IEVADS
Domājot par šī darba sagatavošanu, es pārlūkoju savu grāmatu plauktu. Tur atradās liels dzejoļu krājums „Taureņu uzbrukums”. Šī grāmata mani uzreiz piesaistīja ar savu neparasto nosaukumu. Man likās, ka dzejoļu krājuma nosaukumā ir pretruna, jo, kā zināms, taureņi ir ļoti skaisti, maziņi radījumi, tie asociējas tikai ar kaut ko labu, patīkamu, netveramu. Bet otrais vārds „uzbrukums” ir agresīvs, nepatīkams, jo tas saistās ar varmācību, iekļūšanu citā teritorijā.
Paskatoties tikai uz nosaukumu, es jau zināju, ka visi dzejoļi būs gan interesanti, gan neparasti, gan aizraujoši un intriģējoši, varbūt arī skumīgi. Tieši tas mani ieinteresēja, un es izlēmu tuvāk iepazīties ar šo dzejoļu krājumu un ar pašu autoru. Pievērsu uzmanību arī dzejoļa krājuma ilustrācijām. Tās veidojuši mākslinieki Kurts Fridrihsons un Dainis Lapsa. Man patika šie zīmējumi, tie attēlo gan taureņus, gan cilvēkus, gan rada dažādas noskaņas. Sākumā es izlasīju Imanta Ziedoņa biogrāfiju un vēlāk arī visu dzejoļu krājumu.
Imanta Ziedoņa biogrāfija
Dzimis 1933. g. 3. maijā Rīgas apriņķa Slokas pagasta Ragaciemā zvejnieku ģimenē.
Beidzis Tukuma 1. vidusskolu (1952. g.), LVU Vēstures un filozofijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu neklātienē (1959. g.) un Augstākos literatūras kursus
M. Gorkija Pasaules literatūras institūtā Maskavā (1964. g.). Studiju gados strādājis gadījuma darbus – bijis bibliotekārs, ceļu remontstrādnieks, skolotājs.
Savu pirmo dzejoļu krājumu izdevis 1961. gadā. Uzņemts par Rakstnieku savienības biedru. Strādājis izdevniecībā “Liesma” par dzejas redaktoru (1964-1965). Ievēlēts par Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja vietnieku (1965-1968), bijis PSKP biedrs.
Būdams Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāja amatā (1987-1992), iedibinājis Spīdolas dienas, Spīdolas stipendijas, Daugavas krastu sakopšanas programmu, konkursu par sakārtotības spējām Latvijas lauku sētās.
Ievēlēts un darbojies LPSR AP, pēc tam LR AP (1990-1991), bijis AP Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā kā neatkarīgais deputāts. Pašlaik strādā Latvijas institūtā par direktora vietnieku.
Kopš 1968. gada – profesionāls rakstnieks. Strādā daudzos žanros: ceļojumu apraksti (“Kalnu Altajs”, “Karēlijas upes”, “Kurzemīte”), dzeja, dramatizējumi skatuvei (A. Čaka “Spēlē, spēlmani”, “Motocikls”), pasakas, kinoscenāriji (G. Pieša filmai “Pūt, vējiņi”, A. Freimaņa filmai “Puika”, kopā ar H. Franku A. Freimaņa dokumentālajai filmai “Gada reportāža”, I. Selecka dokumentālajai filmai “Gājiens ar krokodilu”), librets I. Kalniņa operai pēc Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju”, teksts I. Kalniņa oratorijai “Dzejnieks un nāra”.
Kopš 1995. gada kopo materiālus saviem “Rakstiem” 12. sējumos.
Piešķirts Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1972. g.) un Tautas dzejnieka goda nosaukums (1977. g.); apbalvots ar “Tautu draudzības” ordeni (1983. g.) un II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Saņēmis starptautiskas atzinības: H. K. Andersena vārdā nosaukto pasaku meistara diplomu, internacionālo Januša Korčaka medaļu un Goda diplomu par aktīvu darbību bērnu kultūras attīstībā.
Precējies. Sieva Ausma Kantāne-Ziedone – aktrise Dailes teātrī; ir dēls Rimants un meita Baiba.
„Taureņu uzbrukums”
Krājums iznācis 1988. gadā. Šajā laikā I. Ziedonis tiecas pēc garīgās stabilitātes, apskaidrības sevī, pēc garīguma, pēc dvēseliskuma.
Krājums ir iedalīts 3 nodaļās. 1. nodaļa „Ar taureņiem”, ir ievads, 2. nodaļa „Caur taureņiem” – ekspozīcija un kāpinājums un 3. nodaļa „Pār taureņiem” – atrisinājums.
Krājumā veidotas 2 pasaules – taureņu pasaule un cilvēku pasaule. Taureņu pasaule ir dzejnieka izsapņotā, ideālā pasaule, kuru liriskais varonis apbrīno. Taureņu pasaulē autors saskata tās vērtības, kas ir tuvas liriskajam varonim. Tā ir veidota kā tēls, no kura cilvēkiem vajadzētu mācīties dzīvot brīvi, nepiespiesti. Vajadzētu arī mācīties novērtēt to, kas ir pašlaik – necensties dzīvot nākotnē vai pagātnē, mācīties novērtēt un izbaudīt mirkli.
Taureņa tēls vieno visas 3 daļas. „Lielajā simbolu enciklopēdijā” vārds TAURIŅŠ simbolizē skaistumu un pārvēršanās spējas, tas apliecina, ka prieks ir pārejoša parādība. Tauriņa grieķiskais nosaukums – psyche – norāda, ka tas ir radījums, kurā iemiesojas dvēsele.
Tātad krājumā „Taureņu uzbrukums” Imants Ziedonis salīdzina cilvēku pasauli ar tauriņu pasauli, liekot mums izdarīt secinājumu,
• vai garīgums un dvēseliskums ir svarīgas kategorijas mūsu dzīvē,
• vai mēs spējam saskatīt un novērtēt skaistumu,
• vai mēs atceramies, ka nekas nav mūžīgs, viss nemitīgi mainās.
Tātad par taureņu pasauli.
Liriskajam varonim vēl daudz kas nav saprotams šajā noslēpumainajā pasaulē. Viņš uzdod jautājumus un atbild uz tiem
.
„Kurp dodas taureņi, kā viņi satiekas?”
„Kā viņi piedzeras, ko viņi dara, kad piedzeras?”
„Bet varbūt tie ir Dabas Lielie Smiekli?”
„Ko nozīmē šis taureņu mākonis?”
„Un taureņu mākonis ir brīvs laiks.”
„Ko taureņi dara zemestrīcē?”
„Jocīgi gan, ka tikai taureņi mums var līdzēt, kad zeme sāk trīcēt.”
„Es nezinu, vai taureņi ir uzticīgi. Es nezinu, vai taureņiem ir gredzeni”
„Bet cilvēki viņus mīl”
Liriskais varonis arī viņus mīl un uzskata, ka visskaistākais pasaulē ir taureņi, jo tie izdaiļo mūsu pasauli
„Es esmu taureņu ģenerālis
starp ģenerāļiem veciem,
Es esmu jaunākais –
taureņi man ir uz pleciem.”
Cilvēks, kas saprot taureņu pasauli, spēj saskatīt arī citu skaistumu. Dzejoļu krājumā autors ļoti pārliecinoši runā par dabas skaistumu, viņš jūsmo par pavasari un rudeni, par vārnām un zvirbuļiem, par zvaigznēm un vēju. Svarīgi, ka liriskais varonis nav vērotājs no malas. Viņš ir tik dziļi ienācis dabā un ielaidis to sevī, ka
„Gailis dzied caur mežu
Krauklis – debesīs;
Es arī esmu putns
Maijvabole.”
„Cik skaisti iznirst kokiem lapas –
no mūžības, ik pavasari.
Uz viena maza žagariņa
Es ieraudzīju sevi arī.
Liriskais varonis apzinās, ka prieku var gūt dabā, tā palīdz saglabāt un attīstīt optimismu.
„Kad es mežā eju, es pilnīgi jūtu,
Ka man bij jābūt te.
It kā nepiespiest, laimīgs koks es būtu
Un man melnalkšņa dvēsele.”
„Es esmu bagāts ļoti
Es varu neprasīt
Notiks tā un tiks dots
Viegli – kā zvaigzne krīt”
Man šķiet ļoti svarīgi, ka visa pasaule skaistuma vidū stāv cilvēks. Imants Ziedonis šajā krājumā aicina lasītāju dzīvot ar prieku, viegli, brīvi, izbaudīt un apbrīnot katru dzīves mirkli. Cilvēks apzinās savu vērtību un savu nozīmi pasaules telpā, viņš nav bezspēcīgs un nevarīgs, bet ir garīgi un dvēseliski bagāts.
„..mana nieka mazā griba
Ir tāda pati bezgalība
Kā Rainim, Homēram un Gētem.”
„Jūs būsit lieli. Liels būšu es.
Mēs būsim lieli uz pasaules”
Lasot „Taureņu uzbrukumu”, tajā var saskatīt daudz un dažādus interesantus un aktuālus motīvus.
Man vistuvākie šķita šādi motīvi:
• Katras beigas ir kaut kā jauna sākums – dzejolī „cik vienkārši, bez kādas steigas”
„Un visu laiku beigas būs
jau visu laiku aug un aug tās
jau visu laiku plūst un plūst
tās manas beigas nepārtrauktās”
„Dzied diafragmā
esošā elpa un nākamā.
Dzied
diafragmā
beidzoties elpa un sākumā”
Gan dabā, gan katra cilvēka dzīvē nevar būt pesimisma, bezjēdzības apziņas, izmisuma. Jāsaprot, ka nekas nebeidzas, bet tikai turpinās, varbūt citā veidolā, citā dzīves formā, bet ir atkal sākums un turpinājums. Man patīk optimistiskās domas un dzejoļi. Manuprāt, šis pārgalvīgs prieks skan visā dzejoļu krājumā.
Vēl man ļoti tuva autora doma, ka vajag izbaudīt katru dzīves mirkli un saglabāt to atmiņā
Dzejolī „mēs vienmēr dzīvi nokavējam” I.Ziedonis saka:
„mēs vienmēr dzīvi nokavējam
kad skrienam pakaļ kādam vējam
jo nozīmes nav nākotnējam
ne arī vakarējam
bet tam, ko tieši tagad ejam
ar mūsu pašu labām sejām
tai gaismai, ko mēs tagad lejam.”
Tā kā taureņi dzīvo īsu un skaistu mirkli, arī mums, cilvēkiem, jāprot apstāties un papriecāties, novērtēt mums lemto skaistumu dabā un cilvēku attiecībās. Diemžēl cilvēkiem vienmēr nav laika ne sev, ne saviem draugiem. Tieši no tā rodas paviršība, vienaldzība, cietsirdība, jo vienmēr nav laika.
Mani pārsteidza Imanta Ziedoņa bagātā, spilgtā valoda. Viņš spēj uzburt brīnišķīgas redzes gleznas.
„Melns baltos pūpolos sēž saulē strazds”
„Saule tā kā liela muca riet,
govs kā zaļa muca nāk no lauka”
„Nokrīt piena lāse man uz rokām
pārvēršas, un ir jau zeltains sviests.
Skanīgas un daudzbalsīgas ir dzirdes gleznas
„Viss bija pilns ar rīta skaņu
tik satraucošu un uztraucošu”
„Dzirdu – ķirmis
arī grauž
ne man bail, ne skauž”
„Dziesmas iet visur saulei līdz”
Dzejoļu krājumā „Taureņu uzbrukums” tauriņu tēlā I.Ziedonis atklāj savas izjūtas pret visu pasauli. Viņš aicina priecāties par visu, ko mums sniedz šī pasaule. Visas iespējas, emocijas un izjūtas autors it kā ietver „tauriņu uzbrukumā”. Cilvēkam savas dzīves laikā tas viss ir jāizbauda, jāizdzīvo, lai dzīves noslēgumā savu dzīvi varētu uzlūkot kā krāsainu taureni. Šie krāsainie spārni sevī ietver dzīvību, pārbaudījumus, neaprēķināmas kustības, iespēju brīnumu, satraukumus, uzplaukumus, priekus, sagadīšanos un vēl daudzas citas neskaitāmas sajūtas. Garīgums un dvēseliskums ir galvenās kategorijas.