Grieķu zinātne bija kvalitatīvi jauns solis cilvēces zināšanu attīstībā. Varētu pat teikt, ka grieķi radīja zinātni kā īpašu darbības veidu ar specifiskiem kritērijiem.
Zinātne Grieķijā radās ne tikai kā noteikts zināšanu apjoms, bet pirmām kārtām kā darbība, kas virzīta uz jaunu zināšanu iegūšanu, ko veic īpaši cilvēki, izmantojot speciālus līdzekļus (teorētiskās un empīriskās metodes, instrumentus, speciālus paņēmienus u.c.).
Grieķu zinātne pārsteidz ar kolosāliem attīstības tempiem, piemēram, astronomija no Talesa līdz Eidoksam, matemātika no Pitagora līdz Eiklīdam, dabaszinātnes no Anaksimandra līdz Arisotelim utt.-progress, kas noticis dažu paaudžu laikā). Zinātni nevarēja pakļaut tikai praktiskiem mērķiem.
Dabaszinātnes
Agrīnās grieķu zinātne ir zinātne „par dabu” (peri physeōs) –tā nodarbojas ar pasaules izcelšanās un iekārtojuma jautājumiem.
„Daba” saistīta ar šādām nozīmēm: no vienas puses, tā ir vienas vai otras lietas ārējais izskats, augums, stāja, no otras- šīs lietas ieksējā struktūra, sastāvs. „Zinātne par dabu”- t;as ir zināšanas par dabiskiem rašanās, tapšanas cēloņiem un pasaules kā veseluma uzbūvi.
Lieli sasniegumi grieķiem bija matemātikas sfērā, kur īpaša loma bija pitagoriešiem. Pati ciparu sistēma viņiem bija neveikla. Skaitli 4 apzīmēja ar četiem stabiņiem IIII, pieci ar , 6 ar , 9 ar , 10 ar ,
20 ar , 50 ar . Ciparu sistēma negāja tālāk par 99 999, bet ar laiku bija radušās daudz jaunas domas un bija cipari līdz pat 999 999 999. grieķi nepazina tādu jēdzinu kā nulle (to ieviesa arābi), negatīvi lielumi. Viņi izvēlējās citu ceļu- matemātikas ģeometrizāciju. Rezultātā radās ģeometriskā matemātika, no kuras matemātiķi izstrādāja proporcijas teoriju. Attīstījās planimetrija un stereometrija. Pirmo sistemātisko ģeometrijas izklāstu deva Hipokrāts no Hijas. Parādijās tīrie matemātiķi profesionāļi. Galvenais grieķu matemātiķu nopelns- deduktīvās matemātiskās metodes izstrādāšana.
Dabas izpratnē dominēja Aristoteļa fizika.
Saskaņā ar grieķu astronomiskajiem priekšstatiem Zemei ir lodveida forma. Pasaulē zem Mēness kustību nosaka četri elementi- uguns, ūdens, gaiss un zeme, kurus grieķi uzskatīja par dzīvām stihijām. Septiņiem debess ķermeņiem- Saulei, Mēnesim un vēl piecām planētām ir savi ceļi. Josla, kurā varēja redzēt piecas planētas, tika sadalīta 12 zvaigznājos. Pirmo Zemes apkārtmēru mēģināja noteikt Dikearhs (taču neveiksmīgi), kā arī viņš bija pirmais, kas sāka mērīt Hellādas kalnu augstumu. Izmērīt Zemes apkārtmēru izdevies Eratostenam. Hēraklīds novērojot planētu ceļus, atklāja Zemes griešanos ap savu asi. Viņš arī izdarīja secinājumus, ka Merkurs un Venēra ir Saules pavadoņi. Hiparhs novērojot Mēness fāzes un Saules aptumsumus, izskaitļoja Zemes attālumu no abiem spīdekļiem un izveidoja pirmo zinātnisko zvaigžņu atlantu.Arhimēds izgodroja kara mašīnas. Tehnika neizgāja ārpus zinātnes ietvariem- mainīt cilvēku dzīvi ar tehnikas palīdzību nebija neopieciešams,
Medicīna
Īpaša vieta Senajā Grieķijā bija arī medicīnai. Tā senatnē vairāk attiecās uz amatniecību un bija viena no senākajām profesijām. Grieķijā pastāvēja vairākas medicīnas skolas. Alkmeons pirmais sāka praktizēt dzīvnieku līķu analīzi, lai izprastu dažādu orgānu funkcijas. Hipokrāts- vairāk kā 70 medicīnas grāmatas, kuras populāras arī mūsdienās. Pateicoties Hipokrātam, grieķu medicīna no empīriskās disciplīnas pārvērtās pas sistemātisku zinātni. Grieķijā anatomijas zināšanas bija augstā līmenī. Īpaši labi bija izpētīts skelets. Pazina arī galvenos iekšējos orgānus, lai gan maz zināja par to iekšējo uzbūvi-tas tāpēc,ka Grieķijā bija aizliegts uzšķērts līķus. Liela nozīme bija arī Hipokrāta zvērestam.