

Sākot iepriekšējo ekspres-analīzi, vispirms ir jānosaka kā ir izmainījies analizējamā laika posmā uzņēmuma rentablitātes līmenis. Tam tiks sastādīta uzņēmuma absolūta ienākuma summa par diviem gadiem un tiks izskaitļots ienākums no katra lata, kas ir saņemts no, visu aktīvu (īpašuma), kas atrodas uzņēmuma īpašumā, izmantošanas.

Mūsu uzņēmums strādā ar zaudējumiem, kas sastādīja – 1998.gadā – 299114 Ls, 1999.gadā – 151659 Ls. Tos ir jasalīdzina ar zaudējumiem bāzes gadā – 1997.gadā, kas sastāda – 287096 Ls, kas ir nepieciešams kopējai saimnieciskās darbības efektivitates novērtēšanai. Tādā veida, no salīdzināšanas redzam, ka uzņēmums, savas darbības rezultātā, pastāvīgi nes zaudējumus, 1998.gadā , salīdzinot ar 1997.gadu tie ir auguši par 12018 Ls, kaut arī 1999.gadā bija panākts neliels pozitīvs progress, tas ir – zaudējumu samazināšana salīdzinot ar 1998.gadu – par 147455 Ls un salīdzinot ar 1997.gadu – par 135437 Ls.

Tabula 2.1.

Uzņēmuma saimnieciskās darbības apkopotie pamatrādītāji.

Rādītājs 1997.g. 1998.g. Absolūta

nosliece no normas

1997.g. 1999.g. Absolūta

nosliece no normas

1998.g. Absolūta

noslieces no norma

1997.g.

Ienākumi, kopā, Ls 737760 723262 -14498 516758 -206504 -221002

Tajā skaitā:

no produkcijas realizācijas, Ls 641572 488140 -153432 430884 -57256 -210688

Citi ienākumi, Ls 96188 235122 138934 85874 -149248 -10314

Izlietots, kopā, Ls 1024876 1022376 -2500 668417 -353959 -356459

Tajā skaitā:

Izlietots realizētajai produkcijai, Ls 828472 487666 -340806 496062 8396 -332410

Izlietots administratīvajām vajadzībām, Ls 86491 178873 92382 110482 -68391 23991

Izlietots citām vajadzībām, Ls 109913 355837 245924 61873 -293964 -48040

Ienākumi, kas ir palikuši uzņēmumā (zaudējumi), Ls -287096 -299114 12018 -151659 -147455 -135437

Uzņemuma aktīvu vidējā vērtība, Ls 3478842 2985139 -493703 2755238 -209901 -723604

Uzņēmuma aktīvu rentablitāte ( х 100) -8.25 -10.02 1.77 -5.5 -4.52 -2.75

Tādas zaudējumu samazināšanas efektivitāte, tas ir zadējums no katra lata, kas ir ieguldīts uzņēmuma īpašumā, raksturo aktīvu rentablitātes rādītājs.

Ja 1997.gadā tas bija(-8.25%) vai 8.25 santīmi, tad tagad no 1 Ls visa uzņēmuma īpašuma (-287096/3478842), 1998.gadā – (-10.02%) vai 10.02 santīmi zaudējumu no 1 Ls visa uzņēmuma īpašuma (-299114/298139), tad 1999.gadā tas bija (-5.5%) no 1 Ls visa uzņēmuma īpašuma (151659/2755238). Aktīvu rentablitāte paaugstinājās salīdzinoši ar 1997.gadu par 33.33% (-5.5:-8.25×100-100) salīdzinot ar 1998.gadu, kaut arī absolūtā izteiksmē tā arvien ir palikusi ļoti zema, pat ar zaudējumiem.

Turpinājumā ir jāizanalizē tas, kā no vienas puses ir izmainījusies uzņēmuma īpašuma vērtība kopumā un katram veidam atsevišķi, un no otras puses – kā ir izmainījušies īpašuma veidošanas avoti katrā no veidiem. Ar šo mērķi sastādīsim tabulu 2.2. Kā redzam no dotās tabulas, tiek novēroti patstāvīgi uzņēmuma īpašuma zaudējumi. 1989.gadā kopējie zaudējumi sastādīja 14% vai 493703 Ls, bet 1999.gadā – 7% vai 229901Ls, kopumā, par diviem gadiem uzņēmuma īpašuma zaudējumi sastādīja 21% vai 723604 Ls.

Uzņēmuma īpašuma absolūtajos zaudējumos lielākais svars ir uzkrājumiem. To krišanas temps sastādīja 1998.gadā 13% (-197494/1515595×100), 1999. gadā – 21%

(-280253/1318101×100), bet par diviem gadiem tas sastāda 34% (-477747/1515595×100).

Tabula 2.2.

Palielinātas struktūras un grāmatvedības bilances dinamikas analīze, to sastādošo un pamatgrupu pantu šķērsgriezumā.

Aktīvs

1997.g.

1998.g. Novirze

uz 1997.g.

1999.g. Novirze

uz 1998.g. Novirze

uz 1997.g.

(īpašums) Ls Ls Ls Kopējās bāzes % 3478842 Ls Ls Kopējās bāzes % 2985139 Ls Kopējās bāzes % 3478842

Nemateriālie aktīvi 1096439 1041395 -55044 -1.58 986351 -55044 -1.84 -110088 -3.16

Ilglaicīgie aktīvi 230405 172486 -57919 -1.66 110582 -61904 -2.07 -119823 -3.44

Tekošie aktīvi 2151998 1771258 -380740 -10.94 1658305 -112953 -3.78 -493693 -14.19

Tai skaitā: uzglabajumi 1515595 1318101 -197494 -5.67 1037848 -280253 -9.47 -477747 -13.73

Debitori 543402 432549 -110853 -3.18 566626 134077 4.49 23224 0.66

Naudas līdzekļi 91251 20608 -70643 -2.0 53831 33223 1.11 -37420 -1.07

Kopā 3478842 2985139 -493703 -14.2 2755238 -229901 -7.70 -723604 -20.8

Pasīvs

1997.g.

1998.g. Novirze

uz 1997.g.

1999.g. Novirze

uz 1998.g. Novirze

uz 1997.g.

(īpašuma avoti) Ls Ls Ls Kopējās bāzes % 3478842 Ls Ls Kopējās bāzes % 2985139 Ls Kopējās bāzes % 3478842

Peronīgie avoti 2944453 2888319 -56134 -1.77 2736660 -151659 -5.08 -207793 -5.97

Aizņemtie un iesaistītie, kopā 534389 90420 -443969 -12.76 18578 -71842 -2.4 -515811 -14.8

Tai skaitā: ilglaicīgie — — — — — — — — —

Īslaicīgie pienākumi 534389 90420 -443969 -12.76 18578 -71842 -2.4 -515811 -14.8

Kopā 3478842 2985139 -493703 -14.2 2755238 -229901 -7.70 -723604 -20.8

Tabula 2.3.

Uzņēmuma pieauguma (samazināšanās) faktoranalīze uz avotu rēķina.

Rindas umurs Rādītājs Summa, Ls Faktora īpatsvars, %

(3 sadaļas dati par 1sadaļas rindu) t.i. par 723604 Ls

1 Kopējas absolūtās izmaiņas visos uzņēmuma aktīvos, tai saitā faktoru -723604 100

2 Attiecīgo avotu izmaiņas -207793 29

3 Ilglaicīgu finansiālu saistību izmaiņas

4 Īslaicīgu finansiālo saistību izmaiņas -515811 71

Tabula 2.4.

Informācijas avots un algoritms 1997.g. 1998.g. Novirzes 1999.g. Novirzes par 1998.g. Novirzes par 1997.g.

Ienākumi no produkcijas realizācijas, Ls

(030 – atskaite par ienākumiem) -186900 474 187374 -65178 -65652 121722

Realizētās produkcijas pašizmaksas, Ls

(020 – atskaite par ienākumiem) 828472 487666 -340806 496062 8396 -332410

Materiālo līdzekļu vidējie pārpalikumi, Ls Kopā: 2151998 1771258 -380740 1658305 -112953 -493693

Realizētās produkcijas rentablitāte (rinda 1: rundu 2 šajā tabulā)

 Koeficienta veidā

 Procentos

-0.2255

-22.55

0.0009

0.09

0.2264

22.64

-0.1313

-13.13

-0.1322

-13.22

0.0942

9.42

Apgrozījuma koeficients

(rinda 2: rindu 3 šajā tabulā) 0.38 0.27 -0.11 0.30 0.03 -0.08

Apgrozījums pa dienām

(rinda 3: rindu 2 x 360 vai 360:5 rindu) 947 1307 360 1200 -107 253

rentablitāte (materiālo apgrozījuma aktīvu izmanotšanas efektivitāte)

(rinda 4 x rindu 5 šajā tabulā, vai rinda 1 : rindu 3)

 Koeficienta veidā

 Procentos

-0.0868

-8.68

0.0003

0.03

0.0871

8.71

-0.0393

-3.93

-0.0396

-3.96

0.0475

4.75

Samazinājās ilglaicīgo un nemateriālo īpašuma veidu vērtība. To samazināšanās tempi sastādīja: ilglaicīgajos 1998.gadā 26% (-57919/230405×100), 1999.gadā 36% (-61904/172486×100) un par diviem gadiem – 62% (-119823/230405×100); par nemateriālajiem 1998.gadā – 5% (-55044/1096439×100), 1999.gadā arī 5% (-55044/1041395×100) un par diviem gadiem – 10% (-110088/1096439×100). Šie cipari ir jāuzskata par nopietnu draudu signālu par ražošanas potenciāla samazināšanos.

Uzņēmuma līdzkļu avotos arī ir manāmi kritušies personīgie avoti: 1998.gadā par 2% (-56134/2944453×100), 1999.gadā – 5.3% (-151659/2888319×100) un par diviem gadiem sastādīja 7% (-207793/2944453×100). Taču šo divu gadu laikā notika diezgan spēcīga aizņemto un iesaistīo līdzekļu samazināšanās. Tā 1998.gadā tas sastādīja 83% (-443969/534389×100), 1999.gadā 79% (-71842/90420×100), bet par diviem gadiem kopējais samazinājums bija 96.5% (-515811/534389×100). Pats fakts par tik spēcīgu samazināšanos aizņemto un piesaistīto līdzekļu samazināšanai, runā par pozitīviem momentiem uzņēmuma darbībā, jo faktiski atbrīvojās no atkarības no ārējiem kreditoriem, īslaicīgo parādzīmju dzēšanas veidā. Taču spēcīgam aizņemto līdzekļu samazinājumam ir arī sava negatīva puse, jo manāmi samazinās firmas aktīvu apjoms, kas vērš pie līdzekļu apgrozījuma palēnināšanās, veicamo saimniecisko operāciju apjoma samazināšanās un t.t. Viss tas tiks apskatīts zemāk.

Tabulā 2.3. tika apkopoti dati par tiem avotiem, uz kuru rēķina kopējais visu aktīvu apjoms ir samazinajies, par anlizējamo laika posmu, kas sastādīja 723604 Ls.

Dotajā tabulā ir redzams, ka kopējais uzņēmuma aktīvu kritums ir par 29%, krītot personīgajiem avotiem, un 71% īslaicīgo finansiālo pienākumu samazināšanu.

Tāpat uz iepriekšējās ekspress-analīzes stadijas ir vērtīgi izskaitļot īpašos koeficientus, kas kopumā raksturo atsevišķas uzņēmuma finansiāla stāvokļa puses. Šo koeficientu sistēma ir parādīta tabulā 2.4.

2.2. Apgrozījuma aktīvu vērtības novērtēšana.

Uzņēmuma finansiālā stāvokļa noturības svarīgs noteikums ir efektīva mobīlās un īpašuma-materiālo apgrozījuma aktīvu kustīgās daļas efektīva izmantošana.

Materiālo apgrozījuma aktīvu efektīva izmantošana var mainīties divos līmeņos. Sākotnējie rādītāji ir materiālo apgrozījuma aktīvu izmantošana dienās un vienveidīgs apgrozījuma koeficients.

Apgrozījums dienās (Apgd.) tiek noteikts pēc sekojošas formulas:

PRp- produkcijas realizācijas apjoms pašizmaksu novērtējumā;

MAVA – materiālo apgrozījumu vidējie atlikumi:

D – kalendāro dienu skaits analizējamajā laika posmā (gads – 360, kvartāls – 90, mēnesis – 30)

Apgrozījuma koeficients (ApK):

Šie rādītāji kalpo apgrozījuma materiālo aktīvu, apgrozījuma procesa analītiskās novērtēšanas iegūšanai. Apgrozījums dienās rāda vidējo viena apgrozījuma ilgumu, bet apgrozījuma koeficients raksturo to apgrozījumu daudzumu, ko veica apgrozījuma materiālie aktīvi analizējamā laika posma garumā, vai, savādāk – kādu realizētās produkcijas apjomu pašizmaksu novērtēšanā nodrošināja viens lats, kas tika ieguldīts materiālajos apgrozījuma aktīvos.

Taču, vienīgi balstoties uz apgrozījuma rādītājiem nedrīkst pilnīgi droši spriest par to, kāda bija finansiālā galarezultāta saistība, kas tika sasniegta uzņēmumā, analizējamā laika posmā (ienākumi vai zaudējumi), ar materiālo apgrozījuma aktīvu apgrozīšanas procesu. Tapēc ir jāizskaitļo un jāizanalizē materiālo apgrozījuma aktīvu rentablitāti. Šis rādītājs īpaši pilnīgi raksturo līdzekļu izmantošanas efektivitāti, kas tika ieguldīti tekošajos materiālajos aktīvos.

Materiālo apgrozījuma aktīvu rentablitāte (MaaR) tiek izskaitļota pēc formulas:

Rpi – realizētās produkcijas ienākumi .

Nav sarežģīti ievērot, ka šis rādītājs var tikt izteikts caur apgrozījuma koeficientu un realizētās produkcijas rentablitāti (Rpr), tas ir

Materiālu apgrozījuma aktīvu izmantošanas efektivitātes analīze nosaka iepriekšeju sekojošo etapu iziešanu:

1. Materiālo apgrozījuma aktīvu izmantošanas efektivitātes rādītāju izskaitļošana – apgrozījums dienās, apgrozījuma koeficienta un materiālu apgrozījuma aktīvu rentablitāte.

2. Apgrozījuma rādītāju faktoranalīze.

3. Materiālo apgrozījuma aktīvu rentablitātes faktoranalīze.

4. Ekonomiskā efekta aprēķini no materiālo aktīvu apgrozījuma izmaiņām.

Apgrozījuma palielināšanās gadījumā, šis efekts būs izmērāms attiecīgi no apgrozījuma atbrīvoto apgrozījuma līdzekļu summai un papildus saņemtajai ienākumu summai, bet apgrozījuma samazināšanās gadījumā – papildus apgrozījumā iesaistīto līdzekļu apgrozījums un nesaņemto ienākumu summai.

Pirmā analīzes etapa laikā, pēc grāmatvedības atskaišu datiem par analizējamo laika posmu, kā arī attiecīgo ienākumu (zaudējumu) atskaitēm veiksim rādītāju aprēķinus materiālo apgrozījuma līdzekļu izmantošanas efektivitāti (Tabula 2.4.)

1-ais etaps. Materiālo apgrozījuma aktīvu izmantošanas

efektivitātes rādītāju aprēķināšana.

Vadoties pēc datiem, kas ir redzami tabulā 2.4. redzam, ka materiālo apgrozījuma aktīvu apgrozījums par analizējamo laika posmu ir manāmi pasliktinājies. Tā 1998.gadā viena apgrozījuma ilgums ir palielinajies par 360 dienām un notika apgrozījuma palielināšanās par 107 dienām, bet attiecībā pret bāzes 1997.gadu, viena apgrozījuma ilgums ir palielinājies par 253 dienām un sastāda 1200 dienas. Apgrozīnjuma koeficients tāpat uzrāda lēcienveidīgu procesu, tā 1998.gadā tas samazinājās par 0.11 un bija 0.27, bet 1999.gadā nedaudz pacēlās un kļuva 0.30, vai citiem vārdiem sakot, viens lats, kas tika ieguldīts materiālajos apgrozījuma aktīvos, nodrošināja realizētās produkcijas apjomu, kas izteicās pašizmaksu aprēķinos – 0.30 Ls, kas ir ļoti zems rādītājs. Aprēķini liecina arī par to, ka materiālo apgrozījuma aktīvu rentablitāte, kaut arī sasniedza pozitīvu rādītāju 0.03% 1998.gadā, tad 1999.gadā atkal samazinājās par 3.96% un atkal kļuva negatīva – 3.93%. Kaut arī rentablitāte par analizējamo laika posmu ieguva vispārēju pozitīvu darbību par 4.75%, aprēķini negatīvi raksturo uzņēmuma darbības galarezultātus līdzekļu izmantošanā, kas tika ieguldīti materiālajos apgrozījuma aktīvos. Lai varētu noskaidrot, uz kādu konkrētu iemeslu rēķina pazeminājums, un pēc tam arī paaugstinājums apgrozījumā, kā arī, lai varētu novērtēt uzņēmumā esošo rezervju efektivitātes paaugstināšanu, nākamajā etapā veiksim apgrozījuma faktoranalīzi, kas attēlota tabulā 2.5.

Tabula 2.5.

2-ais etaps. Apgrozījuma rādītāju faktoranalīze.

Faktors Faktoru ietekmes paaugstināšanās 1998.g. Ietekmes lielums dienās Faktoru ietekmes paaugstināšanās 1999.g. Ietekmes lielums dienās

1 materiālo aktīvu apgrozījuma izmaiņas dienās, kopā

1307-947

360

1200-1307

-107

Tai skaitā vadoties no izmaiņām:

1.1 materiālo apgrozījuma aktīvu vidējā vērtība

(-380740х360):828472

-166

(-112953х360):487666

-83

1.2 realizētās produkcijas apjoma pašizmaksas novērtējumā 1307-(1771258х360):828472=

=1307-781 526 1200-(1658305х360):487666=

=1200-1224 -24

Sākumā aplūkosim, apgrozījuma rādītāja dienās, faktoranalīzes metodiku. Tās pamatā ir iekļauts pazīstamais princips – to faktoru pakāpeniska elimirēšanas ietekme, kuri ir sastāda dienas apgrozījuma rādītāju. Pie tam, sākumā, tiek noteikta vidējo materiālo apgrozījuma aktīvu atlikuma ietekme, kas ir ar to saistīti, bet pēc tam realizācijas apjoma ietekme, pašizmaksas novērtējumā. Sākuma pamudinājums šādai aprēķinu kārtībai, bija faktoru stāvoklis uzņēmuma līdzekļu apgrozījumā, kā arī faktoru darbības kārtība un faktoru darbības prioritāte, kas sastāda apgrozījuma rādītāju dienās. Ir acīmredzami, ka sākumā, uzņemumā formējas izejvielu, materiālu un citu darba priekšmetu krājumi, tad tie tiek nodoti ražošanas stadijai, pāriet gatavās produkcijas krājumos, tiek nosūtīti un rēķini par to tiek uzrādīti pircējiem un pasūtītājiem. Pēc rēķinu apmaksas formējas produkcijas realizācijas rādītājs. Tabulas 2.5. sadaļā – 3, tiek dots faktoru ietekmes novērtējums uz apgrozījuma palēnināšanos un paātrināšanos. Neskatoties uz kopējo manāmo paaugstinājumu materiālo aktīvu apgrozījuma laika palielināšanos 1998.gadā uz realizētās produkcijas apjoma pašizmaksas vērtības samazināšanas rēķina, uzņēmumā šajā gadā darbojās arī vesela pozitīvu faktoru virkne, kas samazināja apgrozījuma ciklu kopumā par 166.dienām. tas notika, vispirms, uz nerealizētās gatavās produkcijas atlikumu samazināšanās noliktavās rēķina, pateicoties apgrozījuma līdzekļu darbības samazināšanai norēķinu stadijā ar debitoriem, kā arī nepabeigtajā ražošanā. 1999.gadā notika kopēja apgrozījuma laika samazināšanās materiālajiem apgrozījuma aktīviem par 107 dienām. Par 24 dienām notika samazināšanās uz realizētās produkcijas apjoma palielināšanās rēķina, un 83 dienas deva turpmāko samazināšanos nerealizētās gatavās produkcijas atlikumiem noliktavās, kā arī nepabeigtajā ražošanā. Taču 1999.gadā notika apgrozījuma līdzekļu darbības paaugstināšanās norēķinu stadijā ar debitoriem, kas samazināja kopējo laika samaziāšanos materiālo apgrozījuma aktīvu darbībā. Kaut arī vadoties no iepriekšējiem faktoriem, uzlabojums varēja būt būtiskāks. Tādas analīzes rezultāti rāda, kādas rezerves ir uzņēmumam, lai varētu samazināt līdzekļu uzturēšanos materiālajos apgrozījuma aktīvos. Rezultāti ir vērtīgi arī tekošo aktīvu apgrozījuma procesa novērtēšanai, no naudas atdeves viedokļa, realizētās produkcijas apjoma veidā, kas ir saņemta no viena līdzekļu lata, kas tika ieguldīts materiālajos apgrozījuma aktīvos. Tāda pieeja ļauj izmantot koeficienta apgrozījuma faktoranalīzes rezultātus arī uzņēmumā iegūtās atdeves aprēķināšanai, kas radās no viena lata materiālo aktīvu apgrozījuma ienākumu veidā.

3-ais etaps. Materiālo apgrozījuma aktīvu rentablitātes faktoranalīze.

Rentablitāte ir svarīgākais materiālo apgrozījuma aktīvu izmantošanas raksturotājs. Šī rādītāja faktoranalīzes mērķis ir – atklāt rentablitātes līmeņa formēšanās iekšējo mehānismu, faktoru pamatgupu izmērīšana un iekšējo palīgrezervu un materiālo apgrozījuma aktīvu efektivitātes iespēju novērtēšana. Analīzes procesa laikā ar absolūto starpību palīdzību tiek veikta gada novirzes salikšana pēc materiālo apgrozījumu aktīvu rentablitātes rādītājiem (1998.gads – 0.0871; 1999.gads – 0.0396, sk. 7-to rindu 4-tajā ailē, tabulā 2.4) uz faktoriem, kuri ir izsaukuši šo parādību. Nepieciešamie skaitļojumi ir veikti tabulā 2.6.

Tabulas 2.6 trešajā ailē ir uzrādīti ietekmes apjomi uz materiālo apgrozījuma aktīvu rentablitātes pamatgupu faktoriem. Kā redzam aprēķinos, nelieli materiālo apgrozījuma aktīvu izmantošanas efektivitātes uzlabojumi (0.87 Ls) 1998.gadā notika galvenokārt uz realizētās produkcijas rentablitātes rēķina (0.0623Ls vai 72%). 1999.gadā notika materiālo apgrozījuma aktīvu izmantošanas efektivitātes kritums (-0.0396) un tikai uz realizētās produkcijas rentablitātes rēķina (-0.0396 Ls vai 100%). Taču attiecībā pret bāzes, 1997.gadu, var atzīmēt uzlabojumu, kaut arī nelielu (0.047 Ls), materiālo apgrozījuma aktīvu izmantošanas efektivitāte, uz tās pašas realizētās produkcijas rentablitātes rēķina (0.029 vai 61%), un apgrozījuma paaugstināšanās (0.018 vai 39%). Vieni no daudzajiem rezerviem materiālo apgrozījuma aktīvu efektivitātes augumam ir – tālākā realizētās produkcijas rentablitātes paaugstināšana un debitoru parādu un realizētās gatavās produkcijas krājumu samazināšana.

Tabula 2.6

Materiālo apgrozījuma aktīvu rentablitātes faktoranalīze.

Faktors Faktora ietekmes aprēķins Ietekmes apjoms latos Faktora ietekmes aprēķins Ietekmes apjoms latos Faktora ietekmes aprēķins Ietekmes apjoms latos

1999-1997.g. 1999-1997.g. 1999-1997.g.

1 Realizētas produkcijas rentablitātes izmaiņas 0.2264õ0.27 0.0623 -0.1322õ0.30 -0.0396 0.0942õ0.30 0.29

2 Materiālo aktīvu apgrozījuma koeficienta izmaiņas, kopā -0.11õ(-0.2255) 0.0248 0.03õ0.0009 0.00003 -0.08õ(-0.2255) 0.0180

Tai skaitā izmaiņas:

2.1 materiālo apgrozījuma aktīvu vidējā vērtība -0.17õ(-0.2255) 0.0383 -0.06õ0.0009 -0.00005 -0.22õ(-0.2255) 0.0517

2.2. Realizētās produkcijas apjoms pašizmaksas novērtējumā 0.06õ(-0.2255) -0.0135 0.09õ0.0009 0.00008 0.14õ(-0.2255) -0.337

3. Materiālo apgrozījuma aktīvufaktiskās rentablitātes novirze no bāzes, kopā 0.003-(-0.0868) 0.0871 -0.0393-0.0003 -0.0396 -0.0393-(-0.0868) 0.0475

4-tais etaps. Ekonomiskā efekta aprēķināto materiālo aktīvu apgrozījuma izmaiņas.

Ekonomiskais efekts no materiālo apgrozījuma līdzekļu apgrozījuma izmaiņām var būt izmērīts divos rādītājos: pirmkārt, ar papildus piesaistīto līdzekļu palīdzību, apgrozījuma palēnināšanās vai papildus atbrīvoto no apgrozījuma līdzekļu palīdzību, apgrozījuma paātrināšanās gadījumā. Otrkārt, ar papildienākumu iegūšanas palīdzību, kurus uzņēmums iegūst materiālo apgrozījuma līdzekļu apgrozījuma paātrināšanas gadījumā vai ar zaudēto līdzekļu ienākumu daudzumu apgrozījuma palēnināšanās gadījumā.

Uz līdzekļu apgrozījuma palēnināšanās rēķina, 1998.gadā, par 360 dienām uzņēmums nespēja attiecīgi atbrīvot no sava apgrozījuma (1307-947)x487666/360=487666Ls. 1999.gadā uzņēmums uz apgrozījuma paātrināšanās rēķina par 107 dienām spēja attiecīgi atbrīvot no sava apgrozījuma (1200-1307)x49602/360=147440Ls, bet atbilstoši bāzes 1997.gadam, tāpat notika apgrozījuma palēnināšanās un nespēja atbrīvot no sava apgrozījuma (947-1200)x496062/360=348621 Ls. Pa cik tekošo materiālo aktīvu apgrozījums 1998.gadā realizāciju apgādāja ar rentablu, nevis zaudējumus nesošu produkciju, tad efektu ir iespējams notiekt ienākumu veidā. 1999.gadā tekošo apgrozījumu aktīvi nodrošināja zaudējumus nesošās produkcijas realizēšanu, tad šis efekts var tikt izmērīts zaudējumu izmaiņu veidā pret bāzes 1997.gadu.

Ienākumus no produkcijas realizācijas var izteikt ar sekojošās formulas palīdzību:

MAVA – materiālo apgrozījuma aktīvu vidējie atlikumi, Ls

Apr – apgrozījuma rentablitāte, Ls

Rpr – realizētās produkcijas rentablitāte, Ls

Ienākumu analīze faktoru šķērsgriezumā, kas sastāda doto formulu, var būt izpildīta izmantojot absolūto atšķirību metodi, kā tas ir parādīts tabulā 2.7.

Kā redzam no dotās analīzes, 1998.gadā uzlabojums ir noticis pēc visiem parametriem, taču pamatā, bija realizētās produkcijas rentablitāte – 58% no kopējā uzlabojuma vai 108273 Ls. 1999.gadā uzņēmums nesa zaudējumus 65652 Ls apmērā un šis pasliktinājums notika rentablitātes krišanās rezultātā, kas attiecībā pret kopējiem zaudējumiem sastāda vairāk kā 100% vai 65768 Ls.

Materiālo apgrozījuma aktīvu vidējās vērtības un materiālo aktīvu apgrozījuma samazināšanās faktiski nebija būtiska –27 Ls un + 45 Ls attiecīgi. Taču, attiecībā pret bāzes 1997.gadu, 1999.gadu pēc visiem rādītājiem ir manāmi uzlabojumi.

Tabula 2.7.

Ienākumu faktoranalīze.

Rādītājs Faktoru ietekmes aprēķins Ietekmes apmērs, Ls Faktoru ietekmes aprēķins Ietekmes apmērs, Ls Faktoru ietekmes aprēķins Ietekmes apmērs, Ls

1998.g. 1999.g.-1999.g. 1999.g.-1999.g.

1. Ienākumu izmaiņas no produkcijas realizācijas,kopā

Tai skaitā uz izmaiņu rēķina:

Materiālo apgrozījuma aktīvu vidējā vērtība

Materiālo aktīvu apgrozījums

Realizētās produkcijas rentablitāte 474-(-186900)

-380740х0.38х(-0.2255)

1771258х(-0.11)х(-0.2255)

1771258х0.27х0.2264 187374

108273

-65178-474

-112953х0.27х0.0009

1658305х0.03х0.0009

1658305х0.30х(-0.1322) -65652

-27

-65768 -65178-(-186900)

-493693х0.38х(-0.2255)

1658305х(-0.08)х(-0.2255)

1658305х0.3х0.0942

121722

2.3. Uzņēmuma finansiālās noturības stāvoklis.

Uzņēmuma finansiālo noturību var raksturot ar veselas speciālo rādītāju sistēmas palīdzību. Tāpēc, uzņēmuma finansiālās noturības objektīvo novērtējumu var sniegt, aplūkojot šos rādītājus kompleksi. Īpaši pilnīgi finansiālā noturība var būt atklāta pamatojoties uz uzņēmuma īpašuma vērtības (aktīvu) attiecību un tās avotu vērtības veidošanos (pasīvs). Aplūkosim un analizēsim dažus uzņēmuma noturības rādītājus.

Tirgus ekonomikas apstākļos, normāla uzņēmuma darbība nav iedomājama bez aizņēmuma līdzekļiem. Aizņēmuma līdzekļu piesaiste ļauj uzņēmumam paātrināt līdzekļu apgrozījumu, palielināt veicamo sainmiecisko operāciju apjomus, saīsināt nepabeigto ražošanu. Taču, dotā avota izmantošana noved pie dažām problēmām uzņēmuma finansiālajā darbībā, kas ir saistīta ar nepieciešamo doto saistību izpildi. Līdz tam laikam, kamēr papildienākumu apjomi, kurus nodrošina aizņemto līdzekļu piesaiste, sedz kredīta apkalpošanas tēriņus, subjekta saimniekošanas finansiālais stāvoklis paliks noturīgs. Līdz ar tēriņu palielināšanos par palīglīdzekļu kredīta apkalpošanu, ir neizbēgama finansiālās situācijas pasliktināšanās formā:

1) ienākumu samazināšanās, dēļ nepieciešamības novirzīt lielu ienākumu daļu uz norēķiniem par agrāk saņemtajiem aizņēmumiem (faktiski, uzņēmums sāk strādāt nevis uz sevi, bet uz saviem kreditoriem);

2) tālākā parādu palielināšanās, dēļ nepieciešamības iesaistīt jaunus aizņēmumus, lai varētu dzēst iepriekš saņemtos;

3) finansiālās patstāvības zaudēšana dēļ neiespējamības veikt savlaicīgus norēķinus par parādiem (bankrots, kā galarezultāts nekompetentai aizņemto līdzekļu vadīšanai).

Tādā veidā, personīgo un aizņemto līdzekļu attiecību racionāla nodrošināšana ieņem īpašu aktualitāti jebkuram saimniekošanas objektam, neatkarīgi no viņa specializācijas.

Praksē, lai varētu kontrolēt aplūkojamo uzņēmuma apgrozījuma līdzekļu vadības virzienu biežāk tiek izmanots norēķinu koeficients, ko nosaka pēc formulas:

Ak- personīgo un aizņemto uzņēmuma līdzekļu attiecību koeficients atskaites laika posmā;

Pls – personīgo līdzekļu summa, atskaites laika posmā;

Als- aizņemto līdzekļu summa, tajā pašā laika posmā.

Līdz ar dotā koeficienta īpatsvaru, kas ir zemāks par 1, uzņēmums zaudē finansiālo neatkarību no kreditoriem.

Optimālais variants ir personīgo līdzekļu pārsvars pār aizņemtajiem 2 reizes.

Uzņēmuma finansiālo saistību vadības mērķis ir nodrošināt patstāvīgu maksātspēju, tas ir, iespēju pilnai un savlaicīgai realizācijai bez krīzes metožu izmantošanas apmierinot kreditoru prasības.

Lai varētu nodrošināt vadības procesu ar sākuminformāciju par finansiālo pienākumu stāvokli, t.i. maksātspēju, bieži vien tiek izmantoti sekojošie uzņēmuma noturības rādītāji.

Kopējais segumu koeficients, kā apkopojošais rādītājs uzņēmuma likviditātei, norāda, kādu tekošo sasitību daļu kredītos un norēķinos ir iespējams dzēst, mobilizējot tā apgrozījuma līdzekļus. Tiek aprēķināts pēc sekojošās formulas:

Klk – kopējās likviditātes koeficients;

Alv – kopējā vērtība visiem uzņēmuma apgrozījuma līdzekļiem;

Īals – īslaicīgo aizņēmuma līdzekļu summa;

Sncp – norēķini un citi pasīvi.

Dotā rādītāja minimāli nepieciešamai nozīmei ir jābūt lielākai par 1, optimālais – 2.0÷2.5.

Apsolūtās likviditātes koeficients nosaka, kāda īslaicīgo aizņēmumu daļa var tikt atmaksāta uz naudas līdzekļu rēķina kasē un dažādos rēķinos. Tiek aprēķināts pēc formulas:

Alk – apsoūtās likviditātes koeficients;

Als – apgrozījuma līdzekļu summa naudas formā;

Īps – īslaicīgo pienākumu summa;

Dotā rādītāja optimālais īpatsvars ir 0.2÷2.5.

Segšanas ātruma koeficients vai segšanas starpkoeficients nosaka, kāda īslaicīgo pienākumu daļa ir jāsedz nekavējoties uz visu apgrozījuma līdzekļu elementu rēķina, izņemot daļu no materiālās formas.

Tiek aprēķināts pēc formulas:

Ssk – segšanas starpkoeficients;

Als – apgrozījuma līdzekļu summa, naudas izteiksmē;

Alsv – apgrozījuma līdzekļu summa vērtspapīros;

Alsa – apgrozījuma līdzekļu summa aprēķinos;

Īps – īslaisīgo pienākumu summa.

Dotā rādītāja optimālais īpatsvars ir 0.7÷0.8.

Visi augstāk norādītie aprēķini ir parādīti tabulā 2.8.

Kā redzam no aprēķiniem, personīgo un aizņemto līdzekļu attiecību koeficients ir labs un par trim gadiem ir audzis no 5.5 līdz 147.3. Tas ir noticis uz straujas aizņēmumu līdzekļu samazināšanās rēķina par 515811 Ls (534389-185578).

Kopējais segšanas koeficients tāpat ir labs un tāpat triju gadu laikā ir audzis no 0.17 līdz 2.89. Segšanas starpkoeficients arī ir audzis no 1.2 līdz 33.39. Straujš šo koeficientu augums deva lielāku aizņēmuma līdzekļu samazināšanos, kā jau tika minēts augstāk, par 515811 Ls.

Svarīgs rādītājs, kurš raksturo uzņēmuma finansiālo stāvokli un tā noturību, ir materiālo apgrozījuma līdzekļu apgāde no personīgajiem finansēšanas avotiem.

Tas tiek noteikts salīdzinot personīgā apgrozījuma kapitāla summu ar kopējo materiālo apgrozījumu aktīvu summu. Personīgā apgrozījuma kapitāla summu var skaitļot sekojošā veidā: no kopējās tekošo aktīvu summas atņemt īslaicīgo finansiālo saistību summu.

Starpībā uzrādīs, kāda tekošo aktīvu summa ir formēta uz uzņēmuma personīgā kapitāla rēķina, vai kas paliek uzņēmuma apgrozījumā, ja vienlaicīgi dzēst visu īslaicīgo parādu kreditoriem. Finansiālo rādītāju noturības norēķins ir uzrādīts tabulā 2.9.

Kā redzam no skaitļojumiem tabulā 2.8., personīgo un aizņemto līdzekļu attiecību koeficients ir ļoti labs un ir paaugstinājies analizējamā laika posmā no 5.5 līdz 147.3. tas ir noticis uz aizņemto līdzekļu summas spēcīgas samazīnāšanās rēķina no 534389 Ls uz 18578 Ls. Kopējais seguma koeficients arī ir ļoti labs un par analizējamo laika posmu ir audzis no 4.02 līdz 89.26, kas pārsniedz optimālo līmeni 40 reizes, un ja ne spēcīga apgrozījuma līdzekļu samazināšanās uz 493693 Ls, tad šis rādītājs varētu būt daudz lielāks.

Apsolūtās likviditātes koeficients ir manāmi audzis analizējamā laika posmā no 0.17 līdz 2.89. ja 1997.gadā tas nesasniedz optimālo līmeni – 0.2÷0.25, tad 1999.gadā šī koeficienta īpatsvars ir pārsniedzis optimālo vairāk kā 10 reizes. Tāpat, šeit nospēlēja savu lomu arī aizņemto līdzekļu kritums. Segšanas starpkoeficients arī ir augsts un ir audzis par šo laika posmu no 1.2 līdz 33.39, ko sekmēja to pašu aizņēmuma līdzekļu samazināšanās.

Bilances datu aprēķina rādītāji un metodika Nozīme

(rindas) 1997.g . 1998.g. 1999.g.

Ak – personīgo un aizņemto līdzekļu attiecību koeficients.

Ksk – kopējais segšanas koeficients

Alk- absolūtās likviditātes koeficients

Ssk – segšanas starpkoeficients

Tabula 2.8.

Tabula 2.9.

Informācijas avots un algoritms laika posms

1997 laika posms

1998 laika posms

1999

1. Tekošo aktīvu kopējā summa

(bilances 410 rinda) 2151998 1771258 1658305

2. Īslaicīgie finansiālie pienākumi

(bilances 780 rinda) 534389 90420 18578

3. Personīgā apgrozījuma kapitāla summa

(lpp. 1 – lpp. 2) 1617609 1680838 1639727

4. Tekošo aktīvu summas daļa, personīgā kapitāla % (lpp. 3 : lpp. 1)

aizņēmuma kapitāla (lpp. 2 : lpp. 1) 75.2%

24.8% 94.9%

5.1% 98.9%

1.1%

5. Personīgā kapitāla manevrēšanas koeficients

(lpp. 3: lpp.1) 0.75 0.95 0.99

6. Materiālo apgrozījuma aktīvu summa

(bilances 260 rinda) 1515595 1318101 1037848

7. Pārticībasprocents

(lpp. 3: lpp. 6) 107% 128% 158%

Tabulā 2.9 tika veikti aprēķini uzņēmuma finansiālās noturības analīzei.

Personīgā kapitāla manevrēšanas koeficients – tā ir personīgā apgrozījuma kapitāla attiecība pret kopējo tā summu. Tas norāda, kāda personīgā kapitāla daļa atrodas apgrozījumā, t.i. tajā formā, kas ļauj brīvi manevrēt šos līdzekļus. Koeficientam ir jābūt augstam, lai varētu nodrošināt pietiekamu lokanību uzņēmuma personīgo līdzekļu izmantošanā.

Skaitļojumi tabulā 2.9 rāda, ka uzņēmumam “Kristāls” šis koeficients ir augsts un par apskatāmo laika posmu ir audzis no 0.75 līdz 0.99, t.i. ir pietuvojies 100% radītājam.

Un beidzot, svarīgs uzņēmuma finansiālās noturības rādītājs – pārticības procents arī ir izaudzis aplūkajamā laika periodā no 107% līdz 158%, tas runā par to, ka materiālie apgrozījuma fondi, uz laika posma beigām, bija apgādāti ar personīgajiem finansēšanas avotiem par 158 %.

Tādā veidā, aprēķini parādīja, ka uzņēmums “Kristāls” dotajā laikā darbojas ar zaudējumiem, bet vēl arvien ir maksātspējīgs, finansiāli noturīgs uzņēmums.

3. NODAĻA

RAŽOŠANAS FAKTORU NOVĒRTĒŠANA

3.1. Ražošanas faktoru tēriņu uzskaite.

3.1.1. Tēriņu būtība.

Ražošanas darbība attēlo galveno uzņēmuma mērķi – tā produkta izlaišana, kas tiks realizēts un tiks iegūta peļņa. Ražošanas procesi – otrais ražošanas etaps. Šī centrālā etapa raksturīga īpašība, ir tēriņu formēšana produktu ražošanai. Ražošanas stāvoklis tiek raksturots ar tā efektivitāti, psiholoģiskajiem parametriem, zinātniski tehnisko sasniegumu izmantošanu, darbinieka vietu un lomu ražošanas procesos. Resursu ierobežošana un plānotās efektivitātes sasniegšana prasa patstāvīgu tēriņu un iegūto rezultātu pretstatīšanu. Šī problēma pastiprinās inflācijas iedarbībā, kad dati par ražošanas tēriņiem ir jāsalīdzina ar nākamajiem tēriņiem, kas lielā mērā ir atkarīgi no ārējās vides ietekmes. Pie tam administrācija, vadot tēriņus un ienākumus, novēro katras nodaļas darbības efektivitāti, iegūtajiem ražošanas rezultātiem no katra produkta veida.

No tēriņu summas apjoma ir atkarīgs uzņēmuma darbības pamatrezultējošais rādītājs, tas ir – ienākumu masa. Tāpat ir arī jāatzīmē, ka mūsu republikas apstākļos dotais uzņēmuma finansiālo apstākļu uzlabošanas ceļš, kas ir tradicionāls valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku, lielā mērā zaudē savu aktualitāti, dēļ esošās nodokļu sistēmas konfiscējošā rakstura. Ne mazāk svarīgu lomu faktisko tēriņu līmenis spēlē arī svarīgākā uzņēmuma darbības komericiālā virziena uzdevuma risināšanā, tas ir – preču un pakalpojumu konkurētspējīguma paaugstināšanā attiecīgajā tirgus daļā. Apgādājot pat ar minimālo izdevumu samazināšanos par vienas produkcijas vienības ražošanu, t.i. samazinot tās pašizmaksas salīdzinoši ar analoģisko rādītaju konkurentiem, uzņēmums var izvēlēties vienu no alternatīvajiem finansiālā stāvokļa uzlabošanas variantiem:

– saglabājot iepriekšējo cenu par savu produkciju, saņemt no katras realizētās vienības papildienākumus;

– saglabājot iepriekšējo ienākuma normu par vienu produkcijas vienību, samazināt tās cenu salīdzinot ar konkurentu cenu, tādā veidā nodrošinot papildienākumu ieguvi uz neizbēgamās kopējo realizācijas apjomu palielināšanas rēķina;

Norādītie faktori nosaka efektīvas finansiālās vadības, mērķtiecīgas sistēmas aktualitāti, kas ir tieši mērķēta – no vienas puses uz uzņēmuma tēriņu racionālas struktūras nodrošināšanu, bet no otras – konkrētu pantu optimizācijai.

Vadības prasības nosaka atsevišķu ražošanas darbības pārpalikumu atskaišu metodikas izpēti un nepieciešamību izstrādāt uzņēmumam, ražošanas nodaļu saražotās produkcijas vērtības kontroles sistēmas, kas balstas uz analītiskuma paplašināšanu, balstoties uz tēriņu grupēšanas atskaitēm. Ražošanas sfēras darbības pārpalikumi ir arī tie, ko nosaka ražošanas tehnoloģijas, kas atrodas produkcijas ražošanas apjoma atkarībā un sastāda materiālo pamatu saražotajai precei. Pārpalikumu uzskaite ir noteicošā – kopējā grāmatvedības atskaites sistēmā.

Atbilstoši konkrētajam uzņēmumam, izdevumu atskaišu pamatuzdevumi ir:

– informacionālā uzņēmuma administrācijas apgāde, vadības jautājumu pieņemšanai, ņemot vērā ekonomiskās sekas;

– tēriņu faktiskā līmeņa novērošana un kontrole, atbilstoši to normatīvajiem un plāna apjomiem, ar mērķi notiekt novirzes un nākotnes ekonomiskās stratēģijas formēšanu;

– ražojamo preču pašizmaksu noteikšana, gatavās produkcijas un finansiālo rezultātu norēķinu novērtēšanai;

– struktūrnodaļu ražošanas darbības rezultātu novērtēšana un noteikšana;

– ražošanas un tehnoloģijas programmu atmaksāšanās, produkcijas asortimenta rentablitāte, kas tiek realizēta iekšējā un ārējā tirgū, kapitālieguldījumu efektivitāte pamatfondos un ražošanas krājumos un t.t.

Tādā veidā, ražošanas tēriņu atskaites būtības pamatnozīme – ražošanas darbības kontrole un vadības veikšanas tēriņi.

3.1.2. Tēriņu klasifikācija.

Ekonomiski pamatota tēriņu klasifikācija ir uzņēmuma ražošanas darbības atskaišu organizēšanas pamats. Tēriņu klasifikāciju ir jāveic vadoties pēc dažiem bāzes principiem.

1. Pēc atkarības līmeņa no ražošanas dinamikas:

– patstāvīgi tēriņi vai kopējie, kuru dinamika pratiski nav atkarīga no uzņēmuma ražošanas darbības dinamikas, tas ir – no ražošanas apjoma (piemēram, izdevumi uz personāla darba algām, likmes darba samaksas gadījumā, uz jebkura veida īpašuma nomu un t.t.). Taču pats to patstāvības fakts liecina par to, ka patstāvīgo izdevumu robežai vai vidējam patstāvīgo izdevumu apjomam ir noteikta tendence samazināties:

– pārmaiņu vai tiešie tēriņi, kuru dinamika praktiski pilnīgi sakrīt ar uzņēmuma ražošanas dinamiku (piemēram, izejvielu izdevumi, materiāli, energoresursi, personāla likmes darba algas, lielāko tiesu nodokļu maksālumi un t.t.), tas ir – tieši proporcionāli saistīti ar produkcijas ražošanas apjomu;

– jauktie tēriņi, kuru dinamika daļēji ir atkarīga no uzņēmuma ražošanas dinamikas (piemēram, reklāmas izdevumi, mārketinga un zinātniskie pētījumi, administratīvi-saimnieciskā personāla uzturēšana un t.t.)

2. Pēc bāzes virzieniem:

– materiālie un tiem pielīdzinātie izdevumi, kā uzņēmuma izdevumu īpatsvars, kas nav saistīts ar algotā personāla uzturēšanu;

– izdevumi par algotā personāla uzturēšanu, kas iekļauj arī noteiktos uzņēmuma maksājumus ārpusbudžeta fondiem.

3. Pēc ārējās finansiālo atskaišu atspoguļošanās sistēmā:

– paredzētie iekļaut bilances maksājumu laika posma vērtībā, tas ir samazinošie uzņēmuma nodokļu apliekamo ienākumu apjomu;

– neparedzētie iekļaut bilances maksājumu laika posma vērtībā, tas ir atlīdzinātie no uzņēmuma tīrās peļņas.

4. Pēc iekšējās finansiālās analīzes virzieniem:

– tēriņi pēc uzņēmuma darbības virzieniem, kuru dinamika ļauj novērtēt tēriņu vadības efektivitāti, ražošanas, tehniskā, komerciālā un sociālā virziena rāmjos;

– tēriņi pa uzņēmuma struktūrvirzieniem, kuru dinamika ļauj novērtēt tēriņu vadības efektivitāti katra saimniecības subjekta organizācijas vadības sistēmas rāmjos;

– ražošanas un ārpusražošanas tēriņu attiecības, kuru dinamika ļauj novērtēt apakšsistēmas efektivitāti kopumā;

– tēriņi produkcijas vienības ražošanai kā patstāvīgs finansiālās analīzes objekts, kura loma preču konkurētspējībā jau tika izskatīta iepriekš.

3.1.3. Preces pašizmaksas kalkulācijas analīze.

Katras preces dotā veida pašizmaksas aprēķini arī tiek saukti par kalkulāciju tiešā šī vārda nozīmē.

Atbilstoši pieņemtajai klasifikācijai, izdevumi tiek grupēti pēc ekonomiskiem elementiem un kalkulācijas pantiem.

Tēriņu grupēšanas laikā pēc to ekonomiskajiem elementiem, katrā elementā tiek iekļauti izdevumi par konkrētu resursu veidu.

Izdevumi, kas veido produkcijas pašizmaksas (darbus, pakalpojumus) iekļauj arī sekojošos ekonomiskos elementus:

– meteriālie tēriņi;

– tēriņi par darba apmaksu;

– pārskaitījumi ārpusbudžeta fondam:

– pamatfondu amortizācija;

– citi tēriņi.

Tabulā 2.2.1 un 2.2.2 ir parādīti produkcijas vienības pašizmaksas skaitļojumi un to pārdošanas cenas uzņēmumā “Kristāls”

Tabulā 2.2.1 ir parādīti pašizmaksas un padošanas cenas skaitļojumi zelta priekšmetiem bez ielikņiem – tās ir preces ar šifriem – 451590, 451470, 136150, 233210 un ar cirkonija un pērļu ielikņiem – pērējie šifri.

Tabulā 2.2.2 ir parādīti pašizmaksas un pārdošanas cenas skaitļojumi precēm no zelta ar dārgakmeņu ielikņiem (dotajā gadījumā ar briljantiem).

No aprēķiniem varam redzēt, ka preces pašizmaksa tiek skaitļota no materiāla vērtības (zelts), ielikņu vērtības (mākslīgie, pusdārgakmeņi un dārgakmeņi) ja tie ir, un citi uzņēmuma tēriņi (tiešie un netiešie).

Piemēram darinājums, kura šifrs ir 451590 – tas ir gredzens, kas ir izpildīts pēc liešanas metodes. Gredzena massa 3,98 grami zelta, tēriņi zeltam sastāda 18.31 Ls un 4,23 Ls sastāda pērējie uzņēmuma tēriņi, kas ir:

a) tēriņi darba apmaksai;

1. vaskošana 0.0366 Ls

2. liešana 0.0330 Ls

3. lējuma tīrīšana 0.0036 Ls

4. montēšana 0.1983 Ls

5. pulēšana 0.0342 Ls

6. mēģenes tīrīšana 0.0036 Ls

7. izmēru skalas noteikšana 0.0521 Ls

Kopā 0.3614 Ls

b) tēriņi palīgmateriāliem 0.20 Ls

c) patstāvīgie tēriņi 3.66 Ls, kuri sastāda 16% no darinājuma pašizmaksas (3.66/22.54×100).

Pieskaitot 20% ienākumu no pašizmaksas saņemam preces pārošanas cenu, kas ir 27.05 Ls (22.54+(20% no 22.54)).

Pašizmaksa darinājumam ar ielikņiem, īpaši ar dārgakmeņiem, papildus ietekmē tēriņi uz ielikņiem. Piemēram, darinājums ar kodu 200572021. Tie ir zelta auskari ar briljantiem, zelta massa 2.57 grami. Tēriņi zeltam sastāda 12.88 Ls, bet tēriņi uz diviem briljantiem ar kopējo svaru 0.20 karātu sastāda 118.300 Ls. pārējie tēriņi, kas sastāda 35.95 Ls, arī ir daudz augstāki, nekā tēriņi uz iepriekšējo darinājumu:

1. vaskošana 0.0426 Ls

2. liešana 0.0390 Ls

3. lējuma tīrīšana 0.0076 Ls

4. montēšana 3.8300 Ls

5. pulēšana 0.3252 Ls

6. mēģenes tīrīšana 0.0072 Ls

Kopā 4.2516 Ls

Tēriņi palīgmaterialiem sastāda 0.38 Ls.

Netiešie patstāvīgie tēriņi 31.32 Ls šajā gadījumā sastāda 18% no darinājuma pašizmaksas (31.32/167.13×100).

Pieskaitot vēl 20% no darinājuma peļņas pašizmaksas saņemam preces realizācijas cenu, kas sastāda 200.56 Ls (167.13+(20% no 167.13)).

Tādā veidā no veiktās analīzes rezultātiem redzam, ka uzņēmuma “Kristāls” produkcijai ir notiekti visi tēriņi tās ražošanai un aprēķināti ienākumi 20% apmērā no pašizmaksas vērtības.

Tabula 2.2.1

Uzņēmuma “Kristāls” ražojuma pašizmaksas un pārdošanas cenas aprēķini

(bez akmeņiem un ar mākslīgo akmeņu ielikņiem)

ražojuma

šifrs Metāla massa, 1.g metāla massa, Nov-ā metāla cena, Uzņēmu

ma tēriņi Preces

pašizmaksas Ienākumi 20%, Pārdošanas cena Tirdzn. org. atlaides

gr Ls Ls Ls Ls Ls par 1.gb. par 1.g. (:1,30)

1Z 451590 18 3.98 4.60 18.31 — 4.23 22.54 4.51 27.05 6.80 5.23

1Z 451490 18 3.65 4.60 16.79 — 4.80 21.59 4.32 25.91 7.10 5.46

1Z 233270 18 2.14 4.60 9.84 — 3.10 12.94 2.59 15.53 7.26 5.58

1Z 136150 18 3.03 4.60 13.94 — 5.62 19.56 3.91 23.47 7.75 5.96

1Z 458083 18

pērle – 1

cirkonijs 3-1

cirkonijs 2,5-1

pr. vidējais svars. 2,77 2.23 4.60 10.26 2.33 7.45 20.04 4.01 24.05 8.68 6.68

1Z 233253

pērle – 1

pr. vidējais svars.1,70 1.25 4.60 5.75 1.66 3.30 10.71 2.14 12.85 7.56 5.82

1Z 458038 18

cirkonijs 2,5-2

pr. vidējais svars. 3,22 3.20 4.60 14.72 0.40 5.92 21.04 4.21 25.25 7.84 6.03

1Z 233210 18 0.47 4.60 2.16 — 3.21 5.37 1.07 6.44 13.70 10.54

Tabula 2.2.2

Uzņēmuma “Kristāls” ražojuma pašizmaksas un pārdošanas cenas aprēķini izstrādājumiem ar dārgakmeņiem

Dārgmetāls Ielikņi Uzņēmuma tēriņi Ražojuma pašizmaksas Ienākumi

20% pārdoša

nas cena Preces svars

massa, gr. 1.grama cena, Ls vērtība, Ls Darinājuma šifrs Daudzums, gb. Karāta kopējais svars Cena par 1.

karātu,

Ls Ielikņu cena, Ls Ls Ls Ls Ls gr

2.57 5.01 12.88 200572021 2 0.20 591.50 118.30 35.95 167.13 33.43 200.56 2.61

2.64 5.01 13.23 200573081 2 0.26 204.75 53.24 35.95 102.42 20.48 123.90 2.69

2.66 5.01 13.33 200577081 2 0.27 126.75 34.22 35.95 83.50 16.70 100.20 2.71

2.70 5.01 13.53 200574051 2 0.34 412.75 140.34 35.95 189.92 37.96 227.78 2.77

2.70 5.01 13.53 200573061 2 0.36 425.75 153.27 35.95 202.75 40.55 243.30 2.77

2.58 5.01 12.93 200577041 1 0.03 243.75 7.31 24.62 44.86 8.97 53.83 2.59

2.31 5.01 11.57 200574081 1 0.04 156.00 6.24 24.62 42.43 8.49 50.92 2.32

2.34 5.01 11.72 200577072 1 0.03 145.11 4.35 24.62 40.69 8.14 48.83 2.33

3.1.4 Atmaksu punks uņēmumā “Kristāls”.

Apjoma, pārdošanas un ienākumu tēriņu izpētes veikšanas svarīgakais moments ir tēriņu atmaksas punkta noteikšana.

Ar šādu atmaksu punktu saprotam to naturālo produkcijas apjomu, kurš tiek realizēts, lai varētu nodrošināt uzņēmumam pilnīgu visu tēriņu atmaksu. Naturālais pārdošanas apjoms atmaksu punktā, nodrošina peļņas un kopējā tēriņu apjoma līdzvērtību. Ienākumi šajā punktā līdzinās 0.

Atmaksāšanās punkta formula var būt izteikta balstoties uz sekojošo ekonomisko sākumvienādojumu.

Peļņa – Kopējās izmaksas = Ienākumi

Tā kā kopējās izmaksas sastāv no patstāvīgo un mainīgo tēriņu summas, tad veinādojums iaskatās sekojoši:

Peļņa – Kopējie patstāvīgie izdevumi – Kopīgie mainīgie izdevumi = Ienākumi

vai

Peļņa = Kopējie patstāvīgie izdevumi = Kopīgie mainīgie izdevumi = Ienākumi

Savukārt, peļņu var aplūkot kā realizējamās produkcijas naturālā daudzuma ražošanu (ND) un realizējamās produkcijas vienības cenu (C), bet kopējie mainīgie izdevumi – kā realizējamās produkcijas naturālā daudzuma ražošana (ND) un mainīgo izdevumu produkcijas vienības (MpI).

Tādā veida vienādojums iegūst sekojošo izskatu:

ND x C = Kopējie patstāvīgie izdevumi + MpI + Ienākumi

Atmaksāšanās punktā peļņas summa ir proporcionāla tēriņu summai, tas ir ienākumi ir uz nulles. Tātad, realizējamās produkcijas naturālais daudzums (ND), kas nodrošina pilnīgu tēriņu atmaksu, var būt izskaitļots pēc formulas:

Nd = Kopējie patstāvīgie izdevumi : (C-MpI)

Tā arī ir atmaksāšanas punkta formula. Realizējamās produkcijas vienības (C) un mainīgo izdevumu produkcijas vienības (MpI) cenas atšķirība tiek saukta par Valuālo ienākumu.

Caur valuālo ienākumu rādītāju atmaksāšanās punkta formula izskatās sekojoši:

ND=Kopējie patstāvīgie izdevumi : Valuālie ienākumi.

Salīdzināšanai atradīsim atmaksāšanas punktus precēm bez ielikņiem un ar mākslīgajiem akmeņiem, un atsevišķi – atmaksāšanas punktu izstrādājumiem ar ielikņiem no dārgakmeņiem (briljantiem).

Uzņēmuma “Kristāls” ekonomiskie pamatrādītāji izskatās sekojoši.

Kopējie patstāvīgie izdevumi – 172355 Ls.

Mainīgie produkcijas vienības izdevumi – 16.20 Ls.

Realizējamās produkcijas vienības cena – 20 Ls

Ar tādiem datiem, uzņēmumam “Kristāls” ir nepieciešams realizēt 45356 gb. izstrādājumu ar viena izstrādājuma kopējo massu – 2.43 gr. zelta.

Priekšstata iegūšanai, pārdošanas apjoma, izdevumu un ienākumu attiecībās, atmaksas punktu atradīsim grafikā 3.1.1.

Grafiks 3.1.1

Grafiskajam atmaksas punkta attēlojumam ir jāzin reālo pārdošanas apjomu šādam preču veidam. Uzņēmumā “Kristāls” reālais pārdošanas apjoms atrodas diapazonā no 25000 līdz 80000 gb. (bez ielikņiem un ar mākslīgajiem akmeņiem). 2. taisnes šķērsošana, kas raksturo peļnu, un 3. taisni, kura atspoguļo uzņēmuma “Kristāls” kopējo izdevumu dinamiku pārdošanas apjomā ir 45356 gb.

Šāda veida preču pārdošanas apjoms nodrošina šo divu svarīgāko uzņēmuma darbības ekonomisko rādītāju līdzvērtība.

Gadījumā, ja uzņēmums “Kristāls” pārdos mazāk kā 45356 gb. izstrādājumu, tas cietīs zaudējumus, jo šajā gadījumā tēriņu kopējā summa pārsniegs kopējo peļņas summu. Pārdevuma diapazons no minimālā punkta (25000 gb.) līdz atmaksāšanās punktam (47875 gb.) uzņēmumam būs zaudējumu zona.

Taču gadījumā, ja tiks pārdots vairāk nekā (47875 gb) – uzņēmumam ir jāgūst peļņa, jo augšējā diapazonā peļņa pārsniedz kopējos izdevumus. Šis diapazons, uzņēmumam “Kristāls” būs peļņas zona.

Tādā veidā grafikā ir redzams, ka atmaksāšanās punkts kalpo par vidutāju starp tiem pārdošanas apjomiem, kas nes uzņēmumam zaudējumus, un tiem, kuri nes peļņu.

Taču šis uzņēmuma atmaksāšanās punkts ir patiess tajā gadījumā, ja uzņēmums ražos un pārdos vienīgi ražojumus bez ielikņiem un ar mākslīgo akmeņu ielikņiem. Tālāk, mēs atradīsim uzņēmuma tēriņu atmaksāšanas punktu, veidā, it kā tas ražotu un pārdotu izstrādājumus ar dārgakmeņiem (briljantiem).

Kopējie patstāvīgie izdevumi uzņēmumam paliek iepriekšējā līmenī 172355 Ls. Mainīgie produkcijas vienības tēriņi staruji mainās un sastāda 76 Ls. Produkcijas vienības realizācijas cena arī krasi mainās uz 131 Ls.

Ar tādiem datiem, uzņēmumam “Kristāls” ir jārealizē jau 3133 izstrādājumus (172355:(131-76) ar kopējo akmeņu massu ~603 karāti (0.19 ir vidējais briljanta svars x 3133 gb.). Reāls tādu preču pārdošanas apjoms atrodas diapazonā no 2500 gb. līdz 5000gb. Tagad atveidosim grafiski tēriņu atmaksāšanās punktu dotajam preču veidam, – grafiks 3.1.2.

Šajā grafikā 2 taisne tapat raksturo peļņu, un 3. taisne atspoguļo uzņēmuma kopējo tēriņu dinamiku, bet to šķērsošanās punkts ir pārdošanas apjoms, kas līdzīgs 3133 izstrādājumu gabaliem. Dotajā gadījumā ar šādu pārdošanas apjomu tiek nodrošināta šo divu svarīgāko uzņēmuma darbības rādītāju līdzvērtība. Tagad jau ar produkcijas pārdošanu ne mazāk par 3133 gabaliem uzņēmums “Kristāls” nesīs zaudējumus, jo kopējā tēriņu summa pārsniegs kopējo ienākumu summu. Zaudējumu zona dotajā gadījumā atradīsies diapazonā no 2500 gabaliem līdz 3133 gabaliem izstrādājumu ar briljantiem. Ienākumu zona uzņēmumam atradīsies pārdošanas diapazonā vairāk par 31333 izstrādājumu gabaliem.

Līdz šim pārdevumu apjomu aprēķini, kas nodrošināja tēriņu atmaksāšanos, notiek naturālajā izteiksmē. Taču ir svarīgi notiekt arī realizācijas izmaksu apjomu, kas līdzsvaro ienākumus un tēriņus uzņēmumā.

Grafiks 3.1.2

Atmaksāšanās punkts vērtību izteiksmē tiek aprēķināts pēc sekojošās formulas:

Pārdošanu apjoms vērtībizteiksmē, kas ir nepieciešams pilnai tēriņu atmaksāšanas nodrošināšanai, ir proporcionāls kopējiem patstāvīgajiem tēriņiem, kas tika dalīti ar valuālo ienākumu koeficientu. Savukārt valuālo ienākumu koeficients ir proporcionāls valuālās vienības ienākuma un realizējamās produkcijas cenu attiecībai.

Tādā veidā, pirmajā gadījumā, ar norunu, ka uzņēmums “Kristāls” ražos un realizēs vienīgi izstrādājumus bez ielikņiem un ar mākslīgo akmeņu ielikņiem, valuālā ienākuma koeficients būs 0.19 (20-16.20):20.

Līdz ar tālākiem aprēķiniem, atmaksāšanās punkts vērtībizteiksmē sastādīs 907 tūkst. Ls (noapaļoti) 172355 Ls: 0.19~907000 Ls.

Otrajā gadījumā, ar norunu, ka tiks ražoti un tirgoti izstrādājumi vienīgi ar dārgakmeņiem, valuālā ienākuma koeficients uzņēmumam “Kristāls” līdzināsies 0.41 (131-76):131. Bet atmaksāšanās punkts vērtībizteiksmē sastādīs 420378 Ls (172355:0.41).

No visiem aprēķiniem, ks ir parādīti iepriekš, kā arī no grafikiem, skaidri ir redzams, ka izstrādājumi ar dārgakmeņiem ir rentablāki, jo atmaksāšanās punkti naturālaja izteiksmē un realizācijas vērtības apjomā ar dārgakmeņiem ir daudz zemāk. Naturālā izteiksmē – 14 reizes (45356:3133) un vērtībizteiksmē – vairak ka 2 reizes (907720:410423).

Taču, uzņēmums “Kristāls” ražo un realizē abu veidu produkciju, līdz ar to veidojot labvēlīgu priekšstatu visiem iedzīvotāju slāņiem. Izstrādājumiem ar dārgakmeņiem ir diezgan augstas cenas un to mērķauditorija ir turīgie iedzīvotāji. Un izstrādājumi bez ielikņiem un mākslīgajiem akmeņiem parasti nav tik dārgi un ir domāti vedējam un zemākam iedzīvotāju slānim.

Tāpēc, atradīsim atmaksāšanās punktu naturālajā izteiksmē un realizācijas vērtībizteiksmē ar notiekumu, ka tiek ražots vienāds gan viena, gan otra izstrādājuma vieda skaits.

Kopējie uzņēmuma tēriņi, kā jau tika minēts iepriekš – 172355 Ls. Mainīgie produkcijas vienības tēriņi tagad sastāda 46 Ls ((16.20+76):2).

Produkcijas vienības realizācijas vērtība ir 76 Ls ((131+20):2). Dotajā gadījumā uzņēmumam ir nepieciešams realizēt 5745 izstrādājumus (172355:(76-46)) 2872 izstrādājumus ar briljantiem ar kopējo massu apmēram 545 karāti un 2873 izstrādājumus bez ielikņiem un ar mākslīgajiem dārgakmeņiem. Reālā pārdošanas apjoma diapazons ar dotajiem notiekumiem patreiz atrodas diapazonā starp 3000 gabaliem un 10000 katra veida izstrādājumu gabaliem. 2 taisne, kas raksturo peļņu, un 3 taisne, kas norāda uz uzņēmuma “Kristāls” kopējo tēriņu dinamiku, krustojas punktā, kas atrodas 5745 izstrādājumu gabalu pardošanas vieta. Dotajā gadījumā, ar šādiem pārdošnas apjomiem tiek nodrošināta šo divu uzņēmuma darbības ekonomisko rādītāju attiecība.

Tagad atradīsim pārdošanas apjoma atmaksāšanās punktu vērtībizteiksmē dotajiem noteikumiem. Šajā gadījumā noapaļotais valuālā ienākuma koeficients ir 0.39 ((76-46):76). No šejienes atmaksāšanās punkts vērtībizteiksmē sastāda 442000 Ls (noapaļoti).

Aprēķins: 172355 Ls :0.39=442000 Ls (noapaļoti)

Grafiks 3.1.3

Tādā veidā, izpētot uzņēmuma “Kristāls” atmaksāšanās punktus trijās situācijās, var izdarīt secinājumus, ka visefektīvākā ir izstrādājumu ar dārgakmeņiem realizācija. Taču, līdz ar līdzīgo skata ziņā abu produkcijas veidu izgatavošanu un realizāciju atmaksāšanās punkti ražošanas apjomi naturālaja izteiksmē un vērtībizteiksmē paaugstinās nenozīmīgos apmēros. Naturālaja izteiksmē palielināšanas notiek par 2612 gabaliem vai 1.8 reizes. Vērtībizteiksmē paaugstināšanās ir novērojama vienīgi par 29558 Ls vai 1.07 reizes. Pēc grāmatvedības atskaišu datiem, uzņēmums 1999.gadā ir realizējis 20313 izstrādājumu gabalus, kopēja svarā – 49 kg un 650 grami zelta. Un ir nesis zaudējumus 151659 Ls apmērā. Līdz ar to var secināt, ka kopējam pārdošanas apjomam bija mazs galējais svars izstrādajumiem ar dārgakmeņiem. Tāpēc, uzņēmumam ir jāmeklē izejas ceļi no dotās situācijas un jāpalielina pārdošanas apjomu izstrādājumiem ar dārgakmeņiem.

3.1.5. Atmaksāšanās punktu ietekmējošo faktoru novērtēšana.

Kā jau tika aplūkots iepriekš, atmaksāšanās punkts, pārdošanas apjoms, kas nodrošina pilnu visu tēriņu atlīdzināšanu, ir atkarīgi no sekojošiem pamatfaktoriem:

1. Realizējamās produkcijas vienības cena.

2. Produkcijas vienības mainīgie tēriņi.

3. Kopējie patstāvīgie tēriņi.

Šo faktoru ietekmi var novērtēt ar aprēķinu palīdzību, kas ir parādīti tabulā 3.1.5.1.

No aprēķiniem dotajā tabulā ir redzams, ka visjūtīgāk atmaksāšanās punkts reaģē uz produkcijas vienības pārdošanas cenas izmaiņām. Sekojoši, īpašas kontroles objektam no uzņēmuma “Kristāls” vadības puses ir jākļūst tieši dotajam parametram. Cenas samazināšanās realizējamajai produkcijai par 10% sniedz strauju augšanu, par 34% pārdošanas apjoma, kas ir nepieciešami tēriņu atmaksāšanās nodrošināšanai. Naturālajā izteiksmē no 5745 gabaliem aug līdz 7695 gabaliem. Bet cenas paaugstināšana realizējamajai produkcijai par 10%, dod manāmu pazemināšanos pārdošanas apjomam – par 20%. Naturālajā izteiksmē no 5745 gabaliem samazinās līdz 4583 gabaliem. Tāpat, augstā līmenī atrodas arī produkcijas vienības mainīgo tēriņu faktora jūtība.

Mainīgo tēriņu samazināšanās par 10% dod pārdošanas apjoma samazināšanos par 13%, no 5745 gabaliem uz 4981 gabaliem. Tēriņu palielināšanās par 10% dod pārdošanas apjoma palielināšanos par 18%, no 7545 gabaliem uz 6785 gabaliem. Tāpēc pat neliels tēriņu augums ārkārtīgi nelabvēlīgi ietekmēs uzņēmuma darbības rezultātus.

Starp kopējiem patstāvīgajiem tēriņiem un pārdošanas apjomu ir tieši proporcionāla atkarība.

Patstāvīgo tēriņu samazināšana par 10% dod pārdošanas apjoma samazināšanos par 10%, no 5745 gabaliem līdz 5170 gabaliem.

Patstāvīgo tēriņu palielināšana par 10% arī dod pārdošanas apjoma palielināšanos par 10%, no 5745 gabaliem uz 6320 gabaliem.

Šie tēriņu veidi var būt aplūkoti kā uzņēmuma “Kristāls” efektivitātes augšanas svarīga faktora veidā.

Tabula 3.1.5.1.

Dažādu faktoru izmaiņu ietekme uz atmaksāšanas punktu.

Mainīgais Rādītāji

faktors Produkcijas vienības cena, Ls Produkcijas vienības mainīgie tēriņi, Ls Kopējie patstāvīgie tēriņi, Ls Pārdošanas apjoms, kas nodrošina tēriņu atmaksāšanos, gb.

Bāzes notiekumi 76 46 172355 5745

Realizējamās produkcijas cena 68.40

(samazināšanās par 10%)

83.60

(palielināšanās par 10%) 46

46 172355

172355 7695

(palielināšanās par 34%)

4583

(samazināšanās par 20%)

Produkcijas vienības mainīgie tēriņi 76

76 41.40

(samazināšana par 10%)

50.60

(palielināšana par 10%) 172355

172355 4981

(samazināšana par 13%)

6785

(palielināšana par 18%)

Kopējie patstāvīgie tēriņi 76

76 46

46 155119

(samazināšana par 10%)

189591

(palielināšana par 10%) 5170

samazināšana par 10%)

6320

(palielināšana par 10%)

3.2. Uzņēmuma rentablitāte.

Rentablitāte raksturo uzņēmuma darbības rezultativitāti. Rentablitātes rādītāji ļauj novērtēt, kādus ienākumus gūst uzņēmums no katra aktīvos ieguldītā rubļa.

Pastāv rentablitātes rādītāju sistēma. Var izcelt rādītājus, ko realizē statistiskajā praksē, lai varētu novērtēt tekošo tēriņu un avansējamo resursu, efektivitāti kā arī rādītājus, balstoties uz kuriem tiek noteikta uzņēmuma īpašuma izmantošanas efektivitāte un ienākumi.

Ražojoši-saimnieciskās (komerciālās) darbības efektivitāte atspoguļo rādītāju “bilances (kopējā) rentablitāte”; tekošo tēriņu izmantošanas efektivitate dzīvajam un iepriekšējam darbam raksturo “produkcijas rentablitāti”; produkcijas realizācijas tēriņu izmantošanas efektivitāte raksturo “pārdošanas rentablitāti”. Tā kā uzņēmums “Kristāls” pašlaik ir akcionieru sabiedrība, tad svarīgs rādītājs ir akcionieru (personīgā kapitāla) rentablitāte.

Akcionieru kapitāla rentablitāte raksturo ienākumu normu, uzņēmumā ieguldītajam personīgajam kapitālam.

Rentablitātes rādītāji var būt saistīti ar multiplikatīvo indeksu modeļu palīdzību, kas ļauj pārbaudīt faktoro rentablitātes analīzi.

Īpaši izplatīts statistiskajā praksē ir kopējās (bilances) rentablitātes rādītājs.

Aplūkosim ar kopējās rentablitātes piemēru, aktorā indeksa analīzes metodiku:

Kopējā skatījumā y=abcd, kur

y=R1 – kopējās rentablitātes līmenis

a= BI:PR – bilances ienākumu izmaiņas koeficients

d= PR: I – realizētās produkcijas rentablitāte R2

c=I:KA – apgrozījuma kapitāla apgrozījumu skaits, kas ir izskaitļots pa pilniem tēriņiem uz realizēto produkciju

d=AK:RK- apgrozījuma kapitāla daļa kopējās ražošanas kapitāla vērtībā

Lai varētu novērtēt faktoru, kas ir iekļauti faktoru modelī, par izmaiņām kopējās rentablitātes līmenī, atskaites laika posmā, salīdzinot ar iepriekšējo – izmantjam datus, kas ir parādīti tabulā 3.2.1.

Katra faktora izmaiņu ietekme attiecīgajā izteiksmē atbildīs dotā faktora atskaites līmeņa attiecībām pret iepriekšējo, bet absolūtās kopējās rentablitātes līmeņa izmaiņas ar dotā faktora ietekmes izmaiņām līdzināsies atskaites un šī faktora iepriekšējā līmeņa atšķirībām un atbilstīgo citu faktoru līmeņiem.

Aprēķini rāda:

1. Bilances ienākumu (tēriņu) koeficienta izmaiņu ietekme (a faktors).

∆y(a)=((a0)b1∙c1∙d1

1998. gads – (-340.95-1.0064)x0.0097×0.27532×0.59335=-0.05403

1999. gads – (2-340.95)x(-0.13139)x0.02991×0.06187=0.05272

Sekojoši, 1998.gadā uzņēmuma palielinājās ārpusrealizācijas zaudējumi, kas samazināja kopējās rentablitātes līmeni par 5.4 sant/Ls.

2. Realizētās produkcijas rentablitātes izmaiņu ietekme (faktors b)

∆y(b)=a0(b1-b0)c1∙d1

1998.gads – 1.0064(0.0097-(-0.22559))x0.59335=0.03772

1999.gads – 340.95(-0.13139-0.00097)x0.29913×0.60187=-0.08122

Kā produkcijas rentablitātes paaugstināšanas sekas 1998.gadā, kopējā uzņēmuma rentablitāte palielinājās par 3.7 sant/Ls, bet 1999.gadā ka sekas produkcijas rentablitātes samazināšanai, kopējā rentablitāte samazinājās uz 8.1 sant/Ls.

3. Apgrozījuma kapitāla apgrozīšanās izmaiņu ietekme (faktors c)

∆y(c)=a0∙b0(c1-c0)∙d1

1998.gads – 1.0064×0.2559(0.2559(0.27532-0.38497)x0.59335=-0.0147

1999.gads – 340×0.00097(0.29913)x0.6.187=0.0047

Tādā veidā, palēnināšanās rezultātā 1998.gadā apgrozījuma kapitāla apgrozījumu kopējā rentablitāte samazinājās par 1.4 sant/Ls un paātrināšanās rezultātā 199.gadā – kopējā apgrozījuma rentablitāte palielinājās par 0.47 sant/Ls.

4. Apgrozījuma kapitāla vērtības daļas izmaiņas ietekme kopējā ražošanas kapitālā (faktors d) ∆y(d)=a0∙b0∙c0(d1-d0)

1998.gads – 1.0064×0.22559×0.38497(0.59335-0.61859)=-0.0022

1999.gads – 340×0.00097×0.27572(0.6.187-0.59335)=0.00077

Tātad, ražošanas kapitāla struktūras izmaiņas 1998.gadā samazināja kopējo rentablitāti par 0.22 sant/Ls, bet 1999.gadā palielināja par 0.08 sant/Ls.

Kopējās absolūtās (sant/Ls) izmaiņas uzņēmuma rentablitātē līdzinās visu faktoru ietekmes summa:

1998. gads -(-5.4)=3.7=(-1.4)+(-0.22)=-3.32 sant/Ls

1999.gads – 5.27+(-8.1)+0.47+0.8=-1.56 sant/Ls

Tādā veidā, uzņēmuma rentablitātes samazināšanās 1998.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo, galvenokārt tiek noteikta uz ārpusrealizācijas zaudējumu palielināšanos, bet 1999.gadā – salīdzinot ar iepriekšējo, līdz ar realizētās produkcijas rentablitātes samazināšanos, kal vajadzētu pievērst lielu uzmanību nākošajā laika posmā.

Tabula 3.2.1.

Kopējā rentablitāte un tās izmaiņu faktori.

Rādītājs Simbols 1997.g. 1998.g. Absolūtās izmaiņas (+;-) Dinamikas koeficients, % 1999.g. Absolūtās izmaiņas (+;-) Dinamikas koeficients, %

Bilances ienākumi BI -188102 -161615 26487 85.91 -134709 26906 83.35

Realizētās produkcijas peļņa RP 641572 488140 -153432 76.08 430884 -57256 88.27

Ražošanas tēriņi I 828472 487666 -340806 58.86 496062 8396 101.72

Realizētās produkcijas ienākumi PR -186900 474 187374 100.25 -65178 -65662 13852.74

Ražošanas kapitāls, tai skaita arī apgrozījuma kapitāls RK

AK 3478842

2151998 2985139

1771258 -493703

-380740 85.80

82.30 2755238

1658305 -229901

-112953 92.29

93.62

Bilances ienākumu izmaiņu koeficients a=BI:PR 1.00643 340.95 338 340.00 2.00667 -338 0.58

Realizētās produkcijas rentablitāte b=PR:I -0.22559 0.00097 0.22656 100.42 -0.13139 -0.13236 100.73

Apgrozījuma kapitāla apgrozījumu skaits c=I:Ak 0.38497 0.27532 -0.10965 71.51 0.29913 0.02381 108.64

Apgrozijuma kapitāla daļa kopējā ražošanas kapitāla vērtībā d=Ak:Rk 0.61859 0.59335 -0.0252 95.91 0.60187 0.00852 90.31101.43

Kopējā (bilances) rentablitāte y=BI:RK -0.05400 -0.05413 -0.00013 100.24 -0.04889 0.00524 90.31

4. NODAĻA

UZŅĒMUMA VADĪBAS PILNVEIDOŠANAS PAMATVIRZIENU IZPĒTE

4.1. Stratēģijas vadība.

Stratēģiskā vadība tā ir organizācijas vadības māksla ilgā laika posmā tādā veidā, lai izmantojot katru iespēju, spētu aiziet no problēmām, kas patstāvīgi rodas ārēja vidē, saglabātu zņēmuma dzīvotspēju un spēju veicināt tā tālāko attīstību.

No īsa ieskata uzņēmuma “Kristāls” darbībā secinam, kā tas ir attīstījies un kas ar to ir noticis pēc PSRS sadalīšanās, un visu ekonomisko saišu saraušanas un kādā sarežģītā stāvoklī tas atrodas pašlaik. Ja dotajā laikā mēģināt atrast tos stratēģiskos virzienus, kuri izvedīs uzņēmumu no šoka stāvokļa, tad tuvā nākotnē uzņēmumu sagaida bankrots.

Dotajā situācijā, izejot no veiktās finansiālās darbības analīzes un uzņēmuma finansiālā stāvokļa, ir acīmredzams, ka uzņēmumam ir pieņemami divi stratēģijas virzieni, divas stratēģijas:

1. Uzņēmuma restrukturizācijas stratēģija.

2. Uzņēmuma attīstības stratēģija sfērā “produkts – tirgus”.

Restrukturizācijas stratēģija tiek pielietota ar mērķi palēnināt uzņēmuma funkcionēšanas ekonomisko rādītāju pasliktināšanos.

Līdz ar to veicamās izmaiņas visbiežāk ir tādu darbību savienojums, kā:

– vadības nomaiņa, kas nes atbilstību par doto nelabvēlīgo situāciju;

– uzņēmuma finansiālās pozīcijas nodrošināšana;

– fundamentāla uzņēmuma pozīcijas maiņa attiecība pret tās konkurentiem (balstoties uz spēcīgajām pusēm, attiecībā uz pretiniekiem un stratēģijas izmaiņas);

– tēriņu samazināšana ar darbības lauka samazināšanas palīdzību;

– finansiālo resursu piesaistīšana reorganizācijas veikšanai (esošo resursu daļas pārdošana);

– ienākumu palielināšana uz pārdodamo izstrādājumu daudzuma palielināšanas rēķina vai cenas palielināšanas rēķina (Ja nav iespējas samazināt tēriņus).

Apvienota vienlaicīga uzreiz vairāku augstākminēto darbību izmantošana dod iespēju uzņēmuma restrukturizācijas veikšanai un tā glābšanai.

Stratēģijas neveiksmes iemesli šajā veidā ir ārkārtīgi vēls restrukturizācijas darbību uzsākums, ilglaicīga situācijas uzlabošanas nogaidīšana, kā arī vāja konkurences pozīcija attiecība uz citiem uzņēmumiem.

Uzņēmumu restrukturizācija ekonomikas un tautsaimniecības transformācijas apstākļos tiek uztverts kā adaptēšanās process tirgus prasībām.

Šajā saistībā, uzņēmuma restrukturizācijai ir jārod savdabīga atbilde uz signāliem, kas nāk no uzņēmuma ārējās apkārtnes, un jābūt patstāvīgas aktīvās darbības formai, ar mērķi uzlabot uzņēmuma stratēģisko stāvokli tirgū, palielināt konkurētspējību un sasniegt labvēlīgus ekonomiskās darbības rezultātus.

Uzņemumos, kas tiek raksturoti ar labu ekonomisko un finansiālo situāciju, restrukturizācija ir viens no tirgus uzbrukšanas elementiem, kura mērķis ir paaugstināt konkurētspeju. Uzņēmumos, kuri cieš no finansiālajām grūtībām, dotajā gadījumā uzņēmums “Kristāls”, restrukturizācija ir kā līdzeklis ekonomiskā līdzsvara atgūšanai.

Zinātniskajā literatūrā, atkarībā no tā, kādai uzņēmuma darbības jomai ir attiecināma veicama restrukturizācija, izšķir:

– priekšmetisko restrukturizāciju;

– subjektīvo restrukturizāciju.

Subjektīvā restrukturizācija uzņēmumā “Kristāls” jau notika – valstiskais uzņēmums sakumā tika reorganizēts SIA, bet vēlāk akcionieru sabiedrībā. Tāpēc dotajā laikā uzņēmumam vairāk piemērota ir priekšmetiska restrukturizācija, kas attiecas uz uzņēmuma priekšmeta funkcionēšanu, t.i. tā ražošanas profilu, izmantojamo paņēmienu un ražošanas tehnoloģijām. Uzņēmuma tiešām ir nepieciešama ražojamo izstrādājumu atjaunošana, īpaši ar dārgakmeņiem, kas atbilst mūsdienu prasībām, jo vairakums modeļu tiek ražoti jau vairak ka 20.gadus un ir novecojuši. Tāpat ir nepieciešama jaunu tehniloģiju ieviesšana ražošanas procesā, kas samazinas tēriņus un tādā veidā samazinās ražojamās produkcijas pašizmaksas.

Uzņēmuma attīstības stratēģija produkts-tirgus sfērā ir salīdzinoši lēta un neriskanta stratēģija. Tā ietver iziešanu uz jauniem, ģeogrāfiskā izteiksmē, tirgiem vai uz jauniem segmentiem (klientu loks) jau esošajos tirgos. Šie soļi liecina vienīgi par esošās darbības sfēras paplašināšanos.

Lēmums par to, kur un kad uzņēmumam ir jāpalpašina sava darbība, ir atkarīgs no dotā rajona vai reģiona demogrāfiskās attīstības, no labvēlīgu attīstības tendenču parādīšanās. Dotajā jautajumā, uzņēmumam “Kristāls” ir tieši jāsaprot, ka uz doto brīdi tas ir iespējams vienīgi ar austrumu tirgu un bijušā PSRS teritoriju.

Izšķir sekojošos alternatīvos uzņēmuma attīstības virzienus “produkts-tirgus” jomā:

– ienākšana tirgū;

– tirgus attīstība;

– produkta attīstība.

Ienākšanai tirgū ir savs mērķis – jau ražojamo produktu pardošanas apjomu paaugstināšana, kas īpaši svarīgi ir uzņēmumam “Kristāls” dotajā situācijā. Pārdošanas apjoma palielināšanu uzņēmums var sasniegt pateicoties produkcijas kvalitātes uzlabošanai, cenu samazināšanai, produkta virzības intensifikācijai un arvien racionālākai un intensīvākai mārketinga instrumentu izmantošanai. Norādītā satratēģija tiek uzskatīta par īpaši aktuālu un daudzviet tiek pielietota.

Tirgus attīstības stratēģija tādās uzņēmuma darbībās, kas ir tendētas uz produkta pārdošanas apjoma palielināšanu arvien jaunos tirgos. Šeit ir jāizdala darbības, kas ir tendētas uz nonākšanu jaunos tirgus segmentos, kā arī tendētas uz jauniem tirgiem – vārda ģeogrāfiskajā nozīmē.

Produktu attīstības stratēģija – tā ir jaunu produktu modificēšana un pilnveidošana, vai jaunu produktu izstrādāšana, kas veic līdzīgas funkcijas. Pateicoties šādai rīcībai, palielinās iespējas arvien dziļāk nokļūt tirgū, produktu attīstība veicina konkurences pozīcijas uzlabošanos un pagarina produkta dzīves ciklu, uz dotā produkta markas izmantošanas rēķina un pozitīvo attieksmi pret to.

Šāda veida stratēģija ir maz riskanta, jo uzņēmums operē labi zināmo tirgu rāmjos, izmanto līdzīgas tehnoloģijas, kā arī līdzīgus izvietošanas kanālus un mārketinga instrumentus.

Šie trīs virzieni ir prioritāri uzņēmumam “Kristāls”, ja tas nolems iziet postsovietiskajā tirgū, panākt savas produkcijas noieta palielināšanos, palielināt ienākumus un atkal kļūt par augsti rentablu uzņēmumu. Taču, visos virzienos ir teikts, ka ir jāizmanto mārketinga iznstrumenti.

4.2. Mārketings.

Dotajā laikā mārketings tiek saprasts kā orientēts uz vadības domāšanas stila tirgu, kuram ir raksturīga radoša, sistemātiska un nereti agresīva pieeja. Tiek uzskatīts, ka nav pietiekami vienkārši reaģēt uz apstākļiem, reģistrēt apkārtējās vides parametrus, ir jāmaina pašam šie parametri. Te ir jāizceļ trīs galvenie virzieni:

– ienākšana tirgū;

-tirgus paplašināšana;

– tirgus nodrošināšana.

Šodien, pēc PSRS sabrukuma, pēc visu ekonomisko saišu saraušanas ar bijušajiem PSRS reģioniem, kas dotajā brīdī ir ārzemju valstis, viss tas pilnā mērā attiecas arī uz uzņēmumu “Kristāls”.

1) Ienākšana tirgū būs veiksmīga, ja preces pārdošanu pavada mērenas cenas, augsta kvalitāte, laba klientu apkalpošana – tā ir tikai viena uzņēmuma darbības puse. Ja runa iet par to, ka svarīgākais ražošanas lēmumu pieņemšanā ir pircēju vēlmes un intereses. Par problēmām var uzskatīt visu, kas virza cilvēkus. Piemēram, precei ir jābūt izveidotai tā, lai uzreiz pievērst uzmanību, t.i. ir jābūt augstvērtīgam ražojumam, jābūt ērtam lietošanā, atklāt papildus izmantošanas iespējas un t.t. Tāpēc, mārketingam ir raksturīga sistemātisko vajadzību izpēte un to labāko apmierināšanas veidu meklēšana.

2) Tirgus palpašināšana ir otrs svarīgākais mārketinga virziens pēc ienākšanas tirgū. Tirgus paplašināšana ir iespējama četros virzienos:

a) sākumā var mēģināt palielināt atbilstošā produkta noieta apjomu vecajā tirgū ar pielietošanas intensivitātes palielināšanas palīdzību vai personīgās tirgus daļas palielināšanu;

b) otrā iespēja – ienākšana ar veiciem vai nedaudz mainītiem produktiem uz jaunu tirgu. Tam var mēģināt iziet uz jauniem patērētaju slāņiem (piemēram, ir parādījies noteikts iedzīvotāju procents ar ļoti augstu ienākumu līmeni, kas gatavi samaksāt “lielu naudu” par ekskluzīviem izstrādājumiem ar briljantiem). Atrast jaunas iespējas sava produkta pielietojumam vai iziet uz jauniem ģeogrāfiskajiem tirgiem (piemēram, eksports – uzņēmumam “Kristāls” galvenokārt uz austrumiem, bijušajās PSRS republikās, bet tagad ārzemju valstis, jo iziet uz rietumu valstu tirgiem šodien būs diezgan sarežģīti).

c) var izmantot trešo veidu, kad uzņēmums – ražotājs, cenšas pilnīgāk aptvert noteiktas pircēju grupas vajadzības un attiecīgā veidā paplašina savu asortimentu. Bieži tas ir saistīts ar diverisifikāciju, jaunu produktu iekļaušanu programmā, kas nereti bāzējas uz esošās ražošanas pieredzes izmantošanu, veciem noieta kanāliem un saitēm ar klientiem. Uzņēmumam “Kristāls” var izmantot sekojošo: tā kā pašlaik strauji izveidojās iedzīvotāju sadale uz ļoti bagātiem un ar zemu ienākumu līmeni, tad ir jāražo dārgi – ekskluzīvi izstrādājumi ar briljantiem un citiem dārgakmeņiem, un attiecīgi lētus (neliela svara ar mākslīgajiem akmeņiem) izstrādājumus no zelta;

d) un beidzot, var būt ir nozīme iziet ar jaunām precēm uz jauniem tirgiem.

Nereti, šī stratēģija balstās nevis uz tieksmi izaugt, bet ir saistīta ar mēģinājumu samazināt risku, piemēram, uzņēmums var parbaudīt jaunas preces panākumus un tās ietekmi uz ražotāja imidžu, uz salīdzinoši mazāk riskanta un svarīga tirgus, pirms iziet uz savu pamattirgu. Uzņēmums “Kristāls” var sākt ražot izstrādājumus no zelta ar dzintaru, kas ir ļoti pieprasīti Krievijas trigū un citās valstīs.

3) Tirgus drošības nodrošināšana – trešais galvenais mārketinga virziens.

Tirgus paplašināšana vienmēr tiek pavadīta ar tieksmi pēc drošības. Bieži vien tas notiek ne bez vairāk vai mazāk spēcīga spiediena uz patērētājiem un konkurentiem. Pats drošākais ceļš tirgus drošības nodrošināšanai ir klienta apmierināšana no cenas viedokļa, kvalitātes un apkalpošanas. Tas ir iespējams vienīgi tad, kad izdodas attīstīt kompleksu mārketinga koncepciju, kas neatstāj vietu konkurentu darbībai.

Tādā veidā mēs esam īsumā aplūkojuši māretinga pamatvirzienus. Tālāk mēģināsim izpētīt uzņēmuma “Kristāls” mārketinga dienesta pamatvirzienus, kas ir ļoti nepieciešami ātrākai uzņēmuma iziešanai no krīzes situācijas.

4.2.1. Tirgus izpēte.

Tirgus izpēte ir ļoti svarīga preču ražotājiem. Tirgus – tie ir potenciālo pircēju miljoni, kurus ir jāapvieno vairāk vai mazāk viendabīgās grupās, lai attiecībā pret viņiem varētu pielietot notiektu ražošanas politiku (ražot tiem un pārdot tādas preces, kuras ir viņiem nepieciešamas) un reklāmas “pazoņojuma” izvēles politiku, kas ir paredzēta tieši viņu manierei redzēt, viņu tirgus uzvedībai, t.i. sadalīt pircējus segmentos. Pircēju grupu noteikšana ir jābalsta uz dažādiem daudzumu un kvalitātes kritērijiem (vecums, dzimums, dzīves apstākļi, ienākumi, sociāli-profesionālo grupu piederība), tā arī balstoties uz psiholoģiskiem datiem (konservatīvisms, autoritātes, pozitīva vai negatīva attieksme uz izmaiņām, jauninājumiem).

Dažādu segmentu izpētē ļoti liela nozīme ir uzņēmumam, tā balstās uz izmeklējumiem, kas ietver testēšanu, motivāciju izpēti. Pats sarežģītākais šajā lietā ir – izcelt tos motīvus, kas ir pamudinājuši veikt pirkumu.

Aplūkosim dažus tirgus izpētes paņēmienus un sāksim ar motivāciju.

Jebkurš cilvēks, kuram ir nepieciešams pārdot jebkādu produktu, pakalpojumu vai ideju, apzināti vai neapzināti cenšas panākt patiesos pircēju uzvedības motīvus, noteikt slēptos šīs uzvedības motīvus, tāpēc viņš vēršas pie motivāciju izpētes. Tieši motīvi pamudina mūs uz jebkādu lēmumu pieņemšanu kautko nopirkt, kautkur aiziet; tādā veidā, tiek noņemts sasprindzinājums, ko izsauc šādas vēlmes. Tāpēc, uzņēmums “Kristāls” ir spiests pievērst uzmanību šī jautājuma izpētei. Uzņēmumam svarīgākais ir motīvu un potenciālo klientu izpratne. Uzņēmumam ir jābūt ieinteresētam informācijas ieguvē par to, kādai ir jābūt tā izstrādājumiem (viegli vai smagi, ar ielikņiem vai bez; ja ar ielikņiem, tad kādiem – dārgakmeņiem vai mākslīgajiem un t.t.); kādai ir jābūt reklāmai, lai viss tas sekmētu pirkuma aktu; pirkuma motīvi vai preces nopirkšanas veikšanu; pircēja uzvedība (labi apdomāta vai impulsīva).

Attiecībā uz reklāmu, motivāciju izpēte ieņem īpašu nozīmi reklāmas kampaņas sagatavošanas laikā. Tas ļauj uzņēmumam: izstrādāt savu pozīciju līdz ar reklāmas teksta sagatavošanu un argumentēšanu, darboties ar katru potenciālo pircēju segmentu un ietekmēt katru pircēju tipu; notiekt to, ko nevajadzētu aizskart; notiekt, kāds reklāmas tips ir jāizmanto: informatīvais, ar noslieci uz vispārēju popularitāti.

Attiecībā uz piedāvātajiem izstrādājumiem motivācijas analīze dod iespēju: būt visu to dzīves fāžu lietu kursā, kurās atrodas šīs preces, lai varētu paredzēt iespējamo modifikāciju izmaiņas klientu gaumē vai svarīgu jautājumu, ko pārtvers konkurenti, ja tas netiks risināts. Noieta kanālu izpēte sniegs iespēju noteikt: kāpēc viens preses veids ir tik pieprasīts, bet cits nē? Kādā veidā tirdzniecība izvēlas savus izstrādājumus?

Kāds ir tās viedoklis par dažādiem izstrādājumiem (priekšrocības un nepilnības)?

Kādā veidā tā izvēlas preci un tās ražotāju?

Kāda ir ietekme uz patērētāju?

Ar kādām grūtībām tā satiekas?

Zināt savu tirgu plašā šī vārda nozīmē, – tas ir zināt savus potenciālos klientus un viņu vidi (ekonomisko, psiholoģisko, likumdošanas). Šīm zināšanām ir jābūt pilnīgām gan kvantitatīvajā, gan kvalitatīvajā, gan motivējošā ziņā. Uzņēmumam “Kristāls”, kā arī daudziem citiem uzņēmumiem ir (taču vāji izmanto tos) dažādi līdzekļi un daudzveidīgi avoti, kuri ļauj veikt kvantitatīvu un kvalitatīvu izpēti.

Vispirms, tādi avoti ir uzņēmuma darbības rezultāti. Pārdošanu apjoma, noieta tirgus, klientu reklamāciju un t.t. analīze ļaus uzņēmumam rast izmaiņas darbības aktivitātēs (pēc ģeogrāfiskajiem sektoriem, pēc izstrādājumu tipiem); notiekt klientu sastāvu, tā atjaunošanu, kā arī komerciālās darbības efektivitātes analīzi, reklāmkompānijas, kas ir saistītas ar preces noietu tirgū efektivitāti. Tirgus izpētē izmantojamie ārējie statistiskie dati ir ļoti daudzveidīgi, kaut arī sadalāmi pēc savas kvalitātes. Daudzi statistiskie dati neatbilst patiesībai, tāpēc tie ir jāizmanto ar lielu uzmanību. Balstoties uz ārējiem datiem uzņēmums var secināt dotās preces tirgus attīstību laikā, par tās ģeogrāfisko sadali. Gadījumā, ja uzņēmums, izmantojot iekšējos un ārējos informācijas avotus, nesaņem nepieciešamos datus par saviem klientiem, tad tam ir japārbauda vienu vai vairākus pētījumus aptaujas veidā, pēc kā izpētīt saņemtos rezultātus.

Pateicoties šādai izpētei, uzņēmumam būs dati, kas ir zināmi vienīgi tam, un dod pārsvaru pār konkurentiem, kā arī ļauj savlaicīgi koriģēt savu darbību.

4.2.2. Produkta izpēte.

Produkts un pakalpojumi dzīvo notiektu laiku: tos izspiež tehniskais progress, tie apnīk pircējiem un t.t. Izveidojot jaunu preci, vadība vēlas, lai šai precei būtu ilga un laimīga dzīve, t.i., lai prece būtu populāra un būtu pieprasīta pēc iespējas ilgāk. Tā zin, ka katrai precei ir savs dzīves cikls, kaut arī šī cikla raksturu un garumu nav viegli notiekt. Tipisku dzīves ciklu var sadalīt piecās stadijās, kuru ilgums katrā atsevišķā gadījumā ir dažāds. Zīmējumā 4.1. ir parādīta preces dzīves cikla līkne.

Zīmējums 4.1. Preces dzīves cikla līkne.

Kā redzam grafikā – 1 etaps (stadija) – ir mūsu uzņēmumam jauna izstrāde, kas iegulda naudu, vēl nezinot, kā šo izstrādājumu uzņems pircējs. Tāpēc, lai uzņēmums varētu darboties pārliecinātāk, tai ir jāveic tirgus motivāciju izpēte, neizlaižot no redzesloka tādus jēdzienus kā stils un mode.

II stadija – ir izstrādājuma izšķirošais moments, kad būs skaidrs, dzīvos prece vai nē. Ienākumi vēl ir nelieli, jo lieli izdevumi tiks novirzīti izpētes amortizācijai, reklāmai un noietam.

III stadija – tā ir izaugsme un attīstība, ja izstrādājums izdzīvo otro stadiju, tas sāk nest peļņu un sedz visus nepieciešamos tēriņus.

IV stadija – brieduma etaps. Izstrādājums ir populārs, ienākumi stabilizējas vai samazinās, atkarībā no tēriņiem uz reklāmkompāniju un reklāmas atbalstu. Taču uzņēmumam ir jārēķinās ar tirgu, jo šis posms var ieilgt uz diezgan ilgu laiku, taču var arī strauji pāriet piektajā stadijā.

V stadija – zaudējumu etaps. Pādrošanas apjoms un ienākumi sākumā nemainās, taču pēc tam strauji var samazināties. Iemesli var būt visdažādākie: izstrādājums ir apnicis pircējiem, izmainījusies mode, stils un t.t.

Kaut arī dotā dzīves cikla līkne ir tipiska, tā ne vienmēr izskatās šādi. Viens no bieži sastopamajiem variantiem ir līkne ar atkārtotu ciklu, zīmējums 4.2. Otrais noieta apjoms tiek izsaukts ar noieta stimulēšanas pasākumiem, ko veic preces krituma etapā. Vēl viens veids ir “Ķemmes” līkne, zīmējums 4.3., kas sastāv no posmu rindas, kas rodas līdz ar jaunu patērētāju iesaistīšanos, ar populāra produkta nomaiņu pret vairāk modificētu vai ar preces dažādības palielināšanu. Uzņēmumam “Kristāls” – tā ir dažādo izstrādājuma ielikņu izmantošana un veidu dažādošana tik populārajām ķēdītēm, aprocēm, brošām, auskariem un t.t.

Dzīves cikla jēdziens var būt izmantots arī tādiem pazīstamiem jēdzieniem kā stils un mode. Tigrū, kur eksistē stils un mode ir novērojams savs cikliskums un ir jāprot orientēties šajos ciklos un spēt tos ietekmēt. Stils – īpaša izteiksmes pamatforma, kas ir radusies vienā vai otrā cilvēkdarbības sfērā. Vienreiz radīts, stils var eksistēt daudzu paaudžu garumā, te gūstot milzīgu popularitāti, te zaudējot un atgūstot to atkal. Stilam raksturīgs ir cikls ar dažiem paaugstinātas intereses posmiem. Mode – īpaši populārs vai izplatīts stils dotajā laika posmā, dotajā darbības sfērā.

Zīmējums 4.2.

Zīmējums 4.3.

Mode iziet četrus etapus savas attīstības laikā:

I etaps – daži patērētāji sāk izteresēties pēc kādu jaunu mantu, ar to pašu cenšoties izcelties no apkārtējās vides;

II etaps – pakaļdarinājumi, par jauninājumu sāk interesēties apkērtējie, vēloties sekot modes manierēm;

III etaps – mode kļūst arkārtīgi populāra un prece sāk ražoties lielos apjomos;

IV etaps – krituma stadija, patērētaji sāk pārslēgties uz citām modes tendencēm.

Zīmējumos 4.4. un4.5. ir attēloti modes un stila cikliskuma grafiki. Šeit ir redzams, ka mode nāk un sāk virzīties diezgan lēni augot un lēni krītot.

Zīmējums 4.4.

Uzņēmuma “Kristāls” vadībai ir jāvērš lielāka uzmanība stila un modes cikliem.

Jo juvelierizstrādājumu izgatavošana var notikt dažādos stilos: klasiskajā, abstraktajā un t.t. un mainīties atkarībā no modes. Savlaicīga reaģēšana uz modes izmaiņām ļaus uzņēmumam sākot jaunu izstrādājumu ražošanu, nepeiciešamo virzienu, ne tikai sašaurināt noieta tirgu, bet otrādi – palielināt patērētāju skaitu un saņemt papildienākumus, vai vismaz, uzturēt to iepriekšējā līmenī.

Zīmējums 4.5.

4.2.3. Vides izpēte.

4.2.3.1. Konkurence.

Katram uzņēmumam, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību un izmanto mārketinga pakalpojumus, tikpat nepieciešama arī savas konkurences vides izpēte, kā arī pašu izpēte. Gan lielam, gan mazam uzņēmumam ir jāņem vērā konkurence, kas norāda uz katru nepareizo soli, jo ir saistīta ar tieksmi palielināt savu tirgus daļu. Tāpēc, uzņēmumam “Kristāls” ir jāzin pēc iespējas vairāk par konkurentiem (Latvijā, tie ir “Bonus” un “Inze”, bet ārzemēs – juvelieruzņēmumi), tas ļaus novērst sitienu un pat paredzēt šo sitienu, piemēram:

1. Cik ir tiešo konkurentu, kas viņi ir, kāda ir dotā produkta tirgus daļa?

2. Uz ko tie balstās, kādas ir viņu komerciālās un finansiālās saites, kādas saites tie uztur ar vietējiem pašvaldības orgāniem, kāda ir to sabiedriskā ietekme?

3. Kādas ir viņu ražošanas iespējas, spēks, nepieciešamības gadījumā – diversifikācijas?

4. Vai viņi eksportē savu produkciju, ja jā, tad kur, ko tieši un kādos apjomos, par kādu cenu un ar kādiem noteikumiem?

5. Kādi ir tēriņi tirdzniecības personāla uzturēšanai, kā tas tiek apmaksāts?

6. Pēc kādiem kanāliem tiek realizēta produkcija, kādi īpaši nosacījumi tiek piešķirti vairumtirgotājiem, mazumtirgotājiem (maksājumu termiņi, uzcenojumi, atlaides)?

7. Kādu informatīvo politiku veic konkurents (kopējas kārtības reklāma, noieta stimulēšana, reklāma pārdošanas vietās, sabiedriskās saites)?

8. Kādi plusi vai mīnusi, objektīvi salīdzinot ar uzņēmuma “Kristāls” izstrādājumiem, ir konkurentu izstrādājumiem?

9. Kāds ir konkurējošo uzņēmumu un to produkcijas imidžs”?

10. Kāds ir produkcijas asortiments (no kvalitates un kvantitātes viedokļa)?

Tas ir tālu ne viss nepieciešamo datu saraksts, kuri ir jāzin par saviem konkurentiem. Taču, praksē, visu datu savākšana, kas ir nepieciešama konkurentu analīzei, gandrīz vienmēr ir neiespējama. Tāpēc, ļoti bieži tiek izmantota piedāvājuma izpētes shēma, kas savā laikā tika piedāvāta no importiera. Šī shēma ietver četrus elementus: mērķi nākotnei, tekošās stratēģijas, konkurentu piedāvājumi un iespējas, zīmējums 4.6.

Reālo un potenciālo konkurentu profila, reakcijas zināšana, uzņēmumam “Kristāls” dos iespēju paredzēt to uzvedību un izvēlēties sev visizdevīgakos cīņas paņēmienus.

Salīdzinot uzņēmumu “Kristāls” un tā pamatkonkurentu “Bonus” un “Inze” datus, var secināt, ka lielus draudus uzņēmumam “Kristāls” tie nerada, jo ražo tipiskus izstrādājumus, bet mazos apjomos, īpaši “Inze”, kas arī patreiz pārcieš smagus laikus, ciešot no jauna menedžera vadības stila, kas ir nācis pie vadības divus gadus atpakaļ pēc priekšgājējā nāves. Tirgus cenas uz visu triju uzņēmumu precēm ir līdzīgas – 10-12Ls par 1 gramu zelta izstrādājumā. Svārstības uz vienu vai otru pusi ir atkarīgas no izstrādājuma. Trīs konkurenti ieņem salīdzinoši mazu tirgus segmentu. Līdz ar kopējo pardošanas apjomu Latvijā, par 1999.gadu – 478 kg zelta, “Bonus” realizēja ~37 kg zelta izstrādajumu, kas sastādīja 7.74%, “Inze” realizēja tajā pašā laika posmā 18 kg zelta produkcijas, kas sastādīja 3.76%, tajā laikā kad uzņēmums “Kristāls” realizēja ap 50 kg, kas sastādīja 10.46% no kopējā pārdošanas apjoma.

Tādā veidā, no šiem datiem redzam, ka uzņēmums “Kristāls” starp saviem pamatkonkurentiem ieņem līderpozīcijas, kaut arī kopējā pardošanas apjomā tas ir diezgan pieticīgs stāvoklis. Pārdošanas pamatapjomu sastāda ievestā produkcija no rietumiem un sīko juvelierdarbnīcu, firmu, sabiedrību produkcija, kas radušies pēdējos gados, lielos daudzumos, un kuru produkcija neatšķiras ar labu kvalitāti, bet kurai ir salīdzinoši zemākas cenas nekā uzņēmumiem “Kristāls”, “Bonus” un “Inze”. Vidēji, šī produkcija tiek pardota par 8-9 Ls par 1 gramu zelta. Zīmējums 4.7.

Ja sekosim uzņēmuma “Kristāls” pārdošanas dinamikai no 1997. gada līdz 1999.gadam, tad redzēsim, ka katru gadu uzņēmums zaudēja savus patērētajus. Jo, ar salīdzinoši stabilu pārdošanas apjomu republikā ~450 kg gadā, 1997.gadā uzņēmums pārdeva ~74 kg. zelta produkcijas, 1998.gadā ~57 kg vai 12% un kā tika iepriekš minēts, 1999.gadā – ap 50 kg zelta izstrādājumu vai 10% no kopējā pārdošanas apjoma.

Pārdošanas apjoma samazināšanās dinamika ir attēlota zīmējumā 4.7.

No kura redzam, ka tikai 2.gados uzņēmums “Kristāls” ir zaudējis 6% tirgus, bet pati samazināšanās ir sastādījusi 60% pret bāzes gadu.

Šeit ir par ko padomāt uzņēmuma “Kristāls” vadībai. Ir nepieciešama informācija patērētājiem par to, ka uzņēmuma produkcija, kaut arī nedaudz dārgāka, toties kvalitatīvāka, pārliecināt potenciālos pircējus izvēlēties kvalitatīvu preci. Cits svarīgs aspekts pārdošanas apjoma palielināšanai ir noieta sistēmas izvēle.

Zīmējums 4.6.

Kas motivē konkurentu?

Mērķi nākotnei dažādu sfēru darbībai,

visos līmeņos

Kāda ir iespejama vai esošā konkurenta uzvedība?

Mūsdienīgas stratēģijas

Kā konkurents realizēs konkurences cīņu visos līmeņos?

Konkurenta reakcijas profils

Vai konkurents ir apmierinats ar savu stāvokli?

Kādus startēģiskos soļus var spert konkurents,

vai kādas iznaiņas tas var ieviest?

Kur ir konkurenta vājāka vieta?

Kas izsauc visspēcīgāko konkurenta reakciju ?

Priekštats par sevi pašu

un par nozari Iespējas

Spēcīgās un vājās puses

Zīmējums 4.7.

1- “Kristals

2- “Bonus”

3- “Inze”

Zīmējums 4.7.

4.2.3.2. Noiets.

Tirgus izpēte ietver arī produkcijas noieta kanālu izpēti. Pateicoties noietam – svarīgākā “starpposmu stadija” starp ražošanu un patērētāju, patērētājs saņem savā lietošanā produktus un pakalpojumus noteiktā vietā, noteiktā laikā. Noiets – savstarpējās darbību attiecības, kas notiek sakot ar to momentu, kad tās firmas produkts, kurā tas tiks izmantots, nonāk komercuzņēmumā vai pie galaizgatavotāja, līdz tam momentam, kad patērētājs to nopērk. Lai paātrinātu un (vai) pastiprinātu tirgus atbildes reakciju, uzņēmumam ir jāstimulē noiets, t.i. jāizmanto uzņēmumam “Kristāls” piemētotos stimulējošas iedarbes līdzekļus, kā:

1. Patērētāju stimulēšana (kuponi, prēmijas, cenu samazināšana);

Kuponi ir sertifikāti, kas dod pircējam tiesības uz noteiktu atlaidi preces pirkšanas brīdī. Kuponus var sūtīt pa pastu, pievienot citām precēm, iekļaut reklāmsludinājumos.

Prēmija – tā ir prece, ko piedāvā par diezgan zemu cenu vai bezmaksas, kā pateicību par preču iegādi par noteiktu naudas summu.

Cenu samazināšanu var izmantot atlaižu veidā, pirmssvētku izpārdošanas laikā

2. Tirdzniecības sfēras stimulēšana.

Lai varētu nodrošināt savu sadarbību ar mazumtirgotājiem un vairumtirgotājiem, uzņēmums “Kristāls” var izmantot dažādus specifiskus paņēmienus. Tas var piedāvāt cenu atlaidi noteiktai preču grupai, kas tika nopirkta noteiktā laikā.

Kā tika atzīmēts III nodaļā, tādas atlaides 30% apmērā jau ir paredzētas uzņēmumā “Kristāls”.

Uz reklāmas rēķina tiek kompensēti dīleru pūliņi sakarā ar viņu veikto uzņēmuma preču reklāmu. Ekspozīcijas uzstādīšana reklāmai kompensē dīleru pūles īpašo preču ielikņu organizēšanā.

Uzņēmums var piedāvāt prēmiju skaidrā naudā vai dāvanu veidā pārdevējiem, par veiksmīgu preces tirgošanu un piedāvāt bezmaksas sudraba suvenīrus ar uzņēmuma logo. Stimulēšanas pasākumu tāmi uzņēmums var izstrādāt divos veidos. Vai nu izvēlēties konkrētu darbību un aprēķināt to izmaksas, vai aprēķināt to procentu veidā no kopējā budžeta. Katram noieta stimulēšanas pasākumam, uzņēmumam ir jāizstrādā atsevišķs plāns, kas aptver sagatavošanās posmu un aktīvas komercijas posmu. Noteicošā nozīme ir noieta stimulēšanas programmas rezultātu novērtēšana. Var izmantot noieta rādītāju salīdzināšanas metodi līdz stimulēšanas programmas veikšanai, tās laikā, un pēc tās. Ir iespējami divi noieta pamattipi: tiešais noiets un netiešais noiets. Uzņēmumam “Kristāls” ir raksturīgs netiešais noiets, t.i. kad šajā procesā piedalās vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība. Tirdzniecībā ir daudz uzņēmumu formu (specializētie veikali, tirdzniecības nami, supermārketi un t.t.) plaša un šaura asortimenta.

Uzņēmuma “Kristāls” produkcija – tās ir individuālās vajadzības preces, kas veic prestiža un statusa simbola funkciju. Tāda veida preces jāpārdod specializētos veikalos un atsevišķos universālveikalos. Šeit, patērētaju sagaida plašs izstrādājumu klāsts, konsultācijas, serviss un t.t., t.i. tāda izvēle, lai pirkums tiktu uztverts kā viens no patīkamiem laika pavadīšanas brīžiem. Skaidrs, ka lēmumu par pirkumu nenotieks vienīgi cena. Ir jāizveido veikalu tīkls, vai vismaz uzņēmuma produkcijas pārdošanas nodaļas dažādos universālveikalos, ar labi noformētiem uzņēmuma preču katalogiem. Vēlams, lai pēc katalogiem tiktu veikti pasūtījumi uz pašlaik pārdošanā neesošām precēm. Ne katrs universālveikals būs piemērots šādiem mērķiem. Veikala izvēli nosaka daudzi faktori. Veikals ir jāuztver ne tikai no funkcionālā, bet arī no psiholoģiskā-tirgus viedokļa. Vispirms, tas ir imidžs. Veikala imidžs sastāv no diviem komponentiem – no dotā uzņēmuma tirdzniecības imidža un no konkrētā veikala, konkrētās specifikas. Veikala izvēles kritēriji ir arī:

– tā atrašanās vieta;

– pircēju tips, kas to apmeklē (individuālā gaume notiektajam tirdzniecības uzņēmumam ir atkarīga arī no atbilstības līmeņa starp veikala imidžu un patērētāja personīgo imidžu);

– dotā kanāla piedāvājamā rentablitāte (tiek salīdzināti noieta kanālu tēriņi, kuri var atbilst prognozējamajam preču noietam un prognozējamai peļņai);

– to, neatkarības līmenis, kas realizē produkciju, no komerciālās ražotāja politikas vai sadarbības līmenis.

Pēdējie piedāvā reklāmu pārdošanas vietā,

tikšanos ar stendu noformētājiem, ar pārdošanas apjomu stimulēšanas aģentiem, kā arī tikšanos veikalā ar uzņēmuma darbiniekiem, kas ir atbildīgi par preču izvietojumu un demonstrējumu.

Lielu lomu preču noieta nodrošināšanā spēlē, tā saucamie tigus priekšstati. Tie dod iespēju saņemt informāciju par tirgu, pircēju un piegādātāju kontaktu dibināšanai, darījumu veikšnai. Vissvarīgakā un pazīstamākā tirgus priekšstatu forma – ir ražojamo preču paraugu tirdziņš. Pircēji ir tirdzniecības uzņēmumi. Noieta tigus paplašināšanai uzņēmumam “Kristāls” ir nepieciešma patstāvīga dalība tādos pasākumos, kas piedāvā plašu jaunu izstrādājumu gammu. Īpaši svarīga ir dalība ārzemju tirdziņos. Veikt eksporta paraugu apskatu gan valstī, gan ārpus tās.

Viss tas – koncepcija, kas mērķēta uz kontaktu uzturēšanu ar ārzemēm, lai ieinteresētās organizācijas varētu saņemt plašu piedāvājamo preču klāstu. Veiksme šādos tirdziņos ļaus uzņēmumam manāmi uzlabot savu stāvokli uz jaunu kontaktu rēķina, kā arī savas produkcijas noieta palielināšanas rēķina.

Ļoti nozīmīga loma preču noietā ir reklāmai. Veiksim nelielu reklāmas izpēti.

4.2.4. Reklāma. Reklāmas lomas izpēte preču noieta stimulēšanā.

Reklāma – tā ir dažāda maksas forma preču, pakalpojumu un ideju pārdošanas stimulēšana mērķauditorijai. Uzņēmuma “Kristāls” patērētāju informēšanai par jaunu izstrādājumu ienākšanu, par to augsto kvalitāti, regulāriem atgādinājumiem par savu izstrādājumu priekšrocībām citu preču priekšā, un beidzot, noieta palielināšanai arī ir nepieciešama reklāma. Bet nedaudzi uzņēmumi ir spējīgi veikt visu reklāmkompāniju – koncepcijas izstrādi, realizāciju un rezultātu kontroli – saviem spēkiem.

Viss prasa lielus līdzekļus un tāpēc personīgā reklāmnodaļa nav ekonomiska. Labākais variants ir griezties reklāmas aģentūrā. Reklāmaģentūra piedalās lēmumu pieņemšanā par reklāmas budžeta pieņemšanu un par reklāmas mērķiem. Reklāmas aģentūru darbības pamatsfēras ir reklāmas koncepcijas izstrāde (ideja un projekts), reklāmuzrunas izveidošana un reklāmas izplatīšanas vadīšana. Uzņēmumam ir jainformē izpildītājs, t.i. reklāmas aģentūru, par savu reklāmas mērķa izpratni un sniegt informāciju par savu produktu, tirgus un situācijas īpatnībām. Saskaņošanas process starp uzņēmumu un aģentūru ir brīfings. Balstoties uz to, reklamas aģentūra izstrādās darba piedāvajumus un tēriņu tāmi, kas arī kalpos par gala pārrunu bāzi starp aģentūru un uzņēmumu. Uzņēmumam šajā virzienā svarīgs moments būs masu informācijas līdzekļu izvēle. Masu informācijas līdzekļu izvēle nosaka to sarežģītu problēmu, jo ar mazākajiem tēriņiem ir jāpanāk pēc iespējas lielāku potenciālo patērētāju skaitu. Tāpēc, vispirms ir jāizpēta:

1. Masu informācijas izplatīšanas raksturs (pārdošana pēc parakstīšanās, bezmaksas propoganda, tirdzniecība);

2. To auditoriju – cilvēku īpatsvaru, kas skatās, klausās vai lasa doto informāciju, un, sekojoši, kādā veidā dotā informācija tos var ietekmēt;

3. Viņu noderīgo auditoriju – daļa no kopējā cilvēku skaita, kas atrodas dotās reklamas informācijas ietekmē, kam ir notiekta patērētāja segmenta īpašības;

4. Dubultoto auditoriju, t.i. kas atrodas divu vai vairāku masu informacijas līdzekļu ietekmē;

5. Pilnīgas iekļūšanas normu (līmeni) – procentuālo cilvēku skaita īpatsvaru, kas atrodas noteikta masu informācijas līdzekļa iedarbībā, kopējā iedzīvotāju skaitā un nokļūšanas normu (attiecībā pret potenciālo pircēju segmentu);

6. Vērsšanās normu – vidējo cilvēku skaitu, kas atrodas viena masu informacijas līdzekļa iedarbībā.

Izvēloties masu informācijas līzekli, tāpat ir jāņem vērā arī reklāmas platības maksa, lai varētu nonāakt pie vienota rādītāja – darbības līmenis (lasītāju un skatitāju skaits) un ekonomiskais līmenis (tēriņi uz 1000 lasītājiem) pret noderīgo līmeni. Noderīgais līmenis atbilst tai auditorijas daļai, izmanitojošai jebkuru masu informācijas līdzekli, kura sakrīt ar potenciālo patērētāju segmentu.

Tādā veidā, ja reklamas izplatījuma izmaksas sastāda apmēram 50 Ls uz 1000 cilvēkiem ar kopējo auditoriju – 2,5 miljoni cilvēku (Latvijas iedzīvotaju sk.) jebkuram masu informācijas līdzeklim. Tad noderīgās auditorijas 1 miljona cilveku (segments) izdevumi uz 1 tūkst. cilv. sastādīs 125 Ls. Ja notiektā loma tiek piešķirta lasītājām, tad šai auditorijas daļai maksimālais koeficients ir 0.25. Tad noderīgā auditorija sastāda 1375000 personas (1000000+(1500000×0.25), kas samazina izdevumus uz 1 tūkst. cilvēku līdz 90.90 Ls.

Tā kā uzņēmums “Kristāls” ir juvelieru izstrādājumu ražotājs, tad pamatpatērētaji ir sievietes un tāpēc reklamas virzienam ir jābūt orientētam pamatā uz tām.

Visoptimālākais variants, kā parādīja pētījumi, ko veica reklāmaģentūras, būs reklamas raidīšana televīzijā, vakara stundās, seriālu raidīšanas laikā, kas, kā zināms, ir ļoti pieprasīti sieviešu starpā.

Vēl viens īpaši piemērots reklamas raidīšanas kanāls Latvijā ir avīze “Santīms”. Šī avīze tiek piegādata visiem Latvijas iedzīvotājiem bez maksas, avīze tiek izlaista ik nedēļu. Tikai ar šo divu kanālu palīdzību uzņēmumam jau būs gandrīz 100% iedzīvotāju aptvērums, tādā veidā ietekmējot patērētāju skaita palielināšanos.

Kas attiecas uz reklāmu ārvalstīs, tad televīzija arvien paliek pirmajā vietā, bet iespiedinformāciju var sūtīt populārajām vakara un rīta avīzēm.

Vēl viens reklamas veids ir reklāma tirdzniecibas vietās.

Ieņemot starpposmu starp reklāmu masu informācijas līdzekļos un pārdošanu stimulēšanu, reklāmai pārdošanas vietās ir komerciālās informācijas nogādāšanas veids patērētājiem. Kā ražotājam, kā arī tirdzniecības starpniekam, tā kalpo par līdzekli, kas veicina preces pārdošanu un tirdzniecības punkta darbību. Kad patērētājs, kas ir saņēmis iepriekšējo informāciju caur kopējo reklamas sistēmu, sastopas ar reklāmu tirdzniecības vietā, tā vēl vienu reizi atgādina par notiektu preci, kas sekmē pozitīva refleksa izstrādei katram, kas iepriekš nenoteica, ko viņš pirks.

“Ārējā” reklama realizācijas vietā, un tieši tā ietekmē garāmgājējus, ietver signālelementus (izkārtnes, afišas, “kustīgos objektus”), skatlogus un izstādes.

“Iekšējā” reklāma tirdzniecības vietās nav tik uzskatāma, bet vairāk “stimulējoša”, tas mērķis ir pamudināt katru veikt pirkumu. Tās ir nelielas afišas, kas demonstrē stendus, skaņu reklāma realizācijas vietā un t.t. No stimulēšanas viedokļa tāda reklama veic notiektu spiedienu uz patērētāju, piedāvājot tam uzkrītošu preces prezentāciju, un ir tīri ārējais piedāvajums veikt pirkuma aktu, tapēc, šis reklāmas veids uzņēmumam “Kristāls” arī ir jāņem vērā.

Reklāmas kampaņas beigās ir jānosaka tās ietekmes līmenis uz patērētājiem un pārdošanas rezultātus. To stimulē sabiedriskās domas izpēte (aptauja), kā arī patstāvīgi petījumi balstoties uz atskaitēm, detalizētu uzņēmuma iekšējās statistikas atskaiti.

Rodas jautājums: cik līdzekļu ir nepieciešams ieguldīt reklāmas kompaņā? Vieni uzskata, ka ir jāiegulda noteiktu apgrozījuma procentu no iepriekšējā laika posma; citi – procentu no aprēķinātā gaidāmā apgrozījuma; trešie – tādu pašu summu, kādu konkurējošās firmas. Patiesība ir tāda, ka nav ne recepšu, ne ierobežojumu, kas ļautu noteikt optimālo budžetu. Reklāmas paziņojums ir jāaplūko kā viens no daudziem mārketinga elementiem, t.i. notiekt to atbilstoši saviem mērķiem īsos, vidējos, vai garos laika posmos un izvēlēties līdzekļus, kas sekmē šo mērķu sasniegšanu. Ja tiek pamanīta šo līdzekļu nepietiekamība, īpaši finansiālo, tad ir jānovērtē savas iespējas, t.i. jāpārkoriģē savus mērķus, kuru lēmumi palīdz sasniegt noformulētos mērķus. Jābūt pārliecinātam vismaz par kautko, jo savādāk vispār nav iespējams neko sasniegt.

Šajā ceturtās nodaļas sadaļā ir īsi aplūkoti mārketinga darbības pamatvirzieni, kas spēj manāmi palielināt produkcijas noieta apjomus, ar to pašu uzlabojot tā finansiālo stāvokli.

Taču mārketings, mūsu republikā ir diezgan specifisks. Tā specifiskumu nosaka: pirmkārt, vāja ražotāju konkurence; otrkārt, hroniska, vai atkārtoti radusies dažu preču ražošanas apjomu nepietiekamība; treškārt, neekonomisku, tai skaitā kriminālo regulētāju klātbūtne; ceturtkārt, sadalošo un pārsadalošo struktūru ietekme; piektkārt, ražošanas spēka struktūras un lieluma strauja izmaiņa, sakarā ar resursu potenciāla sadali starp esošajām jaunajām valstīm (bijušajām PSRS republikām). Var nosaukt arī citas īpatnības, tai skaitā jau pieminētās literatūrā (monopolisms ražošanā, likumdošanas vājība, bieža likumu neievērošana un t.t.)

Mārketinga darbības sakumpunkts – tirgus iespēju analīze. Uzņēmuma “Kristāls” vadībai ir nepieciešams zināt, ka jānosaka un jānovērtē šīs iespējas. Kādu iespēju ir janovērtē no tās atbilstības viedokļa uzņēmuma mērķiem un resursiem. Analīzei ir jāatklāj, no uzņēmuma viedokļa pievilcīgu, tirgus iespēju rinda. Lai varētu pārliecināties cik lielā mērā dotās iespējas ir noderīgas, uzņēmumam ir jāveic īpaši rūpīga tekošā un nākamā pieprasījuma novērtēšana. Pozitīva rezultata gadījumā vajadzēs veikt tirgus segmentēšanu, patērētaju grupu noteikšanai, kas varētu būt īpaši apmierināti ar uzņēmuma ražojumiem. Uzņēmums var apstāties uz viena vai dažu tirgus segmentu apkalpošanas (mazāk nodrošinātiem pircējiem – sīki izstrādājumi ar nedārgiem ielikņiem, bet labi nodrošinātajiem – izstrādājumi ar ielikņiem no dārgakmeņiem: briljanti, smaragdi un t.t.)

Pieņemot lēmumu dotajā jautajumā, uzņēmums izstrādā mārketinga kompleksu. Mārketinga komplekss – tas ir četru sastāvdaļu salikums: preces, cena, izplatīšanas metodes un stimulēšanas metodes. Uzņēmumam “Kristāls” tāpat ir jāpieņem lēmums par kopējo asignāciju summu, ko sastāda mārketinga komlpleksa sastāvdaļas, kā arī katrā no šīm sasvtāvdaļām.

Visa šī mārketinga darba izpildei uzņēmumam ir nepieciešams izveidot četras sistēmas – mārketinga informācijā, mārketinga plānošanā, mārketinga dienesta organizācijā un mārketinga kontrole.

Galu galā, mārketings ir svarīgs ne tikai kā sīki apdomāta un organizēta specifiskā darbība, bet kā vadības filosofija, kas piesauc visas uzņēmuma sfēras, orientējošā tā darbu un attīstību.

SECINĀJUMI UN IETEIKUMI.

1. Ekonomikas vadības pārbūve notieca uzņēmuma “Kristāls” vadības pilnveidošanu.

2. Uzņēmums “Kristāls” – ražošanas uzņēmums, kas ražo dārgmetālu produkciju ar dārgakmeņu un pusdārgakmeņu, kā arī mākslīgo akmeņu ielikņiem. Līdz 1991.gadam uzņēmums bija monopolists Baltijas tirgū. Mūsdienās, Latvijas tirgū, dotā profila pamatkonkurenti ir uzņēmumi “Bonus” un “Inze”.

3. Uzņēmuma vadības sistēma, kas tika dibināta vēl plānošanas ekonomikas laikā faktiski ir palikusi nemainīga, neskatoties uz arvien pieaugošām prasībām, ko diktē tirgus saimniekošanas apstākļi. Uzņēmuma “Kristāls” vadīšana tiek veikta neefektīvi, bez globālo izmaiņu fiksēšanas ekonomiskajā infrestruktūrā.

4. Pēdējos gados, manāmi ir samazinājies gada apgrozījuma apjoms, 1994.gads – realizētā produkcija uz 1106669 Ls, 1996.gads – uz 658186 Ls un 1999.gads – 430884 Ls, ko nosaka daudzi faktori, pamatā:

– strauja noieta tirgus samazināšanās, kas ir saistīta ar PSRS sabrukumu un jaunu, neatkarīgu valstu izveidošanos (muitas barjeras);

– augstas tirdzniecības cenas uz gatavo produkciju;

– konkurentu parādīšanās tirgū (“Bonus” un “Inze”).

5. Pārdošanas apjomu samazināšanās, manāmi samazināja gatavo izstrādājumu noietu tirgojošajām organizācijām, tai pat laikā izstrādājumu ražošana notika iepriekšējos tempos. Tā rezultātā notika noliktavu pārslogošana, kas savukārt, spieda vadību samazināt ražošanu.

6. Uzņēmuma vadība demoralizēja un, spriežot pēc drudžaini pieņemtajiem neapdomātiem lēmumiem (viens no kuru piemēriem ir jaunas apstrādes tehnikas iegāde), tā, dotajā situācijā nav spējīga nodrošināt vadības lēmumu izstrādāšanu, kas ir adekvāti dotajai situācijai.

7. Kā parādīja pētījumi, materiālie apgrozījuma aktīvi tiek izmantoti neefektīvi:

– materiālo apgrozījuma aktīvu apgrozījums ir ļoti zems – 1200 dienas – 1999.gadā, apgrozījuma koeficients ir 0.3;

– materiālo apgrozījuma aktīvu rentablitāte ir negatīva (-3.93%);

8. Darbā veiktie aprēķini parādīja, ka neskatoties uz negatīvajiem uzņēmuma “Kristāls” rādītājiem, tas vēl arvien ir maksātspējīgs, finansiāli noturīgs uzņēmums.

Personīgo un aizņemto līdzekļu koeficients ir Lk=147.3;

Kopējais seguma koeficients Ks=89.26;

Absolūtās likviditātes koeficients Kal=2.89;

Starpposmu seguma koeficients Kss=33.39;

Personīgā kapitāla manevrēšanas koeficients Km=0.99.

Nodrošinājuma koeficients ir 158%.

Tie ir dati par 1999.gadu.

9. Uzņēmuma “Kristāls” atjaunošanas faktoru novērtējums parādīja.

a) izstrādājumi ar dārgakmeņiem ir rentablāki, peļņa no šādas produkcijas vienības ir vairāk nekā 10 reizes augstāka nekā citiem izstrādājumiem. Tā – izstrādājums ar briljantiem dod vidēji 34 Ls ienākumu, bet bez ielikņiem – 3 Ls.

b) visjūtīgāk atmaksas punkts reaģē uz izstrādājumu cenu izmaiņām, kā arī uz mainīgo izdevumu izmaiņām. Cenas samazināšana uz realizējamo produkciju par 10% dod nepieciešamā pārdošanas apjoma palielināšanos par 34% – no 5745 izstrādājumu gabaliem līdz 7695 gabaliem. Cenas palielinājums par 10% dod pārdošanas apjoma samazināšanos par 20% no 5745 izstrādājumu gabaliem līdz 4583 gabaliem. Mainīgo izdevumu samazināšana par 10% dod pārdošanas apjoma samazināšanos uz 13% no 5745 gabaliem līdz 4981 gabaliem, bet mainīgo izdevumu palielināšana par 10% dod pārdošanas apjoma palielinājumu par 18% no 5745 gabaliem līdz 6785 izstrādājumu gabaliem.

10. Neskatoties uz savas produkcijas rentablitāti, uz realizējamo zaudējumu rēķina un mazā pārdošanas apjoma rēķina, uzņēmums “Kristāls” darbojas ar zaudējumiem, un ir nerentabls uzņēmums. Tikai 1999.gadā zaudējumi sastādīja 151659 Ls (1997.gads – 287096 Ls, 1998.gads – 299114 Ls).

11. Uzņēmumam nav ne stratēģisku, ne tekošo plānu. Nav datu par tirgus stāvokli valstī. Cerot, ka situācija mainīsies pati no sevis, uzņēmuma vadība neapgrūtina sevi ar stratēģiskā plāna izveidošanu, lai varētu glābt uzņēmumu no dotās situācijas. Ja dotajā situācijā, uzņēmuma vadība neizstrādās savlaicīgas vadības metodes, tad tuvā nākotnē to sagaida bankrots.

12. Izmantojot ilggadīgo pieredzi ārzemju uzņēmumu vadībā, kas veiksmīgi funkcionē konkurences vidē, tirgus ekonomikas apstākļos, kā arī iepētes rezultāti un uzņēmuma “Kristāls” darbības analīze, var ieteikt plašu iespēju spektru organizācijas vadības pilnveidošanā.

13. Uzņēmuma vadībai ir jānosaka uzņēmuma vieta un mērķi, jāizstrādā stratēģija, kas palīdzēs iziet no dotās situācijas, izveidot mārketinga dienesta nodaļu.

14. Uzņēmumam ir jāmeklē sava misija ārējā vidē, vienīgi patstāvīga sociālās nozīmes uzturēšana nodrošinās tai izdzīvošanu.

15. Uzņēmumam ir pastāvīgi jāveic ārējās vides analīze (ekonomiskie faktori, politiskie, tirgus un t.t.) Tā kā cenu izmaiņa uz izejvielām, jaunu konkurentu parādīšanās, likumdošanas izmaiņas un t.t. prasa no vadības darbības plāna korekcijas un ātru adaptēšanos jaunajiem apstākļiem.

16. Uzņēmuma vadībai patstāvīgi ir jāveic vājo un spēcīgo organizācijas pušu analīzi, lai varētu savalicīgi likvidēt nepilnības, kas kavē veiksmīgu uzņēmuma funkcionēšanu.

17. Regulāri ir jāveic vadības posma kadru sagatavošana un kvalifikācijas paaugstināšana, jo labi apmācīts vadošais sastāvs – uzņēmuma veiksmīgas darbības atslēga.

18. Uzņēmumam “Kristāls”, dotajā situācijā ir mērķtiecīgi jaizvēlas stratēģisko virzienu: – uzņēmuma attīstības stratēģiju jomā “produkts-tirgus”, kas ļaus uzņēmumam palielināt izstrādājumu pārdošanas apjomu, iekarot jaunus tirgus, modificēt esošos izstrādājumus.

19. Stratēģisko mērķu ātrāka sasniegšana, kā arī padziļināta tirgus analīze dotajā situācijā, var būt nodrošināta, pateicoties mārketinga dienesta mērķtiecīgajai darbībai.

20. Mārketinga vadības dienestam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība zinātniski-tehnisko pētījumu iespēju izmantošanai, kā arī veikt tirgus analīzi – noteikt pārtikušo iedzīvotāju slāņu attiecības, t.i. veikt tirgus segmentāciju, lai varētu noteikt, kādā apjomā ir jāražo izstrādājumus ar dārgakmeņiem un veikt ne tik dārgo izstrādājumu pozicēšanu.

21. Ir jānodrošina uzņēmums no konkurentiem – paaugstināt izstrādājumu kvalitāti, uzlabot klientu apkalpošanu, samazināt līdz maksimalajām iespejām cenu līmeni.

22. Jāvelta pietiekama uzmanība pircēja uzvedības motivācijām:

– kā viņš veic pirkumu – iepriekš un ilgi apdomājot, reklāmas ietekmē, vai impulsīvi?

– kādiem izstrādājumiem dod priekšroku pircējs – klasiskajā stilā vai abstraktajā; viegliem vai smagiem; ar dārgakmeņiem vai mākslīgajiem akmeņiem un t.t.

23. Preces noieta kontroles dienestam pastāvīgi ir jāorientējas uz uzņēmuma labvēlīgā imidža izveidošanu. Pārdošanas apjoma palielināšanai noderīgi ir stimulēt:

– patērētajus (kuponi, prēmijas, cenu samazināšana un t.t.);

– tirdzniecības sfēru (uz pirkuma rēķina, uz reklāmas rēķina, uz ekspozīcijas izveidošanas rēķina).

24. Uzņēmumā ir jāizpēta to valstu likumdošana, kurās tas plāno iekarot savu noieta tirgus segmentu.

25. Uzņēmumam vienkārši nepieciešams manāmi paplašināt tirdzniecības punktu skaitu, izvēloties tam īpaši populāros supermārketus, tirdzniecības centrus, universālveikalus un t.t., kas ļaus uzņēmumam palielināt gatavās produkcijas apjomu.

26. Potenciālo pircēju mūsdienīgai informēšanai par uzņēmuma precēm, par augsto izstrādājumu kvalitāti, pārdošanas apjoma palielināšanai, uzņēmumam “Kristāls” ir jāmeklē iespējas savu izstrādājumu daudzpusīgai reklāmai.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS.

1. И.Н.Герчикова “Менеджмент”, Москва ЮНИТИ 1997г.

2. В.В.Глухов “Основы менеджмента”, С-Петезбузг Спец.лит-за 1995г.

3. П.Вейе “Искусство менеджмента”, Москва Новости 1993г.

4. М.Ритсо “Основы успешного предпринимательства”, Таллин-Ленинград, 1991г.

5. И.Сацков “Методы и приемы деятельности менеджера и бизнесмена”, Белая церковь, 1993г.

6. Е.Велесько, А.Быков, З.Дражек “Стратегическое управление”, Минск БГЭУ 1997г.

7. З.Румянцева, Н.Саломатин, Р.Акбердин и д. “Менеджмент организации”, Москва МИФРА-М 1995г.

8. Ф.Русинов, Л.Никулин, Л.Фаткин “Менеджмент в системе рыночных отношений” ,Москва ИНФРА-М 1996г.

9. А.Дейян, А.Троадек, Л.Троадек “Стимулирование сбыта и реклама на месте продажи”, Москва Прогресс 1994г.

10. А.Крис, Ж.Жаллоу “Внутренняя торговля”, Москва Прогресс 1993г.

11. Э.Уткин “Управление компанией”, Москва 1997г.

12. А.Ильин “Управление предприятием”, Минск 1997г.

13. А.Бабо “Прибыль”, Москва Прогресс 1993г.

14. В.Ткач, М.Ткач “Управленческий учет: международный опыт”, Москва Финансы и статистика 1994г.

15. Е.Жих, А.Панкрухин, В.Соловьева “Как завоевать рынок?” Лениздат 1991г.

16. Е.Дихтиль, Х.Херштен “Практический маркетинг”, Москва Прогресс 1996г.

17. Ф.Русинов, Л.Никулин, Л.Фаткин “Менеджмент в системе рыночных отношений”, Москва 1996г.

18. М.Баканов, А.Шеремет “Теория экономического анализа”, Москва Финансы и статистика 1998г.

19. Г.Савицкая “Анализ хозяйственной деятельности предприятия”, Минск 1998г.

20. А.Шерремет, Р.Сайфулин “Финансы предприятий”, Москва Финансы и статистика 1998г.

21. Под ред. Профессора А.Ковалева “Финансы”, Москва 1997г.

22. А.Шеремет, Р.Сайфулин “Методика финансового анализа”, Москва Финансы и статистика 1996г.

23. В.Петров, В.Ковалев “Как читать баланс”, Москва 1993г.

24. В.Родионова, М.Федотова “Финансовая устойчивость предприятия в условиях инфляции”, Москва 1995г.

25. Е.Четыркин “Методы финансовых и коммерческих расчетов”, Москва Дело 1992г.

26. А.Дайан, Ф.Бунерель, Риланкар и др. “Академия рынка”, Москва Экономика 1987г.

27. Б.Карлофф “Деловая стратегия”, Москва Экономика 1991г.