Pusdienas ar mūziku.
Problēmu loks
Mārča strīds ar dēlu. Vēlme atgūt viņu, bet nespēja pašam lūgt dēlu lai atgriežas. Dēla sliktā uzvedība, kas izraisīja tēva dusmas, kā rezultātā tēvs viņu padzina no mājām. Bet sirds dziļumos gan tēvs, gan dēls bija nelaimīgi strīda dēļ, bet neviens nevarēja pārkāpt savu lepnumu, lai lūgtu personīgu piedošanu viens otram. Tā vietā tēvs kļuva vēl lepnāks un pat sāka izlikties, ka dēls viņam nemaz nav vajadzīgs.
Anekdotiskais elements
Tēvs dēlu noturēja par ielu muzikantu. Ironiskā kārtā viņš dēlam sviež rubli, ko aizpūš vējš, pēcāk sūta meitu, lai tā rubli paceļ un atdod muzikantam, par atlīdzību tai piesolot vēl pus rubli. Visbeidzot meita pastāsta, ka šis muzikants esot izrādījies viņa paša dēls. Tēvs savas aizņemtības dēļ nepamana Kārli un ironiskā kārtā ar šo rubli un pus rubli uzpērk savu meitu un neapzināti atpērkas no sava paša dēla.
„Ak jā! Kad rublis kabatā, tad kaste uz muguras un aiziet. Žēl, ka šo instrumentu spēlē tikai badakāši un ne cilvēki, kuri prot godu.”
Mans vērtējums
Manuprāt, ja tēvs no sirds būtu vēlējies lai dēls atgrieztos mājās, tad viņš būtu darījis daudz vairāk, nekā tikai aizsūtījis 2 kalpus pie dēla. Domāju, ja dzīvo tādu vienmuļu dzīvi, tikai savā paša pasaulītē, tad lielajā dzīvē var palaist garām diezgan nozīmīgus notikumus, piemēram, šajā novelē tēvs – dēla atnākšanu.
Atziņu banka
„Vietas pūlējās pieņemt, bet kā citi mēdz meklēt labāko, viņš – sliktāko. It kā kad no dabas viņam būtu iepatikusi siļķu vai darvas smaka.”
„Ir pārāk daudz lietu, kurām jāziedo visa uzmanība, jālauza galva, jāsaprot, jārēķina, tad vajaga taču būt arī lietai, kurā tikai jāklausās.”
„Leijerkastē ir kāda specifiska dzīvība, viņai ir savi jautri un savi ļoti bēdīgi gabali…”
Šaha partija.
Problēmu loks
Domāju, ka galvenā noveles problēma ir tā, ka Sīlis jaunībā speciāli zaudēja šaha partijā, kas izrādījās izšķirošo viņa attiecībās. Šī doma viņu pavada visu mūžu, kā dēļ viņš jau pēc šī atgadījuma speciāli sāk dziļāk apgūt šaha spēli.
Sīlis gribēja kā labāk, bet viņa labie nodomi pavērsās pavisam ačgārni, kā rezultātā viņš zaudēja gan mīļoto, gan apkārtējo cilvēku cieņu.
Anekdotiskais elements
It kā anekdotisks, it kā traģisks elements ir tas, ka Sīlis savas mīlestības un pieklājības dēļ speciāli zaudēja šo šaha partiju ar mīļoto, bet rezultātā zaudējums izvērtās milzīgs – viņš zaudēja savu mūža mīlestību. Bet, manuprāt, ja šī jaunkundze patiešām būtu mīlējusi Sīli, tad viņas lēmumu nevarētu ietekmēt tik nenozīmīgs notikums, kā šaha spēle. „Vai nu mans uztraukums, vai arī vienkārši viņas labā spēle – es vēl tagad šaubos, ka tik viņa nav vingrinājusies visu mūžu blakus man uz kādu izšķirošu sacīksti – bet man vajadzēja stipri saņemties, lai glābtu stāvokli. Kad es beidzot sacīju mat, mani pirksti drebēja. „Esmu uzvarējis” .Viņa padevīgi nolieca galvu”.
Mans vērtējums
Man patika, ka noveles sākumā bija daudz atziņu un domu graudu.
Interesanta novele. Liek aizdomāties par dzīvi un par to, ka pat niecīgs notikums spēj pavērst dzīves ritējumu pavisam citā virzienā. Kā šajā novelē, ja Sīlis nebūtu speciāli zaudējis savai mīļotajai šaha partijā, tad viņi visticamāk būtu apprecējušies, viņiem būtu bērni un tas būtu pavisam cits stāsts. Bet šajā gadījumā liktenis pavērsās pavisam citāds, neveiksmīgās partijas dēl.
Atziņu banka
„Būs laiks, kad neprasīs, arhitekt, kā tu esi uzcēlis māju, un arī tev, vecais skolmeistar, kā tu esi nodevis stundas, bet gan kā jūs esat uzcēluši un nodevuši savu dzīvi.”
„Cilvēks tik caur kārdinājumiem nāk pie patiesības.”
„Cilvēks var spēlēt uz gluži tukšu un tomēr paspēlēt ļoti daudz.”
„…vieni darbu nemaz neuzsāk, bet tie, kas uzsāk, nemāk laikā beigt.”
„Mūža pilnuma sajūta nav atkarīga ne no prieka, ne sāpēm, pat ne no tā, cik veselības vai posta viņā ietveras, bet gan, cik viņā iekšējas loģikas un apvienojuma, lai cilvēka nāve patiesi izskanētu, kā svinīgs āmen.”
„..mēs pārāk daudz pieķeramies taisni niekiem, atsevišķām sekundēm, nedēļām, gadiem, bet pārāk maz domājam, ka no svara ir tikai viss tas kopā.”
„Neviens mūžs, pat visseklēkais nav tik tukšs, lai kaut ar savām kļūdām nedotu mums nekā.”
Mērkaķis.
Problēmu loks
Galvenā noveles problēma ir dāmas izvēlība un nespēja apstāties pie viena vīrieša. Viņai vajadzēja vēl un vēl, kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu kaut ko ideālu.
Anekdotiskais elements
„Tas bij īsts un neviltots mērkaķis.”Anekdotiskais elements slēpjas tur, ka šī dāma nespēja atrast savu īsto vīrieti, nekas viņu neapmierināja, visur viņa saskatīja nepilnības, līdz brīdim, kad viņa savu vīrieša ideālu atrada dzīvniekā – mērkaķī, ko bija noturējusi par maskā tērptu vīrieti. Viņas sajūsma, kaisle un vēlme viņu iegūt beidzās traģiski. Brīdī, kad viņa mēģināja mērkaķi skūpstīt, tas sakoda viņai lūpas, un dāma, konstatēdama, ka tas ir īsts cirkus mērkaķis, sajuka prātā un nomira. „Otrā viņa nāca pie īsas samaņas, kurā varēja nojaust pilnīgu ārprātu, bet pret vakaru nomira.”
Mans vērtējums
Visai neinteresanta un absurda novele. Man personīgi nekādu patiku neizraisīja.
Manuprāt, ja dāma būtu gribējusi atrast īstu vīrieti, nevis tikai iegūt viņu un pēc tam, attaisnodamies ar dažnedažādajiem trūkumiem, to pamest un doties pie nākamā, viņa jau sen tādu būtu atradusi. Bet viņas interesēs bija tikai iegūt jaunus un vēl viņas neizbaudītus vīriešus. Viņa tiecās pēc ideāla Bet, manuprāt, ideāls nav tāds vīrietis, kurā viss ir perfekts, ideāls vīrietis ir tāds, kurā ir gan labu, gan sliktu īpašību, gan mīnusi, gan plusi, tikai atkarīgs no mums pašām vai spējam šo vīrieti pieņemt un mīlēt tādu kāds viņš ir. Ne velti saka, ka cilvēks meklē savu otro pusīti, jo viens viņš nekad nebūs ideāls, bet kopā ar šo īsto cilvēku būs viens vesels – ideāls.
Atziņu banka
„Ak, dievišķā izsmeltgriba, mūžīgā alka, kas neļauj atkārtot pat vienu nejaušu soli! Tiem dzīve nav apskaidrības riņķis, ko slavējuši visu laiku prātnieki, bet gaisā izšauta bulta, kas neatgriežas nomirt vairs uz savu šūpuli.”
„..ir taču tik patīkami – nepazīt pazīstamo, un sevišķi tiem, kuriem likās, ka nav uz zemes vairs nekā sveša.”
Kaprači.
Problēmu loks
Problēma ir tāda, ka vecais Sīmanis neticēja spokiem vai gariem vai vispār kaut kam māņticīgam vai pārdabiskam. Puikas gados viņš savam mātes brālim aiz palaidnīgas atriebības porcelāna pīpē šaujamo pulveri iekorķēja. Šim vīram tika sakropļota seja un viņš pirms nāves puikam solīja atriebties. Sīmanis, protams, neticēja, ka šis cilvēks pēc savas nāves viņam varētu ko nodarīt, visu laiku attaisnodamies ar sakāmvārdu: „no Turienes neatnāksi.”
Anekdotiskais elements
„Kas citiem bedri rok, pats sev to nedara.”
Ironiski ir tas, ka vecais Sīmanis visu mūžu racis citiem kapus, neticēdams ne spokiem, ne gariem. Beigās, pats nezinādams, atracis mātes brāļa kapu un beigās to konstatēdams, no bailēm nomiris, vēl pie tam, iebrūkot kapam, gandrīz parāvis līdzi abus jaunākos kapračus.
Mans vērtējums
Ļoti prognozējama novele un līdz ar to, manās acīs zaudē noveles priekšnosacījumu – negaidīts nobeigums.
Šī novele man patika, bija interesanti lasīt un nonākt pie jau zināmas patiesības, ka ir dzīvo un ir mirušo pasaule un dažreiz mirušie iejaucas dzīvo pasaulē, lai pabeigto kaut ko, ko nav paspējuši dzīvi būdami.
Atziņu banka
„Visjautrākie ļaudis ir kaprači. Un laikam tāpēc, ka dzīvības un nāves saskaršanos redz mazliet citādāk nekā pārējie, kas nolaižas kapā tikai pēc nāves.”
„Desmit galvas nav viena vēdera vērts – tāda bija Sīmaņa dzīves atziņa, kaut arī aizgūta no tiem, kas domāja tāpat.”
„Filozofija, uz kuras cilvēks mēdz pamatot dzīvi, aizvien top patapināta, jo paša atziņām citu acīs trūkst dzīvi brīvojošas autoritātes.”
„Dibens prieks pēršanas, mute priekš kliegšanas.”
„Kas citiem bedri rok, pats sev to nedara.”
„No Turienes neatnāksi.”
„Jo vairāk dilst, jo paliek vērtīgāks.”
„Neapskaud mūs, kas vēl dzīvojam virs zemes.”
„..mēs būtu nomiruši no garlaicības, ja pēdējā pudele jau nebūtu tukša un mūsu galvas, tā sakot, pilnas”
„Pret sauli pat suns nerej.”
„Virs zemes cilvēkam, tev vajaga zināt, pieder tikai mūžs, zem zemes – mūžība.”
„jo redzi, nav no svara, tev to vajag zināt, ko mēs apberam, no svara, ko mēs atrodam!”
Tornis.
Problēmu loks
Manuprāt, problēma bija tā, ka jaunais grāfs necentās uzklausīt un saprast ko Zvanups mēģina viņam atklāt. Grāfs par spīti visam gribēja, lai uzraksts tiktu atjaunots, neizmainot tajā neko, nezinādams, ka tas ir lāsts.
Anekdotiskais elements
„Šo torni cēla Valters fon Koblencs…tu zini, kas ir fon Koblencs? Tas bij meistars pie torņiem! O, tas bij liels meistars. Ne zvirgzds tur nedrīkst nobirt – saproti! Tas ir vēsturisks tornis.”
Grāfam piemita akla pārliecība, ka viņš zina sakāmvārdu, kas rakstīts uz torņa. Tā kā viņš pili lika atjaunot tieši uz savām kāzām, kad sabrauks daudz ļaudis, grāfs vēlējās sakāmvārdu īpaši izcelt. Tad, kad tas tā arī notika, grāfs bija sašutis, jo izceltā sakāmvārda vietā bija lāsts, kas apkaunoja viņu visu draugu un paziņu priekša.
Mans vērtējums
Traģisks nobeigums. Bija žēl Zvanupa, jo viņš taču tikai darīja to, ko viņam lika darīt, un pēc tam par to pārmeta pats darba devējs.
Šī novele atklāj domu, ka vienmēr jāpārliecinās pirms tu kaut ko dari.
Atziņu banka
„Apdomājiet, kas par daudz, tas par daudz! Un vispār, kungi, bailība nekad nebūs tā lieta, par kuru var naudu prasīt – vismaz kamēr es dzīvošu.”
„ – Meties bezdibenī – un tu būsi dzīvs!”
„Pakārtais sajūt to, kad bende izrauj dēli zem kājām.”
„Jo nieks ir nieks, bet arī nav nieks.”
Bēres.
Problēmu loks
Problēma ir tāda, ka šai sirmajai kundzei karā kritis ir gan vīrs, gan pieci dēli un viņai nav palicis pat tuvinieku, kurus varētu uzaicināt uz sēru mielastu, tādēļ katru garāmbraucošo, kas iegriežas viņas mājās, viņa uzņem kā bēru viesi. Tā kā parasti garāmbraucēji, kas gribējuši vienīgi veldzēt slāpes, pašiem nezinot, kļūst par bēriniekiem.
Anekdotiskais elements
„ – ..tad, kad jūs būsit nometusi šos melnos lindrakus! Jo, velns lai parauj, mums vairāk patīk gaiši meiteņi! – [..] – Lūdzu, cik jāmaksā? – Sievietes acīs parādījās vairāk baiļu nekā izbrīna. – Še ir bēru māja, – viņa atbildēja.”
Uzskatu, ka anekdotiskais elements bija tas, ka viesi šajā namā izturējās jautri, nepiespiesti, vieglprātīgi, kaut gan izrādījās, ka viņi ir kļuvuši par bēru viesiem. Mirušie bija zināms ģenerālis, kā arī viņa pieci dēli, kas visi krituši karā.
Mans vērtējums
Ļoti patika novele. Interesanta, kaut gan beigas bija jau paredzamas. Interesanti uzrakstīts par to, kā cilvēki kļūst par bēru viesiem, viņiem to nezinot. Un tad, kad viesi to uzzina, tie zaudē vieglprātīgo un jautro attieksmi pret ceļojumu un sievieti melnajās drēbēs.
Atziņu banka
„.. Zemei, kā ikvienai cienījamai matronai, es vispirms meklēju seju, pārāk nepriecādamies par viņas pārējām miesas daļām.”
„Kaukāzs – tā ir Zemes piere asā sāpju brīdī, savilkta nežēlīgās domu krunkās.”
„Lūk, vienīgā vieta uz Zemes, kur es aizmirsu sievieti un viņa man to neņēma ļaunā.”
„Mājas pacēlās vieglas un vispārējā arhitektonikā likās darinātas drīzāk no mākoņiem nekā ķieģeļa. Rotaļīgie mākoņi aizvien piedod viņām šo bezmiesību, bet vijīgais zaļums noslēpj ķermeņa smagās daļas.”
Bendesmaiss.
Problēmu loks
Ja pareizi sapratu, tad šis jaunais kungs sākumā nevarēja paskatīties ne uz vienu cilvēku neredzot tur savus upurus, jo darbs morgā viņu tik ļoti bija iespaidojis, ka viņš cilvēku vairs neuztvēra kā cilvēku, bet gan kā gaļas gabalu. Visbeidzot viņš domāja, ka ticis vaļa no savas apsēstības, satiekot sievieti, kura viņam patiešām patika. Un tā viņš uzdevās par diviem cilvēkiem, viens – kas viņai rakstīja vēstules, otrs, kas bija viņas draugs dzīvē. Un pašam neapzinoties, šī sieviete bija kļuvusi par viņa upuri, bet ne jau tādu, kā morgā, bet gan morālu upuri. Viņš ar viņu manipulēja.
Anekdotiskais elements
„Un, lūk, es atkritu sevī kā nopļauts. Kad tuvojās mans bērns, es gribēju kliegt: nenāc! nenāc! Bet neba es to vairs spēju? Viņa nāca kā nākusi, sagādādama man neizsakāmu laimi. Kādreiz es domāju, ka tā ir mīla. Tagad es zināju: tas bija prieks par savu upuri. Līķu vietā es jutu dzīvu cilvēku.” Anekdotiskais elements ir tas, ka šis jaunais kungs vairs nevarēja veidot normālas attiecības ar cilvēkiem. Darbs morgā bija viņu samaitājis, jo viņš vairs negraizīja tikai līķus, bet tagad arī dzīvus cilvēkus ar saviem vārdiem un darbiem.
Mans vērtējums
Savādas beigas. Diezgan nežēlīgs cilvēks izrādījās šis kungs, jo nepietika ar to, ka darbs morgā ir gana nežēlīgs. Viņš bija pārņemts ar savu profesiju, jo tas neaprobežojās tikai ar darbu, arī privātajā dzīvē viņš kļuva nejūtīgs un nežēlīgs pret apkārtējiem.
Atziņu banka
„Es biju zaudējis to, ko sauc par noslēpuma sajūtu un bez kuras cilvēkam nekas skaists nav skaists un nekas pilnīgs nav pilnīgs.”
„Vien formā mums parādījusies dvēsele, cilvēka maigo locekļu dejā, mīmikā, žestā, netveramā smadzeņu produkcijā; un viņas uzdevums, starp citu, aizslēpt uzbāzīgo ķermeni, šo gaļas gabalu, kas ķirurgiem sagādā tik daudz prieka.”
„Es dzīvoju kā kumeļš aplokā, izklaidīgu un veselīgu dzīvi.”
„Ir tikai viens spīdeklis – saule.”
„Katrs rotaļājas kā māk.”
„Mana patmīla apgalvoja, ka es varu un spēju atņemt sievietei pasauli, lai aizpildītu vienīgi ar sevi.”
„Slims cilvēks nav to vērts, lai viņu apmeklētu, un sevišķi, jā, varbūt veselie ar to tiek apdraudēti.”
Burbeka tēva noslēpums.
Problēmu loks
Ir divi vīri, ko pazīst gan tuvu, gan tālu – Šķautnis un Burbeka tēvs. Kur vien viņi apsēdās, tur saradās ļaudis, lai dzirdētu viņu slavenos stāstus par cīņām, par karošanu, par varonību un drosmi. Un tā viņi ceļo no vietas uz vietu, kā arī ciemojas viens pie otra. Bet tad Šķautnis nomira, un Burbeka tēvam vairs nebija drauga, pie kā iet ciemos, un tā viņš varēja viesoties pie dažnedažādiem ļaudīm ilgu laiku. Bet Burbeka tēvam bija kāds noslēpums, noslēpums, kas jau kopš seniem laikiem māca viņa sirdi…
Anekdotiskais elements
„…jo, redziet, tas cilvēks vairs nevarēja celties, viņš bij miris. Tad es sakritu krēslā. Bet tas bij tikai uz mirkli. Es atkal trūkos. Dievs, tēvs, vai patiesi gan! Vai tiešām savā negantnieka ēzē es būtu viņu sadedzinājis pelnos?[..] Ko darīt? Saukt policiju? Bēgt? Bērniņi, es tomēr nolēmu bēgt. Jo ko gan es varēju citu, zaldāta cilvēks? Bet, kas jau patlaban gribēju doties pa durvīm, kaktā aiz gultas gala kaut kas iečabējās. No lupatu kaudzes izkūņojās gadus četrus veca meitenīte. Acis berzēdama, viņa soļoja un manu pusi. – Kur mamma?” Šeit pierādās, ka pat visu slavinātiem cilvēkiem, kurus uzskata par zelta cilvēkiem piemīt kāds grēks, kaut vai neapzināts, bet tik un tā traģisks.
Mans vērtējums
Interesanti, kā Burbeka tēvs visu mūžu glabā kādu noslēpumu, ko neviens nenojauš. Šīs bailes un šausmas par cilvēka nāvi viņš neizjuta nekur kara laukā nokaujot simtiem cilvēku, bet nonāvējot vienu vienīgu, nevainīgu sievieti, šīs izjūtas padarīja 100x spēcīgākas.
Atziņu banka
„Ir labi, ka cilvēku sauc taisni tā, kā ir vajadzīgs.”
„Sausa maizes garoza, kas rasā mirkdama, kļūst mīksta un salda, kā pats svētais vakariņš.”
„kad citi sāk strīdus par atmaksu, viņš guļ. Tas ir gudri.”
„Augstākā atmaksa par dzīvību – nāve.”
„Labāk usnes ravējiet, nekā tādas blēņas runājiet!”
„Grib lielam meža vilkam uzvilkt avju kažociņu, ek, jūs!”
„Visi mēs tādi – ikvienam kaut kas kaklā aizspriedies. Vai tas būtu šķesters vai pats mācītājs.”
„Kaut kur, lūk, iekšā guļ tāda nagla, tāda ierūsējusi nagla, ka ir Dievam kauns atdzīties. Iespiežas, lūk, pa to garo mūžu. Guļ tur un rūs, un beidz mūžu kopā. Un tas ir tas labums…un nebūtu tās naglas – un nebūtu tā labuma…un nebūtu no manis tēva, būtu tikai vecis… burbeka vecis.”