Kaudzīte: „Kā soli spersi, tā dzīvi veiksi”
Cilvēks laiku laikos ir bijusi augstākā cilvēces attīstības pakāpe. Cilvēkam tiek dots noteikts laika posms jeb dzīve, kuru viņš cenšas piepildīt ar pozitīvām domām, darbiem, cenšas saprast savu sūtību. Cilvēka sūtība ir viens no retoriskajiem jautājumiem – kāpēc mēs katrs esam nākuši šajā pasaulē, kas mums ir jāizdara? Šie jautājumi cilvēkus rosinājuši domāt jau no seniem laikiem un vēl arvien atbildes tiek meklētas, bet tās var atrast katrs pats savā dvēselē un sirdī.
Cilvēces un cilvēka sūtība sākas ar mirkli, kad tas nāk pasaulē un tver pirmo elpas vilcienu. Savu ienākšanu cilvēku dzīvēs viņš parāda ar pirmo kliedzienu, kas vēsta par sajūsmu un satraukumu, apjukumu. Tieši tāpēc ikviena cilvēka pirmie dzīves mirkļi un soļi ir vissvarīgākie, lai varētu sākt veidoties veiksmīga nākotne. Tāpēc mazajam, jaunajam cilvēkam nepieciešams apkārtējo pamudinājums, iedrošināšana uz pasaules iepazīšanu. Cilvēks vislabāk saprot visskaistākās cilvēciskās jūtas – mīlestību, tāpēc ir svarīgi, lai šīs jūtas pavadītu cilvēku ikvienā viņa dzīves posmā – gan pozitīvā, gan negatīvā. Lai gan pasaulē ir ļoti liela cilvēku dažādība, ikvienam jācenšas nodzīvot sev atvēlētais laiks pēc iespējas skaistāk, labāk, nenodarot sāpes citiem, jācenšas saņemt no dzīves visu labāko un dot kaut ko tai pretī, jo tikai tā ir iespējams nodzīvot piesātinātu un pilnvērtīgu mūžu. Pozitīvai cilvēka attīstībai svarīgs ir katrs dzīves posms, jo no ikvienas grūtības vai laimes brīža var smelties spēku, lai dotos tālāk pa liktenis nolemto ceļu dzīvē. Bērnība ir dzīves sākums, tāpēc tajā jāieliek visas pūles, lai cilvēks varētu dzīvot sev patīkamu dzīvi, neko nenožēlojot.
Pazīstams un cienījams latviešu rakstnieks teicis viedus vārdus: „Kā soli spersi, tā dzīvi veiksi”. Es šiem vārdiem pievienojos savos uzskatos, jo domāju, ka katra cilvēka iesākums ir bērnībā, ģimenē. Un bērnībā nepieciešams saņemt tik daudz labestības, mīļuma un mīlestības, lai pietiktu spēka nodzīvot laiku, ko liktenis lēmis katram pasaulē.